STĀSTI

BALTĀ CILVĒKA CEĻŠ

Šovakar vēlos vārīt uz tava pavarda un šo nakti pārgulēt zem tava jumta, — es paziņoju ieiedams vecā Ebitsa būdā; viņš tikai truli pavērās manī ar savām nespodrajām acīm, kamēr Zilla mani pagodināja ar skābu ģīmi un nicinošu ņurdienu. Zilla bija viņa sieva, un gar visu Jukonu nebūs vairs otras vecas indiānietes ar tik skarbu mēli un tik īgnu prātu. Neparko es neapstātos pārnakšņot tieši pie vi­ņiem, ja vien mani suņi nebūtu tik pārguruši vai arī ja ciematā atrastos vēl kāds cits iemītnieks. Bet apdzīvota bija vienīgi šī būda, un tā nu gribot negribot šinī būdā es arī meklēju patvērumu.

Vecais Ebitss pa reizītei saņēmās un salasīja kopā sava izšķobītā saprāta paliekas, un tā viņa acīs te pa- spīgoja sajēgas dzirkstītes, te tūdaļ arī apdzisa. Kamēr es gatavoju sev maltīti, viņš pat dažas reizes kā laipns mājastēvs apjautājās par manu veselību, par suņu stā­vokli un skaitu un par ceļa gabalu, kādu es šodien no­braucis. Un ikreiz tad Zilla rādīja jo sirdīgāku vaigu un ņurdēja vēl nīgrāk.

Tomēr jāatzīst, ka jautrībai viņiem tiešām trūka jeb­kāda iemesla. Tur nu viņi abi sakņupuši tupēja pie pa­varda, divi cilvēki tuvu mūža galam, veci, izdēdējuši un nevarīgi, reimatisma savilktiem locekļiem, izbaduši, un ceptās gaļas smarža viņiem sagādāja bezgalīgas mokas. Viņi klanījās uz priekšu un atpakaļ gurdi, bez­cerīgi, un ik piecas minūtes Ebitss izdvesa klusu kunk­stu. Ne tik daudz aiz sāpēm viņš kunkstēja kā aiz sā­pīga gurdenuma. Smagā nasta, ko dēvē par dzīvi, bija viņu nomocījusi, un vēl vairāk viņu mocīja bailes no nāves. Tā ir vecuma mūžīgā traģēdija, kad dzīves prieki izgaisuši, bet tieksme pēc nāves nav stājusies to vietā.

Kamēr briežga-ļa sprakstēdama čurkstēja pannā, es vēroju, kā vecā Ebitsa nāsis trīcēja un raustījās, ieelpo­jot ēdiena smaržu. Uz brīdi viņš pat pierima klanīties un piemirsa kunkstēt, bet sejā viņam šķita pavīdam saprāta izteiksme.

Toties Zilla klanījās vēl žiglāk un pirmo reizi izdvesa savas ciešanas dzirdami, ar tādiem kā skarbiem, aprau­tiem rējieniem. Man uzmācās iedoma, ka viņi izturas tieši tāpat kā izbaduši suņi, un šī iztēles aina bija tik spilgta, ka es nepavisam nebrīnītos, ja pēkšņi izrādītos, ka Zillai ir aste un viņa to būkā pa grīdu pēc īstas suņu paražas. Ebitss ērmoti vaikstījās un vai ik brīdi pārtrauca klanīšanos, lai, uz priekšu sakucies, tuvinātu drebošās nāsis garšīgi smaržojošā kārdinājuma avo­tam.

Kad es katram pasniedzu šķīvi ceptās gaļas, viņi rija kārīgi, skaļi šmakstinādami, — izdrupušie zobi čam- stēja, krūtis«šļurkstinot sēca, to visu pavadīja nemitīga sprauslāšana un murdēšana. Vēlāk, kad katram biju iedevis pa krūzei verdošas tējas, trokšņi pieklusa. Se­jas tiem laistījās labsajūtā un apmierinātībā. Zillas

skarbi savilktā mute atslāba tiktāl, ka varēja izdvest labpatikas nopūtu. Viņi arī vairs neklanījās, bet šķita ieslīguši rāmā apcerē. Tad Ebitsa acīs parādījās mik- Iums, un es sapratu, ka viņam kļuvis pašam sevis žēl. Ilgā meklēšana, līdz atrada pīpes, skaidri liecināja, ka sen tiem nav bijis tabakas, un kāre pēc šās narkozes da­rīja veco vīru tik nevarīgu, ka man vajadzēja iededzi­nāt viņa pīpi.

— Kāpēc jūs esat vieni paši visā ciematā? — es ievaicājos. — Vai tad visi citi apmiruši? Vai te pāri gājusi nikna sērga? Un jūs vienīgie palikuši starp dzī­vajiem?

Vecais Ebitss papurināja galvu, teikdams: — Nē jau, nav bijis nekādas niknas sērgas. Viss ciemats devies projām medīt gaļu. Mēs pārāk veci, mūsu kājām vairs nav spēka, mūsu muguras vairs nespēj nest apmetņu un ceļa nastas. Tālab mēs esam palikuši še un gaidām, kad jaunie vīrieši atgriezīsies ar gaļu.

— Un kas par to, ja arī jaunie atgriezīsies ar gaļu? — Zilla skarbi noprasīja.

— Varbūt tiem atgriežoties būs pulka gaļas, — viņš cerību pilns nomurmināja.

— Un lai arī būtu pulka gaļas, — viņa attrauca vēl skarbāk nekā pirmāk. — Kas no tā tiks tev un man? Daži kauli, ko krimst mūsu vecajām bezzobu mutēm. Bet treknie mugurgabali, iekšas un mēles — tie visi, vecais, nokļūs citās mutēs, ne tavējā, ne arī manējā.

Ebitss nodūra galvu un sāka klusītēm šņukstēt.

— Nav vairs neviena, kas mums medītu gaļu, — viņa izsaucās, strauji pavērsdamās pret mani.

Viņas žests pauda apsūdzību, un es paraustīju plecus, tā likdams saprast, ka neapzinos nekādu vainu nozie­gumā, ko man uzkrauj.

— Zini, ak baltais cilvēk, tā ir tavas cilts vaina, visu balto cilvēku vaina, ka mums abiem ar vīru mūža galā nav vairs gaļas un mēs sēžam aukstumā bez tabakas.

— Nu nē, — Ebitss stingri noteica ar skaidrāku tais­nības izjūtu. — Mums ir nodarīts pāri, tas tiesa; tomēr baltais cilvēks-nezināja, ka nodara mums pārestību.

— Kur Moklans? — Zilla uzstājīgi prasīja. — Kur tavs stiprais dēls Moklans un tās zivis, ko viņš arvien labprāt nesa, lai tu tās ēstu?

Sirmgalvis papurināja galvu.

— Un kur Bidaršiks, tavs stiprais dēls? Viņš arvien- bija varens mednieks, un arvien viņš no brieža un ka- ribu pārnesa tev gardos mugurgabala treknumus un mīkstās žāvētās mēles. Es vairs neredzu neviena trekna mugurgabala un nevienas mīkstas žāvētas mēles. Tavs vēders jau dienām ilgi pildīts ar tukšumu, un cilvēkam no tās nožēlojamās meļu cilts nākas pabarot tevi.

— Nu nē, — vecais Ebitss laipnā garā iejaucās, — baltais cilvēks nav melis. Baltais cilvēks runā patie­sību. Allaž un arvien baltais cilvēks runā patiesību. — Viņš uz brīdi apklusa, apsvērdams, ar kādiem vārdiem izteikt mērenāk to skarbo, kas viņam sakāms. — Tomēr baltais cilvēks runā patiesību dažādi. Šodien viņš runā patiesību vienādi, rīt viņš runā patiesību otrādi, un nav iespējams saprast ne viņu, ne arī viņa patiesības ceļus.

— Šodien runāt patiesību vienādi, rīt runāt patiesību otrādi — tas nozīmē melot, — skanēja Zillas negrozā­mais spriedums.

— Balto cilvēku izprast nav iespējams, — Ebitss tie­pīgi palika pie sava.

Gaļa, tēja un tabaka, šķiet, bija atkal atgriezušas viņu dzīvē', un viņš spēja stingrāk saistīt domu tēlus, kas slīdēja gar vecuma aizmiglotajām acīm. Viņš pat saslējās staltāk. Balss bija zaudējusi žēlabaino un smilkstošo pieskaņu, kļūdama stingra un noteikta. Viņš pievērsās man cienīgi, uzrunādams mani kā līdzīgs līdzīgu.

— Baltā cilvēka acis nekad nav slēgtas, — viņš iesaka. Baltais cilvēks redz visu, viņš domā lielas dor iii.is un ir ļoti gudrs. Tomēr baltais cilvēks šodien nav l.ul', pat:, ka baltais cilvēks rītdien, un izprast viņu nav iespējams Viņš neko nedara allaž vienādi. Un neviens nespej nojaust, ka viņš rīkosies turpmāk. Indiāņi vienu un to pašu lietu allaž dara vienādi. Briedis allaž nāk lejā no augstajiem kalniem, kad iestājusies ziema. Lasis allaž ierodas pavasarī, kad ledus upe izgājis. Ļaudis allaž mēdz visu ko darīt vienādi, un indiānis to zina un saprot. Bet baltais cilvēks neko nedara vienādi, un indi­ānis to nespēj ne zināt, ne saprast.

Tabaka ir ļoti laba. Tā ir barība izsalkušam cilvēkam. Spēcīgu vīru tā dara stiprāku un niknajam liek aizmirst dusmas. Tādēļ arī tabaka ir dārga. Tā ir ļoti dārga. In­diānis dod lielu lasi par vienu tabakas lapu, un šās ta­bakas viņam pietiek ko zelēt ilgam laikam. Tabakas sulā, lūk, slēpjas viss labums. Kad tā plūst lejup pa rīkli, tā dod patīkamu sajūtu iekšpusē. Bet baltais cil­vēks! Kad mute tam pilna ar tabakas sulu, ko viņš dara? Šo sulu, šo milzum dārgo sulu viņš izspļauj sniegā, un pagalam tā ir. Vai baltajam cilvēkam patīk tabaka? Es nezinu. Bet, ja viņam tabaka patīk, kālab viņš izspļauj pašu dārgāko un liek tam sniegā iet bojā? Tā ir liela muļķība, kas nav izprotama.

Viņš apklusa, papakšķināja pīpi un, pamanījis, ka ta izdzisusi, padeva to Zillai, kas notrausa baltajam cij- vēkam veltīto nievu smīnu no lūpām, lai sakļautu tās ap pīpes kātu. Ebitss šķita no jauna atslīgstam vecuma vārgumā, stāsts palika nepabeigts, un es ievaicājos:

— Kas tad noticis ar taviem dēliem Moklanu un Bi- daršiku? Un kālab gan jūs abi ar veco sievu mūža galā esat bez gaļas?

Viņš uztrūkās kā no snaudas un ar pūlēm atslējās.

— Zagt nav labi, — viņš teica. — Ja suns pakampj tavu gaļu, tu sit suni ar rungu. Tāds ir likums. Tas ir likums, ko cilvēks devis par suni, un sunim jādzīvo pēc šā likuma, citādi viņš dabū just rungu. Ja cilvēks pa­ņem tavu gaļu vai tavu laivu, vai tavu sievu, tu nokauj šo cilvēku. Tāds ir likums, un tas ir labs likums. Zagt nav labi, un tālab ir likums, ka cilvēkam, kas zog, jā­mirst. Kas lauž šo likumu, tam smagi jācieš. Un mirt — tās ir smagas ciešanas.

— Bet, ja tu nonāvē cilvēku, kālab tad tu nenosit suni? — es vaicāju.

Vecais Ebitss palūkojās manī izbrīnījies kā bērns, kamēr Zilla gluži atklāti noņirdza par manu aplamo jautājumu.

— Tāds, rau, ir baltā cilvēka ceļš, — Ebitss nomur­mināja vieglā rezignācijā.

— Tāda ir baltā cilvēka muļķība, — Zilla atcirta.

— Lai tad vecais Ebitss pamāca balto cilvēku gud­rībā, — es laipni ierosināju.

— Suni nenosit tāpēc, ka tam jāvelk cilvēka kama­nas. Cilvēks nekad nevilks otra cilvēka kamanas, tālab arī cilvēku nokauj.

— Ak tā, — es nomurmināju.

— Tāds ir likums, — vecais Ebitss turpināja. — Bet nu uzklausi, ak baltais cilvēk, un es tev pastāstīšu par lielu muļķību. Dzīvo kāds indiānis. Viņa vārds ir Mo- bitss. Viņš nozog baltajam cilvēkam divas mārciņas miltu. Ko nu baltais cilvēks dara? Vai viņš sit Mobitsu? Nē. Vai viņš nokauj Mobitsu? Nē. Ko tad viņš dara ar Mobitsu? Es tev pastāstīšu, ak baltais cilvēk. Viņam ir māja. Viņš paņem Mobitsu tajā mājā. Jumts tur ir labs. Sienas ir biezas. Viņš kurina uguni, lai Mobitsam būtu silti. Viņš dod Mobitsam daudz ko ēst. Tas ir labs ēdiens. Ne savu mūžu vēl Mobitss nav ēdis tik labu barību. Tur ir žāvēta gaļa un maize, un pupu bez sava gala. Mobitss dzīvo labas dienas.

Pie durvīm ir liela atslēga, lai Mobitss nebēgtu pro­jām. Tā arī ir varena muļķība. Mobitss nemaz negrib bēgt. Tajā vietā taču visu laiku ir bagātīgs ēdiens un siltas segas, un liels pavards. Būtu pavisam muļķīgi bēgt projām. Mobitss nav muļķis. Trīs mēnešus Mobitss paliek tajā vietā. Viņš ir nozadzis divas mārciņas miltu. Par to baltais cilvēks gādīgi aprūpē viņu. Mobitss apēd daudz mārciņu miltu, daudz mārciņu cukura, bet gaļas un pupu viņš ēd bez gala. Tāpat Mobitss dzer daudz tējas. Pēc trim mēnešiem baltais cilvēks atver durvis un saka, lai Mobitss iet projām. Mobitss negrib iet projām. Viņš ir kā suns, kas ilgu laiku barots vienā vietā. Viņš grib palikt tajā vietā, un baltajam cilvēkam Mobitss dzīšus jāizdzen. Tā nu Mobitss nonāk atpakaļ savā ciematā, un viņš ir nobarojies resns. Tāds ir baltā cilvēka ceļš, un tas nav izprotams. Tā ir muļķība, mil­zīga mujķība.

— Bet tavi dēli? — es nemitējos taujāt. — Tavi stiprie dēli un bads vecuma dienās?

— Dzīvoja Moklans, — Ebitss sāka stāstīt.

— Spēcīgs vīrs, — māte viņu pārtrauca. — Viņš va­rēja mērkt airi ūdenī augu dienu un nakti un ne reizes neapstājās, jo atpūtas viņam nevajadzēja. Viņš labi zi­nāja laša paražas un ūdens paražas. Viņš bija ļoti gudrs.

— Dzīvoja Moklans, — Ebitss atkārtoja, neņem­dams vērā sievas iejaukšanos. — Pavasarī viņš aiz­brauc lejup pa Jukonu kopā ar citiem jauniešiem, lai tir­gotos Kembelas fortā. Tur ir veikals, kas pilns ar baltā cilvēka labajām mantām, un tur dzīvo tirgotājs, vārdā Džounss. Tāpat tur ir balto cilvēku zintnieks, ko jūs saucat par misionāru. Bet tur pie Kembelas forta ir ne­ganti ūdeņi, kur Jukona kļūst tieviņa kā jauna meitene, un ūdens skrien ātri, un straumes plūst gan uz šo pusi. gan uz to pusi un sanāk atkal kopā, un tur ir atvari un krāces, un straumes allažiņ mainās, un ūdens līmenis mainās, tā ka divas reizes pēc kārtas tas nekad nebūs tāds pats. Moklans ir mans dēls, un tādēļ viņš ir dūšīgs vīrs …

— Vai tad mans tēvs nebija dūšīgs vīrs? — Zilla no­prasīja.

— Tavs tēvs bija dūšīgs vīrs, — Ebitss atzina, acīm redzami vēlēdamies par katru cenu saglabāt mājas mieru. — Moklans ir tavs un mans dēls, tāpēc viņš ir dūšīgs. Viss var būt, ka tieši tava ļoti dūšīgā tēva dēļ Moklans ir pārāk dūšīgs. Tas ir tāpat, it kā katlā būtu ieliets par daudz ūdens un tas šļācas pāri. Tā arī Mok- lanā ir par daudz brašuma, un šis brašums šļācas pāri.

Jaunieši ļoti baidās no negantajiem ūdeņiem pie Kembelas forta. Bet Moklans nebaidās. Viņš skaļi no­smejas — ha, ha! — un brauc iekšā negantajos ūdeņos. Bet tur, kur straumes saplūst kopā, laiviņa apgāžas. Atvara virulis sagrābj Moklanu aiz kājām, un tā viņš virpuļo apkārt un apkārt, grimst arvien dziļāk un dzi­ļāk, un nekad viņš vairs nav redzēts.

— Ai, ai! — Zilla sāka vaimanāt. — Spēcīgs un gudrs viņš bija — un pie tam mans pirmdzimtais.

— Es esmu Moklana tēvs, — Ebitss teica, pacietīgi ļāvis sievai brītiņu paklaigāt. — Es kāpju laivā un ce­ļoju lejup uz Kembelas fortu iekasēt parādu.

— Parādu! — es izsaucos. — Kādu parādu?

— Parādu no Džounsa, kas ir galvenais tirgotājs, — skanēja atbilde. — Tāds ir likums par ceļojumiem svešā novadā.

Es pakratīju galvu, rādīdams, ka nekā nesaprotu, un Ebitss ar līdzjūtīgu nožēlu paskatījās manī, kamēr Zilla nosprauslājās ierastajā nicībā.

— Redzi, baltais cilvēk, — viņš teica. — Tavā no­metnē ir suns, kas kož. Kad šis suns sakož cilvēku, tu dod tam cilvēkam dāvanu, tāpēc ka tev vajag atvaino­ties un tāpēc ka suns ir tavs. Tu viņam atlīdzini. Vai tad tā nav? Tāpat tev jāatlīdzina, ja tavā novadā ir bīs­tamas medības vai neganti ūdeņi. Tas ir taisnīgi. Tāds ir likums. Vai mana tēva brālis neaizgāja uz Tananas novadu, kur viņu saplosīja lācis? Un vai Tananas cilts nesamaksāja manam tēvam ar daudzām segām un labām zvērādām? Tas bija taisnīgi. Medības tur bija bīstamas, un Tananas ļaudis atlīdzināja par šīm bīsta­majām medībām.

Tā nu es, Ebitss, ceļoju lejup uz Kembelas fortu ieka­sēt parādu. Džounss, kas tur ir galvenais tirgotājs, pa­skatījās manī un sāka smieties. Viņš smējās pilnā kaklā un ne domāt nedomāja dot man atlīdzību. Es gāju pie zintnieka, ko jūs saucat par misionāru, un ilgi stāstīju par negantajiem ūdeņiem un par atlīdzību, kas man pie­nākas. Bet misionārs runāja pavisam par ko citu. Viņš runā par to, kur nonācis Moklans, kad viņš nu ir miris. Tajā vietā esot lieli ugunskuri, un, ja vien misionārs teica patiesību, es zinu, ka Moklanam nekad vairs ne­būs auksti. Tāpat misionārs skaidro, kurp iešot es, kad būšot miris. Un viņš stāsta daudz ko sliktu. Viņš saka, ka es esot akls. Tie nu ir meli. Viņš saka, es mītot lielā tumsībā. Tie nu ir meli. Un es atbildu, ka diena un nakts nāk visiem vienādi un ka manā ciematā nav ne­maz tumšāks kā Kembelas fortā. Vēl es saku, ka tumsa un gaisma, tāpat arī vieta, kur nonāksim, kad būsim miruši, ir pavisam kas cits un tam nav nekāda sakara ar taisnīgo atlīdzinājumu par negantajiem ūdeņiem. Tad misionārs lielās dusmās'lamājas par manu tum­sību un liek man iet projām. Tā es atgriežos no Kembe­las forta, nesaņēmis nekādu atlīdzību, un Moklans ir miris, un savās vecuma dienās esmu bez zivīm un ga­ļas.

— Balta cilvēka dēļ, — Zilla piemetinaja.

— Baltā cilvēka dēļ, — Ebitss pievienojās. — Un vēl daudz kas noticis baltā cilvēka dēļ. Dzīvoja Bidaršiks. Kā baltais cilvēks apgājās ar viņu, tas bija viens; bet pavisam cits bija tas, kā baltais cilvēks apgājās ar Ja- mikanu, kas izdarījis to pašu. Tā nu vispirms man jā­pastāsta tev par Jamikanu, kas bija jauns vīrs no ša paša ciemata un kam gadījās nonāvēt balto cilvēku. Nav labi nogalināt cilvēku no citas cilts. Tad arvien ir lielas nepatikšanas. Tā nebija Jamikana vaina, ka viņš nonāvēja balto cilvēku. Jamikans allaž runā mīlīgus vār­dus un bēg no niknajiem kā suns no rungas. Bet šis baltais, sadzēries par daudz viskija, nakts laikā ierodas pie Jamikana mājas un dikti plosās. Jamikans nevar aiz­bēgt, un baltais cilvēks grasās to nosist. Jamikans ne­grib mirt, tālab viņš nosit balto cilvēku.

Visā ciematā nu ir lielas bēdas. Mēs ļoti baidāmies, ka mums būs jādod milzīga atlīdzība baltā cilvēka cil­tij, un paslēpjam savas segas un zvērādas, un visas sa­vas bagātības, lai izskatītos, ka esam nabaga ļautiņi un varam dot tikai nelielu atlīdzību. Pēc ilga laika iero­das baltie cilvēki. Tie ir balto cilvēku zaldāti, un tie aizved Jamikanu sev līdzi. Viņa māte gauži vaimanā un kaisa pelnus matos, jo zina, ka nu Jamikans ir pa­galam. Un visi ciematā zina, ka Jamikans pagalam, un ir laimīgi, ka nav prasīta nekāda atlīdzība.

Tas notiek pavasarī, kad ledus upē izgājis. Paiet viens gads, paiet divi gadi. Atkal ir pavasaris un ledus upē izgājis. Un tad Jamikans, kas taču ir pagalam, at­griežas pie mums; un viņš nemaz nav pagalam, bet gan nobarojies resns, un nu mēs zinām, ka viņš gulējis sil­tumā un viņam bijis diezgan ko ēst. Viņam daudz skaistu drēbju, un viņš ir gluži kā baltais cilvēks, un viņš savācis lielu gudrību, tā ka drīz vien kļūst par ciemata virsaiti.

Un dīvainas lietas viņš zina stāstīt par baltā cilvēka ceļu, jo daudz ko redzējis no baltā cilvēka dzīves un tālu ceļojis pa baltā cilvēka zemi. Vispirms balto cil­vēku zaldāti aizveduši viņu tālu tālu lejup pa upi. Visu upes ceļu viņi to veduši līdz pat galam, kur tā ietek ezerā, kas ir lielāks par visu zemi un tik liels kā debe­sis. Es nemaz nezināju, ka Jukona ir tik liela upe, bet Jamikans to skatījis pats savām acīm. Man ne prātā nenāca, ka ir tāds ezers, kas lielāks par visu zemi un tik liels kā debesis, bet Jamikans ir to redzējis. Un vēl viņš man stāstīja, ka šā ezera ūdeņi esot sāļi, tas ir ļoti dīvaini un nekādi nav izprotams.

Bet baltais cilvēks jau pats zina visus šos brīnumus, tādēļ nemocīšu viņu, stāstot par tiem. Es gribu tam tikai pastāstīt, kas notika ar Jamikanu. Baltais cilvēks dod Jamikanam daudz garda ēdiena. Visu laiku Jami­kans ēd vienā ēšanā, un visu laiku ēdamā ir daudz vai­rāk, nekā var apēst. Baltais cilvēks dzīvo zem pašas saules, tā teica Jamikans, tur ir daudz siltuma, un dzīv­nieki klāti vienīgi ar spalvu, bet kažokādu tiem nav, un visi zaļie augi izaug lieli un vareni un top par miltiem, par pupām, par kartupeļiem. Un tur, zem saules, nekad nav bada. Tur allaž ēdamā papilnam. Es nezinu. Jami­kans tā teica.

Un nu nāk pats dīvainākais no visa, kas noticis ar Jamikanu. It nekad baltais cilvēks nav viņu sitis. Tie tikai dod viņam siltu gultu naktī un daudz garda ēdiena. Tie viņu aizved pāri sāļajam ezeram, kas ir tik liels kā debesis. Viņš brauc baltā cilvēka ugunslaivā, ko jūs saucat par tvaikoni, tikai viņš brauc ar tādu laivu, kura ir varbūt reizes divdesmit lielāka nekā Ju- konas tvaikoņi. Pie tam tā taisīta no dzelzs, šī laiva, un tomēr negrimst. To nu es nespēju saprast, bet Jami­kans teica: «Es esmu braucis tālu ceļu ar šo dzelzs laivu, un ievēro — es vēl arvien esmu dzīvs.» Tā ir balto cilvēku zaldātu laiva, un uz tās ir daudz zaldātu.

Pēc daudzām naktsguļām, pēc ilga ilga laika Jami­kans nonāk zemē, kur nemaz nav sniega. Es tam ne­spēju ticēt. Tas nemaz nav lietu dabā, ka, ziemai at­nākot, nebūtu sniega. Bet Jamikans ir to redzējis. Es arī esmu jautājis baltajiem cilvēkiem, un tie man at­bildēja — jā, tanī zemē neesot nemaz sniega. Bet es to­mēr nevaru ticēt, un tagad es vaicāju tev: vai tajā zemē tiešām nekad nesnieg sniegs? Tāpat es gribētu dzirdēt tās zemes vārdu. Šo vārdu esmu gan dzirdējis agrāk, bet gribētu dzirdēt vēlreiz, vai tas būs tas pats, — tā es uzzināšu, vai esmu dzirdējis melus vai patiesu va­lodu.

Vecais Ebitss uzmanīgi vērās manī ar saspringtu seju. Viņš vēlējās dzirdēt patiesību, lai kāda tā būtu, kaut gan ļoti kāroja paturēt ticību brīnumiem, kādus nekad nebija redzējis.

— Jā, — es atbildēju. — Patiesa ir valoda, ko tu esi dzirdējis. Tajā zemē sniega nav, un tās vārds ir Kali- fornija.

— Kal-ī-forn-ī-jā, — viņš murmināja reizes divas vai trīs, vērīgi ieklausīdamies, kā skan viņa lūpu veido­tās zilbes. Tad apstiprinādams palocīja galvu. — Jā, tā ir tā pati zeme, par kuru runāja Jamikans.

Es atskārtu, ka Jamikana piedzīvojumi, acīm redzot, varējuši atgadīties senajās dienās, kad Aļaska tikko bija pārgājusi Savienoto Valstu īpašumā. Šādā gadījumā, ja slepkavība bija izdarīta laikā, pirms vēl stājušies spēkā teritoriālie likumi un apstiprināti vietējie ierēdņi, itin labi varēja notikt, ka noziedznieku nogādāja Savie­notajās Valstīs, lai prāvu iztiesātu Federālajā tiesā.

— Kad nu Jamikans nonācis tajā zemē, kur nav sniega, — vecais Ebitss turpināja, — viņu ieved lielā mājā, kur daudzi ciīvēki runā vienā runāšanā. Ilgu laiku viņi runā. Tāpat daudz viņi jautā Jamikanam. Vē­lāk viņi saka Jamikanam, ka nu šim vairs neesot ko bē­dāt. Jamikans nesaprot, jo nekādu bēdu viņam nav bi­jis. Visu šo laiku viņi tam devuši siltu vietu gulēšanai un daudz ēdamā.

Bet pēc tam viņi dod tam vēl labāku ēdienu, un viņi dod tam naudu un vadā pa dažādām vietām baltā cil­vēka zemē, un viņš redz daudz dīvainu lietu, līdz kurām Ebitsa saprašana nesniedz, jo viņš ir vecs vīrs un nav tālu ceļojis. Pēc diviem gadiem Jamikans pārrodas mā­jās savā ciematā, un te viņš ir virsaitis, pie tam ļoti gudrs virsaitis līdz pat savai miršanas stundiņai.

Bet, kamēr vēl dzīvo, viņš daudzas reizes nāk pasēdēt pie mana pavarda un stāsta par dīvainajām lietām, ko pieredzējis. Un Bidarsiks, kas ir mans dēls, arī sēž pie pavarda un klausās; un acis tam ieplešas lielas un pla­tas no visa dzirdētā. Kādu vakaru, kad Jamikans aiz­gājis mājās, Bidaršiks pieceļas kājās tāds garš un stalts, sit ar dūri pa krūtīm un saka: «Ja es esmu vīrs, man arī jāceļo uz tālām malām, līdz pat tai zemei, kur nav sniega, un pašam jāredz visi šie brīnumi.»

— Bidaršiks arvien mēdza ceļot uz tālām malām, — Zilla lepni pārtrauca.

— Tas tiesa, — Ebitss nopietni piebalsoja. — Un al­laž viņš atgriezās, lai sēdētu pie pavarda un salktu pēc citām tālām un neredzētām malām.

— Un arvien viņš pieminēja to sāļo ezeru, kas ir tik liels kā debesis, un zemi zem saules, kur nav sniega, — Zilla piebilda.

— Un allaž viņš sacīja: «Kad man būs pilns vīra spēks, es došos ceļā un paskatīšos pats, vai patiesu va­lodu runājis Jamikans,» — Ebitss atteica.

— Bet nebija ceļa, pa kuru nokļūt baltā cilvēka zemē, — Zilla sacīja.

— Vai tad viņš neaizbrauca lejup līdz pat sāļajam ezeram, kas ir tik liels kā debesis? — Ebitss atjautāja.

— Bet viņam tur nebija ceļa, pa kuru nokļūt pāri sā­ļajam ezeram, — Zilla attrauca.

— To var tikai baltā cilvēka ugunslaivā, kas taisīta no dzelzs un ir lielāka par divdesmit Jukonas tvaiko­ņiem, — Ebitss teica. Viņš nikni pablenza Zillā, kuras sažuvušās lūpas no jauna "grasījās vērties skarbiem vārdiem, tā piespiezdams viņu klusēt. — Bet baltais cil­vēks neļāva viņam braukt pāri sāļajam ezeram uguns­laivā, un viņš atkal atgriezās mājās sēdēt pie pavarda un salkt pēc zemes zem saules, kur nav sniega.

— Tomēr sāļajā ezerā viņš redzēja to dzelzs uguns- laivu, kura negrimst, — nenomierināmā Zilla izsaucās.

— Jā gan, — Ebitss piekrita, — un viņš redzēja, ka Jamikans stāstījis patiesību par to, ko skatījis. Bet Bi- daršikam nebija ceļa, pa kuru nokļūt baltā cilvēka zemē zem saules, un viņš nu kļuva pavisam slims un neva­rīgs kā sirmgalvis un nekustēja nost no pavarda. Viņš vairs nedevās projām, lai medītu zvērus …

— Un viņš vairs neēda gaļu, ko nolika tam priekšā, — Zilla atkal iejaucās. — Viņš tikai mēdza pa­kratīt galvu un teikt: «Man kārojas ēst vienīgi baltā cilvēka ēdienu un nobaroties gluži kā Jamika­nam.»

— Viņš neēda gaļu, — Ebitss trauca tālāk. — Un Bidaršika slimība auga augumā, līdz pēdīgi es jau do­māju, ka viņš mirs. Sī slimība mita nevis ķermenī, bet galvā. Sī slimība cēlās no ilgošanās. Es, Ebitss, kas esmu viņa tēvs, domāju ilgi un daudz. Vairāk dēlu man nav, un es negribu, ka Bidaršiks mirst. Viņa slimība at­rodas galvā, un ir tikai viens ceļš, kā to dziedēt. Bidar- šikam jādodas ceļojumā pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, uz to zemi, kur nav sniega, citādi viņš mirs. Es domāju ļoti ilgi un ļoti daudz, un tad es saskatīju ceļu, pa kuru Bidaršikam jāiet.

Tā nu kādu vakaru, kad viņš sēž pie uguns gluži vārgs, galvu nokāris, es saku: «Mans dēls, esmu izdo­mājis ceļu, pa kuru tev jāiet, lai nokļūtu baltā cilvēka zemē.» Viņš paskatās manī, un seja viņam top laimīga. «Ej,» es saku, «tieši tāpat, kā gāja Jamikans!» Bet Bi­daršiks ir slims, viņš mani nesaprot. «Ej ārā,» es saku, «un sameklē kādu balto cilvēku, un, tāpat kā Jamikans, tu nokausi šo balto cilvēku. Tad atnāks balto cilvēku za ldātf un saņems tevi ciet un aizvedīs pari saļajam ezeram uz baltā cilvēka zemi, tāpat kā viņi aizveda Ja­mikanu. Pēc tam tu tāpat kā Jamikans atgriezīsies ļoti nobarojies, un tavas acis būs pilnas ar brīnumiem, ko tās skatījušas, bet tava galva pilna ar gudrību.»

Bidaršiks trūkstas kājās veikli jo veikli, un roka tam jau sniedzas pēc šautenes. «Kurp tu dodies?» es vaicāju. «Nonāvēt balto cilvēku,» viņš atbild. Es redzu, ka mani vārdi darījuši labu Bidaršika ausīm un ka viņš atkal kļūs vesels. Tāpēc arī zinu, ka mani vārdi bijuši gudri.

Mūsu ciematā ir apmeties kāds baltais cilvēks. Viņš nemeklējas pēc zelta smiltīs, ne arī pēc zvērādām me­žos. Visu laiku viņš meklē tikai vaboles un mušas. Viņš taču neēd ne vaboles, ne mušas, kālab tad viņš tās meklē? Es nezinu. Zinu tikai to, ka viņš ir jocīgs baltais cilvēks. Tāpat viņš meklē arī putnu olas. Viņš neēd šīs olas. Visu, kas tur iekšā, viņš iztecina ārā un glabā vie­nīgi čaumalas. Olu čaumalas nav derīgas ēšanai. Viņš jau arī neēd šīs čaumalas, bet saliek mīkstās kastēs, lai nesaplīstu. Viņš ķer daudz sīku putniņu. Bet viņš neēd šos putniņus. Viņš tikai novelk tiem ādiņas un noglabā kastēs. Tāpat viņam patīk kauli. Kauli nav derīgi ēšanai. Un šim jocīgajam baltajam cilvēkam vislabāk patīk kauli no senseniem laikiem — tādi, kurus viņš iz­rok no zemes.

Bet viņš nav sirdīgs baltais, un es zinu, ka viņš mirs viegli, tālab es saku Bidaršikam: «Mans dēls, šis, āre, ir tas baltais cilvēks, ko tev nonāvēt.» Un Bidaršiks at­zīst, ka mani vārdi ir gudri. Tā viņš dodas uz kādu vietu, kur zina daudz kaulu zemē. Viņš sarok pulka šādu kaulu un aiznes tos uz dīvainā baltā vīra apmetni. Baltais vīrs ļoti priecājas. Seja viņam staro kā saule, un, kaulus ap­lūkodams, viņš smaida vienā priekā. Viņš noliec galvu lejup, rau, tā, lai labāk apskatītu kaulus, un tad Bidar­šiks dod viņam pamatīgu belzienu pa galvu — ar cirvi, vienu reizi, tā, un dīvainais baltais cilvēks apveļas un ir beigts.

«Tagad,» es saku Bidaršikam, «atnāks baltie zaldāti un aizvedīs tevi uz zemi zem saules, kur tu daudz ēdīsi un kļūsi resns.» Bidaršiks ir laimīgs. Viņa slimība jau beigusies, un viņš sēž pie pavarda un gaida, kad ieradī­sies balto cilvēku zaldāti.

Bet kā es varēju zināt, ka baltā cilvēka ceļš nekad nav divreiz viens un tas pats? — vecais vīrs noprasīja, strauji pasviezdamies pret mani. — Kā es varēju zināt, ka to, ko baltais cilvēks darījis vakar, viņš vairs nedara šodien un to, ko baltais cilvēks dara šodien, viņš vairs nedarīs rīt? — Ebitss skumīgi papurināja galvu. — Balto cilvēku nav iespējams saprast. Vakardien viņš aizveda Jamikanu uz zemi zem saules un nobaroja to resnu ar bagātīgu ēdienu. Šodien viņš aizved Bidar- šiku, un … ko gan viņš dara ar Bidaršiku? Ļauj, lai tev pastāstu, ko viņš izdarīja ar Bidaršiku!

Es, Ebitss, viņa tēvs, gribu tev to pateikt. Viņš aizved Bidaršiku uz Kembelas fortu un apsien tam virvi ap kaklu, rau, tā, un, kad Bidaršika kājas vairs nesniedz zemi, viņš ir beigts.

— Ai, ai! — Zilla gaudās. — Un nekad viņš ne­brauks pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, ne arī skatīs zemi zem saules, kur nav sniega.

— Tālab tad nu, — vecais Ebitss sacīja drūmā cie­nībā, — nav vairs neviena, kas man medītu gaļu ve­cuma dienās, un es izsalcis sēžu pie pavarda un stāstu šos notikumus baltajam cilvēkam, kas devis man ēdienu un stipru tēju, un tabaku manai pīpei.

— Tā ir melīgo un ļoti nožēlojamo balto cilvēku vaina, — Zilla griezīgā balsī paziņoja.

— Nē, — sirmgalvis atteica savā laipnīgajā stūrgal­vībā. — Tas viss tālab, ka baltā cilvēka ceļš nav izpro­tams un nekad nav divreiz viens un tas pats.