STĀSTI

LEPNĪBAS NAMS

Persivals Fords pats ne­saprata, kālab še ieradies. Viņš nedejoja. Viņš ne se­višķi ieredzēja armijas ļaudis. Viņš taču pazina visus tos, kas tur slīdēja un griezās dejā pa plašo Liedaga lanaix , gan virsniekus tikko cietinātajās baltajās uni­formās, gan privātos, ģērbušos baltā un melnā, gan sie­vietes ar atsegtiem pleciem un rokām. Pēc diviem Honolulu pavadītajiem gadiem Divdesmitais pulks nu šķīrās no šejienes, lai dotos uz jauno komandējuma

' Terase, veranda.

vietu Aļaskā, tālab Persivals Fords, viens no salu diž­vīriem, labi pazina šos virsniekus, viņu sievas un mei­tas.

Tomēr starp pazīšanu un patikšanu ir dziļš bezdi­benis. Sīs armijas dāmas viņu pat mazliet biedēja. Tās izturējās pavisam citādi nekā sievietes, kas bija pa viņa prātam, — proti, pavecākas dāmas, vecmeitas un jau­navas ar acenēm, vispār visas ļoti nopietnas dažāda vecuma sievietes, ar kurām .viņš tikās baznīcu, biblio­tēku un bērnudārzu komitejās un kuras visā pazemībā mēdza ierasties pie viņa pēc ziedojumiem un norādī­jumiem. Pār šīm sievietēm viņš valdīja ar savu garīgo pārākumu, milzīgo bagātību un augsto vietu, kādu ie­ņēma Havaju salu komerciālajā aristokrātijā. No tām viņš nebaidījās itin nemaz. To sieyietiskums nebija uz­mācīgs. Nu jā, tur jau bija tā lieta. Sīm sievietēm piemita kaut kas cits, labāk sakot, kaut kas vairāk nekā uzbā­zīgais dzīves zemiskums. Viņš bija izsmalcināts, kā pats sevī atzina, un šīs armijas dāmas ar atsegtajiem pleciem un kailajām rokām, ar uzmācīgajiem, nekautrī­gajiem skatieniem, ar savu dzīvesprieku un izaicinošo sievišķīgumu aizvainoja viņa smalkās jūtas.

Viņš nebija labākās domās arī par virsniekiem, kas uz dzīvi raudzījās vieglprātīgi, mūžu pavadīja dzer­dami, smēķēdami un lādēdamies un nodevās visām ze­miskajām miesas baudām tikpat nekautrīgi kā viņu sievietes. Armijas ļaužu sabiedrībā viņš arvien jutās neomulīgi. Arī tiem, šķiet, nebija visai omulīgi. Fords ar­vien nomanīja, ka klusībā tie smīn par viņu, nožēlo vai arī tikai piecieš viņu. Bez tam tie jo uzsvērti lika For­dam saprast, ka viņam, Jūk, trūkstot kaut kā, kas šiem pašiem piemītot bagātīgi, — bet Fords gan tencināja dievam par šo savu trūkumu. Pē! Ne par matu tie neat­šķīrās no savām dāmām.

Patiesību sakot, sievietes Persivalu Fordu ieredzēja ne labāk kā vīrieši. Pietika uzmest viņam skatienu, lai kļūtu skaidrs, kāpēc tas tā. Viņš gan bija labi noau­dzis, nepazina nopietnu slimību, pat ne vieglas sirgša- nas, tomēr viņam galīgi trūka dzīvīguma. Viss viņā bija neizteiksmīgs. Ne niecīgākā kvēle gan laikam ne- dzirkstīja asinīs, kas bija barojušas un veidojušas šo garo, šauro seju, plānās lūpas, kalsnos vaigus un ma­zās, skadrās acis. Gludi piesukātie pelnu krāsas mati, taisni un reti, lika nojaust, cik trūcīgā augsnē tie auguši, un plānais, smalki veidotais deguns mazliet at­gādināja knābi. Vārgās asinis viņam bija atrāvušas visus dzīves priekus un apveltījušas viņu tikai ar vienu vienīgu pārmērību, proti, ar taisnīguma apziņu. Viņš nemitīgi mocījās prātojumos par taisnīgu rīcību, un da­rīt visu tā, lai būtu pareizi, viņa dabai šķita tikpat ne­pieciešami, kā vienkāršajiem mirstīgiem ir nepieciešams mīlēt un kļūt mīlētiem.

Viņš sēdēja zem algarobas kokiem starp lanai un krastmalu. Pārlaidis acis dejotājiem, viņš pavērsa galvu sānis un sāka raudzīties jūras virzienā pār klusi šalcošo bangotni uz Dienvidu Krustu, kas mirgoja pie apvāršņa. Viņu kaitināja sieviešu kailie pleci un rokas. Bijusi viņam meita, tai gan viņš kaut ko tādu neatļautu, nē, nekad. Tomēr šī prātuļošana bija vistīrākā abstrak­cija. Domu gaita nesaistījās ne ar kādu priekšstatu par šādu meitu tiešamībā. Viņš nemaz neredzēja īstu meitu ar rokām un pleciem. Gluži otrādi, nevilšā iedoma par precību iespēju' izraisīja viņa sejā smīnu. Viņam bija trīsdesmit pieci gadi, tomēr trūka jebkādas personīgas pieredzes mīlestībā, un, pēc viņa domām, tā bija nevis kas pasakains, bet vienīgi dzīvniecisks. Ikviens jau var apprecēties. Japāņu un ķiniešu kuliji, kas strādā vergu darbu cukura plantācijās un rīsa laukos, arī taču precas. Pirmajā izdevīgajā gadījumā viņi neizbēgami apprecas. Tas tāpēc, ka viņi dzīvē stāv uz tik zemas pakāpes. Cits nekas jau tiem arī neatliek. Viņi ir tādi paši kā šie armijas aprindu ļaudis. Fordam toties bija citi mērķi — cildenāki. Viņš krasi atšķīrās no tiem, no itin visiem pārējiem. Viņš lepojās ar savu izcelšanos. Viņš vis nebija dzimis no-kādas nekādas nožēlojamas mīlas saistības. Viņš bija piedzimis cēlā laulībā, kur pie­nākums apvienojies ar ziedošanos augstākiem mērķiem. Viņa tēvs nebija precējies aiz mīlestības. Mīlas stul­bums nekad netika jaucis prātu Tzakam Fordam. Kad tas atsaucās aicinājumam doties pie pagāniem, lai sludinātu priecas vēsti, tam pat prātā nenāca doma par precēšanos. Šinī ziņā viņi abi ar tēvu bija gluži vienādi.

Tomēr misijas padome mēdza rīkoties taupīgi. Ar Jaun- ariglijas pavalstniekiem raksturīgo sīkstulību padomes vīri pārdomāja, apsvēra un izlēma, ka precējušies misi­onāri prasa mazāk izdevumu uz galviņu un darbojas enerģiskāk. Tālab padome pavēlēja īzakam Fordam precēties. Bez tam vēl tā apgādāja viņam arī sievu, otru tādu pašu centīgu dvēseli, kas ne domāt nedomāja par precēšanos, bet kāroja vienīgi strādāt tā kunga darbu pagānu vidū. Pirmo reizi viņi redzējās Bostonā. Padome saveda viņus kopā, visu nokārtoja, un pēc ne­dēļas viņi jau kā precēti ļaudis devās garajā ceļojumā ap Horna ragu.

Persivals Fords jutās lepns, ka radies no šādas lau­lības. Viņš bija cēli dzimis un uzskatīja pats sevi par gara aristokrātu. Un viņš lepojās ar savu tēvu. Tā viņam bija tieši kaislība. īzaka Forda staltais, stingrais tēls bija iededzinājis savu zīmogu viņa lepnības apziņā. Uz rakstāmpults viņam stāvēja miniatūra ar šā dieva kara­vīra attēlu. Guļamistabā karājās īzaka Forda por­trets, kas gleznots tolaik, kad viņš kalpoja monarhijai premjerministra postenī. Ne jau pēc izcilas vietas un pasaulīgas mantas dzinās Tzaks Fords, tomēr, būdams premjerministrs un vēlāk baņķieris, viņš izdarīja ievē­rojamus pakalpojumus misijas lietai. Vācu tirgotāji un angļu tirgotāji, vārdu sakot, visa tirdznieciskā pasaule ņirgājās par īzaku Fordu, šo komersantu — dvēseļu glābēju, bet viņš, īzaka dēls, visu saprata pa savam. Kad iezemieši, pēkšņi izrauti no savas feodālās iekār­tas, nespēdami aptvert zemes īpašuma jēdzienu un tā nozīmi, ļāva saviem plašajiem zemes gabaliem izslīdēt no rokām, tad īzaks Fords bija tas, kas atrāva tirgoņu pūlim viņu laupījumu un sagrāba pats sev neizmēro­jamas neskartas zemes platības. Nav nekāds brīnums, ka tirgotājiem netika kavēties pie šīm atmiņām. Tomēr uz savu neaprēķināmo bagātību viņš nekad nebija rau­dzījies kā uz savu vien. Viņš uzskatīja sevi par dieva kalpu. No šiem ienākumiem viņš cēla skolas, slimnīcas un baznīcas. Vai tad tā viņa vaina, ka cukurs, cenām strauji krītoties, maksāja četrdesmit procentu mazāk, ka viņš ar savas bankas veiksmīgajām finansu operāci­jām bija ieguvis personīgā īpašumā dzelzceļu vai ka, starp citu, tie piecdesmit tūkstoši akru Oahu ganību ze­mes, ko viņš bija pircis par dolāru akrā, ik pēc pusotra gada deva astoņas tonnas cukura no akra? Tomēr, lai nu kā, Izaks Fords bija izcila personība, cienīga, kā Persivals Fords pie sevis sprieda, lai viņa piemineklis stāvētu līdzās Kamehamehas I statujai Tiesu palātas priekšā. īzaks Fords bija miris, bet viņš, tā dēls, turpi­nāja šo labo darbu vismaz tikpat centīgi, ja arī ne tik prasmīgi.

Viņš no jauna pievērsa acis lanai. Kāda gan atšķi­rība viņš jautāja sev, starp nekaunīgajām hula dejām, ko lēkā zāļu vijumiem joztās iezemietes, un starp de­jām, kurās griežas viņa paša rases dekoltētās sievietes? Vai te vispār bija būtiska starpība? Jeb vai visu izšķīra tikai stāvoklis?

Kamēr viņš prātoja par šo problēmu,, kāda roka no­gula uz viņa pleca.

— Sveiks, Ford, — ko tad jūs šeit darāt? Vai arī dzī­rojat?

— Cenšos būt iecietīgs, doktor Kenedij, pat tikai no­skatīdamies, —p Persivals Fords drūmi atbildēja. — Vai jūs nepiesēdīsiet?

Doktors Kenedijs apsēdās un spalgi sasita plaukstas. Atsteidzās balti ģērbts japāņu sulainis.

Kenedijs pasūtīja skotu viskiju ar sodas ūdeni, tad, pagriezies pret līdzās sēdošo, ieminējās:

— Protams, jūs es pat nelūdzu piebiedroties.

— Es tomēr kaut ko pasūtīšu, — Fords stingri no­teica. Doktora acis pauda pārsteigumu, un sulainis gai­dīja. — Zēn, lūdzu, limonādi.

Doktors sirsnīgi nosmējās, it kā ar viņu būtu pajo­kots, tad pavērās mūziķos zem hau koka.

—- Nu, tas taču Aloha orķestris, — viņš izsaucās. — Es domāju, ka otrdienas vakaros viņi spēlē Havajas viesnīcā. Kā liekas, tur tie būs saķīvējušies.

Viņa acis uz brīdi pakavējās pie cilvēka, kas spēlēja ģitāru un dziedāja havajiešu dziesmiņu orķestra pava­dījumā. Raugoties dziedātājā, viņa seja apmācās un nenoskaidrojās arī tad, kad viņš pievērsās kaimiņam.

— Paklausieties, Ford, — vai jums reiz nebūtu laiks likt mierā Džo Gārlendu? Cik noprotu, jūs esot noskanots pret Labdarības komitejas lēmumu sūtīt viņu uz Savienotajām Valstīm, un es vēlējos par to parunāt ar jums. Man likās, ka jūs tieši priecāsieties, dabūdams viņu projām no šās zemes. Tā jums būtu lieliska izde­vība izbeigt šo vajāšanu.

— Vajāšanu? — Persivala Forda uzacis jautājoši pa­cēlās.

— Sauciet to, kā gribat, — Kenedijs turpināja. — Jūs taču trenkājat šo nabaga velnu jau gadiem ilgi. Bet viņš te nav vainojams. To pat jūs nevarat noliegt.

— Viņš nav vainojams? — Persivala Forda plānās lūpas uz mirkli sakniebās ciešāk. — Džo Gārlends ir izlaidīgs un slinks. Viņš arvien bijis dienaszaglis un slaists.

— Bet tas nav nekāds iemesls, lai jūs tā medītu viņu. Es jūs vēroju no paša sākuma. Pats pirmais, ko jūs ap- sākāt, kad, atgriezies no koledžas, atradāt viņu strādā­jam plantācijā par lauka luna — jūs viņu atlaidāt, kaut gan jums pieder miljoni, bet viņš saņem sešdesmit dolāru mēnesī.

— Tas nebija pirmais, ko apsāku, — atteica Persi­vals Fords oficiālā balsī, kādā bija paradis runāt ko­miteju sapulcēs. — Vispirms es izsacīju viņam brīdi­nājumu. Pārvaldnieks teica, ka viņš esot dūšīgs luna. Šai ziņā man nebija nekādu iebildumu. Runa bija par to, kā viņš dzīvoja ārpus darba laika. Viņš ārdīja ma­nas darbības rezultātus straujāk, nekā es spēju tos at­jaunot. Kāda gan nozīme bija svētdienas skolām, vakarskolām un šūšanās kursiem, ja vakaros turpat at­radās Džo Gārlends ar saviem nolādētajiem ģitāras trinkšķiem un ukuleles spēli, ja viņš tur dzēra un dejoja hula? Kad biju viņu jau brīdinājis, es reiz nejauši sa­stapu viņu — to es nekad neaizmirsīšu, — sastapu tur lejā pie strādnieku būdām. Tas notika vakarā. Jau pa gabalu dzirdēju hula dziesmas, bet tad arī ieraudzīju viņu un visas tās meičas mēnesnīcā dejojam savas ne­kaunīgās dejas, — tās pašas meitenes, kam biju ziedo­jis tik daudz pūļu, lai iemācītu viņām tikumīgi dzīvot un pareizi uzvesties. Bez tam vēl trīs no šīm meitenēm,

1 Strādnieks, algādzis.

atceros, tikko bija beigušas misijas skolu. Skaidra lieta, es atlaidu Džo Gārlendu. Es zinu, tas pats notika ari Hilo. Ļaudis apgalvoja, ka es it kā jaucies svešās da­rīšanās, uzstādams, lai Mesons un Fičs atlaiž Gārlendu. Bet to taču misionāri pieprasīja no manis. Ar savu kļūmo paraugu Gārlends grāva visu viņu darbību.

— Vēlāk, kad viņš sāka strādāt uz dzelzceļa — uz jūsu dzelzceļa, viņu atlaida bez jebkāda iemesla, — Ke­nedijs izaicinoši atgādināja.

— Nebūt ne, — atbilde sekoja strauji. — Es viņu uzaicināju savā personīgajā kabinetā un veselu pus­stundu runāju ar viņu.

— Jūs atlaidāt viņu par nespējību darbā?

— Par amorālu dzīves veidu, ja vēlaties zināt.

Doktors Kenedijs griezīgi nosmējās. — Kāds velns

gan jums iepūtis galvā uzstāties par soģi un tiesātāju? Vai tad zemes īpašnieka stāvoklis jTims piešķīris pār­raudzību pār jūsu labā vergojošo cilvēku nemirstīga­jām dvēselēm? Esmu jūsu ārsts. Varbūt arī man rīt sa­gaidāms jūsu rīkojums — atteikties vai nu no viskija ar sodu, vai arī no jūsu aizgādības? Ko vēl ne! Ford, jūs uz dzīvi raugātīes pārāk spīvi. Atcerieties, kad Džo bija iekūlies tajā kontrabandas ķezā (pie tam viņš nemaz nestrādāja jūsu uzņēmumā) un atrakstīja jums, lūg­dams samaksāt par viņu soda naudu, jūs mierīgi ļāvāt viņam sešus mēnešus nostrādāt spaidu darbos uz rifa. Nepiemirstiet, toreiz jūs pamētāt Džo Gārlendu ne­laimē. Jūs viņu nežēlīgi atstūmāt; un tomēr es atminos pirmo dienu, kad jūs iestājāties skolā — mēs taču dzī­vojām vienā pansijā, tikai jūs mācījāties dienas maiņā, — un jūs vajadzēja iesvētīt skolas dzīvē. Trīs- reizēja iegremdēšana zem ūdens peldbaseinā — atce­rieties, tā bija kārtējā deva, kas jāsaņem katram jaun­atnācējam skolēnam. Bet jūs turējāties pretī. Jūs ap­galvojat, ka neprotot peldēt. Jūs bijāt pārbijies, kritāt histērijā … r

— Jā, zinu, — Persivals Fords gausi atteica. — Es biju nobijies. Un tie bija meli, ka neprotu peldēt… Es biju vienkārši nobijies.

— Un vai atceraties, kurš tad metās cīniņā par jums? Kurš meloja jūsu labā negantāk, nekā jūs pats pratāt melot, un zvērējās labi zinām, ka jūs tiešām nemākot peldēt? Kurš ielēca baseinā un izvilka jūs ārā pēc pir­mās iegremdēšanas, un kuru par to tikko nenoslīcināja pārējie zēni, kas bija ievērojuši, ka jūs protat peldēt?

— Protams, atceros, — kaimiņš vēsi atteica. — Bet viens augstsirdības gadījums bērnībā neattaisno sliktu dzīves veidu visu pārējo mūžu.

— Viņš taču nekad jums nav nodarījis nekā ļauna — tieši jums personīgi, es domāju?

— Nē, — skanēja Persivala Forda atbilde. — Tieši tas dara manu nostāju nesatricināmu. Man pret viņu nav itin nekāda personīga naida. Viņš ir slikts cilvēks, tas viss. Viņa dzīve ir slikta …

— Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka viņš nav ar jums vienis prātis par to, kādā veidā dzīve īsti jā­dzīvo, — doktors iebilda starpā.

— Varat teikt arī tā. Tas nav svarīgi. Viņš ir laisks un …

— Ar ko pietiek, — atkal runātājs tika pārtraukts, — lai attaisnotu visas tās neskaitāmās reizes, kad jūs viņu izsviedāt no darba vietas.

— Viņš ir netikumīgs . ..

— Ak nu, beidziet taču reiz, Ford! Pietiek malt vienu un to pašu. Jūs esat visīstākais Jaunanglijas stīvmugu- ris. Džo Gārlends ir pa pusei kanaks. Jūsu asinis ir šķidras. Viņa asinis kūsā. Dzīve jūsu acīs ir pavisam kas cits nekā viņa acīs. Viņš caur dzīvi iet smiedams, dzie­dādams un dejodams, līksms, pašaizliedzīgs, draugs ik­vienam — gluži kā bērns. Jūs caur dzīvi virzāties kā staigājoša lūgšanu mašīna, jums nav neviena drauga, izņemot taisnīgos, un taisnīgie ir tie, kuri par taisnīgu uzskata to pašu, ko jūs. Un galu galā — kas gan zina? Jūs dzīvojat kā eremits. Džo Gārlends dzīvo kā lāga puisis. Kuram dzīve sniedz vairāk? Mums par dzīvi at­līdzina, kā paši zināt. Ja»alga nepietiekama, mēs pame­tam šādu darba vietu, kas tad arī, ticiet man, ir iemesls visām ar prātu apsvērtajām pašnāvībām. Džo Gārlends nomirtu badā ar to atalgojumu, kādu jūs saņemat no dzīves. Ieskatiet taču reiz, ka viņš ir citādi veidots! Tā­pat jūs ciestu un mocītos ar to, ko dzīve piešķir viņam, jo tās ir dziesmas un mīlestība, un…

— Miesaskāre — piedodiet, lūdzu, — Fords pār­trauca runātāju.

Doktors Kenedijs pasmīnēja.

— Jums mīlestība ir tikai vārds, kas sastāv no devi­ņiem burtiem, un definīcija, ko esat piesavinājies no vārdnīcas. Bet mīlestību, īsto mīlestību, kas ir dzidra kā rasa un maigi pulsē cilvēka sirdī, to jūs nemaz nepa­zīstat. Ja jau dievs radījis jūs un mani, vīriešus un sievietes, ticiet man, viņš radījis arī mīlestību. Bet grie­zīsimies nu atpakaļ! Ir laiks pārvilkt reiz svītru Džo Gārlenda vajāšanai. Tas nav jūsu cienīgi, tas ir gļēvi. Jums tagad vajadzētu pastiept roku un piedāvāt to viņam.

— Kālab gan man un nevis, teiksim, jums? — kai­miņš attrauca. — Kālab tad jūs nesniedzat viņam šo roku?

— Es to arī daru. Patlaban jau es viņam sniedzu šo roku. Es mēģinu jūs pierunāt neizgāzt Labdarības komi­tejas priekšlikumu sūtīt viņu projām. Es viņam toreiz sameklēju darbu Hilo pie Mesona un Fiča. Esmu apgā­dājis viņam savu pusduci darba vietu, no kurām visām jūs viņu izdzināt. Bet lai nu tas būtu. Nepiemirstiet tikai vienu, — nu, maza vaļsirdība jau jūs neaizvai­nos, — tā nav godīga rīcība, ja par cita grēkiem gribat atdarīt Džo Gārlendam; pašam jums vajadzētu atskārst, ka tieši jūs vismazāk drīkstētu to darīt. Ai, ai, jaunais cil­vēk, tā nav laba uzvedība. Tas ir vienkārši nepieklājīgi.

— Nu es vairs nespēju sekot jūsu domu gaitai, — Persivals Fords atbildēja. — Jūs esat uzbraucis māko­ņos ar kādu miglainu zinātnisku teoriju par iedzimtību un personīgu bezatbildību. Bet, kā jel kāda teorija spēj apgalvot, ka Džo Gārlends nav atbildīgs par saviem sliktajiem darbiem, un izvirzīt mani kā personīgi atbil­dīgu par tiem — vairāk atbildīgu nekā jebkurš cits, ie­skaitot pašu Džo Gārlendu, —Jtas sniedzas pāri manai saprašanai.

— Man šķiet, tā ir vai nu pārsmalcinātība, vai arī labais tonis, kas liedz jums aptvert manus vārdus, — doktors Kenedijs asi atcirta. — Ir jau labi sabiedrības priekšā klusu ciešot šo to ignorēt, bet jūs taču darāt daudz vairāk, nekā tikai klusu ciešot ignorējat.

— Kas tad tas būtu, lūdzami, ko es klusu ciešot ignorēju?

Doktors Kenedijs bija noskaities. Kad viņš atbildēja, seju viņam klāja daudz spilgtāks sārtums nekā paras­tais, ko tajā lēja kārtējās viskija devas:

— Jūsu tēva dēls.

— Bet ko jūs ar to gribat teikt?

— Velns ar ārā, cilvēk, jūs nevarat prasīt, lai es ru­nātu vēl atklātāk! Bet, ja vēlaties, lai notiek, — īzaka Forda dēls Džo Gārlends, jūsu brālis.

Persivals Fords sēdēja nekustīgi, ar īgnas neizprat- _ nes izteiksmi sejā. Kenedijs ziņkārīgi pavērās viņā, tad, mirkļiem gausi velkoties uz priekšu, viņš sāka justies samulsis un iztrūcies.

— Ak tu kungs! — viņš beidzot izsaucās. — Jūs taču negribēsiet man iestāstīt, ka jūs to nezinājāt!

Tam par atbildi Persivala Forda vaigi pamazām vēr­tās pelēksnīgi.

— Tas ir nejēdzīgs joks, — viņš teica, — nejēdzīgs joks.

Doktors jau bija savaldījies.

— Tas zināms ikvienam, — viņš atbildēja. — Es do­māju, ka arī jūs zināt. Un, ja tiešām nezinājāt, tad jums ir.pēdējais laiks to uzzināt, un esmu priecīgs, ka tieši man gadījās izdevība atvērt jums acis. Džo Gār­lends un jūs esat brāļi — nu, pusbrāļi.

— Tie ir meli! — Fords izsaucās. — Jūs tā nemaz ne­domājat. Džo Gārlenda māte bija Eliza Kunīlija. — (Doktors Kenedijs palocīja galvu.) — Es viņu labi at­ceros, viņai piederēja pīļu dīķis un sīks zemes gabaliņš taro audzēšanai. Viņa tēvs bija Džozefs Gārlends, bīč- komers. — (Doktors Kenedijs pakratīja galvu.) — Viņš nomira pirms pāris gadiem. Viņš mēdza piedzerties. Lūk, no kā Džo mantojis savu izlaidību! Te jums ir tā iedzimtība.

— Un neviens pats nav jums to pastāstījis! — Kene­dijs izbrīnā noteica pēc neliela klusuma brīža.

— Doktor Kenedij, jūs pateicat kaut ko šausmīgu, ko es tāpat vien nevaru palaist gar ausīm. Jums tas vai nu jāpierāda, vai arī, vai arī…

— Pārbaudiet pats! Pagriezieties atpakaļ un parau- gieties uz viņu! Jums viņš redzams profilā. Ievērojiet viņa degunu! Tas ir īzaka Forda deguns. Jūsējais ir tikai vājš tā atdarinājums. Tā tas ir. Pavērojiet! Seja gan ir apaļīgāka, bet līdzība skaidri saskatāma.

Persivals Fords palūkojās uz pusasiņu kanaku, kas zem hau koka spēlēja ģitāru, un viņam šķita, it kā spožā uzliesmojumā viņš ieraudzītu pats savu atspulgu. Vaibsts pēc vaibsta iegaismojās neapšaubāmā līdzībā. Vai arī drīzāk jāsaka — viņš pats bija tā otrā — spēka pārpilnā un stalti noaugušā cilvēka vājš atspulgs. Viņa paša vaibsti un arī šā otra cilvēka vaibsti — tie atgā­dināja Izaku Fordu. Un neviens nebija viņam to teicis. Viņš pazina ikkatru īzaka Forda sejas vaibstu. Tēva miniatūrattēli, portreti un fotogrāfijas cita pēc citas at­miņā aizstrāvoja caur viņa smadzenēm, un atkal un at­kal šajā sejā tepat acu priekšā viņš šur tur uztvēra vienādību vai vismaz nelielu līdzību. Tā taču bija īsta velnišķība — īzaka Forda skarbos vaibstus ieburt šajā izlaidīgajā, jūsmīgajā sejā, ko skatīja viņa acis. Jaunais vīrietis reiz pagriezās, un uz vienu acumirkli Persiva- lam Fordam likās, ka viņš redz savu tēvu, sen mirušo, sen aizgājušo, raugāmies viņā ar Džo Gārlenda seju.

— Tas taču nav nekas sevišķs, — viņš tik tikko sa­klausīja doktoru Kenediju sakām. — Senajās- dienās jau viņi visi te jaucās juku jukām. Jūs to labi zināt. Jūs pats esat to vērojis visu mūžu. Jūrnieki apprecēja karalienes un dzimtās princeses — un tā joprojām. Tā taču šeit salās bija pavisam parasta lieta.

— Bet ne ar manu tēvu, — Persivals Fords viņu pār­trauca.

— Te nu bija. — Kenedijs paraustīja plecus. — Vi­suma varenība un dzīves putekļi. Vecais īzaks Fords turēja sevi stingri grožos — un tā tālāk, un es zinu, ka tādas lietas izskaidrot nav iespējams, sev pašam jau nu nepavisam. Viņš'to izprata ne labāk kā jūs. Dzīves putekļi, tas ir viss. Un nepiemirstiet vienu, Ford! Vecajā īzakā Fordā ritēja arī lāsīte nemierpilnu asiņu, un tās mantojis Džo Gārlends, — itin visu, gan Visuma va­renību, gan dzīves putekļus; bet jūs mantojāt visas vecā īzaka askētiskās asinis. Un tieši tāpēc, ka jūsu asinis ir vēsas, mierīgas un disciplinētas, jums nav ne mazākā iemesla raukt pieri par Džo Gārlendu. Ja arī Džo Gār-

lends jauc jūsu darīto darbu, iegaumējiet, ka abās pusēs ir vienīgi vecais Tzaks Fords, kas ar vienu roku ārda to, ko ar otru uzcēlis. Jūs esat, ja tā var sacīt, īzaka Forda labā roka, Džo Gārlends ir viņa kreisā roka.

Persivals Fords neko neatbildēja, un šai klusuma brīdī doktors Kenedijs izdzēra piemirsto viskiju ar so­das ūdeni. Pāri laukumam atskanēja kāda automobiļa pavēlnieciskā taurēšana.

— Mašīna jau klāt, — doktors Kenedijs sacīja pie­celdamies. — Nu man jāsteidzas. Man žēl, ka tā uzbu­dināju jūs, un tai pašā laikā esmu ļoti priecīgs. Atce­rieties tikai vienu — īzaka Forda nemierpilno asiņu lā­sīte bija ārkārtīgi niecīga, un Džo Gārlends mantojis to pilnīgi. Un vēl ko. Ja jūsu tēva kreisā roka jūs ap­grēcina, necērtiet to nost! Pie tam Džo ir kārtīgs puisis. Atklāti sakot, ja man būtu jāizvēlas, ar kuru no jums dzīvot-kopā uz vientuļas salas, es izvēlētos Džo.

Mazi, baskājaini bērneļi skraidelēja ap Persi- valu Fordu, rotaļādamies mauriņā, bet Persivals Fords pat neredzēja tos. Viņš visu laiku neatlaidīgi vērās tikai dziedātājā zem hau koka. Reiz viņš pat pārsēdās citā vietā, lai nokļūtu tam tuvāk. Garām gāja Liedaga rakstvedis, aiz vecuma pieklibodams un smagi vilkdams neklausīgās kājas. Viņš salās bija nodzīvojis četrdesmit gadu. Persivals Fords viņam pamāja, un rakstvedis bijīgi tuvojās, brīnīdamies, ka Persivals Fords viņu vis­pār ievērojis.

— Džon, — Fords sacīja, — es vēlētos, lai jūs man ko paskaidrojat. Vai jūs neapsēstos?

Rakstvedis neveikli piesēdās, pārsteigts par negaidīto godu. Viņš pašķielēja blakus sēdētājā un nomurmi­nāja: — Jā, ser, pateicos jums.

— Džon, kas ir Džo Gārlends?

Rakstvedis izbijies pablenza viņā, acis blisinādams, tad nokrekšķinājās un neteica neko.

— Sakiet vien! — Persivals Fords pavēlēja. — Kas viņš ir?

— Jūs jokojat ar mani, ser, — vecais vīrs tikko spēja izrunāt.

— Es runāju pavisam nopietni.

Rakstvedis iztrūcies pavirzījās nostāk.

— Jūs taču nedomājat teikt, ka nezināt to? — viņš iejautājās, un šis jautājums pats jau bija atbilde.

— Es gribu zināt.

— Nu, viņš ir … — Džons aprāva un bezpalīdzīgi pameta skatienu apkārt. — Vai jūs labāk nepajautātu kādam citam? Visi domā, ka jūs zināt. Mēs arvien do­mājām …

— Jā, turpiniet vien!

— Mēs arvien domājām, ka tieši aiz šā iemesla jūs viņu neieredzat.

īzaka Forda fotogrāfijas un miniatūrattēli atkal rindu pēc rindas traucās caur viņa dēla smadzenēm, un visapkārt gaisā šķita rēgojamies spoki īzaka Forda izskatā. — Arlabvakar, ser, — viņš saklausīja rakstvedi sakām un redzēja, ka tas sāk klibot projām.

— Džon! — viņš strupi uzsauca.

Džons panācās atpakaļ un palika stāvam tam līdzās, mirkšķinādams acis un nervozi laizīdams lūpas.

— Klausieties, jūs man tomēr nekā nepateicāt.

— Ak tā, par Džo Gārlendu?

— Jā, par Džo Gārlendu. Kas viņš ir?

— Viņš ir jūsu brālis, ser, ja nu reiz man tas jāsaka, kaut gan ne jau es esmu tas, kam tādas lietas sakāmas.

— Pateicos, Džon. Arlabvakar!

— Un jūs tiešām nezinājāt? — vecais vīrs taujāja, labprāt vēl gribēdams pakavēties, kad nu pats bīstamā­kais brīdis bija garām.

— Pateicos, Džon. Arlabvakar! — viņš saņēma par atbildi.

— Jā, ser, pateicos, ser. Man liekas, ka taisās uz lietu. Arlabvakar, ser!

Tieši no skaidrajām debesīm, ko apmirdzēja vienīgi zvaigznes un mēnesnīca, norasināja lietutiņš, tik sīks un smalks, ka drīzāk līdzinājās nemanāmām tvaika strūkliņām. Neviens tam neveltīja ne mazākās vērības; bērni turpināja rotaļāties, basām kājām lakstīdami pa zālīti un lēkādami pa smiltīm; un pēc piecām minūtēm lietus jau bija pāri. Dienvidaustrumos pret zvaigznēm atēnojās Dimanta Galvas krātera tumšais plankums ar asi iezīmētām aprisēm. Pēc gurdeniem starpbrīžiem bangotne aizšļāca putu mutujus pāri smilšu joslai līdz pat mauram, un tālumā kā melnus punktiņus varēja viest cilvēkus, kas mēness gaismā peldējās. Apklusa dziedātāju balsis, kas bija skandējušas valša melodiju, un klusumā kaut kur no koku paēnas atšalca sievietes smiekli — tas bija mīlas sauciens. Persivals Fords sa­trūkās, šie smiekli viņam izraisīja atmiņā doktora Ke- nedija vārdus. Lejā pie laiviņām, kas gulēja izvilktas smiltīs, viņš redzēja vīriešus un sievietes — kanaki aiz­rautīgi slīdēja sapņainā dejā, un sievietes bija ģērbu­šās baltos holoku; pret vienu šādu baltu holoku viņš pa­manīja laivas stūrmaņa tumšo galvu atdusamies uz sievietes pleca. Vēl tālāk, kur pretī ieejai lagūnā smilšu strēmele paplašinājās, varēja vērot vīrieti un sievieti so}ojam plecu pie pleca. Tiem tuvojoties apgaismotajai lanai, viņa acis pamanīja sievietes delnas kustību — delna noslīdēja līdz viduklim, lai atbīdītu roku, kas tu­rēja to apskautu. Kad viņi gāja garām, Persivals Fords sveicinādams palocīja galvu pret kapteini, ko pazina, un kāda majora meitu. Dzīves putekli, jā, tā tas bija, un cik daudz aptvēra šie vārdi! Atkal no algarobas lapotnes tumšās paēnas atšalca sievietes smieklu vilnis — mīlas sauciens; garām viņa krēslam japāņu auklīte rādamās vadīja uz dusu baskājainu mazuli. Dziedoņu balsis maigi un kūstoši salējās havajiešu mīlas dziesmā, un pa lanai, rokas savijuši, no jauna sāka slīdēt un virpuļot virsnieki ar sievietēm; un vēlreiz zern algarobas kokiem iesmējās sieviete.

Bet Persivals Fords prata vienīgi noraidīt visu to. Viņu kaitināja sievietes mīlas smiekli, stūrmanis, kura galva bija noslīgusi uz baltā holoku, mīlētāju pāri, kas staigāja pa liedagu, dejojošie virsnieki un sievietes, mīlas suminātāju dziedoņu balsis un viņa paša brālis, kurš līdz ar citiem dziedāja zem hau kokiem. Jo sevišķi viņu kaitināja smejošā sieviete. Viņa domas pēkšņi bija sākušas darboties pavisam neparastā virzienā. Viņš bija īzaka Forda dēls, un tas, kas atgadījies ar īzaku Fordu, var notikt arī ar viņu pašu. Šī doma sadzina vaigos vāju notvīkuma sārtmi un durstīja viņu ar dze­ļošu kauna sajūtu. Persivals Fords izbijās no tā, kas bija snaudis viņa asinīs. Tas bija tikpat, it kā viņš pēkšņi būtu uzzinājis, ka tēvs bijis spitālīgs un ka viņa paša asinīs var slēpties šās briesmīgās sērgas dīgļi. Izaks Fords, šis stingrais tā kunga karavīrs, — vecs liekulis! Kāda gan atšķirība starp viņu un jebkuru bīčkomeru? Lepnības nams, ko Persivals Fords bija sev uzcēlis, draudēja sagrūt pār viņa galvu.

Stundas ritēja, armijas ļaudis smējās un dejoja, ie­zemiešu orķestris spēlēja bez mitas, un Persivals Fords domās mocījās ar satriecošo problēmu, kas tik piepeši bija viņam uzmākusies. Viņš klusībā lūdza dievu, at­spiedis elkoni pret galdu un balstīdams galvu uz ro­kas; ja vērotu no malas, — gurdens skatītājs. Deju starplaikos virsnieki ar savām dāmām un privātie viesi bariem viļņoja ap Persivalu Fordu, konvencionāli tēr­zēdami, bet, kad tie aizplūda atpakaļ uz lanai, viņš no jauna nodevās moku pilnajam cīniņam tieši no tās vie­tas, kur bija to pārtraucis.

Pamazām viņš sāka atkal lipināt kopā savu drupās satriekto īzaka Forda ideālu, un par cementu viņam no­derēja izgudri viltīga loģika. Šāda loģika spēj veido­ties vienīgi egoistisku cilvēku smadzeņu laboratorijā, un tā kalpo labi. Persivalam Fordam šķita pats par sevi saprotams, ka viņa tēvs bijis darināts no smalkāka māla nekā visi pārējie cilvēki; tomēr vecais īzaks vēl atradās tikai tapšanas stadijā, kamēr viņš, Persi­vals Fords, jau ir pilnveidots. Viņš pat centās attaisnot savu tēvu, pats iekvēlodamies cēlā sajūsmā par šo sa­vas pilnības pierādījumu. Viņa vārgais un niecīgais es pieatiga līdz kolosāliem apmēriem. Nu viņš bija dižens diezgan, lai spētu piedot. Viņš tvīka cildenā tīksmē, par to domādams. īzaks Fords bija dižs, bet viņš ir vēl di­žāks,..jo spēj piedot īzakam Fordam un pat no jauna pa­celt to svētajā vietā savās atmiņās, kaut arī šī vieta vairs nebūtu gluži tik svēta, kā bijusi līdz šim. Tāpat viņš klusībā izteica atzinību īzakam Fordam par to, ka tēvs ignorējis šā sava vienīgā kļūmīgā soļa iznākumu. Nu jauki, arī viņš to ignorēs.

Dejas izbeidzās. Orķestris lika izskanēt «Aloha Oe» melodijai un posās doties mājās. Persivals Fords sasita plaukstas, aicinādams japāņu sulaini.

— Pasakiet tur tam cilvēkam, ka vēlos viņu redzēt,—

viņš teica, norādīdams uz Džo Gārlendu, — pasakiet, lai tūlīt nāk šurp!

Džo Gārlends ieradās un godbijīgi palika stāvam dažu soļu atstatumā, nemierīgi ņirbinādams pirkstus pār ģitāru, ko vēl arvien turēja rokās. Persivals Fords pat neuzaicināja viņu apsēsties.

— Jūs esat mans brālis, — viņš teica.

— Ak nu, tas taču katram zināms, — skanēja atbilde izbrīna pilnā balsī.

— Jā, to nu esmu atskārtis, — Persivals Fords sausi atteica. — Tomēr es to nezināju līdz pat šim vakaram.

Klusumā, kas sekoja viņa vārdiem, pusbrālis neomu­līgi gaidīja, un pa šo laiku Persivals Fords aukstasinīgi apsvēra savus turpmākos vārdus.

— Vai jūs atceraties, kā es pirmo reizi ierados skolā un kā zēni mērcēja mani ūdenī? — viņš ievaicājās. — Kālab jūs nostājāties manā pusē?

Pusbrālis tikai kautri pasmaidīja.

— Vai tāpēc, ka jums tas bija zināms?

— Nu jā, tāpēc gan.

— Bet es nezināju, — Persivals Fords atkārtoja tajā pašā sausajā tonī.

— Jā, — otrs atbildēja.

Atkal iestājās klusums. Sulaiņi uz lanai sāka izdzēst spuldzes.

— Tātad tagad … jūs zināt, — pusbrālis vienkārši ieminējās.

Persivals Fords sarauca uzacis. Tad viņš pārlaida pusbrālim pētījošu skatienu.

— Cik daudz jūs vēlētos saņemt par to, lai atstātu salas un nekad vairs neatgrieztos šeit? — viņš nopra­sīja.

— Un nekad vairs neatgrieztos? — Džo Gārlends no­drebēdams izdvesa. — Tā ir vienīgā zeme, kuru pazīstu. Citas zemes ir aukstas. Citas zemes es nepazīstu. Te man ir daudz draugu. Citās zemēs neatskanēs neviena kalss, kas man uzsauktu: «Alolia, Džo, manu zēn!»

— Es sacīju: lai nekad vairs negrieztos atpakaļ, — Persivals Fords neatlaidīgi atkārtoja. — «Alameda» rīt dodas ceļā uz Sanfrancisko.

Džo Gārlends bija galīgi apjucis.

— Bet kālab? — viņš vaicāja. — Tagad taču jūs zi­nāt, ka mēs esam brāļi.

— Tieši tāpēc, — skanēja atbilde. — Kā jūs pats tei­cāt, tas zināms ikvienam. Es jums pilnīgi atlīdzināšu.

Viss biklums un mulsa Džo Gārlendam izgaisa. Gan pēc izcelšanās, gan stāvokļa viņi nu šķita apmainīju­šies vietām.

— Jūs vēlaties, lai es aizbraucu? — viņš jautāja.

— Es vēlos, lai jūs aizbraucat un nekad vairs neat­griežaties, — atbildēja Persivals Fords.

Un šinī acumirklī, it kā zibenim uzzibsnījot un mo­mentā izdziestot, viņš pēkšņi saskatīja brāli stāvam pār sevi augstu kā kalnā, bet pats jutās sarūkam un iz- kūstam par mikroskopisku niecību. Tomēr nav labi, ja cilvēks saskata sevi kailā īstenībā, neviens arī nespēj sevi tā vērot ilgi un pēc tam vēl turpināt dzīvi; un tā vienīgi šo zibsnīgo mirklīti Persivals Fords redzēja sevi un savu brāli tādus, kādi viņi bija. Jau nākamajā brīdī viņa sīkais un nesātīgais es atkal bija guvis virsroku.

— Kā jau teicu, es jums to atlīdzināšu. Jūs nepalik­siet cietējos. Es jums labi samaksāšu.

— Labs ir, — Džo Gārlends atbildēja, — es aiz­braukšu.

Viņš pagriezās uz iešanu.

— Džo, — otrs vēl izsaucās, — aizejiet pie mana ad­vokāta rīt no rīta! Pieci simti uz rokas un divi simti ik mēnesi, cik ilgi vien jūs paliksiet projām.

— Jūs esat ļoti laipns, — Džo Gārlends mierīgi at­teica. — Jūs esat pārāk laipns. Bet tik un, tā es nevēlos jūsu naudu. Rīt es aizbraucu ar «Alamedu».

Viņš aizgāja pat neatsveicinājies.

Persivals Fords sasita plaukstas.

— Zēn, — viņš sacīja japānim, — limonādi!

Un, sūkdams limonādi, viņš vēl ilgi smaidīja, apmie­rināts pats ar sevi.