STĀSTI

STĀSTS PAR KIŠU

Kišs dzīvoja senos lai­kos polārās jūras piekrastē, ilgus un veiksmēm bagātus gadus viņš bija sava ciemata vecākais, nomira cienīts un godināts, un viņa vārdu daudzināja visu ciematnieku mutes. Viņš dzīvoja tik sen, ka vienīgi visvecākie Jaudis vēl atceras šo vārdu — Kiša vārdu un stāstu par viņu; šo stāstu tie savukārt dzirdējuši no vēl vecākiem ļau­dīm, bet nākamo paaudžu vecie ļaudis to atkal paudīs tālāk saviem bērniem un bērnubērniem, un tā līdz pat visu laiku galam. Un ziemas tumsībā, kad ziemeļu vēt­ras no tālienes brāžas pāri ledāju blāķiem, kad gaisu pilda balti virpuļi, kad neviens vīrs labprāt nedodas projām no mājām, — tad pienāk īstais brīdis stāstīt par to, kā Kišs, nācis no paša nabadzīgākā iglu visā cie­matā, pacēlās godā un varā augstu pār visiem citiem.

Viņš bija možs zēns, kā pauž nostāsti, spirgts un spē­cīgs, un laika tecējumā bija skatījis trīspadsmit sau­les. Jo ik katru ziemu saule taču pamet zemi tumsībā, bet nākamajā gadā atgriežas jauna saule, lai cilvēki atkal varētu sasildīties un paraudzīties cits citam vaigā. Kiša tēvs esot bijis varen drosmīgs vīrs, tomēr sastapies ar nāvi bada laikā, kad, gribēdams glābt savu ciematnieku dzīvības, lūkojis atņemt dzīvību lie­lam ledus lācim. Savā straujumā viņš saķēries ar lāci krūti pret krūti, un tā arī viņa kauliņi sabrīkšķināti; bet gaļas no lāča iznācis daudz, un ļaudis bijuši glābti. Kišs bija tā vienīgais dēls, un nu viņi palika dzīvot divi vien ar māti. Tomēr cilvēki labprāt mēdz visu ko aizmirst, un tā tie aizmirsa, ko paveicis Kiša tēvs; pats Kišs vēl bija tīrais puišelis, bet viņa māte — tikai sieviete, tālab arī viņus pasteidzās piemirst, un nepagāja necik ilgs laiks, kad abiem nācās iemitināties visnožēlojamākā no visiem iglu.

Tas notika kādu vakaru cilts sapulcē virsaiša Kloš- Kuana lielajā iglu, kad Kišs parādīja, kādas asinis rit viņa dzīslās un kāda vīrišķība dara viņu nelokāmu Viņš piecēlās cienīgi kā piedzīvojis vīrs un nogaidīja, līdz aprimst balsu murdoņa.

— Kas ir, tas ir, mēs ar māti aizvien saņemam savu tiesu gaļas, — viņš sacīja. — Tomēr bieži šī gaļa ir veca un sīksta, pie kam tajā mēdz būt neparasti daudz kaulu.

Visi mednieki — kā nosirmojuši veči, tā zaļokšņi jau­nekļi — izbrīnā sastinga. Kaut kas tāds vēl nebija pie­redzēts. Bērns runāja kā pieaugušais un teica skarbus vārdus visiem tieši acīs!

Tomēr Kišs nesamulsa un svinīgā nopietnībā runāja tālāk:

— Man ir zināms, ka mans tevs Boks bijis dižens mednieks, un tāpēc es saku šos vārdus. Stāsta taču, ka Boks nesis mājās vairāk gaļas nekā divi labākie med­nieki kopā, ka pats ar savām rokām viņš to sadalījis, ka pats savām acīm raudzījies, lai katra nespējīga sie­viete un katrs sirmgalvis saņemtu taisnīgu tiesu no me­dījuma.

— Oho! — Ehē! — vīri sāka klaigāt. — Dzeniet to puiku laukā! — Sūtiet viņu gulēt! — Kas šis jau par vīru, ka uzdrīkstas tā runāt ar vīriem un sirmgalvjiem!

Kišs rāmā garā nogaidīja, līdz satraukums pierimst.

— Tev ir sieva, Ug-Gluk, — viņš teica, — un tu runā viņas labā. Tāpat arī tev, Masuk, un bez tam vēl māte, un viņu labā tu runā. Manai mātei nav cita kā vien es; tālab jārunā man. Un, tā kā Boks pārdrošās medībās ir gājis bojā, tad jāsaka, ka pēc tiesas un taisnības man, kas esmu viņa dēls, un Aikigai, kas ir mana māte un bija viņa sieva, pienākas saņemt gaļu papilnam, kamēr vien visā ciltī tās ir papilnam. Es, Kišs Boka dēls, esmu runājis.

Viņš apsēdās, ar modru ausi ieklausīdamies nikno iebildumu brāzmā, ko bija sabangojuši viņa vārdi.

— Kā gan zeņķis iedrīkstas runāt sapulcē? — no­murmināja vecais Ug-Gluks.

— Vai zīdainis aizrādīs, kas mums, vīriem, da­rāms? — Masuks prasīja dārdošā balsī. — Vai es esmu tas vīrs, ko drīkstēs apsmiet katrs pēc gaļaaiibrēkājošs puišelis?

Dusmas kūsāja baltiem mutuļiem. Kišu raidīja migā sust, draudēja nedot tam vairs ne cīpsliņas gaļas, solīja piekaut zili melnu par viņa pārdrošību. Kiša acis sāka dzirkstīt, dzīslas zem ādas pietūka tumšas un smagi pulsēja. Zaimu un paļu viesulī viņš pietrūkās kājās.

— Klausieties mani, jūs vīri! — viņš sauca. — Nekad es vairs nerunāšu sapulcē, it nekad, — līdz vīri nāks pie manis un teiks: «Ir pareizi, Kiš, ka tev jārunā, tas ir pa­reizi, un mēs to vēlamies.» Tas, jūs vīri, lai būtu mans pēdējais vārds. Boks, mans tēvs, bija dižens mednieks. Arī es, viņa dēls, pats iešu medīt gaļu, ko man ēst. Un lai visiem turpmāk būtu zināms, ka savu tiesu no mana medījuma var saņemt ikviens. Un lai neviena atraitne, neviens vārgulis nakts klusībā neraudātu tā­pēc, ka trūkst gaļas, kamēr stiprie vīri kunkst lielās vē­dergraizēs, jo saēdušies par daudz. Tais dienās, kuras vēl nāks, kauns guls pār stiprajiem vīriem, kas mēdz saēsties par daudz. Es, Kišs, esmu to sacījisL

Naidīgs izsmiekls un zaimi izvadīja Kišu no iglu, bet viņa lūpas palika sakniebtas, un viņš aizgāja savu ceļu, nepavērdamies ne pa labi, ne pa kreisi.

Nākamajā dienā viņš devās projām pa krastmalu gar robežu, kur ledus ar zemi satiekas. Tie, kas pama­nīja zēnu aizejam, ievēroja, ka viņš paņēmis līdz stopu un krietnu krājumu no kaula izdrāztu bultu, bet pār plecu viņam pārmests tēva lielais medību šķēps. Par šo gadījumu daudz tika smiets, daudz tērgāts. Kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots. Nekad tik jauni zēni negāja medībās, pie tam vēl medīt vienatnē. Tāpēc ciematnieki kratīja galvas un čukstēja dažādus pareģojumus, bet sievietes žēli noskatījās uz Aikigu, kuras seja bija sa­mākusies un drūma.

— Gan jau drīz vien būs atkal klāt, — tās mierinā­damas teica.

— Lai skrien vien, tā nāks pie prāta, — runāja med­nieki. — Necik ildziņ, pārvilksies mājās kā likts, tad būs kjuvis mīksts un turpmāk runās mīlīgāk.

Tomēr pagāja viena diena, tad otra, un trešajā sa­griezās neganta auka, bet no Kiša vēl nebija ne vēsts. Aikiga plffca sev matus un par sēru zīmi aptriepa seju ar roņa tauku lampiņas sodrējiem, bet sievietes ar bar­giem vārdiem uzbruka vīriem par to, ka tie ļauni izturē­jušies pret zēnu un iedzinuši viņu nāvē; vīri pat neat­bildēja viņām, gatavodamies iet meklēt līķi, tiklīdz vētra pieklusīs.

Galu galā nākamā rīta agrumā Kišs ieradās ciematā. Bet viņš nenāca ar kaunīgu vaigu. Uz muguras tas nesa nastu ar svaiga medījuma gaļu. Soļi viņam bija cienīgi un valoda pašapzinīga.

— Ņemiet, jūs vīri, suņus un nartas, — viņš teica, — un ejiet pa manām pēdām vairāk nekā pusi vienas dienas gājuma. Tur uz ledus palika daudz ga­ļas — lācene ar diviem pusauga lācēniem.

Aikiga nezināja, ko apsākt aiz priekiem, bet Kišs uz­ņēma viņas sajūsmību gluži kā pieaudzis vīrs, sacī­dams: — Nāc, Aikiga, tagad mēs ēdīsim. Bet pēc tam es likšos gulēt, jo esmu ļoti piekusis.

Kišs iegāja iglu un paēda pamatīgi, bet pēc tam no­gulēja divdesmit stundu no vietas.

Sākumā bija lielas šaubas, daudz tika gudrots un spriedelēts. Nogalināt ledus lāci ir ļoti bīstami, bet trīs­kārt — nē, pat trīsreiz trīskārt bīstamāk ir medīt lāceni ar lācēniem. Vīri nekādi nespēja noticēt, ka šis puika Kišs pats savām rokām būtu paveicis tādu brīnumainu darbu. Tomēr sievas aizrādīja uz svaigo gaļu, ko viņš pārnesis uz savas muguras, un tas neapgāžami atspē­koja vīru neticību. Tā viņi beigu beigās savīkšījās braukt pēc medījuma, gan īgni ņurdēdami, ka droši vien, ja arī viss izrādītos tīra patiesība, puika noteikti būšot aizmirsis sacirst lāčus gabalos. Ziemeļos, rau, ir ārkārtīgi nepieciešams izdarīt to tūdaļ uz vietas, kamēr medījums vēl svaigs. Citādi gaļa sasalst tik pamatīgi, ka var nolauzt visasāko nazi, bet ievelt nartās trīssimt mārciņu smagu, ragā sasalušu lāci un vilkt to pa gram­bainu ledu nav nekāda nieka lieta. Tomēr, sasnieguši norādīto vietu, vīri ne vien atrada medījumu, ko vispār bija apšaubījuši, bet arī ieraudzīja, ka Kišs ar īstu med­nieka maņu sadalījis lāčus četros gabalos un izņēmis tiem iekšas.

Tā sākās Kiša noslēpums — noslēpums, kas jo dienas jo kļuva neizprotamāks. Jau nākamajā reizē viņš nome­dīja jaunu, gandrīz pieaugušu lāci, bet aiznākamajā — lielu lāču tēviņu līdz ar mātīti. Parasti Kišs uzkavējās prom trīs četras dienas, bet nekāds retums nebija arī nedēļu ilgi klaiņojumi, ja ceļā gadījās lieli ledus blāķi. Allaž viņš noteikti atsacījās no pavadoņa savās gaitās, un ļaudis nevarēja vien beigt brīnīties.

— Kā viņš to dabū gatavu? — tie taujāja cits citam.

— Nekad neņem līdzi pat suni, bet suns taču medībās ir tāds liels palīgs:

— Kāpēc tu medī tikai lāčus? — reiz uzdrošinājās tam pajautāt Kloš-Kuans.

Kiša atbilde bija īsa un kodolīga. — Ir labi zināms, ka lācim visvairāk gaļas, — viņš atteica.

Tomēr ciematā paklīda valodas par burvestībām.

— Viņam medīt palīdz ļauni gari, — dažs labs centās iegalvot, — tālab jau šim medībās allaž paveicas. Kā gan citādi tas būtu iespējams, ja ne ar ļauno garu pa­līdzību?

— Bet varbūt tie ir labi gari, nevis ļauni, — citi iebilda. — Zināms jau, ka viņa tēvs bija varens med­nieks. Vai nevar būt tā, ka tēvs medī kopā ar viņu un piešķir viņam gan panākumus, gan izturību, gan prasmi? Ko var zināt?

Lai nu kā, Kišam sekmējās arī turpmāk, un mazāk veiksmīgie mednieki ne vienreiz vien bija spiesti pār­tikt no viņa medījuma. To Kišs sadalīja taisnīgi. Tāpat kā savā laikā Kiša tēvs, arī viņš tagad uzmanīja, lai ikviena veca sieviete, ikviens sirmgalvis dabūtu savu taisnīgu tiesu medījuma, bet pats sev paturēja vienīgi tik daudz, cik nepieciešams uzturam. Gan tālab, gan arī viņa mednieka nopelnu pēc viņu uzlūkoja ar cieņu, pat ar godbijību, un padzirdās pat baumas, ka viņu varētu ievēlēt par virsaiti pēc vecā Kloš-Kuana. Viņa sasniegumu pēc ciematnieki gaidīt gaidīja, lai viņš atkal ierastos sapulcē, tomēr viņš nenāca nekad, un aicināt tie kautrējās.

— Esmu nodomājis uzcelt sev jaunu iglu, — viņš kādu dienu teica Kloš-Kuanam un vairākiem mednie­kiem. — Tam jābūt lielam iglu, kur mēs ar Aikigu va­rētu ērti mitināties.

— Kā tad, kā tad. — Visi nopietni palocīja galvas.

— Bet man pašam nav laika. Mans darbs ir medības, un tās paņem visu manu laiku. Tā ka būtu taisnīgi un pareizi, ja ciemata vīri un sievietes, kuri ēd gaļu, ko es nomedīju, uzceltu man jaunu iglu.

Un tāds iglu arī tika uzcelts — liels un plašs, apmē­ros tas pārsniedza pat Kloš-Kuana mājokli. Kišs ar māti pārcēlās tajā uz dzīvi, un kopš Boka nāves šis Ai- kigai bija pirmais laimes mirklis. Taču ne jau dzīves apstākļi vien viņai vērtās laimīgāki — visu apbrīnotā dēla dēļ bija radies tāds stāvoklis, ka viņu pamazām sāka uzlūkot par pirmo sievieti visā ciematā; pārējās sievietes nāca viņu apciemot, prasīt padomu vai lūgt spriedumu, ja bija saķildojušās pašas savā starpā vai ar vīriem.

Tomēr Kiša brīnumaino medību noslēpums ļaudīm kā nedeva, tā nedeva mieru, tas vien visiem stāvēja prātā. Un kādu dienu Ug-Gluks viņam tieši acīs pār­meta nodošanos pesteļiem.

— Tevi apvaino sakaros ar ļauniem gariem, — viņš zīmīgi teica, — tikai tāpēc tev medībās aizvien tā lai­mējoties. v

— Vai tad gala nav laba? — Kišs attrauca. — Vai jel viens ciematā ir sasirdzis, to ēzdams? Un kā tu zini, ka te notiek burvestības? Jeb vai tu tikai klusībā tā prāto, tāpēc ka tevi gremž skaudība?

Ug-Gluks sakaunējies aizvilkās projām, kamēr sie­vietes nosmējās tam nopakaļ. Bet kādu vakaru sapulcē pēc garu garās spriedelēšanas nolēma tā: kad Kišs at­kal ies medībās, jāsūta viņam pa pēdām okšķeri, lai tie izdibina viņa paņēmienus. Tā nu Bims un Bouns, divi jaunekļi un pie tam paši izveicīgākie mednieki, sekoja Kišam nākamajā medību gājienā, piesardzīgi slapstī­damies, lai netiktu pamanīti. Pēc piecām dienām viņi atgriezās; acis viņiem spiedās vai no pieres ārā, bet mē­les mežģīties mežģījās, stāstot, ko redzējuši. Kloš- Kuana miteklī steigšus sasauca sapulci, un Bims sāka stāstīt:

— Brāļi! Kā jau jūs likāt, mēs devāmies pa Kiša pē­dām, un viltīgi mēs gājām, lai viņš mūs neievērotu. Pit-mās dienas pēcpusdienā viņš izcēla lielu lāču tēviņu. Tas bija ļoti liels lācis.

— Neredzēti liels, — Bouns apstiprināja un pats tur­pināja stāstīšanu. — Tomēr lācis nekāroja uzsākt cīņu, viņš apgriezās un gausi aizslāja pa ledu. To visu mēs noskatījāmies no piekrastes klintīm; lācis nāca tieši uz mūsu pusi, bet viņam sekoja Kišs un itin ne drusciņas nebija nobijies. Viņš brēca uz lāci jo sirdīgi, vicināja pa gaisu stopu un šķēpu, vārdu sakot, ārdījās, cik spēja. Tad lācis apskaitās, paslējās pakaļkājās un ierūcās. To­mēr Kišs gāja lācim tieši virsū.

— Kā tad, —" Bims atkal pārņēma stāstījumu. — Tieši virsū lācim Kišs gāja. Lācis metās uz Kišu, bet viņš pabēga prom. Tomēr bēgdams viņš nosvieda uz ledus mazu, apaļu bumbiņu. Lācis apstājās, paoš­ņāja to un tad aprija vienā kampienā. Kišs tikai bēga tālāk un skriedams visu laiku meta uz ledus mazas bumbiņas, bet lācis tās rija citu pēc citas.

Sacēlās klaigas, skanēja neticīgi saucieni un Ug- Gluks atklāti izteica savas šaubas par dzirdēto.

— Paši savām acīm mēs to redzējām, — Bims ap­galvoja.

Un Bouns piemetināja: — Kā tad, paši savām acīm. Un tā tas vilkās tik ilgi, kamēr lācis uz vienu reizi sa­slējās stāvus un sāpēs skaļi ierēcās, neganti svaidīda­mies ar priekšķepām. Bet Kišs tikai drāza vien pa ledu projām, turēdamies drošā atstatumā. Tomēr lācis neli­kās par viņu ne zinis un tikai staipījās sāpēs, ko sacēla mazās, apaļās bumbiņas tam vēderā.

— Kā tad, tam vēderā, — Bims metās starpā. — Jo viņš sita ar ķepām pats ap sevi un lēkāja pa ledu kā kucēns, kas rotaļājas, tomēr viņa kaucieni un smilksti skaidri rādīja, ka viņš lēkā nevis aiz prieka, bet aiz sā­pēm. Tādu skatu vēl nebiju redzējis!

— Nē, tāds skats vēl nav pieredzēts, — Bouns atkal ņēma stāsta pavedienu savās rokās. — Un turklāt vēl tas bija tik milzonīgs lācis.

— Burvestības, — Ug-Gluks nosprieda.

— Es nezinu, — Bouns atbildēja. — Stāstu tikai to, ko manas acis skatījušas. Pēc kāda laiciņa lācis piekusa un kļuva gurdens, jo viņš tacu bija liels un smags un bija visu laiku lēkājis, cik tik spēka; tad viņš lēnām aiz­vilkās gar krastmalas ledus blāķiem, gausi šūpoja galvu šurpu turpu un reižu reizēm aptupās smilkstē­dams yn gaudodams. Kišs sekoja lācim, un mēs seko­jām Kišam, un visu to dienu un vēl trīs dienas pēc tam mēs tā sekojām cits citam. Lācis metās arvien vārgāks un ne mirkli nemitējās kaukt aiz sāpēm.

— Nu tak burvestības! — Ug-Gluks izsaucās. — Ne­kas cits kā burvestības!

— Viss var būt.

Bims atkal pārtrauca Bounu. — Lācis klaiņoja gan šurp, gan turp, vilkās uz priekšu un atpakaļ, gāja krustu šķērsu, līču loču pats pa savām pēdām, tā ka galu galā nonāca atkal netālu no tās vietas, kur Kišs to pirmoreiz satika. Tagad nu viņš, tas lācis, bija galīgi novārdzis, nespēja par lāgu vairs ne ķetnas pavilkt; tad Kišs piegāja tam klāt un ar šķēpu nobeidza pavi­sam.

— Un tad? — Kloš-Kuans taujāja.

— Tad mēs pametām Kišu lāci dīrājam un skriešus

vien drāzām mājup, lai varētu atnest ziņu par medī­jumu.

Tās pašas dienas pēcpusdienā sievietes dalīja un nesa mājās lāča gaļu, kamēr vīri, kā salasījušies, sēdēja sapulcē. Kad Kišs bija atgriezies, pie viņa tūdaļ raidīja ziņnesi ar lūgumu ierasties sapulcē. Tomēr viņš atsū­tīja atpakaļ atbildi, ka esot izsalcis un noguris; bez tam viņa iglu esot tik plašs un ērts, ka varot uzņemt daudz vīru.

Un vīru ziņkāre bija tik liela, ka visa sapulce ar Kloš- Kuanu priekšgalā cēlās kājās un devās uz Kiša iglu. Viņš patlaban ēda, bet viesus saņēma ar cieņu un nosē­dināja tos, kā katram piederas. Aikiga jutās reizē lepna un satraukta, bet Kišs palika gluži mierīgs.

Kloš-Kuans atstāstīja, ko redzējuši Bims un Bouns, noslēgumā bargi piebilzdams: — Tagad, ai Kiš, mēs gaidām paskaidrojumu par taviem medību paņēmie­niem. Vai tur ir kāda burvestība?

Kišs pacēla acis un pasmaidīja. — Ak nē, ai KIoš- Kuan. Ne jau zēnu varā ir burvju spēki, un par bur­vestībām man nekas nav zināms. Es tikai izmantoju līdzekļus, ar kuriem var viegli nogalināt ledus lāci, tas viss. Tas varbūt gan ir galvas spēks, bet ne burvju spēks.

— Un to var ikviens vīrs?

— Ikviens vīrs.

Iestājās ilgstošs klusuma brīdis. Vīri uzlūkoja cits citu, bet Kišs tikai ēda vien tālāk.

— Bet… bet… bet vai tu mums to nepastāstītu, ai Kiš? — Kloš-Kuans beigu beigās ievaicājās drebošā balsī.

— Jā, es jums pastāstīšu. — Kišs beidza sūkāt sma­dzeņu kaulu un piecēlās kājās. — Tas ir pavisam vien­kārši. Paturiet prātā!

Viņš pacēla plānu vaļa ūsu strēmelīti un parādīja to visiem. Gali tai bija nosmailēti asi kā adatas. Strēmelīti _Kišs rūpīgi saritināja, līdz tā pavisam pazuda viņa saujā. Kad viņš to strauji atlaida vaļā, tā spēji izšāvās atkal taisna. Nu Kišs pacēla piciņu vaļa tauku.

— Redziet, — viņš teica, — jāņem neliels vaļa tauku gabaliņš — re, tāds, un, lūk, tā jāiztaisa tajā dobulītis.

Nu dobulītī var ielikt vaļa ūsu strēmelīti, āre, tā, cieši saritinātu, un tai virsū pieķepina vēl otru. vaļa tauku pickiņu. Tagad to izliek ārā aukstumā, kur tā sasalst par mazu, apaļu bumbiņu. Lācis aprij šo mazo bumbiņu, tauki izkūst, vaļa ūsu strēmelīte izšauj asos galus uz ārpusi, lācis sāk mesties vārgs, un, kad tas galīgi no­vārdzis, nu, tad to nodur ar šķēpu. Tas ir pavisam vien­kārši.

Ug-Gluks teica: — Ehē! — un Kloš-Kuans teica: — Ak tā! — Ikviens izsaucās, kā nu kurš paradis, un visi pēdīgi saprata.

Tas ir stāsts par Kišu, kas senos laikos dzīvoja polā­rās jūras piekrastē. Tālab, ka prata lietot galvas spēku, nevis burvju spēku, viņš, cēlies no paša trūcīgākā iglu, kļuva par sava ciemata virsaiti, un visus Kiša mūža ga­dus, kā stāsta, viņa cilts zēlusi un plaukusi un nevienai atraitnei, nevienam vārgulim nenācies naktīs skaļi rau­dāt tāpēc, ka trūktu gaļas.