STĀSTI

KĀ ALISE GRĒKUS SŪDZĒJA

šis stāsts par Alisi Akanu ir patiess notikums, kas atgadījās Havajā, ne jau mūsu laikos, bet tajās krietni senajās dienās, kad Ābels Ā Jo sludināja Honolulu savu brīnišķo atdzim­šanu un pierunāja Alisi Akanu izsūdzēt grēkus. Bet tas, par ko Alise pastāstīja savā grēksūdzē, skar tolaik vēl saglabājušās paaudzes vissenāko vēsturi.

Jo Alise Akanu bija piecdesmit gadus veca, dzīvi sākusi agri un tiklab sākumā,kā beigās baudījusi to pilniem malkiem. Viņas zināšanu kopums sniedzās pagātnē līdz daudzu ģimeņu, veikalu un plantāciju pašiem pirmsākumiem. Viņa bija dzīvs visprecīzākās informācijas krājums, kuru mēdza uzmeklēt advokāti, ja tiem vajadzēja ziņu par zemes īpašumu robežām un ze­mes gabalu dāvinājumiem, kā ari par precībām, dzim­šanām, mantojumu novēlējumiem vai skandāliem. Reti gan viņa sniedza tiem kārotās ziņas, jo prata cieši tu­rēt mēli aiz Robiem; bet, ja vifta to darīja, tad tikai tā­dos gadījumos, kad ar to varēja pakalpot taisnai lie­tai, nevienu neaizskarot.

Jo Alise jau no agrām meitenes dienām bija dzīvojusi ziedu, dziesmu, vīna un deju pasaulē; vēlākos gados viņa tapa visu šo izpriecu saimniece, jo kļuva par hula nama turētāju. Šādā vidē, kur svilpoja par dieva un cilvēku dotajiem likumiem, kur atmeta katru piesar­dzību, kur iereibušo mēles raisīties raisījās, viņa bija sakrājusi savas vēsturiskās zināšanas par lietām, ko citur neminēja ne čukstus un pat iedomāties uzdrīkstē: jās tikai retumis. Un mēles apvaldīšana viņai kalpoja lieliski, jo, kaut arī vecvecie iedzīvotāji labi zināja, ka viņai viss zināms, neviens netika dzirdējis viņu tenko­jam par Kalakauas piekrastes krodziņa laikiem, ne arī par iebraukušo kara kuģu virsnieku uzdzīvēm, kur nu vēl par diplomātiem, ministriem un senatoriem no vi­sas pasaules valstīm.

Tā nu piecdesmit gadu vecumā, tādā mērā pielādēta ar vēstures dinamītu, ka tas, ja gadījumā eksplodējis, spētu satricināt visu salu sabiedrisko un komerciālo dzīvi, tomēr stingri valdīdama savu mēli, Alise Akana bija hula nama saimniece un atbildīgā- par visām de­jotājām, kas dejoja hula gan karaliskajos sarīkojumos, gan luau (svētkos), gan mājas viesībās, gan poi mal­tītēs, gan arī ziņkārīgu tūristu izpriecai. Piecdesmitajos viņa bija ne tikai kupla miesās, bet pat strupa un resna, kā jau tas parasts polinēziešu zemnieku sievām ar spē- cīgu organismu, kas nepazina nekādu slimību un solīja vēl neskaitāmus dzīves gadus. Un tieši tad, šajos piec­desmitajos, viņa reiz iemaldījās — tāpat vien aiz gara laika un ziņkāres — Ābela Ā Jo atdzimšanas sanāksmē.

Bet Ābels Ā Jo, teoloģijas un vārda mākslas burvju meistars, bija tikpat sajaukta personība kā Billijs Svēt­diena. Ciltskoka ziņā viņš bija vēl trakāks jauktenis, jo par vienu ceturtdaļu skaitījās portugālis, par vienu

ceturtdaļu skots, par vienu ceturtdaļu havajietis un par vienu ceturtdaļu ķīnietis, šķīstīšanas uguns, kurai viņš lika liesmot, bija daudz svelmaināka un daudzkrāsai- naka, nekā to būtu spējis uzkurināt ikviens no šo četru tautību locekļiem atsevišķi. Jo viņā bija savākti vien­kopus šo četru krasi atšķirīgo cilvēku cilšu prasmīgums un blēdība, izmaņa un gudrība, asprātība un rupjība, dedzība un filozofiskums, gremdēšanās pārcilvēciski dziļos garīgos meklējumos un līdzās tam spēja bradāt līdz ceļiem reālās dzīves dūksnājā — tas viss viņā bija savienojies par vienu veselu kopumu. Bez tam vēl, visu to gudri saliedējot, viņš bija ieguvis gudro pašapmānī- šanās prasmi.

Ja Ābels sāka likt lietā savas vārda mākslas burvju spējas, viņš atstāja dziļi kaunā Billiju Svētdienu, kurš bija meistars tikai vienas valodas tautiskajā izloksnē un zagļu žargonā. Jo Ābels Ā Jo prata lietot visu četru pašreizējo valodu darbības vārdus, lietvārdus, īpašības vārdus un metaforas. Šis valodu mistrojuma mudžeklis un dzīvīgais sakausējums bija viņam tāds izteiksmes līdzekļu rezervuārs, kurā varētu noslīcināt miljoniem Billiju Svētdienu. Nevienai rasei nepiederīgam, brīnu­mainam jauklim, raibraibam maisījumam — Ābelam A Jo piemita ikvienas šas sastāvdaļas īpatnība visaugstā­kajā pakāpē. Gluži ka hameleons viņš lieliski prata pēc vajadzības izluncināt un izmirdzināt savas būtības da­žādās sastāvdaļas, gan apdullinādams tiešā uzbru­kumā, gan pārsteigdams un mulsinādams ar veikliem sāntriecieniem to ļautiņu garīgi viengabalainās un daudz vienkāršāk veidotās dvēseles, kuri nāca uz viņa atdzimšanas sprediķiem, lai sēdētu pie viņa kājām un liesmotu jīdzi viņa jūsmu ugunīm.

Ābels A Jo cieši ticēja pats sev un savai samaisītajai būtībai — tāpat kā viņš ticēja savam ērmoti samaisī­tajam priekšstatam, ka dievs izskatoties līdzīgs kā vi­ņam, tā arī ikvienam citam cilvēkam, jo tas vairs ne­esot vienas cilts, bet gan visas pasaules dievs, kuram izskatā jālīdzinās visu pasaules rasu piederīgajiem, lai arī tas būtu jāiedomājas kaut vai raibs. Un šis priekš­stats bija ārkārtīgi ietekmīgs. Ķīnieši, korejieši, japāņi, havajieši, portorikieši, krievi, angļi, franči — visu tautību piederīgie bez kādām domstarpībām cits citam līdzās krita ceļos viņa pārveidotās dievības priekšā.

Jau agrā jaunībā atkritis no anglikāņu baznīcas, Ābels A Jo gadiem ilgi bija mocījies apziņā, ka viņu spiež Jūdasa grēks. Sirdī būdams reliģiozs, viņš tomēr i bija noliedzis to kungu. Tātad viņš bija Jūdasam līdzīgs. Jūdass tapa nolādēts. Tātad arī viņš, Ābels Ā Jo, ir no­lādēts; bet viņš negribēja būt nolādēts. Tālab, kā jau tas ir cilvēka dabā, viņš locījās un līkumoja, pulēdamies paglābties no lāsta. Un pienāca diena, kad viņš atrisi­nāja sava glābiņa problēmu. Doktrīna, ka Jūdass ir no­lādēts, esot aplams dieva iztulkojums, viņš galu galā izlēma, jo dievs taču par visām lietām aizstāvot tais­nīgumu. Jūdass bija dieva kalps, īpaši izredzēts, lai pildītu sevišķi ļaunu darbu. Tālab Jūdass, arvien stingrs ticībā un kļuvis par nodevēju tikai pēc dieva pavēles, īstenībā esot svētais. Tātad arī viņš, Ābels A Jo, esot svētais tieši to nopelnu labad, ka kļuvis par atkri­tēju un nodibinājis savu īpašu sektu, un tā nu viņš ik­katru mīļu brīdi varot vērsties pie sava dieva ar sirds­šķīstu pateicību.

Šī teorija kļuva par vienu no valdošajām dogmām viņa sprediķos, un sevišķi spēcīgi tā darbojās, ja vaja­dzēja nospodrināt sirdsapziņu visu pārējo ticību atkri­tējiem, kuri citādi savas apziņas slepenajos dziļumos_ ju­tās saberzti pīšļos zem Jūdasa grēka sloga. Ābelam Ā Jo visi dieva nodomi bija tik skaidri, it kā tos būtu izdo­mājis viņš pats, Ābels Ā Jo. Atpestīti galu galā tikšot visi, kaut arī dažiem tas vilkšoties ilgāk nekā citiem un tie iegūšot vietas vienīgi pakaļējos sēdekļos. Cilvēka vieta pasaules mūžīgi mainīgajā haosā esot noteikta un iepriekš nolemta — ja ne citādi tas pierādāms, tad kaut jel noliedzot, ka vispār pastāv tāds mūžīgi mainīgs haoss. Tas esot tikai bubulis, ko cilvēki sagudrojuši savā prāta stulbumā; un, likdams lietā dornas un vārda visdzēlīgāko nekaunību, izmantodams tautas valodas sulīgumu, kas vistiešāk un vistuvāk iespiedās viņa klausītāju saprašanā, viņš izmēza šo bubuli no to sma­dzenēm, rādīja tiem dieva godību mīlestības apskaid­rībā un tādējādi sniedza dvēseles mieru un remdinā­jumu.

Kā gan lai Alise Akana, vienkārša tīrasiņu havajiete, būtu spējusi pretoties viņa veiklajam, demokrātiski iz­skaistinātajam, četru tautibu iedvesmotajam, ar tautas valodu bruņotajam uzbrukumam? No visciešākās saska­res viņš dzīves un grēka līkloču ceļus pazina ne sliktāk par Alisi — pats kādreiz bijis dziedātājzēns uz pasa­žieru kuģiem starp Havaju un Kaliforniju un pēc tam bāra zēns gan uz kuģiem, gan krastā no Barbarijas liedaga līdz pat Heinija tavernai. Jāpiezīmē, ka viņš bija pametis pirmā bāra zēna vietu Universitātes klubā, lai pārsviestos uz savu lielisko atdzimšanas sludinā­šanu.

Tā nu Alise Akana, iemaldījusies, lai paņirgātos, palika tur, lai pielūgtu Ābela Ā Jo dievu, kas bija satriecis viņas rūdītos prātus, jo tas šķita vissaprotamākais no visiem dieviem, par kādiem viņa jebkad dzirdējusi. Viņa deva naudu Ābela Ā Jo kolektei, slēdza savu hula namu un atlaida hula dejotājas pelnīt iztiku vēl dziļāku maldu ceļos, atteicās no spilgtām krāsām, grezniem tērpiem un ziedu vītnēm — un nopirka bībeli.

Tas bija reliģiskas jūsmas laikmets Honolulu mājok­ļos. īstenībā tā bija vienkāršo ļaužu tiekšanās pretī dievam. Augstu stāvošie un dižciltīgie tika aicināti, bet tie nekad neatsaucās. Tikai vientiesīgie un pazemīgie zemāko slāņu ļautiņi krita ceļos, lai nožēlotu grēkus, atzinās pat vissmagākajos grēkos, kas viņus spieda un mocīja, atteicās un attīrījās no visiem maldiem un at­kal devās projām, galvas pret sauli izslējuši, kā bērni nevainīgi un atdzimuši, Ābela Ā Jo dieva rokas svētīti, īsi sakot, šīs Ābela A Jo atdzimšanas saiešanas bija vieta, kur šķīstīja no grēkiem un gara apmātības, kur grēciniekus atsvabināja no viņu nastām un darīja vi­ņus atkal gaišus, skaidrus un garā veselus.

Tomēr Alise nebija laimīga. Viņa vēl nejutās šķīstīta. Viņa pirka un izdalīja bībeles, ziedoja vēl vairāk nau­das kolektei, aizgrābtīgi pievienoja savu alta balsi vi­siem korāļiem, bet neparko negribēja izsūdzēt grēkus. Velti Ābels A Jo pūlējās ap viņu. Viņa nebija ar mieru krist ceļos un biktēt, skaļā balsī izklāstot visu, kas slē­pās viņas atmiņu kambaros, — seno dienu labo draugu sliktos darbus. — Tu nevari kalpot diviem kungiem, —

Ābels Ā Jo viņai teica. — Elle ir pilna ar tādiem, kas to mēģinājuši. Nedalītai un skaidrai jābūt tavai sirdij, lai tu varētu salīgt mieru ar dievu. Pirms nebūsi -dieva priekšā šķīstījusi savu dvēseli atklātā sapulcē, tu nevari tapt pestīta. Un pa to laiku grēks, ko tu slēp sevī, tevi grauzīs kā tārps.

No zinātnes viedokļa — kaut gan viņš pats to nemaz neatskārta un par zinātni arvien mēdza zoboties — Ābelam Ā Jo bija taisnība. Viņa taču nevarēja atkal kļūt kā bērns un nest dieva žēlastības mirdzgšo kroni, pirms nebija ar grēksūdzi pilnīgi izmēzusi no savas dvēseles visas nelietības, ko pati darījusi, ieskaitot arī tās, ku­rās dalījusies ar citiem. Pēc protestantu paražas viņai vajadzēja atsegt savu dvēseli ļaužu priekšā, kamēr pēc katoļu paražas to mēdza darīt biktskrēsla nošķirtībā. Un, kad viss būs klaji atsegts, tad nāks dvēseles vieno­tība, miers, laime, sirdsskaidrība, atpestīšana un mū­žīga dzīvošana.

— Izvēlies! — pērkona balsī dārdināja Ābels A Jo.

— Padevība dievam vai padevība cilvēkam. — Bet Alise nespēja izvēlēties. Pārāk ilgi viņas mēli bija saistījuši cilvēciskās godprātības valgi. — Es šķīstīšu dvēseli 110 visa, kas attiecas uz mani pašu, — viņa kaulējās.

— Dievs pats zina, kā man apnikusi mana dvēsele un cik labprāt es to atkal gribētu tīru un mirdzošu kā to­reiz, kad biju vēl maza meitenīte Kaneohē …

— Bet visi tavas dvēseles pūžņi ir saistīti ar citām dvēselēm, — skanēja Ābela Ā Jo nemainīgā atbilde.

— Ja tev ir nasta, nomet to! Tu taču nevari nest nastu un tai pašā reizē būt brīva no tās.

— Es lūgšu dievu katru dienu, neskaitāmas reizes ik dienas, — Alise nepielaidās. — Es vērsīšos pie dieva ar pazemību, ar nopūtām un asarām. Es bieži jo bieži ziedošu kolektei un pirkšu bībeles, bībeles, bībeles bez sava gala.

— Bet dievs tev neuzsmaidīs, — atcirta dieva viet­nieks. — Un tu mūždien ļimsi zem savas smagās nas­tas. Jo tu nebūsi atklājusi visus savus grēkus, un, ka­mēr tie itin visi nebūs atklāti, tu netapsi atpestīta ne no viena.

— Grūta gan ir šāda atdzimšana, — Alise nopūtās.

— Atdzimšana ir pat daudz grūtāka nekā piedzim­šana, — Ābels Ā Jo itin nemaz necentās viņu mierināt. — «Pirms jūs nebūsiet kā šie bērniņi.. .»

— Ja vien es kādreiz sākšu savu grēksūdzi, ak, kas tā būs par lielu stāstīšanu, — Alise atzinās.

— Tātad jo lielāks iemesls, lai to izstāstītu.

Un tā viņi bija nonākuši strupceļā, jo Ābels Ā Jo ka­tegoriski pieprasīja pilnīgu pakļaušanos dievam, bet Alise Akana neapņēmīgi mīņājās pie paradīzes vārtiem.

— Jupis ar ārā, tā gan būs viena varena stāstīšana, ja tik Alise kādreiz vērs muti vaļā, — bīčkomeri un klai­doņi no kamaaina vidus līksmi tērgāja savā starpā, sē­dēdami pie palmu džina pudeles.

Klubos Alises grēksūdzēs iespējai piešķīra daudz lie­lāku vērību. Jaunākās paaudzes vīrieši paziņoja, ka cen­tīšoties dabūt sev priekšējās sēdvietas sapulcē, kur Alise runāšot, bet daudzi vecākā gadagājuma vīri mētājās tukšiem jokiem par Alises atgriešanos pie ticības. Bez tam Alise ievēroja, ka viņu pēkšņi ļoti iemīļojuši draugi, kas jau gadu divdesmit kopš bija aizmirsuši par viņas esību.

Kādu pēcpusdienu, kad Alise ar bībeli rokā pie vies­nīcas un cietokšņa taisījās kāpt elektriskajā tramvajā, Sairess Hodžs, cukura rūpnieks un lielbagātnieks, lika savam šoferim apturēt automašīnu blakus.Alisei.. Laip­nībā kūsādams, nerēķinādamies ar Alises gribu, viņš iedabūja to limuzīnā sev līdzās un veselas trīsceturtdaļ- stundas braukaja apkārt, ziedodams tikpat daudz sava. dārgā laika, lai personīgi lūkotu tai iedvesmot tās īstos uzdevumus.

— Jūs satikt — tas iepriecina noskumušu sirdi, — viņš dudināja. — Kā tie gadi lido! Jūs izskataties lie­liski. Laikam gan zināt mūžīgās jaunības noslēpumu.

Alise tikai smaidīja un pēc polinēziešu cildenās laip­nības paražas tāpat neskopojās ar glaimiem.

— Ak tu dieniņ, dieniņ, — Sairess Hodžs kavējās atmiņās. — Kāds gan puika es vēl biju tajās dienās!

— Un kas par puiku! — viņa atzinīgi pasmējās.

— Bet neatceros arī neko vairāk kā vien to sen pagā­jušo dienu puicisko niekošanos.

— Atminieties vien to vakaru, kad jūsu kučieris pie­dzērās un pameta jūs …

— Cst! — viņš klusināja. — Šis japāņu šoferis ir beidzis augstskolu un prot angļu valodu labāk nekā mēs abi kopā. Bez tam man šķiet, ka viņš spiego savas valdības uzdevumā. Kālab mums viņam kas jāizpauž? Bez tam es taču tolaik biju tik jauniņš. Jūs atceraties…

— Jūsu vaigi līdzinājās firziķiem, kurus mēs audzē­jām, kad vēl Vidusjūras augļu mušiņa nebija tiem uz­kritusi, — Alise atteica. — Man domāt, toreiz jūs ne- skuvāties biežāk kā reizi nedēļā. Jūs bijāt glīts puisis. Vai atminaties vēl to hula dziesmu, ko sacerējām jums par godu, un kā …

— Cst! — viņš atkal klusināja. — Tas viss ir sen ap­rakts un aizmirsts. Lai arī paliek aizmirsts.

Nu Alise ievēroja, ka acīs tam vairs nav nekā no jau­neklīgās vaļsirdības, kādu viņa atcerējās. Tagad viņa acis bija skadras un vērtējošas, tās pētīja Alisi, mek­lēdamas kādu apstiprinājumu tam, ka viņa netaisās mo­dināt no miroņiem tieši viņa dalību šajā apbedītajā pagātnē.

— Reliģija mums ir ļoti noderīga, kad nākam jau vidējos gados, — kāds cits vecs draugs Alisei stāstīja. Viņš cēla sev greznu namu Klusā okeāna augstajā krastā, nesen bija apprecējies otro reizi un patlaban atradās ceļā uz tvaikoni, lai sagaidītu mājās savas di­vas meitas, kas bija tikko beigušas Vasāra institūtu. — Mūsu vecumā, Alise, reliģija ir nepieciešama. Tā mīkstina mūsu sirdis, dara mūs iecietīgākus un ļauj piedot citu vājības, it īpaši … citu jaunības vājības, kad tie vēl spēlēja bagātos un nabagos, augstos un zemos un paši nezināja, ko dara.

Viņš bažīgi gaidīja atbildi.

— Jā, — Alise atteica. — Mēs visi esam dzimuši, lai grēkotu, un ir grūti tikt vaļā no grēka. Bet es cenšos, es cenšos.

— Nepiemirstiet, Alise, tajās senajās dienās es arvien rīkojos godīgi. Mums taču ne reizi neradās domstar­pības.

— Pat ne tajā vakarā, kad jūs divdesmit viena gada dzimšanas dienā rīkojāt luau un pēc katra tosta visādā ziņā gribējāt dauzīt traukus. Bet, protama lieta, jūs par tiem samaksājāt.

— Labi samaksāju, — viņš apgalvoja gandrīz kā lūgdamies.

—-Labi samaksājāt, — viņa apliecināja. — Par jūsu doto naudu es nopirku divtik daudz trauku un pat vēl vairāk, tā ka nākamajā luau varēju likt galdā simt div­desmit šķīvjus un man nevajadzēja ne īrēt, ne aizņem­ties ne šķīvjus, ne glāzes. Lords Meinvezers rīkoja šo luau — jūs jau viņu atceraties.

— Mēs ar viņu Manā bijām mežacūku medībās, — vecais draugs pameta ar galvu. — Mēs tur divas nedējas viesojāmies kādās mājās. Bet sakiet man, Alise, kā jūs domājat, manuprāt, šīs ticības būšanas ir laba lieta, pat joti laba. Tomēr nejaujiet, lai tās jūs nogāž no kātiem! Un nesāciet nu sūdzēt tos grēkus, kas attiecas uz mani! Ko gan manas meitas domātu par tiem sadauzītajiem traukiem!

— Arvien savā sirdī esmu lolojis aloha (maigas jū­tas) pret jums, Alise, — apliecināja viņai kāds senāta loceklis, resns plikpauris.

Un kāds cits, advokāts un pie tam vectētiņš, teica: — Mēs taču arvien esam bijuši draugi, Alise. Un nepiemirstiet, ka pie manis jūs ik brīdi varat griezties pēc padoma vai palīdzības likumu lietās par veikalnie­ciskiem darījumiem, es ar prieku pakalpošu jums, pie tam bez maksas, mūsu seno laiku draudzības dēj.

Kāds baņķieris ieradās pie viņas vēlu ziemsvētku va­karā, turēdams rokā iespaidīgu apmēru un oficiāla izskata aploksni, ko pasniedza viņai.

— Tikai gadījuma pēc, — viņš paskaidroja, — kad mani darbinieki pārbaudīja Japio ielejas zemes gabalu reģistrus, es tur uzgāju jūsu ķīlu zīmi par diviem tūk­stošiem — nu, par to rīsa lauku, kas izrentēts Ā Cinam. Tas novirzīja manas domas tālu pagātnē, kad mēs visi vēl bijām jauni un traki … jā, mazlietiņ traki, atklāti sakot. Un sirds man iesila, jūs atceroties, un tā nu ai? tīras aloha es, lūk, to visu nokārtoju un samaksāju jūsu vietā.

Arī tautas brāļi nepiemirsa Alisi. Viņas māja kjuva īsta Meka iezemiešu vīriešiem un sievietēm, kuri svēt- ceļojumus parasti veica visā klusībā pēc tumsas iestā­šanās, allaž ar dāvanām rokās — ar svaigu, nupat kā no rifa izvilktu tinteszivi, ar opihi un ļimu, ar sulīgu bumbieru groziem, visagrīnākajiem taukšķētiem kukurū­zas graudiem no Kahu aizvēja tīrumiem, ar mango aug­ļiem un āboliem, ar rožainām, sulīgām, izlasītām taro saknēm, ar zīdītiem sivēniem, banānu poi, maizes koka augļiem un tikko Pīrlharborā ķertiem krabjiem. Mērija Mendana, Portugāles konsula sieva, apsveikumam at­sūtīja konfekšu kārbu par pieciem dolāriem un putna spalvu apmetni, par kuru izpārdošanā varētu maksāt kādus septiņdesmit piecus dolārus. Un Elvīra Mijahāra Makaena Jin Vapa, bagātā ķīniešu importiera Jin Vapa sieva, pati personīgi atnesa Alisei divus veselus pina audekla baķus no Filipīnu salām un duci zīda zeķu.

Laiks gāja, un Ābels A Jo cīnījās ar Alisi par sirdi, kas nožēlotu visus grēkus, bet Alise cīnījās pati ar sevi par savu dvēseli, kamēr puse Honolulu iedzīvotāju, vai nu ļauni priecādamies, vai arī bažīdamies, gaidīja, kas no tā iznāks. Karnevāla nedēļa bija garām, polo spēles un zirgu sacīkstes pienākušas un pagājušas, un ļaudis jau gatavojās ceturtā jūlija svinībām, kad beidzot Ābels A Jo ar brutālu psiholoģisku uzbrukumu ieņēma Alises atturības cietoksni. Tas bija toreiz, kad viņš teica savu slaveno brīdinājuma sprediķi, ko visā kopumā varētu dēvēt par Ābela Ā Jo mūžības definējumu. Protams, tāpat kā to mēdza darīt Billijs Svētdiena attiecīgos ga­dījumos, arī Ābels Ā Jo šo definējumu bija nočiepis. Bet salās jau neviens to nezināja, un Ābela A Jo atdzimšanas mācības vērtējums cēlās par simt pro­centiem.

Tovakar viņa sprediķošana veicās tik sekmīgi, ka viņš no jauna lika atdzimt daudziem ticībai pievērstajiem, kas, ceļos mezdamies, brēca savu grēksūdzi un spaidī­jās juku jukām ar jauniem ticībai pievērsto bariem, kas dega šķīstīšanās ugunīs; starp atgrieztajiem bija pus- rota nēģeru zaldātu no divdesmit piektā kājnieku pulka garnizona, kāds ducis kavalēristu no ceturtā jātnieku pulka, kas te uzturējās pa ceļam uz Filipīnām, tikpat daudz piedzērušu kara kuģa matrožu, dažādas dāmiņas no Ivilejas un puse piekrastes salašņu.

Ābels A Jo, aiz sava rasiskā sajaukuma pats būdams iejūtīga dvēsele un pazīdams cilvēka raksturu un Alises Akanas dabu it sevišķi, labi zināja, ko dara, kad tajā ievērojamā vakarā cēlās kājās un izskaidroja dievu, elli un mūžību Alisei Akanai saprotamos jēdzienos. Jo gluži nejauši viņš bija uzgājis Alises vājo vietu. Kais­mīgi mīlēdams dabu tāpat kā visi polinēzieši, viņš vis­pirms bija atklājis, ka Alise dzīvo vienās bailēs no zemestrīcēm un vulkānu izvirdumiem. Kādreiz sen atpa­kaļ viņa uz Lielās salas bija pārdzīvojusi dabas kata­strofu, kad aizmigušai viņai stiebru būda sagāzās par galvu, un tad viņa redzēja uguns un vulkānu dievi pa Mauna Loa lēzenajām nogāzēm veļam lejup sarkanu lavas straumi, kas aizbēra zivju dīķus jūras malā un no sava ugunīgā ceļa kā ar slotu noslaucīja veselus vēršu barus, ciematus un cilvēkus.

Iepriekšējā vakarā viegla zemestrīce bija sadrebinā­jusi Honolulu un Alise Akana tālab pārlaidusi bezmiega nakti. Un rīta avīzēs bija rakstīts, ka Mauna Kea esot izvirdis un lava strauji ceļoties lielajā Kilaueas krāterī. Tā nu sapulcē Alise, kuras domas bažīgi šau­dījās starp šās pasaules šausmām un nākamās mūžīgās dzīves priekiem, nosēdās vienā no priekšējiem sēdek­ļiem, aiz nervu sabrukuma būdama tuvu histērijai.

Un Ābels Ā Jo cēlās kājās un lika savu pirkstu tieši viņas dvēseles visvārīgākajā vietā. Aprakstīdams dieva radīto pasauli vispār pieņemtajā veidā, tomēr atdzīvi­nādams šo vispārējo ar savu mēles veiklību jauktajā pusangļu, pushavajiešu tautas valodā, Ābels A Jo attēloja dienu, kad pat tā kunga neizmērojamai pacietī­bai būs pienācis gals, kad viņš liks Pēterim noslēgt visu grāmatvedību un rēķinus, pavēlēs Gabriēlam sa­pulcināt visas dvēseles uz pastaro tiesu un izsauksies pērkona balsī: «Velakahao!»

Šī Ābela Ā Jo pārcilvēkotā dievība, kas pasaules pa­stāvēšanas pēdējā dienā pērkona balsī izkliegs modernā havajiešu-angļu žargona apzīmējumu «velakahao», ir vislabākais piemērs šādu atdzimšanas sludinātāju va­lodas līdzekļu plašajam arsenālam. Velakahao literārajā valodā nozīmē «karsta dzelzs». Šo vārdu Honolulu me- tāllietuvē kaldinājuši simti tur nodarbināto havajiešu strādnieku, un ar to viņi saprot «strauji darboties», «sākt rīkoties» — proti, dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta.

— Un tas kungs sauca: «Velakahao!» — un tiesas diena sākās un pagāja viki-viki (ātri) — āre, tā; jo Pēteris bija labāks grāmatvedis nekā visi tie no Ūdens- tresta akciju sabiedrības, un pie tam Pētera grāmatas bija nemaldīgi pareizas.

īsi un aši Ābels Ā Jo nošķīra baltās avis no melna­jām un pēdējās steigšus vien nosūtīja ellē.

— Un nu, — viņš noprasīja, pie kam šinīs lappusēs viņa valoda gribot negribot tika kaut cik angliskota, — kam gan līdzinās elle? Ak mani draugi, ļaujiet, lai at­tēloju jums kaut sīku ainiņu, ko manas acis jau virs zemes skatījušas no elles iespējām. Es biju jauneklis, vēl gluži zēns, un dzīvoju Hilo. Rīts sākās ar zemes­trīci. Augu dienu varenā zeme nemitīgi drebēja un kratījās, līdz spēcīgi vīri dabūja jūras slimību, bet sie­vietes ķērās pie kokiem, lai nekristu gar zemi, un māj­lopi gāzās no kājām. Pats redzēju prāvu teļu, kuru kā sviestin nosvieda. Nakts, kas sekoja, bija neaprakstāmu šausmu pilna. Zeme svaidījās kā laiviņa Konas negaisā. Kādu zīdainīti sabradāja viņa paša mīļā māmuļa, jo, bēgdama no savas grūstošās mājas, uzmina tam virsū.

Debesis pār mūsu galvām dega ugunīs. Mēs lasījām bībeli debess kvēles gaismā, -kaut burtiņi pat jaunām acīm bija sīciņi. Sim misionāru bībelēm jau vienmēr ir pārāk smalka druka. Četrdesmit jūdžu no mums pati elles sirds, izvirdusi kalnu galotnēs, gāzās uz jūru sar­kana kā asins no liesmās izkusušām klintīm. Debesis lāktīja kā bezgalīgs ugunsgrēks, un zeme dejoja hula zem mūsu kājām — šī aina bija pārāk šausmīga un pā­rāk varena, lai mēs varētu to aptvert. Mēs spējām do­māt tikai par zemes kārtiņu, plānu kā ziepju burbulis, kura šķīra mūs no mūžīgā uguns un sēra ezera, un par dievu, no kura lūdzāmies glābiņu. Atradās šur tur cēlas un dievbijīgas dvēseles, kuras solīja saviem mācītājiem ziedot baznīcai ne tikai parastos mērenos sieciņus, bet pusi no visa, kas tiem pieder, ja vien tas kungs ļaušot tiem dzīvot, lai pildītu šo solījumu.

Ai mani draugi, dievs mūs paglāba. Bet vispirms viņš mums lika mazliet pabaudīt, kāda būs tā elle, kura atvērs savu rīkli mūsu priekšā pastarajā dienā, kad dievs sauks pērkona balsī: «Velakahao!» Kad dzelzs būs kar­sta! Padomājiet par to! Kad priekš grēciniekiem dzelzs būs nokaitusi!

Trešajā dienā, kad viss jau bija krietni pierimies, mēs abi ar draugu sludinātāju, juzdamies drošībā dieva rokā, uzkāpām uz Mauna Loa un paraudzījāmies baismīgajā Kilaueas krāterī. Mēs dziļi ieskatījāmies neizmērojamā bezdibenī, pašā apakšā līdz pat uguns ezeram, kas rēk­dams svaidīja liesmainu dzirksteļu bangas un šļāca tās simtiem pēdu gaisā tīri kā ceturtā jūlija uguņošanā, ko jūs paši esat redzējuši, un visu laiku mūs smacēja un reibināja dūmi un sēra tvaiki, kas milzu vāliem cēlās augšup.

Un to es jums saku, neviens cilvēks, kas dievu mīlē, nespēj raudzīties lejup šādā ainavā, lai visā pilnībā neapjaustu bībelē tēloto elli. Ticiet man — tie, kas rak­stījuši Jauno derību, nav spējuši rādīt vairāk par to, ko skatījām mēs. Es pats, piemēram, nespēju acis novērst no izrādes savā priekša', es stāvēju mēms un drebēdams, jo tik satriecoši vēl savu mūžu nebiju matījis visvarenā dieva spēku, godību un bargumu — viņa dusmu ieročus un neizsakāmās baismas, kas bruks pār tiem, kuri nevar gūt pestīšanu, kuri nešķīstīs savas dvēseles grēksūdzē un nelīgs mieru ar savu radītāju.

Bet, ak mani draugi, vai jūs domājat, ka šis skats satricināja mūsu ceļa rādītājus — iezemiešu pavadoņus, kuru sirdis bija dziļi iestigušas pagānismā? Nē. Velna roka gulēja pār viņiem. Pilnīgi vienaldzīgi, it ne drus­ciņas neaizkustināti, viņi tikai ņēmās gar savām vaka­riņām, pļāpādami rija jēlās zivis un pēc tam izstiepās uz paklājiem, lai nosnaustos. Tie bija velna bērni, ne­jūtīgi pret dieva darbu skaistumu, cildenumu un baismu briesmām. Bet jūs, ar ko patlaban runāju, jūs taču neesat pagāni. Kas ir pagāns? Tas ir tāds, kam piemīt stulba bezjūtība pret katru cēlu domu un katru cēlu jušanu. Ja gribat viņu izkustināt, nelieciet viņam rau­dzīties lejup ellē, bet uzdāviniet kalabašu ar poi, jēlu zivi vai arī uzaiciniet viņu uz kādu prastu, zemisku un baudkāru izpriecu. Ai mani draugi, cik nepieejami viņi ir visam, kas pacilā nemirstīgo dvēseli! Bet mēs ar sludinātāju, sirdīm žņaudzoties sāpēs viņu dēļ, rau- dzījāmies pašā ellē. Ai mani draugi, tā bija elle, svēto rakstu elle, mūžīgo mocību elle necienīgajiem …

Alise Akana aiz šausmām bija kritusi ekstāzē vai histērijā. Viņa nesakarīgi murdēja: — Ak kungs un dievs, es atdošu deviņas desmitdaļas visas savas man­tas. Es atdošu it visu. Es atdošu pat tos divus pina audekla baķus, spalvu apmetni un visu duci zīda zeķu …

Kad viņa bija_tiktā 1 atguvusies, ka spēja saklausīt, ko runā, Ābels A Jo ķērās pie sava slavenā mūžības definējuma.

— Mūžība ir ilgs laika sprīdis, mani draugi. Dievs dzīvo, un tātad dievs dzīvo mūžībā. Un dievs ir ļoti vecs. Elles ugunis ir tikpat senas un tikpat nebeidzamas kā dievs. Jo kā gan citādi mocības varētu vilkties bezgalīgi tiem grēciniekiem, kurus dievs pastarā dienā nogāzīs ellē, lai tie tur degtu mūžīgi un mūžam līdz visu laiku galam? Ai mani draugi, jūsu prāti ir sīciņi — pārāk sīciņi, lai spētu aptvert mūžību Tomēr man no dieva žēlastības ir dots apskaidrot jūsu saprašanu par mazu mazītiņu mūžības brītiņu.

Smilšu graudiņu Vaikiki krastmalā ir tik daudz kā zvaigžņu pie debesīm un pat vēl vairāk. Neviens cil­vēks nespēj tos saskaitīt. Ja arī cilvēkam būtu miljons mūžu, kuros tos skaitīt, viņam tomēr pietrūktu laika. Tagad nu iedomāsimies mazu, jauku, vecu minah put­niņu, kam salauzts spārns un kas nespēj lidot. Vaikiki krastmalā šis minah putniņš, kas nespēj lidot, paņem smilšu graudiņu un ar to knābītī lec, lec visu cauru dienu un vēl daudzas dienas, visu ceļu līdz pat Pīrlharborai, un iemet šo smilšu graudiņu līcī. Tad viņš atkal lec, lec visu cauru dienu un vēl daudzas dienas, visu ceļu at­pakaļ līdz Vaikiki pēc nākamā smilšu graudiņa. Un no jauna viņš lec, lec visu ceļu līdz Pīrlharborai. Un tā viņš to dara gadiem un gadu simteņiem, gadu tūksto­šiem un gadsimtu tūkstošiem, līdz pēdīgi Vaikiki krast-. malā vairs nav neviena smilšu graudiņa, bet Pīrlharbo- ras līcis ir piepildīts ar zemi un tur aug kokospalmas un ananāsi. Un tad, ai mani draugi, pat tad vēl ellē nebūs atausis rīts!

Šinī brīdi, tik piepeša kāpinājuma graujošā spēka satriekts, nespējīgs pretoties skaidrajai vienkāršībai un lietišķībai, ar kādu tik mākslīgi tika izmērots viens mūžības mirklītis, Alises Akanas gara stiprum sabruka un izšķīda. Viņa pietrūkās kājās, grīļodamās kā akla, un nošļuka uz ceļiem, lai nožēlotu grēkus. Ābels Ā Jo vēl gan nebija beidzis sprediķi, tomēr viņš lieliski pa­zina pūļa psiholoģiju un spēja izjust, līdz kādai kvēlei uzpūstas šķīstīšanas uguns liesmas, kas svilina viņa klausītājus. Viņš uzsauca dziedātājiem, lai sāk jo spē­cīgu atdzimšanas korāli, nokāpa no paaugstinājuma un, spiezdamies starp nēģeru zaldātiem, kas pilnās rīk­lēs rēca «Alelūjā!», devās pie Alises Akanas. Un, pirms sajūsmības vilnis paguva noplakt, deviņas desmitdaļas viņa draudzes un pilnīgi visi ticībai atgrieztie bija no­krituši ceļos un lūdzās pilnā kaklā, izkliegdami dievam savu sagrauzto siržu grēkus.

Pa telefonu gandrīz vai vienlaicīgi Klusā okeāna klubā un Universitātes klubā pienāca vēsts, ka nu bei­dzot Alise sūdzot grēkus sanāksmē; un pirmo reizi Ābela A Jo dvēseļu atdzimšanas sapulcē bariem vien sabruka dižciltīgie un augstu stāvošie, kas bija atbraukuši gan privātās mašīnās, gan taksometros. Pirmo atnācēju acis varēja skatīt dīvaino ainu, kā havajieši, ķīnieši un vis­dažādāko rasu jaukteņi, ko Havaja pilnīgi pārveidojusi, gan vīrieši, gan sievietes, pamazītiņām vien izčibēja un aizslīdēja pa Ābela A Jo saiešanas nama ārdurvīm. Tie, kas lavījās laukā, lielākoties bija vīrieši, bet tie, kas palika, ar ziņkārē tvīkstošām sejām centās nepalaist gar ausīm ne vārda no Alises runas.

Nekad neviens visā Klusā okeāna teritorijā, ne zieme­ļos, ne dienvidos, nav uzstājies sabiedrības priekšā ar ziņojumu, kas būtu izraisījis vairāk baiļu un lāstu kā runa, ko teica Alise Akana, šī grēku nožēlotāja Frīna no Honolulu.

— Pū! — pirmie atnācēji dzirdēja viņu sakām, kad bija jau izklāstījusi lielāko daļu no nevainīgākajiem un sīkākajiem grēciņiem, kādi bija saglabājušies vjņas at­miņā. — Jūs domājat, ka šis vīrs, Stefans Makekau, ir Moza Makekau un Minnijas Ā Lingas dēls un ka viņam ir likumīgas tiesības uz tiem divsimt astoņiem dolāriem, kurus viņš ik mēnesi saņem no Pārka Ričarda akciju sabiedrības par Amanas zivju dīķa izrentēšanu Bilam Kongam. Nepavisam ne. Stefans Makekau nav Moza dēls. Viņš ir Ārona Kamas un Tillijas Naones dēls. Vēl kā zīdainīti Ārons un Tillija to atdāvināja Možam un Minnijai. Es zinu. Mozs un Minnija, tāpat Arons un Tillija ir miruši. Tomēr es zinu un varu to pierādīt. Vecā misis Poepoe vēl ir dzīva. Es biju klāt, kad Stefans piedzima, un pa nakts melnumu, kad viņš "bija divus mēnešus vecs, es pati viņu aiznesu par dāvanu Možam un Minnijai, bet vecā misis Poepoe nesa lukturi. Sis noslēpums bija viens no maniem grēkiem. Tas mani at­turēja no dieva. Nu esmu brīva no tā. Jaunajam Ārči- jam Makekau, kas vāc maksājumus Gāzes kompānijai, bet pēcpusdienās spēlē beizbolu un dzer par daudz džina, tam, lūk, katra mēneša pirmajā datumā vajadzētu saņemt šos divsimt astoņus dolārus no Pārka Ričarda akciju sabiedrības. Viņš tos izšķiestu par džinu un no­pirktu Forda automobili. Stefans ir labs cilvēks. Arčijs nav labs. Pie tam viņš ir melis, divas reizes jau ticis notiesāts spaidu darbos uz rifa, bet pirms tam bijis labošanas iestādē. Tomēr dievs prasa patiesību, un Arčijs tagad saņems šo naudu un izlietos sliktiem mēr­ķiem.

Šādā veidā tad Alise klaidoja caur visiem sava garā un bagātā mūža piedzīvojumiem. Un sievas aizmirsa, ka atrodas saiešanas namā, un vīri tāpat, to sejas sa­tumsa niknumā, kad tie pirmoreiz uzzināja savu pie­laulāto otro pušu ilgi glabātos noslēpumus.

— Rīt no rīta advokātu kantori būs stāvgrūdām pilni, — detektīvu biroja vadītājs Makilveins, vienīgi uz īsu brītiņu atrāvies no viņam tik noderīgās informā­cijas kopošanas, pieliecies iečukstēja ausī pulkvedim Stiltonam.

Pulkvedis Stiltons piekrizdams pavīpsnāja, tomēr de­tektīvu biroja vadītājs skaidri redzēja, ka smīns tam iznāca tāds izķēmots.

— Honolulu dzīvo kāds baņķieris. Jūs visi zināt viņa vārdu. Viņš ir ticis uz zaļa zara un tagad dižojas

sabiedrībā tikai savas sievas dēļ. Viņam pieder daudz akciju Galvenajā plantāciju kompānijā un Starpsalu kompānijā.

Makilveins pazina portretu, kas nu veidojās, un aiz­turēja smiekliņu.

— Viņa vārds ir pulkvedis Stiltons. Pagājušo ziem­svētku vakarā viņš ieradās manā mājā ar lielu aloha (mīlestību) un pasniedza man ķīlu zīmes, kas dzēstas un nolīdzinātas, divtūkstoš dolāru vērtībā par manu zemes gabalu Japio ielejā. Bet kāpēc gan viņam bija radusies tāda naudas aloha pret mani? Es jums pa­stāstīšu …

Un viņa arī pastāstīja, mezdama spilgtu gaismas staru uz seniem veikalnieku darījumiem un politiskām mahinācijām, kas no sākta gala bija slēptas tumsībā.

— Šis tad nu, — Alise pabeidza šo epizodi, — ilgi bija grēks uz manas sirdsapziņas un atturēja manu sirdi no dieva.

Un Harolds Mailss tolaik bija senāta prezidents, un nākamā nedēļā viņš nopirka trīs apbūves gabalus Pīrl- harborā, pārkrāsoja savu Honolulu māju un nomaksāja visus ilggadējos parādus savos klubos. Un kur tad vēl Remzeja patversme Honokiki, kas ar testamentu bija novēlēta tautai, ja vien valdība apņemas to uzturēt. Bet, ja valdība pēc diviem gadiem vēl nebūs sākusi rūpēties par patversmi, tad tai jāpāriet Remzeja mantinieku ro­kās, kurus vecais Remzejs neieredzēja ne acu galā. Nu, un nams tiešām tika mantiniekiem. Viņu advokāts bija Cārlijs Midltons, un viņš mani pierunāja palīdzēt visu to nokārtot ar valdības vīriem. Un viņu vārdi bija … — Alise nosauca sešus uzvārdus no abām likumdevējas varas pārstāvībām, piebilzdama: — Laikam pēc tam viņi visi nokrāsoja savas mājas. Pirmo reizi es par to runāju. Mana-sirds nu ir daudz vieglāka un mierīgāka. Ar biezu ap-metuma kārtu tā bija nocietinājusies pret savu kungu. Un tad vēl ir Harijs Verzers. Toreiz viņš bija senātā. Visi par viņu runāja tikai ļaunu, un no jauna viņu vairs neievēlēja. Tomēr viņa māja toreiz netika nokrāsota. Viņš bija godīgs. Līdz pat šai dienai viņa māja nav pārkrāsota, kā tas ikvienam zināms.

Vēl ir Džims Lokendampers. Viņam ir ļauna sirds. Vēl tikai pagājušo nedēļu es dzirdēju viņu tepat visu jūsu priekšā sūdzam savus grēkus. Viņš nenošķīstīja visu savu dvēseli un meloja dievam. Es nemeloju die- yam. Gara ir mana runāšana, bet toties es izstāstu visu. Are, Acālija Akau, kas sēž tur pāri pretī, ir viņa sieva. Bet Lizija Lokendampere ir viņa laulātā sieva. Jau iz- senis viņam ir liela aloha pret Acāliju. Jūs domājat, ka viņas tēvocis, kas aizbrauca uz Kaliforniju un tur no­mira, atstājis viņai testamentā tos divtūkstoš piecsimt dolārus, kurus viņa saņēma? Tēvocis to vis nedarīja. Es zinu. Viņas tēvocis Kalifornijā nomira trūkumā, un Džims Lokendampers aizsūtīja uz Kaliforniju astoņdes­mit dolāru, lai viņu varētu apbedīt. Džimam Loken- damperam bija zemes gabals Kohalā, kuru viņš saņēma no savas mātes tēva māsas. Lizija, viņa laulātā sieva, to nemaz nezināja. Tā nu viņš pārdeva šo zemes gabalu Kohalas Dīķu kompānijai un tos divtūkstoš piecsimt dolārus atdeva Acālijai Akau …

Te nu Lizija, laulātā sieva, trūkās kājās kā no važat? norāvusies fūrija un, vīra sev blakus neatradusi, jo tas jau bija paguvis aizmukt, ar zobiem un nagiem klupa virsū Acālijai.

— Pagaidi, Lizija Lokendampere! — Alise izsaucās. — Manu sirdi spiež liels smagums tevis dēļ — un vēl kāda mājas krāsošana …

Un, kad Alise bija atklājusi to, kādā ceļā Lizija tikusi pie savas mājas pārkrāsošanas, Acālija bija uz­lēkusi kājās un plosījās kā negudra.

— Pagaidi, Acālija Akau! Tagad man jāatvieglina sirds no taviem grēkiem. Šoreiz tā nav mājas krāsošana. Džims par to arvien samaksāja. Tā ir tava jaunā peldu vanna un modernie cinkotā skārda vadi, kas smagi no­māc mani…

Daudz daudz nepatīkama Alise Akana zināja stāstīt par daudziem un dažādiem ļaudīm, vienādi nesaudzīgi graizīdama tiklab augstākās sabiedrības veikalnieciskos darījumus, finansiālo un sabiedrisko dzīvi, kā arī pašus zemākos slāņus. Neviens nestāvēja pārāk augstu vai pārāk zemu, lai tiktu sveikā cauri; un tikai divos no

rīta uzbudinātu klausītāju līdz pat durvīm pieblīvētajā saiešanas namā viņa beidza visos sīkumos pārstāstīt neskaitāmos personīgos grēciņus, ko zināja par cilvē­kiem no sabiedrības, kuras dzīvi bija dzīvojusi līdzi visu savu mūžu. Patlaban, grasīdamās beigt, viņa atcerējās vēl kaut ko.

— Pū! — viņa nošņaukājās. — Pagājušo nedēļu es iedevu Ābelam Ā Jo obligāciju, kam tirgus vērtība skaidrā naudā astoņsimt dolāru, iedevu, lai viņš no­maksā tekošos izdevumus un pieraksta to Pētera grā­matā debesu valstībā. Kur es ņēmu šo obligāciju? Jūs visi domājat, ka misters Flemings Džesons ir labs cilvēks. Viņa sirdī ir vairāk līčloču, nekā bija Pērļu līcīša ieejā, pirms Savienoto Valstu valdība iztaisnoja šo kanālu. Tagad viņš slimo ar aknām; bet šī slimība ir dieva sods, un tāds pats līčloču blēdis viņš arī nomirs. Misters Flemings Džesons iedeva man šo obligāciju pirms divdesmit diviem gadiem, kad tās tirgus cena bija trīsdesmit pieci dolāri. Vai tāpēc viņš iedeva, ka viņa aloha pret mani bija tik liela? Nē. Viņš vispār nav spējīgs just aloha, ja nu vienīgi pret dolāriem.

Tad nu klausieties! Misters Flemings Džesons uz­krāva man lielu grēku. Kad Frenks Lomiloli atradās manā namā, džina piesūcies, un par šo džinu misters Flemings Džesons man jau iepriekš bija samaksājis piecreiz vairāk, nekā tas vērts, es piedabūju Frenku Lomiloli parakstīt pirkuma līgumu, ka viņš pārdevis savu apbūves gabalu par simt dolāriem. Tas toreiz bija sešsimt dolāru vērts. Šodien tas ir divdesmit tūkstošu dolāru vērts. Varbūt jūs gribat zināt, kur atrodas šis apbūves gabals? Es jums to pateikšu un novelšu šo nastu no savas sirds. Tas ir Karaļa ielā, kur tagad uzcelts bārs «Ienāc vēlreiz!», Japāņu taksometru kom­pānijas garāža, Smita un Vilsona cinkotā skārda preču tirgotava un Ambrozija saldējuma kafejnīca, pār kuru rēgojas lielais Adisona īres nams, veselus divus stāvus augstāks. Nams ir no koka un arvien bijis labi nokrāsots. Vakar pat viņi sāka krāsot to no jauna. Taču šis apmetuma slānis nestāvēs starp mani un dievu. Starp mani un ceļu uz debesīm vairs nav neviena krāsu poda.

Nākamās dienas rīta un vakara avīzes visbezdievī­gākā kārtā noklusēja šos pēdējo gadu vissatraucošākos jaunumus; bet ļaudis Honolulu gan ķiķināja, gan šaus­minājās par čukstētajām ziņām, kas, bieži vien pat ne­pārspīlētās, gāja no mutes mutē, kur vien diviem Hono­lulu iemītniekiem gadījās satikties.

— Tā ir mūsu kļūda, — pulkvedis Ciltons klubā teica, — ka mēs jau pašā sākumā neiecēlām tādu kā glābšanas komisiju Alises dvēseles gaitām.

Bobs Kristijs, viens no jaunākajiem saliniekiem, sāka smieties pilnā kaklā, tik zīmīgi un tik skaļi, ka beidzot viņam noprasīja, ko tas īsti nozīmējot.

— O, neko sevišķu, — viņš atbildēja. — Es tikai, šurp nākdams, padzirdēju, ka par piedauzīgu uzveša­nos dzērumā un pretošanos amata personai tikko esot apcietināts vecais Džons Vords. Tagad Ābels Ā Jo jau ar gudru ziņu makšķerē pa policijas iecirkni. Viņam nekas tā nepatīk kā hronisku žūpu dvēseļu ķeršana.

Pulkvedis Ciltons paraudzījās uz Lasku Finstonu, un abi paraudzījās uz Geriju Vilkinsonu. Viņš tiem atbil­dēja ar tādu pašu skatienu.

— Ak tas vecais bīčkomers! — Lasks Finstons iz­saucās. — Nodzēries pasaules blandoņa! Biju pavisam aizmirsis, ka viņš vēl dzīvs. Ir gan tam izturīgs orga­nisms. Ne mirklīti nav bijis skaidrā, izņemot tās reizes, kad galīgi nogājies pie nabaga, un, cik atceros, nav tādas cūcības, kur viņš nebūtu pinies līdzi. Viņam tagad vajag būt pie astoņdesmitiem.

— Jā, uz to pusi jābūt, — Bobs Kristijs pamāja ar galvu. — Vēl arvien slaistās pa ostām un dzer, ja tik dabū naudu, un visi prāti viņam savā vietā, kaut arī nav vairs nekāds apķērīgais un, kad lasa, uzliek brilles. Un atmiņa viņam ir lieliska. Ja nu Ābels Ā Jo viņu no­kampj … »

Gerijs Vilkinsons atkāsējās, gatavodamies runāt.

— Tāds jauks sirmgalvis, — viņš ieteicās. — Atlieka no aizmirsta laikmeta. Maz vairs mums palicis tādu cilvēku. Seno laiku celmlauzis. īsts kamaaina (sense­nais iemītnieks). Vecuma dienās palicis bez palīdzības un nonācis policijas rokās. Mums kaut kas jādara viņa labā, pieminot viņa drosmīgo darbību Havajā. Viņa

dzimtene, kā man gadījās uzzināt, ir Segharbora. Viņš to nav redzējis kādu pusgadsimtu. Kā būtu, ja viņam rīt no rīta sagādātu patīkamu pārsteigumu, nomaksājot soda naudu un izsnie.dzot biļeti atpakaļ uz Segharboru līdz ar summiņu naudas, nu, teiksim, kāda gada iztikai? Es nodibināšu komisiju. Uzaicināšu tajā pulkvedi Cil- tonu, Lasku Finstonu un … un sevi pašu. Par priekš­sēdētāju — kurš gan būtu vairāk piemērots nekā Lasks Finstons, kas senajās dienās tik labi pazina šo veco džentlmeni? Tā kā iebildumu nav, tad ar šo es ieceļu Lasku Finstonu par priekšsēdētāju komisijai, kuras mēr­ķis ir organizēt un savākt naudas ziedojumus, lai sa­maksātu dižā celmlauža Džona Vorda soda naudu policijas iecirknī un viena gada ceļojuma izdevumus, turot piemiņā, ka visu mūžu viņš veltījis savus spēkus Havajas uzplaukuma veicināšanai.

Domstarpības neradās.

— Komisija tagad sāks savu slepeno sēdi, — Lasks Finstons teica, pieceldamies un citiem pa priekšu iedams uz bibliotēku.