STĀSTI

NELIELS RĒĶINS SVIZINAM HOLAM

Pēdējo reizi gausi un vē­rīgi nopētījis ne ar ko nepārtraukto jūras aploci, Dā­vids Grifs nolaidās no zāliņa un, visas cerības zaudējis, lēnām nokāpa pa veblīnēm uz klāja.

— Leu-Leu atols ir nogrimis, mister Snov, — viņš teica jaunajam stūrmanim ar izbiedēto seju. — Ja vien navigācijas zinībām vēl kaut cik var ticēt, tad šis atols droši vien atrodas zem jūras, jo mēs divas reizes neap­šaubāmi esam pārbraukuši tam tieši pāri .. . labāk sa­kot, vietai, kur tas līdz šim mēdza atrasties. Vai nu tas ir tā, vai arī hronometrs sabojājies, jeb vai es esmu aiz­mirsis visu, ko zinu par navigāciju.

— Tas laikam gan būs hronometrs, ser, — stūrmanis apliecināja savam saimniekam. — Ziniet, es taču izda­rīju novērojumus arī pats uz savu roku un apstrādāju tos, un tie pilnīgi saskanēja ar jūsējiem.

— Jā, — noņurdēja Grīfs, īgni pamezdams ai galvu, — un tur, kur krustojas jūsējās somnerlīnijas un manē­jās tāpat, tur ir punkts, kur jāatrodas Leu-Leu centram. Vainīgajam jābūt gan hronometram — vai nu tas no­slīdējis par kādu iedaļu, vai atgadījies kas cits tamlī­dzīgs.

Viņš paspēra dažus soļus līdz reliņam un atpakaļ, tad pameta bažīgu skatienu uz «Tēvoča Tobija» sliedi ūdenī. Šoneris, no pakaļgala pūšot diezgan pastiprai brīzei, brauca ar deviņu vai desmit mezglu ātrumu.

— Labāk iegroziet to tuvāk pie vēja, mister Snov! Atstājiet tikai mazās buras un ļaujiet kuģim kreisēt pret vēju ar-kādu divu mezglu, ātrumu. Sāk nomākties, un es nedomāju vis, ka šonakt izdosies novērot zvaig­znes; tāpēc tagad mums atliek tikai noturēties uz vietas pret vēju, pēc rītrīta vērojumiem aprēķināsim platuma grādus un uzmeklēsim Leu-Leu, braukdami pa tās pla­tuma grādu. Tā savā laikā rīkojušies visi vecie jūrnieki.

No visiem šoneriem, kas piederēja Dāvidam Grifam, «Tēvocis Tobijs» — plats, smagnējiem rangouta ko­kiem, augstu, stāvu virsūdens bortu un holandiešu priekšvadni — bija visgausākais, vispamatīgāk būvē­tais, tālab arī visizturīgākais, uz kuru droši varēja pa­ļauties.

Kuģa parastais maršruts veda pa Benksa un Santa Krusas salu grupām un starp ziemeļrietumos izkaisīta­jiem atsevišķajiem atoliem, kur Grīfa iezemiešu tirgo­tāji vāca kopru, karetes bruņurupučus un šad tad, ja gadījās, arī diezgan daudz pērleņu. Tā kā skiperi bija nolikusi gultā sevišķi nikna drudža lēkme, Grīfs bija palaidis viņu atvaļinājumā un pats pārņēmis «Tēvoci Tobiju» tā reisā pa atoliem, kas notika ik pusgadu reizi. Viņš bija nolēmis vispirms aizbraukt uz Leu-Leu atolu, kas atradās vistālāk, bet tagad izrādījās, ka nomaldī­jies jūrā, jo hronometrs rāda zilus brīnumus.

Tonakt neparādījās neviena zvaigzne, un nākamajā dienā arī saule nebija redzama. Visapkārt zvila necie­šami smacīga nekustība, ko reizēm sarāva spējas vēja brāzmas un pēkšņas lietus gāzes. Aiz bažām novirzīties pārāk tālu pret vēju «Tēvoci Tobiju» nolika dreifā, un četras nākamās dienas un naktis debesis sedza mākoņi. Ne uz mirklīti nepaspīdēja saule, un tajos nedaudzajos brītiņos, kad pa mākoņu spraugām pavizēja zvaigznes, tās bija pārāk blāvas un tūdaļ arī nozuda, tā ka par to noteikšanu pat nebija ko domāt. Šajā laikā jau nu pat pēdīgais nepraša būtu skaidri atskārtis, ka dabas spēki gatavo negantu uzbrukumu. Grīfs, apskatījis baro­metru, kas nemainīgi turējās uz 29,90, kāpa atpakaļ uz klaja, sagrūzdamies ar Džeki-Džekiju, kura seja bija tikpat samākusies un aizmiglota kā debesis un gaiss visapkārt. Džeki-Džekijs, pieredzes bagāts jūrnieks no Tongas salas, skaitījās tāds kā bocmanis un pa pusei otrais stūrmanis, kas izrīkoja no dažādu cilšu kanakiem salasīto apkalpi.

— Lieli vēji būs nākt, es domāt, — viņš teica. — Es taisni tāds redzēt agrāk — varbūt piecas, varbūt sešas reizes.

Grīfs pamāja ar galvu. — Tieši tā, Džeki-Džekij, ne­gaisa* laiks. Drīz vien barometrs būs nokritis pavi­sam — tam izvelsies pat dibens.

— Skaidrs, — tongietis apliecināja. — Drīz būs pūst kā elle.

Desmit minūtes vēlāk uz klāja uznāca Snovs.

— Barometrs sakustējies, — viņš teica. — 29,85, k;īt arvien zemāk un visu laiku svārstās. Nejēdzīgi su- tīgs — vai jūs nejūtat? — Viņš nobraucīja pieri ar ro­kam. — Taisni nelabi kļūst. Tā jau visas brokastis at­nāks atpakaļ bez kādām pūlēm.

Džeki-Džekijs pasmīnēja. — Mans taisni tāpat. Viss, kas iekšā būt, nākt uz ārpuse. Tas vienmēr tā, pirms nakt stiprs pūtiens. Bet «Tēvocis Tobijs» dūšīgs. Viņš iet cauri visam.

— Labāk uzvelciet vētras buru grotmastā un negaisa klīveri! — Grīfs teica stūrmanim.' — Neaizmirstiet visas buras sarēvēt līdz pēdējam, pirms tās noņem! Ne­maz vēl nevar pateikt, kas viss mums var noderēt. Uzlieciet dubultcēziņus, ja jau reiz ķeraties klāt!

Pēc stundas tajā pašā pilnīgajā bezvējā, smacējoša­jam spiedīgumam augot augumā, barometrs noslīdēja līdz 29,70. Stūrmanis bija jauns, viņam trūka pacietības rāmi gaidīt neizbēgamo. Uz mirkli apturējis nemierīgo so]ošanu šurp un turp, viņš pavēcināja rokas.

— Ja jau tai reiz jānāk, būtu tad arī nākusi! — viņš izsaucās. — Kas par jēgu mētāties te neziņā! Lai nak kaut visjaunākais, bet tad lai arī nāk, ka mēs varam, zi­nāt, kas tas ir! Jauka jezga — nomaldījušies ar niķainu hronometru, bez tam vēl vētra, kas nemaz negrib pūst!

Mākoņiem appinkuļotā debess pieņēma neskaidru vara krāsu un šķita kvēlojam kā milzīga nokaitēta katla iekšiene. Neviens vairs nekavējās apakšā. Iezemiešu matroži biklās grupiņās pulcējās kuģa vidusdaļā un priekšklājā, runājās klusinātās balsīs un bažīgi raudzī­jās draudīgajās debesīs un tikpat draudīgajā jūrā, kas vēla garus, gausus, eļļainus viļņus.

— Izskatās kā nafta, kas sajaukta ar rīcineļļu, — stūrmanis gremzās, riebumā nospļaudamies pār bortu. — Māte mēdza mani dzirdīt ar tādām mikstūrām, kad biju maziņš. Ak kungs, nu tā kļūst melna!

Baigā kapara kvēle bija nozudusi, debess satumsa un noslīga tik zemu, ka iestājās vēla vakara krēslainība. Dāvids Grīfs, kas visos sīkumos pazina negaisu, tomēr vēl un vēlreiz pārlasīja «Vētru likumus», sasprindzinā­dams redzi, lai vājajā gaismā spētu saskatīt burtus. Neko citu nevarēja apsākt kā vien gaidīt vēju, tad varēs uzzināt, kādā stāvoklī kuģis atrodas pret ciklona strauji traucošo centru, kas no kaut kurienes tuvojās caur šo drūmo mijkrēsli.

Pulkstenis bija trīs pēc pusdienas un barometrs no- krities līdz 29,45, kad uzradās vējš. To varēja saredzēt jau uz ūdens, jo vējš savā skrējienā aptymšoja jūras virsmu un sāka dzīt pār to sīkas, kruzuļainas putu sai­tītes. Tā bija vēl tikai tāda stingrāka brīze, un «Tēvocis Tobijs» ar piepūstajām vētras burām, kamēr vējš nāca no sāniem, gorīdamies aizpeldēja četru mezglu gaitā.

— Nu tad ir vējelis! — Snovs paņirgājās. — Un pēc tik lieliskas gatavošanās!

— Vējš bērniņš, — Džeki-Džekijs piekrita. — Drīz viņš būs augt liels vīrs, būsi redzēt.

Grīfs lika uzvilkt fokburu, atstājot to sarēvētu, un «Tēvocis Tobijs» mazliet paātrināja savu soli pieaugo­šajā brīzē. Vējš strauji izvērtās par īstu vīru, tomēr ar to nesamierinājās. Tas tikai pūta spēcīgāk, arvien vēl spēcīgāk, katru pastiprinājuma pakāpi iepriekš paslu­dinādams ar bezvēja brīžiem, kuriem tūdaļ sekoja jau­nas mežonīgas brāzmas. Tas kļuva stiprāks ar ik brīdi, līdz «Tēvoča Tobija» reliņš biežāk atradās zem ūdens nekā virs tā un vidusdaļa burzguļoja putainos ūdeņos, ko špigates nespēja aizvadīt. Grīfs nemitīgi pētīja ba­rometru, kas neatlaidīgi slīdēja lejup.

— Centrs atrodas dienvidos, — viņš teica Snovam, — mēs traucamies šķērsām tā ceļam un tieši tajā iekšā. Tāpēc mums jāgriežas apkārt un jābrauc pretējā vir­zienā. Tad barometrs noteikti sāks celties. Noņemiet fokburu — kuģis jau tik un tā vairāk nespēj turēt — un esiet gatavi iziet bauti!

So manevru izpildīja, un cauri mijkrēslim, kas jau līdzinājās vakara tumsai, «Tēvocis Tobijs» apgriezās un trakā ātrumā aizdrāzās uz ziemeļiem šķērsām vētras virzienam.

— Nekur mēs tikpat netiekam, — Grīfs pāris stundu vēlāk atzinās stūrmanim. — Vētra met milzīgu loku — šo loku nemaz nav iespējams aprēķināt, — un varbūt mēs pagūsim izskriet šķērsām cauri, bet varbūt ari centrs mūs' skars. Paldies dievam, barometrs vismaz paliek uz vietas.. Viss atkarīgs no tā, cik plašs būs šis loks. Viļņi ir pārāk lieli, mēs nevaram turpināt brau­cienu. Lieciet kuģi dreifā! Gan jau tas kā nekā izkul­sies pats. *

— Es līdz šim domājos zinām, ko nozīmē vējš, — agri nākamajā rītā Snovs iekliedza savam saimniekam ausī. — Tas jau nemaz nav vējš. Tas ir kaut kas neiedo­mājams. Tas ir vienkārši neiespējams. Brāzienos tas, jādomā, sasniegs savas deviņdesmit vai simt jūdzes stundā. Taču šis definējums neko neizsaka. Kā gan es varētu kādam to attēlot? Nav manos spēkos. Un parau- gieties uz jūru! Esmu izbraukājis visus austrumus, bet neesmu redzējis neko tamlīdzīgu.

Diena bija iestājusies, un saulei jau kopš stundas va­jadzēja būt uzlēkušai, tomēr vairāk kā drūmu puskrēslu tā nespēja sagādāt. Viss okeāns bija varena kustīgu kalnu grēdu pārvietošanās. Trešdaļjūdzes plati vērās bezdibeņi starp milzīgajiem viļņiem. To augstās nogā­zes, kaut daļēji pasargātas no trakojošā vēja, lauzīja sīkāku baltkrēpjotu vilnīšu vijumi, bet no pašu milzeņu augstajām korēm vējš norāva baltos kroņus, pirms vēl tie paguva izveidoties. Sīs putu šaltis līmeniski joņoja virs jūras mastu galu augstumā un vēl augstāk.

— Ļaunākajam mēs jau esam cauri, — Grīfs sprieda. — Barometrs visu laiku ceļas. Viļņi gan vēl palielinā­sies, kad vējš sāks pierimt. Es iešu nolikšos. Piesargie- ties rfo spējiem vēja apsviedieniem! Tie noteikti nāks. Modiniet mani, kad būs astoņas glases!

Ap launaglaiku, kad jūra meta milzonīgas bangas, bet vējš pēc pēdējā apsviediena vairs nepūta spēcīgāk kā stingra brīze, Tongas bocmanis ieraudzīja kādu šo­neri ar dibenu uz augšu. «Tēvoci Tobiju» vējš dzina šķēr­sām garām tā priekšgalam, un viņi nespēja saskatīt tā vārdu; bet, pirms vēl iestājās nakts, viņi nejauši pamanīja mazu divsēdekļu laiviņu ar apaļu dibenu tā iegrimušu, ka bija saskatāms vienīgi balto burtu uzraksts priekš­galā. Ar tālskati Snovs saburtoja: «Emīlija L. Nr. 3.»

— No roņu mednieku šonera, — Grīfs ieteicās. — To­mēr, kas gan roņu ķērājam darāms šajos ūdeņos, tas sniedzas pāri manai saprašanai.

— Varbūt apslēptas mantas meklētāji? — Snovs prā­toja. — Atcerieties, roņu mednieku kuģi bija arī «Sofija Sazerlenda» un «Hermanis», kas izbrauca no Sanfran­cisko, noslēguši līgumu ar tiem gudreļiem karšu īpaš­niekiem, kuri arvien sakās droši zinām atrast īsto vietu, tikai, kad tā atrasta, izrādās, ka tā nemaz nav īstā.

III

Pēc galvu reibinošas nakts, kurā viss plašos vēzienos šūpojās augšup un lejup, kurā «Tēvocis Tobijs», gāze­lēdamies pa rimstošās jūras varenajiem viļņiem bez vienas vēja pūsmiņas, kas spētu izlīdzināt tā cilāšanos, ikvienu cilvēku uz kuģa bija sakratījis slimu pie miesas un dvēseles, uzpūta spirgta brīze, un ierēvētās buras varēja atritināt. Ap pusdienas laiku mākoņi ,pār līdzeno okeāna līmeni izdila un aizpeldēja, atklādami saules vaigu. Novērojumi rādīja divus grādus un piecpadsmit minūtes dienvidu platuma. Ar sabojātu hronometru konstatēt garuma grādus nebija nemaz ko mēģināt.

— Mēs atrodamies tā starp piecsimt un tūkstoš jū­dzēm pa šo platuma līniju, — Grīfs piezīmēja, kopā ar stūrmani noliecies pār karti. — Leu-Leu būs kaut kur uz dienvidiem, un šī okeāna daļa ir pavisam klaja. Te nav ne salas, ne rifa, pēc kura mēs varētu noregulēt hronometru. Vienīgais, ko varam dārīt…

— Hei, zeme, skiper! — sauca tongietis pa kuģa kāp­nēm lejā.

Grīfs uzmeta ašu skatienu tukšajam laukumam kartē, pārsteigumā iesvilpās un vārgi atslīga krēslā.

— Es dabūšu trieku, — viņš teica. — Te nekur apkārt nevar būt zeme. Tā mēs nekad neesam ne dreifējuši, ne braukuši. Viss šajā ceļojumā iet ačgārni. Esiet tik laipns, mister Snov, un paskatieties, kas Džekijam īsti lēcies!

— Tik tiešām zeme, — pēc minūtes stūrmanis jau sauca lejup. — To var saredzēt pat no klāja … kokos- palmu galotnes … tāds kā atols. Varbūt te vēl galu galā būs Leu-Leu.

Grīfs noteikti papurināja galvu, paraudzījies uz palmu virkni, no kuras bija redzamas vienīgi galotnes, kas šķita augam tieši jūrā.

— Iegriezt vairāk pie vēja, mister Snov, cieši pie vēja, un mēs paskatīsimies. Mēs tieši varam aizstūrēt gar dienvidu galu, un, ja sala tajā virzienā stiepjas tā­lāk, tad piebrauksim pie dienvidrietumu stūra.

Palmām vajadzēja būt ļoti tuvu, ja tās iespējams sa­redzēt no šonera zemā klāja, un, kaut gan «Tēvocis To­bijs» virzījās uz priekšu gausi, zemā sala tomēr strauji cēlās augšup virs jūras līmeņa un parādījās arvien vai­rāk palmu, kas ļāva noteikt atola aploci.

— Skaista gan, — stūrmanis piezīmēja. — Pilnīgs aplis … Izskatās, ka caurmērs varētu būt astoņas vai deviņas jūdzes … Nezin vai lagūnā ir ari ieeja … Kas zina? Varbūt tā ir jaunatrasta zeme.

Viņi nobrauca gar atola rietumu piekrasti, īsām hal- zēm kreisēdami uz bangotnes apšļāktajām koraļļu ra­dzēm un atkal atpakaļ. No masta gala, vērdamies pāri palmu joslai, kāds kanaks ziņoja, ka redzot lagūnu un tās vidū nelielu salu.

— Es zinu, ko jūs tagad domājat, — Grīfs teica sa­vam stūrmanim.

Snovs, kas, galvu purinādams, visu laiku kaut ko murmināja, aši pacēla acis ar šaubu pilnu un neticīgu skatienu.

— Jūs domājat, ka ieeja būs ziemeļrietumos, — Grīfs turpināja, tīri kā atkārtodams ko iemācītu. — Divu ka- beļtauvu platumā ziemeļos to iezīmē trīs atsevišķas kokospalmas un dienvidos pandanusa koki. Pilnīgs ap­lis astoņu jūdžu diametrā ar salu pašā viducī.

— Es tiešām tā domāju, — Snovš bija spiests atzīt.

— Un tur jau paveras arī ieeja, tieši tur, kur tai vaja­dzētu atrasties …

— Un trīs palmas, — Snovs gandrīz čukstēja, — un pandanusa koki. Ja vēl uz salas būs vējdzirnavas, tad tā ir . .. Svizina Hola sala. Bet tas nevar būt. Pēdējo des­mit gadu laikā taču ikviens jūras braucējs to meklējis.

— Hols reiz jūs neģēlīgi apkrāpa, vai ne? — Grifs iejautājās.

Snovs pameta ar galvu. — Tālab vien tik es arī strā­dāju pie jums. Viņš mani iedzina bankrotā. Tā bija vis­tīrākā laupīšana. Tur — Sidnejā es nopirku «Kaskā­des» vraku, kad biju saņēmis kāda mantojuma pirmo iz­maksu no dzimtenes.

— «Kaskāde» bija uzskrējusi sēklī pie Ziemsvētku salas, vai ne?

— Jā, pilnā gaitā, viss korpuss ārā no ūdens, nakts laikā. Izglābti tika pasažieri un pasta sūtījumi. Tad es nopirku nelielu salu šonerīti, izdodams par to visu pā­rējo naudu, un nu man nācās gaidīt no testamenta iz­pildītājiem pēdējo izmaksu, lai varētu to apgādāt ar visu nepieciešamo. Bet ko izdarīja Svizins Hols — to­brīd viņš atradās Honolulu, — viņš taisnā ceļā drāzās uz Ziemsvētku salu. Viņam nebija ne mazāko tiesību uz

to. Kad es tur ierados, no «Kaskādes» bija atlikusi vie­nīgi ārējā čaula un motori. Uz kuģa taču, starp citu, bija atradusies vesela krava zīda. Tas pat nav bijis bo­jāts. Es vēlāk to uzzināju tiešā ceļā no paša Hola kra­vas pārziņa. Par visu to Hols ieņēmis skaidrā naudā kādus sešdesmit tūkstošus dolāru.

Snovs paraustīja plecus un īgni paraudzījās uz la­gūnas gludo līmeni, kur pēcpusdienas saulē dejoja sīki vilnīši.

— Vraks bija mans. Es to nopirku publiskā izsolē. Riskēju ar visu, bet zaudēju. Kad atgriezos Sidnejā, ap­kalpes ļaudis un daži veikalnieki, kas bija mani kredi­tējuši, attiesāja manu šonerīti. Es ieķīlāju savu pulk­steni un sekstantu un kādu laiku cilāju ogļu lāpstu, līdz pēdīgi sadabūju līgumu uz Jaunhebridām par nieka astoņām mārciņām mēnesī. Tad izmēģināju laimi kā patstāvīgs tirgotājs, bet uzsēdos sēklī, pierakstījos par stūrmani uz darba algotņu vervēšanas kuģa, kas brau­kāja uz Tannu un pa Fidži salām, dabūju uzrauga vietu kādā vācu plantācijā tur tālāk Apijā un beidzot atradu pastāvīgu darbu uz «Tēvoča Tobija».

— Vai esat jel kādreiz saticis Svizinu Holu?

Snovs papurināja galvu.

— Nu, tā vien izskatās, ka tagad jūs viņu satiksiet. Rau, kur ir tās vējdzirnavas.

9 Iznirdami no ieejas, viņi lagūnas centrā ieraudzīja

mazu, kokiem apaugušu saliņu, un cauri lapotnei bija skaidri saskatāmas lielas holandiešu vējdzirnavas.

— Neviena nav mājās, kā rādās, — teica Grīfs. — Citādi jums būtu izdevība piedzīt parādu.

Stūrmaņa seja savilkās atriebības grimasē, bet dū­res sažņaudzās.

— Likumīgi es nevaru tikt tam klāt. Nu jau viņam ir pārāk daudz naudas. Bet es viņam padīrāšu ādu seš­desmit tūkstošu dolāru vērtībā. Ceru, ka viņš būs mā­jās.

— Tādā gadījumā es arī ceru, ka būs, — Grīfs at­teica, saprotoši pasmīnēdams. — Viņa salas aprakstu jums laikam gan deva Bau-Oti?

— Jā, neviens cits to nevar tik sīki. Nelaime tikai tā, ka Bau-Oti nevar uzdot ne platuma, ne garuma grādus.

Viņš vienīgi saka, ka braukuši tālu ceļu no Džilberta salām — tas ir viss, kas viņam zināms. Nez kas ar viņu pēdīgi noticis.

— Es viņu pirms gada redzēju Tahiti piekrastē. Teica, ka gudrojot piemunsturēt uz kāda kuģa reisam caur Paumotu salām. Nu tā, klāt mēs esam, jau pavi­sam tuvu. Iemet loti, Džeki-Džekij! Sagatavoties iz­mest enkuru, mister Snovl Pēc Bau-Oti ziņām, enkura vietai jābūt trīssimt jardu attālumā no rietumu krasta deviņu asu dziļumā, dienvidaustrumos ir koraļļu rifi. Tur jau ir tie koraļļu lauki. Cik tev tur ir, Džekij?.

— Deviņi asi.

— Enkuru lejā, mister Snov!

«Tēvocis Tobijs», ko turēja enkurs, apmeta loku, priekšējās buras tika nolaistas, un kanaku matroži me­tās pie foka un grotburu falēm un skotiņiem.

IV

Laiva sāniski piegula pie nelielā koraļļradžu piestāt­nes mola, un Dāvids Grīfs ar stūrmani izkāpa krastā.

— Varētu domāt, ka šī vieta galīgi pamesta, — Grīfs teica, kad viņi pa smilšaino taciņu kāpa augšup uz bun- galo. — Tomēr es saožu smaku, ko esmu jau bieži odis. Kaut kas te tomēr tiek strādāts, vai arī mans deguns melo. Lagūna ir klātin noklāta ar pērlenēm. Gaļu no tām viņi izpūdē ne jau tūkstoš jūdžu tālumā no šejie­nes. Vai jūtat to gaisa strāvu?

Svizina Hola bungalo itin nemaz nelīdzinājās paras­tajiem tropu bungalo. Tas bija misijas arhitektūras stilā un, iegājuši pa neaizslēgtajām plānu dēļu dur­vīm, viņi ieraudzīja tajā pašā stilā veidotu iekārtu un mēbeles. Lielās dzīvojamās istabas grīda bija klāta ar vissmalkākajiem samojiešu paklājiem. Tur atradās dī­vāni, ērti sēdekļi logu nišās, omulīgi stūrīši un pat bil­jarda galds. Šujamais galdiņš ar rokdarbu groziņu, no kura spraucās ārā smalka linaudekla gabals, rotāts

1 Stils, kas darināts pēc senajiem spāou kātoju misijas parau­giem Kalifornijā.

& — Dž. Londons J29 franču izvilkumā, ar iespraustu adatu, liecināja par sie­vietes klātbūtni. Skadriņi pie logiem un veranda durvju priekšā apslāpēja žilbinošo saules gaismu līdz vēsam, blāvam mirgojumam. Perlamutra slēdžu vizmojums pie­saistīja Grīfa acis.

— Jā, nudien, akumulatoru baterijas, ko dzen vēj­dzirnavas! — viņš izsaucās, piespiezdams podziņas. — Un neredzamas apgaismošanas ierīces!

Iedegās apslēptas spuldzes, un telpa pielija ar izklie­dētu, zeltainu gaismu. Gar sienām rindojās daudzi grāmatu plaukti. Grīfs sāka steigšus pārskatīt to virs­rakstus. Diezgan daudz lasījis, kaut arī bija jūras dēkainis, viņš ar vienu acu uzmetienu saskatīja še gluži neaptveramu literatūras veidu dažādību, gan pārsvarā katoliskajā gaumē. Viņš še sastapa gan vecus draugus, gan arī tādus, par kuriem tikai dzirdējis, bet kurus ne­bija lasījis. Te atradās Tolstoja, Turgeņeva un Gorkija kopotie raksti, tāpat arī Kupera, Marka Tvena, Igo, Zolā, Sī, Flobēra, Mopasāna un Pola de Koka raksti. Viņš ziņkārīgi pašķirstīja Mečņikova, Veiningera un Šopenhauera lappuses un izbrīnā ieskatījās Elisa, Lidstona, Krafta-Ebinga un Forela sējumos. Vudrafa «Rasu ekspansija» patlaban atradās tam rokās, kad Snovs atgriezās no mājas tālākas apskates.

— Emaljēta peldu vanna, atsevišķa dušas istaba un vēl sēdvanna! — viņš izsaucās. — Viss iekārtots kara­liski! Un, manuprāt, arī šis tas no manas naudiņas būs aizgājis, lai visu to samaksātu. Mājā tomēr vajag būt kādai dzīvai dvēselei. Pieliekamajā es atradu nupat at­vērtas sviesta un piena kārbas, un tur karājās arī svaiga bruņurupuča gaļa. Iešu palūkot, kas vēl te atro­dams.

Grīfs izgāja pa durvīm dzīvojamās istabas pretējā pusē. Tagad viņš nepārprotami atradās sievietes budu­ārā. Pāri pretī caur stiepļu vijuma durvīm varēja ielū­koties ar žalūzijām aptumšotā guļamtelpā. Uz kušetes atlaidusies, atdusējās kāda sieviete. Maigajā apgaismo­jumā tā šķita neparasti skaista, melnīgsnēja kā spā- niete. Tai līdzās uz krēsla atradās atvērta grāmatiņa; kas bija apgriezta otrādi. No viņas sejas krāsas Grīfs secināja, ka viņa vēl ne visai ilgi uzturējusies tropos.

Uzmetis tikai vienu skatienu, viņš klusām aizlavījās at­pakaļ — tieši laikā, lai sastaptu Snovu, kas pa pretējam durvīm ienāca dzīvojamā istabā. Aiz kailās rokas stilba sagrābis, viņš vilka līdzi no vecuma sarukušu nēģeri, kas, pārbīlī zobus atņirdzis, ar zīmēm rādija, ka esot mēms.

— Es to atradu snaužam mazā skabūzītī aiz mā­jas, — stūrmanis teica. — Viņš, kā liekas, ir pavārs. Nevaru no viņa izdabūt ne vārda! Ko jūs atradāt?

— Aizmigušu princesi. Cssst! Nu kāds ir ienācis.

— Ja nu tas ir Hols, — Snovs nomurdēja, sažņaug­dams dūri.

Grīfs papurināja galvu. — Nav īstā vieta kautiņiem. Šeit uzturas sieviete. Un, ja tas ir Hols, gan jau es pirms aizbraukšanas sagādāšu jums izdevību parīko- ties.

Durvis atvērās, un ienāca garš, smagnējs vīrietis. Aiz jostas viņam bija aizbāzts smags kolts ar garu stobru. Viņš tiem uzmeta ašu, bažīgu skatienu, tad sakrokoja seju mīlīgā smaidā un pastiepa roku.

— Sveicināti, svešinieki! Bet neņemiet ļaunā manu vaicājumu — kā gan jums, pie visiem svētajiem, izde­vās uziet manu salu?

— Tāpēc, ka bijām nomaldījušies no sava kursa, —1 Grīfs atteica, paspiezdams viņa roku.

— Mans vārds ir Hols, Svizins Hols, — tas sacīja, pagriezdamies, lai pakratītu roku Snovam. — Un man jāatzīstas, ka jūs esat mani pirmie viesi.

— Un šī tad ir jūsu slepenā sala, par kuru jau ga­diem tērgā visās piekrastēs? — Grīfs attrauca. — Nu, tagad es zinu formulu, pēc kuras to atrast.

— Kā tad? — Hols strauji ievaicājās.

— Sadauziet savu hronometru, ļaujiet, lai negaiss jūs izmētā riņķī un apkārt, un tad turiet tik acis vaļā, lai saskatītu kokospalmu galotnes paceļamies no jū­ras!

— Un kāds būtu jūsu vārds? — Hols apjautājās, ne­gribīgi pasmējies.

— Enstejs — Fils Enstejs, — Grīfs nevilcinādamies atbildēja. — Braucu ar «Tēvoci Tobiju» no Džilberta

salas uz Jaungvineju un mēģinu uziet savu garuma grādu. Šis te ir mans stūrmanis misters Grejs, labāks jūrnieks par mani, tomēr līdz ar hronometra zaudējumu tāpat zaudējis sajēgu kā es.

Grīfs pats nezināja, kālab īsti melo, bet viņš juta kār­dinājumu un padevās tam. Viņš neskaidri noģida, ka te kaut kas nav kārtībā, tomēr nevarēja parādīt ar pirkstu, kur tad ir nekārtība. Svizins Hols bija paresns vīrs ar apaļu seju, smaidīgām lūpām un smieklu krun­ciņām acu kaktiņos. Bet Grīfs jau agrā jaunībā bija uz­zinājis, cik maldinošs var izrādīties šāds cilvēka tips, tāpat kā nevainīgi zilas acis aiz labsirdīga skatiena var slēpt daudz ko citu.

— Ko jūs darāt ar manu pavāru? Vai savējo esat pazaudējuši un gribat nolaupīt šito? — Hols ieminējās. — Laidiet jau nu labāk vaļā, ja gribat dabūt vakariņas. Mana sieva arī ir še un ļoti priecāsies jūs satikt… viņa jau tās sauc par pusdienām un nevar vien beigt mani rāt, ka es lietojot nepareizus vārdus, bet es nu reiz esmu vecmodīgs cilvēks. Manējie pusdienas arvien ēda dienas vidū. Nevaru tikt vaļā no bērnības para­žām. Vai negribat nomazgāties? Es gan gribu. Paska­tieties vien uz mani! Esmu nostrādājies kā zirgs — tur ārā kopā ar nirējiem … pērlenes, ziniet. Bet jūs jau, protama lieta, paši saodāt.

V

Snovs aizbildinājās, ka nevarot atstāt šoneri bez uz­raudzības, un atkal aizbrauca uz to. Viņam nepavisam netikās lauzt maizes riecienu kopā ar cilvēku, kas viņu aplaupījis, un bez tam bija nepieciešams iestāstīt ka- naku matrožiem, cik svarīgi ir uzturēt spēkā Grīfa me­lus. Vienpadsmitos vakarā Grīfs ieradās uz kuģa, kur stūrmanis viņu jau gaidīja.

— Kaut kas te notiek — šajā Svizina Hola salā, — Grīfs teica, galvu grozīdams. — Es nespēju izdibināt, kas tas ir, bet skaidri izjūtu to. Kas gan par cilvēku ir šis Svizins Hols?

Snovs nogrozīja galvu.

— Tas cilvēks tur krastā gan nekad nav pircis grā­matas, kas stāv grāmatplauktos, — Grīfs pārliecināti paskaidroja. — Viņš arī nekad nevar būt izprātojis ap­slēptas apgaismošanas spuldzes. Viņš ir mazliet iema­nījies no ārienes rādīties pieklājīgs, bet būtībā ir un pa­liek raupjš kā zirga skrāpis. Viņš ir slīpēts blēdis. Un tad šī banda, kas dzīvo kopā ar to, — viņus sauc par Votsonu un Gormenu; viņi ieradās, kad jūs jau bijāt aizbraucis … nu īsti jūras vilki, tā pusmūža gados, malti un mīcīti, stīvi kā ierūsējušas naglas, tikai div­kārt bīstamāki, īsti razbainieki ar šaujamiem aiz jostām, un tiem nepavisam nešķiet, ka es būtu īstais, kam vajadzētu draudzēties ar Svizinu Holu. Un šī sie­viete! Tā ir īsta lēdija. Vārda pilnā nozīmē. Viņa pazīst Dienvidameriku kā savus piecus pirkstus un Ķīnu tā­pat. Esmu pārliecināts, ka viņa ir spāniete, kaut gan angliski runā kā dzimta angliete. Viņa ir daudz ceļo­jusi. Mēs runājām par vēršu cīņām. Viņa redzējusi tās Gvajakilā, Meksikā un Seviļā. Viņai ir plašas zināša­nas par kotiku.

Un vēl kaut kas man nedod mieru. Viņa saprot mū­ziku. Es vēl pajautāju, vai viņa pati spēlē. Un viņš taču šo māju iekārtojis kā pili. Ja jau tā, kāpēc tad viņš nav tai iegādājis klavieres? Un vēl kas: viņa ir tāda žirgta un mundra, bet, tikko viņa sāk runāt, šis ne acu no vi­ņas nenolaiž. Sēž kā uz adatām un nemitīgi maisās starpā, pats pārņemdams sarunu pavedienu. Sakiet — vai esat kādreiz dzirdējis, ka Svizins Hols būtu precē­jies?

— Goda vārds, nezinu, — stūrmanis atteica. — Ne prātā nav nācis par to lauzīt galvu.

— Viņš to iepazīstināja kā misis Holu. Un Votsons un Gormens viņu pašu sauc par Holu. Tas tikai ir skaists pārītis, šie abi puiši. To visu es nekādi nespēju izprast.

— Ko jūs šinī sakarībā esat nodomājis darīt? — Snovs vaicāja.

— O, pagaidām tāpat vien pakavēties te. Tiem tur krastā ir dažas grāmatas, kuras man gribētos izlasīt. Jums rīt vajadzēs nolaist štengu un to pamatīgi pār­baudīt. Mēs taču esam pārcietuši negaisu, paši zināt. Savediet kārtībā takelāžu, ja jau reiz esat ķērušies pie remonta! Pārskatiet visu smalki jo smalki un nemaz nesteidzieties!

VI

Nākamajā dienā Grīfa aizdomas atrada jaunus pie­turas punktus. Jau agri izbraucis malā, viņš lēnā garā soJoja pāri mazajai saliņai uz barakām, kur mitinājās nirēji. Kad viņš pienāca klāt, tie patlaban kāpa laivās, un viņu nepatīkami pārsteidza fakts, ka ar kanakiem te apgājās sliktāk nekā ar ķēdēs saslēgtiem cietumnie­kiem. Turpat atradās arī visi trīs baltie, un Grīfs ievē­roja, ka katram bija līdzi šautene. Hols apsveica viņu- diezgan familiāri, bet Gormens un Votsons nīgri pa­šķielēja, norūkdami savus strupos labrītus.

Brīdi vēlāk kāds kanaks, noliekdamies, lai ieliktu airi dullī, pasveicināja Grifu ar vieglu, neuzkrītošu mājienu. Sā cilvēka seja.viņam šķita kur redzēta, tas bija viens no tiem tūkstošiem iezemiešu matrožu un nirēju, kurus viņš sastapis, apbraukādams salas tirdzniecības nolū­kos.

— Nesaki viņiem, kas es esmu, — Grīfs ieminējās ta- hitiešu valodā. — Vai tu kādreiz esi braucis uz mana kuģa?

Cilvēks pamāja ar galvu un jau pavēra muti, bet, pirms viņš paguva bilst kādu vārdu, viņu atturēja ne­gants uzbrēciens «Muti ciet!» — ko izrēca Votsons, jau sēdēdams laivas pakaļsēdeklī.

— Piedodiet, lūdzu, — Grīfs teica. — Man jau pašam vajadzēja prasties, ka jātur mute.

— Nekas, nekas, — iejaucās Hols. — Nelaime tā, ka šie par daudz pļāpā un par maz strādā. Ar viņiem jā­būt stingram, citādi tie nesazvejos pat ne tik daudz pērienu, lai atlīdzinātu savu vēdera tiesu.

Grīfs līdzjūtīgi palocīja galvu. — Es viņus pazīstu. Pašam man komanda sastāv no tādiem — slinki kā cūkas. Jāizdzen kā tīrie nēģeri, lai pa visu dienu iz­spiestu pusi dienas darba.

— Ko jus viņam teicat? — Gormenam nevilšus pa­spruka.

— Es apvaicājos, kādas šeit pērlenes un cik dziji jā­nirst.

— Nekas, var iztikt, — Hols atkal pārņēma atbildi. — Pašlaik mēs strādājam desmit asu dzijumā. Āre, tur ārā, kādus simt jardus no šejienes. Vai negribat pa­braukt līdzi?

Pusi dienas Grīfs pavadīja pie laivām un pusdienas ēda bungalo. Pēcpusdienu viņš noslinkoja, ērti atlaidies atzveltnī lielajā dzīvojamā istabā, mazliet palasīja un kādu pusstundu patērzēja ar misis Holu. Pēc vakari­ņām viņš spēlēja biljardu ar mājastēvu. Grifam nekad agrāk nebija gadījies tikties ar Svizinu Holu, bet šā vīra meistarību biljardā slavināja visās piekrastēs no Levukas līdz Honolulu. Tomēr cilvēks, ar kuru Grīfs šovakar spēlēja, izrādīja lielu vienaldzību pret šo spēli. Viņa sieva daudz veiksmīgāk prata rīkoties ar kiju.

Atgriezies uz «Tēvoča Tobija», Grīfs piecēla Džeki- Džekiju no gultas. Viņš tam sīki aprakstīja, kur atrodas barakas, un lika tongietim klusām aizpeldēt turp un aprunāties ar kanakiem. Pēc divām stundām Džeki-Dže­kijs atgriezās. Viņš purināja galvu, stāvēdams Grīfa priekšā, un ūdens no viņa tecēja straumēm.

— Ļoti jocīgs lieta, — viņš ziņoja. — Viens balts vīrs viss laiks būt tur. Viņam būt liels šautene. Viņš gulēt iekšā ūdens un sargāt. Pulkstenis varbūt divpads­mit, nākt otrs balts vīrs un ņemt šautene. Pirms balts vīrs iet uz gulta. Otrs balts vīrs palikt tur ar šautene. Labi nebūt. Mans nevar runāt ar kanakas. Mans nākt atpakaļ.

— Vilks ar ārā! — Grīfs teica Snovam, kad tongie- tis bija atgriezies savā kojā. — Es saožu kaut ko vairāk nekā pērlenes vien. Šie trīs stāv sardzē pie saviem kanakiem. Ja šis cilvēks ir Svizins Hols, tad arī es tas esmu.

Snovs iesvilpās, jo viņam pēkšņi kas iešāvās prātā.

— Uzminēju! — viņš izsaucās.

— Bet es pateikšu, ko jūs uzminējāt, — Grīfs at­trauca. — Jums ienāca prātā, ka «Emīlija L.» ir bijis viņu šoneris?

— Tieši tā. Viņi te velk ārā pērlenes un izpūdē tās, kamēr kuģis aizbraucis vēl pēc citiem nirējiem vai ari provīzijas — varbūt abiem kopā.

— Pilnīgi vienis prātis ar jums. — Grīfs paraudzījās uz kajītes pulksteni, kas rādīja, ka laiks doties uz dusu. — Viņš ir jūrnieks. Jūrnieki viņi ir visi trīs. Bet salinieki viņi nav. Šinīs ūdeņos viņi ir jauniesācēji.

Snovs atkal iesvilpās.

— Bet «Emīlija L.» ir gājusi bojā ar visu apkalpi, — viņš atsaucās. — Mēs taču to zinām. Viņi tagad te no­metušies palaupīt, kamēr atgriezīsies Svizins Hols. Tad viņš tos saņems ciet ar visām pērlenēm.

— Vai arī tie sagrābs viņa šoneri.

— Ceru, ka viņi to izdarīs! — Snovs atriebības kārē nomurmināja. — Derētu gan kādam aplaupīt viņu pašu. Vēlētos, kaut varējis ielīst viņu ādā. Gan tad es norēķi­nātos par tiem sešdesmit tūkstošiem.

VII

Pagāja nedēļa, un pa šo laiku «Tēvocis Tobijs» bija sagatavots izbraukšanai jūrā, bet Grīfs bija pratis at­brīvoties no katrām aizdomām krastmalas bandas acīs. Pat Gormens un Votsons noticēja, ka Grīfs ir tas, par ko uzdodas. Visu cauru nedēļu Grīfs lūdzās un kaulējās ar tiem, lai uzdod salas garuma grādu.

— Jūs taču negribēsiet pamest mani šeit bojā ejai, — viņš pēdīgi sāka uzstāties stingrāk. — Es nevaru orien­tēties pēc sava hronometra, ja nezinu jūsu garuma grādu.

Hols pasmējās, bet atteicās.

— Jūs esat pārāk labs navigators, mister Enstej, un noteikti sasniegsiet Jaungvineju vai citu kādu cietzemi.

— Jūs arī esat pārāk labs navigators, mister Hol,— Grīfs atbildēja, — un sapratīsiet, ka es kurā katrā laikā varu sameklēt jūsu salu, braukdams tikai pa tās pla­tuma grādu.

Pēdējā vakarā, kā parasti izbraucis salā uz vakari- ņģm, Grīfs pirmo reizi dabūja aplūkot pērles, ko viņi bija savākuši. Misis Hola aizrāvusies palūdza savu vīru atnest «skaistulītes» un veselu pusstundu izrādīja tās Grifam. Viņa sajūsma par tām bija neviltota, tāpat kā izbrīns, ka tie izvilkuši tik bagātīgu lomu.

— Lagūna ir vēl pavisam neizmantota, — Hols pa­skaidroja. — Jūs jau pats redzējāt, ka viss vairums pēr­ienu ir lielas un vecas. Bet interesanti tas, ka lielāko tiesu pašu vērtīgāko pērļu mēs ieguvām mazā lauku­miņā vienas nedēļas laikā. Tā bija īsta dārgumu krātu- vīte. Likās, ka katrs gliemezis ir pilns, — visumā sīko pērlīšu tur būs kāda kvarta, bet šīs izlases pērles — rau, viss vairums tur tajā kaudzītē — nākušas no tā mazā laukumiņa.

Grīfs pārlaida tām acis un aplēsa, ka to vērtība var būt no simt līdz tūkstoš dolāru gabalā, kamēr dažas īpaši lielas pērles būs vēl nesalīdzināmi dārgākas.

— Ak, kas par skaistulītēm, kas par daiļaviņām! — izsaucās misis Hola, pēkšņi paliekdamās uz priekšu un skūpstīdama tās.

Vēl pēc dažām minūtēm viņa piecēlās un pateica arlabvakaru.

— Jāsaka — ardievu, — Grīfs atteica, saņemdams viņas roku. — Mēs izbrauksim, rītam austot.

— Tik piepeši! — viņa atsaucās, tomēr Grīfs labi re­dzēja, cik apmierināti uzdzirkstīja viņas vīra acis.

— Jā, — Grīfs turpināja. — Visi remonta darbi pa­beigti. Es nekādi nevaru no jūsu laulātā drauga izlūg­ties salas garuma grādu, kaut gan nebeidzu cerēt, ka viņš vēl kļūs pieļāvīgāks.

Hols pasmējās un pakratīja galvu, un, kad sieva bija izgājusi no istabas, ierosināja iedzert pēdējo atvadu glāzīti. Pie šīs glāzītes viņi nu sēdēja smēķēdami un sarunādamies.

— Kā pēc jūsu domām — cik tās būtu vērtas? — Grīfs ievaicājās, norādīdams pērļu birumu uz galda. — Tas ir, cik pērļu uzpircēji varētu dot jums atklātā tirgū?

— O, kādus septiņdesmit piecus vai astoņdesmit tuk- stošus, — Hols nevērīgi attrauca.

— Baidos, ka vērtējat par zemu. Es mazliet pazīstu pērles. Ņemsim kaut šo pašu vislielāko. Tā ir pilnīgi nevainojama. Ne centu mazāk par pieciem tūkstošiem dolāru. Kāds multimiljonārs reiz samaksās divtik daudz, kad starpnieki būs noņēmuši savus meslus. Un nemaz nenieciniet sīkās pērlītes, jums jau šo baroka pērlīšu ir veselām kvartām. Un baroka pērlītes pašlaik nāk modē. Tās ar katru gadu arvien vairāk izķer, un to vērtība jau dubultojusies.

Hols aplūkoja savu pērļu klāstu ciešāk un ilgāk, ap­rēķinādams atsevišķo pērļu vērtību un balsī izteikdams kopsummu.

— Jums taisnība, — viņš pievienojās. — Tās būs vēr­tas visus simttūkstoš dolārus.

— Un par cik jūs apvērtētu savus ražošanas izdevu­mus? — Grīfs turpināja. — Jūsu paša, divu palīgu un nirēju darbu?

— Ar pieciem tūkstošiem tie būtu segti.

— Tātad pērles jums ienestu deviņdesmit piecus tūk­stošus skaidra atlikuma?

— Apmēram tā. Bet kālab jūs tik ziņkārīgs?

— Nu, es tikai tā gudroju … — Grīfs apklusa, lai iztukšotu savu glāzi. — Gudroju, kā lai sagādā jums taisnīgu atlīdzinājumu. Es domāju, ka varētu piešķirt jums un jūsu ļaudīm braucienu par brīvu uz Sidneju un šos piecus tūkstošus dolāru … vai, pareizak, septiņus tūkstošus piecus simtus. Jūs esat dūšīgi strādājuši.

Nesaraudamies, nepakustinādams ne muskuli, otrs tikai saausījās un saspringa. No apaļās sejas jautrība izgaisa kā liesma no izdzēstas sveces. Smaids vairs ne­aizēnoja viņa acis, un to dziļumos atsedzās šā vīra skarbā, bīstamā dvēsele. Viņš runāja klusā, piesardzīgā balsī.

— Pie velna, ko īsti jūs ar to gribat teikt?

Grīfs uzsvērti vienaldzīgi no jauna iededzināja savu cigāru.

— Es nu nezinu, kā lai iesāk, — viņš atteica. — Stā­voklis ir… khe … diezgan kutelīgs… jums. Redziet, es mēģinu būt atklāts. Kā jau teicu, jūs esat strādājis dūšīgi. Es nemaz negribu šīs pērles jums konfiscēt. Vē­los samaksāt jums par zaudēto laiku, pūlēm un izdevu­miem.

Acumirkli otra vīra seja sastinga pilnīgā vainas ap­ziņas grimasē.

— Un es domāju, ka jūs esat Eiropā, — viņš nomur­mināja. Uz brīdi uzliesmoja cerības stars. — Paklau, jūs taču gribat mani izāzēt. Kā lai es zinu, ka jūs esat Svizins Hols?

Grīfs paraustīja plecus. — Šāda āzēšana būtu pa­visam nepiedienīga pēc jūsu viesmīlīgās uzņemšanas. Un tāpat nepiedienīgi izskatītos, ja uz salas atrastos divi Svizini Holi.

— Ja nu jūs esat Svizins Hols, kas tad, visu velnu vārdā, esmu es? Vai to jūs arī zināt?

— Nē, — Grīfs nevērīgi atteica. — Bet man nebūtu iebildumu uzzināt.

— Nu, tā nav jūsu darīšana.

— Bez šaubām. Kas jūs esat, tas neattiecas uz lietu. Bez tam es zinu jūsu šoneri, un no tā es arī varu uzzi­nāt, kas esat jūs pats.

— Kā to sauc?

— «Emīlija L.»

— Pareizi. Es esmu kapteinis Rafijs, tās īpašnieks un kungs.

— Malu mednieks roņu nometnēs? Esmu dzirdējis par jums. Kas gan galu galā jūs atvedis šurp manos īpašumos?

— Vajadzēja naudas. Roņu bari jau gandrīz izbeigu­šies.

— Un pasaules nomaļu stūrīšos kārtība ir jums izde­vīgāka, ko?

— Gandrīz tā. Bet nu parunāsim par pašreizējo ķezu, mister Hol. Es varu neganti pretoties. Ko jūs tādā ga­dījumā darītu?

— To, ko jau teicu. Pat vēl labāk tā. Cik vērta ir «Emīlija L.»?

— Viņas dienas jau pagājušas. Ne vairāk kā desmit tūkstošu, un tā pati jau būtu tīrā laupīšana. Ikreiz, kad tā izbrauc stiprākās bangās, es bažījos, ka tā izbirdinās visu balastu caur dibena plankām.

— Ir jau izbirdinājusi, kapteini Rafij. Pēc pēdējā negaisa es to redzēju ar dibenu uz augšu. Teiksim, tā būtu vērta septiņus tūkstošus piecus simtus. Tātad es samaksāšu jums kopā piecpadsmit tūkstošus un pie­šķiršu ceļojumu par brīvu. Nekustiniet rokas! — Grīfs piecēlās, piegāja viņam klāt un paņēma viņa revolveri. — Tikai nepieciešamā piesardzība, kaptein. Tagad jūs nāksiet uz kuģi kopā ar mani. Misis Rafijai es šos jau­numus pastāstīšu vēlāk un pierunāšu viņu piebiedroties jums.

— Jūsu rīcība ir jauka, mister Hol, tas man jā­saka, — kapteinis Rafijs vaļsirdīgi atzina, kad laiva piestāja pie «Tēvoča Tobija» sāniem. — Bet paturiet acīs Gormenu un Votsonu! Tie ir īsti blēži. Un pie tās pašas reizes — man gan lāgā netīkas pašam to piemi­nēt, bet jūs jau redzējāt manu sievu. Es atdevu viņai četras vai piecas pēries. Votsons un Gormens bija ar mieru.

— Nekas vairāk nav jāsaka, kapteini. Pat ne vārda. Šīs pērles paliks viņai. Vai tas esat jūs, mister Snov? Šeit ir mans draugs kapteinis Rafijs, un es gribētu jūs lūgt ņemt viņu savā gādībā. Es braukšu krastā pēc viņa laulātās draudzenes.

VIII

Dāvids Grīfs sēdēja bungalo dzīvojamā istabā pie bibliotēkas galdiņa un rakstīja. Ārā jau rādījās pir­mais bālais ausmas svīdums. Šo nakti viņš bija pavadī­jis vienā darbā. Misis Rafijai vajadzēja veselu divu histērijas stundu, lai iesaiņotu savas un kapteiņa Rafija mantas. Gormens bija saņemts miegā, bet Votsons, kas stāvēja sardzē pie nirējiem, mēģināja pretoties. Līdz šaudīšanai gan nenonāca, bet vienīgi tad, kad viņam uz­skatāmi pierādīja, ka spēle zaudēta, viņš uzdeva cīņu un bija ar mieru pievienoties saviem kompanjoniem uz kuģa. Uz laiku drošības labad viņu un Gormenu pie­ķēdēja stūrmaņa kajītē, misis Rafiju ieslēdza Grīfa ka­jītē, bet kapteini Rafiju piesēja pie salona galda.

Grīfs pabeidza savu dokumentu un parlasīja, ko bija uzrakstījis:

«Svizinam Holam par pērlēm, kas izzvejotas no lagūnas

(aptuveni vērtējot)…………..

Herbertam Snovam pilnos ap­mēros glābšanas nauda par tvaikoni «Kaskāde», atlīdzinā­ta pērlēs (aptuveni vērtējot) Kāpt. Rafijam atalgojums un iz­devumi par pērļu savākšanu . Kapteinim Rafijam atmaksa par šoneri «Emīlija L.», kas gājis

bojā negaisā . . ■…………….

Misis Rafijai aiz labas sirds piecas skaistas pērles (aptu­veni vērtējot)

23 411

Par ceļojumu uz Sidneju čet­rām personām, katrai 120 dol. Par svina baltumu divu Svizina Hola laivu krāsošanai . . . Svizinam Holam pārpalikums pērlēs (aptuveni vērtējot), ku­ras atrodamas bibliotēkas galda atvilktnē . . . . . .

100 000 dolāru — 100 000 dolāru» Grīfs parakstīja un datēja dokumentu, tad, brīdi pa­domājis, pierakstīja apakšmalā:

«P. S. — Bez tam vēl Svizinam Holam esmu parādā trīs grā­matas, ko aizņēmos no bibliotēkas: Hadsona «Fizikālo parādību likumsakarības», Zolā «Parīze» un Mehena «Āzijas problēma», šīs grāmatas vai to pilnu vērtību var saņemt no minētā Dāvida Grifa viņa Sidnejas kantorī.»

100 000 dolāru

60 000 dolāru 7500 „

7500

1100

480

Viņš izslēdza elektrisko apgaismojumu, paņēma grāmatu sainīti, rūpīgi noslēdza ārējās durvis un devās uz laivu, kas lejā jau gaidīja.