STĀSTI

SIEVIETES SPĒKS

Vilkam līdzīga zvēra galva ar gudrām acīm un apsarmojušu spalvu pašķīra sānis telts durvju aizklājus.

— Se! Projām, Sivaš! Projām, tu velna pagale! — telts iemītnieki sašutuši visi reizē kliedza tam pretī. Betlzs sāpīgi iezvēla sunim ar alvas šķīvi, un tas steigšus atrāvās atpakaļ. Luijs Savojs no jauna nostip­rināja aizklājus, aizspēra cepamo pannu pret telts dibensienu un sāka sildīt rokas. Ārā bija ārkārtīgi auksts. Jau pagājušas divas diennaktis, kopš saplīsa spirta ter­mometrs, rādīdams sešdesmit astoņus grādus zem nulIes, bet no tā brīža sals vēl nemitīgi bija pieņēmies spalgumā. Nemaz nevarēja paredzēt, kad šī sprēgoņa beigsies. Un vāja saprašana gan būtu tam cilvēkam, kas šādā laikā — ja vien dievu griba to nespiež — mēģi­nātu aizceļot projām no krāsns vai pat tikai ļautu auk­stajam gaisam ieplūst telpā, kur cilvēkam jāelpo. Daž­reiz cilvēki to dara, un gadās, kā tie dažreiz apsaldē plaušas. Tas izraisa sausu, spalgu klepu, kas sevišķi netīkami izpaužas, kad cep žāvētu cūkgaļu. Pēc tam pavasarī vai vasarā kaut kur sasalušos atkritumos at­kausē bedri. Tajā iesviež kāda cilvēka līķi, apkrauj ar sūnām un atstāj tur ar mierīgu pārliecību, ka pastarās dienas grāvienos tas celsies augšām vesels un neskarts, kā jau aukstumā glabāts. Tiem, kuri ir vāji ticībā, kuri apšauba, ka šajā liktenīgajā dienā ikviens atkal iemiesosies savā ķermenī, nevar ieteikt izdevīgāku zemi nomiršanai kā Klondaiku. Bet no tā nevajag secināt, ka šī zeme būtu izdevīga dzīvošanai.

Ārā bija ārkārtīgi auksts, bet arī iekšpusē nebija pā­rāk silti. Vienīgais priekšmets, ko varētu nosaukt par dzīvokļa iekārtu, bija krāsniņa, un ikviens vīrs tad arī nekautrēdamies pieteica savas priekšrocības uz to. Pusi plāna aizņēma priežu zaru klājiens; virs tiem bija iz­klātas kažokādas gulēšanai, bet pašā apakšā atradās sniega kārta. Pārējā plāna daļa bija mokasīnu piebra- dāts sniegs, apkrauts ar katliem, pannām un visādiem Arktikas apmetnes piederumiem. Krāsniņa bija nokaitusi sarkana, un liesmas skaļi rūca, tomēr tikai nieka trīs pēdas tālāk gulēja ledus bluķis, tikpat šķautnains un sauss, kā tikko izlauzts no upes gultnes. No ārējā sala spiediena siltuma mākulis iekšpusē cēlās uz augšu. Tieši virs krāsniņas, kur dūmvads urbās cauri jumtam, bija redzams neliels sausa audekla aplītis; tālāk — tā­pat ar dūmvadu centrā — nāca valgi garojoša audeklā gredzens; nākamais jau lāsoja kūpoša slapjuma pilienus; un pēdīgi visa pārējā telts iekšiene — gan sie­nas, gan jumts — bija pārvilkta ar puscollu biezu, sausu, baltu graudainas sarmas kārtu.

— Vai! Vai! Vai! — jauns puisis, kas aizmidzis gu­lēja zem kažokādām, ar bārdu apaudzis, bāls un nonī­cis, sāka sāpīgi kunkstēt; viņš nepamodās, bet mocības viņam pieņēmās skaudrumā. Ķermenis, pa pusei paslē- jies no segām, trīcēja un krampjaini raustījās, it kā raudamies projām no nātru cisām.

— Apveliet viņu apkārt! — Betizs norīkoja. — Kram­pji rauj.

Un tūdaļ pusducis labvēlīgu biedru ar labi domātu nesaudzību uzrāva viņu augšā un dunkādami un pauk- snīdami apsvieda apkārt.

— Nolādētais sniega ceļš, — tas nomurmināja jau rāmāk, nomezdams kažokus un pieceldamies sēdus. — Esmu apbraukājis visu pasauli, esmu rūdījies visā­dos ceļu ceļos; bet tad atkūlos uz šo dieva pamesto zemi, un nu izrādās, ka esmu tikai vājš mīkstčaulis, kurā pat ne smakas nav no vīrestības. — Viņš sakumis pietupās pie krāsniņas un satina smēķi. — Ak nu, es jau nečīkstu. Es jau varu norīt šo rūgto malku, varu norīt; es tikai gluži godīgi kaunos pats par sevi, tas ir viss. Are nu. nostaigājis draņķa trīsdesmit jūdzes, esmu jau tā no­gājies, tik stīvs un izmurdzīts kā tāds deģenerējies tē­jas sūcējs pēc piecu jūdžu pastaigas pa lauku lielceļu. Pē! Taisni nelabi sametas. Vai ir kāds sērkociņš?

— Negražojies nu, puikiņ! — Betizs pasniedza pra­sīto sērkociņu un sāka runāt tēvišķi pamācoši. — Pa­pūlies nepadoties! Nelāga jušanās? Vai ta es neatgā­dājos pirmo reizi, kad pats laidos sniega ceļā! Stīvs? Esmu pieredzējis laiku, kad desmit minūtes pagāja, ka­mēr pacēlu muti no ūdens palts un pietrausos kājās — katra cīpsliņa sāp un smeldz, ka vai gals klāt. Krampji? Pats biju sameties tādos mezglos, ka vai puse dienas pa­gāja, kamēr mani atmežģīja. Tu priekš saviem gadiem esi puika uz goda, un tev ir īstais ķēriens. Nebūs ne gads apkārt, kad tu mūs visus, vecos bukus, sitīsi pušu jebkurā brīdī. Un vislabākais pie tevis ir tas, ka tavā raksturā nav tauku āderes, kas dažu labu dūšīgu vīru aizraidījusi Ābrama klēpī, pirms vēl pienācis īstais laiks un īstā reize.

— Tauku āderes?

— Jāe. Tā izpūš cilvēku resnumā. Ne jau lielākie vīri ir tie stiprākie, ja tiek runāts par sniega ceļu.

— Nekad neesmu ko tādu dzirdējis.

— Nekad neesi dzirdējis, ko? Nu, tas tak ir pats par sevi saprotams un visiem sen zināms, tāpēc par to vairs i mutes nedzesē. Tie resnvēderi ir labi gan, kad dar­biņš darāms aši un dūšīgi, tomēr izturības viņiem nav ne tik, cik melns aiz naga; izturība un resnums nemēdz biedros turēties. Bet, āre, tie sīkie, sīkstie vīreļi, tie gan tev, ja ķērušies pie lietas, neatlaidīsies kā izkāmējis suns no kaula. Nu nē, lai tad velns par stenderi paliek, bet lielajiem resnajiem tādas dukas iekšā nav.

— Pē vella! — iemaisījās Luijs Savojs. — Tas ir tā, kā tu saki, nudēn! Es pazin vīru, kas bīj lēls kā bifēls. Ar vinu pā Sēra strauta krastu gāja mazs vīrs, Lons Makfeins. Jūs zināt to Lonu Makfeinu, to mazo īru ar sarkanēm mātēm un kurs vēnmēr smīn. Un vini gāja un gāja, un gāja visu cauru dēnu un visu cauru nakti. Un lēlais vīrs drīz pēķusā loti, vins apgūla snēgā un palika. Un mazais vīrs vilka lēlo vīru, un tas brēca tāpat kā … nu, kā jūs sakāt… ah, jūs sakāt — kā bērns. Un mazais vīrs velk un velk, un velk, un atpū­šas, garu laiku, garu ceļu, velk lēlo vīru ēkšā manā būdā. Trīs dēnas, tad tik vins līda ārā no manām se­gām. Nekad es nav tik lēļu tēvīnu redzējis. Nē, nekad. Vinā bīj tas, kā tu saki — tauku ādere. Goda vārds.

— Bet kā tad Aksels Gundersons, — ierunājās Prinss. Lielais skandināvietis, kura bojā eju aizēnoja tik traģiski apstākļibija atstājis dziļu ietekmi uz rak­tuvju inženieri. — Viņš guļ kaut kur tur, tajā pusē. — Prinss nenoteiktā virzienā pavēcināja roku pret noslē­pumainajiem austrumiem.

— Garākais vīrs, kāds vien jel kad nācis no Sāļa­jiem ūdeņiem, viņš varēja noskriet briedi, ja tik labi sa­ņēmās, — Betizs papildināja. — Bet viņš ir tas slavenais izņēmums, kas apstiprina likumu. Āre, viņa sievišķis Unga — tā nesvēra vairāk par simt un desmit mārciņām, tīrie muskuļi, nevienas liekas unces. Lai cik šis bija dūšīgs, viņai iekšēja spēka bija kudī vairāk, viņa par to rūpējās un vēl palīdzēja šim, kad tik vien varēja. Nav gan nekā virs zemes, ne zemē iekšā, ne ze­mes apakšā, ko viņa nebūtu bijusi ar mieru izdarīt.

1 Sk. stāstu «Ziemeļu Odiseja». Džeks Londons, Stāsti, LVI, 1948. g.

— Bet viņa to mīlēja, — inženieris iebilda.

— Tas nav tas. Tas ir …

— Redziet, brāļi, — iejaucās Sitka Cārlijs, kas sēdēja uz pārtikas kastes. — Jūs te runājāt par tauku āderi, kas pilda lielu vīru muskuļus, par sieviešu spēku un mīlestību, un jūs runājāt pareizi; bet man prātā lietas, kas notika, kad zeme vēl bija jauna un cilvēku pavardi tālu cits no cita kā zvaigznes debesīs. Toreiz man nā­cās sastapties ar garu vīru, ar tauku āderi un ar sie­vieti. Sieviete bija sīciņa; bet sirds tai bija lielāka nekā tā vīra vērša sirds, un viņai bija spēks. Mēs nogā­jām smagu ceļu, līdz pat Sāļajiem ūdeņiem, aukstums bija spalgs, sniegs dziļš un bads liels. Bet sievietes mī­lestība bija dižena mīlestība — vairāk par to cilvēks nekā nevar pateikt.

Viņš apklusa, ar cirvīti robīdams ledus gabaliņus no lielā bluķa, kas stāvēja līdzās. Tos viņš iemeta zelta skalojamā pannā uz krāsniņas, kur kusa dzeramais ūdens. Vīrieši saspiedās tuvāk, un krampju mocītais velti meklēja ērtāku stāvokli savam stīvajam ķerme­nim.

— Brāļi, manas asinis ir sarkanas kā sivašiem, bet sirds man ir balta. No sava tēva grēkiem esmu manto­jis asinis, bet no savu draugu tikumiem — sirdi. Liela patiesība nāca pār mani, kad biju vēl mazs zēns. Es mācījos saprast, ka jūsu ciltij un jums ir atdota zeme, ka sivaši nevar stāties jums pretī, ka tiem jāiznīkst auk­stumā tāpat kā karibu un lācim. Tāpēc atnācu siltumā un sēdos jūsu vidū, pie jūsu pavardiem, un ņemiet vērā, es kļuvu viens no jūsējiem. Es savā laikā esmu redzējis daudz. Esmu uzzinājis dīvainas lietas un tālos ceļos bieži ticies ar dažādu cilšu ļaudīm. Un tālab es tagad ar jūsu mērauklu mēroju darbus, pēc jūsu uzskatiem spriežu par cilvēkiem un domāju jūsu domas. Tāpēc, ja arī runāšu skarbi par kādu no jūsu tautas, es zinu, ka jūs to nesapratīsiet aplam, un, ja runāšu cildeni par kādu no sava tēva cilts ļaudīm, jūs vis nesacīsiet: «Sitka Cārlijs ir sivašs, viņa acis skata greizi, un uz viņa mēles nav godīguma.» Vai tas nav tā?

Dobji nogrudzinādamies, apkārtējie vēlīgi apstipri­nāja.

— Sievieti sauca par Pasuku. Es viņu godīgā ceļā nopirku no viņas cilts, kas bija piekrastes ļaudis, viņu Cilketas totēms atradās jūrmalā kādas sālsūdens at­tekas galā. Mana sirds netiecās pēc šās sievietes, mani nepievilka arī viņas izskats. Jo viņa, acu nepaceldama, raudzījās zemē un bija bikla un bailīga, kādas mēdz būt meitenes, kad tās iemestas rokās svešiniekam, kuru nekad agrāk nav redzējušas. Kā jau teicu, manā sirdī nebija stūrīša, kur viņai iespraukties, jo manu prātu aiz­ņēma liels ceļojums; man vajadzēja kāda, kas barotu manus suņus un man līdzās cilātu airi garajās upju brauciena dienās. Ar vienu segu pietiek ko apsegties diviem; tāpēc es izvēlējos Pasuku.

Vai es vēl netiku teicis, ka biju valdības dienestā? Ja arī ne, ir tomēr labāk, ka jūs to zināt. Tālab mani uz­ņēma uz kara kuģa kopā ar ragavām, suņiem un sažā­vētu pārtiku, un man līdzi nāca Pasuka. Mēs braucām uz ziemeļiem, uz Bēringa jūras ziemas ledāja robežu, kur mūs izcēla malā — mani, Pasuku un suņus. Es sa­ņēmu arī naudu no valdības, jo biju tās dienestā, kartes par zemēm, kuras cilvēka acs nekad nav skatījusi, un vēl ziņojumus. Šie ziņojumi bija aizzīmogoti un pras­mīgi nodrošināti pret vēju un sniegu, un man vajadzēja tos iznēsāt pa Arktikas vaļu mednieku kuģiem, kas, ledū ieslēgti, gulēja pie lielās Makenzijas. Nav vairs otras tik lielas upes, ja vien nemin mūsu pašu Jukonu, kas ir visu upju māte.

Tas viss īstenībā nav vajadzīgs ne šim, ne tam, jo mans stāsts nebūs ne par vaļu mednieku kuģiem, ne arī par ziemu, kādu pārlaidu ledus kalnos pie Maken­zijas. Pēc tam pavasara pusē, kad dienas sāka stiepties garumā un virs sniega uzradās sērsna, mēs devā-mies uz dienvidiem, Pasuka un es, uz Jukonas novadiem. Smags bija ceļojums, bet saule rādīja ceļu mūsu kā­jām. Toreiz tā bija tukša zeme, kā jau es teicu, un mēs cīnījāmies augšup pret straumi gan ar kārtīm, gan ai­riem, līdz nonācām pie Četrdesmitās Jūdzes. Būtu bijis patīkami atkal skatīt baltas sejas, tāpēc mēs izkāpām krastā. Bet tā ziema bija grūta ziema. Tumsa un sals gula pār mums, un tiem līdzi nāca bads. Katram cil­vēkam kompānijas aģents bija izsniedzis četrdesmit mārciņu miltu un divdesmit mārciņu žāvētas cūk­gaļas. Pupu nebija. Suņi gaudoja bez mitas, visur bija redzami ierāvušies vēderi un iekritušās sejas, un stiprie vīri kļuva vārgi, bet vārgie nomira. Daudzi sli­moja ar skorbutu.

Tad mēs kādu vakaru sapulcējāmies veikalā, bet tukšie plaukti lika mūsu vēderiem justies vēl tukšākiem. Mēs klusu runājāmieg pavarda gaismā, jo sveces bija noglabātas priekš tiem, kas pavasarī vēl spētu dvašot. Noturējām apspriedi un norunājām, ka vienam cilvēkam jādodas ceļā uz Sāļajiem ūdeņiem un jāpa­stāsta pasaulei par mūsu nelaimi. Visu acis pievērsās man, jo bija taču zināms, ka esmu liels ceļotājs. «Sep­tiņsimt jūdžu,» es teicu, «ir līdz Heinza misijai pie jū­ras, un katra colla jānostaigā ar sniegkurpēm. Dodiet man stiprākos no saviem suņiem un labāko no savas pārtikas, tad es iešu. Un Pasuka nāks man līdzi.»

Tam visi piekrita. Bet tad viens cēlās kājās — jenkijs Garais Džefs ar lieliem kauliem un lieliem muskuļiem. Tāpat valoda viņam bija liela. Viņš arī esot varens ce­ļotājs, viņš teica, dzimis staigāšanai ar sniegkurpēm un izbarots ar bifeļu pienu. Viņš nākšot man līdzi, lai ga­dījumā, ja es ceļā pakristu, viņš varētu aiznest ziņu līdz misijai. Es biju jauns un nepazinu jenkijus. Kā es va­rēju zināt, ka liela valoda norāda uz tauku āderi vai ka jenkiji, kas dara lielus darbus, muti velti neplāta? Tā mēs, saņēmuši stiprākos suņus un labāko pārtiku, uz­sākām ceļu, mēs trīs — Pasuka, Garais Džefs un es.

Jūs jau paši esat briduši pa svaigu sniegu un pūlēju­šies ar stumjamām kārtīm, un upju ledus blīvas jums riav nekas jauns; tāpēc nestāstīšu daudz par šīm mo­cībām, tikai pateikšu to, ka dažās dienās mēs nogājām pa desmit jūdzēm, bet citās arī pa trīsdesmit, tomēr visvairāk gan desmit. Tā labākā pārtika nepavisam nebija laba, un jau no paša sākuma mums vajadzēja iedalīt skopas porcijas. Tāpat arī stiprākie suņi bija ļoti vāji, un mēs ar mokām spējām tos noturēt kājās. Pie Baltās upes mūsu trīs kamanas kļuva par divām kamanām, bet bijām nogājuši tikai divsimt jūdzes. Tomēr zaudēt mēs neko nezaudējām; suņi, kas bija pa­metuši aizjūga siksnas, pazuda atlikušo suņu vēderos.

Neviena •sveiciena, neviena dūmu mutulīša, kamēr nokļuvām Pellijā. Te es biju cerējis atrast pārtiku, un te es biju cerējis atstāt Garo Džefu, kas, ceļojuma sa­beigts, smilkstēja vien. Bet tirgotāja plaušas čērkstēja, acis zalgoja drudzī, un pazemes krātuve bija gandrīz tukša; viņš parādīja mums arī misionāra tukšo krātuvi un viņa kapu ar augstu sakrautu klints šķembu kaudzi, lai suņi netiktu klāt. Vēl tur mitinājās pūlītis indiāņu, tomēr neredzēja ne zīdainīša, ne sirmgalvja, un bija skaidrs, ka tikai nedaudzi ieraudzīs pavasari.

Tā mēs vilkāmies tālāk ar viegliem vēderiem, bet smagām sirdīm, un pustūkstotis sniega un klusuma jūdžu mūs šķīra no Heinza misijas pie jūras.

Tumsa pašlaik bija visniknākā, un pusdienas laikā saule nespēja pat iegaismot apvārsni dienvidos. Tomēr ledus blīvas kļuva mazākas, iešana vieglāka, tāpēc es dzinu suņus bez žēlastības un gāju no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kā jau biju teicis Četrdesmitajā Jūdzē, katru collu ceļa nācās nostaigāt ar sniegkurpēm. Tās sa­dzina mums pēdās lielas tulznas, kas plaisāja un pār­klājās ar kreveli, bet pat nedomāja dzīt. Ik dienas šīs tulznas vērtās vārīgākas, līdz pēdīgi kādu rītu, kad sprā­dzējām klāt sniegkurpes, Garais Džefs brēca kā bērns. Es viņu noliku priekšgalā pie vieglā pajūga, lai iemin taku, bet viņš novilka sniegkurpes, lai būtu ērtāk. Tālab taka nebija pienācīgi nobradāta, viņa mokasīni atstāja dzi­ļas bedres, un šajās bedrēs suņi klupa. Suņiem sānos kauli gandrīz vai dūrās cauri ādai, un klupšana tiem nenāca par labu. Tāpēc es runāju skarbi ar šo vīru, un viņš nosolījās, bet lauza savu vārdu. Tad es viņu situ ar suņu pātagu, un pēc tam suņi vairs neklupa. Viņš bija tīrais bērns — ja runā par sāpju ciešanu un tauku āderi.

Bet Pasuka. Kamēr šis vīrs zvilnēja pie ugunskura un raudāja, viņa gatavoja ēdienu, rītos palīdzēja suņus iejūgt kamanās un vakaros izjūgt no tām. Un viņa sau­dzēja suņtfs. Vienmēr viņa gāja pa priekšu, cilādama tīklaini pītās sniegkurpes un līdzinādama ceļu. Pa­suka … kā to izteikt? … Man likās pats par sevi sa­protams, ka viņai tas viss jādara, un vairāk es par to pat nedomāju. Jo mans prāts bija aizņemts ar citām lietām, pie tam es biju jauns gados un maz zināju par sievietēm. Tikai vēlāk, raudzīdamies pagātnē, es sapratu.

Sis vīrs nu vairs nederēja nekur. Suņiem spēka jau tā bija maz, bet viņš vēl, palicis iepakaļ, pazagšus mēdza uzmesties uz kamanām. Pasuka teica, ka viņa pārņemot kamanas, tā ka vīrietim vairs nebija jādara nekas. No rītiem es iedevu viņam pienācīgo pārtikas tiesu un liku iet vienam pa taku uz priekšu. Tad mēs ar sievu nojaucām apmetni, sasējām visu uz ragavām un iejūdzām suņus. Pusdienas laikā, kad saule mūs pa­ķircināja, mēs parasti panācām vīrieti, uz kura vaigiem bija piesalušas asaras, un pagājām tam garām. Vakara mēs ierīkojām apmetni, nolikām atsevišķi viņam pie­nākošos pārtikas daļu un izklājām viņa kažokādas. Tā­pat mēs uzkūrām lielu ugunskuru, lai viņš to varētu sa­skatīt. Pēc kādām stundām viņš mēdza klibodams atvilkties-, stenēdams un gaudodams aprija savu daļu un nolikās gulēt. Viņš nebija vis slims, šis vīrs. Viņš bija tikai ceļa nomocīts un piekusis, un vārgs aiz bada. Bet arī mēs ar Pasuku bijām ceļa nomocīti un pieku­suši, un vārgi aiz bada; taču mēs paveicām visu darbu, bet viņš nedarīja nekā. Bet viņā bija tā tauku ādere, par kuru runāja mūsu brālis Betizs. Tomēr mēs ar­vien godīgi devām šim vīram pārtiku, kas tam pie­nācās.

Tad kādu dienu mēs satikām divus spokus, kas klīda pa Klusumu. Tas bija vīrs ar zēnu, un viņi bija baltie. Ledus uz Lebardža ezera esot pāršķēlies, un šajā plaisā nogrimusi visa viņu mantība. Katrs nesa tikai segu, satītu ap pleciem. Vakarā tie sakurot ugunskuru un tu­pot pie tā līdz rītam. Siem esot tāds mazumiņš miltu. Tos viņi iemaisot siltā ūdenī un tad dzerot. Vīrs man parādīja astoņas krūzītes miltu — visu, kas tiem bija, bet Pellija, bada piemeklēta, atradās divsimt jūdžu tā­lāk. Vēl viņi teica, ka aiz šiem nākot kāds indiānis; viņi gan esot dalījušies godīgi, tomēr tas nespējis izturēt. Es neticēju, ka viņi dalījušies godīgi, citādi indiānis katrā ziņā būtu izturējis. Tomēr pārtiku es tiem nevarēju dot. Viņi grasījās nozagt suni — pašu resnāko, kas gan bija ļoti kārns, — bet es pavērsu pret viņiem pistoli un liku

vākties projām. Un kā piedzērušies viņi aizgāja cauri Klusumam uz Pellijas pusi.

Tagad man bija trīs suņi un vienas kamanas, bet no suņiem bija atlikuši kauli un āda. Ja malkas ir maz, ugunskurs deg gausi un būda kļūst auksta. Tā bija ar mums. Ja barības maz, sals kož skaudri, un sejas mums bija melnas un apsaldētas, tā ka pat miesīgas mātes nebūtu mūs pazinušas. Kājas mums bija vienās vātīs. Rītos, uzsākdams ceļu, es noplūdu sviedriem, lai aiztu­rētu kliedzienu, kad sniegkurpes sāpīgi berza kājas. Pasuka ne reizi nepavēra lūpas, bet aizgāja uz priekšu iemīdīt ceļu. Vīrietis gaudoja.

Trīsdesmitajā Jūdzē straume skrēja ātri un bija iz­grauzusi ledu no apakšpuses, ledū rēgojās daudzi cau­rumi un plaisas, daudzās vietās plaiksnīja vaļējs ūdens. Kādu dienu mēs panācām vīrieti, kad tas atpūtās, jo, kā jau paradis, no rīta bija aizgājis pa priekšu. Bet starp mums pletās vaļējs ūdens. Viņš bija tam apgājis apkārt pa ledus maliņām, kas bija pārāk šauras kamanām. Tad mēs atradām ledus tiltu. Pasuka svēra maz un tālab gāja pirmā, šķērseniski turēdama rokās garu kārti ga­dījumam, ja iebruktu ledū. Bet viņa bija viegla, viņas sniegkurpes platas, un viņa pārgāja pāri. Tad viņa sauca suņus. Bet tiem nebija ne kārts, ne sniegkurpju, tie iebruka, un straume tos parāva zem ūdens. Es cieši turēju kamanas no pakaļpuses, līdz iejūga siksnas pār­trūka un suņi paslīdēja zem ledus. Gaļas jau tiem bija maz, tomēr es biju rēķinājies, ka mēs pārtiksim no tiem veselu nedēļu, un nu tie bija pagalam.

Nākamajā rītā es visu pārtiku, kuras bija ļoti maz, sadalīju trīs daļās. Es teicu Garajam Džefam, ka viņš var turēties kopā ar mums vai arī ne, kā nu patīk, jo mēs tagad ceļosim viegli un ātri." Bet viņš pacēla balsi, vaimanādams par savām vāšainajām kājām un savām ciešanām, un skarbiem vārdiem nopaļāja biedriskumu. Pasukas kājas arī bija vāšainas, un manas kājas bija vāšainas — ai, vēl daudz vairāk nekā Garajam Džefam, jo mēs visu laiku pūlējāmies kopā ar suņiem un par visu gādājām. Garais Džefs zvērējās, ka miršot, ja bū­šot no jauna jādodas ceļā; tālab Pasuka paņēma kažok­ādas segu, es katlu un cirvi, un mēs bijām gatavi ceļam. Taču viņa vēl paraudzījās uz vīrieša pārtikas tiesu un teica: «Aplam būtu izšķiest labu barību zīdainim. Labāk lai viņš mirst nost.» Es papurināju galvu un teicu nē, — kas reiz bijis biedrs, paliks biedrs vienmēr. Tad viņa ierunājās par cilvēkiem Četrdesmitajā Jūdzē; tur esot daudz cilvēku un visi labi; un pavasarī tie ska­tīšoties manī un gaidīšot barību. Bet, kad es vēl arvien teicu nē, viņa aši izrāva pistoli man no jostas, un, kā mūsu brālis Betizs teica, Garais Džefs nonāca Ābrama klēpī, pirms viņa laiks pienācis. Es rāju Pasuku par to; bet viņa nerādījās nemaz noskumusi un arī nenožēloja. Savā sirdī es jutu, ka viņai taisnība.

Sitka Cārlijs apklusa un atkal sāka mest ledus gaba­liņus zelta skalojamā pannā uz krāsniņas. Vīrieši cieta klusu, un pār muguru tiem skraidīja vēsas trīsas, klau­soties, kā suņi āra aukstumā skaļi izpauž savas cieša­nas.

— Un dienu pēc dienas mēs gājām garām abu spoku naktsguļas vietām sniegā — Pasuka un es — un zinā­jām, ka vēl būsim laimīgi par tādām, pirms izdosies sasniegt Sāļos ūdeņus. Tad mēs nonācām pie indiāņa, kas tāpat līdzinājās spokam, un seja tam bija vērsta pret Pelliju. Viņi neesot dalījušies godīgi, šis vīrs ar zēnu, tā teica indiānis, un viņam jau trīs dienas trūk­stot miltu. Katru vakaru viņš trauciņā savārot moka­sīnu strēmeles un ēdot tās. Daudz "jau no mokasīniem vairs nebija atlicis. Viņš bija piekrastes indiānis un visu to man pastāstīja ar Pasukas muti, jo tā prata viņa valodu. Viņš bija svēšinieks pie Jukonas, arī ceļu viņš nezināja, bet seja viņam bija vērsta pret Pelliju. Cik tālu tā esot? Divas naktsguļas? Desmit? Simt? — Viņš nezināja, tomēr gāja uz Pelliju. Bija jau par tālu, lai grieztos atpakaļ; • viņam atlika tikai doties uz priekšu.

Viņš nelūdza ēdamo, jo labi redzēja, ka ari mēs esam pie gala. Pasuka paraudzījās uz šo vīrieti un tad uz mani, it kā svārstītos starp divējām domām, gluži kā irbju māte, kuras mazuļi briesmās. Tad es pagriezos pret viņu un teicu: «Sim vīram nokrāpta viņa tiesa. Vai lai dodu viņam kādu daļu no mūsu pārtikas?» Es redzēju, ka acīs Pasukai uzliesmoja straujš prieks; bet

viņa ilgi vērās gan vīrietī, gan manī, mute viņai saknie- bās cieši un skarbi, un viņa teica: «Nē. Sāļie ūdeņi ir tālu, bet Nāve jau guļ un glūn. Labāk lai Nāve ņem šo svešinieku un ļauj manam vīram Cārlijam iet garām.» Tā šis vīrietis aizgāja Klusumā uz Pellijas pusi. To­nakt viņa raudāja. Nekad agrāk nebiju redzējis viņu raudam. Tas arī nevarēja celties no ugunskura dūmiem, jo malka bija sausa. Tā es tikai pabrīnījos par viņas bēdām un nodomāju, ka viņas sievietes sirds kļuvusi vāja no ceļa tumsības un no sāpēm.

Dzīve ir dīvaina lieta. Daudz esmu par to domājis un ilgi prātojis, tomēr ik dienas tās dīvainība nevis ma­zinās, bet aug augumā. Kālab šīs ilgas dzīvot? Dzīve taču ir spēle, kurā neviens cilvēks nevar uzvarēt. Dzī­vot nozīmē grūti strādāt un ciest sāpes, līdz Vecums mums smagi uzraušas plecos un mūsu rokas noslīgst izdzisušu ugunskuru aukstajos pelnos. Grūti ir dzīvot. Sāpēs bērniņš ievelk savu pirmo elpu, un sāpēs sirm­galvis izdveš savu pēdējo, un visas cilvēka dienas ir pilnas moku un bēdu; tomēr Nāves atplestajām rokām pretī viņš iet vilcinādamies un klupdams, galvu atpa­kaļ pavērsis un cīnīdamies līdz pēdējam. Bet Nāve ir laipna. Vienīgi Dzīve un viss, ko Dzīve sniedz, sagādā mums sāpes. Tomēr mēs mīlam Dzīvi un neieredzam Nāvi. Tas ir ļoti dīvaini.

Tajās dienās, kas nāca, mēs runājām maz, Pasuka un es. Naktī gulējām sniegā kā miruši, bet rītā devā­mies savā ceļā un soļojām kā nedzīvi. Un apkārt viss bija miris. Nebija ne balto irbju, ne vāveru, ne snieg- kurpju trusīšu — it nekā. Upe zem savas baltās segas neizdvesa ne skaņas. Koku dzīvības sula bija sastin­gusi salā. Un sametās tikpat auksts kā pašlaik; naktīs zvaigznes pienāca pavisam tuvu un kļuva lielas, tās trizuļoja un dejoja; un dienu saules stabi žilbinādami ķircināja mūs tik ilgi, līdz mēs redzējām daudzas sau­les, bet gaiss viss liesmoja un dzirkstīja, un sniegs vi­zuļoja kā dimanta putekļi. Nebija ne dzīvas dvašas, ne skaņas, vienīgi griezīgais aukstums un Klusums. Kā jau teicu, mēs soļojām kā nedzīvi, it kā sapnī, un laiku vairs neskaitījām. Tikai sejas mums bija vērstas pret Sāļajiem ūdeņiem, mūsu dvēseles tiecās pēc Sāļajiem

ūdeņiem, un kājas mūs nesa uz Sāļajiem ūdeņiem. Mēs ierīkojām apmetni pie Takhīnas, bet pat nezinājām to. Mūsu acis skatīja Balto Zirgu, bet mēs neredzējām to. Mūsu kājas mina Kanijonas pārceltuves vietu, bet ne­juta to. Mēs nejūtām nekā. Bieži klupām uz ceļa, bet arvien kritām ar sejām pret Sāļajiem ūdeņiem.

Mūsu pēdējā pārtika bija apēsta, un mēs bijām dalī­jušies godīgi, Pasuka un es, tomēr viņa klupa biežāk, un pie Karibu krustcelēm spēki viņu pameta. Tai rītā mēs gulējām zem vienīgās kažokādas segas un ceļu ne­uzsākām. Es biju nolēmis palikt turpat un Nāvi sagai­dīt roku rokā ar Pasuku; jo es biju kļuvis vecs un iz­pratis, kas ir sievietes mīlestība. Bez tam līdz Heinza misijai bija astoņdesmit jūdzes, un starp mums un turieni lielais Cilkuta kalns augstu virs tālās mežu līnijas slēja savu negaisiem apvējoto galvu. Bet Pasuka runāja ar mani klusiņām, tā ka man vajadzēja piespiest ausi pie viņas lūpām, lai spētu sadzirdēt. Un tagad, tāpēc ka vairs nebija jābaidās manu dusmu, viņa izteica visu, kas uz sirds, stāstīja par savu mīlestību un vēl daudz ko citu, ko es nemaz nespēju saprast.

Un viņa teica: «Tu esi mans vīrs, Cārlij, un es biju tev laba sieva. Un visas šīs dienas, kad es kūru tev ugunskuru un vārīju tev ēdienu, un baroju tavus suņus, un cilāju airi vai ieminu taku, es nesūdzējos. Es arī ne­teicu, ka mana tēva teltī bija vairāk siltuma vai ka Cil- ketā bija vairāk barības. Kad tu runāji, es klausījos, kad tu pavēlēji, es paklausīju. Vai nav tā, Cārlij?»

Un es atbildēju: «Jā, tā tas ir.»

Un viņa teica: «Kad tu pirmoreiz atnāci uz Cilketu, tu pat nepaskatījies manī, bet nopirki mani, kā pērk suni, un aizvedi projām, tad mana sirds bija cieta pret tevi, pilna ar rūgtumu un bailēm. Bet tas bija jau sen. Jo tu biji laipns pret mani, Cārlij, tāpat kā labs cilvēks ir laipns pret savu suni. Tava sirds bija auksta, un man tajā nebija vietas; tomēr tu dalījies ar mani godīgi, un tavi ceļi bija taisni. Un es biju pie tevis, kad tu darīji drosmīgus darbus un vadīji pārdrošus pasākumus, es salīdzināju tevi ar citu cilšu vīriešiem un redzēju tevi stāvam starp tiem pilnā godā, tavi vārdi bija gudri, un tava mēle runāja patiesību. Un es sāku lepoties ar tevi, līdz pēdīgi notika tā, ka tu piepildīji visu manu sirdi, un manas domas bija vairs tikai par tevi. Tu biji kā saule vasaras vidū, kad tās zeltainā taka ved apaļā lokā un nekad neatstāj debesis. Lai kurp metu acis, es visur redzēju sauli. Bet tava sirds vienmēr bija auksta, Cārlij, un tajā man nebija vietas.»

Un es teicu: «Tā tas ir. Tā bija auksta, un tajā ne­bija vietas. Bet tas ir pagājis. Tagad mana sirds ir kā kupena pavasarī, kad saule atgriezusies. Manā sirdī sniegi strauji kūst un plok, urdz tekoši ūdeņi, plaukst zaļi pumpuri un dīgst asni. Tajā dūko baltās irbes un dzied sarkankrūtīši, tur skan mūzika, jo ziemas vara ir salauzta, Pasuka, un es esmu izpratis, kas ir sievietes mīlestība.»

Viņa pasmaidīja un pavirzījās tuvāk, lai ciešāk man piespiestos. Un viņa teica: «Es esmu laimīga.» Pēc tam viņa ilgu laiku gulēja klusu, maigi elpodama, galvu noguldījusi man uz krūtīm. Tad viņa iečukstējās: «Šeit taka izbeidzas, un es esmu nogurusi. Bet vispirms man jārunā par ko citu. Sen sen, kad es vēl biju meitene Cilketā, es viena pati rotaļājos starp ādas aizkaru starpsienām sava tēva teltī, jo vīri bija medībās un sie­vietes ar zēniem aizgājušas pārvest gaļu. Tas notika pavasarī, un es biju viena pati. Liels, brūns lācis, tikko pamodies no ziemas miega, izbadojies tā, ka āda aiz kārnuma kā lupata karājās tam ap kauliem, pabāza galvu teltī un teica: «Uf!» Mans brālis patlaban skrēja atpakaļ ar pirmo gaļas vezumu. Viņš cīnījās pret lāci ar degošiem zariem no ugunskura, un suņi ar visu aiz­jūgu, vilkdami kamanas sev pakaļ, klupa lācim virsū. Izcēlās liels cīniņš un skaļa kņada. Viņi ievēlās uguns­kurā, ādas aizkarus izsvaidīja uz visām pusēm, telti sa­gāza. Bet pēdīgi lācis gulēja beigts ar mana brāļa pirkstiem mutē, un brāļa sejā bija brūces no viņa ķet­nām. Vai tu ievēroji to indiāni uz Pellijas takas, viņa dūraini bez īkšķa, roku, ko viņš sildīja virs mūsu ugunskura? Tas bija mans brālis. Bet es teicu, ka vi­ņam nevajag dot ēdamo. Un viņš aizgāja Klusumā bez ēdamā.»

Tā, mani brāļi, spēja mīlēt Pasuka, kura nomira sniega pie Karibu krustcelēm. Tā bija dižena mīlestība, jo viņa noliedza savu brāli tā vīra labā, kurš viņu bija aizvedis pa grūtām takām pretī rūgtai nāvei. Un vēl vairāk — tik liela bija šās sievietes mīlestība, ka viņa noliedza pati sevi. Pirms viņas acis aizvērās pēdējo reizi, viņa saņēma manu roku un pabāla to sev pie jostas zem vāverādu krekla. Tur es sataustīju cieši pie­blīvētu maisiņu un uzzināju noslēpumu, kāpēc viņa zaudējusi spēkus. Dienu dienā mēs dalījāmies taisnīgi līdz pat pēdējam kumosiņam; bet dienu dienā viņa bija apēdusi tikai pusi savas daļas. Otra puse bija nogla­bāta cieši piepildītajā maisiņā.

Un viņa teica: «Te beidzas Pasukas taka; bet tava taka, Cārlij, ved vēl tālu un tālāk, pāri lielajam Cilku- tam, lejup līdz Heinza misijai un jūrai. Un tā ved tālu un tālāk, cauri daudzu sauļu gaismai, pāri nezināmām zemēm un svešiem ūdeņiem, to pildīs gari gadi, gods un liela slava. Tā tevi vedīs teltīs pie daudzām sievietēm — pie labām sievietēm, bet nekad tā nevedīs tevi pie lielā­kas mīlestības, kā bija Pasukas mīlestība.»

Un es zināju, ka sieviete runā patiesību. Bet mani pārņēma neprāts» es aizsviedu cieši piebāzto maisiņu, zvērēdams, ka arī mana taka beigusies, līdz Pasukas gurdās acis kļuva valgas no asarām un viņa teica: «Starp cilvēkiem Šitka Cārlijs ir staigājis godā, un ar­vien viņa vārdi ir bijuši patiesi. Vai tagad viņš aiz­mirsis savu godu un runā tukšus vārdus pie Karibu krustcelēm? Vai viņš vairs neatceras Četrdesmitās Jū­dzes cilvēkus, kuri deva viņam no savas pārtikas to la­bāko, no saviem suņiem tos stiprākos? Arvien Pasuka ir lepojusies ar savu vīru. Lai viņš pieceļas, piesprādzē sniegkurpes un dodas ceļā, tā ka Pasuka var paturēt savu lepnumu.»

Un, kad*viņa bija izdzisusi manās rokās, es piecēlos, sameklēju piebāzto maisiņu, piesprādzēju savas snieg­kurpes un streipuļoju pa taku uz priekšu; jo ceļgali man ļodzījās vājumā, galva reiba un ausīs dunēja, bet acu priekšā līpinājās ugunis. Zēna dienu aizmirstās takas atkal atgriezās pie manis. Es sēdēju pie potlača dzīru pilnajiem katliem un pacēlu balsi dziesmā, un de­joju, kamēr jaunekļi un meitenes dziesmoja un duci­nāja valzirga ādas bungas. Bet Pasuka turēja manu roku un nāca man līdzās. Kad es nolikos un gribēju aizmigt, viņa mani modināja. Kad es sagrīļojos un pa­kritu, viņa cēla mani augšā. Kad es iebridu dziļā sniegā, viņa veda mani atpakaļ uz takas. Un tāds — gluži kā cilvēks ar aptumšotu prātu, kurš skata dīvai­nas vīzijas un kura domas ir vieglas no vīna, — es no­nācu Heinza misijā pie jūras.

Sitka Cārlijs atmeta atpakaļ telts durvju aizklājus. Bija pusdienas laiks. Dienvidu pamalē, apmirdzēdama drūmo Hendersona kalnu kori, nekustīgi stāvēja aukstā saules ripa. Abās pusēs tai zvīļoja saules stabi. Gaiss virmoja dzirkstošā sarmā. Pašā priekšā līdzās takai kāds vilku suns, nosarmojis gluži spurains, pasvieda garo purnu pret debesīm un sāka sēri gaudot.