STĀSTI

VELNI FUATĪNO SALĀ

i

No visiem saviem daudza­jiem šoneriem, divmastniekiem un kuteriem, kas burāja starp Dienvidjūru korāļu salām, Dāvids Grifs visvairāk mīlēja «Grāvēju» — jahtai līdzīgu šoneri de­viņdesmit tonnu tilpumā, ar tik veiklu gaitu, ka tas jau senajās dienās bija kļuvis slavens, vadādams kontra­bandas opiju no Sandiēgo uz Pudžetsaundu, sirodams pa roņu nometnēm Bēringa jūrā un vezdams ieročus uz Tālajiem Austrumiem. Valdības ierēdņu neieredzēts kā rūgta nāve, šis kuģis toreiz bija visu jūrnieku prieks un tā būvētāju meistaru lepnums. Pat tagad, pēc četr-

desmit gadu braukāšanas, tas vēl arvien bija vecu ve­cais «Grāvējs», kas trauca pār jūrām tikpat apbrīno­jamā ātrumā, tā ka jūrniekiem vajadzēja redzēt to savām acīm, lai spētu tam noticēt; tas tad arī visās ostās no Valparaiso līdz Manilas līcim izraisīja dažu labu sirdīgu diskusiju, kur neskopojās ne ar vārdiem, ne belzieniem.

Sinī naktī šoneris, turēdamies cieši pie vēja, tā ka lielā grotbura slīga lejup ērmoti gluda, vēja pusē viegii- tiņām noplandoties ik pie pacēliena virs lēzenajiem vil­nīšiem, slīdēja pār ūdeņiem, it viegli veicot četrus mez­glus stundā, kaut gan brīze bija tikai vāja pusmiņa. Jau kādu stundu Dāvids Grīfs stāvēja, atspiedies pret ieliņu novēja pusē pie priekšmasta vantīm, no augšas vērodams, kā kuģa šķirtais ūdens bez mitas vizmo fos- foriskās dzirkstīs. Priekšējās buras, vieglītiņām papu- rinādamās atpakaļ, apvēdināja viņa vaigus un krūtis ar spirdzinošu vēsumu, un viņš sajūsmināts apcerēja šo­nera teicamās īpašības.

— Ek, kas par skaistuli, Taute, kas par skaistuli! — viņš ieteicās kanakam vērotāja postenī, aizgrābtībā ar roku papliķēdams tika koka reliņu.

— Jā, skiper, — atbildēja kanaks polinēziešu sulīgi dobjajā krūšu balsī. — Es jau trīsdesmit gadu pazīstu kuģus, bet tāds man vēl nav gadījies. Mēs Raiateas salā to saucam par «Fanauao».

— «Rītausma», — Grīfs pārtulkoja šo mīlināmo vār­diņu. — Kurš tad viņu tā nosauca?

Taute grasījās atbildēt, bet tad pēkšņi sāka saspringti raudzīties uz priekšu. Grīfs pievienojās šai vērošanai.

— Zeme, — Taute teica.

— Jā, Fuatīno, — Grīfs atbildēja, neatraudams acis no vietas, kur zvaigznēs vizošo apvārsni asām aprisēm šķēla melns plankums. — Viss kārtībā. Es pateikšu kapteinim.

«Grāvējs» trauca uz priekšu, līdz salas siluets iznira tik skaidri, kā rokām taustāms, līdz varēja saklausīt plīstošo viļņu miegaino dūkoņu un kazu blēšanu, līdz vējš, nākdams no zemes, pildījās ar reibinošām ziedu smaržām.

— Nebijusi nu tā ieeja īsta sprauga, tādā naktī «Grā­vējs» droši izbrauktu pa to, — kapteinis Glass piezī­mēja, ar netīksmi noskatīdamies, kā stūresvīrs strauji sagriež stūres ratu sānis.

Kādu jūdzi no krasta «Grāvējs» nogula dreifā, lai, nogaidījis rītausmu, dotos iekšā pa bīstamo Fuatīno salas ieeju. Bija īsta tropu nakts, nemanīja ne zīmes no lietus gāzes vai pēkšņas beijas. Priekšgalā Raiateas salas matroži, kurus vien nesaistīja dienests, nolikās gulēt tieši uz klāja. Pakaļgalā kapteinis, stūrmanis un Grīfs izklāja savas guļvietas tikpat gurdā bezrūpībā.. Viņi gulēja virs segām, smēķēdami un pusbalsī mie­gaini pārspriezdami par Matāru, Fuatīno karalieni, un viņas meitas Naumo mīlas dēku ar Motuaro.

— Tie nudien ir romantiski ļautiņi, — ieteicās stūr­manis Brauns. — Tikpat romantiski kā mēs, baltie.

— Tikpat romantiski kā Pilzahs, — Grīfs iesmējās, — un tas kaut ko nozīmē. Cik tad sen tas notika, kap- tein, kad viņš aizmuka no jums?

— Vienpadsmit gadu, — kapteinis Glass īgni at­ņurdēja.

— Pastāstiet man par to! — Brauns lūdza. — Runā, ka viņš kopš tā laika ne reizes neesot atstājis Fuatīno. Vai tas tiesa?

— Tiesa kas tiesa, — kapteinis norūca. — Viņš tak mīl savu sievu — šito nebēdnieci! Viņa man to nočiepa, un viņš gan bija tas labākais jūrnieks, kādu vien pasāti jebkad atpūtuši … ja tik viņš ir holandietis.

— Vācietis, — Grīfs pārlaboja.

— Tas tak viena alga, — skanēja atbilde. — Jūra zaudēja varenu jūrnieku tai vakarā, kad viņš izkāpa krastā un Notutu uzmeta viņam vienu actiņu. Jādomā, viņi gauži iepatikās viens otram. Pirms tu, cilvēks, vēl paguvi acis pamirkšķināt, viņa jau bij uzmaukusi tam galvā nez kādu tur baltu puķu pinumu, un pēc piecām minūtēm abi aizskrēja pa pludmali kā divi bērni, rokās saķērušies un skaļi smiedamies. Ceru, ka viņš būs uzspridzinājis to lielo koraļļu bluķi kanālā. Tur es, ar tauvām pāri vilkdamies, arvien nobrāžu kādas pāris vara apšuvuma plāksnes.

— Stāstiet nu tālāk! — Brauns skubināja.

— Tas ir viss. Tepat jau stāsts arī beidzas. To pašu nakti apprecējās. Uz kuģa tā arī vairs neatgriezās. Otrā dienā iegāju viņu apciemot. Atradu viņu brikšņos stiebru būdā ar plikiem stilbiem — īstu balto mežoni, visgarām apkārušos ar puķēm un visādiem grabuļiem, trinkšķi­nām ģitāru. Nu gatavais ēzelis. Teica man, lai atsūtot šā mantiņas malā. Es atteicu, lai papriekš brauc ellē. Un tas ir viss. Jūs jau pats viņus rīt redzēsiet. Nu jau saraudzījuši trīs bērneļus — brīnum jaukus mazus del- verīšus. Man tur lejā ir fonogrāfs viņam un skaņu vel­tnīšu vai miljons.

— Un tad jūs pieņēmāt viņu par tirgotāju? — stūr­manis jautāja Grifam.

— Kas tad man cits atlika? Fuatīno ir mīlestības sala, un Pilzahs nu reiz ir mīlētājs. Iezemiešus viņš arī pazīst — viens no labākajiem tirgoņiem, kādi man bijuši un ir. Viņam ir atbildības sajūta. Jūs jau rīt viņu redzēsiet.

— Paklau, jaunais cilvēk, — kapteinis Glass draudīgi uzrūca savam stūrmanim. — Vai jūs esat romantiķis? Jo, āre, — ja jūs tāds esat, tad paliksiet uz klāja. Fu­atīno ir romantikas apsēsta sala. Te ikviens ir kādā sa­mīlējies. Viņi jau pārtiek no mīlestības. Tas laikam ce­ļas no kokosriekstu piena vai arī no gaisa, varbūt no jūras. Visa salas vēsture pēdējos desmittūkstoš gados ir tikai viena vienīga mīlestības dēka. Es zinu. Esmu runājies ar večiem. Un ja es jūs notveršu skrienam projām pa pludmali roku rokā ar …

Kapteiņa pēkšņā apklušana lika abiem sarunu bied­riem paraudzīties viņā. Tie sekoja viņa skatienam, kas slīdēja tiem pāri gar grotmasta vantīm, un ieraudzīja to pašu, ko viņš, — brūnu plaukstu un roku, musku­ļainu un slapju, kurai virspusē pievienojās vēl otra brūna plauksta un roka. Tālāk parādījās -galvvirsa, klāta ķerainām mežaina sprogām, un tad seja ar šķel­mīgām, melnām acīm, savilkta zīmīgā mūžamežu iemītnieka smaidā.

— Ak mans dievs! — Brauns izdvesa. — Tas jau ir fauns — jūras fauns.

— Tas ir Cilvēks-Āzis, — Glass atteica.

— Tas ir Mauriri, — piebilda Grīfs. — Viņš ir mans asinsbrālis pēc iezemiešu paražu svēta zvēresta. Viņa vārds ir manējais, un mans vārds ir viņējais.

Virs kuģa malas pacēlās plati, brūni pleci un varenas krūtis, un tūdaļ ar tādu vieglumu, kas šķita neprasām nekādu pūļu, pār reliņu pārmetās viss lieliski veido­tais ķermenis un pilnīgi bez trokšņa nolaidās uz klāja. Brauns, kas būtu varējis kļūt arī kas cits nekā tikai Dienvidjūru salu šonera stūrmanis, jutās apburts. Viss, par ko viņš kādreiz bija salasījies grāmatās, tagad pār­liecinoši iemiesojās šajā faunam līdzīgajā viesī no okeāna dzīlēm. — Tomēr tāds sērīgs fauns, — jaunais cilvēks nosprieda, kad zeltainbrUnais mežu dievs nāca šurp, kur Dāvids Grīfs ar pastieptu roku bija izslējies sēdus.

— Dāvid, — teica Dāvids Grīfs.

— Mauriri, Lielo Brāli, — atteica Mauriri.

Un arī turpmāk pēc asinsbrālību noslēgušo cilvēku paražas viņi sauca viens otru savā, nevis biedra īstajā vārdā. Pie tam viņi runāja Fuatīno salas polinēziešu izloksnē, un Braunam atlika tikai sēdēt un minēt.

— Tālu esi peldējis, lai pateiktu talofa, — Grīfs ieru­nājās, kad pienācējs bija apsēdies, straumēm plūdinā­dams ūdeni pār klāju.

— Jau daudzas dienas un naktis es vēroju, vai tu nenāksi, Lielo Brāli, — Mauriri atbildēja. — Es sēdēju uz Lielās klints, kur noglabāts dinamīts, kuram esmu iecelts par sargu. Es redzēju, ka jūs piebraucāt pie ieejas un atkal pazudāt tumsā. Es zināju, ka jūs gaidīsiet līdz rītam, un sekoju jums. Lielas bēdas ir nākušas pār mums. Matāra jau dienām ilgi raudādama gaida tevi. Viņa ir veca sieva, un Motuaro ir miris, un viņa ir no­skumusi.

— Vai viņš apprecējās ar Naumo? — Grīfs vaicāja, kad saskaņā ar paražām bija pašūpojis galvu un no­pūties.

— Jā. Beigās viņi bija aizbēguši dzīvot pie kazām, kamēr Matāra viņiem piedos, un tad viņi atgriezās dzīvot pie mātes Lielajā mājā. Bet tagad viņš ir miris, un arī Naumo drīz mirs. Dziļas ir mūsu bēdas, Lielais Brāli. Tori ir miris un Tati-Tori, un Pēto, un Nari, un Pilzahs, un citi.

— Pilzahs arī! — Grīfs izsaucās. — Vai tad te bijusi sērga?

— Bija daudz slepkavību. Klausies, Lielo Brāli! Trīs nedēļas pagājušas, kopš ieradās svešs šoneris. No Lie­lās klints es ieraudzīju tā topburas pār jūru. Šoneri ar laivām vilka iekšā, bet pie lielās radzes viņi nepagriezās sānis, un kuģa dibens tai vairākkārt uzgrūdās virsū. Tagad kuģis stāv krastā, kur viņi nostiprina salauztās brangas. Uz klāja ir astoņi baltie. Pie viņiem ir sievietes no kādas salas tālu austrumos. Sievietes runā valodā, kas daudzējādā ziņā līdzīga mūsējai, taču ir savādāka. Tomēr mēs varam saprasties. Viņas stāsta, ka šonera vīri esot tās nozaguši. Mēs jau nezinām, tomēr viņas dzied un dejo, un liekas laimīgas.

— Un vīrieši? — Grīfs pārtrauca.

— Tie runā franciski. Es to zinu, jo kādreiz uz tava šonera bija stūrmanis, kas runāja franciski. Divi ir priekšnieki, tie neizskatās līdzīgi pārējiem. Tiem ir zilas acis kā tev, un tie ir velni. Viens ir lielāks velns par otro. Pārējie seši arī ir velni. Viņi mums nemaksā par jamsu un iaro saknēm, ne arī par maizes koka augļiem. Viņi mums visu atņem, bet, ja mēs žēlojamies, nokauj mūs. Tā tika nokauts Tori un Tati-Tori, un Peto, un tie citi. Mēs nespējam pretoties, jo mums nav šauteņu — tikai divas vai trīs vecas šautenes.

Viņi dara pāri mūsu sievietēm. Tā jau arī nokāva Motuaro, jo viņš gribēja aizstāvēt Naumo, kuru tie ta­gad paņēmuši pie sevis uz šonera. Tālab vien tika no­galināts arī Pilzahs. Galvenais no abiem priekšnie­kiem — Lielais Velns — vienreiz šāva uz viņu, kad viņš brauca laivā, un otrreiz, kad viņš raudzīja uzrāp­ties piekrastes smiltīs. Pilzahs bija krietns vīrs, un No- tutu tagad sēž būdā un raud bez gala. Daudzi ļaudis nobijušies un aizbēguši dzīvot pie kazām. Tomēr tur, augstajos kalnos, visiem nepietiek barības. Un vīri vairs negrib braukt zvejot, un viņi vairs nestrādā sakņu dār­zos, jo velni tik un tā atņem visu, ko viņi ieguvuši. Bet mēs esam gatavi cīnīties.

Lielo Brāli, mums vajadzīgas šautenes un daudz pat­ronu. Es izsūtīju ziņu, pirms peldēju jūrā pie tevis, un vīri jau gaida. Baltie svešinieki nezina, ka tu esi iera­dies. Dod man laivu un šautenes, un es došos atpakaļ vēl pirms saullēkta. Un, kad jūs rit iebrauksiet, mēs jau būsim sagatavojušies, lai pēc tava signāla apkautu baltos svešiniekus. Viņi ir jānokauj. Lielo Brāli, tev allaž bijušas vienas asinis ar mums, un vīri un sievas lūdza daudzus dievus, lai tu ierastos. Un tu esi ieradies.

— Es braukšu laivā tev līdzi, — Grīfs teica.

— Nē, Lielo Brāli, — skanēja Mauriri atbilde. — Tev jāpaliek uz šonera. Baltie svešinieki baidīsies no šonera, nevis no mums. Mums būs šautenes, bet viņi to nezinās. Viņi satrūksies tikai tad, kad ieraudzīs tavu šoneri nākam. Sūti tur to jaunekli braukt laivā līdzi.

Tā nu notika, ka Brauns, tvīkdams kārē pēc roman­tiskām dēkām, par kādām gan lasījis, gan sapņojis, bet kādas ne reizi vēl nebija piedzīvojis, apsēdās pakaļgalā lielajai laivai, kura bija piekrauta ar šautenēm un patronām un kuru airēja četri Raiateas matroži, bet stūrēja zeltainbrūns, pār jūru atpeldējis fauns, vadī­dams to pa silto tropu nakts tumsu uz pusleģendaro mīlestības salu Fuatīno, kur iebrukuši divdesmita gad­simta pirāti.

II

Ja starp Džaluitu Maršala salu grupā un Bugenvilu Zālamana salās novilks līniju un ja šo līniju divus grā­dus uz dienvidiem no ekvatora šķels ar citu līniju, kas vilkta no Ukuoras Karolīnu salās, tad šai krustpunktā saules piemirdzinātajos vientuļā okeāna plašumos kļūs redzama kalnainā Fuatīno sala, kuru apdzīvo cilts, kas radniecīga havajiešiem, samoiešiem, tahitiešiem un ma­oriem. Fuatīno iznāk pašā smailē leņķim, ko vilktu gar Polinēziju tālu uz rietumiem un atpakaļ starp Melanēziju un Mikronēziju. Tā tad arī bija Fuatīno, kas nāka­majā rītā iznira Dāvida Grifa skatienam divas jūdzes uz austrumiem no kuģa, tieši lecošās saules virzienā. Pieturējās tā pati brīze, un «Grāvējs» slīdēja pār gludo ūdens līmeni tādā gaitā, ko uzskatītu par ļoti veiksmīgu ikvienam salu šonerim, kaut arī brīze bijusi trīsreiz spēcīgāka.

Fuatīno Īstenībā nebija nekas cits kā sens krāteris, ko kāds pirmatnējs izvirdums izcēlis no jūras dibena. Rietumu daļa, sadēdējusi un nogruvusi līdz jūras līme­nim, veidoja ieeju pašā krāterī, kas tad bija salas osta. Tādējādi Fuatīno atgādināja nelīdzenu zirga pakavu, kura gali vērsti pret rietumiem. Uz atvērumu starp šiem pakava galiem tad arī stūrēja «Grāvējs». Kapteinis Glass, kas ar tālskati rokā visu laiku bija raudzījies paša zīmētā, uz kajītes jumta izklātā kartē, pēkšņi atslē­jās stāvus, un izteiksme viņa sejā pauda pa pusei sa­traukumu, pa pusei samierināšanos.

— Klāt ir, — viņš teica. — Drudzis. Nevarēja ar pa­gaidīt līdz rītam. Man tas allaž uzklūp smagi, mister Grīf. Pēc piecām minūtēm es jau būšu kā bez galvas. Jums pašam nāksies iestūrēt šoneri ostā. Zēn! Sataisi man koju! Labi daudz segu! Ielej pudelē karstu 'ūdeni! Ir tik rāms, mister Grīf, es domāju, ka jūs varēsiet pār­braukt lielo radzi pat bez nobrāzumiem. Nogaidiet iz­devīgu vēja pūtienu un šaujiet taisni pāri! «Grāvējs» ir vienīgais kuģis pa visiem Klusā okeāna dienvidiem, kurš spēj to izdarīt, un es zinu — jūs jau protat šo ma­nevru. Gar Lielo klinti brauciet cieši garām, vērojiet tikai, lai grotmasta rāja to neskar!

Viņš runāja aizgūtnēm, gluži kā piedzēries, apdulli­nātās smadzenes cīnījās ar malārijas lēkmes straujo uzplūdu. Kad viņš streipuļoja uz kuģa kāpņu pusi, seja viņam bija klāta mēļi sarkaniem plankumiem, it kā ne­jauka iekaisuma vai izsitumu apsēsta. Izvalbījušās acis stiklaini zvīļoja, rokas drebēja, un zobi klabēja auk­stuma krampjos.

— Divas stundas, kamēr tikšu pie svīšanas, — viņš šļupstēja ar izķēmotu smīnu. — Tad vēl pāris stundu, un es būšu uz pekām. Es šās nolādētās lēkmes gaitu esmu izpazinis līdz pēdējai minūtei. J-j-jūs b-b-brauciet š-š-š …

Balss noslāpa vārgos stostos, un viņš klupdams no­šļāca lejā kajītē, bet viņa saimnieks pārņēma kuģa vadību. «Grāvējs» patlaban tuvojās šaurumam. Salas pakava galus veidoja divi milzīgi, tūkstoš pēdu augsti klinšu kalni, abi gandrīz jau atdrupuši no pašas salas,, ar kuru to saistīja tikai zema un šaura pussala. Starp

galiem atradās kādu pusjūdzi plata josla, gandrīz visa aizsprostota ar koraļļu rifu, kas šķērsu stiepās no dien­vidu gala. Ieeja, kuru kapteinis Glass bija nosaucis par spraugu, izlīkumoja caur šo rifu, nogriezās tieši uz ziemeļu galu un tālāk veda gar stateniskās klintssienas pakāji. Šinī vietā, kur grotmasta rāja gandrīz skrāpēja klinti pie bakborta, Grīfs, lūkodamies lejup stārborta pusē, nepilnu divu asu dziļumā saskatīja dibenu, kas strauji kāpa pretī līmenim. Pa priekšu brauca lielā laiva, tauvā vilkdama kuģi, lai varētu ieturēt virzienu, kā arī nodrošināt to pret vilni, kas skalojās atpakaļ no klints­sienas, un Grīfs, uztvēris izdevīgu brīzes pūsmu, iegro­zīja «Grāvēju» šaurumā un aizslīdēja garām lielajam koraļļu bluķim, nemaz nepieskaroties tam. Taisnību sa­kot, mazliet gan tam piedūrās, bet tik viegli, ka pat nesabojāja vara plākšņu apšuvumu.

Viņa priekšā atvērās Fuatīno osta. Tā bija apaļa ūdens krātuve piecu jūdžu diametrā, ko ieskāva balts koraļļu liedags, un zaļumiem klātās nogāzes no tā strauji izauga par stāvām krātera sienām. Sienu vir­sotnes veidoja asi zobotas vulkāniskas smailes, ko vie­tumis sedza vai vainagoja aizķērušies pasāta mākonīši. Ikviens izdrupušās lavas dobumiņš vai plaisiņa deva patvērumu meža vīnstīgām un kokiem — zaļš augu mutulis tinās gar klintīm. Tievas ūdens strūkliņas, vai­rāk gan līdzīgas miglas pllvurīšiem, plandījās un vijās lejup pa stāvām, vairākus simtus pēdu augstām no­gāzēm. Un, lai darītu pilnīgu šā zemes stūrīša pievil­cību, siltajā, valgajā gaisā smagnēji tvīka dzeltenzie- dainās kasijas smaržas.

Lavēdams ar vieglajām, gaisīgajām vēsmiņām, «Grāvējs» iebrauca krāterī. Pavēlējis laivu atsaukt at­pakaļ, Grīfs ar tālskati sīki aplūkoja krastu. Neredzēja ne mazākās dzīvības. Visa apkārtne snauda tropiskās saules svelmainajā tveicē. Ne zīmes no kādas sagaidī­šanas. Tālāk ziemeļkrasta liedagā, kur kokospalmu bārkstainais ietvars ieslēdza ciematu, viņš saskatīja melnos laivu priekšgalus laivu būdiņās. Liedagā uz līdzena ķīļa gulēja svešais šoneris. Nekas nekustējās ne uz tā klāja, ne arī kuģa apkaimē. Ne tuvāk kā piecdes­mit jardu no krasta Grīfs lika izmest enkuru četrdesmit asu dzijumā. Tālāk uz vidu viņš pirms daudziem ga­diem bija mērījis dziļumu līdz trīssimt asīm, bet dibenu tā arī nesasniedza, kā jau to varēja sagaidīt no tik pa­matīgas krātera rīkles, kāda bija Fuatīno. Kad ķēde dārdēdama un šļakstinādama slīdēja caur enkura klīzi, Grīfs pamanīja, ka pulciņš iezemiešu sieviešu, sevišķi gara auguma, kādas mēdz būt vienīgi polinēzietes, plī­vojošos ahu ģērbušās un ziedu vainagiem galvās, iz­skrēja uz piekrastē guļošā šonera klāja. Tāpat viņš ievēroja arī to, ko šīs sievietes nemaz nepamanīja, — ka salīcis cilvēks no kambīzes aizzagās uz priekšgalu, nolēca smiltīs un pazuda šaurajā, zaļajā krūmāju joslā.

Kamēr saritināja un piesēja buras, izstiepa audekla nojumi un salocīja tauvas un takelāžu, kā ostās pie­ņemts, Dāvids Grīfs soļoja pa klāju un velti raudzījās pēc kādas dzīvas dvēseles vēl kaut kur citur, ne vien uz svešā šonera klāja. Vienreiz viņš nepārprotami skaidri padzirda tālu šautenes šāvienu Lielās klints virzienā. Citi šāvieni nesekoja, un viņš nodomāja, ka tur kāds mednieks šāvis meža kazu.

Vēl pēc stundas kapteinis Glass, gulēdams zem ve­sela segu kalna, bija beidzis drebināties un nu atradās pašā sviedrēšanas peklē.

— Pēc pusstundas es būšu uz kātiem, — viņš vārgā balsī teica.

— Jauki, — Grīfs atbildēja. — Sala kā izmirusi, un es došos krastā satikt Matāru un izpētīt apstākļus.

— Tā ir rūdīta banda. Turiet acis vaļā! — kapteinis viņu brīdināja. — Ja jūs pēc stundas nebūsiet atpakaļ, sūtiet man ziņu!

Grīfs satvēra stūres rokturi, un četri Raiateas matroži noliecās pār airiem. Kad viņi sasniedza liedagu, Grīfs ziņkārīgi aplūkoja sievietes zem šonera buraudekla no­jumes. Viņš izmēģinādams pamāja ar roku, un sievietes, mazliet pairgojušas, atmāja pretī.

— Talofa! — viņš uzsauca.

Viņas saprata sveicienu, bet atbildēja: — Jorana, — un tad viņš zināja, ka tās nāk no Sabiedrības salu grupas.

— Huahine, — kāds matrozis tūdaļ zināja nosaukt šo sieviešu dzimto salu vārdā. Grīfs pajautāja sievietēm,

no kurienes šīs esot, un viņas smiedamās un krikšķinā« damas attrauca: — Huahine.

— Izskatās tīri kā vecā Dipija šoneris, — Grīfs ietei­cās tahitiešu valodā, runādams paklusa balsī. — Ne­skatieties tik cieši! Kā jums liekas, ko? Vai tā nav «Valeta»?

Kad matroži izrāpās malā, viņi, pavilkdami laivu mazliet augstāk liedagā, pazagšus un it kā nevērīgi ap­lūkoja kuģi.

— Tā ir «Valeta», — teica Taute. — Pirms septiņiem gadiem tai nolūza štenga. Papētē viņi tai pielika un uztakelēja jaunu! Tā bija desmit pēdu īsāka. Rau, kur tā ir.

— Aizejiet turp un parunājiet ar sievietēm, puiši! No Raiafeas jau Huahines salu gandrīz var saredzēt, un jūs droši vien kādu no šīm sievietēm pazīsiet. Mēģiniet izzināt visu, ko vien var. Bet, ja parādāt kāds no bal­tajiem, tikai nesāciet kautiņu.

Kad Grīfs kāpa augšup pa krastmalu, viņa priekšā čabēdama aizrāpoja uz visām pusēm vesela armija vientuļo jūras vēžu, bet zem palmām nerakņājās ne­viens urkšķošs sivēns. Kokosrieksti gulēja, kur krituši, un pie kopras šķūņiem nemanīja ne zīmes, ka tur ko žāvētu. Darba un cītības pēdas bija izgaisušas. Vienu stiebru būdu pēc otras Grīfs atrada pamestu. Tikai reiz viņš uzdūrās sirmgalvim, aklam, bezzobainam, neiedo­mājami sarukušam, kas sēdēja paēnā un uzrunāts kaut ko nomurkšķēja pārbīlī. Tīri it kā šo ciematu būtu iz­postījusi sērga, — Grīfs domāja, pēdīgi tuvodamies Lielajai mājai. Te visur rēgojās posts un nekārtība. Ne­redzēja neviena puķēm vainagota jaunieša vai meitenes, avokado koku ēnā nevalstījās neviens brūns bērnelis. Durvīs saknupusi sēdēja Matāra, vecā karaliene, un klanījās uz priekšu un atpakaļ. Grifu ieraudzījusi, viņa saka raudāt jo rūgtāk, pa daļai pati par savu ciešanu stāstu, pa daļai aiz žēlabām, ka nav neviena apkalpo­tāja, kas tam varētu izrādīt viņas viesmīlību.

— Un tā viņi aizveda Naumo, — Matāra nobeidza stāstu. — Motuaro ir miris. Mani'ļaudis ir aizbēguši un mirst badā, dzīvodami pie kazām. Un pie manis vairs nav pat neviena, kas tev varētu pāršķelt kokosriekstu, ko spirdzināties. Ai Brāli, tavi baltie brāļi ir velni.

— Tie nav mani brāļi, Matāra, — Grifs viņu mieri­nāja. — Tie ir laupītāji un cūkas, un es salu iztīrīšu no viņiem …

Viņš aprāva vārdus un apcirtās pa pusei apkārt, tai pašā laikā viņa roka ar zibenīgu kustību aizslīdēja līdz jostai un atpakaļ, un liels kolts jaiļ mērķēja pret cilvēku, kas, zemu noliecies, izdrāzās no koku starpas un metās uz viņu. Viņš nenospieda gaili,- un cilvēks arī neapstā­jās, līdz visā garumā bija izstiepies pie Grifa kājām, un svešinieka mute izvirda veselu dīvainu un nesaprotamu vārdu straumi. Grīfs pazina šinī radījumā to pašu, kas bija aizšmaucis no «Valetas» un pazudis krūmājā; pie­cēlis to kājās, Grīfs vēroja viņa mutes kroplīgo šķobī- šanos, jo viņam bija zaķa lūpa, un tikai tad varēja sa­prast viņa runu.

— Glābiet mani, kungs, glābiet mani! — cilvēks vaimanāja angļu valodā, kaut gan viņš neapšaubāmi bija Dienvidjūru iezemietis. — Es jūs pazīstu! Glābiet mani!

Pēc tam viņš sāka gāzt ārā mežonīgu birumu nesaka­rīgu vārdu, kas nemitējās ātrāk, pirms Grīfs nebija sa­tvēris viņu aiz pleciem un sapurinājis tā, ka viņam aizsitās elpa.

— Es tevi pazīstu, — Grīfs teica. — Tu pirms diviem gadiem biji pavārs franču viesnīcā Papētē. Visi tevi saukāja par Zaķa Lūpu.

Cilvēks dedzīgi meta ar galvu.

— Tagad esmu pavārs uz «Valetas», — viņš spurk- šķēja un sprauslāja, mutei nejēdzīgi šķoboties cīņā ar fizisko defektu. — Es jūs pazīstu. Es jūs redzēju tur viesnīcā. Es jūs redzēju pie Lavinas. Es jūs redzēju uz «Kitiveika». Es jūs redzēju pie «Maripozas» iekrauša­nas steķiem. Jūs esat kapteinis Grīfs, un jūs mani iz­glābsiet. Sie cilvēki ir velni. Viņi nogalināja kapteini Dipiju. Man viņi lika noindēt pusi kuģa ļaužu. Divus viņi nošāva uz zāliņiem. Pārējos viņi apšāva ūdenī. Es tos visus pazinu. Viņi nozaga meitenes Huahines salā. Viņi pavairoja savu spēku, pieņemdami cietumniekus no Noumeas salas. Viņi aplaupīja tirgotājus Jaunhebri- dās. Vanikori salā viņi nogalināja tirgotāju un nozaga tur divas sievietes. Viņi…

Bet Grifs vairs neklausījās. Caur kokiem no ostas puses skanēja šauteņu rībieni, un viņš steigšus sāka skriet uz piekrasti. Pirāti no Tahiti un katordznieki no Jaunkaledonijas! Jauka laupītāju banda, kas patlaban brūk virsū viņa šonerim. Zaķa Lūpa sekoja, visu laiku spurkšķēdams un sprauslādams savu stāstu par balto velnu darbiem.

Šauteņu spraksti apklusa tikpat pēkšņi, kā sākušies, tomēr Grīfs, baigu nojautu tirdīts, turpināja skriet, līdz kādā ļakas pagriezienā uzdrāzās virsū Mauriri, kas steidzās viņam pretī no piekrastes puses.

— Lielais Brāli, — Cilvēks-Āzis elsa..— Es nokavēju. Viņi ir sagrābuši tavu šoneri. Nāc! Jo tagad viņi mek­lēs tevi.

Viņš metās atpakaļ pa taku projām no piekrastes.

— Kur ir Brauns? — Grīfs vaicāja.

— Uz Lielās klints. Es tev vēlāk pastāstīšu. Nāc nu!

— Bet mani cilvēki laivā?

Mauriri tija vai izmisumā aiz bailēm no vajāšanas.

— Viņi ir pie sievietēm uz svešā šonera Tos neno­nāvēs. Es saku tev patiesību. Velniem vajadzīgi mat­roži. Bet tevi viņi nokaus. Paklau! — Uz ūdens kāds aizlūzušā tenora balstiņā dziedāja franču mednieku dziesmiņu. — Viņi brauc krastā. Viņi sagrāba tavu šo­neri — to es redzēju. Nāc!

III

Kaut gan Dāvids Grīfs daudz nebēdāja par savu dzī­vību un ādu, tomēr viņam ne mazākā mērā nepiemita lie­ka pārgalvība. Viņš zināja, kad cīnīties un kad bēgt, un ne brīdi nešaubījās, ka pašlaik pienācis laiks bēgšanai. Augšup pa taku, garām sirmgalvim, kas sēdēja paēnā, garām Matārai, kas sakumpusi tupēja Lielās mājas dur­vīs, viņš sekoja Mauriri cieši uz papēžiem. Viņam pašam pie papēžiem kūleņoja Zaķa Lūpa. No aizmugures ska­nēja vajātāju klaigas, bet celiņš, pa kuru veda Mauriri, lika sirdij kāpt kaklā. Platā taka sašaurinājās, pasviedās pa labi un strauji kāpa kalnup. Pēdējā stiebru būdiņa bija palikusi aiz muguras, un taka, vīdamās caur augstiem kasiju biezokņiem un milzīgu zeltainu lapseņu pū|iem, kļuva arvien stāvāka, līdz izvērtās par īstu kazu stidziņu. Rādīdams augšup uz kailu vulkā­niskas klints izcilni, Mauriri paskaidroja, ka taka vedot tieši tam pāri.

— Aiz tās mēs būsim drošībā, Lielo Brāli, — viņš teica. — Baltie velni nekad neuzdrošinās doties tai pāri, jo tur ir klinšu bluķi, ko mēs gāžam tiem uz galvām, bet citas takas nav. Arvien viņi paliek stāvot šeit un šauj, kad mēs skrienam pār klinti. Nāc!

Pēc stundas ceturkšņa viņi apstājās, kur sākās taka pār kailās klints virspusi.

— Pagaidi te un, kad nāksi, skrien mudīgi! — Mau­riri brīdināja.

Viņš izlēca saules kvēlē, un kaut kur no apakšas vairākas šautenes sāka steidzīgi būkšķināt. Lodes plak- šķēja apkārt skrējējam, izsizdamas no akmens drum­stalu mākulīšus, tomēr viņš sveikā pārkļuva pāri. Grifs sekoja, un kāda lode ietriecās klinti tik tuvu, ka tās izsistās šķembelītes sadūrās viņam vaigā. Arī Zaķa Lūpa izgāja neskarts, kaut gan rāpās pa pāreju krietni lēnāk.

Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja vēl augstāk kal­nos, gulšņavādami kādā lavas klinšu gravā, kur pa nogāžu terasēm auga taro un papaija. Šeit tad Grīfs kaldināja turpmākos plānus un visā pilnībā iepazinās ar stāvokli.

— Nelaimīga sagadīšanās, — Mauriri teica. — No visām naktīm tieši šo nakti baltie velni bija izvēlējušies, lai dotos zvejot. Bija pavisam tumšs, kad mēs izbrau­cām no ieejas. Viņiem bija gan lielas, gan mazas lai­vas. Šautenes viņi allaž nēsā līdzi. Vienu Raiateas matrozi tie nošāva. Brauns turējās ļoti dūšīgi. Mēs mēģinājām pakļūt tiem garām un nonākt pašā līča galā, bet viņi aizšķērsoja mums ceļu un iedzina mūs starp Lielo klinti un ciematu. Mēs izglābām šautenes un visu munīciju, tomēr laiva palika viņiem. Tā viņi uzzināja, ka tu esi ieradies. Brauns tagad atrodas šaipus Lielās klints līdz ar šautenēm un munīciju.

— Bet kāpēc viņš negāja pāri uz Lielās klints vir­sotni un nesūtīja man brīdinājumu, kad es braucu iekšā no jūras? — Grīfs nopeldams pavaicāja.

— Viņi nezināja ceļu. Vienīgi es un kazas zinām šo ceļu. Un man pašam tas neienāca prātā, jo es līdu caur brikšņiem, lai nokļūtu līdz ūdenim un aizpeldētu pie teVis. Bet brikšņos slēpās velni, kas šāva uz Braunu un Raiateas matrožiem; un mani viņi trenkāja līdz pat rītausmai, un visu rītu viņi dzenāja mani tur pa to zemo smilšu sēri. Tad tu iebrauci ar savu šoneri, un viņi nogaidīja, kamēr tu izkāpsi krastā; es nu gan aizspruku caur brikšņiem, bet tu jau biji iznācis malā.

— Vai tu šāvi to vienu šāvienu?

— Jā, lai tevi brīdinātu. Bet viņi bija gudri un ne- šaudīja pretī, un tā bija mana pēdējā patrona.

— Nu, un kas tev stāstāms, Zaķa Lūpa? — Grīfs teica «Valetas» pavāram.

Viņa stāsts bija garš un neciešami sīkumains. Jau pirms kāda gada viņš uz «Valetas» bija aizbraucis no Tahiti un braukājis pa visām Pomotu salām. Vecais Di- pijs bija «Valetas» īpašnieks un kapteinis. Pēdējā reisā viņš Tahiti salā piemunsturējis divus svešiniekus par stūrmani un kravas pārzini. Bez tam viņš vedis vēl kādu svešinieku, lai nometinātu to par savu tirdz­niecības aģentu Fanriki salā. Rauls van Asvelds un Karls Lepsiuss bija viņa stūrmanis un kravas pārzinis.

— Viņi ir brāļi, es to zinu, jo dzirdēju viņus sarunā­jamies uz klāja tumsa, kad viņi domaja, ka neviens ne­klausās, Zaķa Lūpa paskaidroja.

«Valeta» zēģelējusi caur Zemajām salām, savāk­dama gliemežvākus un pērles Dipija uzpirkšanas pun­ktos. Frenss Amundsons, trešais svešinieks, Fanriki salā nomainījis Pjēru Golāru. Pjērs Golārs uzkāpis uz kuģa, lai atgrieztos Tahiti salā. Fanriki iezemieši stāstījuši, ka viņam esot kāda kvarta [2] pērļu, ko nodot Dipijam. Pirmajā naktī, tikko izbraukuši no Fanriki, kajītē noti­kusi šaudīšanās. Tad Dipija un Pjēra Golāra ķermeņi pārsviesti pār bortu. Tahitiešu matroži visi samukuši

bakā. Divas dienas viņi palikuši tur apakšā rufē bez ēšanas, bet «Valeta» gulējusi dreifā. Tad Rauls van As- velds pielicis indi Zaķa Lūpas gatavotajam ēdienam un pavēlējis to aiznest uz rufi. Puse matrožu nomiruši.

— Viņš visu laiku mērķēja uz mani ar šauteni, kungs. Ko gan es varēju darīt? — Zaķa Lūpa svepstēja. — Divi no atlikušajiem uzrāpās vantīs, bet tos nošāva. Mēs bijām tikai desmit jūdžu no Fanriki. Pārējie metās pār bortu, lai peldētu turp. Tos nošāva, kamēr tie pel­dēja. Es vienīgais paliku dzīvs un vēl abi velni; jo ma­nis viņiem vajadzēja, lai es vārītu ēst. To dienu viņi, iz­mantodami brīzi, atgriezās Fanriki salā un uzņēma Frensu Amundsonu, jo tas arī bija no viņējiem.

Tālāk sekoja Zaķa Lūpas murgiem līdzīgie piedzīvo­jumi, kamēr šoneris klaiņojis tālos braucienos uz rietu­miem. Viņš bijis vienīgais dzīvais liecinieks un labi zi­nājis, ka tāpat būtu nogalināts, ja vien nebijis pavārs. Numeā viņiem pievienojušies pieci katordznieki. Zaķa Lūpu nav laiduši krastā nevienā salā, un Grīfs esot pirmais no.malas, ar kuru viņš dabūjot runāt.

— Un tagad .viņi mani nokaus, — Zaķa Lūpa spurk- šķināja. — Jo nu viņi zina, ka esmu jums pastāstījis. Es tomēr neesmu galīgs zaķapastala, es palikšu pie jums, kungs, un miršu kopā ar jums.

Cilvēks-Azis papurināja galvu un piecēlās kājās.

— Guli te un atpūties! — viņš teica Grifam. — Šo­nakt būs tālu jāpeld. Bet šo pavāru, to es tagad aizve­dīšu vēl augstāk kalnos, kur mani brāļi dzīvo kopā ar kazām.

IV

— Labi gan, ka tu proti peldēt, kā 'vīram pieklājas, Lielo Brāli, — Mauriri pačukstējā.

No lavas klinšu gravas viņi bija nokāpuši līcī un ieslīdējuši ūdenī. Viņi peldēja klusiņām, nešļakstinā- damies, Mauriri peldēja pirmais. Krātera melnās sienas slējās pār viņiem tik augstu, ka likās — viņi peld mil­zīga trauka dibenā. Pašā augšā vīdēja debess, nokaisīta blāvi vizošiem zvaigžņu putekļiem. Priekšā viņi redzēja uguntiņu, kas iezīmēja «Grāvēja» atrašanās vietu, un no kuģa klājā, attāluma klusināta, skanēja garīga dziesma, ko spēlēja Pilzaham paredzētais fonogrāfs.

Abi peldētāji nogriezās pa kreisi, sānis projām no nolaupītā šonera. Kad korālis beidzās, no klāja atviļ- ņoja skaļi smiekli un dziedāšana, tad atkal ieskanējās fonogrāfs. Grīfs, pie sevis vīpsnādams par dziesmas piemērotajiem vārdiem — «Vadi, skaidrā gaisma», vei­cīgi peldēja tālāk pār tumšajiem ūdeņiem.

— Mums jāizpeld līdz ieejai un jāizkāpj pie Lielās klints, — Mauriri čukstēja. — Velni ieņēmuši zemo sēri. Paklau!

Kāds pusducis šāvienu ar nevienādām atstarpēm lie­cināja, ka Brauns vēl arvien turas uz klints, bet pirāti ierīkojušies šaurajā pussalā.

Vēl pēc stundas viņi jau peldēja zem Lielās klints augstu izslietajām kraujām. Mauriri, taustīdams ceļu, pirmais izkāpa krastā pie kādas aizas, un, apmēram simt pēdu rāpušies pa to augšup, tie nonāca uz šauras klints pārkares.

— Paliec še! — teica Mauriri. — Es iešu pie Brauna. No rīta atgriezīšos.

— Iešu tev līdzi, Brāli, — Grīfs atteica.

Mauriri tumsā pasmējās.

— Pat tu, Lielo Brāli, to nespēj. Es esmu Cilvēks- Azis, un es vienīgais visā Fuatīno salā spēju pāriet pār Lielo, klinti nakts laikā. Bez tam šī arī būs pirmā reize, kad es pats to darīšu. Pastiep roku! Vai sataustīji? Tur ir noglabāts Pilzaha dinamīts. Nogulsties cieši pie klintssienas, tad tu pa miegam nenovelsies. Es tagad eju.

Un augstu pār šalcošo bangotni uz šauras klinšu dzegas līdzās dinamīta krājumiem Dāvids Grīfs pār­domāja savu kaujas plānu, tad nolika galvu uz elkoņa un aizmiga.

No rīta, kad Mauriri veda viņu pāri Lielās klints ga­lotnei, Dāvids Grīfs saprata, kāpēc viņš nebūtu spējis te pāriet naktī. Kaut arī viņa jūrnieka nervi bija norū­dīti lielos augstumos un bīstamā kāpaļāšanā, viņš brī­nījās, kā spēj veikt šo pārgājienu pat gaišā dienas laikā. Te bija vietas, kurās viņam, paklausot Mauriri sīkajiem norādījumiem, vajadzēja saliekties uz priekšu un ar visu ķermeni krist pāri simt pēdu dziļai aizai, ka­mēr izstieptās rokas satvēra kādu atbalsta punktu pie pretējās kraujas, un tad varēja pārvilkt pāri arī kājas. Reiz pāri piecsimt pēdu dziļam bezdibenim bija . jāiz­dara lēciens desmit pēdu uz priekšu un kādu asi uz leju līdz šaurai klints maliņai. Par spīti aukstajam prā­tam, reiz tam tomēr sāka reibt galva, stāvot uz klints ^zcilnīša pat ne divpadsmit collu platumā, kur, šķita, nebija vairs ne kruvesīša, pie kā pieturēties. Mauriri, redzēdams viņu grīļojamies, pārlieca pats savu ķermeni tālu pāri aizai un apgāja viņam apkārt, pie tam spēcīgi uzsizdams pa muguru, lai uzmundrinātu viņa apdullu­šās smadzenes. Toreiz uz visiem laikiem Grīfs atskārta visā pilnībā, kāpēc Mauriri nosaukts par Cilvēku-Azi.

v

Aizsardzības postenim uz Lielās klints bija savas la­bās īpašības un savi trūkumi. Nodrošināti pret jebkuru uzbrukumu, divi cilvēki varēja to noturēt pret desmit tūkstošiem. Pie tam vēl klints sargāja izeju atklātā jūrā. Abi šoneri, Rauls van Asvelds un viņa rīkļurāvēju kompānija bija iesprostoti. Grīfs ar savu dinamītu, pār­cēlis to augstāk uz klints, bija stāvokļa kungs. To viņš arī spoži pierādīja kādu rītu, kad šoneri lūkoja izkļūt jūrā. Pa priekšu brauca «Valeta», to tauvā vilka laiva, kuru airēja sagūstītie Fuatīno vīrieši. Grīfs un Cilvēks- Ažis raudzījās tieši lejup no kādas drošas klinšu slēp­tuves trīssimt pēdu augstumā. Šautenes gulēja tiem līdzās, tāpat arī gruzdoša pagale un Mels sainis dina­mīta stienīšu ar pievienotiem degļiem un detonatoru auklām. Kad laiva nokļuva zem viņiem, Mauriri pa­purināja galvu.

— Tie ir mūsu brāļi. Mēs nevaram šaut.

«Valetas» priekšgalā atradās vairāki no Grifa paša Raiateas matrožiem. Pakaļgalā kāds cits stāvēja pie stūres rata. Pirāti bija vai nu kajītē, vai arī uz otrā kuģa, izņemot vienu vienīgu, kas ar šauteni rokā stā­vēja kuģa vidusdaļā. Par vairogu tas turēja Naumo, ka­ralienes meitu, cieši piespiedis sev klāt.

— Tas ir galvenais velns, — Mauriri čukstēja, — viņam acis ir tikpat zilas, kā tev. Viņš ir briesmīgs cilvēks. Skaties! Viņš tur cieti Naumo, lai mēs nevarētu uz viņu šaut.

Viegla pūsmiņa un neliela straumīte dzina ūdeni šau­rumā, tā ka šoneris virzījās uz priekšu ļoti lēnām.

— Vai jūs protat angliski? — Grīfs sauca lejup.

Vīrietis sarāvās, pacēla šauteni gandrīz stateniski

un paraudzījās augšup. Viņa kustības bija straujas un lunkanas kā kaķim, bet zeltaini iedegusī seja pauda zvērisku cīņas kāri. Tā bija slepkavas seja.

— Jā, — viņš atsaucās. — Ko jūs gribat?

— Griezieties atpakaļ, vai arī es jūsu šoneri uzspri­dzināšu,— Grīfs brīdināja. Viņš uzpūta gruzdošo pagali un pačukstēja: — Pasaki Naumo, lai izraujas viņam no rokām un skrien uz pakaļgalu.

No «Grāvēja», kas brauca cieši aiz «Paietas», sāka rībināt šautenes, un lodes plakšķēdamas sitās pret klinti. Van Asvelds nicinoši nosmējās, un Mauriri ieze­miešu valodā kaut ko sauca lejup sievietei. Kad tie bija nonākuši tieši apakšā, Grīfs ieraudzīja sievieti izrauja- inies no vīrieša rokām. Acumirklī Grīfs piegrūda gruz­došo pagali pie sērkociņa galviņa's, kas atradās īsā deg- līša šķēlumā, izlēca redzamā vietā pie klints malas un nosvieda dinamītu. Van Asvelds bija paguvis satvert meiteni un tagad cīnījās ar to. Cilvēks-Āzis turēja šau­teni pavērstu pret viņu un gaidīja izdevīgu brīdi. Dina­mīts nokrita uz klāja ciešā sainī, palēcās un aizripoja uz bakborta špigati. Van Asvelds, to ieraudzījis, brīdi sastinga, tad viņi abi ar meiteni skrēja, cik jaudas, uz pakaļgalu. Cilvēks-Āzis šāva, bet sašķaidīja vienīgi kambīzes stūri. Ložu krusa no «Grāvēja» pastiprinā­jās, abi vīrieši uz klints zemu pietupās, lai aizsargātos, un nogaidīja. Mauriri gribēja palūkoties, kas notiek apakšā, bet Grīfs to atturēja.

— Deglis ir bijis par garu, — viņš teica. — Nākam­reiz zināšu labāk.

T-as notika pusminūti pirms eksplozijas. Kas notika pēc tās, to viņi kādu laiciņu nespēja pateikt, jo šāvēji no kuģa, noteikuši īsto attālumu, gāza uguni bez mi­tas. Reiz Grifs riskēja palūrēt kaut ar vienu aci, un tū­daļ tam gar abām pusēm aizšalca lodes. «Valetai» bija norauta daļa bakborta klāja līdz ar reliņu, un tā, sa- šķiebusies un grimdama arvien dziļāk, slīdēja atpakaļ uz ostu. Uz «Grāvēja» klāja rāpās augšā tie vīrieši un Huahines salas sievietes, kas bija slēpušies «Valetas» kajītē un tagad šauteņu uguns aizsegā aizpeldējuši uz otru kuģi. Fuatīno vīrieši, kas brauca vilcējlaivā, no­svieduši tauvu un visā sparā iemukuši atpakaļ šau­rumā, tagad mežonīgā steigā īrās uz dienvidu krastu.

Četru šauteņu zalve no pussalas krasta liecināja, ka Brauns ar saviem vīriem, izlauzušies caur džungļiem līdz piekrastei, nu ķeras pie darba. Lodes vairs nespin- dza apkārt, un Grīfs ar Mauriri lika lietā arī savus ie­ročus. Tomēr neko nopietnu Viņi nodarīt nespēja, jo «Grāvēja» vīri šāva no klāja uzbūvju aizsega, kamēr vējš un straume nesa šoneri arvien dziļāk šaurumā. No «Valetas» vairs nemanīja ne pēdu, tā bija nogrimusi krātera dziļajos ūdeņos.

Rauls van Asvelds izdarīja divus manevrus, kas pa­rādīja viņa pārdrosmi un aukstasinību, tā ka pat Grīfs bija spiests pabrīnīties. Ar «Grāvēja» šauteņu uguni Rauls piespieda bēgošos Fuatīno ļaudis atgriezties un padoties gūstā. Un tai pašā laikā, steigšus sasēdinājis pusi no saviem rīkļurāvējiem «Grāvēja» laivā, viņš raidīja tos krastā un tad šķērsām pāri pussalai, tā ne­ļaudams Braunam pāriet uz pašu salu. Visu rīta cēlienu ik pa brīdim atjaunotā šaudīšanās stāstīja Grifam, ka Brauns atspiests Lielās klints pretējā pusē. Stāvoklis palika nemainījies, ja neskaita to, ka «Valeta» bija pa­galam.

VI

Lielās klints aizsardzības posteņa trūkumi nopietni apdraudēja dzīvību. Tur nebija ne barības, ne ūdens. Vairākas naktis Mauriri kāda Raiateas matroža pava­dībā peldēja uz līča viņu galu pēc pārtikas krājumiem. Tad pienāca nakts, kad pār ūdeni liesmoja ugunis un skanēja šāvieni. Pēc tam Lielajai klintij pieguļošā ūdens mala tika pamatīgi bloķēta.

— Jocīgs stāvoklis, — piezīmēja Brauns, kas nu pil­nībā dabūja izbaudīt visas tās dēkas, kādas iespējams piedzīvot Dienvidjūrās un par kādām viņš līdz šim bija tikai sapņojis. — Mēs esam viņu saņēmuši ciet un ne­varam laist vaļā, un Rauls savukārt ir saņēmis mūs ciet un nevar laist vaļā. Viņš nevar tikt projām, un mums gribot negribot jānomirst badā, turot viņu ciet.

— Ja uznāktu lietus, klinšu bedres piepildītos ar ūdeni, — Mauriri teica. Tā bija viņu pirmā diennakts bez ūdens. — Lielo Brāli, šonakt mēs abi sadabūsim ūdeni. Tas ir darbs stipriem vīriem.

Tonakt, paņēmuši stingri aizbāztus kokosriekstu ka- labašus-1 , katru kvartas lielumā, viņi ar Grifu nokāpa pie ūdens Lielās klints pussalas pusē. Viņi neaizpeldēja vairāk par simt pēdām. Aizmugurē varēja saklausīt kādu nejaušu aira iečīkstēšanos vai irkļa piesitienu pie laivas sāniem, un dažreiz viņi redzēja uzliesmojam sērkociņu, kad vīri sardzes laivās aizdedzināja cigare­tes vai pīpes.

— Gaidi še, — Mauriri čukstēja, — un turi kalaba- šus!

Apgriezies otrādi, viņš nira lejup. Grīfs, gulēdams ar seju pret ūdeni, vēroja, kā Mauriri fosforescētās stigas kvēle kļūst arvien blāvāka un pēdīgi izgaist. Pēc laba brīža viņš bez trokšņa pāršķēla ūdens līmeni Grifam līdzās.

— Še! Dzer!

Kalabašs bija pilns, un Grīfs dzēra saldu, svaigu ūdeni, kas bija izšļācies no sāļā ūdens dzīlēm.

— Tas iztek no zemes, — Mauriri teica.

— Pašā dibenā?

— Nē. Dibens ir tikpat dziļi zem mums, cik kalni augstu virs mums. Tas iztek piecdesmit pēdu dziļumā. Nirsti lejup, līdz jutīsi tā vēsumu!

Vairākas reizes piepildījis savas plaušas ar gaisu un atkal iztukšojis, kā jau nirēji to dara, Grīfs apgriezās ar galvu uz leju un aizpeldēja cauri ūdenim. Sāļš tas

' Kalabašs — trauks no izdobta ķirbja vai kokosrieksta čaulas.

skalojās gar viņa lūpām un remdeni silts gar ķermeni; bet pēdīgi dziļi lejā tas kļuva dzestrāks un garšoja sāji. Tad pēkšņi viņa ķermenis ienira aukstajā zemūdens straumē. Grīfs izvilka nelielo aizbāzni no kalabaša un, kamēr saldais ūdens burbuļodams plūda tajā iekšā, vē­roja lielas zivs fosforescējošo mirdzumu — kā jūras spoks tā gausi aizšūpojās garām.

Pēc tam, turēdams kalabašus, kuru svars arvien pa­lielinājās, viņš visu laiku palika ūdens virspusē, kamēr Mauriri tos citu pēc cita nonesa lejā un piepildīja.

— Tur ir haizivis, — Grīfs ieteicās, kad viņi peldēja atpakaļ uz krastu.

— Phe! — skanēja atbilde. — Tās taču zivju haizivis. Mēs, Fuatīno ļaudis, esam brāļi zivju haizivīm.

— Bet tīģerhaizivis? Es arī tās esmu šeit redzējis.

— Ja tās ieradīsies, Lielo Brāli, mums vairs nebūs ūdens, ko dzert, kamēr neuznāks lietus.

VII

Nedēļu vēlāk Mauriri un kāds Raiateas salinieks at­peldēja atpakaļ ar tukšiem kalabašiem. Ostā bija sara­dušās tīģerhaizivis. Nākamajā dienā uz Lielās klints visi cieta slāpes.

— Mums jāizmanto visas iespējas, — teica Grīfs. — Šonakt es došos pēc ūdens kopā ar Mautau. Rītnakt tu, Brāli, peldēsi ar Tehā.

Grīfs dabūja tikai trīs kvartas ūdens, tad parādījās tīģerhaizivis un izdzina viņus malā. Uz klints viņi bija seši, un pinte dienā subtropu tveicē nav pietiekams val­gums cilvēka ķermenim. Nākamo nakti Mauriri un Tehā atgriezās bez ūdens. Otrā dienā Brauns dabūja iepazī­ties ar visām ārējām pazīmēm, kas saistītas ar slā­pēm, — lūpas sasprēgā līdz asinīm, mutes dobums pār­klājas graudainām gļotām, un pietūkušajai mēlei mute kļūst pārāk šaura.

Tumsā Grīfs aizpeldēja kopā ar Mautau. Viens pēc otra viņi nira caur sālsūdeni lejup līdz aukstajai, sal­dajai straumei, dzerdami vai līdz plīšanai, kamēr pildi- jās trauki. Bija Mautau kārta nirt ar pēdējo kalatjašu, un Grīfs, lūkodamies lejup no virspuses, ieraudzīja jū­ras spoku vizmošanu un noskatījās visu fosforisko blāzmu apviļņoto cīņas ainu. Atpakaļ viņš peldēja viens, tomēr nepiemirsdams paķert savu dārgo nastu — piepildītos kalabašus.

Barības tiem bija maz. Uz klints nekas neauga, bet kraujās sienas, kur skalojās pērkonīgi rēcošā bangotne- un mitinājās gliemeži, bija pārāk stāvas, lai tur pie­kļūtu. Vietumis, kur pa aizām varēja norāpties, viņi ar pūlēm salasīja nedaudz gliemežu un jūras ežu. Reizem izdevās noķert cilpā kādu fregati vai citu jūras putnu. Kādreiz ar fregatputna gabalu kā ēsmu viņiem palai­mējās izvilkt haizivi. Pēc tam ar skaudīgi glabāto hai­zivs gaļu ēsmai viņi iemanījās šad tad izmakšķerēt vēl pa haizivij.

Tomēr ūdens trūkums bija un palika viņu lielākā mo­cība. Mauriri lūdza lietu kazu dievam. Taute lūdza misionāru dievu, bet abi viņa tautieši atkrita no tā, pie­saukdami dievus no savām senajām pagānisma dienām. Grīfs tikai smīnēja un nodevās pārdomām. Bet Brauns lādējās, acīm mežonīgi zibot, un nomelnējusī mēle tam spraucās ārā no mutes. Visvairāk viņš lādēja fonogrāfu, kas vēsajās mijkrēšļa stundās no «Grāvēja» klāja mēdza dārdināt korāļus. It īpaši korālis «Kur nav ne bēdu, nav ne prieka» varēja novest viņu līdz trakumam. Tas šķita sevišķi iecienīts uz šonera, jo tika spēlēts vai­rāk par citiem. Brauns, izbadojies un slāpju mocīts, pa pusei apstulbis aiz vārguma un ciešanām, tīri mierīgi varēja gulēt starp klinšu radzēm un vienaldzīgi klausī­ties ukuleļu un ģitāru trinkšķināšanā vai Huahines sa­las sieviešu dziedātajās hula. Bet, kad pār ūdeņiem plūda Trīsvienības kora balsis, viņš galīgi zaudēja galvu. Kādu vakaru aizlūzis tenoriņš sāka dziedāt līdzi fonogrāfam:

Kur nav ne bedu, nav ne prieka, Tur būšu drīz.

Kur nav ne atmodas, ne miega,

Kur nav ne saules, nav ne sniega, — Tur būšu drīz, Tur būšu drīz.

Tad Brauns sāka plosīties. Šāvienu pēc šāviena viņš aklā niknumā raidīja pret šoneri. Vīriešu un sieviešu smieklu šalts atsaucās atbildes vietā, un no pussalas skanēja atmaksas ložu spraksti; bet aizlūzušais teno- riņš nemitējās dziedāt, un Brauns turpināja šaut, ka­mēr korālis bija galā.

Tās gadījās tonakt, kad Grīfs un Mauriri atgriezās tikai ar vienu ūdens trauku. Grifa plecam trūka- ādas lēvera sešu collu garumā — par piemiņu, ka tur ar savu smilšpapīram līdzīgo sānu pieskārusies haizivs, no kuras trieciena viņš bija izvairījies.

VIII

Nākamajā dienā agri no rīta, pirms saules tveice bija sasniegusi īsto kvēli, atnāca ziņa, ka Rauls van Asvelds gribot uzsākt sarunas.

Brauns atnesa šo vēsti no ārējā posteņa, kas atradās starp klintīm kādus simt jardus tālāk. Grīfs tupēja pie maza ugunskuriņa, cepinādams uz oglēm haizivs gaļas šķēli. Iepriekšējā diennakts bija gadījusies veiksmīga. Viņiem bija laimējies salasīt ēdamās aļģes un jūras ežus. Tehā bija noķēris haizivi, bet Mauriri sagūstījis prāvu astoņkāji tās aizas pakājē, kur glabājās dina­mīts. Bez tam pa tumsu viņi veselas divas reizes bija laimīgi aizpeldējuši pēc ūdens, pirms tīģerhaizivis vi: ņus uzošņāja.

— Saka, šim gribētos atnākt un parunāties ar jums, — Brauns teica. — Bet es jau zinu, ko tas bezgo­dis kāro. Viņam tiktos redzēt, vai jau drīz būsim noba- dojušies līdz nāvei.

— Vediet viņu iekšā! — Grīfs teica.

— Un tad mēs viņu nokausim, — Cilvēks-Azis prie­cīgi izsaucās.

Grifs papurināja galvu.

— Bet viņš tak ir daudzus cilvēkus nokāvis, Lielo Brāli, viņš ir nezvērs un īsts velns, — Cilvēks-Azis tu­rējās pretī.

— Viņu nedrīkst nokaut, Brāli. Pēc mūsu paražām, doto vārdu nedrīkst lauzt.

— Tās ir muļķīgas paražas.

— Un tomēr tās ir mūsu paražas, — Grīfs nopietni atbildēja, apgrozīdams haizivs gaļas šķēli uz oglēm un pamanīdams, cik kārīgi Tehā ošņā un noskatās. — Ne­dari tā, Tehā, kad atnāks Lielais velns! Rādi tādu ģīmi, it kā tu nemaz nezinātu, kas tas bads tāds ir! Rau, iz­cep tu šos jūras ežus, bet tu, Lielo Brāli, izcep astoņ- kāji! Mēs ielūgsim Lielo velnu padzīrot ar mums. Ne­taupiet neko! Izcepiet visu!

Un, vēl arvien cepinādams gaļu, Grīfs piecēlās, kad Rauls van Asvelds, kuram pakaļ tecēja liels īru terjers, iesoļoja apmetnē. Rauls rīkojās apdomīgi, nepastiep- dams roku apsveikumam.

— Sveikiņi! — viņš uzsauca. — Esmu par jums dzir­dējis.

— Es vēlētos, kaut par^jums nekad nebūtu dzirdē­jis, — Grīfs atbildēja.

— Es tāpat, — skanēja atbilde. — Pašā sākumā, ka­mēr vēl nezināju, kas iebraucis, es nodomāju, ka man jātiek galā ar parasto tirdzniecības kuģa kapteini. Ti­kai tāpēc vien jau jūs varējāt mani tā iesprostot.

— Un man ar kauna pilnu aci jāatzīst, ka biju jūs novērtējis pārāk zemu, — Grifs pasmīnēja. — Es jūs noturēju par zaglīgu bīčkomeru nevis par īstu pirātu un slepkavu. Tālab vien arī pazaudēju savu šoneri. Tā­tad mūsu savstarpējie pagodinājumi, šķiet, būtu līdzīgi šai ziņā.

Zem tumšā iedeguma Rauls niknumā nosarka, tomēr savaldījās. Acis tam klaiņoja pār barības krājumiem un pilnajiem ūdens traukiem, kaut arī viņš prata slēpt ne­ticīgo pārsteigumu. Viņa augums bija garš, slaids un samērīgs, un Grīfs, viņu pētīdams, pēc sejas vērtēja viņa raksturu. Acis bija drošas un bargas, bet nedaudz par tuvu viena otrai — ne jau saspiestas, tomēr mazliet par tuvu pretstatā platajai pierei, spēcīgajam zodam un žoklim, kā arī izceltajiem vaigu kauliem. Spēks! Viņa

1 Bīčkomeri — Klusā okeāna salu un piekrastu apdzīvotāji, kas pārtiek, zvejojot pēiles vai savācot to, ko jura izmet malā, bet bieži vien arī pelnās daudz sliktākiem līdzekļiem; tā dēvē ari blan- doņas, kas klaiņo pa ostām.

8 — Dž. Londons

seja to pauda_ pārbagātīgi, tomēr Grīfs nojauta tajā kaut ko tadu, kā šim cilvēkam trūka.

— Mēs abi esam stipri vīri, — Rauls teica palocīda­mies. — Pirms kādiem simt gadiem mēs, kas zina, būtu cīnījušies par karaļvaras iegūšanu. '

Nu bija Grīfa kārta palocīties.

— Bet pašreizējos apstākļos mēs plēšamies kā suņi, graudami koloniālos likumus tajās pašās karaļvalstīs, kuru likteņu noteicēji mēs varētu būt bijuši pirms simt gadiem.

— Viss sairst pīšļos, — Rauls pamācoši piezīmēja apsēzdamies. — Turpiniet vien savu maltīti! Negribu jūs traucēt.

— Vai nevēlaties piedalīties? — Grīfs uzaicināja.

Pretinieks skadri pētīdams {^lūkojās viņā, tad bija

ar mieru.

— Es taisni līpu no sviedriem, — viņš ieminējās.

— Vai nevaru nomazgāties?

Grīfs pamāja ar galvu un lika, lai Mauriri atnes ka- labašu. Rauls vēroja Cilvēka-Āža acis, tomēr nesaska­tīja nekā cita kā vien garlaikotu vienaldzību, kad dārgā ūdens kvarta tika izšļakstināta pa zemi.

— Suns grib dzert, — Rauls ieteicās.

Grifs atkal pamāja, un dzīvniekam nolika priekšā otru kalabašu.

Atkal Rauls pētīja iezemiešu acis, bet nekā neuzzi­nāja.

— Zēl, kafijas mums nav, — Grīfs atvainojās.

— Jums vajadzēs dzert ūdeni vien. Padod kalabašu, Tehā! Pagaršojiet šo haizivs gabaliņu! Vēl būs astoņ- kājfs un jūras eži ar aļģu salātiem. Žēl, ka pašlaik nav neviena fregatputna. Vakardien puiši noslinkoja un pat nemēģināja kādu saķert.

Kaut gan Grīfam tā gribējās ēst, ka viņš nebūtu ap­smādējis pat taukos pamērcētas naglas, viņš tomēr ēda ar gariem zobiem un meta pa kumosam sunim.

— Diemžēl vēl arvien nevaru pieradināties pie šās primitīvās diētas, — viņš nopūtās, atlaizdamies ērtāk.

— Jā, tie konservi, kas palika uz «Grāvēja», tos gan es tagad paēstos ar gardu muti, bet šis te draņķis … — Viņš paķēra kādu pusmārciņu smagu ceptas haizivs

gabalu un pasvieda to sunim. — Liekas, ka būs vien jāpierod, ja jūs visā drīzumā nepadosieties.

Rauls netīksmi iesmējās.

— Es nāku piedāvāt noteikumus, — viņš zīmīgi teica.

Grīfs pakratīja galvu.

— Nevar būt nekādu noteikumu, esmu jūs sakampis tieši pie čupras un pat nedomāju laist vaļā.

— Un jūs domājat, ka noturēsiet mani šajā cau­rumā! — Rauls izsaucās.

— Dzīvs jūs to nepametīsiet, ja nu vienīgi dzelžos slēgtām rokām, — Grīfs apdomīgi paskaidroja savam viesim. — Ar jūsu sugas ļaudīm jau esmu agrāk ticis galā. Mēs tos diezgan pamatīgi esam" patīrījuši no Dienvidjūrām. Bet jūs esat — kā lai saku? — jūs esat sava veida anahronisms. Jūs esat pagātnes palieka, un mums vienkārši jātiek vaļā no jums.. Es personīgi ie­teiktu jums doties atpakaļ uz šoneri un izpūst sev dzī­vību. Tas ir vienīgais ceļš, kā izbēgt no tā, kas jums gaidāms.

Sarunas, vismaz no Raula viedokļa, palika bez rezul­tātiem, un viņš atgriezās savā pusē pārliecībā, ka cil­vēki uz Lielās klints spēj turēties vēl gadiem, kaut gan šī pārliecība acumirklī tpainītos, būtu viņš redzējis, kā Tehā un raiateieši, tiklīdz viņš pagrieza muguru un iz­zuda skatienam, metās rāpot starp akmeņiem, sūkā­dami un grauzdami atliekas, ko suns bija pametis ne­ēstas.

IX

— Pašlaik nu mēs paliekam badā, Brāli, — teica Grīfs; — bet tas ir labāk nekā badoties vēl daudzas turpmākās dienas. Lielais velns, pie mums saēdies un padzēries laba ūdens, cik tik gribas, ilgi vairs nepaliks Fuatīno._ Iespējams, ka viņš jau rīt pat mēģinās aiz­braukt. Šonakt mēs abi gulēsim klints galotnē, un Tehā, kas labi šauj, gulēs pie mums, ja vien tam pietiks dū­šas uzrāpties uz. klints.

Tehā, vienīgais fuatīnietis starp raiateiešiem, bū­dams labs alpīnists, droši veica bīstamo ceļu, un

rītausmu viņš sagaidīja ar klintsbluķiem aizbarika- dētā dobumā kādus simt jardus pa labi no Grīfa un Mauriri.

Pirmais brīdinājums bija šauteņu uguns no pussalas, tur Brauns ar abiem raiateiešiem signalizēja, ka atstāj posteni un seko aplencējiem cauri džungļiem uz pie­krasti. No slēptuves Lielās klints kraujā Grīfs kādu stundu vēl neko neredzēja, tad parādījās «Grāvējs», virzīdamies uz šaurumu. Tāpat kā pirmo reizi, sagūs­tītie Fuatīno vīri brauca laivā pa priekšu un vilka šo­neri. Mauriri, pēc Grīfa norādījumiem, sauca tiem lejup, kā rīkoties, kad tie lēnām airējās apakšā. Grifam bla­kus atradās vairāki dinamīta stienīšu saišķi, cieši sa­saistīti un ar sevišķi īsiem degļiem.

«Grāvēja» klājs bija^ļaužu pilns. Priekšgalā ar šau­teni rokā starp Raiateas matrožiem stāvēja bandīts, kuru Mauriri nosauca par Raula brāli. Pakaļgalā vēl viens stāvēja blakus stūresvīram. Ar virvi pie viņa vi­dukļa bija piesieta Matāra, vecā karaliene. Stūresvīram otrā pusē stāvēja kapteinis Glass ar kaklā pakārtu roku. Vidusdaļā, tāpat kā iepriekš, stāvēja Rauls un tam līdzas Naumo, Šoreiz aiz vidukļa cieši piesieta pie viņa ķermeņa.

— Labrīt, mister Dāvid Grīf, — Rauls sauca augšup.

— Es taču brīdināju jūs, ka šo salu atstāsiet vienīgi dzelžos slēgtām rokām, — Grīfs atņurdēja sērīgā no­žēlā.

— Jūs tak nenokausiet visus savus ļaudis, kuri at­rodas man te uz klāja, — skanēja atbilde.

Šoneris, kustēdamies lēnām, grūdienu pēc grūdiena, kā to vilka vīri laivā, bija nonācis gandrīz zem klints. Airētāji, nepārtraukdami kustību, sāka cilāt airus krietni gausāk, un vīrs, kas stāvēja kuģa priekšgalā, tiem tūdaļ piedraudēja ar šauteni.

— Svied, Lielo Brāli! — sauca Naumo fuatīniešu iz­loksnē. — Esmu bēdu pilna un gribu mirt. Viņam ir sagatavots nazis, ar ko pārcirst manu virvi, bet es viņu turēšu stingri. Nebaidies, Lielo Brāli! Svied — svied tūlīt un paliec sveiks!

Grīfs vilcinājās un tad nolaida gruzdošo pagali, ko jau bija uzpūtis kvēlē.

— Met! — Cilvēks-Azis skubināja.

Grifs vēl arvien kavējās.

— Ja viņi izbrauks jūrā, Lielo Brāli, Naumo būs jā­mirst tik un tā. Un tur jau ir vēl tie citi. Kas ir viņas dzīve pret tik daudzām dzīvībām?

— Ja jūs nometīsiet dinamītu vai izšausiet kaut vienu šāvienu, mēs nonāvēsim visus, kas atrodas uz klāja, — Rauls tiem sauca augšup. — Jūs esat man rokā, Dāvid Grīf. Jūs nevarat nokaut šos cilvēkus, bet es varu. Turi tu muti!

Pēdējais uzbrēciens bija domāts Naumo, kura sauca kaut ko augšup dzimtajā valodā un kuru Rauls ar vienu roku sagrāba aiz rīkles, lai piespiestu klusēt. Viņa savu­kārt ar abām rokām apķērās tam apkārt un lūdzoši pa­raudzījās uz Grifu.

— Metiet, mister Grīf, un lai velns viņus parauj! — kapteinis Glass ierūcās savā dobjajā balsī. — Tie ir asinskāri slepkavas, un kajīte mudž no tiem.

Bandīts, kas bija sasiets kopā ar veco karalieni, pa- sviedās pret kapteini Glasu un draudot pacēla šauteni, tad Tehā no sava posteņa tālāk uz klints nospieda gaili, notēmējis pret viņu. Šautene izkrita vīram no rokām, seja tam savilkās kā milzīgā izbrīnā, kājas saļodzījās, un viņš sabruka uz klāja, noraudams karalieni sev līdzi.

— Bakborts! Cieši bakborts! — Grīfs uzsauca.

Kapteinis Glass un kanaks strauji pagrieza stūres

ratu, un «Grāvēja» priekšgals pavērsās tieši pret klinti. Vidusdaļā Rauls vēl arvien cīkstējās ar Naumo. Brālis no priekšgala steidzās tam palīgā, izsprukdams sveikā caur ašo šāvienu spietu, ar kādu to apbēra Tehā un Cilvēks-Āzis. Kad Raula brālis piespieda šautenes stobra galu pie Naumo sāniem, Grīfs piegrūda kvēlošo pagali pie sērkociņa galviņas degļa šķēlumā. Tai pašā brīdī, kad viņš ar abām rokām nogrūda lielo dinamīta saini, norībēja arī šāviens un Naumo nogāzās uz klāja reizē ar dinamīta saišķi. Šoreiz deglis bija pietiekami īss. Sprādziens notika brīdī, kad dinamīts pieskārās klājam, un «Grāvēja» klāja daļa, uz kuras atradās Rauls, viņa brālis un Naumo, pazuda uz visiem laikiem.

Šonera sāni bija iedragāti, un kuģis tūliņ sāka grimt. Priekšgalā visi raiateieši metās pār bortu un ienira.

Pirmo bandītu, kas lēkšus izdrāzās pa kuģa kāpnēm no kajītes, kapteinis Glass saņēma ar kājas spērienu tieši sejā, tomēr cilvēku gūzma viņu notrieca gar zemi un aizdrāzās viņam pāri. Pēc bandītiem izskrēja Huahines salas sievietes, un, kad tās patlaban lēca pār bortu, «Grāvējs» nogrima uz līdzena ķīļa tuvu pie klints pakā­jes. Zāliņi vēl rēgojās virs ūdens, kad kuģis bija sasnie­dzis dibenu.

Raudzīdamies no augšas, Grīfs varēja pārredzēt visu, kas notika zem ūdens līmeņa. Viņš redzēja, kā Matāra kādu asi zem ūdens atraisījās no beigtā pirāta un uz­peldēja virspusē. Kad viņas galva iznira virs līmeņa, viņa dažus jardus tālāk pamanīja slīkstam kapteini Glasu, kas nevarēja papeldēt. Karaliene, kaut gan sirma vecenīte, tomēr bija saliniece, viņa apgriezās, no- nira līdz kapteinim un, turēdama to ciet, peldēja uz ūdens neapņemtajiem zāliņiem.

Piecas galvas, gan gaišmatainas, gan brūnmatainas, jaucās juku jukām ar polinēziešu melnajām galvām, kas bija sētin nosējušas ūdens virspusi. Grīfs ar ieroci rokās vēroja, kad varēs nekļūdīgi notēmēt. Cilvēkam- Azim pēc kādas minūtes laimējās trāpīt, un viņi re­dzēja, kā viena pirāta ķermenis gausi nogrima dzelmē. Bet Raiateas matrožiem, staltiem, spēcīgiem vīriem, kas peldēja kā zivis, nu bija parādīta iespēja atriebties. Strauji peldēdami šurp un turp, viņi izķēra kā gaišās, tā arī brūnmatainās galvas. Tie no augšas tikai noska­tījās, kā četrus atlikušos laupītājus aplenca, sagrāba, parāva dziļi zem ūdens un noslīcināja kā suņus.

Desmit minūtēs viss bija galā. Huahines salas sievie­tes smiedamās un irgodamas saķērās apkārt laivai, kas bija vilkusi kuģi. Raiateas matroži, gaidīdami pavēles, pulcējās ap zāliņu, pie kura turējās kapteinis Glass un Matāra.

— Nabaga vecais «Grāvējs», — kapteinis Glass žē­lojās.

— Nekā tamlīdzīga, — Grīfs attrauca. — Pēc nedē­ļas mēs jau būsim to izcēluši, ielikuši jaunas brangas vidusdaļā un atrādīsimies ceļā. — Un karalienei: — Kā jūties, Māsa?

— Naumo ir pagalam un Motuaro tāpat, mans Brāli, bet Fuatīno atkal ir mūsu. Diena sākas no jauna. Jāsūta ziņa visiem maniem ļaudīm, kas mitinās augstienēs kopā ar kazām. Un šonakt nu atkal reiz — un tā kā vēl nekad — mēs dzīrosim un līksmosim Lielajā mājā.

— Kuģim jau gan sen vajadzēja jaunas brangas vidusdaļā, — noteica kapteinis Glass. — Tomēr hrono­metri šinī braucienā vairs nebūs lietojami.