STĀSTI

BAISMĪGĀS ZĀLAMANA SALAS

nav vis tukšas valodas, ka Zālamana salas esot dieva pamests salu puduris. Bet, no otras puses, atradīsies pasaulē arī vēl sliktākas vietiņas. Tomēr zaļam jaunpienācējam, kam trūkst uz paša ādas pārbaudītas izpratnes par to, kas ir cilvēki un dzīve bez likuma, Zālamana salas tiešām var rādīties baismīgas.

Pilnīga taisnība, ka nemitīgi tur plosās drudzis un dizentērija, ka tur mudžēt mudž no riebīgām ādas sli­mībām, ka pats gaiss tur piesātināts ar indi, kas iesū­cas ikvienā ādas porā, brūcē vai nobrāzumā, radīdama

ļaundabīgus trumus, tiesa ari, ka daudzi spēcīgi cilvēki, kuri tomēr tur izsprukuši nāvei no zobiem, atgriežas dzimtenē kā pilnīgi grausti. Tāpat pilna tiesa un tais­nība, ka iezemieši Zālamana salās ir īsti mežoņi, kas kārīgi iebauda cilvēka gaļu un aizrautīgi kolekcionē cilvēku galvas. Pēc viņu izpratnes,, viscildenākais sporta veids ir uzklupt cilvēkam, kas uzgriezis muguru, un ar manīgu tomahauka triecienu atšķelt tam mugur­kaulu no smadzeņu pamatnes. Nenoliedzama patiesība, ka dažās salās, nu, piemēram, Malaītā, starpcilšu darī­jumos kredīta un debeta norēķinus aplēš pēc izdarīta­jām slepkavībām. Galvas ir maiņas tirdzniecības ob­jekts, un balto cilvēku galvas skaitās sevišķi vērtīgas. Bieži vien kāds ducis ciematu sāk krāt mantas «kop- katlā», bagātinādami to mēnesi pēc mēneša, līdz pē­dīgi kāds dūšīgs karavīrs spēj celt priekšā baltā cilvēka galvu, svaigi cirstu -un asinīs pilošu, tā pieteikdams savas neapstrīdamās tiesības uz kopkrājumu.

Viss minētais ir tiešām taisnība, un tomēr atrodas baltie, kas nodzīvojuši Zālamana salās gadu desmitus un atkal ilgojas pēc tām, ja aizbraukuši no turienes. Cilvēkam tikai jābūt piesardzīgam un arī veiksmīgam, lai nodzīvotu ilgu mūžu Zālamana salās; bez tam vi­ņam vēl jābūt īstā gājuma vīram. Viņa dvēselei jānes dziļi iespiests baltā cilvēka nenovēršamības zīmogs. Viņam pašam jābūt nenovēršamam. Nepieciešams, lai viņam piemistu zināma daļa dižmanīgas nevērības pret dzīves sīkumiem, zināma daļa, kolosālas pāšpārliecības un pie tam rases egoisms, kas liek viņam nešaubīgi ticēt, ka viens vienīgs baltais katru mīļu dieniņu ir pā­rāks par tūkstoš melnādām, bet svētdienās spēj tikt galā pat ar diviem tūkstošiem nēģeru. Jo šīs jau, re­dziet, ir īpašības, kas balto cilvēku padarījušas neno­vēršamu. Ak jā, un vēl kas, — baltajam cilvēkam, kurš grib būt nenovēršams, ne vien vajag nicināt zemākas sugas radījumus un augsti vērtēt pašam sevi, bet viņš arī nekādā ziņā nedrīkst būt apveltīts ar izcilu iztēles spēju. Viņam itin nemaz nav vajadzības pēc prasmes iedziļinā­ties melno, dzelteno vai brūno ļautiņu iedzimtajās dotī­bās, paražās un domāšanā, jo ne jau šādā veidā baltā rase ieminusi savu ķēnišķīgo ceļu ap visu pasauli.

Bertijs Ārkraits nebija nenovēršams. Viņš bija pār­mērīgi jūtelīgs, pārāk smalki noskaņots, un viņam pie­mita par daudz spilgta iztēles spēja. Pasaule viņam nozīmēja visai daudz. Pārlieku dzīvi viņš spēja iekļau­ties apkārtējā vidē. Tālab vispēdīgā vieta pasaulē, kur viņam būtu derējis nokļūt, bija tieši Zālamana salas. Viņš jau arī neieradās šeit ar nodomu palikt uz dzīvi. Piecas nedēļas ilga pakavēšanās starp diviem tvaikoņa reisiem, viņš sprieda, pilnīgi apmierināšot primitīvisma alkas, kādas viņš juta vibrējam savas būtības dzīles. Vismaz tā viņš stāstīja tūristu lēdijām uz «Makembo» klāja, kaut arī izteicās citiejji vārdiem; un tās viņu godi­nāja kā varoni, jo viņas tacu bija lēdijas un tūristes, un tālab viņām lemts iepazīties vienīgi ar drošo dzīvi uz tvaikoņa klāja, kamēr tas savā gaitā līkumoja starp Zālamana salām.

Uz kuģa atradās vēl kāds vīrietis, par kuru šīs lēdi­jas nelikās ne zinis. Tas bija sīks, sarucis vīrelis ar iz­žuvušu ādu sarkankoka krāsā. Nav svarīgi, ar kādu uzvārdu viņš bija ierakstīts tvaikoņa pasažieru sa­rakstā, bet viņa otrais nosaukums — kapteinis Malu bija vārds, kuru no pat Jaunhanoveras līdz Jaunhebridu salām melnādainie piesauca savos pesteļos un ar kuru bridēja nerātnus bērneļus, lai iedzītu tiem bijāšanu. Viņš prata saimnieciski izmantot mežoņus un mežo­nību, un no drudža un mocībām, no snaideru šāvieniem un uzraugu pātagu plīkšķiem viņš bija sev sapūlējis, naudā vērtējot, piecus miljonus, kas bija izteikti žāvētu jūras gurķu, sandelkoku, pērleņu un bruņurupuču vāku, palmu riekstu, kopras, ganību, tirdzniecības punktu un plantāciju veidā. Kapteiņa Malu mazajam pirkstiņam, kas pie tam vēl bija lauzts, piemita vairāk nenovērša- mības nekā visam Bertija Ārkraita augumam. Un to­mēr — tūristu lēdijām taču nebija citas mērauklas, pēc kā vērtēt, kā vien ārējais veidols, un Bertijs tik tiešām bija glīta izskata vīrietis.

Bertijs, sarunādamies ar kapteini Malu smēķējamā salonā, uzticēja viņam savu kvēlo vēlēšanos skatīt dzīvi Zālamana salās visā tās baigumā un briesmās. Kaptei­nis Malu atzina, ka šāda vēlēšanās esot cienījama un augstu vērtējama. Tikai pēc vairākām dienām kapteinis

Malu tuvāk painteresējās par Bertiju, kad jaunais dē­kainis par visu vari gribēja tam izrādīt četrdesmit ce­turtā kalibra automātisko pistoli. Bertijs izskaidroja mehānismu un demonstrēja to, iebīdīdams pielādēto magazīnu izdobtajā spalā.

— Tas ir tik vienkārši, — viņš skaidroja un atvilka ārējo stobru atpakaļ gar iekšējo. — Āre, ar to pašu jau ierocis ir gan pielādēts, gan ari uzvilkts. Un tad man atliek nospiest gaili — astoņas reizes, cik ātri vien spēju pacilāt pirkstu. Paskatieties uz šo drošinātāja slēgu! Tas man visvairāk patīk pie šās pistoles. Pilnīga drošība. Uz to var nešaubīgi paļauties. — Viņš atkal iz­bīdīja magazīnu. — Jūs pats redzat, cik tas ir droši.

Kamēr viņš turēja ieroci rokā, stobra caurums novir- * zījās pret kapteiņa Malu vēderu. Kapteiņa Malu zilās acis nekustīgi vēroja to.

— Vai jūs nebūtu tik laipns un nevērstu ieroci citā virzienā? — viņš apjautājās.

— Bet tas taču ir pilnīgi nodrošināts, — Bertijs ap­galvoja. — Es atvilku magazīnu atpakaļ. Tagad jau pistole nav pielādēta.

— Ierocis arvien ir pielādēts.

— Bet šis te nav.

— Vienalga, virziet to sānis!

Kapteiņa Malu balss bija pazema, metāliska un klusa, bet viņa acis ne mirkli nenovērsās no stobra, ka­mēr tā vilktā līnija virzījās gar viņa ķermeni un pēdīgi projām no tā.

— Deru uz piecnieku, ka ierocis nav pielādēts, — Bertijs dedzīgi piedāvāja.

Sarunu biedrs papurināja galvu.

— Nu, tad es jums pierādīšu.

Bertijs grasījās likt stobru pats sev pie deniņiem ar nepārprotamu nodomu nospiest gaili.

— Vienu acumirkli, — kapteinis Malu mierīgi sacīja, pastiepdams roku. — Ļaujiet man to aplūkot!

Viņš pavērsa pistoli pret jūru un nospieda gaili. No­rībēja spalgs šāviens, un tūdaļ mehānisms skarbi no­klikšķēja, izsviezdams sānis uz klāja karstu, kūpošu patronas čaulu. Bertija žoklis izbīlī noslīga lejup.

— Es taču reiz jau izbīdīju stobru atpakaļ, vai ne? — viņš atģidās. — Esmu gan rīkojies stuibi, man jāsaka.

Viņš krikšķinādams vārgi pasmējās un atslīga tvai­koņa atzveltnī. Visas asinis bija atplūdušas tam no sejas, un zem acīm spilgti iezīmējās tumši loki. Rokas trīcēja, un viņš nespēja pacelt līdz lūpām drebošo ciga­reti. Pasaule viņam nozīmēja pārāk daudz, un iztēlē viņš skatīja pats sevi ar sašķaidītām smadzenēm nogā­žamies uz kuģa klāja.

— Nudien, — viņš sacīja, — nudien …

— Glīts ierocītis, — noteica kapteinis Malu, atdo­dams viņam pistoli.

Uz «Makembo» klāja atradās pats pilnvarotais kas atgriezās no Sidnejas, un ar viņa atļauju tvaikonis pie­turēja pie Ugi salas, lai izceltu malā kādu misionāru. Pie Ugi stāvēja divmastnieks «Arla», kura skiperis bija kapteinis Hanzens. «Arla» bija viens no daudzajiem kuģiem, kas piederēja kapteinim Malu, un pēc viņa ie­rosinājuma un ielūguma Bertijs uzkāpa uz «Arlas» klāja, lai paviesotos četru dienu ilgajā darba algotņu vervēšanas braucienā gar Malaītas piekrasti. Pēc tam «Arlai» vajadzēja nogādāt viņu Remindžas plantācijā (kas arī piederēja kapteinim Malu), kur Bertijs varēs uzkavēties kādu nedēļu, un tad viņu aizvedīs uz Tulagi, valdības sēdekli, kur viņš viesosies pie pilnvarotā. Sakarā ar kapteini Malu minami vēl divi norādījumi, kurus devis, viņš pazudīs no mūsu stāstījuma. Viens no­rādījums tika dots kapteinim Hanzenam, otrs — miste­ram Herivelam, Remindžas plantācijas pārvaldniekam. Abu norādījumu saturs pilnīgi sakrita, un proti — ļaut misteram Bertramam Ārkraitam pilnībā izbaudīt skarbo un asiņaino dzīvi Zālamana salās. Paklusām vēl arī čukstēja, it kā kapteinis Malu būtu kaut ko pie­bildis par kasti skotu viskija, kas atbilstoši tikšot pie­šķirta tam, ar kura gādību misters Ārkraits dabūšot izbaudīt īpaši gleznainus iespaidus.

* * „*

1 Pilnvarotais — Britānijas karaliskās parlamenta komisijas pār­stāvis domīnijās un kolonijās.

— Jā, Svarcs jau vienādiņ ir bijis īsts aitasgalva. Iedomājieties, viņš tak ņēmās un aizveda četrus sava kuģa apkalpes puišus uz Tulagi, lai šos tur noper — pēc visiem likumiem, saproties, — un tad kopā ar tiem brauca mājās vienā laivā. Šūpoja pa krietnam, nu, un laiva, tikusi klajā jūrā, tūliņ apgāzās. Svarcs bija vie­nīgais, kas noslīka. Protama lieta, nelaimes gadījums.

— Vai tiešām? — Bertijs ievaicājās, ne visai ieinte­resēts, un ar acīm urbās melnajā vīrā pie stūres rata.

Ugi bija pazudusi aiz muguras, un «Arla» slīdēja pa vasarīgajiem viļņiem pretī kokiem noaugušajām Mala- ītas kalnu, grēdām. Stūres vīrs, kas tik ļoti saistīja Ber- tija acis, lepojās ar desmitpensu naglu, kas bija izdurta caur degunu kā iesms. Kaklu tam apņēma bikšu pogu virtene. Ausu ļipiņu caurumos bija iesprausts konservu bundžu atgriežamais, salauzts zobu sukas kāts, māla pīpe, modinātājpulksteņa misiņa zobratiņš un vairākas vinčestera patrončaulas. Pār krūtīm, kaklā pakārta, šūpojās porcelāna šķīvja lauska. Pa klāju slaistījās vēl kādi četrdesmit melnie, kuri bija izgreznoti apmēram tāpat un no kuriem piecpadsmit piederēja pie apkalpes, bet pārējie bija tikko savervēti darba algotņi.

— Protama lieta, tas bija nelaimes, gadījums, — at­kal ierunājās «Arlas» stūrmanis Džeikobss, slaids, tumšacains vīrietis, kas vairāk izskatījās pēc profesora nekā pēc jūrnieka. — Džonijam Bedipam nesen gadījās gluži tāda pati nejaušība. Viņš arī veda dažus melnos atpakaļ no pēršanas, un tie apgāza laivu. Bet Džonijs prata peldēt tikpat labi kā melnie, un noslīka divi no šiem. Viņš esot izpalīdzējies ar laivas sēdekļa dēli un revolveri. Arī tas, protams, bija nelaimes gadījums.

— Tādi gadījumi ir gaužām parasti, — piezīmēja skiperis. — Vai redzat to puisi pie stūres rata, mister Ārkrait? Tas ir cilvēkēdājs. Pirms pusgada viņš kopā ar pārējiem matrožiem noslīcināja toreizējo «Arlas» kapteini. Viņi to izdarīja uz klāja, ser, tieši tur pakaļ­galā pie bezanšotes.

— Kiājs gan izskatījās šausmīgs, — stūrmanis pie­bilda.

— Vai man butu jāsaprot tā, ka … — Bertijs iesāka, bet aprāvās.

— Jā gan, taisni tā, — kapteinis Hanzens atteica. — Viņš nejauši noslīka.

— Bet uz klāja? …

— Taisni tā. Varu jums vēl piebilst — tas lai, pro­tams, paliek starp mums, — ka viņi lietoja cirvi.

— Tie paši matroži, kas jums ir tagad?

Kapteinis Hanzens pamāja ar galvu.

— Iepriekšējais skiperis jau vienādiņ par maz pie­sargājās, — stūrmanis paskaidroja. — Viņš tak bija taisni uzgriezis tiem muguru, kad tie viņam gāza.

— Mums jau te, šajos ūdeņos, rokas kā sasietas, — skiperis žēlojās. — Valdīšana katrā ziņā aizstāvēs nē­ģeri pret balto. Tu nekad nedrīksti šaut pirmais. Tev gribot negribot jāgaida, lai papriekš izšauj nēģeris, ci­tādi valdīšana nosauks to par slepkavību un tu nonāksi Fidži salās. Tāpēc jau arī tik bieži gadās kādam nejauši noslīkt.

Aicināja pusdienās, un Bertijs ar skiperi nokāpa ka­jītē, atstādami stūrmani apsargāt klāju.

— Paturiet acīs to melno sātanu Auiki! — skiperis aiziedams piekodināja. — Man ne visai patīk, kā viņš lūr pēdējās dienās.

— Labs ir, — stūrmanis atteica.

Pusdienas patlaban bija pusē, un skiperis pilnā sparā stāstīja par to, kā kuģis «Skotu virsaiši» atgriezts no krasta.

— Jā, — viņš pašlaik teica, — tas bija skaistākais kuģis visā piekrastē. Bet, kad tam nelaimējās uz reizi piegriezt pie krasta, laivas jau metās tam virsū, pirms tas vēl bija atdūries rifā. Uz kuģa atradās pieci baltie kādi divdesmit matroži — Santa Krusas puiši un sa- moieši, bet izglābās vienīgi kravas pārzinis. Bez tam vēl uz kuģa bija sešdesmit darba algotņi. Tos visus kai-kai. Kai-kai? — Ak tā, lūgtu piedošanu. Gribēju teikt, ka tos visus apēda. Un kur tad «Džeimss Edvardss», uz to lepnāko aptakelēts …

Bet šinī acumirklī no klāja atskanēja stūrmaņa trek­nie lāsti un vesels koris mežoņu brēcienu. Trīs reizes noblīkšķēja revolveris, un pēc tam padzirdās skaļš plunkšķis ūdenī. Kapteinis Hanzens acumirklī metās augšup pa kuģa kāpnēm, bet Bertijs šausmās pama­nīja, ka aizskriedams viņš izrauj revolveri. Bertijs kāpa augšup daudz piesardzīgāk un brīdi vilcinājās, pirms pabāza galvu ārā no stāvās kāpņu ejas. Tomēr nekas nenotika. Stūrmanis viss drebēja satraukumā, rokā tu­rēdams revolveri. Tikai reiz viņš satrūkās un ar lēcienu apsviedās gandrīz pavisam apkārt, it kā tam draudētu briesmas no mugurpuses.

— Viens iedzimtais pārvēlās pār bortu, — stūrmanis teica dīvaini aizžņaugtā balsī. — Viņš neprata peldet.

— Kurš tas bija? — skiperis noprasīja.

— Auiki, — skanēja atbilde.

— Bet ziniet, man likās — es dzirdēju šāvienus, — Bertijs ieminējās, trīsēdams aiz ziņkāres, jo viņš še nojauta dēku, pie tam vēl tādu, kas nu jau laimīgi beigusies.

Stūrmanis apcirtās pret viņu un uzbrēca:

— Nolādēts, tie ir meli! Neviens te nav šāvis. Tas nēģeris vienkārši pārkrita pār malu.

Kapteinis Hanzens pavērās Bertijā, un viņa nespod­rās acis pat nepamirkšķinājās.

— Es … es domāju … — Bertijs stomījās.

- — Šāvieni? — kapteinis Hanzens miegaini ierunā­jās. — Šāvieni? Vai jūs dzirdējāt kādu šāvienu, mister Džeikobs?

— Neviena paša, — misters Džeikobss atteica.

Skiperis triumfējoši palūkojās savā viesī un piebilda:

— Acīm redzot, nelaimes gadījums. Kāpsim nu lejā, mister Ārkrait, un pabeigsim maltīti.

Bertijs to nakti pārgulēja kapteiņa kajītē, niecīgā, bet lepni iekārtotā, no kopkajītes atdalītā stūrītī. Priekš­gala šķērssiena bija greznota ar šauteņu komplektu. Virs kojas karājās vēl trīs šautenes. Zem kojas at­radās liela atvilktne, kuru atvilcis Bertijs pārliecinājās, ka tā pildīta ar munīciju, dinamītu un vairākām detona­toru kārbām. Viņš labāk izvēlējās gulēšanai tahtu pie pretējās sienas. Uz maza galdiņa redzamā vietā rēgojās «Arlas» kuģa žurnāls. Bertijs nezināja, ka kapteinis Malu licis to speciāli sagatavot šim gadījumam, un iz­lasīja tajā, ka 21. septembrī divi apkalpes locekļi pār- krituši pār bortu un noslīkuši. Bertijs lasīja starp rindi­ņām un saprata labāk. Vēl viņš lasīja, kā «Arlas» laivai pie Suvas uzbrukuši mežoņi un trīs vīri gājuši bojā; kā skiperis uzgājis pavāru uz kuģa pavarda sutinām cilvēka gaļu, ko matroži pagādājuši pastaigā pa Fuī salu; kā signalizācijas laikā nejaušs dinamīta sprā­dziens nogalinājis kādu no kuģa apkalpes; par nakts uzbrukumiem; par ostām, no kurām kuģis bēdzis nakts melnumā; par bušmeņu uzbrukumiem mangrovu pur­vos un par sālsūdens laivinieku flotīliju uzbrukumiem lielajās lagūnu ieejās. (Jn viena atzīme allaž atkārto­jās: miris ar dizentēriju. Šausmās viņš ievēroja, ka šādā nāvē miruši arī divi baltie — viesi uz «Arlas» tā­pat kā viņš.

— Ziniet ko, — Bertijs nākamajā dienā sacīja kap­teinim Hanzenam. — Es pašķirstīju jūsu kuģa žurnālu.

Skiperis izlikās šausmīgi pārskaities, ka kuģa žur­nāls atstāts tā mētājamies.

— Un visa tā dizentērija, ziniet, tas viss ir blēņas, tieši tāpat 'kā tie nejaušās noslīkšanas gadījumi, — Bertijs turpināja. — Ko tad īsti šī dizentērija nozīmē?

Skiperis skaļiem vārdiem apbrīnoja sava viesa apķē­rību, cienīgi saslējās, lai visu to noliegtu, bet tad lab­sirdīgi pieļāvās.

— Nu redziet, tas ir tā, mister Ārkrait. Šīm salām jau pašām par sevi ir pietiekoši slikta slava. Ar katru dienu kļūst grūtāk piedabūt baltos parakstīt līgumu uz šejieni. Pieņemsim, kāds vīrs ticis nogalināts. Kompā­nijai jāizgrūž elles nauda, lai sadabūtu citu viņa vietā. Bet, ja šis cilvēks vienkārši nomiris ar kādu slimību, tad viss ir kārtībā. Slimošana jaunatnācējus neko ne­uztrauc. Bet tikt noslepkavotiem — tam gan viņi ir pretī ar rokām un kājām. Es arī domāju, ka «Arlas» skiperis miris ar dizentēriju, kad pieņēmu viņa posteni. Un tad jau bija par vēlu. Līgumu biju parakstījis.

— Pie tam, — misters Džeikobss piebilda, — tik un tā jau salasās par daudz nejaušās noslīkšanas gadī­jumu. Neizskatās vairs ticami. Valdība pati vainīga. Baltajam cilvēkam nav nekādas iespējas aizstāvēties pret nēģeriem.

— Jā, nu atcerieties vien «Princesi» un to jeņķu stūr­mani, — skiperis pārņēma stāstījumu. — Uz kuģa at­radās pieci baltie un vēl valdības aģents. Kapteinis,

aģents un kravas pārzinis ar divām laivām bija- izbrau­kuši krastā. Tos apkāva līdz pēdējam vīram. Stūrmanis un bocmanis ar kādiem piecpadsmit matrožiem — sa- moiešiem un tongiešiem — palika uz klāja. No krasta sabrauca vesels bars nēģeru. Pirms vēl stūrmanis pa­spēja atģisties, bocmanis un matroži jau bija pagalam pirmajā uzbrukumā. Stūrmanis pakampa trīs patron- jostas un divus vinčesterus un uzrāpās zāliņā. Viņš taču vienīgais bija paglābies dzīvs, un nav ko pārmest, ka viņš kļuva traks. Viņš tik šāva un šāva ar vienu šau­teni, kamēr tā sakarsa tiktāl, ka viņš vairs nejaudāja to noturēt, un tad ķērās pie otras. Klājs bija melns no nēģeriem. Viņš ņēma tos priekšā no vienas vietas. Viņš gāza tos, kamēr tie rāpās pār reliņu, un blieza tiem virsū, kad tie jau ķērās pie airiem. Tad viņi salēca ūdenī un lūkoja glābties peldus, bet viņš, traks būdams,, nolika vēl kādu pusduci. Un ko viņš par to dabūja?

— Septiņus gadus Fidži salās, — stūrmanis strupi atcirta.

— Valdība teica, ka viņam nav bijis tiesību šaut pēc tam, kad tie salēkuši ūdenī, — skiperis paskaidroja.

— Un tāpēc tad viņi tagadītās sākuši apmirt ar dizentēriju, — stūrmanis piemetināja.

— Pavisam jocīgi, — Bertijs noteica, juzdams sirdī ilgas, kaut jel kuģojums būtu jau beidzies.

Vēlāk dienā viņš iztaujāja melno, kuru viņam bija norādījuši kā cilvēkēdāju. Sā puiša vārds bija Sumasai. Trīs gadus viņš esot pavadījis kādā Kvīnslendas plan­tācijā. Esot pabijis Samoa un Fidži salās, kā arī Sid­nejā; par matrozi uz vervēšanas šoneriem izbraukājis Jaunbritāniju, Jaunīriju, Jaungvineju un Admiralitātes salas. Bet bez tam viņš bija apķērīgs blēdis, kas prata savu izturēšanos pieskaņot skipera uzsāktajam kursam. Jā, viņš esot apēdis daudzus cilvēkus. Cik daudzus? Skaitu gan šis nevarot atgādāties. Jā, arī baltos cilvē­kus; tie esot ļoti garšīgi, ja tikai neesot slimi. Reiz viņš apēdis kādu slimu balto.

— Goda vārds! — viņš izsaucās, kavēdamies atmi­ņās. — No viņš man gauži slims ilgi būt. Mans pendē- ris skriet un skriet.

Bertijs nodrebinājās un sāka izvaicāt par galvām. Jā, Sumasai esot dažas galvas krastā paslēptas — labā stāvoklī, saulē žāvētas un dūmos apkūpinātas. Viena no tām esot kāda šonera kapteiņa galva. Tai esot garas ūsas. To viņš esot ar mieru pārdot par divām mārci­ņām. Melnādaino galvas viņš pārdodot par vienu mār­ciņu. Vēl viņam esot arī dažas knauķu galveles — ne­lāgā stāvoklī, tās viņš varot atlaist par desmit šiliņiem.

Piecas minūtes vēlāk Bertijs, sēdēdams uz kuģa kāp­nēm, ievēroja, ka līdzās sēž kāds melnais ar šausmīgu ādas slimību. Viņš pavirzījās nostāk un pavaicājis sa­ņēma atbildi, ka tā esot spitālība. Viņš nodrāzās kajītē un pamatīgi nomazgājās ar antiseptiskām ziepēm. Die­nas gaitā viņš vēl daudzas reizes dabūja mazgāties ar antiseptiku, jo ikviens iezemietis uz kuģa bija apkritis ar šādiem vai tādiem nejaukiem augoņiem un ēdēm.

Kad «Arla» iegriezās kādā enkurvietā tieši mangrovu dūksnājū vidū, reliņu visgarām apvilka ar divkāršu dzeloņstiepļu pinumu. Tas jau izskatījās tīri pēc gata­vošanās uz nopietnu cīņu, un, kad Bertijs ieraudzīja pie kuģa sāniem no krasta atbraukušās laiviņas, bruņotas ar šķēpiem, lokiem un bultām, kā arī snaidera šaute­nēm, viņam vēl. dedzīgāk sāka kāroties, kaut jel ceļo­jums bijis galār

Tovakar iezemieši, saulrietam tuvojoties, tikai ļoti negribīgi vācās projām no kuģa. Vairāki no viņiem sāka nekaunīgi klaigāt uz stūrmani, kad tas raidīja, vi­ņus atpakaļ krastā.

— Nekas, nekas, gan es viņiem iemiegšu astes, — noteica kapteinis Hanzens, pazuzdams kāpņu ejā.

Atgriezies viņš parādīja Bertijam pie makšķeres āķa ' piestiprinātu dinamīta stienīti. Tomēr bieži gadās, ka papīrā ievīstīta hlorodīna pudelīte, no kuras rēgojas ārā pavisam nevainīgs degļa galiņš, spēj apmānīt cil­vēku. Tā šoreiz apmānīja arī Bertiju, tāpat kā iezemie­šus. Kad kapteinis Hanzens aizdedzināja degli un ieka­bināja makšķeres āķi kāda iezemieša gurnu apsēja apakšmalā, šo iezemieti pēkšņi sagrāba tik dedzīgas al­kas pēc krasta, ka viņš pat neapķērās nomest savu gurnu autu. Viņš drāzās uz priekšgalu, kamēr deglis sprakšķēdams šņāca viņam aizmugurē, bet iezemieši, kas pagadījās viņam ceļā, pa galvu pa kaklu metās pāri dzeloņstieplēm. Bertijs stāvēja sastindzis aiz šaus­mām. Kapteinis Hanzens tāpat. Viņam taču bija pil­nīgi izgājuši no prāta tie divdesmit pieci savervētie, un par katru no tiem viņš bija iepriekš samaksājis trīs­desmit šiliņus. Arī tie drāzās pār bortu līdz ar šejienes piekrastes iemītniekiem, un pakaļ viņiem metās tas, kura aizmugurē karājās sprakšķošā hlorodīna pudelīte.

Bertijs neredzēja, kā izsprāga pudelīte; bet, kad stūr­manis izdevīgā brīdī uzspridzināja īstu dinamīta stie­nīti kuģa pakaļgalā, kur tas nevienam nevarēja neko ļaunu nodarīt, Bertijs būtu gatavs apzvērēt jebkurā admiralitātes tiesā, ka viens nēģeris ticis saplosīts lu- patlēveros.

Divdesmit piecu savervēto bēgšana visā visumā iz­maksāja «Arlai» četrdesmit mārciņu, un, ja tie reiz sa- mukuši krūmos, nebija vairs ne mazākās cerības dabūt tos atpakaļ. Skiperis ar stūrmani izlēma noslīcināt bē­das aukstā tējā. Aukstā tēja bija ielieta viskija pudelēs, tā ka Bertijs nemaz nezināja, ka viņi tempj aukstu tēju. Viss, ko viņš zināja, bija tas, ka abi vīri pamatīgi ap- dzērās, pēc tam daiļrunīgi un ilgi ķīvējās par to, vai saspridzināto nēģeri norakstīt pie dizentērijas gadīju­miem vai pie nejaušas noslīkšanas. Kad tie nolikās gu­lēt un sāka krākt, Bertijs palika vienīgais baltais uz klāja, un līdz pat rītausmai viņš stāvēja baigajā sardzē, nemitīgi baiļodamies, ka kuģim kuru katru mirkli var uz­brukt no krasta vai ka matroži sāks dumpoties.

Vēl trīs dienas «Arla» pavadīja šajā piekrastē, un vēl trīs naktis skiperis ar stūrmani centīgi strēba auksto tēju, atstādami Bertiju sardze. Viņi zināja, ka uz Bertiju var pilnīgi paļauties, bet Bertijs savukārt cieši noņē­mās, ja vien paliks dzīvs, ziņot par šo abu vīru žūpo­šanu kapteinim Malu. Tad «Arla» pēdīgi izmeta enkuru pie Remindžas plantācijas Gvadalkanārā, un Bertijs, ar atvieglojuma nopūtu izkāpis malā, paspieda roku tās pārvaldniekam. Misters Herivels jau bija sagatavojies viņa saņemšanai.

— Jūs nu sevišķi neiztrūcinieties, ja redzat, ka viens otrs no mūsējiem izskatās tāds sašļucis, — misters He­rivels teica, pavilcis viņu paklusām pie malas. — Te ir paklīdušas baumas par dumpošanos, un man arī pašam

jāatzīst, ka divas trīs aizdomīgas pazīmes esmu gan manījis, tomēr es personīgi domāju, ka viss nieki vien būs.

— Cik … cik melno tad ir jūsu plantācijā? — Ber­tijs jautāja, juzdams, ka sirds tam pamirst.

— Pašlaik nodarbinām četrus simtus, — atteica mis­ters Herivels jautrā garā, — bet mēs trīs un tad vēl, protams, jūs ar «Arlas» skiperi un stūrmani — gan mēs par visiem uzliksim tiem iemauktus.

Bertijs apgriezās, lai iepazītos un sasveicinātos ar kādu Maktevišu, veikalnieku, kas pat neuzklausīja viņa nosaukto vārdu, tik ļoti viņam svila paziņot, ka grib at­stāt darba vietu.

— Esmu tak precēts vīrs, mister Herivel, es nekādā ziņā nevaru atļauties palikt še ilgāk. Nelaime nāk nāk­dama, tas ir tikpat skaidri redzams kā deguns jūsu ģīmī. Nēģeri taisās dumpoties, un pie mums noteikti at­kārtosies Hohono briesmas.

— Kas tās par Hohono briesmām? — Bertijs jautāja pēc tam, kad veikalnieks tomēr bija pierunāts palikt līdz mēneša beigām.

— Ak nu, viņš domā Hohono plantāciju Izabellas salā, — pārvaldnieks atteica. — Nēģeri tur nogalināja piecus baltos, kas atradās krastā, sagrāba savās rokās šoneri, nonāvēja kapteini un stūrmani, un viss bars aiz­bēga uz Malaītu. Bet es jau vienmēr tiku teicis, ka tur Hohono viņi dzīvo pārāk nepiesardzīgi. Šeit melnie mūs nepārsteigs snaužam. Nāciet šurp, mister Arkrait, un palūkojieties ainavā no verandas!

Bertijs bija pārāk aizņemts, gudrojot, kā varētu tikt projām uz Tulagi, uz pilnvarotā namu, tā ka no ainavas neko daudz neredzēja. Viņš vēl arvien lauzīja galvu, kad pavisam tuvu kaut kur aiz muguras norībēja šau­tenes šāviens. Tajā pašā acumirklī viņam gandrīz vai roku izgrieza no pleca, tik steidzīgi misters Herivels rāva viņu pa durvīm istabā.

— Jānudien, vecais, tik tikko izsprukām, — pārvald­nieks teica, visgarām noplikšķinādams viņa augumu, Aai redzētu, vai nav kur trāpīts. — Nevaru ne izteikt, cik ļoti nožēloju šo gadījumu. Bet ir taču gaiša diena, man tas pat prātā neienāca.

Bertijs sāka mesties bāls.

— Tāpat jau viņi nolaida no kājas iepriekšējo pār­valdnieku, — atļāvās iebilst Maktevišs. — Un tas tak bija viens smalks puisis. Viņa smadzenes iztrakšķīja pa visu verandu. Vai ievērojāt tumšo traipu starp kāp­nēm un durvīm?

Bertijs tiešām juta nepieciešamību pēc kokteiļa, kuru misters Herivels bija tam ielējis un samaisījis; bet, pirms viņš paspēja to izdzert, ienāca kāds vīrs jājamās biksēs un zābakos.

— Kas tad nu noticis? — pārvaldnieks jautāja, uz­metis skatienu ienācēja sejai. — Vai atkal upe sāk pār­plūst?

— Pie velna upi — nēģeri tie ir! Izlien no niedru pu­dura turpat pēdu desmit no manis un pūcē man virsū. Tas bija snaiders, un viņš šāva, turēdams šauteni pie gūžas. Kur viņš dabūjis to snaideru, — lūk, ko es gri­bētu zināt… O, piedodiet, lūdzu. Priecājos iepazīties ar jums, mister Ārkrait.

— Misters Brauns ir mans palīgs, — misters Heri­vels paskaidroja. — Nu izdzeriet jel savu kokteili!

— Bet kur viņš rāvis to snaideru? — misters Brauns nerimās. — Es jau vienmēr esmu pretojies tam, ka mūsu šautenes glabā šķūnī.

— Tās visas vēl šobrīd ir turpat, — misters Herivels ieteicās, rādīdamies iekaisis.

Misters Brauns neticīgi pasmīnēja.

— Iesim un paskatīsimies! — pārvaldnieks uzaici­nāja.

Arī Bertijs pievienojās tiem, kas devās uz saimniecī­bas ēku, kur misters Herivels triumfēdams norādīja uz lielu kasti kādā putekļainā stūrī.

— Nu labi, bet kur tādā gadījumā tas plukata dabū­jis snaideru? — misters Brauns neatlaidās.

Tieši tajā mirklī Maktevišs pacilāja kasti. Pārvald­nieks sarāvās, tad metās plēst kastei vāku nost. Kaste bija tukša. Baismīgā klusumā viņi raudzījās cits citā. Herivels gurdi ļāva galvai noslīgt uz krūtīm.

Tad Maktevišs sāka lādēties.

— To es saku un pie tā palieku — mājas kalpiem ne­kad nevar uzticēties.

— Izskatās diezgan nopietni, — Herivels piezī­mēja, — tomēr galā mēs tiksim šā vai tā. Tiem asinskā­rajiem melnādārn tikai vajag pa krietnam nolaist asinis. Esiet tik laipni, džentlmeņi, nākdami pusdienās, pa­ņemiet līdzi savas šautenes, un jūs, mister Braun, lūdzu, sagatavojiet kādus četrdesmit vai piecdesmit dinamīta stienīšus! Degļus ielieciet pamatīgus un īsus! Gan mēs viņus izmācīsim. Bet tagad, džentlmeņi, pusdienu galds ir klāts.

Bertijs nevarēja ciest piparotu ragū ar rīsiem, un tā nu izgadījās, ka viņš vienīgais tūdaļ ķērās pie kārdino­šās omletes. Viņš patlaban bija izēdis šķīvi tukšu, kad Herivels uzlika no omletes arī sev. Nogaršojis vienu kumosu, viņš ierēkdamies to izspļāva.

— Tā ir jau otrā reize, — Maktevišs zīmīgi piebilda.

Herivels vēl arvien kraukājās un spļaudījās.

— Kas par otro reizi? — Bertijs trīsošā balsī iejau­tājās.

— Inde, — skanēja atbilde. — Bet nu tas pavārs karāsies.

— Tādā veidā jau arī Keipmaršas grāmatvedis no­nāca viņsaulē, — Brauns ieminējās. — Mira šausmīgā nāvē. Ļaudis no «Džesijas» stāstīja, ka trīs jūdžu tā­lumā varējuši dzirdēt viņa kaucienus.

— To pavāru es ieslēgšu dzelžos, — Herivels spļaudījās. — Labi gan, ka vēl laikus to atklājām.

Bertijs sēdēja kā paralizēts. Viņa sejā nebija ne asins lāsītes. Viņš centās runāt, bet spēja izdvest vienīgi ne­skanīgu gārdzoņu. Visu acis bailīgi pievērsās viņam.

— Tikai nesakiet, tikai nesakiet, ka … — Maktevišs izkliedza saspringtā balsī.

— Jā, es ēdu to, daudz apēdu, veselu šķīvi! — Ber­tijs vai šautin izšāva, gluži kā nirējs pēkšņi atgūdams elpu.

Baigais klusums ilga vēl kādu pusminūti, un pārējo acīs Bertijs izlasīja savu likteni.

— Varbūt galu galā nemaz arī nebija indes, — Herivels drūmi ieminējās.

— Pasauciet pavāru! — Brauns sacīja.

Un ienāca pavārs, melnādains jauneklis ar smaidīgu seju; viņa deguns bija caurdurts ar iesmiņu, bet ausu ļipiņās sakārti dažādi priekšmeti.

— Paklau, Vi-vi, ko tas nozīmē? — Herivels iebau- rojās, ar apsūdzošu žestu norādīdams uz omleti.

Vi-vi, pats par sevi saprotams, pārbijās un samulsa.

— Labs gan būt kai-kai, — viņš taisnodamies murk- šķēja.

— Lieciet, lai ēd pats! — Maktevišs ierosināja, — Tā ir vislabākā pārbaude.

Herivels pakampa pilnu karoti ēdiena un lēkšus pie­lēca pie pavāra, kas trakā izbīlī aizmuka.

— Tātad viss skaidrs, — Brauns svinīgā nopietnībā izteica savu atzinumu. — Viņš negrib to ēst.

— Mister Braun, vai jūs, lūdzami, neizietu un ne­uzliktu viņam roku dzelžus? — Tad Herivels laipni pie­vērsās Bertijam. — Viss kārtībā, vecais, gan pilnvaro­tais ar viņu izdarīsies, un, ja jums būs jāmirst, varēsiet šķirties pārliecībā, ka viņš tiks pakārts.

— Nedomāju vis, ka valdība to .darīs, — Maktevišs neticīgi iebilda.

— Bet džentlmeņi, džentlmeņi, — Bertijs vaima­nāja, — padomājiet jel par mani!

Herivels līdzcietīgā nožēlā paraustīja plecus.

— Ļoti žēl, vecais, bet tā ir kāda iedzimto inde, un iedzimto indēm nekādi pretlīdzekļi nav zināmi. Mēģiniet saņemties un ja …

Divi spalgi šautenes rībieni ārpusē pārtrauca šo sa­runu, un Brauns ienācis izlādēja savu šauteni, pēc tam apsēdās pie galda.

— Pavārs ir pagalam, — viņš teica. — Drudzis. Ārkārtīgi pēkšņa lēkme.

— Es nupat stāstīju misteram Ārkraitam, ka pret iezemiešu indēm nav nekāda pretlīdzekļa…

— Izņemot džinu, — Brauns atteica.

Herivels nolamāja sevi par idiotu bez galvas un aizsteidzās pēc džina pudeles.

— Tīra manta, cilvēks, nesajaukta, — viņš brīdināja Bertiju, kas, vienā guldzienā izrijis lielu glāzi, gan­drīz pilnu ar stipro dzērienu, kāsēja un rīstījās no dedzinošā šķidruma, kamēr asaras tam sāka tecēt pa vaigiem.

Herivels paraudzīja viņa pulsu un pārbaudīja tem­peratūru, mēģinādams izskatīties noraizējies, un izteica šaubas, vai omlete vispār bijusi saindēta. Brauns un Maktevišs arī likās šaubāmies; bet Bertijs saklausīja viņu balsīs neīstu skaņu. Ēstgriba viņam bija zudusi, un zem, galda viņš slepus taustīja pats savu pulsu. Nebija ne mazāko šaubu — pulss nepārtraukti paātrinājās, tomēr viņam neienāca prātā, ka tam varētu būt kāds sakars ar izdzerto džinu. Maktevišs ar ieroci rokā iz­gāja uz verandas izlūkot apkārtni.

— Pie virtuves ēkas tie pulcējas bariem, — viņš ziņoja. — Un snaideru tur — bez gala. Es domāju, ka vajadzētu slepus aplīst apkārt otrā pusē un uzbrukt tiem no flanga. Dot sitienu pirmajiem, ziniet. Vai jūs nāksiet, Braun?

Herivels tikai mierīgā garā turpināja maltīti, bet Ber­tijs atklāja, ka viņa pulss paātrinājies vēl par pieciem pukstiem. Tomēr, kad sāka rībēt šautenes, viņš tik un tā pielēca kājās. Caur snaideru sprakstiem varēja sa­klausīt Brauna un Makteviša vinčesteru dobjos būk­šķus, un fonu šai mūzikai gādāja velnišķīgi ķērcieni un kaucieni.

— Viņi piespieduši tos bēgt, — Herivels piezīmēja, kad balsis un šāvieni izdzisa tālumā.

Tikko Brauns un Maktevišs bija atgriezušies pie galda, Maktevišs tūdaļ izklāstīja stāvokli.

— Viņi ir sadabūjuši dinamītu, — tas teica.

— Tad arī viņus mēs apsvētīsim ar dinamītu, — ierosināja Herivels.

Sabāzuši kabatās katrs pa pusducim stienīšu un ap­gādājušies ar degošiem cigāriem, viņi devās uz durvīm. Un tieši tad tas notika. Vēlāk viņi par to vainoja Mak- tevišu, un viņš arī atzinās, ka lādiņš padevies mazliet par stipru. Tomēr šā vai tā — dinamīts sprāga tieši zem mājas, kam viens stūris palēcās uz augšu un tad atkal noslīga atpakaļ uz pamatnes. Puse no visa porce­lāna uz galda sašķīda drumslās, bet astoņdienu pulkste­nis apstājās. Brēkdami pēc atriebības, visi trīs vīrieši izdrāzās ārā nakts tumsā, un tad sākās bombardēšana.

Atgriezušies viņi Bertiju neatrada. Tas bija aizvilcies uz šķūni, tur aizbarikadējies un tad novēlies uz grīdas

džina reibuma murgos, kuru laikā viņš paspēja nomirt tūkstoš nāvēs, kamēr ap viņu turpinājās drosmīgā kauja.

4 Džina paģirās viņš no rīta ar sliktu dūšu un sāpošu galvu izķepurojās ārā, lai ieraudzītu, ka saule vēl arvien spīd pie debesīm un arī dievs, jādomā, nav tās atstājis, jo viņa saimnieki visi bija sveiki un veseli.

Herivels centās viņu pierunāt paviesoties ilgāk, bet Bertijs palika nelokāms un nekavējoties aizbrauca ar «Arlu» uz Tulagi, kur tad, gaidīdams nākamo tvaikoņa pienākšanas dienu, nespēra ne soli projām no pilnvarotā mājas. Uz izejošā tvaikoņa atradās tūristu lēdijas, un Bertijs atkal bija varonis, kamēr kapteinis Malu kā parasti palika nepamanīts. Bet no Sidnejas kapteinis Malu aizsūtīja divas kastes vislabākā skotu viskija, kāds vien dabūjams, jo nekādi nespēja izšķirt, kurš tad īsti — kapteinis Hanzens vai misters Herivels — snie­dzis Bertijam Ārkraitam visgleznainākos iespaidus par dzīvi Zālamana salās.