Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXXIX Mazarīni karaļa lomā >

Atosa apcietināšana neradīja nekādu iroksni, nekādu skandālu; viņš pat netika ievērots. Viņš ne ar ko neizlraucējo vispārējo mieru un notikumu būtību, un deputācijai, kuru Parīze bija atsūtījusi, tika paziņots, ka to tūlīt pieņems karaliene.

Karaliene tos pieņēma klusēdama, kā vienmēr ar augstprātīgi paceltu galvu. Viņa uzklausīja visus deputātu lūgumus un prasības. Kad deputāti bija beiguši savas runas, Austrijas Annas sejas izteiksme bija tik izteikti vienaldzīga, ka neviens nespēja pat pateikt, vai viņa vispār kaut ko no visa tā bija dzirdējusi.

Pretēji viņai Mazarīni, kurš piedalījās šajā audiencē, lieliski dzirdēja visu, ko lūdza deputāti: viņi vienkārši lūdza viņa atkāpšanos.

Kad runas bija beigušās, bet karaliene turpināja klusēt, viņš ierunājās:

— Kungi, es jums pievienojos, lai lūgtu viņas augstību mazināt viņas pavalstnieku postu. Esmu izdarījis visu, lai lo mīkstinātu; tomēr tauta, kā jūs sakāt, pieraksta to cēloņus man — nabaga svešzemniekam, kuram tā ari neizdevās noskaņot sev labvēlīgi francūžus. Diemžēl, mani nav sapratuši, tas nolika lāpēc, ka es nācu, kā liela cilvēka pēctecis, kurš pārspēja visus Francijas karaļus. Jūsu atmiņas par Rišeljē mani padara par niecīgu ēnu. Ja cs būtu bijis godkārīgs, cs būtu papūlējies cīnīties pret šīm jūsu atmiņām; bet es neesmu godkārīgs un gribu to jums pierādīt. Es atzīstu sevi par uzvarētu un izdarīšu lo ko pieprasa lauta. Ja ari parīzieši ir vainīgi, — kurš gan nejūt kādu vainu! — tad Parīze ir sodīta: pietiekoši bija izliets asiņu, pietiekoši daudz posta piedzīvoja pilsētnieki, kuriem tika atņemts karalis un likuma vara. Ne man, privātai personai, stāties karalienes un viņas pavalstnieku vidū. Tā kā jūs pieprasāt, lai es aizeju, — nu ko… es aizeju…

— Tādā gadījumā, — Aramiss čukstēja savam kaimiņam ausī, — miers ir noslēgts un sapulce ii1 lieka. Atliek tikai pavadīt Mazarīni ar stipru apsardzi uz kādu attālāku robežpunktu un pieskatīt, lai viņš neatnāk atpakaļ.

— Pagaidiet, — teica tiesnesis, pie kura bija griezies Aramiss. — Kā jūs vienmēr steidzaties! Vēl vajag aprunāt visus noteikumus un zaudējumus.

— Kanclera kungs, — teica karaliene, griežoties pie mūsu vecā paziņas Segjē kunga, — jūs atklāsit sapulci, kura notiks Ruijilā. Kardināla kunga vārdi mani dziļi saviļņoja, — lūk, kāpēc es jums neatbildu un neiedziļinos lielu sīkumos. Kas attiecas uz to, palikt viņam vai aiziet, tad esmu pārāk lielu pateicību kardināla kungam parādā, lai neļautu viņam vienam pašam izlemt šo jautājumu. Kardināla kungs rīkosies tā, kā viņš pats vēlēsies.

Uz mirkli pirmā ministra seja kļuva bāla.

Viņš uztraukts paskatījās uz karalieni. Bet viņas seja bija tik ļoti bez­kaislīga, ka viņš, tāpat kā citi, neko nevarēja pēc tās noteikt, kas notiek viņas sirdī.

— Bet tagad, — karaliene teica, — gaidot Mazarūii kunga lēmumu, lai kāds arī tas nebūtu, mēs pārrunāsim jautājumus, kuri attiecas tikai uz karali.

Deputāti paklanījās un aizgāja.

— Kā! — karaliene iesaucās, kad pēdējais cilvēks bija atstājis istabu. — Jūs piekāpjaties šiem āķiem — advokātiem?

— Jūsu augstības labklājībai, — Mazarīni teica, skatīdamies uz karalieni ar savu caururbjošo skatienu, — nav tāda upura, kuru es nespētu nest jūsu dēļ.

Anna nolieca galvu un ieslīga, kā ar viņu bieži tas nolika, dziļā sapņainībā. Viņa atcerējās Atosu, viņa lepno stāju, viņa drošo, un cēlo runu. Un tos divus, kurus viņš lika viņai atcerēties ar vienu vienigu vārdu, kuri viņai atgādināja viņas pagātni un poētisko laiku, viņas jaunību, skaistumu, mīlestības spožumu un divdesmit gadus, viņas piekritēju sīvo cīņu un Bekingema bojā eju, vienīgo cilvēku, kuru viņa dziļi un paliesi mīlēja, tāpat viņas aizstāvju varonību, kuri glāba viņu no Rišeljē un karaļa naida. Mazarīni skatījās uz viņu.

Šajā mirkli, kad viņa bija iedomājusies sevi vienu, kad viņai nevajadzēja baidīties ienaidnieku pūļus, kuri viņu izspiegoja, viņš lasīja viņas sejā tikpat skaidri, kā gludā ezera spogulī, kuram pāri debesīs peldēja mākoņi.

— Tātad, vajag samierināties pirms vētras, noslēgt mieru un iecietīgi, ar ccribām gaidīt labākas dienas? — jautāja Anna.

Mazarīni rūgti pasmaidīja uz šo jautājumu, kurš tikai pierādīja, ka viņa visu pieņēma par tīru ūdens monētu, ko bija teicis pirmais ministrs.

Anna sēdēja ar nodurtu galvu, tāpēc neredzēja šo smaidu, bet redzēdama, ka uz. jautājumu nesekoja atbilde, viņa pacēla galvu.

— Kāpēc jūs man neatbildat, kardināl? Par ko jūs domājat?

— Es domāju, ka šis derdzīgais ševaljē, kuru mēs likām Komenžam apcietināt, deva muins mājienu par Bekingemu, kuru jūs atļāvāt nogalināt, uz de Ševrēzas kundzi, kuru jūs atļāvāt izsūtīt, un uz de Befora kungu, kuru jūs likāt ieslodzīt cietuma. Bet, ja viņš jums deva mājienu par mani, lad tikai tāpēc, ka viņš nezina, kas es jums esmu.

Austrijas Anna nodrebēja, kā bija vienmēr, kad viņa juta, ka viņas lepnums tiek aizskarts: viņa nosarka un, lai noturētos, iecirta nagus savu skaisto roku plaukstās.

— Viņš ir labs padomdevējs, gudrs un godīgs, nemaz jau nerunājot par lo, ka viņam ir apņēmīgs raksturs. Jums tas ir labi zināms, jūsu augstība. Es viņam paskaidrošu, — līdz ar lo es viņu sevišķi pagodināšu, — kā viņš kļūdās attiecība par mani. No manis pieprasa atteikšanos, bet par atteikšanos der vēl padomāt.

— Atteikšanos? — noteica Anna. — Es uzskatīju, ka tikai karaļi var atteikties no troņiem.

— Nu un kas? — turpināja Mazarīni. — Vai tad es neesmu gandrīz, vai karalis? Ar ko gan es neesmu Francijas karalis? Es jums saku, kundze, ka naktī mana ministra sutāna, kura nomesta pie karaliskās gultas, maz ar ko atšķiras no karaliskās mantijas.

Mazarīni viņu bieži pakļāva šādiem pazemojumiem, un katru reizi viņa viņa nolieca galvu viņa priekšā. Tikai Anglijas Elizabete un Katrīna II mācēja būt mīļākās un valdnieces saviem favorītiem.

Austrijas Anna gandrīz ar bailēm skatījās uz. kardināla biedinošo seju, kurš tādos gadījumos mēdza būt pat dižciltīgs.

— Kardināl, — viņa teiea, — vai tad jūs nedzirdējāt, ka es pateicu šiem cilvēkiem, ka atļauju jums pašam izlemt, kā jums labpatiks.

— Tādā gadījumā, - Mazarini teica, — es domāju, ka man labpatiks palikt. Tas ir ne tikai manam labumam, bet, atļaujos jums atgādināt, arī jūsu glābiņš.

— Palieciet taču, es arī neko citu nevēlos. Bet tikai neatļaujiet mani aizvainot.

— Jūs runājat par dumpinieku toni un viņu pretenzijām, kurus viņi izteica? Pacietību! Viņi izmeklēja augsni, kurā es esmu veiklāks cīnītājs, nekā viņi: pārrunas. Mēs viņus novedīsim pie izmisuma ar savu lēnīgumu. Viņi jau badojas, bet pēc nedēļas būs vēl sliktāk.

— Ak, mans Dievs! Jā, es zinu, ka viss ar to beigsies. Bet runa neiet tikai par viņiem, ne tikai viņi mani apvaino.

— Ā, es jūs saprotu! Jūs runājat par atmiņām, kuras jums modina šie Iris vai četri augstmaņi? Mēs viņus esam ieslodzījuši cietumā, un viņi ir pietiekami noziegušies, lai mēs viņu varētu noturēt ieslodzījumā tik ilgi, cik mēs to vēlēsimies. Tiesa, viens vēl nav mūsu rokās un viņš par mums vēl smejas. Bet, velns lai parauj, mēs mācēsim to atrast un pievienot viņu savu draugu kompānijai. Mums, liekas, izdevās lietas, kuras bija daudz grūtāka^ par šim. Vispirms es parūpējos viņus ieslodzīt Ruijilā, lai viņi būtu man blakus, manā uzraudzībā, divus pašus nerunīgākos. Bet šodien es viņiem pievienošu trešo.

— Kamēr viņi ir ieslodzījumā, mēs varēsim būt droši, — teica Austrijas Anna, — bet vienā jaukā dienā viņi iznāks ārā no cietuma.

Jā, ja jūsu augstība dāvās viņiem šo brīvību.

— Ak! — iesaucās Austrijas Anna, atbildēdama savām domām. — Kā šeit nenožēlot Parīzi!

— Kāpēc?

— Tāpēc ka tur ir Bastīlija, kura ir tik nerunīga un tik uzticīga.

— Jūsu augstība, pārrunas mums dos mieru; kopā ar mieru, mēs atgūsim Parīzi, bet kopā ar Parīzi arī Bastiliju. Mūsu četri brašuļi tur sapūs.

Austrijas Anna viegli savilka uzacis tajā laikā, kad Mazarīni skūpstīja viņas roku, pa pusei godbijīgi, pa pusei galanti. Pēc tam viņš devās uz izeju. Viņa pavadīja viņu ar skatienu.

— Es oiju nevērīga, - viņa čukstēja, — pret kardināla milu, kurš nekad neteica „es izdarīšu", bet vienmēr „es izdarīju". Viņš zināja slēptuvi vēl drošāku, nekā Ruijila, vēl drūmāku un mēmāku, nekā Bastiliju. O, cik ļoti cilvēki paliek sīkumaini!