STĀSTI

«KRUĶI»

Ja klaidu ļaudīm reiz pēkšņi nāktos atstāt Savienotās Valstis, tad daudzas ģimenes kristu dziļā nabadzībā. Klaidoņi dod iespēju tūkstošiem cilvēku godīgi pelnīt maizīti, skolot bērnus un audzināt tos dieva bijāšanā un labos tikumos. To es zinu labi. Mans tēvs kādu laiku bija konstebls un dzīves iztiku ieguva ar klaidoņu tvarstīšanu. Valsts viņam at­līdzināja par notvertajiem klaidoņiem pēc galviņām, un bez tam, cik atceros, viņš saņēma atalgojumu arī par nostaigātajām jūdzēm. Naudas līdzekļi arvien bija val­došā problēma mūsu mājturībā, un no tēva veiksmes medībās bija atkarīgs gaļas gabaliņa lielums mūsu mal­tītēs, jauns kurpju pāris, svētdienas izbraukums vai lasāmā grāmata skolai. Itin labi atceros, ar kādu ap­valdītu ziņkāri un satraukumu ik rītus gaidīju, kādi būs bijuši tēva pagājušās nakts pūļu rezultāti — cik daudz klaidoņu viņš savācis, un kādas ir cerības uz to no­tiesāšanu. Un tāpat arī vēlāk, kad man savās klaidoņa gaitās laimējās izmukt kādam uzmācīgam konsteblam, es tomēr ikreiz ar nožēlu iedomājos mazos puišeļus un skuķēnus, kuri gaida šo konsteblu mājās; man pat šķita, it kā es savā ziņā laupītu šiem puisēniem un meitēniem dažu labu prieku viņu dzīvītē.

Bet tāda nu reiz ir dzīve. Klaiņotājs spītē sabiedrībai, un sabiedrības sargsuņi pārtiek no viņa. Dažs klaiņotājs mīļu prātu ļaujas, lai sargsuņi viņu notver — it īpaši ziemas laikā. Protams, šādi klaiņotāji tad izvēlas vietas, kur cietumi skaitās «labi», kur nav paredzēti piespiedu darbi un pārtika ir pieklājīga. Tāpat savā laikā atra­dās — un ļoti iespējams, ka ir arī vēl tagad, — konstebli, kas brālīgi dalās savā atlīdzinājumā ar klaidoņiem, kurus tie apcietina. Šādam konsteblam nemaz nevajag pūlēties ar medībām. Viņš tikai uzsvilpj, un medījums pats dodas rokās. Taisni brīnums, cik daudz naudas var izsist uz galīgi beznaudīgo klaidoņu rēķina. Pa visiem Dienvidu rajoniem — vismaz tai laikā, kad es klīdu klaidoņa gaitās, — ir izkaisītas katordznieku nometnes un plantācijas, kur fermeri, nopirkuši notiesāto klaiņo- tāju soda laiku, izstrādina tos uz nebēdu. Tad ir vēl tādas vietas kā Ratlendas akmeņlauztuves Vermontā, kur izmanto klaidoņus, šā minētā štata labā pavisam nepelnītā kārtā izsūcot no viņu ķermeņiem enerģiju, kas viņos krājusies, «kratoties preču vagonā» vai «klauvējot pie vārtiem».

Pats neesmu iepazinies ar Vermontas štata Ratlendas akmeņlauztuvēm. Varu tikai no sirds priecāties par to, atcerēdamies, cik tuvu tām jau biju nokļuvis. Klaidoņu starpā ziņas iet no mutes mutē, un pirmo reizi padzirdu par šīm lauztuvēm, uzturēdamies Indiānas štatā. Bet, kad nonācu Jaunanglijā, valodas par tām skanēja bez mitas, un ikreiz runām līdzi jautās it kā brīdinājums no draudošajām briesmām. «Viņiem tur lauztuvēs cilvēku vajag kā ēst,» stāstīja klaiņotāji, savus ceļus staigā­dami, «un «staigulis» mazāk par trim mēnešiem lai ne­gaida.» Tolaik, kad nokļuvu Jaunhempšīrā, biju jau pa­matīgi apgaismots par šīm lauztuvēm un ne savu laiku vēl nebiju tik centīgi metis līkumu dzelzceļa «kāra­viem», «kruķiem» un konstebliem.

Kādu vakaru es, nokāpis lejā Konkordas dzelzceļa stacijā, uzgāju preču vilcienu, kas patlaban bija saga­tavots aizbraukšanai. Sameklēju tukšu preču vagonu, atgrūdu sānu durvis un ierāpos iekšā. Loloju cerības rīt no rīta sasniegt Balto Upi; tad es būtu nokļuvis Vermontas štatā, ne vairāk kā tūkstoš jūdžu no Ratlen­das. Bet pēc tam — jo vairāk uz ziemeļiem, jo attālums siarp mani un briesmīgo vietu augtu augumā. Vagona es uzdūros kādam «zaļknābim», kuru mana ierašanās, acīm redzot, ārkārtīgi iztrūcināja. Viņš noturēja mani par «būdinieku» — preču vagona pavadoni 110 bremžu būdiņas, bet, uzzinājis, ka esmu tikai «staigulis», viņš sāka stāstīt par Ratlendas akmeņlauztuvēm, kas tad arī, izrādījās, bija iemesls bailēm, kādas es viņam iedzinis. Viņš bija jauns lauku puisis, un līdz šim viņa ceļš bija • vedis tikai pa dzimtajām vietām.

Preču vilciens devās ceļā, un mēs vienā vagona stūrī nolikāmies uz dusu. Pēc stundām divām vai trim kādā pieturvietā es pamodos no maza troksnīša, kas radās, labās puses durvīm klusiņām atbīdoties. Zaļknābis šņāca vien mierīgi tāļāk. Arī es nekustināju ne pirksta, tomēr, plakstus pievēris, pa šauru spraudziņu raudzījos pasaulē. Atvērtajās durvīs kāds pabāza laternu, kurai sekoja būdinieka galva. Viņš tūdaļ pamanīja mūs un kādu brīdi novēroja. Es jau gaidīju negantu vārdu bi­rumu vai vismaz parasto: «Kājas pār pleciem, vardes!» Bet nekā, būdinieks lēnītiņām atvilka laternu atpakaļ un viegli jo viegli atkal aizbīdīja durvis ciet. Tas mani satrauca, jo bija ārkārtīgi neparasti un aizdomīgi. Es ieklausījos un dzirdēju aizbīdni klusītiņām iegulstam savā vietā. Tātad durvis bija nobultētas no ārpuses. No iekšienes tās atvērt mēs nevarējām. Viens steidzīgas at­kāpšanās ceļš mums bija nogriezts. Beigts un pagalam. Dažus mirkļus nogaidījis, es aizlīdu izmēģināt kreisās puses durvis. Tās vēl nebija noslēgtas. Atdarījis tās, es nolēcu zemē un atkal aiztaisīju ciet. Tad pār buferiem pārkāpu vilcienam otrā pusē. Tur, atkrampējis būdinieka aizbultētās durvis, ierāpos iekšā un aizvēru tās. Nu abas izejas no jauna bija lietojamas. Zaļknābis visu laiku gulēja, kā gulējis.

Vilciens devās tālāk. Pieturēja pie nākamās piestātnes. Izdzirdu soļus pa granti. Tad kreisās puses durvis ar brikšķi tika atrautas vaļā. Zaļknābis pamodās, arī es izlikos mostamies; abi paslējamies sēdus, blenzdami būdiniekā un viņa laternā. Viņš bez kādas kavēšanās ķērās tieši pie lietas.

— Es vēlos trīs dolārus, — viņš teica.

Mēs cēlāmies kājās un tuvojāmies viņam, lai ap­runātos sīkāk. Paskaidrojām, ka no visas sirds un lab­prāt būtu ar mieru ziedot viņam trīs dolārus, bet nelab­vēlīgais liktenis liedz mums šo vēlēšanos piepildīt. Bū- dinieks negribēja ticēt. Viņš sāka kaulēties. Atlaida līdz divi dolāriem. Mēs nožēlojām savus trūcīgos ap­stākļus. Viņš teica mums ne visai glaimojošus vārdus, saukāja par vardēm un lādēdamies sūtīja ellē velniem brokastīs. Tad viņš ķērās pie draudiem. Paskaidroja, ka gadījumā, ja mēs negribēšot patukšot savas kabatas, viņš mūs ieslēgšot un aizvizināšot uz Balto Upi, lai nodotu varasvīru rokās. Tāpat viņš gari un plaši iz­klāstīja visu, kas attiecās uz Ratlendas akmeņlauztuvēm.

Būdinieks jau domāja, ka neglābjami iedzinis mūs sprukās. Vai tad viņš nebija aizsprostojis vienas durvis un pats ar savu roku pirms dažām minūtēm noslēdzis otrējās? Kad viņš sāka runāt par lauztuvēm, pārbiedē­tais zaļknābis, gar sienu slapstīdamies, sāka virzīties uz pretējām durvīm. Būdinieks skaņi un garšīgi no­smējās.

— Nav ko steigties, — viņš teica. — Iepriekšējā pie­turvietā es nobultēju tās durvis no ārpuses. — Viņa nesatricināmā pārliecība, ka durvis ir noslēgtas, darīja šos vārdus ārkārtīgi ietekmīgus. Zaļknābis noticēja un krita izmisumā.

Būdinieks izteica savu ultimātu. Vai nu mums jāsa­grabina divi dolāri, vai arī viņš mūs ieslēgšot un nogā­dāšot Baltās Upes konsteblam — bet tas nozīmēja trīs mēnešus un akmeņlauztuves. Tagad, laipno lasītāj, iedo­mājieties, ka otrās durvis būtu aizbultētas. Nepiemir- stiet, cik dārgi cilvēks vērtē savu dzīvību. Tāpēc, ka man pietrūka viena vienīga dolāra, man būtu jāiet uz akmeņ­lauztuvēm un jākalpo trīs mēneši kā notiesātam vergam. Un zaļknābim tāpat. Mani varētu pat neskaitīt, jo es jau tik un tā biju nelabojams. Bet turiet prātā zaļknābi! Pēc šīm deviņdesmit dienām, kas zina, viņš iznāktu brīvībā, lemts noziedzīgai dzīvei. Un tad kādā jaukā - dienā viņš iedauzītu jums pakausi — neko daudz, tikai ar rungu iedauzītu pakausi, lai kļūtu par jums piedero­šās naudas īpašnieku … Nu, ja arī ne tieši jūsējo, tad kāda cita nabaga nevainīga radījuma pakausi.

Tomēr durvis nebija aizbultētas, un es vienīgais to zināju. Mēs ar zaļknābi lūdzām, lai mūs žēio. Es, jā­domā gan, piebalsoju šiem lūgumiem un smilkstiem aiz tīras ļaunprātības. Tomēr darīju, ko spēju. Sacerēju tādu «pasaku», kas varētu atkausēt viscietāko sirdi; tomēr šā mantrausīgā būdinieka norūdīto sirdi tā neatkausēja. Beidzot pārliecinājies, ka naudas mums nav, viņš dur­vis aizcirta un nobultēja, tad mirklīti pakavējās ārpusē, lai gadījumā, ja mēs būtu viņu mānījuši, vēl dotu mums iespēju piedāvāt šos divus dolārus.

Tagad nu ļāvu mēlei vaļu. Nu es viņu nosaucu par vardi. Es lamāju viņu visos tajos vārdos, kādos viņš pirmīt lamāja mani! Pēc tam vēl piemetināju šo to no savas puses. Nācu taču no Rietumiem, kur ļaudis prot lieliski lādēties, un es jau nebūtu es, ja ļautu šādam tādam draņķīga Jaunanglijas bānīša plukatas bremzi- niekam sist mani pušu mēles veiklībā un valodas skaud­rumā. No sākuma būdinieks mēģināja tikai pasmieties par to. Tad viņš pavisam aplamā kārtā sadomāja cirst man pretī. Es atlaidu mēlei visas pavadas un satriecu viņu pīšļos un putekļos, apbērdams ar saviem spārnota­jiem un liesmotajiem epitetiem. Ne jau tikai aiz untuma un literāras tīksmes es tik neganti ārdījos; biju pārskai­ties uz šo zemisko radījumu, kurš tikai tālab, ka man trūka viena dolāra, grasījās nodot mani uz trim mēne­šiem verdzībā. Bez tam mani mocīja ļaunas aizdomas, ka viņš velk savu «lomu» arī no konsteblu atalgojuma.

Tomēr es viņu pievārēju gan. Es plucināju viņa sirds­apziņu un lepnumu vairāku dolāru vērtībā. Viņš lūkoja

mani iebiedēt, draudēdams kāpt iekšā un ar kājas spē­rieniem izšķaidīt man iekšas. Par atbildi es savukārt piesolījos spert viņam ģīmī, ja viņš rāpsies vagonā. Pozīcijas priekšrocības atradās manā pusē, un to viņš saprata. Tālab viņš labāk palika aiz slēgtajām durvīm un aicināja palīgā pārējos vilciena apkalpes locekļus. Es labi dzirdēju, kā tie atsaucās un, grantij čirkstot, steidzās pie viņa. Un visu šo laiku otrās durvis stāvēja neaizbultētas, bet viņiem par to nebija ne jausmas; mans zaļknābis pa tam vai beidzās nost aiz bailēm.

jā, es biju īsts varonis — jo atkāpšanās ceļš man aizmugurē bija drošs. Izmeklētiem vārdiem es gānīju būdinieku un viņa palīgus tik ilgi, līdz tie atrāva durvis vaļā un es ieraudzīju viņu saniknotās sejas laternu gaismā. Viņiem viss šķita ļoti vienkārši. Viņi bija mūs iesprostojuši vagonā, tagad atlika tikai kāpt iekšā un piekaut mūs. To tad arī viņi grasījās darīt. Es tomēr nespēru sejā nevienam. Es atgrūdu vaļā pretējās durvis, un mēs abi ar zaļknābi izlēcām laukā. Vilciena apkalpe darīja to pašu.

Mēs pārlēcānr — ja vien atmiņa mani neviļ — pār kādu akmens žogu. Tomēr lieliski atceros, kur mēs pēc tam nokļuvām. Tumsā es tūdaļ paklupu pār kādu kap­akmeni. Zaļknābis izstiepās visā garumā pār kādu citu. Un tad mēs skrējām uz dzīvību un nāvi caur šo kapsētu. Mirušo gari laikam nodomāja, sak, tie nu gan prot skriet! Tāpat nosprieda arī dzelzceļnieki, jo, kad mēs izkūlāmies no kapsētas un, šķērsojuši kādu ceļu, drāzām iekšā tumšā mežā, bremzinieki atmeta vajāšanai ar roku un devās atpakaļ uz vilcienu. Mazliet vēlāk to pašu nakti mēs ar zaļknābi uzgājām kādas fermas aku. Kā­rojām padzerties ūdeni, bet pamanījām tievu virvīti, kas stiepās lejup gar akas grodiem. Uzvilkuši to augšā, at­klājām, ka tās galā karājas galonu 1 liela kanna ar krē­jumu. Un jcik tur trūka, ka es būtu nokļuvis Rātlendas akmeņlauztuvēs Vermontā.

Ja klaiņotāju valodas par kādu pilsētu vēstī, ka tās «kruķi ir bīstami», metiet līkumu šai pilsētai, bet, ja nu citādi nevar, ejiet tai cauri kā uz kaķa pēdiņām. Ir

1 Viens galons — 4,54 1. 334

vairākas pilsētas, caur kurām allāž jāsoļo piesardzīgi. Tada, piemēram, ir Ceijena pie Klusā okeāna dzelzceļa līnijas. Tai jau izsenis nodibinājusies šī bīstamās pilsē­tas slava, par ko tā var pateikties kādam Džefam Kā­ram (ja vien pareizi atceros viņa vārdu). Džefs Kārs jau pa gabalu pēc deguna vien prata noteikt, kurš ir klaidonis. Nekad viņš neielaidās pārrunās. Vienā mirkli viņš bija noskatījis klaidoni un nākamajā jau blieza ar abām dūrēm, nūjiņu vai ko citu, kas nu gadījās pa ķērienam. Kad Džefs Kārs klaidoni tā bija apstrādājis, viņš to pa kaklu pa galvu iztrieca no pilsētas, piesolī­dams visu ļaunāko, ja šis vēlreiz gadīšoties viņām pa grābienam. Džefs Kārs savu amatu pārvaldīja pilnībā. Uz ziemeļiem un dienvidiem, uz austrumiem un rietu­miem līdz pat vistālākajām Savienoto Valstu robežām {Kanādu un Meksiku ieskaitot) šādi apstrādātie klai­doņi iznēsāja ziņu, ka Ceijena esot bīstama. Laimīgā kārtā man nekad negadījās sadurties ar Džefu Kāru aci pret aci. Ceijenai es izdrāzos cauri kā viesulis. To­reiz mēs bijām kopā veseli astoņdesmit četri klaidoņi. Šis skaitliskais spēks lielākoties darīja mūs krietni pār­galvīgus, tomēr ne jau pret Džefu Kāru. Jēdziens «Džefs Kārs» nemitīgi spokojās mūsu iztēlē, stindzinādams drosmi, un viss bars dzīvoja gandrīz vai nāves bailēs, ka tikai nesastaptos ar viņu.

Nav nekādas jēgas apstāties un mēģināt izskaidroties ar «kruķiem», ja tie izskatās bīstami. Vienīgais, kas tādos gadījumos darāms, ir veikli jo veikli lasīties pro­jām. Man vajadzēja krietna laika sprīža, līdz es to iegaumēju; un pašu pēdējo mācību man sniedza kāds Ņujorkas «kruķis». Kopš tā laika man kājas pašas no sevis sāk kustēties projām, tiklīdz redzu kādu «kruķi» pastiepjam roku uz manu pusi. Šī automātiskā kustība kļuvusi par mana dzīves veida dzinējatsperi, kas arvien uzvilkta un ik brīdi gatava darboties. To es nekad vairs nespēšu pārvarēt. Lai arī es sasniegtu astoņdesmit gadu vecumu un uz ķeģiem steberētu pa ielu, ja tad kāds polis- mens pēkšņi pastieptu roku pret mani, — es skaidri zinu, ka nosviestu ķeģus un drāztu projām ar brieža kājām.

Tātad pēdējo slīpējumu savām zinībām par «kruķiem» es saņēmu kādā karstā vasaras pēcpusdienā Ņujorkā.

Visu nedēju pieturējās neciešama svelme. Biju pasācis izlocīt kājas no rītiem, bet pēcpusdienas pavadīt mazajā parkā pie laikrakstu stendiem un rātsnama. Turpat ne­tālu es no ielu tirgotājiem dabūju pirkt nocenotas grā­matas (kas bija sabojātas iespiežot vai iesienot) par dažiem centiem gabalā. Bez tam tieši parkā atradās mazi kioskiņi, kur pārdeva brīnišķīgu, ledaini aukstu sterilizētu pienu un paniņas par peniju glāzē. Katru pēcpusdienu es sēdēju kaut kur uz sola un lasīju, no­dodamies īstai piena plītniecībai. Ik dienas iztempu vis­maz piecas, reizēm pat desmit glāzes. Bija jau arī ne­jēdzīga sutoņa.

Tā es dzīvoju — lēnprātīgs, studijām nodevies piena dzērējs klaidonis, un tagad uzklausiet, ko es par to dabūju! Kādu pēcpusdienu atkal devos uz parku ar tikko iegādātu grāmatu padusē un alkainām slāpēm pēc paniņām pakrūtē. Stūrēdams uz paniņu kiosku, pama­nīju, ka ielas vidū pretī rātsnamam izveidojies pūlis. Tas pulcējās tieši tai vietā, kur es šķērsoju ielu, tālab apstājos palūkoties, kas tad īsti sasaucis kopā šo ziņkā­rīgo cilvēku baru. No sākuma neko nevarēju saskatīt. Bet tad pēc tā, ko saklausīju un pa spraudziņu redzēju, es noskārtu, ka te bars ielas puiku nododas pīvī spēlei. Tomēr pīvī spēle Ņujorkas ielās nav atjauta. Es to ne­zināju, taču dabūju iegaumēt drīz un pamatīgi. Biju pakavējies varbūt kādu pusminūti un pa šo laiku tikko paguvis uzzināt, kālab salasījies pūlis, kad izdzirdu kādu ielas puiku spalgi iebrēcamies: «Kruķis!» Puikas zināja, kas darāms. Viņi aizmuka. Es paliku.

Pūlis mirklī pajuka, un visi traucās uz trotuāriem ielas abās pusēs. Es devos uz ietvi parka pusē. Cilvēku piecdesmit, kas bija sākumā atradušies pūlī, arī devas tai pašā virzienā. Mēs gājām izklaidus. Nu es ieraudzīju «kruķi», cieši apjozušos, polismenu pelēkā uniformā. Viņš nāca pa ielas vidu bez kādas steigas, tīri kā pa­staigādamies. Nejauši pamanīju, ka viņš maina virzienu un tagad ieslīpi dodas uz to pašu ietvi, uz kuru es gāju taisnā cejā. Viņš čāpoja rāmā garā, pašķirdams izklie­dēto pūli sev priekšā, un es ievēroju, ka mūsu abu cejiem tūdaļ vajag krustoties. Savā vientiesībā neapjēdzu, cik tas bīstami, un, kaut arī biju izgājis krietnu mācību par «kruķiem» un viņu paņēmieniem, tomēr nenojautu nekā ļauna. Ne prātā man nenāca, ka «kruķis» stūrē tieši uz mani. Aiz bijības pret likumu es pašlaik jau grasījos apstāties un ļaut viņam šķērsot manu ceļu. Apstāties es tiešām apstājos, bet ne jau aiz savas labās gribas; vārdu sakot, tiku apstādināts. Bez kāda brīdinājuma «kruķis» pēkšņi grāba ar abām rokām man krūtīs. Sinī brīdī viņš vārda pilnā nozīmē uzmeta kauna traipu visam manam ciltskokam.

Manī sāka kūsāt visas brīvā amerikāņa asinis. No sentēviem mantotā brīvības mīlestība manās krūtīs brēca pret debesīm. — Ko tas nozīmē? — es noprasīju. Kā redzat, es vēlējos paskaidrojumu. Un to es dabūju. Blaukš! Viņa nūjiņa noblīkšķēja pa manu galvu, un es ģeņģeriski atsprāgu atpakaļ, tīri kā piedzēries; skatītāju ziņkārīgās sejas manu acu priekšā sāka bangoties aug­šup un lejup kā viļņota jūra, man tik dārgā grāmata, no paduses izslīdējusi, iekrita putekļos, bet «kruķis» stāvēja ar atvēzētu nūjiņu, gatavs nākamajam belzie­nam. Un šinī pusatmaņas brīdī es skatīju šādu parādību. Es redzēju nūjiņu, neskaitāmas reizes zveļam man pa galvu; es redzēju pats sevi policijas iecirknī — asiņainu un sadauzītu, nožēlojamā izskatā; es dzirdēju klerku lasām spriedumu par piedauzīgu uzvešanos, par amata personas aizskaršanu ar rupjiem vārdiem un vēl par daudziem citiem pārkāpumiem; un tad es ieraudzīju sevi Blekvelas salā. Ai, es labi zināju, kā tas viss notiek. Man zuda katra interese par turpmākajiem paskaidrojumiem. Es pat nepakavējos, lai paceltu savu dārgo, vēl nelasīto grāmatu. Es cirtos apkārt un skrēju. Jutos gaužām ne­lāgi, tomēr skrēju. Un tā man nāksies skriet līdz pat mirstamai stundiņai — ik reizes, kad vien kāds «kruķis» grasīsies sniegt paskaidrojumus ar nūjiņas palīdzību.

Kā nu ne — vēl ilgus gadus pēc manām klaidu die­nām, būdams jau students Kalifornijas universitātē, es kādu vakaru aizgāju uz cirku. Pēc izrādes un koncerta vēl uzkavējos noskatīties, kā sagatavo transportēšanai tādu lielu cirku. To pašu vakaru cirks ceļoja tālāk. Pie kāda ugunskura uzdūros grupai mazu puišeļu. Tur bija savi divdesmit gabali, un, paklausījies viņu čalošanā, atskārtu, ka zēni sagudrojuši bēgt cirkam līdzi. Tomēr cirka ļaudīm nebija ne mazākās patikas apkrauties ar veselu baru palaidņu, un tālruņa saruna ar policijas galveno iecirkni darīja šai spēlītei galu. Parādījās steig­šus izsauktais polismenu vads desmit vīru sastāvā, lai apcietinātu puišeļus par nakts aizlieguma pārkāp­šanu — pēc pulksten deviņiem vakarā tie nedrīkstēja uzturēties uz ielas. Polismeni aplenca ugunskuru un pa tumsu pielavījās tam pavisam klāt. Pēc signāla tie visi reizē devās uzbrukumā, un katrs polisrnens grāba knēveļu barā gluži tā, it kā grābtu ar ņudzošiem zu­šiem pildītā grozā.

Man, lūk, iepriekš nebija ne jausmas, ka ieradīsies policija, un, kad nu es negaidot ieraudzīju ķiverotos «kruķus», kas, misiņa pogas spīdinādami, bruka uz priekšu, abas rokas izstiepuši, viss manas būtības spēks un stiprums mirklī sabirza druskās. Atlika vienīgi automātiska kustība — bēgt. Un es bēgu. Pats nemaz ne­atskārtu, ka bēgu. Es neatskartu itin nekā. Viss, kā jau teicu, notika pilnīgi automātiski. Man taču nebija nekāda iemesla bēgt. Es nebiju klaidonis. Es biju šā štata pil­sonis. Šī bija mana dzimtā pilsēta. Nebiju vainojams itin nekādos pārkāpumos. Biju students koledžā. Mans vārds jau pat reizēm parādījās laikrakstos, un es val­kāju labas drēbes, kuras ne reizi nebiju pārgulējis nakti. Un tomēr es bēgu — akli, neprātīgi, kā izbiedēts brie­dis — noskrēju vairāk nekā veselu kvartālu. Un, kad galu galā atģidos, tikai tad ievēroju, ka vēl arvien skrienu. Man vajadzēja krietni piespiesties, lai apturētu savas kājas.

Nē, tam es nekad netikšu pāri. Tur neko nevar darjt. Kad «kruķis» pastiepj roku, man jābēg. Pie tam ne­laimīgā kārtā man arvien veicas iekulties cietumā. Kopš vairs neesmu klaidonis, esmu ticis apcietināts vairak reižu nekā tolaik, kad tāds vēl biju. Es, piemēram, svēt­dienas rīta kādas jaunas lēdijas pavadībā dodos iz­braucienā ar divriteņiem. Pirms nonākam aiz pilsētas robežām, mūs jau apcietina, jo uz ietves esam apdzinuši kādu kājām gājēju. Paņemos būt uzmanīgāks. Kad nā­kamo reizi atkal sēžos divritenim mugurā, ir vakars, un mana acetilēna spuldze negrib lāgā darboties. Turēdams prātā noteikumus, es saudzīgi uzmanu vārgo liesmiņu.

Man ļoti jāsteidzas, bet es velkos īstā gliemeža gaitā, lai tikai neizdzistu gurdi plīvojošā uguntiņa. Sasniedzu pilsētas robežas; esmu jau ārpus zonas, uz kuru attiecas iekšējās kārtības noteikumi; nu sāku joņot, lai atgūtu nokavēto laiku. Bet pusjūdzi tālāk jau mani «noknābj» «kruķis»; nākamajā rītā es maksāju galvojuma naudu policijas iecirknī. Pilsēta pavisam nodevīgā kārtā pa­stiepusi savas robežas par jūdzi tālāk, un man tas vel nebija zināms, tas ir viss. Apzinādamies savas neat­savināmās tiesības uz runas brīvību un mierīgas bied­rošanās brīvību, es pakāpjos uz tukšas ziepju kastes, lai laistu atklātībā tas īpašās tautsaimnieciskās idejas, kas mudžēt mudž manā paurī, bet «kruķis» norauj mani no kastes un aizvada uz pilsētas cietumu, un brīvā pcc tam tieku atkal pret drošības naudu. Tur nekā nevar darīt. Korejā jau biju paradis, ka mani apcietina ik pārdienas. Tas pats dievs arī Mandžūrijā. Kad pēdējo reizi biju Japānā, nokļuvu cietumā tādēļ, ka mani no­turēja par krievu spiegu. Tas neatbilda patiesībai, tomēr cietumā nokļuvu tik un tā. Šai ziņā es vairs neloloju nekādas cerības. Man lemts spēlēt Šiljonas gūstekni. Tāds ir mans liktenis.

Reiz gan es hipnotizēju kādu «kruķi» Bostonas rāts­laukumā. Nāca jau pāri pusnaktij, un viņam bija visas tiesības grābt mani ciet; bet, pirms es vēl paspēju ap­runāties, viņš jau bija izkampis man sudraba divdesmit piecu centu gabalu un iedevis nakts restorāna adresi. Tad vēlreiz Ņūdžersijā, Bristolē, pagadījās kāds «kru­ķis», kas jau turēja mani aiz apkakles un tomēr palaida vaļā, kaut gan, dieva vārds, iemesla viņam bija diezgan tupināt mani krātiņā. Viņš taču no manis dabūja tādus belzienus, kādus, varu derēt, vēl savu mūžu nebija bau­dījis. Tas viss notika tā. Ap pusnakts stundu es piekari­nājos pie preču vilciena, kas gāja ārā no Filadelfijas. Būdinieki notrenca mani nost. Vilciens lēnītiņām virzī­jās pa sliežu un pārmiju labirintu preču stacijas terito­rijā. Es no jauna piekabinājos pie vagona, un atkal mani aizdzina. Redziet, man jau vajadzēja uzlēkt un pieķerties kaut kur ārpusē, jo tas bija tiešās satiksmes kravas vilciens, kam visas durvis nobultētas un aizzī­mogotas.

Pēc otrreizējās nosviešanas būdinieks nolasīja man morāli. Viņš paskaidroja, ka es liekot dzīvību uz spēles, jo šis taču esot ātrvilciens un ejot kā nelabais. Es vi­ņam gan atteicu, ka esmu pieradis pie tā, tomēr nekas nelīdzēja. Viņš atbildēja, ka neparko neļaušot man tīšu-- prāt galu meklēt, un man bija vien jālec nost. Tomēr man izdevās pieķerties pie vilciena trešo reizi, un es nokļuvu uz buferiem. Tie bija vistievākie buferi, kādus vien esmu redzējis, — es nedomāju pašus buferus, tos dzelzs atsitņus, kas žvarkstēdami, šķindēdami dauzās viens pret otru; es domāju stieņus, kuri kā milzīgas plankas šķērso preču vagonu galus tieši virs buferiem. Ja kāds brauc uz buferiem, viņš stāv uz šīm plankām, ar katru kāju uz savas, pie tam buferi paliek apakšā viņam starp kājām.

Bet šie stieņi jeb plankas, uz kuriem tagad atrados, nebija tie parastie platie, kādi tolaik mēdza būt kravas vagoniem. Pavisam otrādi, tie bija ļoti šauri — ne vai­rāk kā collas pusotras platumā. Uz tiem nevarēju no­vietot ne pusi no savas kurpes zoles. Bez tam nebija arī itin nekā, pie kā rokām turēties. Tiesa, turpat jau at­radās abu vagonu gala sienas, bet tās bija vienīgi līdze­nas, stateniskas virsmas. Pie tām nebija neviena tve- rekļa. Lai noturētos, es varēju vienīgi atspiest plaukstas pret šīm sienām. Tomēr arī tas būtu diezgan labi, ja vien stieņi bijuši pietiekami plati manām kāju pēdām.

Izbraucis ārpus Filadelfijas, vilciens sāka uzņemt āt­rumu. Tikai tad es sapratu, ko īsti bija domājis būdi­nieks, pieminēdams «gala meklēšanu». Vilciens gāja arvien ātrāk un ātrāk. Tas bija tiešās satiksmes vilciens, un nekādi šķēršļi to nekavēja. Tajā Pensilvānijas daļā atradās četrēji sliežu pāri cits citam līdzās, un manam austrumu preču vilcienam nedarīja nekādas raizes ne sastapšanās ar preču vilcieniem, kas devās uz rietumiem, ne arī no aizmugures garām traucošie austrumu eks­preši. Sliežu ceļš piederēja viņam vienam pašam, un viņš to arī lika lietā. Mans stāvoklis bija gaužām bīs­tams. Vienīgi ar pēdu ārmalām es balstījos uz šaurajiem stieņiem, izmisīgi spiezdams delnas pret plakanajām, stateniskajām vagonu sienām. Un šie vagoni ļodzījās, pie tam ļodzījās katrs citādi, kustēdamies augšup un

lejup, uz priekšu un atpakaļ. Vai esat kādreiz redzējis cirka jātnieku, kas stāv uz divu auļojošu zirgu mugu­rām — ar katru kāju uz savas? Nu, lūk, to pašu tad darīju arī es, tikai ar nelielām atšķirībām. Cirka jāt- niekam ir pavada, pie kā turēties, kamēr man nebija nekā; viņš pilnīgi balstās uz abām pēdām, kamēr es stāvēju tikai uz pēdu maliņām; viņš saliec ceļus un ķer­meni, šādā stājā gūdams izliekuma atsperīgumu un iz­mantodams zemāk novietotā smaguma centra stabili­tāti, kamēr man, gribi vai negribi, vajadzēja stāvēt taisni un turēt kājas nesaliektas; viņš jāj ar seju uz priekšu, kamēr es braucu sāniski; un tāpat arī, ja vi­ņam gadītos nokrist, viņš tikai nokūleņotu zāģu skaidās, bet mani riteņi saraustītu gabalu gabalos.

Un šis kravas vilciens tik tiešām gāja kā nelabais, dārdēdams un kaukdams, neganti svaidīdamies pagrie­zienos, rībinādams pār sliežu savienojumiem, kad viens vagona gals palēcās uz augšu, kamēr otrs šņirkstot slīga lejup vai arī grūdās pa labi tieši tajā brīdī, kad pretējais zvēlās uz kreiso pusi, un man tikai atlika lūgt dievu un cerēt, ka reiz taču vilciens apstāsies. Tomēr tas nestājās. Tam nebija nekādas vajadzības stāties. Pirmo, pēdējo un vienīgo reizi manu klaidu ceļu laikā es nu biju sasniedzis visu, ko varēju vēlēties. Es pametu bu­ferus un lūkoju izrāpties ārpusē uz tādām ka redelītēm vagona sānos; tas bija pūliņš, kura iznākums karājās mata galā, jo ar tādiem vagonu galiem kā šie man vēl nebija nācies sastapties — tie bija kā tīrīt attīrīti no jebkādiem izciļņiem, kur balstīt kāju vai roku.

Dzirdēju lokomotīvi iesvelpjamies un jutu, ka ātrums samazinās. Zināju, ka apstāties vilciens netaisās, bet biju nolēmis izmantot gadījumu, ja gaita cik necik jūtami palēninātos. Sliežu ceļš šinī vietā liecās līkumā, šķērsoja kanāla tiltu un tad virzījās tālāk uz Bristoles pilsētiņu. Šis apstāklis tad arī spieda gausināt ātrumu. Es pieķēros pie sānu redelītēm un gaidīju. Nemaz ne­zināju, ka tā ir Bristoles pilsētiņa, kurai tuvojamies. Ne jausmas man nebija, kālab īsti temps pagausinās. Ap­zinājos vienīgi to, ka vēlos tikt projām. Blenzu tumsā, acis iepletis, cenzdamies saskatīt kādu nolēkšanai pie­mērotu šķērsielu. Atrados vairāk uz vilciena beigām — pirms vēl mans vagons ieripoja pilsētiņā, lokomotīve jau bija stacijai garām, un es manīju, ka tā no jauna uzņem ātrumu.

Tad nāca gaidītā iela. Bija pārāk tumšs, lai saredzētu, cik tā plata un kas atrodas pretējā pusē. Zināju, ka man nepieciešama visa ielas platība, lai spētu noturēties uz kājām pēc atsitiena. Kad atrados vēl šaipus ielas, es nolēcu. Tas izklausās vienkārši. Bet ar «nolēkšanu» es saprotu, lūk, ko: vispirms, karādamies pie sānu rede­lītēm, izliecu augumu, cik vien varēju, vilciena gaitas virzienā uz priekšu — tas tālab, lai nolecot ķermenis dabūtu pēc iespējas vairāk atvēzēties atpakaļ. Tad iešūpojos, strauji raudamies sānis un atpakaļ — atpakaļ ar visu sparu, un tad atlaidos, tai pašā mirklī vēl sviez­damies atmuguriski, it kā ar pakausi gribētu skart zemi. Visas šīs pūles bija veltītas tam, lai, cik vien iespējams, pārvarētu vilciena virzes spēku, kas inerces ceļā rāva līdzi manu ķermeni. Kad kājas skāra zemi, ķermenis bija gaisā atliekts atpakaļ četrdesmit piecu grādu leņķī. Tā es mazliet piebremzēju uz priekšu vērstās kustības inerci, jo tai brīdī, kad kājas atsitās, es tūdaļ negāžos ar seju pret zemi. Tā vietā mans augums tikai atslējās stāvus un sāka sliekties uz priekšu. Jo ķermenim taču vēl ar­vien piemita virzes kustība, kamēr kājām saskarsmē ar zemi šī kustība acumirklī tika pārtraukta. Kāju zudušo virzes kustību man nu vajadzēja atjaunot, cilājot tās, cik veikli vien spēju, un skrienot uz priekšu, lai kājas arvien paliktu zem ķermeņa, kas pēc inerces traucās uz priekšu. Tālab kājas man ņirbēja kā bungu vālītes taisni šķērsām pāri ielai. Nedrīkstēju tās apstādināt. Ja būtu to darījis, tūdaļ būtu izstiepies visā garumā. Man pašam bija jāgādā, ka noturos uz kājām.

Drāzdamies kā izmesta granāta, bažīgi prātoju, kas gan varētu atrasties ielas otrā pusē, un klusībā cerēju, ka tur nebūs ne mūra siena, ne telegrāfa stabs. Un tad es triecos pret kaut ko. Ak, šausmas! Es to pamanīju tikai acumirkli pirms nelaimes — visnegaidītāko no visa: «kruķi», kas bija stāvējis tumsā. Mēs abi nogāzā- mies un ripeniski vien aizkūleņojām pa zemi; un auto­mātiskā kustība valdīja pār šo nožēlojamo radījumu tik spēcīgi, ka sadursmes momentā viņš pastiepa roku un

sagrāba mani aiz apkakles, lai nelaistu vairs vaļā. Abi mēs bijām sadauzījušies līdz nesamaņai, un rāms kā jēriņš bija tas klaidonis, pie kura «kruķis» turējās, kamēr nāca pie atmaņas.

Ja vien šim «kruķim» piemita kaut cik iztēles spējas, viņam vajadzēja domāt, ka esmu ieradies no kādas citas pasaules, tā teikt, tikko nolaidies no Marsa; jo tumsā viņš taču nevarēja saskatīt, ka es lēcu no vilciena. Un tiešām, viņa pirmie vārdi bija: «Kur tu te gadījies?» Nā­kamie vārdi, pirms es vēl paguvu atbildēt uz pirmajiem, skanēja: «Cits nekas neatliks kā ietupināt tevi.» Šī pie­bilde, esmu pārliecināts, fāpat bija gluži automātiska. Viņš īstenībā, kā izrādījās, bija pavisam lādzīgs «kru­ķis», jo vēlāk, kad biju viņam pastāstījis savu «pasa­ciņu» un palīdzējis nopurināt putekļus no drēbēm, viņš deva man termiņu līdz nākamajam preču vilcienam, lai es varētu atstāt pilsētu. Es izkaulēju vēl divus noteiku­mus: pirmo, ka preču vilcienam jāiet uz austrumiem, un otro, ka tas nedrīkst būt tiešās satiksmes vilciens, kam visas durvis aizzīmogotas un nobultētas. Tām viņš piekrita, un ar šādiem Bristoles Līguma noteikumiem es paglābos no «noknābšanas».

Klaidoņi jau sen bija mani brīdinājuši nekad nebraukt pirmā vagona bremžu būdā tādos vilcienos, kuru loko­motīves uzņem ūdeni brauciena laikā. Nu varu paskaid­rot tuvāk. Starp sliedēm novietotas Seklas metāla re- nītes. Kad lokomotīve pilnā gaitā trauc tādai pāri, īpaša caurule ieslīd šajā renē. Tagad nu viss ūdens, kas at­rodas renē, šļācas pa cauruli augšup un pilda tendera tvertni.

Kaut kur starp Vašingtonu un Baltimoru, kad es sēdēju uz bremžu būdas pla'tformiņas, gaisā sāka sijā­ties smalki ūdens puteklīši. Tie itin nemaz netraucēja. Ahā, es nodomāju, tātad nieki vien būs, it kā šī ūdens uzņemšana brauciena laikā esot tik bīstama klaidonim, kurš tup uz pirmā vagona platformas. Ko gan kait šāda sīka rasināsana? Es sāku pat apbrīnot šo gudro izdomu. Tas tikai ir īsts dzelzceļš! Vai gan vērts runāt par jūsu primitīvajiem rietumu dzelzceļiem … Un tieši

šinī mirklī tenderis' bija pilns, tomēr renītes gals vēl nebija sasniegts. Varens paisuma vilnis šļācās pāri tendera pakaļējai malai un gāzās man pār galvu. Mani izmērcēja līdz ādai, slapjāks es nebūtu ticis, ja arī ievēlies pašā tvertnē.

Vilciens patlaban tuvojās Baltimorai. Kā jau tas pa­rasts lielajās austrumu pilsētās, dzelzceļa sliedes gulēja zemāk par ielu līmeni plašas tranšejas dibenā. Kad vilciens iebrauca apgaismotajā piestātnē, es, tupēdams uz savas platformas, sarāvos cik vien iespējams maziņš. Tomēr kāds dzelzceļa «kruķis» bija mani pamanījis un sāka cilpot pakaļ. Tam pievienojās vēl divi. Biju garām piestātnei un nu tik muku tieši pa sliedēm projām. Izrādījās, ka esmu iekļuvis tādās kā lamatās. Abās pusēs slējās tranšejas stāvās sienas, un es zināju skaidri: ja mēģinājums rāpties pa tām augšup nelaimē­sies, es ieslīdēšu «kruķiem» tieši nagos. Skrēju vien uz priekšu, pētīdams tranšejas sienas, vai neatradīšu pie­mērotu vietu, pa kuru uzrāpties. Beidzot pamanīju šādu vietu. Tā atradās tieši aiz tilta, pa kuru kāda iela šķēr­soja tranšejas kanālu. Es trausos pa stāvo nogāzi aug­šup, ķerdamies ar rokām un kājām. Visi trīs dzelzceļa «kruķi» rāpās man pakaļ.

Nonācis augšā, atrados klajā laukumiņā. Vienā malā pacēlās ne visai augsts valnītis, kas to šķīra no ielas. Nevarēju kavēties ne minūti, lai papētītu to tuvāk. Viņi bija man uz papēžiem. Pieskrēju pie mūra un veiklā lēcienā metos tam pāri. Un te nu man atklājās lielākais pārsteigums mūžā. Ir taču pieņemts domāt, ka sienas viena mala ir tikpat augsta kā otra. Tomēr šī siena bija citāda. Redziet, klajais laukumiņš, kā izrādījās, atradās krietni augstāk par ielas līmeni. Manā pusē mūris bija zems, bet otrā pusē… Nu jā, kad es lēcienā traucos pāri vaļņa virspusei, ne pie kā vairs neturēdamies, man šķita, ka ar kājām pa priekšu gāžos iekšā bezdibenī. Tieši zem manis uz trotuāra ielas laternas gaismā stā­vēja «kruķis». Cik spriežams, līdz trotuāram varēja būt kādas deviņas vai desmit pēdas; tomēr pirmajā pār­steiguma mirklī, lidojot gaisā, atstatums man likās div­reiz tik liels.

Es gaisā izstiepu ķermeni un gāzos lejup. Vispirms man likās, ka tūdaj uzkritīšu «kruķim» tieši virsū. Mani svārki nožvīkstēja vien gar viņa uniformu, kad kājas ar skaļu būkšķi atsitās pret ietvi. Taisni brīnums, ka viņu neķēra trieka, jo viņš taču nebija dzirdējis manu tuvošanos. Te jau atkal nolidinājās brīnumainais «cil­vēks no Marsa». «Kruķis» tikai palēcās. Viņš cirtās no manis sānis, gluži kā zirgs no automobiļa; un tad viņš pastiepa roku pēc manis. Ne prātā man nenāca apstāties, lai sniegtu paskaidrojumus. Šo prieku es atstāju saviem vajātājiem, kas it mudīgi lidoja pāri mūrim tūdaļ pēc manis. Tomēr medības turpinājās tik un tā. Es skrēju pa vienu ielu turp, pa otru atpakaļ, izlocījos ap stūriem, pēdas jaucot, un galu galā man laimējās izmukt.

Iztērējis vienu otru sīknaudas gabalu un šā ne tā nositis kādu stundu laika, es ierados atpakaļ dzelzceļa tranšejā, gan ārpus piestātnes spuldžu gaismas loka, un gaidīju vilcienu. Asinis jau bija atvēsušas, un es drebuļoju pie visām miesām, jo drēbes taču man bija caur un cauri izmirkušas. Beidzot kāds vilciens piestāja stacijā. Es gulēju tumsā pieplacis, un laimīgā kārtā man izdevās ielēkt vilcienā, kad tas atstāja staciju, pie tam šoreiz uzmanīju, ka nokļūstu otrā vagona platformā. Nu nē, pietiek mān peldes «pilnā gaitā». Līdz nākamajai pieturai vilcienam bija jānobrauc jūdžu četrdesmit. Iz­kāpu apgaismotā stacijā, kas man šķita dīvaini pazīs­tama. Atkal biju nokļuvis Vašingtonā. Kā nekā es Baltimorā, saspringti domādams tikai par izbēgšanu, skraidīdams pa svešām ielām, slēpdamies aiz stūriem, šaudīdamies šurpu turpu un iedams pa savām pēdām atpakaļ, biju sajaucis virzienu. Biju iekāpis vilcienā, kas gāja atpakaļ. Biju zaudējis vienas nakts miegu, izmēr­cēts līdz ādai un notrenkāts līdz nāvei; un par visām šīm ciešanām tik un tā atkal nokļuvu turpat, no kurienes uzsāku savu ceļu. Ai nē, dzīve klaidu ceļā nav nekāds rožu dārzs … Tā nu es atkal tvēru nākamo vilcienu, kas atstāja staciju, un brokastis pēdīgi ēdu Baltimorā.