STĀSTI

GABALS GAĻAS

Ar pēdējo maizes gaba­liņu Toms Kings rūpīgi uzslaucīja no šķīvja miltu mērces pēdējās atliekas un tad ilgi, domīgi gremoja šādi sagatavoto kumosu. Kad Toms piecēlās no galda, viņu nospieda apziņa, ka ir nepārprotami izsalcis. Tomēr ēdis bija tikai viņš viens pats. Abi bērni blakus istabā bija jau agri nolikti gulēt, lai miegā aizmirstu, ka pa­likuši bez vakariņām. Viņa sieva netika baudījusi ne kripatas, tikai klusu sēdējusi, vērodama viņu bažīgām acīm. Tā bija sīka, nonīkuši strādnieku sieviete, kaut gan agrākā skaistuma pēdas vēl nebija izzudušas no viņas sejas. Miltus mērcei viņa bija aizņēmusies no kaimiņie­nes, kas dzīvoja lielās priekštelpas pretējā pusē. Pēdējie divi puspensi bija izdoti, lai nopirktu maizi.

Viņš apsēdās pie loga uz sagrabējuša krēsla, kas ņerkstēdams sūdzējās par viņa svaru, tad gluži mehā­niski iebāza pīpi mutē un ielaida roku svārku sānkabatā. Tikai neatradis tur ne kriksīša tabakas, viņš atģidās, ko īsti darījis, un, saviebies par savu aizmāršību, nolika pīpi pie malas. Kustības bija gausas, gandrīz lempīgas, it kā paša muskuļu smagā nasta to apgrūtinātu. Viņš bija vīrs ar smagnēju ķermeni un flegmātisku izskatu, un viņa ārieni nekādā ziņā nevarēja dēvēt par pievilcīgu. Vienkāršais apģērbs bija nonēsāts un plumpīgs. Kurpju izņidrējušās virsas tikko spēja noturēt smagās pazoles, kas pašas nebija neko jaunākas. Katūna krekls — lēts divu šiliņu darinājums — rādīja apspurušu apkakli un neizmazgājamus krāsas traipus.

Taču Toma Kinga seja bija tā, kas nekļūdīgi ļāva noteikt viņa nodarbošanos. Tā bija tipiska profesionāla boksera seja — tāda boksera, kas ilgus gadus pavadījis kvadrātiskā ringa kalpībā un tādējādi attīstījis spilgtas visas cīņas zvēra pazīmes. Sejas panti bija nepārprotami truli, un, lai neviens vaibsts nepaliktu nepamanīts, vaigi bija gludi noskūti. Lūpas bija gandrīz bez kontūrām un veidoj,a uzsvērti skarbu muti, kas līdzinājās šķēlu- niam sejā. Žoklis, izvirzīts uz priekšu, bija dzīvniecisks un smags. Nekustīgās acis, kas gausi virāja smagos plakstus, gandrīz bez izteiksmes raudzījās no saraino, sar.aukto uzacu apakšas. Pats viņš bija kā dzīvnieks, bet tieši acis viņā visvairāk atgādināja dzīvnieku. Tās bija miegaina lauvas — plēsīga zvēra acis. Šaurā piere slīpi atliecās līdz matiem, kas, īsi apcirpti, atklāja katru pauguriņu nelīdzenajā, neglītajā galvaskausā. Šo grezno izskatu vēl papildināja divreiz lauztais un ne­skaitāmiem sitieniem dažādi izšķobītais deguns un puķ- kāpostu ausis, uz laiku laikiem kroplīgi pietūkušas gan­drīz divkāršos apmēros, kamēr bārda, kaut nupat skūta, jau atkal spraucās caur ādu, piešķirdama sejai zilgan- melnu nokrāsu.

Visā kopumā — no cilvēka ar šādu seju būtu jābaidās tumšā alejā vai vientuļā vietā. Un tomēr Toms Kings nebija noziedznieks, nekad viņš nebija neko noziedzies. Izvairīdamies no kautiņiem, vienkāršs savas dzīves pa­ražās, viņš nekad nebija nevienam pāri nodarījis. Pat ne dzirdēts nebija, ka viņš kādreiz būtu meklējis ķildu. Viņš bija profesionāls bokseris, un viss zvēriskais plē- sīgums viņā taupījās profesionāliem mērķiem. Ārpus ringa viņš bija gauss, labsirdīgs cilvēks un savās jau­nības dienās, kad naudas bija papilnam, pat pārāk plašu roku, lai tas pašam būtu nācis par labu. Viņš ne pret vienu nejuta īgnumu, un ienaidnieku viņam bija maz. Cīņa viņam bija amats. Ringā viņš sita, lai sa­gādātu sāpes, sita, lai sakropļotu, sita, lai iznīcinātu; tomēr viņš sita bez naida. To taču prasīja viņa darbs. Publika lasījās kopā un maksāja par to, lai redzētu iz­rādi, ka divi vīri nosit viens otru gar zemi. Uzvarētājs dabūja naudas zutņa resno galu. Kad Toms Kings pirms divdesmit gadiem gāja cīņā pret Vulumulu Godžeru, viņš zināja, ka Godžera žoklis tikai četrus mēnešus kopš sadziedināts pēc lauzuma Ņūkastles sacīkstēs. Uz šo žokli viņš tad arī tēmēja un devītajā raundā lauza to no jauna ne tāpēc, ka vēlētu Godžeram ļaunu, bet tāpēc, ka tas bija drošākais ceļš, kā nogāzt Godžeru un iz­cīnīt naudas zutņa resno galu. Un arī Godžers pat ne­domāja ļaunoties uz viņu par to. Tāda nu reiz bija šī spēle, abi viņi zināja šās spēles noteikumus, un abi spēlēja to.

Toms Kings, ne savu laiku nebijis nekāds runātājs, tagad sēdēja pie loga, nīgri klusēdams un aplūkodams savas rokas. Plaukstu virspusēs velvējās vēnas — resnas un uztūkušas, bet krumšļi — dragāti, dauzīti un krop­ļoti — skaidri liecināja, kādā veidā tie lietoti. Ne reizes viņš pat dzirdējis nebija, ka cilvēka dzīvība atkarīga no artērijām, toties labi zināja, ko nozīmē šīs resnās, piepūstās vēnas. Sirds ar visaugstāko spiedienu bija dzinusi caur tām pārāk daudz asiņu. Nu tās vairs nespēja pienācīgi kalpot. Viņš bija izspiedis no tām visu elas­tību, un līdz ar vēnu izplešanos pagalam bija arī viņa izturība. Tagad viņš ātri nogura. Nu viņš vairs nespēja ar visu sparu veikt straujus divdesmit raundus, cīnīties, cīnīties, cīnīties no gonga līdz gongam, kad pēc viena mežonīga sasprindzinājuma traucas otrs, vēl mežonī­gāks, kad viņu sviež pret virvēm un viņš savukārt sviež •virvēs pretinieku, lai vēl jo mežonīgāk un sīvāk saņemtu galējos spēkus pašā pēdējā, divdesmitajā raundā, pie- traucot kājās aurojošo publiku, drāzdamies, belzdams, vairīdamies, gāzdams pār pretinieku sitienu krusu pēc sitienu krusas un saņemdams sitienu krusu pats, un visu šo laiku sirds uzticīgi sūknē bangojošās asinis caur pulsējošām dzīslām. Dzīslas, cīņas laikā piepampušas, arvien atkal atslāba, kaut gan pavisam vairs ne — ar katru reizi, sākumā gluži nemanāmi, tās tomēr palika mazu nieciņu resnākas nekā iepriekš. Viņš lūkojās tajās un savos sadauzītajos krumšļos, un uz mirklīti kā vīzija acu priekšā pavīdēja šīs pašas rokas to jaunības skais­tumā, kad vēl pirmais krumslis nebija sadragāts pret Bennija Džounsa galvu — tā paša, ko pazina arī ar vārdu «Velsas Briesmonis».

Atkal viņu pārmāca izsalkuma jutoņa.

— Nolāpīts ar ārā, ka nevarēju dabūt gabalu ga- ]as! — viņš paskaļi nogremzās, sažņaugdams milzīgās dūres un izspļaudams apspiestu lāstu.

— Es jau izmēģinājos gan pie Berka, gan Solija, — viņa sieva atteica, pa pusei kā taisnodamās.

— Un šie nebija vis ar mieru? — viņš noprasīja.

— Ne par puspensu. Berks teica … — viņa sastomī­jās.

— Sper vien laukā! Ko t' šis teica?

— Ka viņš domājot — Sendels tevi šovakar tik un tā piebeigšot un tavs rēķins jau tā esot pietiekoši liels.

Toms Kings norūcās, bet neatbildēja. Viņš neatlaidīgi domāja par buldogu, kuru bija turējis jaunības dienās un kuram izbarojis bezgala daudz gaļas gabalu. Toreiz gan Berks būtu devis kredītu pat par tūkstoš gabaliem gaļas. Bet laiki bija mainījušies. Toms Kings kļuva vecs; un veci vīri, kas cīnās otrās šķiras klubos, nevar cerēt, ka tirgotāji dos ko uz rēķina — vienalga, daudz vai maz.

Jau no rīta viņš bija piecēlies, juzdams kāri pēc gaļas, un šī kāre negāja mazumā. Šai cīņai viņam trūka pie­tiekama treniņa. Austrālijā bija sausuma gads, laiki grūti, un nenācās viegli atrast pat jebkādu gadījuma darbu. Viņš nebija varējis sadabūt treniņa partneri, un pārtika arī nebija nekāda labā, pie tam ne arvien tas pietika. Ja radās izdevība, viņš šad tad bija pastrādajis par melnstrādnieku un agri no rītiem skrējis ap rātslau­kumu, lai vingrinātu kājas. Tomēr grūti bija trenēties bez partnera, ja vēl mājās sieva un divi bērni, kas prasa ēst. Kopš vienošanās par maču ar Sendelu kredīts pie tirgotājiem bija palielinājies visai maz. Sporta kluba sekretārs bija avansa veidā izmaksājis tam trīs mār­ciņas sterliņu — prēmijas daju zaudētājam — un at­teicies dot jel grasi vairāk. Reizi pa reizei izdevās aiz­ņemties dažus šiliņus no vecajiem biedriem, kas būtu devuši arī vairāk, ja vien nebijis sausais gads un tiem pašiem neklātos plāni. Nē, — un kas gan par jēgu iz­likties to nesaprotam — viņa treniņš nav apmierinošs. Viņam būtu vajadzējis labākas barības un mazāk raižu. Pie tam, ja cilvēkam četrdesmit gadu, daudz grūtāk tikt formā nekā ar divdesmitiem.

— Cik pulkstenis, Lizij? — viņš ievaicājās.

Sieva aizgāja pāri priekštelpai pajautāt un tūdaļ at­griezās.

— Bez ceturkšņa astoņi.

— Pirmā cīņa sāksies pēc dažām minūtēm, — viņš teica. — Tikai tāda izmēģinājuma cīņa. Tad nāks četru raundu gājiens starp Dīleru Velsu un Gridliju, tad desmit raundu cīniņš starp Stārlaitu un nez kādu tur matrozi. Mana kārta nebūs ātrāk kā pēc stundas.

Vēl nosēdējis klusējot minūtes desmit, viņš piecēlās.

— Kas ir, tas ir, Lizij, man nav kārtīga treniņa.

Viņš pasniedzās pēc cepures un devās uz durvīm.

Viņš pat negrasījās noskūpstīt sievu — to viņš nekad nedarīja, iziedams no mājas, — bet šovakar viņa pati uzdrošinājās noskūpstīt vīru, apmetuši rokas tam ap kaklu un tā piespiedusi viņu noliekties tuvāk. Sieva iz- skatijas pavisam sīciņa blakus vīra masīvajam stāvam.

— Labu izdošanos, Tom, — viņa teica. — Tev viņš jāpieveic.

— Jā, man viņš jāpieveic, — Toms atkārtoja. — Tas tad arī būtu tā kā viss. Man tik jāpieveic viņš.

Viņš pasmējās, mēģinādams būt sirsnīgs, bet sieva vēl ciešāk piespiedās klāt. Pāri viņas plecam Toms ap- •skatīja kailo istabu. Tas bija viss, kas viņam pasaulē piederēja, — un tam pašam īres termiņš notecējis, — tad vēl sieva un divi pērnēji. Un nu viņš visu to pameta, dodamies ārā nakts tumsā, lai iegūtu gaļu savai dzīves­biedrei un mazuļiem — nevis kā moderns strādnieks, kas dodas savā mašīnu katorgā, bet pēc vecu vecā pri­mitīvā, slavenā, zvēriskā paņēmiena — lai cīnītos par šo gaļu.

— Man viņš jāpieveic, — Toms atkārtoja, un šoreiz viņa balsī bija jaušams izmisums. — Ja uzvara, tad tas ir trīsdesmit mārciņu — un es varu samaksāt visus pa­rādus, vēl savs grasis paliks pāri. Ja zaudējums, tad nedabūšu nekā — pat ne penija, lai atbrauktu mājās ar tramvaju. Sekretārs jau izsniedzis visu, kas no prē­mijas pienākas zaudētājam. Ar labvakaru, vecā. Ja būs uzvara, es nākšu tieši uz māju.

— Bet es gaidīšu, — viņa nosauca tam pakaļ pāri priekštelpai.

Līdz sporta klubam bija pilnas divas jūdzes, un so­ļodams Kings atcerējās, kā savās slavas dienās — reiz taču viņš bija Jaundienvidvelsas čempions smagajā svarā — viņš uz sacīkstēm mēdza braukt automašīnā, par ko parasti samaksāja kāds bagāts mecenāts, pats braukdams kopā ar viņu. Re, Tomijs Bernss un tas jenkijs Džeks Džonsons — tie taču braukāja automobi­ļos.,Un viņš gāja kājām! Un, kā ikvienam zināms, divas smagi nosoļotas jūdzes nav vis nekāda teicamā sagata­vošanās cīņai. Viņš bija vecs, un večiem pasaule nerāda laipnu vaigu. Tagad viņš vairs nederēja nekam, varbūt vienīgi par melnstrādnieku, bet salauztais deguns un uz­tūkušās ausis piat tur viņam stājās ceļā. Viņš apjauta pats sevī vēlēšanos, kaut būtu izmācījies kādu amatu. Gals tad beigu beigās tomēr būtu paredzams labāks. Taču neviens to viņam nekad netika teicis, un sirds dziļumos viņš apzinājās, ka tikpat nebūtu klausījis, ja arī kāds teicis. Dzīve toreiz bija tik viegla. Kaudzēm naudas . .. skaudras, žilbinošas cīņas . atpūta un laiska izklaidēšanās pa starpām … dedzīgi glaimotāji viņu aplido, uzsit uz pleca, paspiež Foku, visādi švauksti jūtas laimīgi un pagodināti, ja drīkst izmaksāt glāzīti vai piecas minūtes ar viņu parunāt. . un slavas krāš­ņums, rēcošā publika, straujie finiši, tiesnešu saucieni: «Kings uzvarējis!» — un viņa vārds avīžu sporta slejās nākamajā dienā.

Tie tik bija laiki! Bet tagad, savā gausajā prātā smagi domas cilādams, viņš sāka atskārst, ka tie taču arī bija vecie, ko viņš tolaik nogādāja pie malas. Viņš bija jaunība, kas traucas augšup, bet tie bija vecums, kas slīgst lejup. Kāds tad brīnums, ka viss veicās tik viegli… šie vīri ar piepampušām dzīslām, ar sakrop­ļotiem krumšļiem un garo, neskaitāmo cīniņu gurdumu kaulos. Viņš atminējās tos laikus, kad Raškatersa līcī pieveica Staušeru Bilu astoņpadsmitajā raundā, bet vecais Bils pēc tam ģērbtuvē raudāja kā bērns. Varbūt vecais Bils nebija samaksājis īres naudu. Varbūt viņu mājās gaidīja sieva ar pāris bērniņiem. Un varbūt Bils tajā cīņas dienā tāpat salktin salka pēc gabala gaļas. Bils bija godīgi cīnījies, bet saņēmis nepelnītu sodu. Tagad, pats izgājis šo bargo dzīves skolu, viņš saprata, ka tovakar pirms divdesmit gadiem Staušers Bils bija licis uz spēli daudz vairāk nekā jaunais Toms Kings, kas cīnījās tikai slavas un viegli iegūstamas naudas pēc. Nav ko brīnīties, ka Staušers Bils pēc tam ģērbtuvē raudāja.

Nu ko — katrs cilvēks spēj izcīnīt tikai zināmu skaitu cīņu. Tas ir spēles dzelzs likums. Viena spēkos ir simt smagu cīņu, otra tikai divdesmit; katram ir savs cīņu skaits — pēc katra uzbūves un rakstura, un, kad viņš tās izcīnījis, pagalam viņš ir. Jā, viņam bijis vairāk cīņu nekā dažam labam citam, un jau daudz vairāk par savu tiesu viņš izcīnījis šo bargo, nežēlīgo cīniņu — tādu, kuri sirdij un plaušām liek strādāt vai līdz plīšanai, kuri atņem dzīslām elastību un izveido cietus muskuļu mez­glus no jaunības atsperīgā lokanuma, kuri nokauj sparu un uzņēmību, kuri nogurdina smadzenes un kaulus ar vislielāko piepūli un izturības pārmēru. Jā, viņš ir turē­jies sīvāk nekā visi citi. No viņa senajiem partneriem neviens vairs nav atlicis. Viņš ir pēdējais no vecās .gvardes. Viņš pieredzējis tos visus izbeidzam cīņu gai­tas, un viņa paša roka devusi vienam otram pēdējo triecienu.

Reiz viņš tika raidīts izmēģināšanai pret šiem večiem, un citu pēc cita viņš tos bija novācis pie malas — pasmiedamies, kad tie, tāpat kā vecais Staušers Bils, rau­dāja ģērbtuvē. Bet nu viņš ir vecs, un tagad pret viņu raida jauniešus izmēģināšanai. Te nu ir tas puisis Sendels. Viņš atbraucis no Jaunzēlandes, guvis tur vienu spīdošu uzvaru. Bet Austrālijā nevienam par viņu nekas nav zināms, tāpēc viņu stāda pretī vecajam Tomam Kingam. Ja Sendels izvirzīsies, viņam dos labākus pre­tiniekus, ar ko cīnīties, un augstākas prēmijas, ko lai­mēt; tālab droši noskārstams, ka sīvs būs cīniņš ar viņu. Sendels tajā varēja laimēt itin visu — naudu un slavu, un karjeru, bet Toms Kings bija tikai noplucis, vecs ceļa rādītāja stabs, kas sarga taisnāko ceļu uz slavu un laimi. Un viņam nebija nekā cita ko laimēt kā vien trīsdesmit mārciņas, lai samaksātu mājas īpašniekam un tirgotājiem. Un, tā pārcilājot domas, Toma smagnējā iztēlē atainojās jaunība, krāšņā jaunība, kas trauc aug­šup līksma un neuzvarama, tās muskuļi ir lokani un āda zīdaina, tās sirds un plaušas nepazīst ne noguruma, ne pārpūles, un tā smejas par iedomu, ka spēki būtu jā­taupa. Jā, jaunība ir Nemezīda. Tā iznīcina vecos un neliekas ne zinis, ka, to darīdama, iznīcina pati sevi. Tās dzīslas kļūst resnas, tās krumšļus sadragā sitieni, un tad to savukārt iznīcina atkal jaunība. Jo jaunība arvien paliek jauna. Vienīgi vecums noveco.

Kaslrī ielā Kings nogriezās pa kreisi un, pagājis gar trim namu blokiem, nonāca pie Izpriecu kluba. Pūlis jaunu dīkdieņu, kas ārpusē slaistījās gar durvīm, bijīgi paļāva viņam ceļu, un viņš saklausīja kādu uzsaucam otram: — Tas ir viņš! Tas ir Toms Kings!

Iekšā iegājis, pa ceļam uz ģērbtuvi viņš uzdūrās sek­retāram, jaunam cilvēkam ar skadrām acīm un blēdīgu seju; tas paspieda viņam roku.

~ Nu, kā jūties, Tom? — viņš apjautājās.

— Pilnā formā, — Kings atbildēja, labi zinādams, ka melo un ka, bijusi viņam mārciņa naudas, viņš to tūdaļ uz vietas atdotu par krietnu gabalu gaļas.

Kad viņš iznāca no ģērbtuves un sekundantu pava­dībā pa sāneju nokāpa pie kvadrātiskā virvju iežogo­juma zāles centrā, no gaidošā pūļa uzšalca pretī svei­cienu un aplausu vilnis. Viņš atbildēja apsveikumiem gan pa labi, gan pa kreisi, kaut pazina tikai nedaudzas no sejām. Lielākā tiesa šo skatītāju vēl pat dzimuši nebija, kad viņš plūca pirmos laurus virvju apžogā. Kings viegli uzlēca uz paaugstinātās platformas un paliecies izlīda caur virvēm savā stūrī, apsēzdamies tur uz salie­kamā soliņa. Tiesnesis Džeks Bols panācās un pakratīja viņam roku. Bols bija savu laiku nodzīvojis bokseris, kas jau vairāk nekā desmit gadu nebija ienācis ringā kā tā saimnieks. Kings jutās priecīgs, ka tieši tas ir viņa tiesnesis. Abi viņi bija veči. Ja arī viņš bliezīs Sen- delam mazliet negantāk, nekā noteikumos paredzēts, viņš zināja, ka uz Bolu var paļauties — tas to neievēros.

Jauni, centīgi smagsvara bokseri cits pēc cita rāpās ringā, un tiesnesis tos stādīja publikai priekšā. Tāpat viņš izsauca izaicinājumus, ko tie izteica.

— Jaunais Pronto, — Bols ziņoja, — no Sidnejas Ziemeļiem izaicina uzvarētāju, saderot par piecdesmit mārciņām.

Publika aplaudēja, un no jauna tā aplaudēja, kad Sen­dels pats izlēca caur virvēm un apsēdās savā stūrī. Toms Kings ziņkārīgi raudzījās viņā pāri ringam, jo pēc da­žām minūtēm viņi jau būs saķērušies nežēlīgā divcīņā, katrs no visa spēka cenzdamies sist otram tā, lai tas zaudētu samaņu. Tomēr maz Kings varēja saskatīt, jo Sendels, tāpat kā viņš pats, virs ringa tērpa valkāja treniņa bikses un svīteri. Seja viņam bija spēcīgiem, skaistiem vaibstiem, to vainagoja cirtains dzeltenu matu mežs, bet resnais, muskuļotais kakls liecināja par ķer­meņa vareno uzbūvi.

Jaunais Pronto aizgāja no viena stūra uz otru, paspiez- dams pretiniekiem roku, tad nolēca no ringa platformas. Izsaukumi turpinājās. Tikai jaunība te kāpa ringā cauri virvēm — nepazīstama, bet nesātīga jaunība — un skaļi sludināja cilvēcei, ka, paļaudamās uz "savu spēku un veiklību, grib mērīties stiprumā ar uzvarētāju. Vēl pirms nedaudziem gadiem, savas neuzvaramības kalngalos, Toms Kings būtu juties uzjautrināts un garlaikots par šādu ievadu. Bet tagad viņš sēdēja sastindzis, nespē­dams aizgaiņāt jaunības tēlu no savām acīm. Arvien šie jaunie bokseri ir tie, kas ceļas augšup, viņi lec caur virvēm un sauc savus spītīgos izaicinājumus; un arvien tie ir vecie, kas slīgst pie zemes viņu priekšā. Pāri veco augumiem viņi kāpj pretī panākumiem. Un mūžam viņi nāk, arvien vairāk un vairāk jauniešu — nepiepildāmā un neatvairāmā jaunība, — un arvien viņi nobīda vecos pie malas, tad paši kļūst veci, lai soļotu pa to pašu taku lejup, kamēr aiz muguras, balstīdamās uz viņiem, stāv mūžīgā jaunība — mazie bērniņi, kas, izauguši par zaļokšņiem, nospiež vecākos pie zemes, bet tiem seko vēl vairāk bērniņu līdz pat laiku galam — jaunība, ku­rai jāpiepilda sava griba un kura nekad nemirst.

Kings paraudzījās uz preses ložu, pamezdams ar galvu Morgānam no «Sportista» un Korbetam no «Sporta Tiesneša». Tad viņš pastiepa rokas, lai viņa se­kundanti Sids Salivens un Čarlijs Beitss uzmauc cimdus un cieši sasien tos, kamēr viens Sendela sekundants viņus vērīgi uzraudzīja, iepriekš kritiski apskatījis Kinga pirkstu apsējus. Viens Kinga sekundants atra­dās Sendela stūrī, pildīdams tos pašus pienākumus. Sendelam novilka treniņa bikses un, kad viņš piecēlās kājās, nomauca pār galvu arī svīteri. Un Toms Kings. turp paskatījies, ieraudzīja viņā iemiesotu jaunību — augsti velvētas krūtis, drukns stāvs, muskuļi, kas zem baltās zīda ādas izlocīdamies slīdēja šurp un turp kā dzīvi radījumi. Viss ķermenis vibrēt vibrēja spriegā dzīvībā, un Toms Kings saprata, ka šī dzīvība vēl nav izsviedrējusi savu svaigumu caur sāpīgi saspringtām porām ilgstošajās cīņās, kurās jaunība maksā savus meslus un no kurām vairs neiznāk gluži tikpat jauna, kā uzsākusi tās.

Abi vīrieši pagājās uz priekšu, lai sastaptos, un, kad atskanēja gongs un sekundanti ar saliekamajiem krēs­liem nolēca 110 ringa, viņi paspieda viens otram roku un acumirklī ieņēma cīņas stāju. Un acumirklī, gluži kā tē­rauda un atsperu mehānisms, Sendels pielēca klāt, at­kāpās un tad atkal pielēca, dodams sitienu ar kreiso roku pa acīm, ar labo pa ribām; lai izvairītos no pret­sitiena, zibenīgi, it kā aizdejodams atlēca atpakaļ un draudīgi uzbruka atkal. Viņš bija žigls un manīgs. Tā bija apžilbinoša izrāde. Publika atzinīgi klaigāja. Tomēr Kings nebija apžilbināts. Viņš bija izcīnījis pārāk daudz cīņu un uzveicis pārāk daudz jauniešu. Viņš pazina šo sitienu īsto vērtību — pārāk aši un pārāk veikli, lai būtu bīstami. Acīm redzot, Sendels gribēja no paša sākuma ievirzīt strauju tempu. To jau varēja sagaidīt. Tas bija jaunības paņēmiens, kura savu lieliskumu un priekšrocības izšķiež trakā plosīgumā un zvēriskos uz­brukumos, cenzdamās pārspēt pretestību ar sava spēka un dziņu neizmērojamo varenību.

Sendels lēca klāt un kāpās atpakaļ, lēkāja šur, tur un visur — veikls, karstasinīgs, dzīvs baltas miesas un zveļoša spēka brīnums, saaudies žilbinošā uzbrukumu, slīdējumu un lēcienu virpulī, kā lidojoša atspole mezda­mies no vienas kustības otrā tūkstošiem reižu, un visas tās bija virzītas uz vienu mērķi — saberzt Tomu Kingu, kas stāvēja starp viņu un laimi. Bet Toms Kings pane­sīgi cieta. Viņš prata savu amatu, un viņš pazina jau­nību — tagad, kad pašam jaunība vairs nepiederēja. Nekas te nav darāms, kamēr tas otrais nebūs nolaidis mazliet tvaika, — viņš domāja un klusībā pasmīnēja, piesardzīgi sagumdams, lai ar galvvirsu uztvertu smagu sitienu. Viņš rīkojās ļauni, tomēr pēc boksa spēles liku­miem pavisam godīgi. Katrs cilvēks pats centīsies sar­gāt savus krumšļus, un, ja nu viņš par vari kāro belzt pretiniekam pa galvvirsu, lai tad dara vien to pats uz savu atbildību. Kings būtu varējis pieplakt vēl zemāk un ļaut sitienam bez trāpījuma nošalkt pāri, bet viņš atcerējās pats savas agrīnās cīņas un kā viņš pirmoreiz satrieca krumsli pret Velsas Briesmoņa pauri. Viņš tikai piedalījas spēlē. Šis pielieciens bija paredzēts vienam no Sendela krumšļiem. Protams, patlaban Sendels to pat nepamanīs. Visu šās cīņas laiku viņš cildenā nevērībā turpinās belzt tikpat smagi kā allaž. Bet kādreiz vēlāk, kad ilgās ringa sacīkstes liks sevi just, viņš nožēlos šo krumsli un, raudzīdamies pagātnē, atminēsies, kā satriecis to pret Toma Kinga galvu.

Pirmais raunds viss piederēja Sendelam, un viņš lika publikai aurot sajūsmā par savu viesuļvētrai līdzīgo uzklupienu straujumu. Viņš apbēra Kingu ar belzienu lavīnu,"bet Kings nedarīja itin neko. Viņš pat ne reizi nesita pretī, apmierinādamies ar aizsegšanos, atvairī­šanu un pieiiekšanos, mezdamies klinčā, lai izbēgtu no sitieniem. Viņš šad tad mānīja pretinieku un tikai no­purināja galvu, ja kāds belziens trāpīja smagi, viņš kustējās gausi, ne reizi straujāk nemezdamies sānis, nepalēkdamies un lieki netērēdams ne pilītes spēka. Vajadzēja ļaut, lai Sendelam nokūsā jaunības putas, pirms apdomīgais vecums varēja uzdrīkstēties tam at­maksāt. Visas Kinga kustības bija rāmas un metodiskas, un acis, kās gausi valbījās zem smagajiem plakstiem, piešķīra tam pusaizmiguša vai apstulbuša cilvēka iz­skatu. Tomēr šīs acis redzēja it visu — vairāk nekā div­desmit gadu, ko viņš pavadījis ringā, tās bija vingri­nātas visu saskatīt. Šīs acis nedžirkstīja un nešaudījās pirms draudīga trieciena, tās raudzījās vēsi un mēroja attālumu.

Raundam beidzoties, Kings, atsēdies savā stūrī minū­tes atpūtai, atlaidās un izstiepa kājas, bet rokas no­guldīja uz virvju leņķa, krūtis un vēders šūpojās brīvi un dziļi, kamēr viņš guldzieniem rija gaisu, ko sekun­danti ar dvieļiem vēdināja virsū. Aizvērtām acīm viņš ieklausījas publikas balsīs. — Kāpēc tu necīksties, Tom? — daudzi kliedza. — Vait' tev bail no šā, vai?

— Muskuļu vīkšķis, — tas dzirdēja paskaidrojam kādu vīru pirmajā rindā. — Viņš jau nejaudā ātrāk pakustēties. Divi pret vienu par Sendelu — mārciņās!

Gongs nodārdēja, un abi vīrieši iznāca no saviem stūriem. Sendels panācās uz priekšu trīs ceturtdaļas visas distances, kārodams jo ātrāk atsākt; bet Kings bija apmierināts, ka tam atliek īsākais atstatums. Tas bija tieši viņa taupīguma taktikas garā. Viņam trūka laba treniņa, un viņš nebija pietiekami paēdis, tāpēc katru soli vajadzēja aprēķināt. Bez tam viņš jau divas jūdzes bija nostaigājis, pirms nokļuva ringā. Sis bija pirmā raunda pilnīgs atkārtojums, Sendels bruka virsū kā viesulis, bet publika īgni kurnēja, kāpēc Kings ne­sākot cīņu. Ja neskaita maņu sitienus un dažus gausus, neietekmīgus belzienus, viņš nedarīja nekā cita kā vien atvairījās, atkāpās un metās klinčā. Sendels kāroja strauju cīņas gaitu, kamēr Kings ar gudru pieredzi neielaidās uz to. Viņš smīknēja ar tādu kā domīga pārākuma vaibstu ringa sabojātajos sejas pantos un turpināja gādīgi saudzēt savus spēkus ar greizsirdību, uz kādu spējīgs vienīgi vecums. Sendels bija jaunība un šķērdēja savus spēkus ar jaunības dāsno nevērību.

Kings pilnībā pārvaldīja ringa kara mākslu un ilgās, sāpīgās cīņās dzimušo gudrību. Viņš vēroja ar vēsām acīm un vēsu prātu, gausi kustēdamies un nogaidīdams, līdz Sendelam nokūsās putas. Vairumam skatītāju šķita, ka Kings jau bezcerīgi nolietojies, un tie nekavējās skaļi izteikt savus uzskatus, piedāvādami trīs pret vienu par Sendēlu. Tomēr atradās arī prātīgāki, tie nedaudzie, kas pazina Kingu no agrākiem laikiem, un tie palika pie sava, uzskatīdami, ka derības uz Kingu būs viegli pel­nīta nauda.

Trešais raunds tāpat sākās vienpusīgi, Sendels vadīja cīņas gaitu un vienīgais deva belzienus. Pusminūte bija pagājusi, kad Sendels, kļuvis pārāk pašapzinīgs, atklāja neaizsargātu vietu. Kinga acis un labā roka reizē izda­rīja ašu kustību. Tas bija viņa pirmais īstenais sitiens — āķis, trieciens no sāna ar saliektu roku, lai belziens būtu stiprāks, un ar visu puspagriezienā līdzsvarotā ķer­meņa svaru. Tas bija tā, it kā šķietami miegains lauva pēkšņi zibens ātrumā būtu pašāvis ķetnu. Sendels, kam trāpīja sāniski pa žokli, nogāzās kā vērsis. Publika no- elsās un bijīgā pārsteiguma murdoņā izteica savu at­zinību. Šis vīrs, izrādās, nebija vis tikai muskuļu vīk­šķis, bet spēja dot belzienus kā kalēja veseris.

Sendels bija notriekts. Viņš apvēlās apkārt un mēģināja piecelties, tomēr sekundantu spalgie saucieni nogaidīt skaitīšanu atturēja viņu. Viņš palika tupam uz viena ceļa, gatavs piecelties, un gaidīja, kamēr ties­nesis stāvēja, noliecies pār viņu, un skaļi skaitīja se­kundes viņam ausī. Pie «deviņi» viņš piecēlās cīņas stājā, un Toms Kings, stāvēdams pretī, varēja tikai no­žēlot, ka sitiens nav ķēris collu tuvāk — tieši zem zoda. Tas tad būtu bijis pilnīgs nokauts, un viņš varētu pār­nest mājās trīsdesmit mārciņu savai sievai un bērniem.

Raunds kā parasti ilga trīs minūtes, un Sendels pirmo reizi sāka just respektu pret pretinieku, bet Kinga kustības bija tikpat gausas un acis miegainas kā līdz šim. Kad raunds tuvojās beigām, ko Kings noskārta, redzēdams sekundantus ārpusē pieliecamies, gatavus lēcienam caur virvēm, viņš vadīja cīņu tuvāk savam stūrim. Un, kad nodārdēja gongs, viņš nekavējoties varēja atsēsties jau gaidošajā krēslā, kamēr Sendelam vajadzēja iet pa visu kvadrāta diagonāli līdz savam stūrim. Tas bija tīrais sīkums, bet sīkumu kopsummai jau ir zināma nozīme. Sendels bija spiests noiet vairāk soļu, iztērēt par tik vairāk enerģijas un zaudēt daļu no dārgās atpūtas minūtes. Katra raunda sākumā Kings no sava stūra virzījās ārā visai laiski, tā piespiezdams pretinieku veikt lielāko daļu distances. Katra raunda beigās Kings pamanījās cīņu iemanevrēt savā stūrī, lai bez kavēšanās varētu atsēsties.

Pagāja vēl divi raundi, kuros Kings skopojās ar pie­pūli, bet Sendels šķiedās ar to. Pretinieka cenšanās pēc strauja cīniņa Kingam kļuva diezgan netīkama, jo krietna tiesa no neskaitāmo sitienu biruma tomēr lika sevi manīt. Taču Kings iecirtīgi palika pie sava gau­suma, nevērodams jauno karstgalvju saucienus, lai tak šis reiz izkustoties un sākot kauties. Sestajā raundā Sendels atkal uz mirkli kļuva nevērīgs, un atkal Toma Kinga briesmīgā labā roka zibenīgi ķēra viņa žokli, un atkal Sendels nogaidīja, lai noskaita deviņas sekundes.

Septītajā raundā Sendela pašpārliecība bija noplakusi un viņš sāka pielāgoties cīņai, kura, kā pats apzinājās, būs smagākā, kādu tas līdz šim piedzivojis. Toms Kings bija vecs, tomēr sīkstākais vecis, ar kādu viņš līdz šim sastapies, — vecis, kurš nezaudēja galvu, kurš spēja izveicīgi pretoties, kura sitieni trāpīja kā smagas run­gas belzieni un kurš gan ar labo, gan kreiso roku spēja dot nokautu. Tomēr Toms Kings neuzdrošinājās sist bieži. Ne mirkli viņš neizlaida no prāta savus satriektos krumšļus un zināja, ka katram belzienam jābūt aprēķi­nātam, lai krumšļi spētu izturēt līdz cīņas beigām. Ka­mēr viņš sēdēja savā stūrī, raudzīdamies pāri uz preti­nieku, viņam iešāvās galvā doma, ka viņa pieredze, vienota ar Sendela jaunību, gan dotu pasaules smag- svara čempionu boksā. Bet te jau bija tā nelaime. Sen­dels nekad nekļūs par pasaules čempionu. Viņam trūka pieredzes, un vienīgais ceļš tās iegūšanai bija — nopirkt to ar savu jaunību; un, kad viņam piederēs šī pieredze, tad jaunība būs iztērēta, to pērkot.

Kings izmantoja katru priekšrocību, ko vien zināja. Ne reizi viņš nepalaida garām izdevību doties klinčā, un pēc iespējas bieži viņa plecs šajos klinčos cieši trie­

cas pretinieka ribās. Pēc ringa filozofijas trieciens ar plecu ir tikpat labs kā dūres belziens, ja ņem vērā sa­sniegto efektu, un pat vēl krietni labāks, ja ņem vērā spēka ietaupījumu. Tāpat klinča stāvoklī Kings ar visu svaru balstījās pret pretinieku, tikai ļoti negribīgi laiz­dams to vaļā. Tas spieda iejaukties tiesnesi, kas tad atrāva tos vienu no otra, pie kam Sendels ikreiz viņam cītīgi palīdzēja, jo vēl nebija mācījies atpūsties. Viņš nespēja valdīt tieksmi laist darbā savas brīnišķīgi strau­jās rokas un atsperīgos muskuļus, un, kad pretinieks metās klinčā, bliezdams ar plecu pret ribām un balstī­dams galvu zem viņa kreisās rokas, Sendels gandrīz ikreiz trieca ar labo pats sev aiz muguras tur pabāztajā sejā. Tas bija prasmīgs sitiens, ko publika ļoti apbrīnoja, tomēr nebija bīstams un pie tam prasīja lielu spēka pa­tēriņu. Tomēr Sendels bija nenogurdināms un nepazina taupību, bet Kings tikai smīnēja un panesīgi pacieta.

Sendels ar labo roku trakā sparā dauzīja Kinga ķer­meni, un tas radīja iespaidu, it kā Kings saņemtu ne­skaitāmus belzienus, bet tikai vecu vecie ringa lauvas prata novērtēt Kinga kreisā cimda veiklos grūdienus pret pretinieka bicepsu, kuri skāra to mirklī, pirms si­tiens ķēra viņu pašu. Tiesa gan, Sendela sitiens ikreiz trāpīja, tomēr ikreiz tas bija zaudējis sparu no šā grū­diena bicepsā. Devītajā raundā trīs reizes vienā minūtē Kinga saliektā labā roka no sāniem drāzās pret preti­nieka žokli; un trīs reizes Sendela ķermenis visā sma­gumā nogāzās uz paklāja. Katru reizi viņš izmantoja atļautās deviņas sekunde un atkal piecēlās kājās, gan sadauzījies un apdullis, taču arvien vēl stiprs. Viņš bija zaudējis daudz no sava ātruma un mazāk šķiedās ar spēkiem. Viņš cīnījās sirdīgi, tomēr nemitīgi centās iz­mantot savu lielāko bagātību — jaunību. Kinga lielākā bagātība bija pieredze. Kad viņa dzīvesspēks piegura un sparīgums notrula, viņš tos bija atvietojis ar viltību, ar gudrību, kas dzimusi ilgu gadu cīņās, un ar rūpīgu savu spēku saudzēšanu. Viņš bija iemanījies ne tikai neiz­darīt nevienu lieku kustību, bet arī iemācījies pavedināt pretinieku veltīgi tērēt spēku. Atkal un atkal, izdarīdams māņu kustības gan ar kāju, gan roku, gan visu ķer­meni, viņš lika Sendelam lēkt atpakaļ, liekties vai aizsargāties. Kings pamanījās atpūsties, bet nekad ne­ļāva atpūsties Sendelam. Tā bija vecuma stratēģija.

Desmitā raunda pašā sākumā Kings sāka kavēt otrā brāzmainos uzklupienus, dodams ar kreiso taisnus bel­zienus sejā, un Sendels, jau kļuvis piesardzīgs, atbildēja, atvilkdams kreiso roku, tad nolaizdams to un "gāzdams ar labo slaidu sānisko sitienu pa galvu. Tas bija pārāk augstu, lai nopietni apdraudētu; tomēr, kad šis sitiens trāpīja Kingu pirmoreiz, viņš juta, ka izsenis pazīsta­mais, melnais nemaņas šķidrauts nolaižas pār viņa apziņu. Uz acumirkli, pareizāk sakot, uz sīku acumirkļa daļiņu, viņš paģība. Sajā brītiņā no viņa apredzes iz­gaisa pretinieka figūra uz balto, saspringto seju fona; nākamajā brīdī viņš jau atkal redzēja kā pretinieku, tā seju veidoto fonu. Šķita, it kā viņš uz brītiņu būtu pie­midzis un tūdaļ atkal atvēris acis, taču nesamaņas mirklītis bija tik mikroskopiski īss, ka viņš nepaspēja pat nokrist. Publika tikai ievēroja, ka tas sagrīļojas un ceļi tam sagumst, un tad atkal redzēja to atgūstamies un ievelkam zodu dziļāk kreisā pleca aizsegā.

Vairākas reizes Sendels atkārtoja šo sitienu, pa daļai turēdams pretinieku apdulluma stāvoklī, un tad Kings izstrādāja savu aizsardzības paņēmienu, kas reizē bija arī pretsitiens. Izdarīdams māņu sitienu ar kreiso roku, viņš paspēra pussoli atpakaļ, vienlaikus gāzdams, cik spēka, ar labo roku no apakšas. Sitiena laiks bija tik sīki aprēķināts, ka ķēra Sendelu tieši sejā tai brīdī, kad viņš patlaban strauji liecās lejup; Sendels uzlidoja gaisā un kūleniski novēlās uz muguras, atsizdamies pret paklāju ar pakausi un pleciem. Divreiz Kingam tas iz­devās, tad viņš kļuva paviršāks un iegāza pretinieku virvēs. Viņš nedeva Sendelam izdevību ne atpūsties, ne atjēgties, bet trieca sitienu pēc sitiena, līdz visa publika bija kājās un gaisu pildīja nerimstoša sajūsmas rēkoņa. Tomēr Sendela spēks un izturība bija apbrīnojama, viņš vēl arvien turējās uz kājām. Nokauts jau šķita drošs, un kads policijas virsnieks, satrūcies par šausmīgo dau­zīšanu, pieskrēja pie ringa, lai pārtrauktu cīniņu. Gongs nozvanīja raunda beigas, un Sendels stīvām kājām aiz­steberēja uz savu stūri, cenzdamies virsniekam iegalvot, ka jūtoties spirgts un spēcīgs. Lai to pierādītu, viņš divreiz pārmeta gaisā atmugurisku kūleni, un policijas virsnieks atstājās.

Toms Kings, vaļīgi atlaidies savā stūrī un smagi elpo­dams, pārdzīvoja vilšanos. Ja cīņa būtu pārtraukta, ties­nesis, bez šaubām, izšķirtu iznākumu viņa labā un nau­das zutnis piederētu viņam. Gluži pretēji Sendelam viņš necīnījās ne slavas, ne karjeras dēļ, bet gan par trīs­desmit mārciņām? Taču tagad Sendels šajā atpūtas minūtē atkal atgūsies.

Jaunība ņems savu tiesu — šis teiciens uzliesmoja Kinga smadzenēs, un viņš atcerējās pirmo reizi, kad to dzirdēja, — vakaru, kad bija notriecis Staušeru Bilu. Sos vārdus teica švauksts, kas pēc cīņas bija pienesis tam glāzi viskija, un uzplikšķināja uz pleca. Jaunība ņems savu tiesu! Tam švaukstam bija taisnība. Un to­vakar — tik sen sen atpakaļ — viņš pats bija jaunība. Šovakar jaunība piederēja tam, kas sēdēja pretējā stūrī. Bet viņš — viņš jau bija cīnījies veselu pusstundu, un viņš bija vecs vīrs. Ja viņš cīnītos kā Sendels, viņš nebūtu izturējis pat piecpadsmit minūtes. Bet galve­nais — atpūta viņu vairs nestiprināja. Šīs izspīlētās artērijas un šī sāpīgi pārpūlētā sirds vairs neļāva vi­ņam atgūt spēkus raundu starpbrīžos. Un pietiekamā stipruma viņam trūka jau pašā cīņas sākumā. Kājas smagi nokārās zem ķermeņa, tās sāka raustīt krampji. Viņam nevajadzēja iet kājām šīs divas jūdzes pirms cīņas. Un tad vēl tas gabals gaļas, pēc kura viņš salka jau no paša rīta. Dziļš, šausmīgs naids pamazām cēlās viņa sirdī pret šiem miesniekiem, kuri atteikušies dot viņam uz parāda. Vecam vīram tik grūti doties cīniņā, ja viņš nav kārtīgi paēdis. Un gabals gaļas taču bija tīrais nieks, tas maksāja, ja daudz, dažus penijus; tomēr viņam tas nozīmēja trīsdesmit mārciņu.

Līdz ar gongu, kas pasludināja vienpadsmito raundu, Sendels strauji drāzās cīņā, izrādīdams savu spirgtumu, kāda tam īstenībā vairs nebija. Kings it labi zināja, kas tas ir — acu apmānīšana, tikpat veca kā pats šis cīņas veids. Viņš metās klinčā, lai pasaudzētu sevi, tad at­brīvodamies ļāva Sendelam atkal ieņemt cīņas stāju. To jau tieši Kings arī kāroja. Viņš izdarīja māņu sitienu ar kreiso, saņēma tam atbilstošo slaido apakšējo sān-

sitienu no pietupiena, tad paspēra pussoli atpakaļ, belza 110 apakšas tieši sejā un kūleniski nogāza Sendelu uz paklāja. Pēc tam viņš ne brīdi neļāva pretiniekam at­elsties, gan pats saņemdams smagus sitienus, tomēr dodams tos daudz vairāk, triekdams Sendelu pret vir­vēm, bērdams pār viņu visdažādākos belzienus gan no sāniem, gan apakšas, atraudamies, ja tas devās klinčā, vai ar sitienu gāzmu atvairīdams klinča mēģinājumus, un ikreiz, kad Sendels jau krita gar zemi, uztverdams viņu ar vienu augšup virzītu roku, kamēr ar otru ne­kavējoties trieca to virvēs, kur viņš vairs nevarēja no­velties.

Šajā laikā publika jau trakoja, un šī publika nu pie­derēja viņam, jo vai ikviena balss rēca: — Sadod, Tom! — Gāz viņam! Gāz viņam! — Nu viņš tev rokā, Tom! Nu viņš rokā! — Tagad varēja gaidīt viesuļainu finišu, un šāda skata dēļ jau arī ļaužu bars, kas ieslēdza ringu, bija maksājis savu naudu.

Un Toms Kings, iepriekšējo pusstundu saudzīgi gla­bājis savus spēkus, tagad izspieda no sevis visu, ko varēja, — visaugstāko piepūli, kādu vien apzinājās sevi. Tā bija viņa vienīgā iespēja — tagad vai nekad. Viņa spēki zuda strauji, .un viņš paļāvās tikai uz to, ka pa­spēs nogāzt pretinieku galīgi, pirms izsīks pēdējā spēka lāsīte. Un, nemitīgi sizdams un trenkādams pretinieku, ar vēsu prātu apsverot savu belzienu smagumu un iedarbību, viņš saprata, cik grūti tomēr dot Sendelam no­kautu. Līdz malām to pildīja spars un izturība, neiz­šķiests spars un jaunības izturība. Sendels noteikti bija austoša zvaigzne. Spējas viņam bija. Veiksmīgs cīnītājs veidojas vienīgi no šādas izturīgas šķiedras.

Sendels gan grīļojās, gan streipuļoja, bet Toma Kinga kāju rāva krampji, un krumšļi kļuva vārīgi. Tomēr, zo­bus sakodis, viņš gāza šos ugunīgos belzienus, kaut gan katrs sitiens sāpēs stindzināja viņa pārmocītās rokas. Kaut arī pašlaik Kings īstenībā nesaņēma neviena si­tiena, viņš tomēr gura tikpat strauji kā pretinieks. Visi viņa sitieni trāpīja nemaldīgi, bet tos vairs netrieca spēkpilna roka, ikviens sitiens prasīja ārkārtīgu gribas sasprindzinājumu. Kājas likās smagas kā svins, visiem bija redzams, ka tās tikko spēj pavilkt viņa ķermeni;

un Sendela piekritēji, šo pazīmju iepriecināti, sāka saukt uzmundrinājumus savam mīlulim.

Tas saskubināja Kingu uz vistrakāko piepūli. Viņam palaimējās dot pēc kārtas divus triecienus — ar kreiso roku mazlietiņ par augstu, pa saules pinumu, un ar labo — šķērsām pār žokli. Šie sitieni nebija nekādi smagie, tomēr Sendels jau bija tik nomocīts un apdullis, ka nogāzās un raustīdamies palika guļam. Tiesnesis stā­vēja, pārliecies pār Sendelu, un kliedza tam ausī likte­nīgo sekunžu skaitu. Ja viņš nepiecelsies, pirms izsaukta desmitā sekunde, viņš cīņu būs zaudējis. Zālē iestājās bezelpas klusums. Kings atpūtās, balstīdamies uz trīco­šajām kājām. Viņu tina nāvīga pārguruma reibonis, acu priekšā viļņaini cēlās un grima seju jūra, bet ties­neša skaitīšana skanēja ausīs kā no milzīga tāluma. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka cīņā uzvarējis. Nav taču iespējams, ka tā sadauzīts cilvēks vēl varētu pie­celties.

Vienīgi jaunība spēj piecelties, un Sendels piecēlās. Ceturtajā sekundē viņš pārvēlās uz mutes un akli tau­stījās pēc virvēm. Septītajā sekundē viņš bija uzrausies ceļos un tā atpūtās, kamēr galva ļengani zvalstījās uz pleciem. Kad tiesnesis izkliedza: «Deviņi!» — Sendels jau stāvēja kājās nevainojamā aizsardzības stājā — ar kreiso elkoni aizklājis seju, bet ar labo sargādams vē­deru. Tā aizsedzis visvārīgākās vietas, viņš izmanīgi virzījās Kingam tuvāk cerībā, ka izdosies mesties klinčā, lai tā gūtu vairāk laiķa.

Tajā mirklī, kad Sendels cēlās kājās, Kings jau metās tam klāt, tomēr abi viņa sitieni noslīdēja gar aizsardzī­bai saliektajām rokām. Nākamajā brīdī Sendels jau bija klinčā un izmisīgi turējās, pieķēries pie pretinieka, ka­mēr tiesnesis pūlējās atraut abus vīrus vienu no otra. Kings pats palīdzēja atsvabināties. Viņš zināja, cik ātri jaunība spēj atgūt spēkus, un zināja, ka Sendels būs pieveikts, ja vien viņš, Kings, spēs aizkavēt šo atgū­šanos. Ar vienu vienīgu sparīgu triecienu viss būtu galā. Sendels jau piederēja viņam, neapšaubāmi viņa guvums. Viņš bija izsūknējis tā spēkus, izgurdinājis to cīņā, galīgi iznīcinājis to. Sendels grīļodamies atlaidās no klinča, par matu svārstīdamies starp sakāvi un izturēšanu. Viens trāpīgs belziens liktu viņam gāzties, un viņš būtu beigts un pieveikts. Un Toms Kings pēkšņā sarūgtinājuma uzplūdā atkal pieminēja gabalu gaļas, vēlēdamies, kaut jel būtu ēdis to, pirms viņam jādod šis izšķirīgais trieciens. Viņš saņēma dūšu šim belzie­nam, tomēr tas nebija ne tik smags, ne tik ašs, kā vaja­dzētu. Sendels saļodzījās, bet nekrita, jo atmuguriski atstreipuļoja līdz virvēm un pieķērās tām. Kings strei­puļoja tam pakaļ un šausmīgā izmisumā, kas jau līdzi­nājās nāves bailēm, sita vēlreiz. Tomēr ķermenis attei­cās klausīt. Viss, kas viņam atlicis, bija tikai apzinīga cīņas kāre, tā pati vārga un trula aiz galīga spēku iz­sīkuma. Sitiens, kas bija tēmēts pa žokli, nesniedza augstāk par plecu. Ar visu gribas spēku viņš mērķēja augstāk, tomēr pārgurušie muskuļi nespēja paklausīt. Un pats no sava belziena spara Toms Kings atsprāga atpakaļ, tikko nepakrizdams. Viņš gāza vēlreiz. Šoreiz sitiens nogāja pavisam sānis, un galīgā pārgurumā viņš atkrita pret Sendela ķermeni, saķerdamies klinčā, un tu­rējās pie tā, lai nesabruktu uz grīdas.

Kings pat nelūkņja atbrīvoties. Viss pulveris bija iz­šauts. Viņš bija pagalam. Bet jaunībai bija pakalpots. Pat atrazdamies klinčā, Kings pilnīgi izjuta, kā Sendels atkal pieņemas spēkā, balstīdamies pret viņu. Kad ties­nesis atvilka tos vienu no otra, Kings savu acu priekšā skatīja jaunības atjaunošanos. Ik ar mirkli Sendels kļuva stiprāks. Viņa triecieni, sākumā vēl vāji un ne­droši, tapa stingri un trāpīgi. Toma Kinga apmiglotās acis redzēja, kā cimdotā dūre drāžas pret viņa žokli, un viņa griba skubināja aizsargāt to ar priekšā izceltu elkoni. Viņš saskatīja briesmas un gribēja darboties; taču roka bija par smagu. Likās, ka tai piekārts simt- mārciņu svina gabals. Tā necēlās, kaut viņš visiem dvē­seles spēkiem centās pacelt to. Tad cimdotā dūre trāpīja. Viņš vēl izjuta skaudru triecienu kā no elektriskās dzirksteles, un tai pašā mirklī visu tina nesamaņas mel­nais šķidrauts.

Kad viņš atkal atdarīja acis, viņš atradās savā stūrī un izdzirda publikas spalgās klaigas, kas atgādināja Bondi piekrastes bangotnes dārdoņu. Pie pakauša kāds tam spieda slapju sūkli, un Sids Salivens rasināja auksta ūdens spirdzinošās strūkliņas pār viņa seju un krūtīm. Cimdi jau bija novilkti, un Sendels pieliecies spieda tam roku. Kings nejuta nekādu sarūgtinājumu pret šo cilvēku, kas viņu uzveicis, un atbildēja tā rokas spiedienam tik sirsnīgi, ka sadauzītie krumšļi iesmel­dzās. Tad Sendels izgāja ringa vidū, un publika pie­klusināja ellišķīgo rēkoņu, lai noklausītos, kā viņš pie­ņem jaunā Pronto izaicinājumu un ierosina paaugstināt iemaksu līdz simt mārciņām. Kings apātiski raudzījās uz priekšu, kamēr sekundanti nosusināja pār viņu iz­laistīto ūdeni, noslaucīja viņam seju un sagatavoja viņu aiziešanai no ringa. Viņam gribējās ēst. Tas nebija parastais kņudošais izsalkums, bet milzīgs spēku iz­sīkums, tāda kā raustīšanās kaut kur vēdera dziļumā, kura strāvoja pa visu ķermeni. Atmiņa izstaigāja nesenā cīniņa gaitu līdz pat brīdim, kad viņš bija nodzinis Sendelu tiktāl, ka tas ļodzījās un grīļojās par mata tiesu no pazušanas. Ak jā, šis gabals gaļas būtu to panācis! Tieši tā viņam pietrūka pirms izšķirošā trieciena, un tālab viņš zaudēja. Viss tikai šā gaļas gabala dēļ.

Sekundanti pa pusei stiepa viņu, gribēdami palīdzēt izlīst caur virvēm. Viņš atsvabinājās no tiem, nebalstīts izrāpās caur virvēm un smagi nolēca uz grīdas, uz pa­pēžiem sekodams sekundantiem, kas lauza viņam ceļu pa pārblīvēto vidus eju. Kad Kings pēdīgi atstāja ģērb­tuvi, lai dotos uz ielu, pie ieejas hallē kāds jauns puisis viņu uzrunāja.

— Kāpēc ta jūs nezvēlāt šim un nenogāzāt no kātiem, kad tas jau bij tikpat kā jums rokā? — jauneklis ap­vaicājās.

— Ek nu, ejiet ellē! — Toms Kings atcirta un nokāpa pa kāpnēm uz trotuāra.

Restorāna durvis ielas stūrī bija plaši atvērtas, viņš redzēja spuldzes un smaidošās bāra meitenes, dzirdēja daudzas balsis spriežam par šo cīniņu un saklausīja tīkamo naudas džinkstoņu uz letes. Kāds viņam uz­sauca, lai nākot uzņemt uz krūti. Viņš brīdi šaubās vilcinājās, tad atmeta ar roku un aizgāja savu ceļu.

Kabatā viņam nebija ne vara gabaliņa, un divas jū­dzes garais ceļš mājup šķita bezgala garš. Viņš no tiesas kļuva vecs. Iedams pāri rātslaukumam, Kings pēkšņi atmetās uz sola, jo kājām pietrūka spēka, kad viņš iedomājās, ka sieva mājās sēž nomodā un gaida, lai uzzinātu cīņas iznākumu. To paciest bija grūtāk nekā jebkuru nokautu, un viņam šķita, ka nav nemaz iespē­jams stāties pretī šai tiešamībai.

Viņš jutās gurds, visa miesa smeldza, un sāpes sa­triektajos krumšļos brīdināja, ka pat tādā gadījumā, ja viņam laimētos atrast darbu, paies vismaz nedēļa, pirms viņš spēs turēt rokā laužņa kātu vai lāpstu. Izsalkuma krampji vēdera dziļumā vērtās sīvāki. Paša sabrukuma apziņa spieda Kingu pie zemes, un acīs negribot sa- riesās miklums. Viņš aizsedza seju ar rokām un, raudā­dams rūgtas asaras, atcerējās Staušeru Bilu, kā tas bija viņam pakalpojis tajā sen pagājušā vakarā. Nabaga vecais Staušers Bils! Tagad viņš spēja saprast, kālab Bils toreiz raudāja savā ģērbtuvē.