STĀSTI

UZ Makaloa paklāja

GLjai daļai karstasinīgo tautību sieviešu havajietes noveco skaisti un ar cieņu. Kaut gan sieviete, kas sēdēja zem haii koka, nebija ne skaistinājusies, ne arī mēģinājusi mākslīgi slēpt laika zoba pēdas, tai tomēr varētu dot ne vairāk par piecdesmit gadiem, un šāds spriedums būtu pareizs it visur pasaulē, tikai ne Havajā. Taču viņas bērni un mazbērni, kā arī Rosko Skandvels, kas jau četrdesmit gadu bija viņas vīrs, labi zināja, ka viņai ir sešdesmit četri un pilni sešdesmit pieci paliks jau jūnija divdesmit otrajā dienā. Tomēr izskats to neliecināja,

kaut arī, lasīdama žurnālu, viņa lika uz deguna acenes un atkal noņēma tās, kad skatienam iekārojās pārslī­dēt mauriņam, kur rotaļājās pusducis bērnu.

Tā bija cildeni skaista ainava — tikpat cildena kā mūžvecais hau koks mājas lielumā, zem kura viņa sē­dēja tieši kā namā, tik ērti un omulīgi — pilnīgi dzī­vokļa veidā bija mēbelēta tā paēna; tikpat cildena kā maura laukums, kas pletās uz salas iekšienes pusi lī­dzīgi divsimt dolāru dārgam zaļa plīša paklājam tik­pat cildeni skaista un krāšņa bungalo priekšā. Uz jūras pusi pa simtpēdu augsto kokospalmu joslas spraugām varēja saskatīt okeānu; viņpus rifa tumši zils, pie ap­vāršņa tas pamazām vērtās indigo zilumā, bet rifa iekš­pusē vizuļoja visās zīdaini maigās nefrīta, smaragda un turmalīna niansēs.

Un šis bija tikai viens no sešiem namiem, kas piede­rēja Martai Skandvelai. Viņas pilsētas nams nedaudz jūdžu tālāk pašā Honolulu, uz Nūanu ceļa starp pirmo un otro «lietus gāzi», bija īsta pils. Neskaitāmi viesu pulki bija izbaudījuši ērtības un izpriecas viņas Tanta- lusa kalnāju mājā, tāpat arī mājā uz vulkāna, mauka mājā un makai mājā, kas atradās Havaju lielākajā salā. Tomēr šis Vaikiki piekrastes nams nepalika pārējiem iepakaļ ne skaistuma, ne diženuma, ne arī uzturēšanas dārguma ziņā. Divi japāņu dārzniekzēni cirpa hibiskus, trešais lietpratīgi kopa garo naktsziedaiņa cereusa dzīvžogu, kurā nupat visā drīzumā vajadzēja saplaukt noslēpumainajiem naktsziediem. Japāņu mājkalpotāja, graciozi kniksēdama, iznesa tējas paplāti, tai sekoja japāņu meitene, skaista kā taurenītis savas tautas īpat­nējā tērpā, un arī lidinājās kā taurenītis, apkalpodama savu kundzi. Cita japāņu meitene, pārmetuši pār roku veselu kaudzi frotē dvieļu, pārtecēja pār mauriņu tālāk pa labi, dodamās uz peldu būdiņām, no kurienes sāka birt laukā bērneļi peldkostīmos. Aizmugurē zem palmām pašā jūras malā divas ķīniešu auklītes savos skaistajos tautiskajos tērpos — baltos jl-šon un garās biksēs, ar melnām matu pīnēm pār muguru — katra vizināja pa zīdainītim ratiņos.

Un tas viss — gan kalpotāji, gan aukles, gan maz­bērni — piederēja Martai Skandvelai. Tāda pati kā viņai bija arī mazbērnu ādas krāsa — tipiska havajiešu nokrāsa, mazlietiņ patumša, it kā to nevilšus būtu no- brūninājusi Havajas saule. Tie bija havajieši par vienu astotda|u vai par vienu sešpadsmitdaļu, un tas nozīmē, ka septiņas astotdaļas vai arī piecpadsmit sešpadsmit- daļas baltās rases asiņu tomēr nespēja iznicināt polinē­ziešu zeltaini dzeltenbrūno ādas nokrāsu. Ja nebijis šā brūnuma, tad citādi vienīgi ievingrinājies vērotājs būtu varējis uzminēt, ka šie draišķīgie bērneļi nav īsti un pilnīgi baltie. Rosko Skandvels, to vectēvs, bija tīrasiņu baltais; Marta par trim ceturtdaļām baltā; viņu abu daudzie dēli un meitas bija par septiņām astotdaļām baltie; mazbērni tad nu dalījās dažādās pakāpēs — citi jau par piecpadsmit sešpadsmitdaļām baltie, bet citi, ja viņu septiņu astotdaļu tevi un matēs bija apprecējuši tādus pašus septiņastotdaļus, bija baltie tikai par četr­padsmit sešpadsmitdaļām vai septiņām astotdaļām. Dzimta no viņu abu puses bija teicama, jo Rosko tiešā līnijā cēlies no Jaunanglijas puritāņiem, bet Marta — ne mazāk tiešā līnijā no Havajas karalisko virsaišu dzimtas, kuras-ciltskoks, pēc slavinājuma himnu mele dziesmojumiern, sniedzās tūkstoš gadu atpakaļ tajos laikos, kad rakstu zīmes vēl nebija izdomātas.

Gabaliņu nostāk pieturēja automašīna, un no tās iz­kāpa sieviete, kurai varēja dot visaugstākais sešdesmit gadu, tomēr viņa soļoja pār mauru tik viegli kā rūpīgi kopta sieviete ap četrdesmitiem, un īstais gadu skaits tai bija sešdesmit astoņi. Marta pacēlās no krēsla, lai apsveiktu to pēc sirsnīgās havajiešu paražas — rokas ap pleciem, lūpas pie lūpām, bet sejas un pat auguma kustības vaļsirdīgi pauda patiesu un dziļu prieku. No abām pusēm tā tik birtin bira: «māsiņ Bella» un «mā- siņ Marta» — juku jukām ar gandrīz nesakarīgiem vaicājumiem, kā klājas pašai, ko dara tēvocis Šis vai brālis Tas un kā jūtas krustmāte Nezkādaturvēl, līdz beidzot pirmais tikšanās satraukums bija pāri, acis mik­las no sirsnīga maiguma un viņas apsēdās, raudzīdamās viena otrā pār savām tējas tasītēm. Varētu likties, ka viņas nav redzējušās un apskāvušās jau gadiem ilgi. īstenībā viņu atšķirtības laiks ilga divus mēnešus. Pie tam vienai bija sešdesmit četri, bet otrai sešdesmit astoņi gadi. Tādas viņas bija veidojusi tā viena ceturt­daļa havajiešu asiņu, jo Havajas sirds ir pārpilna sau­les siltuma un mīlas kvēles.

Bērnu pulciņš kā paisuma vilnis applūdināja krust­māti Bellu, kas tos izšķērdīgi apveltīja skūpstiem un glāstiem, līdz beidzot aukles mazuļus atkal aizvedināja uz peldvietu.

— Es sadomāju dažas dienas pavadīt pludmalē, pa- sāti pašlaik pārstājuši, — Marta ieminējās.

— Tu jau dzīvo šeit veselas divas nedēļas, — Bella mīļi uzsmaidīja jaunākajai māsai. — Brālis Eduards man pateica. Mēs satikāmies uz tvaikoņa, un viņš katrā ziņā gribēja vispirms aizvest mani paciemoties pie Lui- zes un Dorotejas un apraudzīt viņa pirmo mazbērnu. Viņš tīri vai jucis aiz priekiem par šo mazuli.

— Apžēlojies! — Marta izsaucās. — Divas nedēļas! Ne prātā man nenāca, ka jau tik ilgi.

— Kur ir Annija? Un Margarita? — Bella ievaicājās.

Marta paraustīja raženos plecus visaptverošā piedo­šanā pret savām untumainajām precētajām meitām, ku­ras savus bērnus mēdza atstāt viņas gādībā uz visu pēcpusdienu.

— Margarita ir ielu izdaiļošanas komitejas sanāk­smē — viņi tur apspriež par koku un hibisku dēstīšanu Kalakauas avēnijas abās pusēs, — viņa atteica. — Un Annija deldē riepas par astoņdesmit dolāriem, lai sa­vāktu septiņdesmit piecus dolārus Britu Sarkanajam Krustam — šodien taču, kā zini, ir viņu ziedojumu vāk­šanas diena.

— Rosko nu gan laikam ļoti lepojas, — Bella ieteicās un ievēroja, ka māsas acīs parādās lepnuma spožums. — Es jau Sanfrancisko saņēmu ziņas par Ho-o-la-as pirmo dividendi. Vai atceries, kā es ieguldīju tūkstoti par akcijām, kas maksāja septiņdesmit piecus centus gabalā, nabaga Ebijas bērnu labā un noteicu, ka pār­došu tās tikai tad, kad būs sakāpušas līdz desmit do­lāriem?

— Un visi smējās par tevi, tāpat kā par visiem, kuri pirka kādu akciju, — Marta pamāja ar galvu. — Bet Rosko zināja. Šodien tās pārdod par divdesmit četriem.

— Es savējās pārdevu uz tvaikoņa telegrāfiski — tieši par divdesmit, — Bella turpināja. — Un nu Ebija šuj kleitas kā negudra. Viņa ar Meiju un Tutsiju pošas braukt uz Parīzi.

— Un Karls? — Marta apjautājās.

— O, nu viņš taču beigs sekmīgi Jeilas koledžu …

— Ko viņš, kā pati zini, būtu panācis tik un tā, — Marta pamācīgi noteica, visai piemīlīgi ierunādamās divdesmitā gadsimta izloksnē.

Bella atzinās, ka tiešām viņai bijis nodoms samaksāt skolas biedrenes dēlam mācības koledžā, un apmieri­nāta piebilda:

— Tomēr daudz jaukāk iznācis, ja Ho-o-la-as akcijas var samaksāt par to. Savā ziņā, redzi, tas ir Rosko no­pelns, jo es uzticējos viņa spriedumam, kad ieguldīju savu naudu. — Bella lēnām aplaida skatienu visapkārt, un viņas acis uzsūca ne tikai to skaistumu, atpūtu un mieru, kas tām pavērās šeit, bet arī līdzīgu skaistuma, atpūtas un miera pārbagātību, kādu varēja nojaust ne­skaitāmās tādās pašās oāzēs uz visām salām. Viņa tīk­smi nopūtās un piezīmēja: — Visām mums laulātie draugi darījuši jauku mūsu dzīvi, likdami lietā to, ko mēs tiem dāvājām.

— Un laimīgu … — Marta piekrizdama piebilda, bet tad aizdomīgi strauji aprāva iesākto teicienu.

— Un laimīgu — visām mums, izņemot māsiņu Bellu, — Bella ar piedodošu smaidu pabeidza Martas domu.

— Par daudz jau smaga bija šī laulība, — Marta nomurmināja, vai kusdama maigumā un līdzcietībā. — Tu biji tik jauniņa. Tēvocim Robertam nevajadzēja vis tevi spiest uz to.

— Man bija tikai deviņpadsmit gadu, — Bella palo­cīja galvu. — Bet tā nebija Džordža Kāstnera vaina. Un paraugies nu, ko viņš, jau kapā dusēdams, man sa­gādājis. Tēvocis Roberts bija gudrs. Viņš zināja, ka Džordžs prot paredzēt tālu, un pazina tā uzņēmību un neatlaidību. Džordžs jau toreiz saskatīja — qn tas taču bija pirms piecdesmit gadiem, — ko nozīmē tiesības uz Nahalas ūdeņiem, kad neviens vēl tām ne mazākās vēr­tības nepiešķīra. Visi domāja, ka viņš visiem spēkiem pūlas iepirkt platību liellopu fermai. Viņš pūlējās no­pirkt šo ūdeņu nākotni… un tu pati zini, cik veiksmīgi tas viņam izdevies. Man dažreiz pat neērti domāt par saviem ienākumiem. Nē, lai nu kā, par mūsu nelaimīgo laulību Džordžs nav vainojams. Es būtu varējusi dzīvot laimīgi ar viņu, to skaidri zinu, līdz pat šai dienai, ja vien viņš palicis dzīvs. — Viņa lēnām nogrozīja galvu. — Nē, tā nebija viņa vaina. Ne arī kāda cita vaina. Pat ne mana. Ja nu vispār kādam jāuzvēl šī vaina … — Vi­ņas smaida domīgais maigums atņēma skarbumu tam, ko tā gatavojās teikt. — Ja nu vispār kādam jāuzveļ šī vaina, tad tas ir tēvocis Džons.

— Tēvocis Džons! — Marta izsaucās skaudrā pār­steigumā. — Ja tas tiešām bijis viens no tēvočiem, es gan būtu teikusi — tēvocis Roberts. Bet tēvocis Džons!

Bellas lēnīgais smaids pauda neapšaubāmu apstip­rinājumu.

— Bet tas taču bija tēvocis Roberts, kas tevi piespieda precēt Džordžu Kāstneru, — māsa nerimās.

— Tas tiesa, — Bella apliecinādama pamāja ar galvu. — Tomēr īstenībā ne jau par manu vīru jārunā, bet gan par zirgu. Es lūdzu tēvoci Džonu aizdot man zirgu, un tēvocis Džons bija ar mieru. Tā tas viss tad arī notika.

Iestājās klusums, slēptu minējumu pilns, un, kad no liedaga arvien tuvāk atskanēja bērnu balstiņas, jaukda­mās ar Āzijas meiteņu maigajiem rājieniem un liegu­miem, Marta Skandvela izšķīrās pēkšņā un trauksmaini spriegā apņēmībā. Viņa atgainīja bērneļus.

— Skrejiet nu projām, mīlulīši, skrejiet nu! Vecmā­miņa grib parunāties ar krustmāti Bellu.

Un, kad skanīgi spirgtie bērnu balsu treļļi noklusa aiz maura laukumiņa, Marta, savas sirds vērībai saasi­noties, ieskatījās, cik daudz skumju pauž rievas, ko māsas sejā vilkušas pusgadsimta slepenas ciešanas. Jau tepat piecdesmit gadu, kopš viņa bija ievērojusi šīs rievas. Viņa sasprindzināja savu maigumā kūstošo havajietes sirdi, lai reiz lauztu pusgadsimtu ilgušo klu­sēšanu.

— Bella, — viņa teica. — Mēs nekā nezinājām. Tu nekad neko neteici. Bet mēs lauzīj.ām galvas, ai, cik bieži lauzījām galvas …

— Un nekad nejautājat, — Bella pateicīgi nočuk­stēja.

— Bet tagad es jautāju — beigu beigās. Mūsu krēs­las stunda nu ir klāt. Paklau tos tur! Dažreiz man pat bail sametas, iedomājoties, ka tie visi ir mazbērni, mani mazbērni .. . kur es taču, kā varētu likties, nupat vakar aizvakar vēl biju tik bezrūpīga meitene ar vieglu sirdi un veiklām kājām, kāda vien jel kad lēkusi zirgā, peldējusies lielajā bangotnē, lasījusi opihi bēguma laikā vai smējusies par pielūdzēju dučiem. Un tagad nu, mūsu mijkrēslī, aizmirsīsim visu citu, paturēsim prātā tikai to, ka es esmu tava mīļā māsa, tāpat kā tu esi manējā.

Acīs abām sariesās dzidras lāses. Bella acīm redzami notrīsēja, velti meklēdama vārdus atbildei.

— Mēs domājām, ka vainojams Džordžs Kāstners, — Marta turpināja. — Varējām jau to iztēloties visos sī­kumos. Viņš bija auksts cilvēks. Tu biji karstasinīga havajiete. Viņš, jādomā, bija nežēlīgs. Brālis Volkots arvien apgalvoja, ka viņš laikam tevi esot sitis …

— Nē! Nē! — Bella pārtrauca. — Džordžs Kāstners nekad nebija zvērisks vai negants. Man ne vienreiz vien pat uznāca vēlēšanās, kaut viņš tāds būtu. Viņš man netika piedūris ne pirkstu. Nekad viņš nepacēla roku pret mani. Pat balsi viņš ne reizes nepacēla, ar mani runājot. Nekad — ai, vai tu vari man ticēt? — lūdzu, māsiņ, tici tomēr! — it nekad viņš netika man teicis skarbu vārdu, pat ne īgnu vārdu. Bet viņa māja, mūsu māja tur Nahalā, bija pelēka. Visas krāsas tajā bija pe­lēkas un vēsas, pat aukstas, bet mana dvēsele jau kopš dzimšanas gaiši laistījās visās saules, zemes un asins krāsās. Bija tik ļoti dzestri, tik pelēcīgi dzestri dzīvot Nahalā ar šo dzestro, pelēko vīru. Tu taču pati zini, Marta, ka viņš bija pelēks. Pelēks gluži kā tie Emersona portreti, kurus redzējām skolā. Āda viņam bija pelēka. To nespēja iebrūnināt ne saule, ne vējš daudzajās seg­los pavadītajās stundās. Un iekšēji viņš bija tikpat pe­lēks kā ārpusē.

Bet man bija tikai deviņpadsmit gadu, kad tēvocis Roberts izšķīrās par šīm precībām. Kā es varēju zināt,

kas tas ir? Tēvocis Roberts runāja ar mani. Viņš aizrā­dīja, ka visas Havajas bagātības un īpašumi jau sākuši pāriet haole (balto) rokās. Havajiešu virsaiši ļaujot sa­vai mantībai izslīdēt no pirkstiem. Toties Havajas vir­saišu meitām, kuras apprecējušas haole, viņu īpašumi haole laulāto draugu pārvaldībā vairojoties un augot augumā. Viņš pieminēja vēl mūsu savādnieku vectēvu Rodžeru Viltonu, kas saņēmis vecmāmiņas Viltonas na­badzīgās mauka zemes, pievienojis tām vēl citas un ierīkojis tur Kilohanas lopu fermu …

— Pat toreiz par to lielāka bija tikai vēl Pārķēra ferma, — Marta lepni iemeta starpā.

— Un viņš man teica — bijis mūsu tēvs savas dzīves laikā tikpat tālredzīgs kā vectēvs, tad puse toreizējās Pārķēra zemes platības būtu pievienota Kilohanai, tā padarot Kilohanu par vislielāko. Un viņš apgalvoja, ka vērša gaļa lētāka vairs nekļūšot nekad un it nekad. Un vēl viņš teica, ka Havajas lielā nākotne būšot cukurā. Tas notika pirms piecdesmit gadiem, un nu ir pierādījies, ka viņam bija vairāk nekā taisnība. Un viņš teica, ka jaunais haole Džordžs Kāstners redzot tālu un tikšot tālu un ka meiteņu mūsu ģimenē esot daudz, un ka Kilohanas zemes pēc visām tiesībām mantošot zēni, bet, ja es apprecēšot Džordžu, man būšot nodrošināta jo ba­gāta nākotne.

Man bija tikai deviņpadsmit. Tikko biju atgriezusies no Karaliskās augstnļaņu skolas — tas taču notika laikā, kad mūsu meitenes vēl nesūtīja mācīties uz Sa­vienotajām Valstīm. Tu jau, māsiņ Marta, biji viena no pirmajām, kas ieguva izglītību uz kontinenta. Un ko gan es zināju par mīlestību un mīlētājiem, kur nu vēl par precēšanos? Visas sievietes precas. Tas ir viņu pie­nākums dzīvē. Māte un vecmāmiņa, visas agrāko pa­audžu sievietes taču bija precējušās. Mans pienākums dzīvē bija precet Džordžu Kāstneru. Tēvocis Roberts tā teica savā gudrībā, un es zināju, ka viņš ir ļoti gudrs. Un es aizgāju dzīvot ar savu vīru Nahalas pelēkajā mājā.

Tu jau to atceries. Neviena koka, tikai viļņojošie zāles klajumi, aiz tiem augsti kalni, apakšā jūra — un tad vējš! Vaimeas un Nahalas vējš — tie abi pūta pār mums un kona vējš vēl piedevām. Bet ko gan es bēdātu par tiem, tāpat kā maz mēs bēdājām par tiem Kilohanā, kā maz bēdāja ļaudis Manā, ja vien Nahala pati nebijusi tik pelēka un mans vīrs Džordžs tik pelēks. Mēs bijām divi vien. Viņš bija Nahalas pārvaldnieks Glennu uzdevumā, kuri paši bija aizbraukuši atpakaļ uz Sko­tiju. Tūkstoš astoņi simti gadā plus vēl vērša gaļa, zirgi, kovboju pakalpojumi un fermas māja — tāda bija viņa alga . . .

— Augsts atalgojums tajās dienās, — Marta ieteicās.

— Tomēr Džordžam Kāstneram par viņa veikto darbu tas bija ļoti niecīgs, — Bella aizstāvēja vīru. — Es dzīvoju ar viņu trīs gadus. Nevienu pašu ritu viņš nepalika gultā ilgāk kā līdz puspieciem. Viņš pilnīgi ziedojās saviem saimniekiem. Godīgs līdz penijam sa­vos norēķinos, no sava laika un enerģijas viņš saim­niekiem deva pilnu mēru un vēl pat ar uzviju. Varbūt tas arī palīdzēja vērst mūsu dzīvi tik pelēku. Bet klau­sies vien, Marta! No šiem tūkstoš astoņsimt dolāriem viņš katru gadu noguldīja tūkstoš seši simti. Padomā jel! Mēs abi izdzīvojām ar divsimt dolāriem gadā. Lai­mīgā kārtā viņš ne dzēra, ne smēķēja. Un no tā paša mums vajadzēja arī apģērbties. Es pati šuvu sev ap­ģērbus. Vari iedomāties, kādi tie izskatījās. Kovboji vienīgi apgādāja malku, pārējos darbus darīju es. Es vārīju un cepu, un berzu grīdas …

— Tu, kas taču no pat dzimšanas stundas nepazini nekā cita kā vien apkalpotājus visās malās! — Marta līdzcietīgi ieminējās. — Kilohanā jau to arvien bija ve­sels karapulks.

— Ak, bet kur vēl visa tā plikā, kailā, sīkstulīgā knapināšanās! — Bella izsaucās. — Cik ilgi es biju spiesta iztikt ar vienu mārciņu kafijas! Slota nodila līdz kātam, pirms tika pirkta jauna! Un vērša gaļa! Svaiga vēršgaļa un kaltēta — rītā, pusdienā un vakarā! Un auzu pārslu biezputra! Kopš tā laika es neesmu vairs mutē ņēmusi ne auzu pārslu, ne arī kādu citu biezputru.

Viņa pēkšņi piecēlās, pagājās soļus desmit sānis un kādu mirklTti, kamēr nomierinājās, ar neko neredzošām acīm vērās neskaitāmos krāsu toņos zaigojošajā rifā.

Uz savu vietu atpakaļ nākdama, viņa nesa augumu stalti, droši un līgani, ar izceltām krūtīm un cēli at­mestu galvu — šo stāju nekāds citu asiņu piemaisījums nespēj laupīt havajiešu sievietei. Bella Kāstnera bija gluži kā haole — ar gaišu ādu un smalkiem locekļiem. Tomēr, kad viņu redzēja tā soļojam atpakaļ, viņas augstu paceltā galva, gareno, brūno acu skatiens, no- slīgušu skropstjj segts zem uzacu karaliskajiem lokiem, maigi iezīmētās smalkās lūpas, kas vēl pēc sešdesmit astoņiem gadiem šķita skandinām slavas dziesmu skūpstu salclumām — tas viss viņu vērta par īstu senās Havajas virsaites tēlu, kuras krāšņums spulgoja cauri haole asiņu paliem viņas dzīslās. Bella bija garāka par savu māsu Martu, tas viņu darīja vēl karaliskāku.

—- Zini, mēs taču kļuvām slaveni ar viesu skopulīgo uzņemšanu, — Bella pasmējās jau mazliet gaišāk. — Daudzas jūdzes vajadzēja iet no Nahalas — vien­alga, uz kuru pusi, — līdz varēja saskatīt tuvāko jumtu. Tomēr gadījās, ka retumis pie mums apstājās pārnak­šņot kāds novēlojies vai negaisa pārsteigts ceļinieks. Un tu taču pazīsti izšķērdīgo dzīves veidu lielajās fer­mās — kā toreiz, tā tagad. Kā gan mūs apsmēja! «Kas mums par daļu,» Džordžs mēdza teikt. «Viņi dzīvo šo­dienai un šim brīdim. Pēc divdesmit gadiem, tad būs mūsu reize, Bella. Tie būs turpat, kur šobrīd, un tie ēdīs mums no rokas. Mēs vēl būsim spiesti viņus barot, viņi lūgsies mums maizes, un mes tos barosim labi; jo mēs būsim bagāti, Bella, tik bagāti, ka man pat bail tev stāstīt. Bet es zinu, ko daru, un tev vajag paļauties uz mani.»

Džordžam bija taisnība. Divdesmit gadu vēlāk, kaut arī viņš to vairs nepieredzēja, mani ienākumi sasniedza tūkstoti mēnesī. Manu dieniņ! Es pat nezinu, cik lieli tie ir šodien. Bet toreiz man bija tikai deviņpadsmit gadu, un es parasti Džordžam atbildēju: «Tagad! Ta­gad! Mēs taču dzīvojam tagad. Varbūt mēs nemaz ne­būsim dzīvi pēc tiem divdesmit gadiem. Man taču vajag jaunas slotas. Un ir dabūjama tāda trešās šķiras kafija, kas maksā tikai divus centus mārciņā vairāk nekā tā šausmīgā susla, ko mēs dzeram. Kālab es nevarētu cept olas sviestā — jau tagad? Kā man gribētos dabūt

vismaz vienu jaunu galdautu. Un mūsu palagi! Man ir kauns likt kādam viesim gulēt uz tiem, kaut arī — dieva vārds — reti tie uzdrīkstas iegriezties pie mums.»

«Pacieties, Bella!» viņš mēdza teikt. «Pēc neilga lai­ciņa, vairs tikai pēc nedaudziem gadiem tie, kas šodien nicīgi atsakās sēsties pie mūsu galda vai gulēt mūsu palagos, būs lepni, ja mēs tos ielūgsim, — tie, kas vēl nebūs miruši. Atceries, kā pērn nomira Stivenss, — viņš dzīvoja plaši un vieglprātīgi, bija draugs ikvienam, tikai ne pats sev. Kohalas iedzīvotājiem vajadzēja viņu apbedīt, jo viņš neatstāja neko vairāk kā tikai parādus. Ieskaties vien — citi iet to pašu taku. Kaut vai tavs brālis Hels. Tā dzīvodams, viņš vairs neizvilks ne pie­cus gadus, viņš salauzīs savu tēvoču sirdis. Un tas pats princis Lilolilo. Iedrāžas pie manis savā ceļojumā pa salu ar pussimtu kanaku zirgos — visi tādi vien spēcīgi, muskuļoti vīri, kaut gan labāk būtu bijis likt tos pie pamatīga darba, lai gādā par savu nākotni, jo viņš jau nu nekad nebūs Havajas karalis. Viņš nenodzīvos tik ilgi, lai kļūtu par karali Havajā.»

Džordžam bija taisnība. Brālis Hels nomira. Princis Lilolilo tāpat. Tomēr Džordžam visur nebija taisnība. Viņš, kurš ne dzēra, ne smēķēja, kurš nekad lieki ne­šķieda savu roku spriegumu skāvienos, kura lūpu skā- riens nekavējās ne sekundi ilgāk par vispaviršāko skūpstu, kurš bez izņēmuma cēlās ik rītu līdz ar gaiļiem un jau krāca, pirms petroleja lampā bija nodegusi par desmito daļu, un kurš nemaz nedomāja par miršanu, tomēr nomira pat ātrāk nekā brālis Hels un princis Li­lolilo.

«Pacieties, Bella!» mēdza man teikt tēvocis Roberts. «Džordžs Kāstners ir nākamības cilvēks. Es tev esmu izmeklējis labu vīru. Jūsu tagadējās grūtības ir tikai grūtības ceļā uz apsolīto zemi. Ne jau mūžam havajieši valdīs Havajā. Gluži tāpat, kā viņi ļāva savai bagātībai* izslīdēt no rokām, tā viņi ļaus izslīdēt arī varai. Poli­tiskā vara un zemes īpašums arvien turas kopā. Notiks lielas pārmaiņas, būs apvērsumi — kas zina, cik daudzi un kādi tie būs, bet beigu beigās kā zeme, tā vara piede­rēs haole ļaudīm. Un tajā dienā tu, iespējams, būsi pirmā lēdija Havajā, tikpat droši kā Džordžs Kāstners var kļūt par Havajas valdnieku. Tā tas ir rakstīts grā­matās. Tā tas notiek visur, kur vien haole saduras ar pakļāvīgākām tautām. Es, tavs tēvocis Roberts, pats pa pusei havajietis, pa pusei haole, zinu, par ko runāju. Pacieties, Bella, pacieties!»

«Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons; un es zināju, ka sirdī viņš mani maigi mīl. Paldies dievam, viņš ne­kad man neieteica pacietību. Viņš saprata. Viņš bija ļoti gudrs. Viņš bija cilvēks ar siltu sirdi un.tālab gudrāks par tēvoci Robertu un Džordžu Kāstneru, kuri meklēja tikai lietu pašu, bet neredzēja tās dvēseli, kuri mīļāk veda norēķinus par ierakstiem kantorgrāmatās nekā par sirdspukstiem, kad krūtis glaužas pie krūtīm, kuri mī­ļāk skaitīja ciparu ailes nekā pieminēja skatienu, vārdu vai skāvienu glāstus. «Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons. Viņš saprata. Tu jau daudzreiz būsi dzirdējusi, ka viņš taču mīlēja princesi Naomi. Viņš bija uzticīgs mīlētājs. Viņš mīlēja tikai vienreiz mūžā. Pēc princeses nāves runāja, ka viņš esot* savādnieks. Tāds viņš bija. Viņš spēja mīlēt tikai vienu sievieti — vienreiz un uz visiem laikiem. Atceries viņa tabu istabu Kilohanas mā­jas dibentelpās, kurā mēs iegājām tikai pēc viņa nāves un atradām, ka tā ir princeses Naomi piemiņas svētnīca. «Mīļā Bella,» — tas bija viss, ko viņš man jel kad tika teicis, bet es zināju, ka viņš saprot.

Bet man bija deviņpadsmit gadu, un es biju havajiete, karsta kā saule par spīti manām trim ceturtdaļām haole asiņu, un es nepazinu nekā cita kā vien bērnības priekus Kilohanā, mācības Honolulu Karaliskajā augst­maņu skolā un savu pelēko vīru Nahalā ar viņa pelē­kajiem sprediķiem par taupību un atturību, ko viņš pie­rādīja arī darbos, un tad vēl šos abus bezbērnu tēvo­čus — vienu ar tālu vērstu un aukstu apredzi, otru ar salauztu sirdi, uz mūžu sapņos grimušu mirušas princeses mīlētāju.

Padomā vien par to pelēko māju! Es, kas biju radusi tikai pie omulības, līksmības un nemitīgu smieklu ap- šalktām izpriecām gan Kilohanā, gan Pārķēra fermā vecajā Manā, gan Pūvāvā fermā. Tu jau gan atceries. Tajās dienās mēs dzīvojām ar feodāli plašu vērienu. Vai tu vari, vai tu spēj ticēt, Marta, — Nahalā vienīgā šujmašīna, kas man piederēja, bija viena no tām, ko līdzi atveduši pirmie misionāri, — maziņa, niķīga, ar roku griežama!

Roberts un Džoņs katrs bija iedevuši manam vīram Džordžam piecus tūkstošus dolāru uz manām kāzām. Bet viņš bija lūdzis, lai tas paliekot slepenībā. Tikai mēs četri to zinājām. Un, kamēr es šuvu savus lētos holoku ar niķīgo šujmašīnu, viņš par šo naudu pirka zemi — NahaJas augstieņu zemi, zini — ik pa laikam nelielu gabaliņu, katrs pirkums notika ar sīkstu kaulē- šanos, un viņa seja tādās reizēs šķita iemiesotas na­badzības seja. Šodien tikai Nahalas kanāls vien ienes man četrdesmit tūkstošus gadā.

Bet vai tas bija tā vērts? Es salku. Kaut jel vienu vie­nīgu reizīti viņš būtu neprātīgi sažņaudzis mani savās rokās! Ja viņš jel vienreiz būtu pakavējies pie manis, kaut piecas minūtes ziedodams man no tā laika, ko vel­tīja savām darīšanām vai uzticīgai kalpošanai saimnie­kiem! Dažreiz es biju gatava'kliegt vai pat sviest viņam sejā mūžīgo karstas biezputras podu, vai triekt šujma­šīnu pret grīdu un dejot hula pār to, lai tikai piespiestu viņu noskaisties, atmest vienaldzību un kļūt par cilvēku, kļūt par zvēru, kļūt par vīrieti, vienalga, kādu, tikai nebūt par pelēku, sasalušu pusdievu.

Drūmums Bellas sejā izzuda, un viņa vaļsirdīgā, pa­tiesā priekā nosmējās par šīm uzjautrinošajām atmi­ņām.

— Bet, kad es nonācu šādā garastāvoklī, vīrs tikai nopietni aplūkoja mani, nopietni pataustīja pulsu un apskatīja mēli, nopietni izsniedza man porciju rīcineļļas un nopietni nolika mani gultā agri jo agri ar karstiem ķieģeļiem pie kājām, mierinādams, ka rīt jau es jutīšo­ties labāk. Agri iet gulēt! Mūsu visvēlākā naktsdzīve nevilkās ilgāk par pulksten deviņiem. Pulksten asto­ņos bija mūsu parastais gulēt iešanas laiks. Tā ietau­pījās petroleja. Naktsmaltītes mēs Nahalā neieturē­jām … vai atceries lielo galdu Kilohanā, pie kura vakaros mēdzām mieloties? Bet mēs ar vīru Džordžu iebaudījām tikai agrīnas vakariņas. Un tad viņš mēdza apsēsties tuvu pie lampas galda vienā pusē un kādu stundiņu palasīt vecus lienētus žurnālus, kamēr es sē­dēju otrā pusē un lāpīju viņa zeķes un veļu. Viņš ar< vien valkāja tādu lētu, neizturīgu audumu. Un, kad viņš devās gulēt, to darīju arī es. Nedrīkstēja šķiesties ar petroleju, ja tikai viens to izmantoja. Un uz guļu viņš posās allaž tajā pašā veidā — uzgrieza pulksteni, ie­rakstīja dienasgrāmatā pagājušās dienas laika apstāk­ļus, tad noāva kurpes, katrreiz no labās kājas pa priekšu, no kreisās pēc tam, un tāpat arī novietoja tās uz grīdas vienu otrai līdzās gultas kājgalī savā pusē. .

Viņš bija pats tīrīgākais cilvēks, kādu vien esmu re­dzējusi. Viņš nekad neuzvilka to pašu veļu otrreiz. Jā­mazgā bija man. Viņš bija tik tīrīgs, ka mocīja mani nost. Viņš skuvās divreiz dienā. Sava ķermeņa apkopša­nai viņš patērēja daudz vairāk ūdens nekā jebkurš ka- naks. Bet strādāt viņš strādāja Vairāk nekā divi haole. Un viņš saskatīja Nahalas ūdeņu nākotni.

— Un viņš padarīja tevi bagātu, bet nedarīja lai­mīgu, — Marta papildināja.

Bella nopūtās un pamāja ar galvu.

— Kas tad galu galā ir bagātība, māsiņ Marta? Mans jaunais Pierce-Arrow markas automobilis tika at­vests ar to pašu tvaikoni, kurā braucu es pati. Jau tre­šais šajos divos gados. Bet ak, vai var salīdzināt visus šos Pierce-Arrow un visus pasaules ienākumus ar cil­vēku, kas tevi mīl! … Ar to vienīgo mīļāko, vienīgo draugu, ar kuru apprecēties, lai strādātu smagu darbu līdz ar viņu, lai ciestu un priecātos kopā ar viņu, ar to vienīgo vīrieti — ar mīļotu vīru …

Viņas balss izdzisa, un abas māsas sēdēja rāmā klu­sumā, līdz pie tām pār mauriņu piekliboja mūžveca sirmgalve ar spieķi rokā, salikusi, sakrupusi, sakrunko­jusies zem simtgadu dzīles nastas. Viņas acis, saruku­šas par šaurām spraudziņām, tomēr raudzījās spoži kā mangustam, un pie Bellas kājām viņa noslīga vispirms, tīrā havajiešu valodā ar bezzobaino muti murminādama un dziesmodama mele par Bellu un Bellas senčiem, pie­vienojot turpat uz vietas sacerētu apsveikumu par tās atgriešanos Havajā pēc ilga brauciena pāri lielajai jūrai uz Kaliiorniju. Skandinādama savus mele, sirm­galve sažuvušiem pirkstiem izdarīja lomi jeb masāžu Bellas zīda zeķēs tērptajām kājām no potītes līdz lie­lam un no ceļgala līdz augšstilbam.

Kā Bellas, tā Martas acis valgi staroja, kad vecā apakšniece atkārtoja šo lomi un mele arī Martai, un pa to laiku viņas parunājās ar sirmgalvi senlaiku valodā, uzdodamas sensenos jautājumus par viņas veselību, vecumu un mazmazmazbērniem — viņai, kura bija iz­darījusi tām lomi, kad tās vēl bija mazas meitenītes lielajā Kilohanas mājā, tāpat kā viņas priekšteces bija masējušas abu māsu priekšteces jau pirms neskaitāmām paaudzēm. Kad īsā pieklājības vizīte beidzās, Marta piecēlās un pavadīja veco sievu atpakaļ līdz bungalo, iespieda tai saujā naudu un lika lepni skaistajām japāņu kalponēm pacienāt novārgušo iezemieti ar poi, ko ga­tavo no ūdensliliju saknēm, ar jamaka — jēlu zivi, ar saberztiem kukui riekstiem un ļimu — jūras augu, kas ir mīksts bezzobu smaganām, viegli sagremojams un garšīgs. Tās bija sensenās feodālās saites, vienkāršo * ļaužu uzticība virsaišiem un virsaišu gādība par apakš­niekiem; un Marta, par trim ceturtdaļām būdama haole ar Jaunanglijas anglosakšu asinīm, par visām četrām ceturtdaļām bija havajiete seno dienu jau gandrīz iz­audušo paradumu pieminēšanā un cieņā turēšanā. *

Kad viņa pār mauriņu nāca atpakaļ uz hau koku, Bellas acis kā skaudamas un glāstīdamas kavējās pie Martas kustībām, kas nepārprotami liecināja par viņas izcelšanos un dzimtu. Marta bija mazāka par Bellu, mazu nieciņu, bet par to pašu nieciņu arī mazāk kara­liska savā iznesībā; tomēr skaista viņa bija un saskanīgi veidota, gadi drīzāk bija darījuši maigāku viņas skais­tumu, nevis aizseguši to, un polinēziešu virsaites stāvs kustējās lokani un krāšņi zem prasmīgi pašūtā, plašās krokās plūstošā melnā zīda holoku, kas bija greznots ar melnu mežģini, dārgāku nekā vesels tērps no Parīzes.

Un, kad abas māsas atkal atsāka sarunu, vērotājs tūdaļ pamanītu, cik ļoti līdzīgi viņu skaidrie, stingrie profili, paplatie vaigu kauli, augstās, cēlās pieres, kup­lie, tēraudaini iesirmie mati, maigais lūpu izliekums, ku­ram gadu desmitu tecējums pievilcis tikai stingrāk piln­veidotas lepnuma līnijas, un tāpat viņu piemīlīgi slaidie uzacu loki pār tikpat piemīlīgām, garenām, brūnām

acīm. Abu māsu rokas, kuras vecums gandrīz nebija ne pārmainījis, ne sakrunkojis, modināja apbrīnu ar sa­viem slaidajiem, smailajiem pirkstiem, ko jau no agras bērnības ar mīlestību masējusi un ar mīlestību kopusi kāda veca havajiete, gluži tāda pati kā tā, kas patlaban mielojās ar poi, ar jamaka un ļimu Martas mājā.

— Biju jau gadu tā nodzīvojusi, — Bella atsāka, — un, vai zini, viss sāka pamazām iegrozīties sliedēs. Es sāku pierast pie sava vīra Džordža. Sievietes jau tā ir radītas. Vismaz es biju tāda sieviete. Jo viņš bija labs. Viņš bija taisnīgs. Viņam piemita visi vecie, īstie puritāņu tikumi. Es pieradu pie viņa, viņš man iepatikās, gandrīz varētu teikt — sāku jau viņu pat iemīlēt. Un, ja tēvocis Džons man nebūtu aizdevis zirgu, es zinu, ka būtu viņu patiesi iemīlējusi un visu mūžu ar viņu dzīvojusi laimīgi — protams, lēnīgā laimītē.

Redzi, es jau nezināju neko citu, nepazinu nevienu savādāku, nevienu labāku vīrieti. Es jau sāku ar patiku uzlūkot viņu pār galdu, kamēr viņš lasīja īsajos starp­brīžos starp vakariņām un gulēt iešanu, sāku ar patiku ieklausīties, lai sadzirdētu zirga pakavu klaudzoņu, kad viņš vakarā atgriezās no saviem nebeidzamajiem jājie- niem pa fermu. Un viņa skopās uzslavas tiešām kļuva uzslavas, kas lika man nodrebēt aiz laimes — jā, māsiņ Marta, es sapratu, ko nozīmē notvīkt, dzirdot viņa no­teikto, taisnīgo uzslavu par kaut ko pareizi vai kārtīgi veiktu.

Un viss būtu bijis labi mūsu turpmākajā kopdzīvē, ja vien viņam nevajadzējis kāpt uz tvaikoņa, lai brauktu uz Honolulu. To prasīja darīšanas. Viņam bija jāaiz­brauc uz divām nedēļām vai pat ilgāk, pirmkārt, Glennu uzdevumā kādās'fermas lietās un, otrkārt, pašam savās darīšanās, lai nokārtotu vēl jaunu zemes gabalu pirk­šanu Nahalas augstienēs. Vai tu vari iedomāties! Viņš uzpirka milzīgas platības vismežonīgākās un kalnai­nākās zemes, kam nebija citas vērtības kā vien ūdens, ieguva pašu ūdens bagātās teritorijas sirdi un visu par tik niecīgu cenu kā pieci dolāri un desmit centi akrā. Viņš arī noskārta, ka man nepieciešama pārmaiņa. Es gribēju braukt viņam līdzi uz Honolulu. Bet viņš, turē­dams prātā izdevumus, nolēma, ka man jādodas uz

Kilohanu. Mana viesošanās vecajās mājās ne tikai ne­maksātu- viņam ne graša, bet vēl ietaupītu arī niecīgo pārtikas daudzumu, ko es būtu apēdusi, palikdama viena Nahalā, un tas atkal nozīmēja iespēju nopirkt vēl kādu akru Nahalas zemes. Bet Kilohanā tēvocis Džons bija ar mieru un aizdeva man zirgu.

O, atgriezusies mājās, es pirmās nedaudzās dienas jutos kā debesīs. No sākuma pat grūti bija ticēt, ka visā pasaulē var būt tik daudz ēdamā. Bezjēdzīgā izšķērdība virtuvē mani taisni pārbiedēja. Es visur saskatīju iz­šķērdēšanu, tik labi Džordžs mani bija iedresējis. Kā nu ne, tur kalpu mitekļos kalpotāju vecie radinieki un nez kādi tīri pasveši piedzīvotāji ēda labāk, nekā mēs ar Džordžu jebkad tikām ēduši. Tu atceries, kā mēs mē­dzām dzīvot Kilohanā, tieši tāpat kā Pārkerā, katrai maltītei kāva barotu vērsi, izsūtāmie piegādāja svaigas zivis no Vaipio un Kiholo dīķiem, galdā nāca vislabākais un retākais, ko vien katrā gadalaikā varēja sadabūt…

Un mīlestība, mūsu ģimenē ierastais sirsnīgums! Tu jau zini, kāds bija tēvocis Džons. Tur dzīvoja arī brālis Volkots, brālis Edvards un visas jaunākās māsas, vie­nīgi jūs ar Salliju bijāt skolā. Paciemoties ieradās arī krustmāte Elizabete un krustmāte Žanete ar savu vīru un visiem saviem bērniem. Ik uz soļa skāvieni un mīļu glāstu bez gala, it viss, kā man bija trūcis šajos smaga­jos divpadsmit mēnešos. Es biju izslāpusi pēc tā. Jutos kā cilvēks, kas pēc avārijas izglābies laiviņā un nu, no­kritis smiltis, kārīgi dzer ūdeni no svaigi burbuļojošiem avotiem pie palmu saknēm.

Un tad ieradās viņi, jādami augšup no Kavaihaes, kur bija izkāpuši no karaliskās jahtas, — visa šī krāšņā kavalkāde, ik pa divi blakām, ziedu vītnēm vainagoti, jauni, laimīgi un nebēdīgi, sēdēdami Pāribera fermas zirgos, veseli trīsdesmit šajā pulkā un vēl kāds simts Pārķēra fermas kovboju un tikpat daudz viņu pašu pa­vadoņu . . . karaliskais ceļojums. Tas bija princeses Lihues ceļojums, kaut gan viņa, kā mēs visi labi zinā­jām, dega un dila no šausmīgās tuberkulozes, bet līdzi viņai nāca brāļadēli — princis Lilolilo, ko visur sumi­nāja kā nākamo karali, un viņa brāļi princis Kahekili un princis Kamalau. Un ar princesi kopā ceļoja arī Ella

Higinsverza, kura ar pilnām tiesībām apgalvoja, ka piedarot pie visaugstākās virsaišu cilts, jo cēlusies no Kauai dzimtas, kas esot dižciltīgāka nekā valdošā ģi­mene, un tad vēl Dora Nailsa un Emīlija Loukrofta, un … ak, kam gan uzskaitīt tos visus! Ar Ellu Higins- verzu mēs savā laikā bijām istabas biedrenes Karalis­kajā augstmaņu skolā.-Viņi apmetās uz garāku atpūtu, uz kādu stundu, viņi neieturēja luau, jo luau viņu gai­dīja Pārķēra fermā, pasniedza tikai alu un stiprākus dzērienus vīriešiem, bet limonādi, apelsīnus, kā arī spirdzinošas ūdensmelones sievietēm.

Mēs sirsnīgi apskāvāmies ar Ellu Higinsverzu, tāpat ar princesi, kura mani vēl atcerējās, un visām citām meitenēm un sievām; Ella parunāja ar princesi, un prin­cese pati mani uzaicināja piedalīties ceļojumā, es varot pievienoties viņiem Manā, no kurienes viņi došoties tālāk pēc divām dienām. Es biju kā bez prāta, gluži kā bez prāta par visu to — es, kas tikko nācu no divpa­dsmit mēnešu cietumniecības pelēkajā Nahalā. Un man vēl arvien bija tikai deviņpadsmit gadu, pēc nedēļas vajadzēja pāriet divdesmitos.

Ai, un ne prātā man nenāca, kam jānotiek. Biju tik aizņemta ar visām sievietēm, ka pat neredzēju Liio- lilo — tikai tā no tālienes, jo viņš liels un stalts slejās pāri citu vīriešu galvām. Bet es nekad nebiju piedalī­jusies šādā ceļojumā. Tiku gan redzējusi, kā tos sagaida Kilohanā un Manā, bet toreiz vēl biju par jaunu, lai mani aicinātu piedalīties, un vēlāk nāca skolas laiks un precības. Es zināju jau, kāds būs ceļojums — tās būs divas nedēļas paradīzē, maz gan, lai atkal varētu izturēt divpadsmit mēnešus Nahalā.

Un es lūdzu tēvoci Džonu, lai aizdod man zirgu, — tas, protams, nozīmēja veselus trīs zirgus, jo mani va­jadzēja pavadīt kovbojam jāšus un vēl nastu zirgam. Toreiz nebija nekādu ceļu. Nebija automobiļu. Un zirgs, kuru es sev izvēlējos! Tas bija Hilo. Tu to neatceries. Tai laikā tu biji skolā, un, pirms tu nākamajā gadā pārradies mājās, zirgs meža dzīvnieku medībās ar laso Mauna Keas kalnā bija pārlauzis sev muguru un savam jātniekam sprandu. Par viņu gan tu būsi dzirdējusi — nu, to jauno amerikāņu jūras virsnieku.

— Leitnants Bousfīlds,' — Marta pamāja ar galvu.

— Bet Hilo! Es biju pirmā sieviete, kas sēdēja tam mugurā. Tas bija trīs, gandrīz četrus gadus vecs un tikko iejāts. Tik melns un ar tik spožu spalvu, ka lais­tījās vienā sudrabā. Tas bija vislielākais jājamzirgs fermā, cēlies no karaliskā staļļa ērzeļa Spārklingdova un kādas sugas ķēves, nupat pirms divām nedēļām vēl mežonīgs noķerts ar cilpu. Nekad vairs neesmu redzē­jusi tik skaistu zirgu. Tam bija ideāla kalnu ponija samērīgi apaļīgais ķermenis ar spēcīgām krūtīm un platiem pleciem, un tā galva ar kaklu liecināja par vis­tīrāko sugas izlasi — slaida, tomēr pilnīga, ar jaukām, modrām ausīm, ne pārāk mazām, kas piešķirtu tam ļaunprātīgu izskatu, ne pārāk lielām, kas šķistu tiepīgi ēzeliskas. Kājas tam bija tikpat glītas, nevainojami stingras un spēcīgas, ar gariem, atsperīgiem vēzīšiem, kas piešķīra tam apbrīnojami vieglu gaitu zem segliem.

— Atceros, ka dzirdēju reiz princi Lilolilo sakām tēvocim Džonam — tu esot vislabākā jātniece visā Ha­vajā, — Marta piebilda, pārtraukusi stāstītāju. — Tas bi^a pēc diviem gadiem, — es tikko biju atgriezusies no skolas, bet tu vēl"dzīvoji Nahalā.

— Lilolilo to teica! — Bella izsaucās nosarkdama. Viņas garenās, brūnās acis sāka starot, kad atmiņas pāri gadiem meta tiltu uz iemīlēto, kas nu jau pusgad­simtu kā miris un sabiris pīšļos. Bet havajiešu sievie­tēm iedzimtās maigās kautrības dēļ viņa steidza noslēpt pēkšņo sirds atklātību, turpinādama slavas dziesmu par Hilo.

— Ak, kad viņš, nesdams mani mugurā, drāzās gan augšup, gan lejup pa garas zāles klātajām nogāzēm, tā šķita kā maldīšanās sapņu mežos, jo zāle ik pie lēciena pašķīrās, zirgam auļojot kā briedim, kā trusītim vai kā fokstcrjeram, — nu, tu jau zini, kā tie prot lēkšot. Un cik tramīgs, kā dīžādamies slējās uz pakaļkājām! Šis zirgs bija cienīgs nest karavadoni, pat tādu kā Napo­leons vai Kičeners. Un acis — ne ļaunas, bet, ai, tādas šķelmīgas, saprātīgas, un raudzījās viņš tā, it kā arvien gudrotu kādu niķi, gribēdams uzjautrināties vai palaid­ņoties. Un es lūdzu tēvoci Džonu, lai dod man Hilo. Tēvo­cis Džons raudzījās manī, bet es skatījos viņā; un, kaut arī viņš neko neteica, es zināju, ka viņš izjuta: «Mijā Bella,» — un es sapratu — kaut kā to pauda šī viņa raudzīšanās manī, r— ka acu priekšā viņam stāv prin­cese Naomi. Un tēvocis Džons bija ar mieru. Tā, lūk, tas notika.

Bet viņš pieprasīja, lai es pati pārbaudu Hilo, vis­labāk — izmēģinu vienatnē. Zirgs bija untumains, brī­nišķīgi untumains. Tomēr ne jau jauns, ne viltīgs. Es vai ik brīdi zaudēju vadību pār viņu, taču nekad neļāvu viņam to atskārst. Bail man nebija nemaz, un tas man palīdzēja arvien izjust viņu, kālab zirgam likās, ka ne lēcienu nav izdarījis bez manas ziņas.

Es bieži esmu prātojusi, vai tēvocis Džons maz no­jauta, kas var notikt. To gan zinu, ka pašai man par to nebija ne domiņas, kad todien aizjāju un piebiedro­jos princesei Manā. Nekad vairs nav piedzīvots tāds svētku laiks. Tu jau zini, cik diži vecie Pārķēri mēdza uzņemt viesus. Meža cūku medības un meža dzīvnieku šaušana, zirgu iejāšana un apzīmogošana. Kalpotāju mitekļi bāztin piebāzti. Pārķēra kovboji sapulcējušies fermā no visām malām. Un visas šīs meitenes — gan no Vaimeas, gan no Vaipio un Honokā, un Pāuilo, — es tās kā šodien redzu garās rindās sēžam uz iejādes ap­loka akmens sētas un darinām lei (ziedu vītnes) saviem iemīlētajiem kovbojiem. Un naktis, smaržainās naktis, mele, dziesmošana un hula dejas, un pa lielajiem Manas dārziem zem kokiem ik pa divi klaiņoja mīlētāji.

— Un princis… — Bella apklusa, un labu brīdi, kamēr viņa lūkoja saņemt sevi rokās un savaldīties, ar tukšu skatienu vērdamās tālē pāri zilajam apvārsnim, viņas sīkie, spožie zobi, vēl arvien nevainojami veseli, bija redzami dziļi iecirtušies apakšlūpā. Atguvusies viņa atkal pievērsa acis māsai.

— Viņš bija princis, Marta. Tu jau viņu redzēji Kilo­hanā, pirms . .. pēc tam kad biji atgriezusies no semi­nāra. Viņu uzlūkot bija bauda ikvienas sievietes acīm, jā, un vīrieša tāpat. Divdesmit pieci gadi vecs — pašā krāšņākajā vīra briedumā; dižens un karalisks viņš bija augumā, tikpat dižens un karalisks arī garā. Vienalga, cik pārdroši joki, cik pārgalvīgi traka izprieca, viņš, šķiet, ne mirkli neaizmirsa, ka ir no karaļa cilts un ka visi viņa priekšteči bijuši augsti virsaiši līdz pat tam pirmajam, par kuru vēl dziesmo cilts hronikās un kurš vadījis savas laivas uz Tahiti un Raiateu un atkal at­pakaļ. Viņš bija piemīlīgs, laipns, maigi biedrisks, ār­kārtīgi draudzīgs — un atkal stingrs un bargs, pat skarbs, ja viņu dziļi aizskāra. Grūti paskaidrot, ko es domāju. Viņš bija īsts vīrietis, vīrietis, vīrietis, un viņš bija īsts princis, viņam piemita kaut kas no jautra zē- niskuma un atkal tāda dzelžainība, kas darītu viņu par labu un stingru Havajas karali, būtu viņš uzkāpis tronī.

Es viņu redzu šobrīd tāpat, kā redzēju pašā pirmajā dienā, kad skāru viņa roku, runāju ar viņu … tikai da­žus kautrus vārdus, juzdamās viss kas, tikai ne sieviete, kas jau gadu kā precējusies ar pelēko haole pelēkajā Nahalā. Pirms pusgadsimta notika šī sastapšanās, — atceries, kā tolaik ģērbās mūsu jaunie vīrieši — baltās kurpēs un garās biksēs, baltos zīda kreklos ar greznām, košām spāniešu jostām ap vidu, — un veselu pusgad­simtu manā sirdī nav izbalējis viņa tēls. Viņš stāvēja mauriņā draugu pulciņa vidū, un Ella Higinsverza veda mani turp, lai iepazīstinātu mūs. Šai mirklī princese Lihue ķircinādamās tai ko uzsauca, un Ella bija spiesta apstāties, lai atbildētu, bet es paliku stāvam kādu soli tai priekšā.

Prinča skatiens nejauši skāra mani, kad es tur stā­vēju viena pati, samulsusi, apjukusi. Ai, cik skaidri es viņu redzu! GaTva mazliet atpakaļ atmesta, viņa izturē­šanās stalta, moža, pavēlnieciska un pilnīgi brīva, kāda viņam bija tik raksturīga. Mūsu acis sastapās. Viņš pielieca galvu vai arī pavērsa to pret mani, es pati ne­zinu, kas īsti notika. Vai viņš pavēlēja? Vai es paklau­sīju? Es nezinu. To gan zinu, ka patīkami bija mani uzlūkot — meiteni ar smaržainu maile ap galvu, tēr­pušos princeses Naomi brīnišķīgajā holoku, ko tēvocis Džons man bija aizdevis no savas tabu istabas; un vēl zinu, ka viena pati soļoju viņam pretī pāri Manas mau- rājam un ka viņš panācās nostāk no tiem, kas stāvēja ap viņu, lai satiktu mani pusceļā. Mēs gājām viens pie otra pāri zālājam, neviena nepavadīti, it kā mēs tiektos viens pie otra pāri mūsu dzīvībām.

…Vai es biju skaista, māsiņ Marta, kad biju jauna?

Es nezinu. Nezinu. Bet tajā mirklī, kad viņa skaistais un patiesi karaliskais vīrišķīgums mani skāra, iešķelda- rnies pašā sirdī, es pēkšņi jutu skaistumu arī pati sevī — kā lai to pasaka? — it kā viņā mītošā pilnība izstarotu no viņa un ar burvju spēkiem ieplūstu manī.

Ne vārds netika izrunāts. Bet, ai, es zinu, ka pacēlu galvu, lai vaļsirdīgi atbildētu tiem neizrunātajiem vār­diem, ko dzirdēju skanam pērkonu un trompetu balsīm, un, ja pat man draudētu nāve par šo vienu skatienu un šo vienu mirkli, es zinu, ka tomēr nespētu atturēties, ne- atdevusi visu sevi, to skaidri liecināja mana seja, acis un viss mans dziļas elpas šūpotais augums.

Vai es biju skaista,.jVlarta, ļoti skaista, kad man bija deviņpadsmit gadu, gandrīz divdesmit?

Un Marta, ar saviem sešiem desmitiem un vēl četriem gadiem, raudzļjās Bellā, kas skaitīja sesus desmitus un vēl astoņus gadus, un palocīja galvu vispatiesākajā apstiprinājumā, pati klusībā uzņemdama sevī visu, ko šinī mirklī skatīja, — Bellas kaklu, vēl arvien apaļīgu un daili veidotu, garāku nekā parasto Havajas sieviešu kakli, kolonu, kas karaliski balstīja augstas virsaites galvu un seju ar augstiem vaigu kauliem un augstām uzacīm, Bellas matus, augstu uzsukātus, kuplus, gadu sudrabā lāsmojošus, vēl arvien cirtainus un spilgti, asi kontrastējošus ar skaidri izvilktajām, šaurajām, melna­jām uzacīm un tumši brūnajām acīm. Un viss, ko Marta skatīja, bija tik kautri atturīgs, ka spieda arī viņu kautri nolaist acis lejāk — uz māsas krāšņajām krūtīm un izteikti pareizajām auguma līnijām līdz pat zīda zeķēs un augstpapēžu kurpītēs ieautajām kāju pēdām, mazām, apaļīgām, ar nevainojami izliektu pēdas virsu.

— Ja, kad cilvēks ir jauns, vienreiz mūžā jauns! — Bella iesmējās. — Lilolilo bija princis. Es taču iepazinu ikkatru viņa vaibstiņu visdažādākos veidos… vēlāk, mūsu brīnumu dienās un naktīs pie dziedošiem ūde­ņiem, pie miegaini dūcošām bangotnēm un augsto kalnu takās. Es pazinu viņa jaukās, drosmīgās acis ar tais­najām, melnajām uzacīm, degunu, kas neapšaubāmi bija Kamehamehas deguns, un šo mīļo lūpu vispēdējo, vis­sīkāko izliekumu. Nevienam gan, Marta, nav tik skaista mute kā havajiešiem.

Un viņa augums! Viņš bija atlētu karalis, no pat stūr­galvīgajiem, neklausīgajiem matiem līdz bronzēta tē­rauda krāsas kāju potītēm. Nupat nesen man gadījās dzirdēt, ka vienu no Vildera mazdēliem apzīmēja par «Harvardas princi». Apžēlojies! Kādu gan nosaukumu viņi būtu izdomājuši vai varējuši izdomāt manam Lilo­lilo, ja spējuši nostādīt viņu līdzās šim Vildera zēnam ar visu viņa Harvardas komandu!

Bella apklusa un dziļi elpoja, cieši sažņaugusi smal­kās, mazās rokas virs zīda segtajiem ceļiem. Bet rožai­nais daiļums tvīka ādā un sila acīs, kad Bella no jauna pārdzīvoja savas karaliskās dienas.

— Nu — būsi jau uzminējusi? — Bella ieteicās, spītīgi saraudama plecus un tieši ielūkodamās māsai acīs. — Mēs izjājām no līksmās Manas un turpinājām līksmo ceļojumu — lejup pa lavas klinšu stigām uz - Kiholo, lai peldētos un makšķerētu, un dzīrotu, un gu­lētu siltajās smiltīs zem palmām; tad augšup uz Pūvāvā, un atkal meža cūku duršana un medības jāšus ar laso, un meža kazas augstieņu ganībās; un tālāk caur Konu, te mauka (kalnup), te lejup uz karaļa pili Kailuā, un tad uz peldvietu pie Keauhou un wz Kealakekuas līci, un Napoopoo, un Honaunau. Un visur pretī plūda ļaudis ar dāvanām rokās — ar puķēm un augļiem, ar zivīm un sivēniem, bet sirdīs tiem mīlestība un dziesmas, gal­vas noliektas goddevībā pret karaliskās dzimtas piede­rīgajiem, un lūpas sauca apbrīnas kliedzienus un dzies- moja mele no senajām, neaizmirstamajām dienām.

Ko tu būtu darījusi, māsiņ Marta? Tu zini, kādi mēs, havajieši, esam. Tu zini, kādi mēs bijām pirms piec­desmit gadiem. Lilolilo bija apburošs. Es biju nebēdīga. Lilolilo jau nu spēja ikvienu sievieti darīt vieglprātīgu. Es biju divkārt vieglprātīga, jo māni trauktin trauca aukstā, pelēkā Nahala. Es apzinājos visu. Nekādas svār- stīšanās. Nekādu cerību. Par laulības šķiršanu tajos laikos taču pat ne sapņot nevarēja. Džordža Kāstnera sieva nekad nevarētu būt Havajas karaliene, pat arī ja tēvoča Roberta pareģotie apvērsumi aizkavētos un ja Lilolilo tiešām kļūtu karalis. Bet es nekad nedomāju par troni. Viss, ko vēlējos, varētu būt vienīgi karalienes stāvoklis līdzās Lilolilo kā viņa sievai un draugam. Bet

es nekavējos aplamās cerībās. Kas reiz nav iespējams, tas arī nav iespējams, un es nesapņoju mānīgus sapņus.

Viss gaiss bija pārpilns mīlestības. Un Lilolilo bija īsts mīlētājs. Uz mūžiem viņš mani vainagoja ar saviem lei, un viņa izsūtāmie visu garo ceļojuma laiku piegā­dāja man šos lei no Manas rožu dārziem — tu jau at­minies tos; piecdesmit jūdzes pār lavas klintīm un kalnu kraujām nesti, rasaini svaigi kā mirklī, kad plūkti, tie gulēja banānaugu mizu apvalkos kā dārgak­meņi kārbiņās; tie bija jardiem gari, un sīkie, rožainie pumpuriņi virknējās kā Neapoles koraļļu krellītes. Un tad notika luau (dzīrēs), bezgalīgajās un nebeidzamajās luau, mani sēdināja uz Lilolilo makaloa paklāja, uz prinča paklāja, kas pieder tikai viņam vienīgajam un ir tabu ikvienam zemākas kārtas mirstīgajam, ja vien prin­cis pats to laipnīgi neatļauj un neizsaka savu vēlēšanos. Un man vajadzēja mērcēt pirkstus viņa personīgajā pa vai holoi (pirkstu skalojamā kausiņā), kur siltā ūdenī peldēja smaržīgas ziedlapiņas. Jā, un, neliekoties ne zinis, ka visiem redzams šis izcilais pagodinājums, man vajadzēja ņemt no viņa pa paakai sārtās sāls šķipsniņas un ļimu un kukui riekstus, un sarkanos piparus un ņemt no viņa ipu kai (zivs mērces trauka), kurš darināts no kou koka un no kura pats lielais Kamehameha ēdis dau­dzos šādos ceļojumos. Un tāpat notika ar visiem seviš­ķajiem gardumiem, ko pasniedza vienīgi Lilolilo un prin­cesei, — ar nelu un ake, ar palu un alaala. Un viņa kahili tika vēdināti man pār galvu, un viņa kalpi bija manējie, un viņš pats bija mans, un no ziediem vainago­tajiem matiem līdz pat kāju pēdām es biju laimīga, mīlēta sieviete.

Vēlreiz Bellas sīkie zobiņi iespiedās apakšlūpā, kamēr viņa ar tukšu skatienu raudzījās jūrā, līdz pārvarēja pati sevi un savas atmiņas.

— Mēs devāmies aizvien tālāk un tālāk, cauri visai Konai un visai Kau, no Hoopuloas un Kapuas līdz Ho- nuapo un Punalū, tas bija vesels mūžs, kas izdzīvots divās īsās nedēļās. Puķe zied tikai vienreiz. Tas bija mans ziedu laiks — Lilolilo man līdzās, es pati uz sava brīnišķā zirga Hilo jutos kā karaliene — ne jau Ha­vajas, bet Lilolilo un Mīlestības karaliene. Viņš teica, ka es vizot kā daudzkrāsaina dailes lāse uz Leviatāna melnās muguras, ka es līdzinoties vārām rasas pilienam uz lavas straumes kūpošās kores, ka es esot kā vara­vīksne virs pērkona mākoņa …

Bella uz mirkli apklusa.

— Nestāstīšu tev vairāk, ko visu viņš man teica, — viņa nopietni sacīja, — tikai to vēl, ka viss, ko viņš teica, bija mīlestība, kvēle un skaistums un ka viņš sa­cerēja hula man par godu un dziedāja tās tikai man — visu klātbūtnē naktīs zem zvaigznēm, kad mēs gulējām, atlaidušies uz paklājiem pie dzīru mielasta; bet mana vieta bija uz Lilolilo makaloa paklāja.

Un tad jau virzījāmies uz Kilaueu — sapnis .tuvojās beigām; un, protams, aizā, kur apakšā kā jūra bangoja lava, mēs metām Uguns-dievei savas veltes — maile lei un zivis, un sacietinātu poi, kas bija ietīts valgās ti koka lapās. Un tālāk mēs devāmies lejup caur veco Punu un dzīrojām, un dejojām, un dziedājām gan Kohoualeā, gan Kamaili, gan Opihikao, un peldējāmies Kalapanas dzid­rajos saldūdens dīķos. Un galu galā mēs sasniedzām Hilo pie pašas jūras. ^

Tās bija beigas. Nekad mēs netikām runājuši par to. Tās bija beigas, kas izlemtas nepieminot. Jahta jau gaidīja. Mēs bijām kavējušies daudzas dienas, Honolulu aicināja atpakaļ, un bija pienākušas vēstis, ka karalis v esot kļuvis pavisam pupule (nenormāls), ka katoļu un protestantu misionāri vērpjot intrigas un ka draudot nepatikšanas ar Franciju. Kā viņi bija izkāpuši malā pie Kavaihaes pirms divām nedēļām — ar smiekliem, ziediem un dziesmām, tā viņi arī šķīrās no Hilo. Tā bija jautra atvadīšanās, lītin lija asprātības un līksmi iz­saucieni, tūkstošiem pēdējo novēlējumu, atgādinājumu un joku. Kamēr pacēla enkuru, skanēja atvadu dziesma, ko skandināja Lilolilo dziedātājzēni klāja pakaļgalā, bet mēs, sēdēdami kanu laiviņās un laivās, noskatījā­mies, kā pirmais brīzes brāziens piepūš kuģa buras un atstatums starp mums sāk plesties plašumā.

Visā šajā trauksmīgajā burzmā Lilolilo stāvēja pie reliņa, viņam vajadzēja tik daudziem atbildēt uz pēdē­jiem sveicinājumiem un apmainīties ar pēdējiem jokiem, bet visu laiku viņš raudzījās lejup tieši uz mani. Galvu

tam vainagoja mans ilima lei, ko pati biju nopinuši un tam galvā uzlikusi. Un tie, kas stāvēja uz jahtas, sāka mest uz laivām savus daudzos lei tur palikušajiem mīļa­jiem. Man nevarēja būt nekādu gaidu un cerību! … Un tomēr es loloju cerību, tik klusi vāru cerību, vienīgi tā neizpaudās manos vaibstos, seja man bija tikpat lepna un līksma kā visas pārējās. Bet es jau zināju, ko darīs Lilolilo, jau no paša sākuma biju zinājusi, ko viņš darīs, un viņš darīja to. Aizvien vēl lūkodamies atklāti un godīgi man acīs, viņš noņēma sev no galvas manu skaisto ilima lei un pārrāva to pušu. Es redzēju viņa lūpas veidojam vienu vienīgu vārdiņu pau (beigas), taču nedzirdēju to balsī izrunātu. Nepārtraukti raudzī­damies manī, viņš vēlreiz sarāva abas lei daļas uz pu­sēm un tad aizsvieda šīs saplosītās atliekas — ne jau man svieda, bet lejup pār malu ūdens joslā, kas kļuva arvien platāka. Pau. Viss bija galā …

Ilgu laiku Bellas tukšais skatiens kavējās pie ap­vāršņa jūrā. Marta ne ar vārdiņu neiedrošinājās izpaust to līdzjūtību, kas rasinaja viņas acis.

— Un to pašu dienu es jāju atpakaļ, augšup pa veco, nelāgo taku gar Hamakuas piekrasti, — Bella turpināja, un sākumā balss tai skanēja neparasti sausi un skarbi. — Šī pirmā diena vēl nebija tik grūta. Es biju trula. Viss brīnumainais, kas man nu jāaizmirst, pārāk pil­dīja manu sirdi, lai es spētu aptvert, ka tas jāaizmirst. Nakti es pavadīju Laupahoehoē. Vai zini, es biju gaidī­jusi bezmiega nakti. Bet, gluži otrādi, pārguruši no seglos sēdēšanas, vēl arvien truli apstulbusi, es nogu­lēju visu nakti nāves miegā.

Bet nākamā diena pagāja skarbās beijās un negantās lietus gāzēs! Kā pūta, kā lija! Taka tik tiešām bija ne- izbrienama. Zirgi mums klupa vienā laidā. Sākumā kov­bojs, ko tēvocis Džons bija sūtījis man līdzi kopā ar zirgiem, gan protestēja, bet tik un tā vienaldzīgā pa­devībā sekoja man aiz muguras, galvu purinādams un, es labi zinu, ik brīdi purpinādams, ka es laikam esot pupule. Nastu zirgu- atstājām Kukuihaelē. Gandrīz vai peldus mēs virzījāmies augšup pa dubļu straumi Dubļu gravā. Vaimeā kovbojam vajadzēja apmainīt savu zirgu pret citu. Bet Hilo izturēja līdz galam. No rītausmas

līdz pusnaktij es nosēdēju seglos, līdz beidzot tēvocis Džons Kilohanā pats savām rokām nocēla mani no zirga un ienesa istabā, pietraukdams no gultām sievietes, lai tās izģērbtu mani un izdarītu lomi, kamēr pats neap- kusis dzirdīja mani ar karstu groku un deva visādas zāles, lai es spētu aizmigt un aizmirsties. Es zinu, ka murgos nesakarīgi pļāpāju. Tēvocis Džons, jādomā, visu saprata. Bet ne kādam citam, ne pat man pašai viņš nekad nebilda par to ne vārdiņa. Lai ko viņš bija noskārtis, visu viņš ieslēdza savā princeses Naomi tabu istabā.

Mān palikušas vēl tikai dažas pusizdzisušas atmiņas par šo dienu, visas tās — vienīgi salauztas sirds neprāta plosīšanās pretī liktenim … Atceros, kā atrisušo matu slapjās šķipsnas sāpīgi pātagoja mani juku j-ukām ar lietus strūklām, kā nebeidzamas asaru straumes sa­plūda ar lietus gāzmām, kā kaislīgās sāpju lēkmēs es ārdījos pret visu šo ļauno un neganto pasauli, kā dau­zīju rokas pret seglu loku, kā skarbi kliedzu uz savu Kilohanas kovboju, kā cirtu piešus nabaga skaistuļa Hilo sānos, kamējr lūpas man čukstēja lūgšanas, kas lauzās ārā no sirds dziļumiem, — kaut šie piešu spē­rieni satrakotu lopiņu, lai viņš slienas pakaļkājās, klūp līdz ar mani un sadragā manu ķermeni tā, ka uz mūžu zustu skaistums, kas saista'vīru sirdis, vai lai nogāž mani no stigas un satriec pali (kraujas) piekājē, tā pie­rakstot pau aiz mana vārda, tikpat galīgu kā pau, kas neizteikts nomira uz Lilolilo lūpām, kad viņš sarāva manu ilima lei un iemeta jūrā . ..

Mans vīrs Džordžs bija aizkavējies Honolulu. Kad viņš atgriezās Nahalā, es jau tur gaidīju viņu. Viņš svinīgi apskāva mani, pavirši noskūpstīja uz lūpām, no­pietni aplūkoja manu mēli, nopēla manu izskatu un veselības stāvokli un aizsūtīja mani gulēt, apgādājis ar karstiem ķieģeļiem un rīcineļļu. Tīri kā iekļaudamās pulksteņa mehānismā un kļūdama par vienu no zobi­ņiem vai ritenīšiem, kas nepielūdzami un nejūtīgi grie­žas tikai apkārt un apkārt, tā es no jauna ieslēdzos pelē­kajā Nahalas dzīvē. Mans vīrs Džordžs ik rītu cēlās no gultas pulksten puspiecos, bet piecos izgāja no mājas un uzkāpa zirgā. Tā pati mūžīgā auzu pārslu biezputra

un riebīgā, lētā kafija, svaigā un kaltētā vēršgaļa. Es vārīju un cepu, un berzu. Es griezu niķīgo rokas šujma­šīnu un darināju savus lētos holoku. Vakaru pēc vakara veselus bezgalīgus gadu simteņus, kas ilga vēl divus gadus, es sēdēju pie galda viņam iepretī līdz pulksten astoņiem, lāpīdama viņa lētās zeķes un nodriskāto vēju, kamēr viņš lasīja gadiem vecus aizlienētus žurnālus, jo aiz taupības negribēja pasūtīt tos pats. Un tad bija laiks iet gulēt — petroleju vajadzēja taupīt, — un vīrs uzvilka pulksteni, ierakstīja dienasgrāmatā laika ap­stākļus un noāva kurpes, vispirms no labās kājas, no­vietodams tās tieši tāpat, vienu otrai līdzās pie gultas kājgaļa savā pusē.

Bet pēc tam, kad princese ^Lihue bija uzaicinājusi mani karaliskajā ceļojumā un*tēvocis Džons aizdevis zirgu, es vairs nevarēju pierast pie sava vīra Džordža, kā tas jau bija licies tik iespējams. Redzi, māsiņ Marta, nekas tāds nebūtu noticis, ja vien tēvocis Džons atteicies dot man šo zirgu. Bet nu es biju iepazinusi mīlestību, es biju iepazinusi Lilolilo; un kādas gan izredzes pēc visa tā varēja būt manam vīram Džordžam rast manā sirdī atzinību vai maigumu? Divus gadus Nahalā dzī­voja mirusi sieviete, kas nez kā vēl staigāja un runāja, un cepa, un mazgāja, un lāpīja veļu, un taupīja petro­leju. Ārsti sacīja, ka vainīga bijusi lētā, plānā veļa, kādu viņš valkāja, dzīdamies ziemas vidū lietainajos negaisos pēc Nahalas kalnu augstieņu ūdeņiem.

Kad viņš nomira, es neskumu. Biju skumusi jau pā­rāk ilgi. Es arī nepriecājos. Prieks bija nomiris Hilo krastmalā, kad Lilolilo iemeta jūrā manu ilima lei, un pēc tam es vairs neesmu pazinusi laimi. Lilolilo nomira kādu mēnesi pēc mana vīra Džordža. Kopš šķiršanās Hilo nekad vairs netiku viņu redzējusi. Ai-ja-jā, pre- » cinieku man pēc tam radās diezgan; bet es līdzinājos tēvocim Džonam. Mūža draugu rast es spēju tikai vien­reiz. Tēvocim Džonam Kilohanā bija savs Naomi tem­plis. Man jau piecdesmit gadu ir Lilolilo templis — .manā sirdī. Tu esi pirmā, māsiņ Marta, kurai esmu at­ļāvusi ienākt šajā templī…

Automašīna apmeta piebrauktuvē loku, no tās izkāpa Martas laulātais draugs un nāca pāri mauram. Rosko

Skandvels, stalts, slaids vīrs ar sirmiem matiem un lokani militāru stāju, bija viens no «Lielā piecnieka» locekļiem, kas, piedalīdamies ikvienā kapitāla ieguldī­jumā, noteica visas Havajas likteni. Būdams tīrasiņu haole, Jaunanglijā dzimis, viņš tomēr pēc īstas hava­jiešu paražas tūdaļ jo sirsnīgi noskūpstīja Bellu, cieši apskāvis to. Vērīgās acis tam vēstīja, ka sievietes te nupat izkratījušas sirdis, tomēr par spīti spēcīgā jūtu satraukuma pazīmēm bija redzams, ka abu māsu dzīves mijkrēšļa gudrība visu atkal rāmi nolīdzinājusi.

— Elsija ar jauniešiem brauc šurp — tikko saņēmu vftiu telegrammu no tvaikoņa, — Rosko paziņoja, kad. bija noskūpstījis arī sievu. — Viņi paliks pie mums vairākas dienas, pirms dosies tālāk uz Maui.

— Es biju domājusi ierādīt tev Rožu istabu, māsiņ Bella, — Marta Skandvela prātodama noteica. — Bet Elsijai ar bērniem, auklēm un visu citu šī istaba vairāk noderēs, tā ka tu dabūsi Karalienes Emmas istabu.

— Es jau tur dzīvoju iepriekšējo reizi, tā man patīk pat labāk, — Bella atbildēja.

Rosko Skandvels, kas pilnībā pazina havajiešu mīlu un mīlestības ceļus, stalts, slaids, cienīgs soļoja starp abām cildeni noaugušajām sievietēm un, aplicis katrai roku ap viduci, vadija tās uz mājas pusi.