STĀSTI

KAHEKILI KAULI

Pāri augstajiem Kūlau kalniem šurp atvējoja vieglas pasātu vēsmiņas, tik tikko iekustinādamas milzīgās, bezbārkstainās banānu lapas, iešalkodamās palmās, papurinādamas un klusītiņām sa- čabinādamas algarobas koku lapotnes mežģines. Ik pa brītiņam gaiss it kā elpoja — jo tā jau bija elpošana, tā bija Havajas gurdenās pēcpusdienas dvašošana. Maigo elpas dvesienu starplaikos gaiss, atkal kļuva smags un tvanīgs no puķu smaržam un leknās, dzīvības pilnās augsnes izgarojumiem.

Cilvēku ap zemo, bungalo līdzīgo mājiņu bija daudz,

tomēr tikai viens no tiem atdusējās. Pārējie turējās klusi kā pelītes. Mājas otrā pusē sīkš zīdainītis pīkstošā balstiņā sāka žēloties, ka pārāk ātri atrautā krūts nav to veldzējusi. Viria māte, slaida hapa-haole (pa pusei baltā), tērpusies vaļīgi krokotā holoku no balta muslīna, žigli aizsteidzās starp banānu un papaijas kokiem, aiz- nesdama trokšņaino bērneli tālāk projām. Pārējās sie­vietes, hapa-haole un tīrasiņu iezemietes, nemiera pilnas noraudzījās viņas bēgšanā.

Mājas priekšā zālājā tupēja kādi divdesmit havajieši. Tie visi bija spēcīgi vīri, muskuļoti un platplecaini. Šie brūnādaiņi ar spoži brūnām un melnām acīm, parup­jiem, bet pareiziem sejas pantiem rādījās esam tikpat labsirdīgi, jautri un piemīlīgi cilvēki kā viņu salas kli­mats. Pilnīgs pretstats tam šķita visu šo ļaužu mežonī­gais ietērps. Aiz raupjo ādas apavu stulmiem bija aiz­sprausti gari naži, kuru rokturi rēgojās ārpusē. Pie papēžiem tie valkāja spāņu piešus ar milzīgiem skritu- līšiem. Viņiem bija īsts bandītu izskats, ja nevēro pa­visam nepieskanīgās puķu un smaržīgo maile vītnes, kas apjoza viņu kovboju cepures ar noļukušām malām. Viens no tiem, pievilcīgi un šķelmīgi skaists kā fauns ar fauna acīm, bija koķeti aizspraudis aiz auss liesmainu hibiska ziedu. Pāri tiem, sniedzot paēnu no saules, pletās plašs Ponciana regia baldahīns, pats viens vienīgs ziedu lies- mojums, un ik no zieda viduča raudzījās skarainu pu- tekšnīcu pušķītis. Kaut kur tālāk, attāluma klusināta, bija dzirdama viņu sapīto zirgu dobjā mīņāšanās. Visu acis neatraudamās vērās vienīgajā gulētājā, kas, visā garumā izlaidies, atdusējās uz lauhala paklāja kādas simt pēdas tālāk zem pērtiķpākšu kokiem.

Havajiešu kovboji gan bija liela auguma, taču gulē­tājs vēl lielāks. Kā liecināja sniegbaltie mati un bārda, viņš bija arī daudz vecāks. Pēc roku locītavu resnuma un pirkstu lieluma varēja spriest par spēcīgo augumu, kas slēpās zem platajām rupja audekla biksēm un katūna bezpogu krekla, kurš bija atrauts vaļā no pat jostas vietas līdz kaklam, atsegdams krūtis, kas klātas ar biezu kūlu, tikpat baltu kā bārda un mati. Krūšu platums un augstums, atsperīgā šūpošanās un brīvi atslābusī elas­tīgā muskulatūra lika jaust, kāds smagnējs spēks vēl arvien snauž sirmgalvī. Bez tam saulē iedegusī un vējā appūstā āda nespēja slēpt faktu, ka šis vīrs ir īsts haole — baltais cilvēks.

Tā kā viņš gulēja uz muguras, kuplā, baltā bārda, pret debesīm paslieta un bārdskuvja neskarta, ik ar elpas vilcienu te sabozās, te pieglaudās, kamēr sirmās ūsas, dvašai izplūstot, saslējās stāvus kā dzeloņcūkas sari un atkal nolaidās ieelpošanas brīdī. Meitene gadu četrpa­dsmit, gulētāja mazmeita, ģērbusies vienīgi kreklā jeb muumuu, tupēja tam līdzās un ar spalvu vēdekli gaiņāja nost mušas. Viņas sejā iezīmējās gan bažas, gan satrau­kums, gan godbijība, it kā viņa apkalpotu kādu dievu.

Un tiešām, Hārdmans,Pūls, dusošais bārdainis, viņai, tāpat kā neskaitāmiem citiem, bija dievs — dzīvības avots, barības gādnieks, gudrības kalngals, likumu de­vējs, smaidošā žēlsirdība, bet pērkona bardzība sodot — tātad kungs un saimnieks, kura pēcnācējos skaitījās četrpadsmit dzīvi, jau pieauguši dēli un meitas, bez tam vēl seši mazmazbērni un daudz vairāk mazbērnu, nekā viņš spēja sarēķināt brīžos, kad atmiņa darbojās visspilgtāk.

Pirms piecdesmit viena gada viņš ar nesegtu laivu bija piebraucis Laupahoehoē Havajas pievēja pusē. Sī laiva bija vienīgā, kas palikusi pāri no Ņūbedfordas vaļu mednieku kuģa «Melnais Princis». Dzimis Ņūbed- fordā, divdesmit gadu vecs, viņš sava kūsājošā sparīguma un izveicības pēc bija uzkalpojies par otro stūr­mani uz bojā gājušā vaļu ķērāja. Nonācis Honolulu un apskatījies, ko nu darīt tālāk, viņš vispirms bija appre­cējis Kaļamu Mamaiopili, tad iestājies darbā par loci Honolulu ostā, pēc tam atvēris bāru un pansiju, bet pēdīgi pēc Kaļamas tēva nāves nometies par lopu audzētāju plašajās ganību zemēs, ko sieva mantojusi.

Vairāk nekā pusgadsimtu viņš bija dzīvojis kopā ar havajiešiem, un var teikt, ka viņu valodu Pūls prata la­bāk nekā lielā tiesa havajiešu pašu. Precēdams Kaļamu, viņš bija apprecējis ne vien viņas zemi, bet arī viņas vir­saišu kārtu, un apakšnieku padevība, ko sievai kā augstr dzimušai izrādīja vienkāršie ļautiņi, pienācās arī viņas vīram. Jāpiemetina, ka viņam tiešām no dabas piemita visi virsaiša dotumi: milzīgais stāvs, bezbailība un lepnums, tāpat straujais raksturs, kas nespēja paciest ne bezkaunību, ne apvainojumu, ko pārmākt vai iebiedēt nebija pa spēkam pat ne visvarenākajam divkāju radī­jumam un kas spēja vienkāršajiem ļautiņiem likt viņam kalpot, nevis zemiski kaulēdamies vai pierunādams, bet tikai ar neapjaustu, tomēr pašsaprotamu, žēlīgu no­laišanos no sava dižuma augstumiem. Viņš savus ha­vajiešus pazina gan no iekšpuses, gan ārpuses, pazina labāk nekā viņi paši sevi — polinēziešu liekvārdību, ticējumus, paražas un noslēpumus.

Un tā nu septiņdesmit viena gada vecumā, jau kopš pulksten četriem visu rīta cēlienu pavadījis seglos, ap­jādams ganību platības, viņš gulēja zem pērtiķpākšu kokiem savā ierastajā un svētajā diendusā, ko traucēt neuzdrīkstējās neviens apakšnieks un ko arī neviens no viņa kārtas dižmaņiem nebūtu vis atļāvies pārtraukt. Vienīgi karalim tika piešķirtas šādas tiesības, tomēr karalis jau izsenis bija iegaumējis, ka vienīgais iegu­vums no Hārdmana Pūla diendusas traucēšanas ir tas, ka tiek uzmodināts ļoti īgns un sirdīgs Hārdmans Pūls, kas vis netM-rēs mēli grožos, bet sacīs ļoti netīkamus, taču patiesus vārdus, kādus neviens karalis labprāt ne­grib klausīties.

Saule svilināja. Attālāk mīņājās zirgi. Rimstošās pa- sātu vēsmiņas uzpūta lapu čaboņu pēc arvien ilgākiem klusuma starpbrīžiem. Smaržas tvanēja smagāk. Sie­viete atnesa atpakaļ bērniņu, kas atkal bija nomierinā­jies, un noguldīja aiz mājas. Pērtiķpākšu koki sakļāva lapas maigi rāmajā gaisā virs gulētāja un arī paši ieslīga diendusā. Meitene, gandrīz aizturējusi elpu aiz sava pienākumā svinīguma, arvien vēl vēdināja nost musas; un tie pārdesmit kovboji vēl arvien vēroja sa­springtā klusumā.

Hārdmans Pūls pamodās. Nākamais elpas izpūtiens, ko varēja gaidīt pēc ģara, vienmērīga starplaika, ap­trūka. Baltās, garās ūsas vairs nesaslējās. Toties pie­pūtās vaigi zem bārdas; plaksti pacēlās, atsegdami zilas acis, kas tūdaļ nīgri atblāzmoja pilnīgu apkārtējā atskārtu; labā roka pastiepās pēc pusizsmēķētās pīpes tam līdzās, kamēr kreisā sameklēja sērkociņus.

— Atnes man džinu ar pienu! — viņš havajiešu va­lodā pavēlēja mazajai meitenei, kas, viņam pamostoties, bija trīcēdama saslējusies.

Viņš aizdedzināja pīpi, tomēr nelikās manījis savus apakšniekus, kas gaidīja turpat tuvumā, pirms nebija atnesta un iztukšota liela glāze džina ar pienu.

— Nu? — viņš strupi noprasīja un klusuma brīdī, kamēr divdesmit sējas savilkās smaidā un divdesmit tumšu acu pāri iemirdzējās labvēlīgā patikā, noslaucīja no bārdas apņemtajām lūpām tur aizķērušās džina un piena lāses. — Kālab jūs te kleknējat? Ko jūs gribat? Nāciet tuvāk!

Divdesmit milži, lielākā daļa jaunekļi, piecēlās un, piešu skritulīšiem un ķēdītēm spalgi šķindot un žvadzot, pienāca tam klāt. Viņi sakārtojās puslokā tam priekšā, kautri cenzdamies aizslēpt platos plecus cits citam aiz muguras, un sejas visiem laistījās pazemīgos smaidos, taču vienlaikus pauzdamas nevilšu un neatskārstu līdz- tiesīguma apziņu. Īstenībā Hārdmans Pūls viņiem bija vairāk nekā tikai virsaitis vien. Viņš bija vecākais brālis, tēvs vai patriarhs; ar visiem tiem viņš šādā vai tādā veidā bija saradojies pēc havajiešu paražārfi — gan caur savu sievu, gan caur bērnu un mazbērnu daudza­jām precībām. Vieglākā uzacu saraukšana spēja tos samulsināt, viņa dusmas — šausmināt, bet viņa pavēle liktu tiem doties pretī drošai nāvei; tomēr, no otras puses, nevienam no tiem ne prātā nenāca uzrunāt viņu citādi kā vien visā sirsnībā ar priekšvārdu, tikai vārds «Hārdmans» 1 viņu mēlē bija iztulkots par «Kanaku Oolea».

Kad viņš pameta ar galvu, puslokā stāvošie apsēdās uz manienie zālāja, ar lūdzošajiem smaidiem cenzda­mies noskaņot viņu labvēlīgi.

— Ko jūs gribat? — viņš havajiešu valodā noprasīja stingri un skarbi, bet tie gan zināja, ka tā viņš dara tīšām.

Smaidi vērtās vēl platāki, bet spēcīgie pleci un staltie ķermeņi patikā sarosījās — viņi bija tīri kā kucēnu bars, kas luncinādamies izlūdzas laipnīgumu. Hārd­mans Pūls izraudzījās vienu no viņiem.

— Nu, Ilīopoi, ko tad tu gribi?

— Desmit dolāru, Kanak Oolea.

— Desmit dolāru! — Pūls iesaucās it kā iztrūcies, dzirdēdams nosaucam tādu neprātīgu summu. — Vai tikai tu netaisies ņemt otru sievu? Atceries jel, ko misi­onāri māca! Tikai vienu sievu vienā reizē, Ilīopoi, vienu sievu vienā reizē. Jo tas, kas apņems daudzas sievas, taisnā ce}ā nokļūs ellē.

Krikšķināšana un smejošu acu mirkšķi apsveica šo joku.

— Nē, Kanak Oolea, — skanēja atbilde. — Velns zina, cik grūti man sadabūt kov-kov jau vienai sievai un viņas daudzajiem radiem.

— Kov-kov? — Pūls atkārtoja no ķīniešiem pārņemto barības apzīmējumu, kuru havajieši bija pasākuši lietot sava pašu vārda paina vietā. — Vai tad jūs, puiši, šo­dien neesat še dabūjušikov-kov?

— Jā, Kanak Oolea, — ierunājās vecs, krunkains iezemietis, kas nupat bija pievienojies pulciņam, nāk­dams no mājas puses. — Visi viņi virtuvē dabūja kov- kov, daudz dabūja. Viņi ēda kā noklīduši zirgi, kas tikko pārvesti ielejā no lavas klintīm.

— Un ko tu vēlies, Kumuhana? — Pūls tagad pie­vērsās vecajam, tai pašā reizē dodams zīmi meitenei, lai aizvēcina mušas viņam nO otra sāna.

— Divpadsmit dolāru, — Kumuhana teica. — Es gribu nopirkt ēzeli, lietotus seglus un iemauktus. Kļūstu jau pārāk vecs, staigājot kājas vairs nespēj mani nest.

— Tu pagaidi! — viņa haole kungs pavēlēja. — Par to un vēl citām svarīgām lietām es ar tevi parunāšu vēlāk, kad būšu patērgājis ar pārējiem un tie būs aiz­gājuši.

Krunkainais sirmgalvis pamāja ar galvu un ķērās pie pīpes, lai to aizkūpinātu.

— Kov-kov virtuvē bija labs, — Ilīopoi atsāka, aplai­zīdams lūpas. — Poi bija pirksta garumā, sivēns trekns un lašu vēderi nesmirdēja, zivis ļoti svaigas, un to bija daudz, kaut gan opihi bija apsāliti un tālab kļuvuši sīksti. Opihi nekad nedrīkst sālīt. Es taču tev bieži esmu teicis, Kanak Oolea, ka opihi nedrīkst apsālīt. Esmu pieēdies labu kov-kov. Mans vēders ir gluži smags. To­mēr sirds man no tā vieglāka nekļūst, jo nav man kov- kov paša mājās, kur dzīvo mana sieva, Iras ir tava ce­turtā dēla otrās sievas tēvmāsa, un kur dzīvo mana mazā meitiņa un manas sievas sirmā māte, un manas sievas sirmās mātes barojamais bērns, kas ir kroplis, un manas sievas māsa, kas tāpat mitinās pie mums ar saviem trim bērniem, kuru tēvs ir miris ar negantu tūsku …

— Vai pieci dolāri paglābs jūs visus no nelaimes uz kādu dienu vai pat uz vairākām? — Pūls pārbaudīdams aprāva pārāk garo stāstu.

— Jā, Kanak Oolea, un no tiem es vēl varēšu nopirkt sievai jaunu ķemmi, bet sev pašam mazliet tabakas.

Izvilcis no kuplo audekla bikšu sānkabatas ar zeltu pildītu maisiņu, Hārdmans Pūls izņēma no tā zelta monētu un veikli iemeta pastieptajā saujā. .

Kādam neprecētam jauneklim, kas kāroja sešus do­lārus jauniem jājamzābakiem, tabakai un piešiem, tika iedoti trīs dolāri; tikpat daudz otram, kuram vajadzēja cepures; bet trešajam, kurš pieticīgi lūdza pēc diviem dolāriem, iedeva četrus līdz ar skaistos vārdos izteiktu uzslavu par viņa drosmīgumu — viņš nesen kalnos ar laso bija noķēris jaunu meža vērsi. Visi jau zināja, ka saimnieks viņu prasības katrā ziņā apcirps uz pusi, tālab arī divkāršoja savu prasību apmērus. Hārdmans Pūls zināja, ka viņi to dara, bet tikai smīnēja pie sevis. Tāds nu reiz bija viņa paņēmiens, kā izrādījās, ļoti labs paņēmiens, lai tiktu galā-ar neskaitāmajiem-radiniekiem, pie tam nepavisam nemazināja viņa cieņu pārējo acīs.

— Un tu, Ahuhu? — viņš vaicāja kādam, kura vārds nozīmēja «indes koks».

— … un vēl tik daudz, cik maksā pāris audekla bikšu, — Ahuhu pabeidza savu vajadzību uzskaiti. — Esmu daudz un grūtos ceļos jājis pakaļ taviem lopiņiem, Kanak Oolea, un tajā vietā, kur manas bikses berzējas pret seglu sēžamvietu, pašām tām sēžamvietas vairs nav. Nebūtu glīti, ja sāktu runāt, ka Kanaka Ooleas kovbojam, kas bez tam vēl ir Kanaka Ooleas sievas pusmāsas brālēns, jākaunas ļaudīs rādīties citādi kā vien jāšus seglos vai arī jāsoļo atmuguriski, tiklīdz kāds uz viņu paskatās.

— Se tev nauda veselam ducim bikšu pāru, Ahuhu, — Hārdmans Pūls smaidīdams teica un pasvieda viņam attiecīgo naudas summu. — Esmu lepns, ka mana ģi­mene sargā manu lepnumu. Vēlāk, Ahuhu, tu man no šā bikšu duča vienas izsniegsi, citādi arī man nāksies soļot atmuguriski, jo manas paša bikses — pie tam vienīgās — iu tikpat nekaunīgā vietā izdilušas.

Un, sirsnīgi smiedamies par sava haole virsaiša pē­dējo jociņu, viss pulciņš vīru ar maigi bērnišķīgo prātu, bet stalti vīrišķīgo ārieni devās pie saviem zirgiem, kas viņus gaidīja, palika vienīgi vecais, sarukušais sirm­galvis Kumuhana, kuram bija likts gaidīt.

Veselas piecas minūtes abi sēdēja klusēdami. Tad Hārdmans Pūls lika meitenei pagādāt glāzi džina ar pienu, kuru, kad tā bija atnesta, viņš ar galvas mājienu vēlēja pasniegt Kumuhanam. Glāze neatrāvās no vecā lūpām, kamēr nebija tukša, pēc tam viņš izdvesa skaļu nopūtu: «A-a-ah,» — un nočāpstināja lūpas.

— Daudz ava esmu izdzēris savā laikā, — viņš do­mīgi ieteicās. — Tomēr ava ir vienkārša cilvēka dzē­riens, bet haole■ liķieris ir dzēriens virsaišiem. Ava dzē­rienam nav liķiera karstās pieglaudības, tas nesatrauc jūtas spēji kā spēriens, tā kvēle neliek cilvēkam tik asi izbaudīt patīkamo sajūtu, ka viņš dzīvo, jo ir taču pa­tīkami būt dzīvam.

Hārdmans Pūls pasmaidīja, atzinīgi pamādams ar galvu, un vecais Kumuhana turpināja:

— Liķierī ir siltums. Tas silda vēderu un dvēseli. Tas sasilda sirdi. Pat dvēsele un sirds top aukstas, ja cil­vēks kļuvis vecs.

— Tu esi vecs, — Pūls piekrita. — Gandrīz tikpat vecs kā es.

Kumuhana papurināja galvu un nomurdēja: — Ja vien es nebijis vecāks par tevi, tad gan es varētu būt tikpat jauns kā tu.

— Man ir septiņdesmit viens, — Pūls teica.

— Es neprotu rēķināt vecumu tādā veidā, — skanēja atbilde. — Kas notika tai gadā, kad tu piedzimi?

— Pagudrosim, — Pūls apsvēra. — Tagad ir 1880. gads. Atņemsim septiņdesmit vienu, tad paliks deviņi. Esmu dzimis 1809., tajā pašā gadā, kad mira

Kelīmakai, tajā pašā gadā, kad skots Arčibalds Kemp- bels dzīvoja Honolulu.

— Tad es tik tiešām esmu vecāks par tevi, Kanak Oolea. Es labi atceros šo skotu, jo tolaik jau rotaļājos starp Honolulu stiebru būdām un pat vizinājos uz dēļa pa vahine (sieviešu) bangotni Vaikiki piekrastē. Es tevi vēl tagad varu aizvest uz to vietu, kur stāvēja skota stiebru būda. Tagad uz tā zemes gabaliņa atrodas jūr­nieku misijas nams. Tomēr es zinu, kad esmu dzimis. Mana vecmāmuļa un māte man bieži par to stāstīja. Es piedzimu toreiz, kad uguns dieve jeb vulkānu dieve noskaitās uz Paieas iedzīvotājiem, jo tie nebija ziedo­juši viņai zivis no sava zivju dīķa, un viņa no Hūlalai sūtīja lejup lavas straumi, kas aizbēra šo dīķi. Paieas zivju dīķis ir piedzīts ar zemi uz visiem laikiem. Tas notika toreiz, kad es piedzimu.

— Tas bija 1801. gadā, kad Džeimss Boids būvēja Hilo piekrastē kuģus Kamehameham, — Pūls skaitīja gadus atpakaļ, — tātad iznāk, ka tu esi septiņdesmit deviņus gadus vecs jeb astoņus gadus vecāks par mani. Tu esi ļoti vecs.

— Jā, Kanak OoLea, — Kumuhana murmināja, lep­numā cenzdamies dižīgi izriezt savas iekritušās krūtis.

— Un tu esi ļoti gudrs.

— Jā, Kanak Oolea.

— Un tu zini daudzus noslēpumus, kas zināmi tikai pašiem vecākajiem.

— Jā, Kanak, Oolea. •

— Tātad tu arī zināsi … — Hārdmans Pūls aprāva, lai ar savu izbalējušo zilo acu ciešo skatienu jo iespai­dīgāk ietekmētu un hipnotizētu otro sirmgalvi. — Stāsta: Kahekili kauli esot izņemti no slēptuves un šodien atrodoties Karaliskajā mauzolejā. Esmu dzirdējis čuk­stam, ka no visiem dzīvajiem tu vienīgais vēl zinot, kā tas ir patiesībā.

— Es zinu, — skanēja lepna atbilde. — Es vienīgais zinu.

— Nu, vai tie atrodas mauzolejā? Jā vai nē?

— Kahekili bija alii (augstais virsaitis). Viņš bija no tās pašas ģints, no kuras cēlusies tava sieva Kaļama. Viņa arī ir aiii. — Vecais apakšnieks apklusa, pārdomās savilkdams plānās lūpas. — Es piederu viņai, tāpat kā visi manējie pirms manis piederējuši viņas ciltij pirms viņas. Viņa vienīgā ir pavēlniece pār maniem lielajiem noslēpumiem. Viņa ir gudra, pat pārāk gudra, tālab ne­liks man izpaust šo noslēpumu. Tev, o Kanak Oolea, es neteikšu jā, es neteikšu nē. Tas ir alii noslēpums, kuru nezina pat paši alii.

— Ļoti labi, Kumuhana, — Hārdmans Pūls viņu uz­teica. — Tomēr tu aizmirsti, ka arī es esmu alii un ka to, ko mana labā Kaļama neuzdrīkstētos vaicāt, es tai pa­vēlēšu vaicāt. Es varu tūdaļ pat aizsūtīt pēc viņas un likt, lai viņa pavēl tev atbildēt. Bet tā būtu muļķība, pie kam tu redzētu, ka esi divkārt apvests ap stūri. Pastāsti man šo noslēpumu, un viņa nekad to neuzzinās. Pār sievietes lūpām arvien izlīst viss, kas viņā pa ausīm ielijis, jo sieviete ir tā radīta. Es esmu vīrietis, bet vī­rietis ir radīts citādi. Kā tu labi zini, manas lūpas cieši piesūcas noslēpumiem, kā astoņkājis piesūcas sāļainai klintij. Ja negribi stāstīt man vienam pašam, tu pa­stāstīsi mums abiem ar Kaļamu, bet viņas lūpas runās, viņas lūpas runās, tā ka vispēdīgais malahini drīz vien zinās to, ko pretējā gadījumā būtu zinājuši tikai tu un es.

Ilgu laiku Kumuhana sēdēja klusu, prātodams par šiem argumentiem, bet neatrazdams iespēju, kā izvairī­ties no to loģiskā spēka.

— Liela ir tava haole gudrība, — viņš beidzot atzina.

— Jā vai nē? — Hārdmans Pūls tēmēja savu zobenu tieši sirdī.

Kumuhana vispirms palūkojās viņā, tad gausi pa­vērsa acis uz meiteni, kas gaiņāja mušas.

— Ej! — Pūls tai uzsauca. — Un nenāc atpakaļ, pirms nedzirdi mani sasitam plaukstas!

Hārdmans Pūls vairs neteica ne vārda arī pēc tam, kad mušu gaiņātāja bija nozudusi mājā; tomēr seja tam izskatījās cieta kā akmens: — Jā vai nē?

Atkal Kumuhana bažīgi pavērās apkārt un pat augšup "pērtiķpākšu koka zaros, it kā baiļodamies slepena klau­sītāja. Lūpas viņam bija ļoti sausas. Ar mēles galiņu viņš tās vairākkārt slapināja. Divreiz viņš raudzīja ierunāties, taču rīkle tā ķērkstēja, ka nekas nebija sa­

protams. Beidzot ar noliektu galvu viņš izčukstēja tik klusu un svinīgi, ka Hārdmanam Pūlam vajadzēja pa­šam pieliekt galvu, lai saklausītu: — Nē.

Pūls sasita plaukstas, un mazā meitene izskrēja no mājas, trauksmīgi steigdamās pie viņa.

— Atnes pienu un džinu vecajam Kumuhanam —1 tūdaļ! — Pūls pavēlēja, bet Kumuhanam viņš sacīja; — Tagad pastāsti man visu šo notikumu!

— Pagaidi! — tas atteica. — Pagaidi, līdz mazā vahine būs atnākusi un atkal aizgājusi!

Un, kad meitene bija projām, bet džins ar pienu aiz­gājis to ceļu, kāds jau nolemts džinam, kad tas sajaukts ar pienu, Hārdmans Pūls, vairāk neskubinādams, gai­dīja stāsta izklāstu. Kumuhana piespieda roku pie krū­tīm un īsiem starplaikiem dobji iejklepojās, gaidīdams uzmundrinājumu, tomēr galu galā sāka runāt pats no sevis.

— Tas bija šausmīgs notikums senajās dienās, ja nomira kāds lielais alii. Kahekili bija liels alii. Viņš varētu būt karalis, ja palicis dzīvs. Kas gan spēj pa­teikt? Es biju jauns cilvēks, bet vēl neprecējies. Tu zini, Kanak Oolea, kad Kahekili mira, un tu vari man pateikt, cik vecs es tad biju. Viņš nomira, kad gubernators Boki vadīja Blondas viesnīcu šepat Honolulu. Vai esi dzirdējis?

— Tad es vēl uzturējos Havajas pievēja krastos, — Pūls atbildēja. — Tomēr dzirdējis esmu. Boki ierīkoja degvīna tecinātavu un norentēja Manoas zemes, lai audzētu cukuru degvīna dedzināšanai, bet Kāhumanu, kas bija pavaldonis, atcēla rentes līgumu, izrāva cukur­niedres ar visām saknēm un iedēstīja tur kartupeļus. Boki noskaitās un, gatavodamies sākt karu, savāca pie Vaikiki savus karotājus līdz ar divpadsmit dezertieriem no vaļu ķērāju kuģa un pieciem vara sešmārciņu liel­gabaliem …

— Tieši tas bija laiks-, kad nomira Kahekili, — Ku­muhana dedzīgi iejaucās. — Tu esi ļoti gudrs. Tu par senajām dienām zini daudz ko labāk nekā mēs, vecie kanaki.

— Tas notika 1829. gadā, — Pūls apmierināts tur­pināja. — Tev bija divdesmit astoņi gadi, bet man divdesmit, es pašlaik braucu krastā vaļējā laivā pēc tam, kad «Melnais Princis» bija sadedzis.

— Man bija divdesmit astoņi, — Kumuhana atkār­toja. — Izklausās, ka pareizi būs. Es labi atceros Boki vara lielgabalus Vaikiki krastā. Ari Kahekili nomira tajā laikā Vaikiki. Ļaudis līdz šai dienai tic, ka viņa kauli tika nogādāti uz Honaunau Haleo Keave (mauzo­leju) Konā …

— Un labu laiku Vēlāk atvesti uz Karalisko mauzo­leju šepat Honolulu, — Pūls papildināja.

— Tāpat, Kanak Oolea, ir vēl daži, kuri līdz šai dienai tic, ka karaliene Alise tos līdz ar pārējiem savu senču kauliem glabā lielajās krūkās savā tabu istabā. Visi tie domā aplam. Es zinu. Kahekili svētītie kauli ir pagalam un zuduši uz mūžu. Tie nekur nav apglabāti. To vairs nav. Un daudzus lāgus kona vēji ir situši baltas putas Vaikiki bangotnē, kopš pēdējais cilvēks pēdējo reizi skatīja Kahekili. Es vienīgais esmu palicis dzīvs no šiem cilvēkiem. Es esmu pēdējais, un es nebiju vis laimīgs, ka dabūju piedalīties šajā nobeigumā.

Jo redzi! Es biju jauneklis, un sirds man karsta kā lava kvēloja pēc Melaijas, kura bija viena no Kahekili nama kalponēm. Tāpat arī Anapuni sirds kaisa viņas dēļ, kaut gan Anapuni sirds bija melna, kā pats redzēsi. Tonakt mēs dzīrojām — Anapuni un es — tonakt, kad mira Kahekili. Mēs ar Anapuni bijām vienkārši ļautiņi tāpat kā visi kanaki un vahine, kuri dzīroja līdz ar parastajiem matrožiem un vaļu ķērāja kuģa jūrniekiem no kuģa priekšgala Mēs dzīrojām, sēdēdami uz pa­klājiem Vaikiki krastmalā, turpat pie vecā heiau (tempļa), kas nav tālu no tās vietas, kur tagad atrodas Vildersa liedags. Toreiz es uz visiem laikiem iegaumēju, kādus daudzumus dzeramā spēj panest haole jūrnieki. Ja runā par mums, kanakiem, mūsu galvas no viskija un ruma bija kļuvušas karstas un vieglas un grabēja kā sažuvuši ķirbji.

Bija jau pāri pusnaktij, kā es labi atceros, kad ierau­dzīju pār slapjajām, cietajām krastmalas smiltīm nā­kam Melaiju, ko nekad nebiju redzējis piedalāmies kā-

1 Kuģa priekšgalā parasti atradās matrožu miteklis. 258

dās dzīrēs. Smadzenes man kaita kā elles liesmās, kad pamanīju, ka arī Anapuni skatās uz viņu, pie tam Ana­puni atradās viņai tuvāk, jo dzērāju lokā sēdēja man iepretī. Ai, es zinu, tas bija viskijs, rums un jaunība, kas manī kurināja šo kvēli; bet toreiz, tajā brīdī, mana neprātīgā galva izlēma: ja tā runās ar viņu, ja ies dejot ar viņu pirmo, tad es sagrābšu Anapuni rīkli abām rokām, nosviedīšu viņu gar zemi, pagrūdīšu zem vahine bangotnes turpat mums blakām un slīcināšu, un žmiegšu, līdz dzīvība viņu pametīs un nebūs vairs šķēršļa, kas stāvētu starp mani un Melaiju. Jo zini, ka viņa vēl nebija izšķīrusies starp mums, un tikai Anapuni dēļ viņa jau sen nebija kļuvusi manējā.

Melaija bija stalti noaugusi jaunava,. augums kā virsaišmeitai un pat vēl skaistāks, un tāda viņa nāca pie mums pār valgajām smiltīm mēness mirdzumā. Pat haole jūrnieki uz brīdi pieklusa un blenza viņā ar vaļē­jām mutēm. Kā viņa soļoja! Esmu dzirdējis tevi stāstām, o Kanak Oolea, par sievieti Helēnu, kas bijusi par iemeslu Trojas karam. Par Melaiju es varu teikt, ka viņas dēļ pat elles mūriem būtu ar mieru uzbrukt vēl daudz vairāk vīriešu nekā tai senlaiku pilsētai, par kuru tev patīk gari un plaši izrunāties, kad esi dzēris tā pamazāk piena, bet pavairāk džina.

Kā viņa soļoja! Mēnesnīcā blāvā medūzu vizma ban­gotne atgādināja petrolejas spuldzes pie rampas, kādas esmu redzējis jaunajā haole teātrī. Tā nebija meitenes, bet sievietes gaita. Viņa nelidinājās, šūpodamās kā sīkie vilnīši rifu sargātā rāmā piekrastē. Viņas gājienā bija kaut kas dižens un karalisks, it kā dabas spēku kustība, it kā lavas straumes vienmērīgais plūdums lejup pa Kau kalna nogāzēm uz jūru, it kā pašātu bangotas jūras milzīgie, rāmie viļņi, it kā četru lielo gadalaiku uzplūds un atplūds, kas var atgādināt mūziku dieva mūžīgajām ausīm, bet ir pārāk gauss savā laika plūsmā, lai veidotu skaņu parasta, strauji pulsējoša cilvēka ausij, kurš ātri mirst, nenodzīvojis ilgu mūžu.

Anapuni bija viņai tuvāk. Tomēr viņa skatījās uz mani. Vai tu, Kanak Oolea, esi kādreiz dzirdējis sau­cienu, kam nav skaņas, bet kas ir skaļāks nekā dieva gliemežvāku taures? Tā viņa sauca mani pāri visam

dzērāju lokam. Es pa pusei pacēlos, jo nebiju vēl ga­līgi apdzēries; bet Anapuni roka viņu apskāva un pie­vilka klāt, un es atkal atslīgu uz elkoņa, skatījos un sevī plosījos. Viņš gribēja piedabūt, lai tā apsēžas līdzās, bet es gaidīju. Ja viņa apsēstos un pēc tam vēl dejotu ar to, es zinu, ka pirms rītausmas Anapuni jau būtu mironis, nožņaugts un noslīcināts seklajā ban- gotnē.

Dīvaina gan, vai ne tā, Kanak Oolea, ir visa šī kvēle, ko dēvē par «mīlestību»? Tomēr nav vis dīvaina. Tā tam jābūt, kad cilvēks ir jauns, citādi cilvēku dzimums "neturpinātos.

— Tālab jau arī alkām pēc sievietes jābūt lielākām nekā alkām pēc dzīvības, — Pūls apstiprināja. — Citādi vairs nebūtu ne vīriešu, ne sieviešu.

— Jā, — Kumuhana -teica. — Bet nu jau pagājuši daudzi gadi, kopš šī kvēle mani galīgi pametusi. Es to atceros, kā mēdz atcerēties senu saules lēktu, kā to, kas pagājis. Un tā cilvēks kļūst vecs un auksts un dzer džinu — ne jau lai apskurbinātos, bet lai sasildītos. Un piens ir ļoti veselīgs.

Tomēr Melaija nesēdās tam līdzās. Es atminos, ka acis viņai mežonīgi zalgoja, bet mati bija atrisuši un plandījās, kad viņa noliecās pār Anapuni un kaut ko iečukstēja tam ausī. Un viņas mati pārklāja to visga­rām un noslēpa manām acīm, kamēr viņa čukstēja, un, to redzot, sirds man dauzījās pret ribām, apstulbinā­dama prātu, līdz es gandrīz neko vairs nevarēju sa­skatīt. Un es saņēmu kopā visu savu gribas spēku, lai spētu doties pāri lokam un notvert viņu, ja viņa pēc īsa mirklīša jau nenāktu pie manis.

Bet-tam nekad nebija lemts notikt. Vai atceries vir­saiti Konukalani? Viņš pats ieradās pie dzīru loka. Seja tam bija melna no dusmām. Viņš sagrāba Me-' laiju — ne aiz rokas, bet aiz matiem — un aizvilka projām, un tad viņu vairs nebija. To visu es pat tagad spēju aptvert tikai pa pusei. Es, kas grasījos nokaut Anapuni Melaijas dēļ, nepacēlu ne roku', ne balsi, lai pretotos, kad Konukalani aiz matiem aizrāva viņu pro­jām, — un Anapuni arī ne. Protams, mēs bijām vien- kārsi ļaudis, bet viņš virsaitis. To es zinu. Bet kālab diviem vienkāršiem vīriem, kas kļuvuši traki aiz alkām pēc sievietes, kad alkas pēc sievietes viņos ir stiprākas nekā alkas pēc dzīvības, jāpieļauj vienam vienīgam virsaitim, kaut tas arī bijis augstākais zemē, aizvilkt šo sievieti projām aiz matiem? Ja viņi alkst pēc tās vairāk nekā pēc dzīvības, kāpēc šiem diviem vīriem jābaidās tūdaļ uz vietas nosist šo vienu pašu virsaiti? Te ir kaut kas stiprāks par dzīvību, stiprāks par sie­vieti, bet kas tas ir? Kāpēc?

— Es tev atbildēšu, — teica Hārdmans Pūls. — Tā tas notiek tāpēc, ka lielākā tiesa cilvēku ir muļķi, un tālab tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas ir gudri, vajag rūpēties par viņiem. Tāds ir virsaitibas noslēpums. Visā pasaulē virsaiši stāv augstāk par cilvēkiem. Visā pasaulē, kamēr tā pastāv, arvien ir bijuši virsaiši, kuriem nākas sacīt daudzajiem muļķa cilvēkiem: «Dariet tā, ne­dariet šitā! Strādājiet — un strādājiet tā, kā mēs jums sakām, citādi jūsu vēderi paliks tukši un jūs iesiet bojā. Klausiet likumiem, kurus mēs jums dodam, vai arī jūs tapsiet par zvēriem un jums nebūs vietas pasaulē. Jūsu nemaz nebūtu, ja jau pirms jums nebijuši virsaiši, kas visu nokārtoja un visu noteica jūsu tēviem. Neviena jūsu atvase nepaliktu pēc jums, ja mēs tagad visu ne­nokārtotu un nenoteiktu jūsu pašu labā. Jums jāpaliek mierā un pazemībā, jūs drīkstat tikai degunu nošņaukt. Vakaros jums agri jābūt gultā, bet rītos agri jāceļas darbā, ja gribat, lai jums ir gultas, kur gulēt, nevis tikai perēklis kokā kā muļķa putniem. Sis ir gadalaiks, kad dēstāms jamss, tāpēc jums tas jādēsta tagad. Mēs sa­kām — tagad un šodien, nevis dzīrot un dejot hula. šo­dien, bet jamsu dēstīt rīt vai kādā citā no tām daudza­jām bezrūpīgajām dienām. Jums nebūs vienam otru nokaut, un jūsu tuvāko sievas jūs nedrīkstat aiztikt. Viss tas ir jūsu pašu dzīvības labad, jo jūs vienā reizē spējat domāt tikai par vienu dienu, kamēr mēs, jūsu virsaiši, jūsu vietā domājam par visām dienām un par tām dienām, kas vēl nāks.»

— Kā kalna galotnē mākonis, kas slīgst lejup un ap­ņem tevi, bet tu pat lāgā neapģied, ka tas ir mākopis, — tāda ir tava gudrība manam prātam, Kanak Oolea, —

Kumuhana purpināja. — Tomēr bēdīgi gan, ka man bija jāpiedzimst par vienkāršu cilvēku un visu mūžu jānodzīvo kā vienkāršam cilvēkam.

— Tas ir tālab, ka tu pats savā būtībā esi vienkāršs, — Hārdmans Pūls tam teica. — Kad cilvēks ir piedzimis vienkāršs, bet pēc dabas tāds nav, viņš paceļas augšup, pārspēj virsaišus un pats top par virsaiti virsaišiem. Kālab tad tu neesi tas, kurš valda pār manu fermu ar tās daudziem tūkstošiem liellopu, kurš apmaina ganus, kad uznāk lietus gāzes, kurš izmeklē vēršus, kurš vie­nojas par gaļas pārdošanu ar buriniekiem, kara kuģiem un ļaudīm, kas dzīvo Honolulu mājās, kurš kaulējas ar advokātiem, kurš palīdz radīt likumus un kurš pat karalim saka, ko darīt tam būtu gudri un ko atkal bīs­tami? Kāpēc neviens cits cilvēks nevar izdarīt to, ko varu es? Neviens pats cilvēks no visiem tiem, kuri strādā manā labā, kurus baro manas rokas un kuri ļauj man domāt viņu vietā — man, kur es taču strādāju smagāk nekā jebkurš no viņiem, neēdu vairāk kā jebkurš no viņiem un tāpat nespēju gulēt vairāk kā uz viena lauhala paklāja vienā reizē — gluži kā jebkurš no viņiem?

— Nu esmu izkļuvis no mākoņa, Kanak Oolea, — teica Kumuhana, sejai redzami noskaidrojoties. — Ta­gad es redzu daudz skaidrāk. Visu manu garo mūžu tie alii, zem kuriem esmu dzimis, ir domājuši manā vietā. Arvien, kad biju izsalcis, es gāju pie tiem pēc barības, kā tagad es eju uz tavu virtuvi. Daudzi ļaudis ēd tavā virtuvē, un visiem ir zināms, ka svētku dienās tu liec kaut treknus vēršus priekš mums visiem. Tālab es atnācu pie tevis arī šodien — vecs vīrs, kura darba­spēks nav vairs vērts ne šiliņa nedēļā, un lūdzu no tevis divpadsmit dolāru, lai nopirktu ēzeli, lietotus seg­lus un iemauktus. Tālab vien divi desmiti muļķa vīru no mūsējiem šepat pērtiķpākšu koku paēnā vēl pirms pusstundas prasīja no tevis dolāru vai divus, vai čet­rus, vai piecus, vai desmit, vai divpadsmit. Mēs esam bezrūpīgi ļautiņi un dzīvojam bezrūpīgas dienas, mēs nejēdzam stādīt jamsu īstajā gadalaikā, ja mūsu alii mūs nespiež, mēs neprotam pat nevienu dienu padomāt paši savā labā, un, kļuvuši tik veci, ka vairs nederam nekur, mēs zinām, ka gan jau mūsu alii padomās par kov-kov mūsu vēderiem un stiebru jumtu pār mūsu galvām.

Hārdmans Pūls atzinīgi palocīja galvu un skubināja:

— Nu, bet tie Kahekili kauli? Virs'aitis Konukalani tikko bija aizvilcis projām Melaiju, aiz matiem turē­dams, bet jūs abi ar Anapuni, pat nemēģinādami preto­ties, sēdējāt dzīrotāju lokā. Ko tad Melaija iečuksteja Anapuni ausī, noliekdamās tam pāri, tā ka viņas mati aizklāja tā seju?

— Ka Kahekili ir miris. To viņa bija pačukstējusi Anapuni. Ka Kahekili miris, tikko kā miris un ka vir­saiši, pavēlējuši visiem, kas namā, palikt iekšpusē, ap­spriežas, kur apglabāt viņa kaulus un miesu, pirms ziņa par viņa nāvi izgājusi atklātībā. Ka augstais priesteris Eopo jau pieņēmis lēmumu un ka viņa noklausījusies, lūk, ko: mēs ar Anapuni esot izraudzīti par upuriem, kam jāiet viens cejš ar Kahekili un viņa kauliem, lai turpmāk mūžīgi rūpētos par viņu ēnainajā viņpa­saulē.

— Moepuu, cilvēka upuris, — Pūls piemetināja.

— Bet misionāri taču bija ieradušies jau pirms devi­ņiem gadiem.

— Un jau gadu pirms viņu ierašanās elku tēli bija nogāzti un visi tabu salauzti, — Kumuhana piebilda.

— Bet virsaiši vēl arvien turējās pie vecajiem tikumiem, pie hunakele paražas, un alii kaulus slēpa tādās vietās, kur neviens cilvēks nevarētu tos atrast un darināt mak­šķeru āķus no viņu žokja kauliem vai bultu galus no viņu stilba kauliem, lai izpriecas pēc šaudītu sīkās pelī­tes. Ieskaties, o Kanak Oolea!

Sirmgalvis izkāra mēli, un Pūls izbrīnā ieraudzīja, ka šā vārīgā orgāna virspuse no pat saknes līdz gali­ņam bija tetovēta ar sarežģītām zīmēm.

— To izdarīja jau pēc misionāru ierašanās, dažus gadus pēc Keopuolani nāves. Bez tam es toreiz izsitu sev četrus priekšzobus un ar degošu koka mizu iede­dzināju puslokus uz sava ķermeņa. Un, kurš tonakt uz­drīkstējās parādīties ārpus durvīm, to virsaiši nogali­nāja. Tāpat ne gaismiņu nedrīkstēja redzēt kādā mājā, ne mazākais čuksts vai čabējiens nedrīkstēja atskanēt. Pat suņus un cūkas nosita, ja tie taisīja troksni, un

tajā nakti arī haole kuģu zvaniem ostā nebija atjauts zvanīt. Viņās dienās tas bija šausmīgs notikums, ja no­mira kāds alii.

Bet nu par nakti, kad nomira Kahekili. Pēc tam kad Konukalani bija aizvilcis Melaiju projām aiz matiem, mēs tā arī palikām sēžam dzīrotāju lokā. Daži no haole matrožiem sāka kurnēt; tomēr tajās dienās mūsu zemē viņu bija maz, bet kanaku daudz. Un nekad vairs cil­vēku acis netika redzējušas Melaiju. Konukalani vienī­gais zināja, kādā nāvē viņa mirusi, bet viņš to neteica nevienam. Un pat vēl pēc daudziem gadiem — kurš vienkāršs cilvēks — tāds kā Anapuni vai es — būtu uzdrošinājies viņam to jautāt?

^Tomēr Anapuni viņa to bija paguvusi pastāstīt, pirms viņu aizrāva projām. Bet Anapuni sirds bija melna. Man viņš neteica nekā. Pelnījis viņš bija gan, ka viņu nogalinātu, kā es to biju nodomājis. Lokā sēdēja arī milzīga auguma harpūnists, kura dziedāšana atgādināja vērša maurošanu; kā izbrīnā noraudzījos viņā, kamēr viņš bauroja kādu dziesmu par jūru, un, kad pēc tam atkal pavēros pāri lokam uz Anapuni, Anapuni bija - projām. Viņš bija aizbēdzis augstajos kalnos, kur va­rēja kādu nedēļu slapstīties pie putnu ķērājiem. To es uzzināju vēlāk.

Es? Es tik sēdēju vien, nokaunējies par savām alkām pēc sievietes, kuras nebija tik stipras kā mana verdziskā pazemība virsaiša priekšā. LIn es slīcināju savu kaunu lielos ruma un viskija kausos, līdz pasaule griezās riņķļ un apkārt gan manā galvā, gan ārpus tās, un Dienvidu Krusts dejoja hula pie debesīm, bet Kūlau kalni nolieca augstās galotnes līdz pat Vaikiki, tā ka Vaikiki bangotne varēja noskūpstīt tiem uzacis. Taču milzīgais harpūnists tikai rēca, kā rēcis; tās arī bija pēdējās skaņas, ko uztvēra manas ausis, kad es novēlos uz lauhala paklāja un kādu laiku biju beigts visam apkārtējam.

Kad pamodos, svīda rītausmas pirmā blāzmiņa. Mani pamodināja cieta, basa papēža spēriens sānos. Kaut gan biju salējis sevī šausmīgus daudzumus dzērienu, šis spēriens man vis nesagādāja nekādu patīkamo sa­jūtu. Dzīrotāji kanaki un vahine bija aizgājuši. Es viens pats biju palicis starp aizmigušajiem matrožiem; milzīgais harpūnists krāca kā valis, nolicis galvu man uz kājām.

Vēl daži spērieni ar papēdi, tad es uzšlējos sēdus un saku vemt. Tomēr spērējs bija nepacietīgs, viņš nopra­sīja, kur esot Anapuni. Es nezināju, un atkal mani spār­dīja — šoreiz divi nepacietīgi vīri no abām pusēm, — tāpēc ka es nezināju. Es jau nezināju arī to, ka Kahe­kili ir miris. Tomēr nojautu, ka gatavojas kas nopietns, jo abi vīri, kas mani spārdīja, bija virsaiši, un aiz tiem sakucis nelīkāja neviens vienkāršais cilvēks, lai izpildītu to pavēles. Viens bija Aimoku no Kanečes, otrs Humu- humu no Manoas.

Viņi lika man nākt līdzi, un viņu pavēles nepavisam nebija laipnas. Kad es piecēlos, milzīgā harpūnista galva noslīdēja man no kājām un pāri paklāja malai novēlās uz smiltīm. Viņš nourkšķējās kā cūka, lūpas vi­ņam pavērās un mēle visā garumā izkārās no mutes tieši smiltīs. Tā viņš arī neatvilka to atpakaļ. Pirmo reizi redzēju, cik gara var būt cilvēka mēle. Ieraugot smiltis uz šās mēles, mani no jauna pārmāca nela­bums. Šausmīga gan ir nākamā diena pēc nodzīrotas nakts. Es degu vienās ugunīs, visa mana iekšiene bija kā kvēlojošas ogles, kā aa lava, kā harpūnista mēle, kas aplipuši sausām smiltīm. Es noliecos pēc pusizdzerta kokosrieksta, bet Aimoku to izspēra no maniem trīcoša­jiem pirkstiem, un Humuhumu ar plaukstas locītavu uzgāza man pa sprandu.

Viņi abi blakām gāja man pa priekšu ar bargumā satumsušām sejām, bet es turējos viņiem pa pēdām. Mute man smakoja no dzērieniem, galva griezās no to sājajiem tvaikiem, un es būtu bijis ar mieru nocirst sev labo roku, ja vien varējis dabūt padzerties ūdeni, jel reizīti padzerties, kaut vienu malciņu. Bet, ja arī to dabūjis, es zinu, tas būtu izčūkstējis manā vēderā kā ūdens lāse, ko uzšļāc uz cepšanai sakarsētiem akme­ņiem. Šausmīga ir nākamā diena pēc žūpošanas. Daudzu jaunībā mirušu cilvēku mūžus esmu pārlaidis kopš tā laika, kad pēdējo reizi neprātīgi pietempos, kā to spēj tikai jaunībā, jo jaunība nepazīst ne mēra, ne atturības.

Tā nu, ejot tālāk, es sāku atskārst, ka miris kāds alii. Neviens kanaks negulēja smiltis aizmidzis un ari zag­šus nesteidzās mājup no ļikšanās ar mīļāko; neviena laiva nebija izbraukusi agrīnā zvejā, kaut zivis rifā vis­labāk ķeras tieši bēguma un paisuma maiņā. Kad mes aiz heiau nonācām pie tās vietas, kur Lielais Kameha- meha mēdza izvilkt krastā savas brigas un šonerus, es ieraudzīju, ka zem laivu nojumēm Kahekili lielajai laivai noņemtas pārsegtās mašas un ka patlaban, kaut gan ir bēguma laiks, cļaudzi cilvēki velk to pāri smilšu joslai uz ūdeni. Bet visi šie cilvēki bija virsaiši. Un, kaut arī acis man miglojās un galvā viss griezās vir­puļu virpuļiem, bet iekšienē kaita kvēlojošas ogles, es tomēr sajēdzu, ka mirušais alii ir Kahekili. Jo viņš bija vecs, un no visiem alii visdrīzāk varēja sagaidīt tieši viņa nāvi.

— Viņa nāve, cik esmu dzirdējis, vairāk līdzējusi gubernatora Boki dumpja izjaukšanā nekā Kekuanaoas lūgumi, — Hārdmans Pūls piezīmēja.

— Tā bija Kahekili nāve, kas to izjauca, — Kumu­hana apstiprināja. — Kad tonakt ziņa par viņa nāvi tomēr bija izpaudusies, visi apakšnieki sabēga savās stiebru būdās, nededzināja ne ugunskurus, ne pīpes un sargājās pat skaļāk elpot, jo, atrazdamies četrās sienās, viņi bija tabu, viņus nevarēja izmantot par upuriem. Tāpat aizbēga visi gubernatoram Boki pakļautie karo­tāji un arī no kuģa dezertējušie haole, tā ka vara liel­gabali gulēja pamesti, bet viņa virsaišu saujiņa viena pati nekā nevarēja iesākt.

Aimoku un Humuhumu lika man apsēsties smiltīs netālu no tās vietas, kur lielo laivu vilka ūdenī. Kad tā beidzot peldēja, visi virsaiši juta slāpes, jo nebija ra­duši tā pūlēties; tad nu man viņi lika rāpties palmās līdzās laivu nojumēm un mest lejā dzeramos kokosriek­stus. Viņi padzērās un atspirga, bet man viņi neļāva dzert.

Tad tie atnesa Kahekili no viņa nama uz laivu. Viņš bija guldīts noeļļotā, nopernicotā un gluži jaunā haole zārkā. To bija darinājis kāds kuģa galdnieks, laikam iedomādamies, ka taisa laivu, kas nedrīkst laist ūdeni cauri. Tas bija cieši nodrīvēts, bet virspusē virs Kahe- kili sejas bija ielaista plāna stikla rūts. Virsaiši nebija pieskrūvējuši virsējo dēli, kas pārklāj stiklu. Iespējams, ka viņi nemaz nezināja, kā jārīkojas ar haole zārkiem; tomēr vai nu šā, vai tā, — viņu nezināšana, izrādījās, bija mana laime, kā tu tūdaļ dzirdēsi.

«Te jau ir tikai viens moepuuteica priesteris Eopo, noskatīdamies manī, kad es sēdēju uz šķirsta laivas di­benā. Virsaiši jau airēja pāri rifam.

«Otrais aizbēdzis patvērumā,» Aimoku atbildēja. «Šis bija vienīgais, ko varējām notvert.»

Un tad es zināju. Nu zināju visu — mani upurēs. Par otro upuri bija paredzēts Anapuni. To tad Melaija dzīru lokā bija iečukstējusi Anapuni ausī. Taču viņu aizrāva projām, pirms viņa.paguva to pateikt man. Bet viņš, būdams savā sirdī melns, tīšām nebija man teicis.

«Jābūt diviem,» Eopo uzstāja. «Tāds ir likums.»

Aimoku pārtrauca airēšanu un paraudzījās atpakaļ uz krastu, it kā gribētu griezties atpakaļ, lai sadabūtu otro upuri. Bet vairāki citi virsaiši pretojās, aprādīdami, ka visi apakšnieki jau aizbēguši kalnos vai guļot savās mājās, tātad skaitoties tabu un ka vajadzēšot varbūt vairāku dienu, pirms pagūšot kādu saķert. Beigās Eopo padevās, kaut gan laiku pa laikam vēl norūca, ka li­kums pieprasot divus moepuu.

Mēs airējām tālāk, garām Dimanta Galvai un sānis no Koko Galvas, līdz atradāmies Molokai kanālam pret vidu. Straume pašlaik brāzās viļņodama, kaut gan pa- sāts pūta pavisam viegli. Virsaiši atpūtās no airēšanas, vienīgi stūresvīrs visu laiku turēja laivas priekšgalu pretī vējam un viļņu plūsmai. Un, pirms ķērās atkal pie darba, viņi vēl pāršķēla dažus kokosriekstus un pa­dzērās.

«Man diezgan maza bēda, ka esmu moepuu,» es teicu Humuhumu, «bet man gribētos padzerties, pirms mani nodur.» Es nedabūju dzert. Tomēr es teicu taisnību. No milzīgā daudzuma viskija un ruma jutos pārāk nelā­dzīgi, lai vēl baiļotos no nāves. Tad taču galu galā mana mute vairs nesmakos, galva nesāpēs, bet mana iekšiene nebūs izkaltusi kā karstas smiltis. Visnegantāk es mocījos, ja atcerējos harpūnista mēli, kādu to biju redzējis pēdējo reizi, — smiltīs izkārtu un ar smiltīm aplipušu. O Kanak Oolea, kādi lopiņi gan ir jauni vīrieši, kad tie sāk žūpot! Pirms nav kļuvuši veci — tādi kā tu un es, viņi neprot valdīt savas slāpju kārības un dzert ar sātu kā tu un es.

— Tāpēc ka mums jau cits nekas neatliek, — Hārd­mans Pūls atsaucās. — Veci kuņģi ir izdiluši plāni un vārīgi, un mēs dzeram ar sātu tāpēc, ka vairāk dzert nedrīkstam. Mēs esam gudri, bet šī gudrība ir rūgta.

— Priesteris Eopo nodziedāja garu mele par Kahe­kili māti un viņa mātesmāti, un visām viņu mātēm tālu atpakaļ līdz pat laiku sākumam, — Kumuhana turpi­nāja. — Bet man likās, ka nomiršu savā sakarsēto smilšu sausumā, pirms vēl dziesma būs galā. Un Eopo piesauca visus dievus no apakšējās pasaules, vidējās pasaules un augšējās pasaules, lai tie saudzētu un lolotu mirušo alii, kas taps uzticēts viņu gādībai, un lai tie piepildītu lāstus — šaušalīgus lāstus, kādus viņš raidīja pār visiem cilvēkiem, kas dzīvo, un tiem, kas vēl dzīvos, ja tie uzdrošinātos nelietīgi izmantot Kahekili kaulus, darinādami no tiem ieročus peļu šaudīšanai.

Vai tu zini, Kanak Oolea; priesteris runāja valodā, kas bija pavisam savādāka nekā mūsējā, un es zinu, ka tā bija priesteru valoda, senlaiku valoda. Maui viņš nesauca par Maui, bet gan par Maui-Tiki-Tiki un Maui- Po-Tiki. Bet Hinu, Maui dievišķo māti, viņš dēvēja par Inu. Un Maui dievišķo tevu viņš sauca dažreiz par Akalanu iTn dažreiz par Kanalou. Dīvaini, ka cilvēks, kam jāmirst un kas ir tik ļoti izslāpis, spējīgs atcerēties tādas lietas! Taču es atceros, ka priesteris Havaju sauca par Vaju, bet Lanai par Ngangai.

— Tie ir bijuši maoru vārdi, — Hārdmans Pūls pa­skaidroja, — un samoiešu un tongiešu vārdi, kurus priesteri atveduši sev līdzi sensenos laikos savos pir­majos pārceļojumos no dienvidiem, kad viņi uzgāja Ha­vaju un apmetās tajā uz palikšanu.

— Liela ir tava gudrība, o Kanak Oolea, — vecais vīrs svinīgi piebalsoja. — Ku, mūsu debesu balstītāju, priesteris sauca par Tu, vēl arī par Ru; un La, mūsu saules dievu, viņš dēvēja par Ra …

— Bet Ra taču senajās dienās ir bijis saules dievs Ēģiptē, — Pūls viņu pārtrauca mazliet ieinteresēts.

— Tik tiešām jūs, polinēzieši, esat klaiņojuši tālu — gan laikā, gan telpā, — pirms kļuvāt par tagadējo tau­tību. Tas ir tāls sauciens no senās Ēģiptes, kad Atlan- tīda vēl pacēlās virs okeāna, līdz jaunajai Havajas sa­lai Klusā okeāna ziemeļos. Bet turpini, Kumuhana! Vai tu vēl kaut ko atceries arī no tā, ko priesteris Eopo dziedāja?

— Pašās beigās, — vecais piekrizdams palocīja galvu, — kaut gan pats es biju jau pa pusei beigts un nāve zem priestera naža man naca ik brīdi tuvāk, viņš dziedāja dziesmu, no kuras es atceros katru vārdu. Klausies! Tā skanēja šādi.

Un vecais vīrs sāka dziedāt drebulīgā, aizlauztā fal- setā.

— Maoru nāves dziesma, neapšaubāmi, — Pūls pa­skaidroja, — un to dzied havajietis ar tetovētu mēli! At­kārto to vēlreiz, un es tev pateikšu tās vārdus angliski.

Un, kad sirmgalvis bija dziesmu atkārtojis, Pūls lē­nām tulkoja angļu valodā:

Bet nāve nav nekas jauns, .'Nāve ir un bijusi mūžīgi, kopš mira vecais Maui. Toreiz Pata-tai skaļi smējās Un pamodināja zemes garu dievu, Kas pāršķēla viņu divās daļās un tad ieslēdza zemē. Tā pienāca vakara mijkrēšļi.

— Un galu galā, — Kumuhana turpināja, — mani tomēr nenokāva. Eopo, paņēmis rokā nazi, ar ko mani nogalināt, un jau sagatavojies atvēzēties triecienam, tomēr nepacēla nazi. Un es? Kā es jutos un ko domāju? Bieži, Kanak Oolea, es tagad esmu pasmējies, to atmi­noties. Es jutos ļoti izslāpis. Es negribēju mirt. Es gri­bēju malku ūdens. Es zināju, ka man jāmirst, bet do­mās visu laiku kavējos pie tiem tūkstoš ūdenskritu­miem, kas gluži veltīgi gāžas lejup pali (bezdibeņos) Kūlau kalnu pievēja pusē. Es nedomāju par Anapuni. Biju pārāk izslāpis. Es nedomāju par Melaiju. Biju pā­rāk izslāpis. Bet nemitīgi manā iztēlē rādījās harpū­nista mēle, sausām smiltīm aplipuši, kādu to redzēju pē­dējo reizi smiltīs. Mana mēle bija gluži tāda pati. Bet laivas dibenā valstījās daudzi dzeramie kokosrieksti.

Es tomēr pat nemēģināju padzerties, jo viņi bija vir­saiši, bet es — vienkāršs cilvēks.

«Nē,» teica Eopo, pavēlēdams virsaišiem, lai sviež zārku pār malu. «Ja nav divu moepuu, tātad nevajag ari neviena.»

«Dur nost kaut to vienu!» virsaiši sauca.

Bet Eopo papurinaja galvu un atbildēja: «Mēs neva­ram raidīt Kahekili viņa ceļā, dodot līdzi tikai taro lakstus.»

«Labāk puse zivs nekā neviena,» Aimoku atkārtoja veco izteicienu.

«Bet ne alii bērēs,» priesteris aši attrauca. «Tāds ir likums. Mēs nevaram skopuļoties pret Kahekili un at­ņemt pusi viņam veltītā upura.»

Tā nu tajā mirklī, kad zārku svieda pār malu, mani nenokāva. Un dīvainā kārtā es tūdaļ jutos bezgala lai­mīgs, ka varu palikt dzīvs. Jau sāku atminēties Me­laiju, sāku jau gudrot, kā atriebties Anapuni. Bet, kad nu dzīves asinis bija mani atkal spēcinājušas, manas slāpes pavairojās desmitkārt un mēle, mute un rīkle šķita tikpat smilšainas kā harpūnista mēle. Kad zārks bija pārsviests pār malu, man vajadzēja sēdēt laivas dibenā. Kāds kokosrieksts ieripoja man starp kājām, un es uzliku kājas tam virsū. Bet, kad es to pacēlu rokā, Aimoku iezvēla pa šo roku ar airi. Paskaties!

Viņš pacēla roku, parādīdams divus saliektus pirkstus, ko nekad vairs nevarēja izstiept taisnus.

— Nebija laika gaudot par sāpēm, jo man virsū bruka daudz kas ļaunāks. Visi virsaiši šausmās sāka skaļi kliegt. Zārks peldēja ar galvgali virs ūdens un ne­bija nogrimis. Augšup un lejup tas šūpojās pa viļņiem aiz laivas pakaļgala. Taču laiva nevarēja novirzīties tam no ceļa, jo priekšgals bija jātur pret viļņiem un vēju, bet viļņi un vējš dzina to tieši virsū zārkam. Zārka stikla plāksne bija pavērsta pret mums, tā ka mēs caur ruti varējām saredzēt Kahekili seju un galvu; viņš smī­nēdams vērās mums pretī caur stiklu un šķita dzīvs, jau viņsaulē būdams, likās, ka viņš dusmojas uz mums un ar viņpasaules varu nodomājis izgāzt savas dusmas pār mums. Viņš svaidījās augšup un lejup, un laiva slīdēja viņam arvien tuvāk.

«Kauj viņu nost!», «Nolaid viņam asinis!», «Dur pašā sirdī!» — tā savās izbailēs virsaiši klaigāja uz Eopo. «Metiet pār malu kaut taro lakstus!», «Lai alii dabū jel pusi zivs!»

Eopo, kaut gan priesteris, bija pārbijies ne mazāk par citiem, un viņa lēmums sāka šķobīties, kad viņš re­dzēja Kahekili haole zārkā, kas negribēja grimt. Viņš sakampa mani aiz matiem, nogāza gar zemi un pacēla nazi, lai iegremdētu to manā sirdī. Manī vairs nebija ne mazākā pretestības spēka. Atkal atskārtu vienīgi to, ka esmu ļoti izslāpis, un manu aizmigloto acu priekšā kaut kur gaisā pavisam tuvu kūļājās harpūnista smil-, šainā mēle.

Bet, pirms vēl nazis paguva krist un ieurbties manī, nāca notikums, kas mani izglāba. Akai, gubernatora Boki pusbrālis, kā tu vēl atcerēsies, bija stūresvīrs laivā un tādējādi, sēdēdams pakaļgalā, atradās vistuvāk zār­kam ar mirušo, kas negribēja grimt. Viņš kļuva vai traks aiz bailēm un grūda uz priekšu airi, gribēdams at­bīdīt tālāk zārkā ieslēgto alii, kas šķita paliecamies, lai gāztos laivā iekšā. Aira gals trāpīja stiklu. Stikls sa­plīsa . ..

— Un zārks acumirklī nogrima, — Hārdmans Pūls iejaucās, — jo gaiss, kas to turēja virs ūdens, izplūda caur saplēsto stiklu.

— Zārks acumirklī nogrima, jo kuģa galdnieks to bija taisījis kā laivu, — Kumuhana apstiprināja. — Un es, kas jau biju moepuu, atkal kļUvu par cilvēku. Es pa­liku dzīvs, kaut gan tūkstošreiz nomiru aiz slāpēm, ie- kām nokļuvām atpakaļ Vaikiki krastā.

Un tā, o Kanak Oolea, Kahekili kauli neguļ vis Kara­liskajā mauzolejā. Tie atrodas Molokai kanāla dibenā, ja vien sen nav izšķīduši peldošā gļotu duļķē vai arī, jau iznīkušu koraļļpolipu ķermenīšu uzsūkti, nav iemū­rēti pašā koraļļu rifā. No cilvēkiem es esmu vienīgais dzīvais, kurš redzēja Kahekili kaulus nogrimstam Molo­kai kanālā.

Klusuma brīdī, kāds iestājās, Hārdmans Pūls ieslīga dziļās pārdomās, bet Kumuhana vairākkārt palaizīja sausās lūpas. Beidzot viņš pārtrauca klusumu:

— Un divpadsmit dolāru, Kanak Oolea, ēzelim, lie­totiem segliem un iemauktiem?

— Sie divpadsmit dolāri būtu tavējie, — Pūls atteica, pasniegdams sirmgalvim sešarpus dolāra, — ja vien man stallī starp dažādiem krāmiem nekarātos tieši tādi iemaukti un segli, kādu tev vajag, un tos es tev atdošu. Par sešarpus dolāra tu vari nopirkt tīri palabu ēzeli no pake (ķīnieša) Kokako ciematā, viņš man vēl vakar teica, ka tāda esot ēzeļu cena.

Viņi palika sēšam, Pūls apcerē nogrimis, vēl un vēl­reiz apdomādams tikko dzirdēto maoru nāves dziesmu, it īpaši rindiņu «Tā pienāca vakara mijkrēšļi», kas ar savu daili sniedza viņam dziļu mierinājumu; bet Kumu- hanu laizīja lūpas, lai rādītu, ka gaida vēl ko vairāk. Pē­dīgi viņš pārtrauca klusumu:

— Ilgi es tiku runājis, o Kanak Oolea. Manā mutē nav vairs tik daudz valguma kā tolaik, kad biju jauns. Tā vien liekas, ka no jauna mani pārņēmušas slāpes, kādās mocījos, gara acīm skatīdams harpūnista mēli. Džins ar pienu, o Kanak Oolea, būtu ļoti patīkams mē­lei, kas līdzinās tā harpūnista mēlei.

Smaida ēna pārlaidās pār Pūla seju.' Viņš sasita plaukstas, un mazā meitene atskrēja skriešiem vien.

— Atnes glāzi džina ar pienu vecajam Kumuha­nam! — Hārdmans Pūls pavēlēja.