STĀSTI

SAULES SPALVAS

I

Tā bija Fitu-Ivas sala — Polinēzijas pēdējais neatkarības cietoksnis Dienvidjū- rās. Trīs faktori noteica Fitu-Ivas neatkarību. Pirmais un otrais bija tās nošķirtais ģeogrāfiskais stāvoklis un iedzīvotāju kareivīgais noskaņojums. Tomēr tie vien galu galā nespētu salu paglābt, ja nebijis tā fakta, ka Japāna, Francija, Lielbritānija, Vācija un Savienotās Valstis vienā laikā atklāja, cik ļoti tā iekārojama. Šīs valstis līdzinājās spēlmaņiem, kas plēšas viena penija dēļ. Tās stājās cita citai ceļā. Šo piecu valstu kara kuģi drūzmējās Fitu-Ivas vienīgajā mazajā ostiņā. Klīda bau­mas par karu, tika draudēts ar karu. Ēzdami brokastīs grauzdētas maizes šķēli, cilvēki visā pasaulē lasīja ve­selas avīžu slejas f)ar Fitu-Ivu. Kāds jenkiju matrozis tolaik īsi un kodolīgi izteicās — visas šīs valstis gribot reizē iecelt kājas silē.

Tā nu bija iznācis, ka Fitu-Iva bija izvairījusies pat no kopēja protektorāta, un karalis Tulifau, saukts vēl par Tui Tulifau, netraucēti noteica tiesu un likumus savā baļķu pilī, ko kāds Sidnejas tirgonis tam bija uz­cēlis no Kalifornijas sarkankoka. Tui Tulifau bija ne vien, kā mēdz teikt, karalis ikvienu collu, bet viņš bija karalis ikvienu sekundi. Kaut gan valdīja jau piecdesmit astoņus gadus un piecus mēnešus, pats viņš bija tikai piecdesmit astoņus gadus un trīs mēnešus vecs. Tas ja- saprot tā, ka valdnieks viņš bija piecus miljonus se­kunžu ilgāk, nekā vispār elpoja, jo viņu kronēja divus mēnešus pirms dzimšanas.

Viņš bija karalisks karalis, valdniecisku apmēru vīrs sešarpus pēdu garumā un, nebūdams nemaz pārmērīgi aptaukojies, svēra trīssimt divdesmit mārciņas. Tas to­mēr nav nekas neparasts polinēziešu «virsaišu dzimtā». Sepeli, viņa karaliene, bija sešas pēdas un trīs collas gara un svēra divsimt sešdesmit mārciņas, bet viņas brālis Uiliami, kas komandēja armiju tajos brīžos, kad nebija jāpilda premjerministra pienākumi, pārspēja viņu par vienu collu garumā un pussimt mārciņām svarā. Tui Tulifau bija jautras dabas, liels dzīrotājs un plītnieks. Tāpat jautri ļaudis bija visi viņa pavalstnieki, izņemot tās reizes, kad noskaitās; tad viņi, gadījās, at­ļāvās pat apmētāt ar sprāgušiem sivēniem savus ap- kaitinātājus. Bez tam viņi savā reizē prata cīnīties ne sliktāk par maoriem, — to senajās dienās bija nācies piedzīvot viņu piekrastē pirātiskajiem sandelkoku un vergu tirgotājiem.

II

Grīfa šoneris «Kantāni», pirms divām stundām pa­braucis gar Pīlāru klintīm pie eejas, tagad gausi virzī­jās pa ostu, jo brīze vēdināja tikai vieglas vēsmiņas un nevarēja vien saņemties, lai sāktu pūst kārtīgi. Bija dzestrs, zvaigžņots vakars, un viņi šļaucījās pa pupi, gaidīdami, kamēr šī gliemeža gaita viņus novedīs līdz enkurvietai. Villijs Smī, kravas pārzinis, iznāca no ka­jītes, grezni uzcirties savā krasta tualetē. Stūrmanis pašķielēja uz viņa kreklu no vissmalkākā un baltākā zīda un zīmīgi noirdza.

— Šovakar laikam būs dejas? — Grīfs piezīmēja.

— Nē, — stūrmanis atteica. — Tas jau Taituas dēļ. Villijs viņā ieķēries.

— Lika drusku pagaidīt! — kravas pārzinis negri­bēja atzīties.

— Nu, tad viņa ieķērusies jūsos, tas pats vien iz­nāk, — stūrmanis turpināja. — Jūs vēl ne pusstundu nebūsiet krastā, kad jums jau būs puķe aiz auss, kronis galvā, bet roka ap Taituas vidukli.

— Vienkārši greizsirdība, — Villijs Smī nošņācās.

— Jums pašam būtu kārojies tikt viņai klāt, tikai jūs nevarat.

— Es nevaru sadabūt tādu kreklu kā jūsējais, tālab man nekas neiznāk. Bet esmu gatavs derēt uz puskronu, ka no Fitu-Ivas jūs vis neaizbrauksiet ar šo kreklu mu­gurā.

— Un, ja to nedabūs Taitua, tad Tui Tulifa'u jau nu katrā ziņā dabūs, — Grīfs brīdināja. — Labāk ne acīs nerādiet viņam šo kreklu, citādi tam pēdējā stundina klāt.

— Tas tiesa, — kapteinis Boigs apstiprināja, pa­griezdams galvu atpakaļ, jo visu laiku bija vērojis bū­diņu ugunis krastā. — Pēdējā reizē, kad te bijām, viņš apķīlāja vienam no maniem kanakiem skaistu jostu līdz ar nazi makstī. — Kapteinis pievērsās stūrmanim.

— Varat kuru katru brīdi izmest enkuru, mister Maš. Tikai neatlaidiet ķēdi pārāk vaļīgi! No vēja nav ne zī­mes, un rīt mēs varam bfit aizslīdējuši otrā pusē kopras šķūņiem.

Pēc minūtes enkurs žvarkstēdams nogāzās ūdenī. Laiva jau nolaista stāvēja pie kuģa sāniem, un ļaužu grupa, kas gribēja doties krastā, salēca tajā. Bez kana­kiem, kas visi kā viens tiecās uz krastu, laivā atradās

vēl tikai Grifs un kravas pārzinis. Mazās koraļļradžu laivu piestātnes sākumā Villijs Smī, atvainodamies kaut ko noburkšķējis, atšķīrās no sava saimnieka un pazuda kādā palmu alejā. Grifs pagriezās pretējā vir­zienā gar vecās misionāru baznīcas priekšpusi. Seit, starp kapiem krastmalā, vieglos ahu un lava-lava tērpu­šies, ziediem vainagoti un puķu vītnēm ap kaklu, ar lie­liem fosforiski vizošiem hibiska ziediem matos dejoja jaunekļi un meitenes. Tālāk Grīfs pameta aizmugurē garo, no stiebriem taisīto himine būdu, kurā vairāki desmiti vecāku vīru sēdēja rindās, dziedādami vecos korāļus, ko tiem iemācījuši jau sen aizmirsti misionāri. Tāpat viņš pasoļoja garām Tui Tulifau pilij, kurā, kā varēja spriest pēc gaišajiem logiem un trokšņiem, gāja vaļā parastā_ dzīrošana. Jo no laimīgajām Dienvidjūru salām Fitu-īva bija vislaimīgākā. Te ļaudis svinēja svētkus un līksmoja gan piedzimšanas, gan nāves ga­dījumos un lāpāt apdzīroja vēl nedzimušos un jau no­mirušos.

Grīfs gāja tikai tieši vien uz priekšu pa Irbenāju ceļu, kas vijās un locījās caur leknām puķu audzēm un pa­pardēm līdzīgo algarobas koku biezokņiem. Siltajā gaisā pludoja smaržas, un pār galvu, asi iezīmēdamies pret zvaigznēm, slējās zem smagas augļu nastas nolī- kušie mango, staltie avokado koki un palmas ar slai­diem lapu pušķiem. Šur un tur stāvēja pa stiebru būdai. Tumsā burbulēja balsis un smiekli. No ūdens puses mir­guļojošās uguntiņas un maigu balsu kori vēstīja, ka zvejnieki atgriežas no rifa.

Pēdīgi Grīfs nogriezās no ceļa, gandrīz paklupdams pār cūku, kas īdzīgi norukšķējās. Paraudzījies pa at­vērtajām durvīm, viņš redzēja druknu, pavecāku ieze­mieti sēžam uz paklāju kaudzes. Reizi pa reizei tas gluži automātiski pārvilka pār kailajām kājām no kokosriekstu šķiedrām gatavotu mušu gaiņātāju. Viņš valkāja acenes un pastāvīgi mēdza lasīt kādu grāmatu, kā Grīfs labi zināja, — angļu bībeli. Jo šis jau bija Jeremija, viņa tirgonis, tā nosaukts pēc pravieša Jere­mijas vārda.

Jeremijas āda bija gaišāka nekā fituīviešiem, kā tas parasti mēdz būt tīrasiņu samoiešiem. Misionāru

izglītots, viņš bija labi kalpojis to mērķiem tur pāri rie­tumos, kanibālu atolos, strādādams par nemācīto ļaužu skolotāju. Par atlīdzinājumu viņš bija atsūtīts uz para­dīzi Fitu-Ivas salā, kur visi jau senlaikus piegriezti ticībai, ja vien nebija atkrituši no tās, un te viņam vaja­dzēja uzokšķerēt ticības atkritējus. Par nelaimi Jere­mija bija dabūjis pārāk labu izglītību. Kāds nejauši pie- klīdis Darvina sējums, kašķīga sieva un glīta fituīviešu atraitne bija ievilkuši viņu atkritēju tīklos. Te vēl ne­bija īsta ķecerība. Darvina ietekmē radās tikai prāta apguruins. Kāda gan jēga censties izprast šo ārkārtīgi sarežģīto un mīklaino pasauli, it sevišķi vēl tādā gadī­jumā, ja cilvēks apprecējis kašķīgu sievu? Kad Jeremija sāka pamest novārtā savu pienākumu pildīšanu, misi­jas padome arvien skaļāk un skaļāk draudēja nosūtīt viņu atpakaļ uz atoliem, bet sievas mēle attiecīgi pie­ņēmās asumā. Tui Tulifau bija līdzjūtīgs monarhs, par kuru bija zināms, ka sieva to mēdzot iekaut, it sevišķi tad, kad viņš krietni piedzēries. Aiz politiskiem iemes­liem — jo karaliene piederēja pie tikpat karaliskas dzim­tas kā viņš pats, bet tās brālis komandēja armiju — Tui Tulifau nevarēja no viņas šķirties, bet viņš varēja šķirt un arī šķīra Jeremijas laulību, un Jeremija nekavējoties uzsāka komerciālu dzīvi un apņēma savu izredzēto sirdsdāmu. Kā neatkarīgs tirgotājs viņš cieta neveiksmi galvenokārt Tui Tulifau nelaimīgās aizbildnības pēc. Liegt kredītu šim jautrajam monarham nozīmēja sa­gaidīt, lai viņam atsavina visu mantu; nodrošināt tam pastāvīgu kredītu nozīmēja drošu bankrotu. Vienu gadu tāpat noslaistījies pa piekrasti, Jeremija bija kļuvis Dāvida Grīfa tirgonis, un nu jau divpadsmit gadu viņš tam kalpoja godīgi un veiksmīgi, jo Grīfs viņā bija at­radis īsto cilvēku, kas prasmīgi spēja atteikt kredītu karalim vai arī iekasēt parādus no tā, ja tomēr bija ko aizdevis.

Jeremija drūmi paraudzījās pār aceņu rāmjiem, kad viņa saimnieks ienāca būdā, drūmi atzīmēja vietu bī- belē, pirms nolika to pie malas, un drūmi padeva tam roku.

— Esmu priecīgs, ka jūs ieradāties personīgi, — viņš teica.

— Kā tad es vēl citādi būtu varējis ierasties? — Grifs pasmējās.

Tomēr Jeremijam prāts nenesās uz jokiem, un viņš izlikās piezīmi nedzirdējis.

— Salas komerciālais stāvoklis ir nolādēti riebīgs, — viņš teica dzijā nopietnībā, tekoši izrunādams daudz- zilbīgos vārdus. — Mani grāmatvedības norēķini ir čupā.

— Vai tirgošanās vāja?

— Gluži pretēji. Tā bija lieliska. Plaukti ir tukši, ga­līgi tukši. Bet… — Viņa acis lepni iezalgojās. — Bet noliktavā vēl atlicis daudz preču; es tās turu rūpīgi ieslēgtas.

— Vai atvēlējāt Tui Tulifau par daudz kredīta?

— Gluži pretēji. Neesmu kreditējis nevienu pašu. Un visi vecie rēķini ir nokārtoti.

— Nu es jūs vairs nesaprotu, Jeremija, — Grīfs at­zinās. — Kas tad te ir par joku? Plaukti tukši, kredīti nav piešķirti, veci rēķini nolīdzināti, noliktava rūpīgi aizslēgta — kā to izskaidrot?

Jeremija tūdaļ neatbildēja. Noliecies pie paklāju kau­dzes, viņš izvilka lielu naudas glabājamo lādi. Grīfs izbrīnā ievēroja, ka tā nav pat aizslēgta. Šis samoietis taču arvien bija gluži neiedomājami rūpīgs kases gla­bāšanā. Lāde, izrādījās, bija pilna ar papīra naudu. Viņš paņēma virsējo banknoti un pasniedza to Grifam.

— Te ir izskaidrojums.

Grīfs apskatīja diezgan labi izstrādāto banknoti. — «Fitu-īvas pirmā karaliskā banka šās naudas zinies uz­rādītājam pēc pirmā pieprasījuma izmaksās vienu mār­ciņu sterliņu,» viņš lasīja. Zīmes centrā bija redzams tāds kā neveikls iezemieša sejas attēls. Bet apakšā at­radās Tui Tulifau paraksts un vēl kāda Fulualeas pa­raksts, kuram pievienots iespiests paskaidrojums: «Finansu ministrs.»

— Kas tad, pie velna, ir šis Fulualea? — Grīfs jau­tāja. — Kāds fidžietis, vai ne? … Vārds nozīmē «saules spalvas»?

— Tieši tā. Vārds nozīmē «saules spalvas». Tā šis nekrietnais iznirelis titulē pats sevi. Viņš atbrauca no

Fidži, lai apgrieztu Fitu-Ivu ar kājām gaisā, tas ir, ko­merciālā ziņā.

— Kāds no tiem slīpētajiem Levukas puišiem, kā šķiet?

Jeremija skumīgi pakratīja galvu. — Nē, šis zemiskais tēviņš ir baltais un īsts nelietis. Viņš pieņēmis dižu un daiļskanīgu fidžiešu vārdu un saminis to dubļos, lai tas kalpotu viņa neģēlīgajiem mērķiem. Viņš piedzirda Tui Tulifau. Viņš to piedzirda līdz nejēdzībai. Visu šo laiku viņš tur Tui Tulifau galīgi piedzērušu. Pats viņš savukārt ticis par finansu ministru un vēl par nez ko citu. Viņš izlaida šo viltoto papīrnaudu un piespieda ļaudis to pieņemt. Viņš ir uzlicis veikalu nodokli, kop­ras nodokli un tabakas nodokli. Mums ir ostas nodevas un priekšraksti, un vēl visādi citādi maksājumi. Bet iedzīvotāji nav aplikti ar nodokļiem — vienīgi tirgotāji. Kad uzlika kopras nodokli, es tūdaļ par tikpat lielu summu pazemināju iepirkšanas cenu. Tad ļaudis sāka kurnēt, un Saules Spalvas izdeva jaunu likumu, ar kuru noteica atkal veco cenu un aizliedza jebkuram cilvēkam to pazemināt. Mani viņš nosodīja ar divām mārciņām sterliņu un piecām cūkām, jo visiem bija labi zināms, ka man ir tieši piecas cūkas. Tās jūs varat atrast ierak­stītas kases grāmatā. Hokinzu, Fulkruma kompānijas tirgoni, nosodīja vispirms ar cūkām, pēc tam ar džinu, un tad, tā kā viņš turpināja skaļi žēloties, ieradās kara­spēks un nodedzināja viņa veikalu. Kad es atteicos pārdot savas preces, šis Saules Spalvas uzlika man jaunu sodu un piedraudēja pat nodedzināt veikalu, ja es vēl apgrēkošoties. Tāpēc es pārdevu visu, kas atradās plauktos, un te nu ir kaste, kas pilna nevērtīgiem pa­pīriem. Es būtu gan ļoti sarūgtināts, ja jūs man maksātu atalgojumu šajos papīros, tomēr tas būtu likumīgi, tikai likumīgi. Nu, kas tagad būtu darāms?

Grīfs paraustīja plecus. — Man vispirms jāsatiek šis Saules Spalvas un jānovērtē situācija.

— Tad jums jo drīz jātiekas ar viņu, — Jeremija aizrādīja. — Citādi viņš jau būs paspējis uzlikt jums veselu kaudzi naudas sodu. Šādā veidā viņš savācis visu mūsu valstiņas metālnaudu. Tā visa nu ir pie viņa, izņemot to, kas aprakta zemē.

Iedams atpakaļ pa Irbenāju ceļu, pie spoži apgaismo­tās ieejas pils teritorijā Grifs sadūrās ar strupu, apaļīgu ziedoša izskata džentlmeni, kas, gludi skuvies un ģēr­bies baltā, nestīvinātā uzvalkā, patlaban iznāca no pils. Kaut kas viņa piesardzīgi taustošajā solī šķita tā kā pazīstams. Grīfs šo cilvēku acumirklī atcerējās, jo bija gadījies to redzēt daudzās Dienvidjūru ostās.

— Lai nu kurš, bet ko tad jūs te, Kornēlij Dīzij! — viņš izsaucās.

— Ka tik tas nav pats Grīfs, vecais velns, — skanēja atbildes sveiciens, kad viņi paspieda viens otram roku.

— Ja vēlaties uzkāpt uz kuģa, man ir krājumā labi izdedzināts īru degvīns, — Grīfs aicināja.

Kornēlijs izrieza krūtis un stīvi saslējās.

— Nekā nevar darīt, mister Grīf. Tagad es ir Fulua- lea. Man ar vecu laiku būšanām vairs nepielišķēsies. Tāpat ar viņa gaišības majestātes karaļa Tulifau rīko­jumu es ir finansu ministrs, un es ir arī galvenais tiesnesis, izņemot brīžus, kad karalis pats savas ķēniš­ķīgās izpriecas labad visžēlīgi nolemj pagrozīt taisnības riteni ar savu roku.

Grīfs aiz pārsteiguma iesvilpās. — Tātad jūs esat tas Saules Spalvas?

— Es dod priekšroku vietējajn apzīmējumam, — viņš aizrādīja. — Fulualea, jūs būs tik laipni. Ta kā es nav piemirsis vecos laikus, mister Grīf, tad man ļoti sāpina sirdi, ka man jāsniedz jums sekošas ziņas. Jums būs jāsamaksā likumīgās importa nodevas tāpat kā visiem pārējiem tirgoņiem, kuri lolo nodomu aplaupīt maigos polinēziešu mežoņus šajās koraļļu salās, kas apaugu­šas … Jā, kur tad es paliku? Ak tā! Atcerējos. Jūs ir pārkāpis priekšrakstus. Ar ļaunprātīgu nolūku jūs pēc saules rieta ir iebraucis Fitu-Ivas ostā ar neiededzinā­tām bortugunīm. Nepārtrauciet mani! Es ir redzējis jūs pats savām acīm. Par šo pārkāpumu jūs tiek sodīts ar summu piecu mārciņu apmērā. Vai jums ir džins? Tas ir nopietns pārkāpums. Bez ugunīm tiek apdraudē­tas mūsu patīkamās ostas kuģinieku dzīvības, lai ietau­pītu petroleju kāda penija vērtībā. Vai es jau tiku

vaicājis: ir jums džins? Šoreiz jums prasa ostas priekšnieks.

— Esat gan jūs saņēmis veselu vezumu uz saviem pleciem, — Grifs pavīpsnāja.

— Tāds ir baltā cilvēka liktenis. Šie nelietīgie tirgo­tāji visu uzkrāvuši nabaga Tui Tulifau, vislabsirdīgā­kajam valdniekam, kāds vien jebkad sēdējis Dienvidjūru salu tronī un baudījis sakņu liķieri no impēriskā kala- baša. Tālab es, Kornēlijs, — labāk sakot, Fulualea, — ir šite, lai pieraudzītu, ka viss notiek pēc tiesas un tais­nības. Kaut arī man ļoti netiktos to darīt, kā ostas priekšniekam man ir pienākums atzīt jūs par vainīgu' karantēnas laušanā.

— Karantēnas?

— Tāds ir ostas ārsta noteikums. Nekādas saskares ar krastu, pirms kuģis nav pārmeklēts. Kāda drausmīga nelaime nāktu pār paļāvīgajiem iedzimtajiem, ja jums uz kuģa būtu bijušas vēja bakas vai garais klepus! Kurš ir šite, kas var aizstāvēt maigos, uzticīgos polinēziešus? Es, Fulualea, Saules Spalvas, stāv savā augstajā misijā.

— Kurš tad, pie velna, ir tas ostas ārsts? — Grīfs apjautājās.

— Tas ir es, Fulualea. Jūsu pārkāpums ir nopietns. Ņemiet vērā, ka jūs ir sodīts ar piecām kastēm pirm­klasīga Holandes džina.

Grīfs gardi nosmējās. — Gan jau salīgsim, Kornēlij. Nāciet uz kuģa, iemetīsim!

Saules Spalvas šo piedāvājumu atvairīja ar lielma­nīgu žestu. — Tā ir kukuļošana. Par to es nekā negrib dzirdēt — es paliek uzticīgs savai dienišķajai maizei. Un kālab jūs nav uzrādījis sava kuģa dokumentus? Kā muitas pārvaldes priekšnieks es jūs nosodu ar piecām mārciņām un vēl divām kastēm džina.

— Paklausieties, Kornēlij! Joks paliek joks, bet tas nu jau iet par tālu. Te jums nav nekāda Levuka. Man gandrīz vai gribētos kraut jums reiz pa degunu. Mani vis jūs tā nepaķersiet.

Saules Spalvas sabijās un nemierīgi pamīņājās at­pakaļ.

— Neuzdrošinās pielietot varas darbus, — viņš drau­dēja. — Jums ir taisnība. Šeit nav Levuka. Un taisni

šinī sakarībā, tā kā aiz manis stāv Tui Tulifau un karaliskā armija, jūs paķert ir tieši tJP;, ko es vēlas un ko es darīs. Šīs soda naudas jūs samaksās nekavējo­ties, vai arī es konfiscēs jūsu kuģi. Jūs jau nav pirmais. Vai tad nu tas ķīnīzeru pērļu uzpircējs Pīters Džī ko citu darīja — vienīgi iešmauca ostā, pārkāpdams visus priekšrakstus un lietodams rupju muti tikai to pāris nieka naudas sodu dēļ. Nē, tos viņš negribēja maksāt, un tagad viņš sēž uz sauszemes, lai pārdomātu to visu.

— Jūs taču negribat sacīt, ka . ..

— Skaidrs, ka es grib. Savus augstos pienākumus pildīdams, es atsavināju viņa šoneri. Piektā daļa ka­raliskās armijas vīru tagad stāv uz tā kuģa sardzē. No šās dienas par nedēļu to pārdos. Kravas telpās daži desmiti tonnu gliemežvāku, un es tagad gudro, vai ne­varēs jums tos pārdot par džinu. Es var jums piedāvāt sevišķi labu veikalu. Kā jūs teicāt — cik daudz džina jums ir?

— Ko, vai vēl vajag džina?

- Kāpēc ne? Tui Tulifau tak ir karalisks žūpa. Pro­tama lieta, ka man nākas strādāt virsstundas, lai viņu apgādātu, jo viņš džinu šķaida ar brīnum devīgu roku. Viss liekēžu augstmaņu bars pastāvīgi ir pierijies līdz kaklam. Kaut kas šausmas. Vai jūs maksās tos sodus, mister Grīf, vai es būs spiests spert stingrākus soļus?

Grīfs nepacietīgi apsviedās uz papēža.

— Kornēlij, jūs esat piedzēries. Padomājiet taču un nāciet pie prāta! Vecās, trakulīgās Dienvidjūru dienas ir pagājušas. Tādus jokus jūs vairs nevarat atļauties.

— Ja jūs domā, ka tagad jūs dosies uz ķuģa, jnister Grīf, tad es var pateikt, lai jūs par velti nepūlas. Es jau jūsu sugu pazīst. Es paredzēju jūsu stūrgalvīgo ietie­pību. Un izrādījās, ka tieši tāds jūs ar ir. Tepat krastā jūs atradīs savu apkalpi. Kuģis ir konfiscēts.

Grīfs atkal pavērsās pret viņu, vēl arvien pa pusei pārliecināts, ka viņš joko. Fulualea atkal bailīgi atkāpās. Tam blakus tumsā iznira liela auguma cilvēks.

— Vai tas tu, Uiliami? — Fulualea iedūdojās. — Te ir vēl viens jūras laupītājs. Stāvi man klāt ar savu roku spēku, ak spēcīgais brāli!

— Sveicināts, Uiliami,— Grifs teica.— No kura laika tad Fitu-Ivā vafda Levukas blčkomeri? Viņš saka, — mans šoneris esot konfiscēts. Vai tas tiesa?

— Tas-ir tiesa, — Uiliami atrūca dobjā krūšu balsi.

— Vai jums vēl ir tādi zīda krekli kā Villijam Smī? Tui Tulifau vēlētos sev tādu kreklu. Viņš ir dzirdējis par to.

— Tas viss ir viena alga, — Fulualea pārtrauca.

— Krekli vai šoneri, karalis tos dabūs.

— Diezgan augstu jūs sniedzaties, Kornēlij, — Grīfs noņurdēja. — Tā taču ir viszemiskākā laupīšana. Jūs esat atsavinājis manu šoneri, pat nedodams man iespēju izteikt iebildumus.

— Kādu iespēju? Kad mēs šite pat stāvējām, vēl ne piecas minūtes nav pagājušas, vai jūs neatteicās maksāt sodu?

— Bet tad kuģis jau bija konfiscēts.

— Skaidrs, un kāpēc gan ne? Vai tad es nezināju, ka jūs atteiksies? Viss darīts godīgi, nav nekādas netais­nības … Ak taisnība, šī spožā, īpašā zvaigzne, kuras mirdzošo altāri Kornēlijs Dīzijs jeb Fulualea, kas ir tas pats, vienmēr pielūdz! Šļūc pa diegu, mister tirgotāj, vai arī es jums uzrīdīs pils sardzi. Uiliami, ir gan šaus­mīgs raksturs šitam tirgotājam. Pasauc sargus!

Uiliami iepūta svilpē, kas kokosriekstu šķiedras auklā karājās uz viņa platajām, kailajām krūtīm. Grīfs nikni pastiepa roku pēc Kornēlija, kas ieģenģerēja drošā pa­tvērumā aiz Uiliami masīvā stāva. Kāds ducis staltu polinēziešu, neviens mazāks par sešām pēdām, noskrēja lejā pa pils taku un nostājās rindā aiz sava komandiera.

— Šļūc pa diegu, mister tirgotāj! — Kornēlijs pavē­lēja. — Saruna ir beigusies. Jūsu dažādos pārkāpumus mēs iztiesās rīt. Ierodās pilī tieši pulksten desmitos, lai atbildētu par sekošām apsūdzībām, proti: miera traucēšana; dumpīgi un nodevīgi izteicieni; varmācīgs uzbrukums galvenajam maģistrātam ar nolūku radīt miesas bojājumus, brūces, kropļojumus un zilumus; ka­rantēnas pārkāpšana; ostas priekšrakstu laušana un muitas pārvaldes noteikumu pārkāpšana lielā mērogā. Rīt, puis, rīt tiesa un taisnība uzvarēs, pirms vēl maizes koka auglis būs kritis. Un tas kungs lai apžēlojas par jūsu dvēseli!

Pirms vēl bija pienākusi tiesas sēdei noteiktā stunda, Grifs Pītera DžI pavadībā ar pūlēm piekļuva pie Tui Tulifau. Karalis, ko aplenca kāds pusducis augstmaņu, zvilnēja uz paklājiem avokado koku ēnā pils plašajā pagalmā. Stunda vēl bija agra, tomēr pils kalpones jau rosīgi cēla tiem priekšā šķautnainas džina pudeles. Ka­ralis priecājoties, redzēdams savu veco draugu Dāvidu, un ļoti nožēlojot, ka tam radušies sarežģījumi ar jau­najiem noteikumiem. Tik daudz viņš pateica, bet citādi neatlaidīgi izvairījās pārrunāt šo jautājumu. Visus ekspropriēto tirgotāju protestus viņš atvairīja ar jau­niem džina glāzes piedāvājumiem. — Iedzersim! — skanēja viņa nemainīgā atbilde, taču reiz viņš atklāja savas slēptās sirdsdomas, izsacīdamies, ka Saules Spal­vas esot brīnišķīgs cilvēks. Nekad pils līdzekļi neesot bijuši tik ziedošā stāvoklī. Nekad neesot bijis tik daudz naudas mantu kambarī, ne ari tik daudz džina, ko vi­siem dzert. — Ļoti apmierināts es esmu ar Fulualeu, — viņš nobeidza. — Iedzersim!

— Mums no šās jezgas jātiek laukā jo ātrāk, jo la­bāk, — Grīfs dažas minūtes vēlāk pačukstēja Pīteram Džī, — citādi mēs nebūsim ne ceptas vardes vērti. Tātad mani pēc pāris minūtēm tiesās par dedzināšanu, par ķecerību, par spitālību un nezin par ko vēl, tādēļ man nu jāliek visi prāti kopā.

Aizejot no karaļa, Grīfs uz mirkli pamanīja karalieni Sepeli. Viņa paklusām vēroja savu karalisko laulāto draugu ar tā žūpu brāļiem, un viņas sarauktās uzacis Grifam bija tikpat kā mājiens. Ja vispār kas bija sa­sniedzams, tad vienīgi ar viņas palīdzību.

Kādā citā no ēnainajiem plašā pagalma stūrīšiem Kornēlijs turēja tiesu. Viņš jau agri bija ķēries pie darba, jo, kad Grīfs ieradās, patlaban beidza iztiesāt Villija Smī lietu. Karaliskais karaspēks pilnā sastāvā bija sapulcināts apkārt, ja neskaita to daļu, kas sargāja konfiscētos kuģus.

— Lai apsūdzētais pieceļas, — teica Kornēlijs, — un uzklausa tiesas taisnīgo un žēlsirdīgo spriedumu par nesavaldīgu un apkaunojošu uzvešanos, kāda nemaz nepiedien kravas pārzinim. Apsūdzētais saka, — viņam neesot naudas. Ļoti labi. Tiesa ar nožēlu atzīst, ka tai trūkst tuptūža. Tā vietā, kā arī ņemot vērā apsūdzētā trūcīgos apstākļus, tiesa piespriež sodu iepriekšminēta­jam apsūdzētajam viena balta zīda krekla apmērā, tās pašas šķirnes, fasona un kvalitātes, kādu apsūdzētais šinī mirklī valkā.

Kornēlijs pameta ar galvu vairākiem zaldātiem, un tie aizveda kravas pārzini sānis aiz avokado koka. Pēc mirkļa viņš atkal parādījās, tikai bez minētā apģērba gabala, un apsēdās līdzās Grifam.

— Ko tad jūs bijāt apgrēkojies? — Grīfs ievaicājās.

— Velns lai mani parauj, ja es to zinu. Un kādus noziegumus tad jūs esat pastrādājis?

— Nākošā lieta, — teica Kornēlijs tik oficiāli, cik vien spēja. — Apsūdzētais Dāvids Grīfs lai pieceļas! Tiesa ir aplūkojusi pierādījumus viņa lietā, pareizāk sa­kot, lietās, un iznes sekošu spriedumu, proti. .. Muti ciet! — viņš uzbļāva Grifam, kas mēģināja viņu pār­traukt. — Es jau teicu, ka pierādījumi ir pārbaudīti, pamatīgi pārbaudīti. Tiesas vēlēšanās nav sagādāt vēl papildu nepatikšanas apsūdzētajam, tālab tiesa izmanto šo gadījumu, lai brīdinātu apsūdzēto, ka par necienīgu izturēšanos viņu sauks pie atbildības. Par atklātu un vieglprātīgu ostas noteikumu un priekšrakstu pārkāp­šanu, par karantēnas laušanu un kuģniecības likumu neievērošanu viņa šoneris «Kantāni» līdz ar šo tiek at­zīts par konfiscētu Fitu-Ivas valdības labā, lai to pār­dotu publiskā izsolē pēc desmit dienām, skaitot no šo- dienējā datuma, līdz ar visiem tā piederumiem, iekārtu, apgādi un kravu, kas pēdējam piederīga. Par apsūdzētā personīgajiem noziegumiem, sastāvošiem no varmācīgas un dumpīgas uzvedības un neiedomājamas necieņas izrādīšanas pret valsts likumiem, viņš tiek sodīts ar summu viena simta mārciņu sterliņu apmērā un piec­padsmit kastēm džina. Es nemaz negrib jums jautāt, vai jums būs kas ko piebilst. Bet vai jūs grib maksāt? To es jums jautā.

Grīfs papurināja galvu.

— Līdz tam, — Kornēlijs turpināja, — lieciet vērā, ka jūs atrodas zem aresta. Te nav tuptūža, kur jūs ieslo­dzīt. Un vispēdīgi tiesai ir nācis zināms, ka šā rīta agrā stundā apsūdzētais tīšā patvarībā ir savā uzdevumā iz­sūtījis kanakus rifā saķert zivis brokastīm. Ar to ir nepārprotami pārkāptas Fitu-īvas zvejnieku amata tie­sības. Vietējā mājamatniecība ir jāsaudzē. Par šādu apsūdzētā izturēšanos tiesa izsaka stingru rājienu, un pārkāpuma atkārtošanās gadījumā vainīgais un vainī­gie, visi bez izņēmuma, nekavējoties tiks likti pie spaidu darbiem Irbenāju ceļa labošanā. Tiesa ir atlaista.

Kad viņi atstāja pagalmu, Pīters Džī piebikstīja Gri­fam, lai tas paskatās, kur Tui Tulifau bija izlaidies uz paklājiem. Kravas pārziņa krekls, izstaipīts un izspī­lēts, jau apņēma karalisko miesu brangumu,

V

— Lieta ir skaidra, — Pīters Džī teica apspriedē Je­remijas mājā. — Dīzijs jau savācis gandrīz visu metāl- naudu. Pa to laiku viņš karali piedzirda ar džinu, ko nolaupījis no mūsu kuģiem. Tiklīdz vien spēs to iekārtot, viņš pievāks kasi un laidīsies lapās vai nu ar jūsu kuģi, vai ar manējo.

— Viņš ir zemisks tēviņš, — Jeremija paziņoja, uz brīdi apklusdams, lai nospodrinātu acenes. — Viņš ir nelietis un bezgodis. Viņu vajadzētu dauzīt ar sprāgušu cūku, ar labi sen nosprāgušu cūku.

— Tieši tā, — Grifs attrauca. — Viņš jāsadauza ar beigtu cūku. Jeremija, es nemaz nebrīnīšos, ja tieši jūs būsiet tas, kas gāzīs viņam ar sprāgušu cūku. Neaiz­mirstiet tikai izmeklēt tādu sevišķi smakojošu. Tui Tu­lifau patlaban ir lejā pie laivu mājas un lauž vaļā kasti mana skotu viskija. Es došos uz pili un kalšu plānus ar karalieni. Jūs pa to laiku salieciet plauktos šādas tādas preces no noliktavas! Es jums kādas aizdošu, Ho- kinz. Un jūs, Pīter, apgādājiet vācieša veikalu! Sāciet visi tirgoties, pārdodiet par papīrnaudu! Atcerieties, zaudējumus segšu es. Ja vien nekļūdos, pēc trim die­nām mums būs vai nu tautas sanāksme, vai arī ap­vērsums. Jūs, Jeremija, izsūtiet pa visu salu ziņnešus pie zvejniekiem un zemniekiem, visur kur, pat kalnos pie kazu medniekiem. Pasakiet tiem, lai sapulcējas pie pils pēc trim dienām.

— Bet zaldāti? — Jeremija iebilda.

— Par. tiem es parūpēšos. Tiem nav maksāts jau di­vus mēnešus. Pie tam Uiliami ir karalienes brālis. Tikai neturiet plauktos pārāk daudz preču uzreiz! Tiklīdz ierodas zaldāti ar papīra naudu, pārtrauciet tirgošanos!

— Tad viņi nodedzinās veikalus, — Jeremija ieteicās.

— Lai dedzina. Karalis Tulifau samaksās, ja viņi to izdarīs.

— Vai viņš samaksās arī par manu kreklu? — Villijs Smī noprasīja.

— Tas nu ir tīri personīgas un privātas dabas jautā­jums starp jums un Tui Tulifau, — Grīfs atbildēja.

— Krekls jau plīst pušu uz muguras, — kravas pār­zinis žēlojās. — Es to pamanīju jau šorīt, kad viņš kreklu nebija valkājis vēl ne desmit minūtes. Tas man maksāja trīsdesmit šiliņus, un es to biju uzvilcis tikai vienu reizi.

— Kur lai es dabūju sprāgušu cūku? — Jeremija vaicāja.

— Nokaujiet kādu, protams! — Grīfs atteica. — No­kaujiet tādu nelielu.

— Neliela maksā desmit šiliņu.

— Tad ierakstiet to kases grāmatā pie operatīviem izdevumiem! — Grīfs uz mirklīti apklusa. — Ja gribat, lai tā dūšīgi smirdētu, būtu labi nokaut jau tūdaļ.

VI

— Tu runāji labi, Dāvid, — teica karaliene Sepeli. — Šis Fulualea atnesis sev līdzi trakumsērgu, un Tui Tulifau ir noslīcis džinā. Ja viņš neapsolīs sasaukt lielo sanāksmi, es viņu piekaušu. Kad viņš piedzēries, viņu piekaut ir viegli.

Karaliene pacēla savilkto dūri, un, redzēdams viņ^as amazoniskos apmērus un apņēmīgo seju, Grīfs zināja, ka sanāksme tiks sasaukta. Fituīviešu valoda bija tik līdzīga samoiešu valodai, ka viņš varēja tajā runāt kā īsts iezemietis.

— Un tu, Uiliami, — viņš sacīja, — izteicies, ka zal­dāti esot pieprasījuši metālnaudu un noraidījuši papīrus, kurus Fulualea tiem piedāvājis. Saki viņiem, lai pieņem papīrnaudu, un pieraugi, ka jau rīt visiem būtu sa­maksāts!

— Kālab gan pūlēties? — Uiliami iebilda. — Karalis ir laimīgs, kad piedzēries. Mantu kambarī naudas ir daudz. Un arī es esmu apmierināts. Manā mājā ir divas kastes džina un daudz labu mantu no Hokinza veikala.

— Tu esi īsts cūka, ak mans brāli! — Sepeli aizsvilās dusmās. — Vai tad Dāvids nerunāja? Vai tev ausu nav? Kad džins un preces tavā mājā būs izbeigušās un tirgo­tāji ar džinu un precēm vairs nebrauks šurp, un Saules Spalvas būs aizbēdzis uz Levuku ar visu Fitu-Ivas naudu, ko tad tu darīsi? Nauda valsts kasē ir no sud­raba un zelta, bet papīrnauda ir tikai papīrs. Es tev saku, ka ļaudis jau kurn. Pilī vairs nav zivju. Jamss un batates liekas pazuduši no zemes virsas, jo tādus mums nepiegādā. Kalnu iemītnieki jau veselu nedēļu nav atsūtījuši nevienu meža kazu. Kaut gan Saules Spalvas spiež tirgotājus pirkt kopru par veco cenu, ļaudis tomēr nepārdod, jo viņi negrib papīra naudu. Tikai šodien vien es izsūtīju ziņnešus pa divdesmit mā­jām. Nekur nav olu. Vai tad Saules Spalvas uzsūtījis vistām nedēšanas sērgu? Es nezinu. Es zinu tikai to, ka olu nav. Labi vismaz, ka tie, kuri daudz dzer, maz ēd, citādi jau pilī bUtu bads. Saki saviem zaldātiem, lai tie saņem algu, kaut tā arī būtu Fulualeas papīrnauda!

— Un atceries, — Grīfs brīdināja, — kaut arī veikali tirgosies, tomēr, kad ieradīsies zaldāti ar saviem papīra lēveriem, tiem neko nepārdos. Un pēc trim dienām no­tiks sanāksme, bet Saules Spalvas būs beigts kā nosprā­gusi cūka.

VII

Sanāksmes dienā salas iedzīvotāji bariem vien bija saplūduši galvaspilsētā. Gan kanu laiviņās, gan laivās, gan kājām, gan ēzeļu mugurās te saradās visi pieci tūkstoši Fitu-Ivas iemītnieku. Trīs pagājušās dienas bija vēl krietni uzkurinājušas vispārējo satraukumu. Pa- priekšu no tirgotāju patukšajiem plauktiem varēja iepirkties diezgan rosīgi. Bet, kad parādījās zaldāti, viņus kā pircējus atraidīja un teica, lai ejot pie Fulua­leas pēc metālnaudas. — Vai tad uz papīrnaudas virs­puses nav uzrakstīts, — tirgotāji aizrādīja, — ka pēc pieprasījuma to apmainīs pret metālnaudu?

Vienīgi Uiliami spēcīgā autoritāte neļāva nodedzināt tirgotāju mājas. Tomēr viens Grīfa kopras šķūnis tik un tā izkūpēja dūmos, un Jeremija to, protams, ierak­stīja savās grāmatās uz karaļa rēķina. Jeremija pats tika gan apsmiets, gan zākāts, bet viņa acenes sadauzī­tas. Villija Smī pirkstu krumšļiem bija nobraukta āda. Tam par iemeslu bija trīs dauzonīgi zaldāti, kas cits pēc cita traucās no visa spēka triekt savus žokļus pret tiem. Kapteinis Boigs bija cietis līdzīgus miesas bojājumus. Pīters Džī bija ticis cauri sveikā, jo gadījuma pēc tie bija maizes kurvji, nevis žokļi, kas atsitās pret viņa dūrēm.

Tui Tulifau ar Sepeli pie sāniem, savu uzdzīvotāju augstmaņu aplenkts, sēdēja sanāksmes vadītāja vietā lielajā pils pagalmā. Viņa laba acs un zods bija sa- pampuši, it kā arī viņš būtu triecies kādam pret dūri. Torīt pa pili tenkoja, ka Sepeli esot sarīkojusi ģimenes kautiņu. Šā vai tā, bet karalienes laulātais draugs bija skaidrā, un viņa treknā miesa Villija Smī zīda kreklā kā nedzīva blīda ārā pa plīsuma vietām. Slāpes tam bija nedzesējamas, un nepārtraukti tam tika sniegti svaigi dzeramie rieksti. Vienkāršo ļaužu pūlis, ko kara­spēks mēģināja atturēt, spaidījās ārpus pagalma. Vie­nīgi mazākie augstmaņi, ciematu dāmas un ievēroja­mākās personas, kā arī runasvīri ar saviem amata spieķiem bija ielaisti iekšā. Kornēlijs Dīzijs, kā jau klājas augstam un cienītam ierēdnim, sēdēja tuvu pie karaļa labās rokas. Pa kreisi no karalienes pretī Kor­nēlijam sēdēja Jeremija, ko aplenca baltie tirgotāji, kurus viņš pārstāvēja. Tā kā acenes viņam bija gājušas zudumā, tad viņš šķielēja pāri uz finansu ministru, īsredzīgi samiedzies.

Uiliami runāja armijas vārdā. Viņa vīri esot neap­mierināti un dumpojoties. Kaut gan ar karalisko rīko­jumu tirgotājiem esot likts pieņemt naudu, tie tomēr neņemot. Viņš jau neko nesakot, tomēr izskatoties tā, it kā tam būtu kāds sakars ar Fulualeas dīvaino naudu.

Ilgi viņš skaidroja — ar pirmkārt un otrkārt, un vi­siem sīkākiem pierādījuma iedalījumiem — par organi­zāciju, kārtību un civilizāciju. Viņš centās pierādīt, ka tirgotājs esot civilizācijas nesējs un ka tirgotāja veika- lošanu vajagot atbalstīt, citādi viņš vairs nebraukšot šurp. Tur pāri uz rietumiem esot salas, kurās negribot atbalstīt tirgotājus. Kāds esot iznākums? Tirgotāji uz tām nebraucot, un ļaudis tur dzīvojot kā meža zvēri. Viņi nevalkājot ne drānas, ne zīda kreklus (te viņš, nozīmīgi pamirkšķinādams, pašķielēja uz karali), un viņi ēdot cits citu.

Saules Spalvu ērmīgais papīrs neesot nekāda nauda. Tirgotāji gan zinot, kas esot nauda, un šādu viņi nekad neņemšot. Ja Fitu-Iva pastāvēšot pie tā, ka viņiem tāda jāpieņem, viņi aizbraukšot projām un nekad vairs neatgriezīšoties. Un tad fituīvieši, kas jau paguvuši aizmirst, kā darina tapa, skraidīšot pliki un ēdīšot cits citu.

Viņš stāstīja vēl daudz vairāk, runādams krietnu stundu, bet arvien atgriezās pie tā, cik nožēlojams būšot viņu stāvoklis, ja tirgotāji vairs nebraukšot šurp. — Un tajā dienā, — viņš beidza savu runu, — kā gan fituīvie- šus sauks plašajā pasaulē? Par kai-kanak (cilvēkēdā­jiem) ļaudis viņus sauks. «Kai-kanak! Kai-kanak!»

Tui Tulifau runāja īsi. Lieta nu esot izklāstīta, viņš teica, kā no tautas, tā arī no armijas un tirgotāju puses. Tagad esot laiks Saules Spalvām izklāstīt savu viedokli. Nevarot taču noliegt, ka viņš esot darījis brīnumus ar savu finansu sistēmu. — Daudzas reizes viņš man iz­skaidroja savas sistēmas būtību, — Tui Tulifau nobei­dza. — Tā ir ļoti vienkārša. Un tagad viņš to izskaidros jums.

Tā esot tikai balto tirgotāju sazvērestība, — tā Kornē­lijs uzsāka cīniņu. Jeremijam esot taisnība tiktāl, ciktāl varot runāt par dažādajiem labumiem, kādus dodot baltie milti un petroleja. Fituīvieši nemaz negribot kļūt par kai-kanak. Fitu-Iva gribot civilizāciju; tā gribot aizvien vairāk civilizācijas. Bet te jau esot lietas bū­tība — lai nu viņi uzmanīgi ieklausoties. Papīra nauda esot augstākās civilizācijas pazīme. Tālab arī viņš, Sau­les Spalvas, esot to ievedis. Un tālab tirgotāji pretojo­ties tai. Viņi negribot redzēt Fitu-Ivu civilizētu. Kāpēc gan viņi braucot pār tāliem okeāna plašumiem ar savām precēm uz Fitu-Ivu? Viņš, Saules Spalvas, pateikšot, kāpēc, tieši acīs tiem pateikšot visas varenās sanāksmes priekšā. Viņu pašu zemēs cilvēki esot pārāk civilizēti, lai ļautu tirgotājiem raust milzīgo peļņu, kādu viņi gūstot no fituīviešiem. Ja fituīvieši kļūtu pietiekami civilizēti, tad tirgotāju peļņa būtu pagalam. Tajā dienā ikviens fituīvietis pats varētu kļūt par tirgotāju, ja tik vēlētos.

Tālab vien baltie tirgotāji cīnoties pret papīrnaudas sistēmu, ko viņš, Saules Spalvas, šurp atvedis. Kālab viņš saucoties par Saules Spalvām? Tāpēc, ka viņš esot Gaismas Nesējs no Pasaules Aiz Debesīm. Papīra nauda esot gaisma. Baltie laupītājtirgoņi nespējot dzīvot spožā gaismā. Tāpēc viņi apkarojot gaismu.

Viņš to varot pierādīt labajiem Fitu-Ivas ļaudīm, un šo pierādījumu viņš likšot izteikt pašu ienaidnieku mu­tēm. Esot visiem zināms fakts, ka visās augstu civilizē­tās valstīs pastāvot papīra naudas sistēma. Viņš pa­jautāšot Jeremijam, vai tas tā esot vai ne.

Jeremija neko neatbildēja.

— Jūs redz, — Kornēlijs turpināja, — viņš neat­bild. Viņš nevar noliegt to, kas ir patiesība. Anglijā, Francijā, Vācijā, Amerikā, visās lielajās Papalangi val­stīs ir papīrnaudas sistēma. Tā pastāv. Jau daudzus gadsimtus tā pastāv. Es jautā tev, Jeremija, kā godīgam vīram, kā cilvēkam, kas reiz bijis centīgs strādnieks tā kunga vīnakalnā, es jautā tev, — vai tu var noliegt, ka lielajās Papalangi valstīs pastāv šī sistēma?

Jeremija nevarēja noliegt, un viņa pirksti nervozi bungoja pa klēpī turamā groza rokturi.

— Jūs redzat, tas ir tā, kā es teicu, — Kornēlijs trauca tālāk. — Jeremija piekrīt, ka tas ir tā. Tālab es jautā jums, visi labie Fitu-Ivas ļaudis, — ja kāda sistēma ir laba Papalangi zemēs, kālab tā nevarētu būt laba arī Fitu-Ivā?

— Tas nav viens un tas pats! — Jeremija izsaucās. — Saules Spalvu papīri ir citādi nekā lielo valstu papīr­nauda.

Bija redzams, ka Kornēlijs uz to jau sagatavojies. Viņš pacēla augšup Fitu-Ivas naudas zīmi, ko visi ap­skatīja.

— Kas tas ir? — viņš jautāja.

— Papīrs, vienīgi papīra gabals, — Jeremija at­bildēja.

— Un tas?

Šoreiz Kornēlijs pacēla Anglijas bankas naudas­zīmi.

— Tā ir angļu papīrnauda, — viņš paskaidroja sa­nāksmei, tai pašā laikā pasniegdams to Jeremijam ap­lūkošanai. — Vai nav tiesa, Jeremija, ka tā ir angļu papīrnauda?

Jeremija negribīgi pameta ar galvu.

— Tu teici, ka Fitu-Ivas papīrnauda esot papīrs, nu, kā tad ir ar šo angļu naudu? Kas tā ir? .. . Tev jāatbild kā īstam vīram … Visi gaida tavu atbildi, Jeremija.

— Tā ir… tā ir… — apjukušais Jeremija iesāka, bet tad bezpalīdzīgi nokrekšķinājās, jo šo sofismu viņa saprašana vairs nespēja atrisināt.

— Papīrs, tikai papīra gabals, — Kornēlijs nobeidza viņa vietā, atdarinādams viņa atturīgo valodas veidu.

Visu sejas pauda, kuru viņi atzīst par zaudētāju. Ka­ralis sajūsmā sita plaukstas un purpināja: — Tas ir skaidrāk par skaidru, tas ir pavisam skaidri.

— Jūs redzat, viņš pats to atzīst. — Droša uzvaras apziņa bija dzirdama Dīzija balsī un redzama viņa iznesībā. — Viņš neredz nekādu starpību. Starpības arī nav. Tas ir naudas attēls. Tā ir nauda pati.

Pa to starpu Grīfs kaut ko iečukstēja Jeremijam ausī, tas pamāja ar galvu un sāka runāt.

— Bet Papalangi zemēs visiem ir zināms, ka angļu

valdība par šiem papīriem ir ar mieru izmaksāt metāla naudu.

Dīzija uzvara nu bija piļnīga. Viņš turēja paceltu fituīviešu naudas zīmi.

— Vai uz šās papīrnaudas nav rakstīts tas pats?

Atkal Grifs ko pačukstēja.

— Ka Fitu-īva ir ar mieru izmaksāt metāla naudu? — Jeremija pavaicāja.

— Tā tur rakstīts.

Trešo reizi Grīfs pasuflēja.

— Pēc pieprasījuma? — Jeremija taujāja.

— Pēc pieprasījuma, — Kornēlijs apliecināja.

— Tad es tagad pieprasu metāla naudu, — Jeremija teica, izvilkdams nelielu naudaszīmju žūksnīti no ma­ciņa pie savas jostas.

Kornēlijs novērtēja paciņu ar ašu, vērīgu skatienu.

— Labs ir, — viņš bija ar mieru. — Es tev tagad došu metāla naudu. Cik daudz?

— Un mēs redzēsim, kā darbojas šī sistēma, — ka­ralis paziņoja, dalīdamies sava ministra triumfā.

— Jūs visi dzirdējāt! Tagad viņš dos metāla naudu! — Jeremija skaļā balsī uzsauca visiem, kas bija sapulcējušies.

Tai pašā mirklī viņš iegrūda abas rokas grozā un vilka laukā daudzus jo daudzus fituīviešu naudaszīmju sainīšus. Varēja manīt, ka pa visu sanāksmes laukumu izplūst īpatnēja smaka.

— Te man ir, — Jeremija paziņoja, — viens tūksto­tis divdesmit astoņas mārciņas seši šiliņi un seši pensi. Te būs arī kulīte, kur iebērt metāla naudu.

Kornēlijs atsprāga atpakaļ. Tādu summu viņš nebija gaidījis, un visur, kur vien sanāksmē paraudzījās viņa iztrūcinātās acis, viņš redzēja, ka augstmaņi un runas­vīri velk ārā naudaszīmju sainīšus. Armijas vīri ar divu mēnešu algu rokās spiedās klāt sapulces vietai, bet aiz tiem visa tauta, arī naudu vicinādama, lauzās iekšā pagalmā.

— Tas ir bankas grautiņš, un jūs uz to ir sakūdī­jis, — viņš pārmetoši teica Grifam.

— Te ir maisiņš, kur iebērt metāla naudu, — Jeremija skubināja.

— Būs jāatliek, — Kornēlijs teica izmisis. — Pašlaik nav bankas darba laiks.

Jeremija pavicināja kādu naudas sainīti. — Par ban­kas darba laiku te nekas nav rakstīts. Pēc pieprasī­juma — tā te teikts, un es tagad pieprasu.

— Lai viņi nāk rīt, o Tui Tulifau, — Kornēlijs lūdzās karali. — Rīt viņiem izmaksās.

Tui Tulifau vilcinājās, bet laulātā draudzene paglū­nēja viņā, pie kam tās brūnganā roka saliecās un pa­cēla ietekmīgā dūrē savilktu plaukstu. Tui Tulifau mē­ģināja lūkoties uz citu pusi, tomēr tas viņam neizdevās. Viņš nervozi atkāsējās.

— Mēs gribam redzēt, kā darbojas šī sistēma, — viņš pavēlēja. — Cilvēki nākuši tālu.

— Tu man prasi, lai es izmaksāju tik daudz nau­das, — Dīzijs klusā balsī nomurdēja karalim.

Sepeli bija sadzirdējusi, ko viņš teica, un tik sirdīgi ierūcās, ka karalis salēcās un neviļus parāvās tālāk no viņas.

— Neaizmirsti sivēnu! — Grīfs pačukstēja Jeremi­jam, kas tūdaļ piecēlās kājās.

Ar slaidu mājienu Jeremija apklusināja balsis, kas jau bija sākušas guldzēt.

— Reiz Fitu-īvā bija sens un godājams paradums, — viņš teica, — ka cilvēkam, kas atklāti pieķerts ļaun­darībā, ar rungu pārsita krustus un tad viņu bēguma laikā piesēja jūrā pie staba, lai haizivis aprij viņu dzīvu. Diemžēl tās dienas ir pagājušas. Tomēr cits sens un godājams ieradums mums vēl ir palicis. Jūs visi zināt, kāds tas ir. Ja kāds cilvēks izrādās par zagli un meli, viņu dauza ar sprāgušu cūku.

Jeremijas labā roka grāba grozā, un, kaut gan viņam trūka aceņu, beigtais sivēns, ko viņš izvilka, nemaldīgi ķēra Dīzija skaustu. Sviediens bija tik sparīgs, ka mi­nistrs sēdēdams apgāzās uz sāniem un paslēja kājas gaisā. Pirms viņš paspēja atģisties, Sepeli ar tādu žig­lumu, ko nemaz nevarēja gaidīt no divsimt sešdesmit mārciņu smagas sievietes, pielēca viņam klāt. Ar vienu roku tā turēja DIziju aiz krekla apkakles, ar otru vici­nāja virs galvas sivēnu un sajūsminātās karaļvalsts piekrišanas saucienu rūkoņā apveltīja viņu ar karalisku kūlienu.

Tui Tulifau neatlika nekas cits kā vien rādīt laipnu vaigu par sava favorīta negodā krišanu, un viņa trek­nais miesas blāķis atzvēlās uz paklājiem, raustīdamies varenu smieklu brāzmā.

Kad Sepeli nosvieda kā sivēnu, tā ministru, kāds ru­nasvīrs no pievēja piekrastes pakampa sprāgoni. Kornē­lijs jau bija kājās un skrēja, ko mācēja, kad sivēns trāpīja tam pa stilbiem un nogāza to gar zemi. Gan tauta, gan karaspēks klaigādami un smiedamies piedalījās šai iz­priecā. Lai kā līkumoja un bēguļoja izbijušais finansu ministrs, visur viņu sastapa vai panāca lidojošais si­vēns. Kā izbiedēts trusītis viņš cilpoja starp avokado kokiem un palmām drīz še, drīz tur. Neviena roka viņu neaizskāra un spīdzinātāji arvien pašķīra ceļu viņa priekšā, bet visur tie viņam sekoja, un visur sivēns lidoja viņam pakaļ tik aši, cik aši vien rokas spēja to satvert.

Kad medību troksnis noklusa tālumā pa Irbenāju ceļu, Grīfs veda tirgotājus uz karaļa mantu kambari, un diena jau nāca pie vakara, kad pēdējā fituīviešu bank­note bija izmainīta pret metālnaudu.

VIII

Caur mijkrēšļa maigo dzestrumu kāds cilvēks no at­tāla džungļu skupsnīša īrās uz «Kantāni». Tā bija šķir­baina, saimnieka pamesta laivele, un cilvēks airēja gausi, reizi pa reizei nomezdams airi, lai izsmeltu ūdeni. Ka- naku matroži uzjautrināti irgoja, kad tas piebrauca pie kuģa malas un ar mokām pārrausās pār reliņu. Viņš bija notašķīts no galvas līdz kājām un šķita pa pusei jucis.

— Vai es drīkst runāt kādu vārdu ar jums, mister Grīf? — viņš bēdīgi un pazemīgi apvaicājās.

— Apsēdieties novēja pusē un tā patālāk prom! — Grifs atbildēja. — Vēl mazliet tālāk. Tā būs labāk.

Kornēlijs apsēdās pie reliņa un saņēma galvu abās rokās.

— Tiesa gan, — viņš teica. — Es smird kā līķu pilns kaujas lauks. Galva man vai plīst aiz sāpēm. Skausts gandrīz pārlauzts. Zobi ļogās smaganās. Ausīs džinkst veseli sirseņu pūļi. Mugurkauls izmežģīts. Es ir pārdzī­vojis zemestrīci un mēri, un no debesīm kā krusa bira sprāguši sivēni. — Viņš apklusa, izdvesdams nopūtu, kas izbeidzās kunkstā. — Es ir skatījis šausmīgu nāvi. Tādu, par kuru dzejnieki pat ne sapņojuši nav. Ja tevi sagrauztu žurkas vai tevi izvārītu eļļā vai saraustītu ar mežonīgiem zirgiem — tas būtu gan nepatīkami. Bet ka tevi dauza līdz nāvei ar sprāgušu sivēnu! — Viņš aiz šaušalām nodrebuļojās. — Tas nudien pārsniedz cilvēka izdomas spējas.

Kapteinis Boigs dzirdami nošņaukājās, pabīdīja savu audekla atpūtas krēslu tālāk uz pievēja pusi un atkal atsēdās.

— Es ir dzirdējis, ka jūs dosies uz Japu, mister Grīf, — Kornēlijs turpināja. — Un divas lietas es grib jums lūgt: ļaujiet man braukt jums līdzi un dodiet mal­ciņu tā dedzinātā degvīna, no kura es atteicās tai va­karā, kad jūs izkāpa malā.

Grīfs saplaukšķināja rokas, lai ierastos melnais stju­arts, un lika atnest ziepes un dvieļus.

— Ejiet uz priekšgalu, Kornēlij, un vispirms noskrā- pējieties! — viņš teica. — Zēns jums atnesīs kādas bikses un kreklu. Starp citu, pirms jūs aizejat, — kā tas gadījās, ka mēs mantu kambarī atradām vairāk metāl- naudas, nekā jūs bijāt izlaidis papīru?

— Tas bija mans paša ieguldījums, ko atvedu sev līdzi, gatavodamies šai avantūrai.

— Mēs nolēmām atlīdzinājumu par veikalu kavēto darbu, kā arī citus izdevumus un zaudējumus piedzīt no Tui Tulifau, — Grīfs teica. — Tā ka starpība, ko mēs atradām, tiks atdota jums atpakaļ. Tomēr desmit šiliņi būs jāatvelk.

— Par ko tad?

— Vai jūs domājat, ka sprāguši sivēni aug kokos?

Desmit šiliņi par šo sivēnu ir jau ierakstīti kases grāmatā.

Kornēlijs nodrebinādamies palocījās par piekrišanas zīmi.

— Es, protams, var tikai pateikties, ka tas ftebija sivēns par piecpadsmit šiliņiem vai pat par visiem div­desmit.