Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXXIV Sūtņi

Abi draugi tūlīt pat devās ceļā un sāka kāpt lejā pa priekšpilsētas stāvo krauju. Kad viņi nonāca pie uzkalna, viņi ieraudzīja, sev par lielu pārsteigumu, ka Parīzes ielas pārvērtušās upēs, bet laukumi ezeros. Ilgstoša lietus rezultātā, kurš lija visu janvāra mēnesi, Sēna izkāpa no saviem krastiem un pārplūdināja pusi pilsētas.

Atoss un Aramiss sākumā drosmīgi iebrauca ar visiem zirgiem ūdeni, bet tas sniedzās nabaga lopiņiem līdz pašām krūtīm. Nācās nomainīt zirgus pret laivu, ko mūsu draugi arī izdarija, piesakot saviem kalpiem gaidīt viņus pie tirgus.

Ar laivu viņi tika līdz pašai Luvrai. Iestājās nakts. Parīze, kura bija vāji apgaismota ar šiem mirguļojošiem ezeriem, ar visām šīm laivām, kurās atspīdēja ieroču aukstais spīdums, kad brauca patruļas, ar nakts sargkareivju sasaukšanos posteņos, pārsteidza Aramisu, kurš ļoti ātri pakļāvās kara noskaņojumam.

Viņi bija piebraukuši pie pils.

Viņi lika pieteikt sevi Anglijas karalienei. Kalps piedāvāja uzgaidīt, tā kā karaliene pašlaik pieņēma divus kungus, kuri bija atnesuši vēstis no Anglijas.

— Bet mēs arī, — Atoss leica kalpam, kurš bija atnesis šo ziņu, — mēs ari tikko kā atbraucām no Anglijas un atvedām karalienei vēstis.

— Tādā gadījumā atļaujiet pajautāt jūsu vārdus, — teica kalps.

— Grāfs dc La Fērs un ševaljē d'Erblē, — Aramiss atbildēja.

— O, tad, — uztraukti teica kalps, dzirdēdams šos vārdus, kurus karaliene i tik bieži pieminēja ar lielām cerībām, — tādā gadījumā viņas augstība

man nekad nepiedos, ja es likšu jums gaidīt kaut vienu minūti. Lūdzu, sekojiet man.

Viņš aizgāja pa priekšu, Atosa un Aramisa pavadībā.

Kad viņi pienāca pie karalienes istabas durvīm, kalps viņus apstādināja un atvēra durvis.

— Jūsu augstība, es iedrošinājos pārkāpt jūsu pavēli un atvest uz šejieni divus kungus, kurus sauc grāfs de La Fērs un ševaljē d'Erblē.

Dzirdot šos vārdus, karaliene priecīgi iesaucās, ko dzirdēja arī mūsu draugi ottajā istabā.

— Nabaga karaliene! — Atoss nomurmināja.

— O, lai viņi ienāk, lai viņi ienāk! — savukārt iesaucās jaunā princese, mezdamās pie durvīm.

Nabaga bērns nepameta savu māti, kura bija šķirta no otras savas meitas un abiem dēliem.

— Nāciet, kungi! — viņa iesaucās, pali atvērdama durvis.

Atoss un Aramiss ienāca. Karaliene sēdēja krēslā, un viņas priekšā stāvēja divi cilvēki, kurus mēs jau redzējām sargpostenī.

Tie bija Flamarāns un Gaspārs de Kolinjī, Šatiljonas hercogs, tā hercoga brālis, kurš tika nogalināts sešus vai septiņus gadus atpakaļ Karaliskajā laukumā divkaujā Longvila kundzes dēļ. Pie mūsu draugu ienākšanas istabā viņi atkāpās pāris soļus atpakaļ un sāka klusi sačukstēties.

— Tātad, — iesaucās Anglijas karaliene, ieraudzīdama Atosu un Aramisu, — beidzot jūs tomēr esat atbraukuši, mani uzticamie draugi! Bel karaļa kurjeri, kā redzat, ir jūs apsteigusi. Galmam tika ziņots par Londonas notikumiem tajā brīdī, kad jūs tikai tuvojāties Parīzei. Un, lūk, Flamarāna un de Šatiljona kungi man paziņoja pēc viņas augstības Austrijas Annas rīkojuma pēdējos jaunumus no Anglijas.

Aramiss un Atoss saskatījās. Miers, un pat prieks, kurš staroja no viņas acīm, viņus pārsteidza.

— Turpiniet, es jūs lūdzu, kungi - viņa pateica, griežoties pie Flamarāna un Šatiljona kungiem. — Tātad, jūs teicāt, ka viņa majestāte Čārlzs Pirmais, mans visuaugstais pavēlnieks, bija notiesāts uz nāvi, neskatoties uz. lielākā vairākuma viņa pavalstnieku protestiem?

— Jā, jūsu augstība, — Šatiljons nošļupstēja.

Aramiss un Atoss saskatījās. Viņu pārsteigums pieauga.

— Un, kad viņu veda uz ešafotu, — karaliene turpināja, — manu mīļo dzīvesbiedru, karali! — sašutusi tauta viņu atbrīvoja?

— Jā, jusu augstība, - Šatiljons teica lik klusi, ka Atoss un Aramiss, neskatoties uz visu savu sasprindzināto uzmanību, tik tikko kā varēja saklausīt viņa piekrītošo atbildi.

Karaliene salika rokas ar aizkustinājuma un pateicības pilnu sejas izteiksmi. Bet viņas meita apvija rokas apkārt mātes kaklam un skūpstīja viņas acis, kuras bija asaru pilnas aiz priekiem.

— Tagad mums atliek tikai pateikties jūsu augstībai par augsto godu, ko jūs mums parādījāt, — tcica, steigdamies ātrāk nobeigt šo aizkustinošo, bet viņam apgrūtinošo scēnu, Šatiljons, nosarkdams pie Atosa vērīgā un asā acu skatienas.

— Vēl mirklīti, kungi, — karaliene tcica, viņus aizturot. — Vienu mirklīti. Grāfs de La Fērs un ševaljē d'Erblē, kā jūs jau dzirdējāt, tikko kā atgriezās no Londonas. Kā aculiecinieki, viņi pastāstīs, varbūt, daudz sīkumu, kurus jūs nezināt un kurus jūs varēsit nodot karalienei, manai mīļai māsai. Runā­jiet, kungi, es jūs klausos. Neslēpiet, neslēpiet it neko. Ja jau karalis ir dzīvs un viņa gods ir glābts, viss pārējais man nav svarīgs.

Aloss nobālēja un piespieda roku pie sirds. Karalienes skatienam nepalika apslēpta šī kustība un Atosa bālums; viņa atkārtoja:

— Runājiet, grāf, lūdzu jūs!

— Atvainojiet, jūsu augstība, — beidzot, Atoss noteica, — bet es nepiebildīšu neko vairāk pie šo kungu stāstījuma, pirms viņi neatzīs, ka, varbūt, viņi ir kļūdījušies.

— Kļudījušies! — satrauktā balsī iesaucās karaliene. — Kļūdījušies? Ko es dzirdu? Mans Dievs!

— Kungs, — Flamarāns teica Atosam, — ja mēs esam kļūdījušies, tad arī Francijas karalienei ir nepatiesas ziņas. Ceram, ka jūs nemēģināsit izkliedēt šīs šaubas, jo vai tas nenozīmētu arī apšaubīt karalienes vārdu patiesīgumu?

— Karalienes? — Atoss jautāja mierīgā skanīgā balsī.

— Ja, - murmināja Flamarāns, nolaižot skatienu.

Atoss skumji pasmaidīja.

— Bet vai ne tā cilvēka, kurš jūs pavadīja un kuru mēs redzējām kopā ar jums sargpostenī pie Parīzes vārtiem? Vai gadījumā ne no viņa nāk šīs ziņas šādā formā? — jautāja Aramiss aizskarošā pieklājībā. — Ja tikai ari mēs nekļūdamies, tad grāfs de La Fērs un es, pie Parīzes vārtiem jūs redzējām trijatā.

Šaliljons un Flamarāns nodrebēja.

— Paskaidrojiet, grāf, ko tas viss nozīmē? — iesaucās karaliene, ar katru minūti sākdama uztraukties jo vairāk. — Es izlasīju jūsu sejā bēcfās, jūs neiedrošinieties man pateikt šausminošo vēsti, jūsu rokas dreb… Ak, Kungs! Ak, Dievs! Kas ir noticis?

— Kungs, — Šatiljons noteica, — ja jūs esat atnesis bēdu vēsti, tad būtu pārāk nežēlīgi to teikt karalienei.

Aramiss gandrīz cieši pienāca klāt pie Šatiljona.

— Kungs, — viņš teica, skatīdamies acīs, — ccru, ka jūs nedomājat norādīt grāfam de La Fēram un man, kas mums jāsaka!

Pa to laiku Atoss, vēl joprojām turēdams roku uz sirds, pienāca pie karalienes un noliecis galvu sāka stāstīt:

— Jūsu augstība, karaļiem pēc sava stāvokļa tāpat ir vajadzīga sirds, kura ir spējīga pārciest visus likteņa sitienus, kuri nav panesami vienkāršajiem cilvēkiem. Tāpēc, man liekas, ar karalieni, tādu, kā jūs, vajag apieties ne tā, kā ar vienkāršu sievieti. Nelaimīga karaliene, lūk, mūsu misijas nobeigums, ar kuru mēs jūs pagodinājām.

Atoss noliecās ceļos karalienes priekšā un izņēma no krūšu kabatas kastīti, kurā atradās ordenis, nosēts ar briljantiem, kuru karaliene bija iedevusi pirms prombraukšanas lordam Vintcram, un laulības gredzenu, kuru karalis iedeva Aramisam pirms nāves. Šīs divas lietas Atoss, no tā brīža kopš tās saņēma, visu laiku glabāja pie savām krūtīm. Viņš atvēra kastīti un iedeva to karalienei ar dziļu skumju un mēmu sejas izteiksmi.

Karaliene pastiepa roku, paņēma gredzenu, krampjaini to saspieda un pielika pie savām lūpām un, nespēdama vairs pateikt ne skaņu vai kaut nopūsties vai iešņukstēties, nobālēja un bezsamaņā iekrita savas meitas rokās.

Atoss noskūpstīja nelaimīgās atraitnes tērpa maliņu un piecēlās svinīgā klusumā, kas atstāja uz pārējiem dziļu iespaidu.

— Es, — Atoss tcica, — grāfs de La Fērs, augstmanis, kurš nekad neesmu melojis, es zvērēju, sākumā Dievam, tad nelaimīgajai karalienei, ka visu, ko spēšu izdarīt Anglijā karaļa glābšanai — es izdarīšu; mēs izpildījām šo zvērestu. Bet tagad, ševaljē, — viņš nobeidza, griežoties pie d'Erblē, — iesim, mēs izpildījām savu pienākumu.

— Ne līdz galam, — Aramiss teica, — mums vēl jāpasaka daži vārdi šiem kungiem.

Un viņš griezās pie Šatiljona:

— Kungs, vai jūs nevēlaties iziet kopā ar mums uz kādu mirkli, lai uzklausītu pāris vārdus, kurus es uzskatu par nepieklājīgiem runāt karalienes klātbūtnē?

Šatiljons klusēdams pamāja ar galvu, dodot piekrišanas zīmi. Atoss un Aramiss izgāja pirmie. Šatiljons un Flamarāns viņiem sekoja. Izejot cauri priekštelpai, viņi iznāca uz terasi, kurai bija viens liels logs.

— Kungs, jūs tikko kā iedrošinājāties ar mums apieties pārāk izaicinoši. Es to nespēju nekādā gadījumā pieļaut, un vēl jo vairāk no personas, kura dod nepatiesas ziņas karalienei, kas sastādītas uz melu pamatiem.

— Kungs! — Šatiljons iesaucās.

— Bet kur jūs esat likuši dc Bruī kungu? — Aramiss ironiski jaulāja. — Vai viņš gadījumā neizgāja izmainīt savu ģīmi, kurš ir pārāk līdzīgs Mazarīni? Pale-Rojālā, cik mums ir zināms, ir ļoti daudz visādu itāļu masku un kostīmu, sākot no Arlekīna un beidzot ar Pantaloni.

— Jūs, liekas, vēlaties mūs izsaukt uz dueli?

— Ševaljē, ševaljē! — viņu apstādināt Atoss.

— Lieciet mani mierā, grāf, sirdīgi noteica Aramiss. — Jūs zināt, ka es nemīlu darījumus atstāt pusceļā.

— lzbeidziet, — Šatiljons noteica ar ne mazāku sašutumu, kā Aramiss.

— Kungi, cits manā vai grāfa de La Fēra vietā būlu jūs vienkārši apcietinājuši, par cik Parīzē mums ir ļoti daudz draugu, bcl mēs dodam

jums iespēju ai/iet no šejienes bez jebkādām grūtībām un aizķeršanām. Vai jūs nevēlaties ar zobenu rokā aprunāties ar mums uz šīs vientuļās terases?

— Labprāt, — Šatiljons teiea.

— Vienu mirklīti, kungi, — iejaucās Flamarāns. — Jūsu priekšlikums ir pārāk mānīgs, bet pašreiz mēs nevaram to pieņemt.

— Kāpēc? — Aramiss jautāja savā parastajā izaicinošajā tonī. — Vai tikai nc Mazarīni tuvums jūs nedara tik ļoti piesardzīgus?

— o, jūs dzirdat, Flamarān? — Šatiljons iesaucās, — Nepieņemt viņu priekšlikumu, nozīmē apkaunot savu vārdu un godu.

— Esmu ar jums vienās domās, — Aramiss piezīmēja.

— Un tomēr mēs šo lietu atliksim. Šie kungi, iespējams, tāpat man piekritis.

Aramiss pašūpoja galvu un nicīgi iesmējās.

Pamanījis šo smaidu, Šatiljons uzlika roku uz zobena efesa.

— Hercog, — Flaramāns turpināja, — jūs aizmirsāt, ka jums ir uzdots vadīt kādu ļoti atbildīgu uzdevumu. Jūs esat prinča iecelts un karalienes gribas apstiprināts. Līdz rīlvakaram jūs nepiederat tikai pats sev.

— Tātad parīt? — jautāja Aramiss.

— Līdz. parītdienai? Pārāk ilgi jāgaida, — Šatiljons teica.

— Es nenoteicu šo laiku, — Aramiss teica, — es arī nepieprasu atlikt šo divkauju. Starp citu, — viņš piebilda, — mēs varam satikties rītdienas pasākumā.

— Jā, kungs, jums ir taisnība! — Šatiljons iesaucās. — Esmu jūsu rīcībā, ja jūs pacentīsitics ierasties pie Šaronta vārtiem.

— Protams! Lai ar jums satiktos, esmu gatavs doties kaut uz pasaules malu; kāpēc lai es nedotos divas jūdzes garā ceļā!

— Tātad, līdz rītdienai!

— Es ceru. Tagad ejiet pie sava kardināla. Bet vispirms palūgšu jūs par vienu pakalpojumu: dodiet vārdu, ka jūs viņam neko neteiksit par mūsu atgriešanos.

— Jūs to pieprasāt?

— Kāpēc gan ne?

— Tikai uzvarētāji var pieprasīt, bet jūs, kungs, vēl neesat uzvarētājs.

— Tādā gadījumā, cīnīsimies tūlīt. Mēs esam gatavi, mums nekas nav jāatliek uz rītdienu.

Šatiljons un Flamarāns saskatījās. Aramisa vārdos un žestos bija tik daudz ironijas, ka Šatiljons ar pūlēm noturējās, nepieņēmis izaicinājumu uz vietas. Bet Flamarāns viņam kaut ko iečukstēja ausi, un viņš pārdomāja.

— Labi, — viņš griezās pie mūsu draugiem, — dodu savu vārdu, ka mūsu ceļabiedrs, vienalga, kas viņš arī nebūtu, neuzzinās par mūsu sadursmi. Bet vai jus apsoiat mums, ka rīt ieradīsities pie Šarontas vārtiem?

— O, — Aramiss noteica, - par to jūs varat būt mierīgs.

Četri galminieki, paklanījusies viens otram, izšķīrās. Šoreiz pirmie no Luvras izgāja Šatiljons un Flamarāns, bet Atoss un Aramiss gāja pēc viņiem.

— Par ko jus la viņiem uzkrilāt? — Aloss jautāja.

— Man bija savi iemesli.

— Jā, bet ko viņi jums izdarīja?

— Ko viņi izdarīja?.. Vai tad jūs neredzējāt?

— Nē.

— Viņi nosmīnēja, kad mēs nozvērējāmies, ka izpildīsim savu pienākumu Anglijā. Viens no diviem: vai nu viņi mums noticēja, vai nenoticēja. Ja noticēja, tad šis smīns ir aizskarošs, ja nenoticēja, arī tad las ir aizskarošs. Vajag viņiem pierādīt, ka mēs esam kaut ko vērti. Starp citu, esmu ne pārāk apbēdināts, ka divkauja atlikta lidz rītdienai: šovakar mums būs daudz svarīgākas darīšanas, nekā vicināt zobenus.

- Kas tad?

— Velns parāvis! Mēs mēģināsim saņemt Mazarīni.

Atoss aizdomīgi izstiepa lūpas.

— Šādas lietas nav man domātas, jūs to ļoti labi zināl, Aramis.

— Bel, kāpēc?

— Tāpēc, ka las izskatīsies pēc slazdiem.

— Patiešām, Atos, no jums iznāktu ļoti dīvains pulkvedis: jūs cīnītos tikai pa dienu, brīdinātu ienaidnieku par uzbrukuma slundu, kad jūs vēlēsities doties kaujā, un nekad neizlūkosit naktī aiz. bailēm, ka jums varētu kāds pārmest, ka jūs esat izmantojis nakts aizsegu.

Aloss pasmaidīja.

— Ko padarīsi, cilvēku ir ļoti grūti pārtaisīt, — viņš atbildēja. — Bez visa tā, vai jūs zināt visu lietu būtību? Varbūt, Mazarīni apcietināšana tagad ir pal nevēlama, un tā var likai sarežģīt pašreizējo stāvokli, un uzvaras vietā tas visus novedis tikai pie neparedzamiem jauniem šķēršļiem?

— Tātad jums, Atos, nepatīk mans priekšlikums?

— Pavisam pretēji. Es domāju, ka tas būtu bijis ļoli veikli nostrādāts. Bel tikai…

— Bet?

— Pēc manām domām, jums nevajadzēja teikt šiem kungiem, lai viņi neko nesaka Mazarīni. Līdz. ar šiem vārdiem jūs tikpat kā ierobežojāt sevi neko neuzsākt pret viņiem.

— Es zvēru, es neuzņemos nekādas saistības. Es sevi uzskatu par pilnīgi brīvu cilvēku. Ejam, Atos, ejam.

— Uz kurieni?

— Pie hercoga de Befora vai pie hercoga Bulona. Mēs viņiem izstāstīsim visu, kas šeit notika.

— Ja, bet tikai ar to noteikumu, ka mēs iesāksim .ar prelāta kungu. Viņš ir garīga persona, kurš labi pārzin sirdsapziņas un dvēseles mokas. Mēs viņam atklāsim savas šaubas, un viņš palīdzēs mums pieņemt vislabāko lēmumu.

— Ak, — Aramiss iesaucās, — viņš visu sabojās, visu pierakstīdams tikai pats sev. Mēs nevis iesāksim, bet nobeigsim ar viņu.

Atoss pasmaidīja. Varēja redzēt, ka viņam ir kāda apslēpta doma, kuru viņš nevēlējās ska|i izteikt.

— Nu, tad ar ko mēs iesāksim?

— Ar hercogu Bulonu, ja jums nekas nav pretī. Līdz viņam no šejienes ir vistuvāk.

— Bet vispirms jums jāatļauj man izdarīt vienu lietu?

— Kādu?

— Ieiet viesnīcā ,.Lielais Šarls", lai es varētu apskaut Raulu.

— O! Protams! Es iešu jums līdzi, mēs kopā viņu apskausim.

Pēc tam abi draugi iekāpa laivā, ar kuru bija atbraukuši, un pavēlēja viņus aizvest uz Tirgus laukumu. Tur viņi atrada Grimo un Blezuā, kuri apsargāja zirgus. Visi četri devās uz. Henēgo ielu.

Bet Raula viesnīcā nebija. Tajā rītā viņš bija saņēmis no prinča pavēli, tāpēc uzreiz kopā ar Olivenu bija devies projām.