STĀSTI

«EK JŪS! EK JŪS! EK JŪS!»

tas bija viskijā nožūpojies skots, un viskiju viņš tempa pilnīgi tīrā veidā, pirmo glāzīti iemezdams tieši pulksten sešos no rīta un tad augu dienu regulāri atkārtodams šo nodarbību līdz pat gulēt iešanai, kas parasti notika ap pusnakti. Gulēja viņš tikai piecas stundas no visām divdesmit četrām, bet pārējās deviņpadsmit bija rāmā garā pamatīgi pie­dzēries. Abus mēnešus, kurus es pavadīju kopā ar viņu Oolongas atolā, ne brītiņu netiku viņu redzējis skaidrā. Tiešām, gulēt viņš gulēja tik maz, ka nekad nepaspēja atžirbt. Tik spilgti izteiktu nepārtraukta reibuma stā­vokli man vēl savu mūžu nebija gadījies novērot.

Viņa vārds bija Makelisters. Viņš bija jau krietni gados un pagalam nevarīgs uz kājām. Rokas viņam krampjaini trīsēja, kas sevišķi dūrās acīs, kad viņš ielēja sev viskiju, tomēr ne reizes netiku pamanījis, ka viņš būtu jel lāsīti izlaistījis. Divdesmit astoņus gadus viņš bija pavadījis Melanēzijā, klaiņodams no Vācu Jaun- gvinejas līdz pat Vācu Zālamana salām, un bija tā ieaudzis šajā pasaules stūrītī, ka pat runāt mēdza tajā no visām valodām salasītajā žargonā, ko dēvē par «beche-de-mer» [1]. pat ar mani runādams, viņš lietoja tādus izteicienus kā «saule nākt augšā», kas nozīmēja «Saullēktu, «kai-kai stāv», kas nozīmēja, ka galds klāts, «pendēris spiež tekāt», kas nozīmēja, ka viņš dabūjis caureju. Viņš bija maziņš vīrelis, pavisam sažuvis, no iekšpuses un ārpuses svilinošu dzērienu un svilinošas saules apdedzināts. īstenībā viņš vairs nebija cilvēks, bet sārņu pika, teiksim, lava, kam mazliet dzīvības iekšā, kas vēl nav galīgi atdzisusi; kustības viņam raisījās stīvi un pēkšņos rāvienos kā automātam. Spē­jāks vēja brāziens varētu viņu aiznest pa gaisiem. Sis vīrs svēra deviņdesmit mārciņu.

Tomēr kaut kas neizmērojams bija vara, ar kādu viņš valdīja. Oolongas atola apjoms bija simt četrdesmit jūdžu. Tā lagūnā varēja iestūrēt tikai ar kompasa pa­līdzību. Atolu apdzīvoja pieci tūkstoši polinēziešu — visi tādi vien stalti vīri un sievietes, daudzi sasniedza sešu pēdu garumu un svēra savas pārsimt mārciņas. Oolonga atradās divsimt piecdesmit jūdžu no tuvākās cietzemes. Divreiz gadā te iegriezās mazs šonerītis, lai savāktu kopru. Vienīgais baltais cilvēks Oolongā bija Makelisters, sīks tirgotājiņš un nevaldāms žūpa; tomēr pār Oolongu un tās pieciem tūkstošiem iezemiešu viņš valdīja ar dzelzs roku. Teica viņš «šurp», un tie ieradās; teica viņš «prom», un tie pazuda. Nekad tie neuzdrīkstē­jās apšaubīt ne viņa vēlēšanās, ne spriedumus. Viņš bija tik sīkumaini ķildīgs, kāds spēj būt vienīgi vecs skots, un allaž jaucās iekšā salinieku personīgajā dzīvē. Kad Nugu, karaja meita, gribēja precēt Haunau no atola viņas malas, tās tēvs bija ar mieru, bet Makelisters ne, un precības tā arī nenotika. Kad karalis vēlējās no­pirkt no virspriestera mazu saliņu lagūnā, Makelisters teica nē. Karalis bija kompānijai parādā summu simt astoņdesmit tūkstošu kokosriekstu apmērā, un, pirms tā nebija nomaksāta, viņš nevienu kokosriekstu ne­drīkstēja izlietot citām vajadzībām.

Taču ne karalis, ne viņa tauta nemīlēja Makelisteru. īstenībā tie viņu briesmīgi ienīda, un, cik man zināms, visa cilts priesteru vadībā veselus trīs mēnešus velti bija pūlējusies izlūgt no dieviem Makelistera nāvi. Velnu velni, kādus ļaudis piesauca viņu vajāt, bija paši šausmīgākie, bet, tā kā Makelisters velnu velniem ne­ticēja, tiem trūka varas pār viņu. Piedzērušiem skotiem visi pesteļi noslīd secen. Ļaudis slepus uzlasīja atliekas no ēdieniem, ko skārušas viņa lūpas; pievāca kādu tukšu viskija pudeli, kokosriekstu, no kura viņš bija iz­dzēris sulu, savāca pat viņa spļaudekļus un ar visu to izmēģinājās dažnedažādākās burvestības. Tomēr Ma­kelisters dzīvoja, kā dzīvojis. Veselība tam bija nesa­graujama. Nekad viņš neslimoja ar drudzi, nezināja, kas ir iesnas vai klepus, asinssērga viņu neskāra, viņam nepielipa ne ļaundabīgi audzēji, ne citas nejaukas ādas slimības, kādas šajā klimatā vienādā mērā apdraud kā melnos, tā baltos. Viņš laikam bija tā piesātinājies ar alkoholu, ka baktērijas viņa ķermenī neatrada sev pie­mērotus dzīves apstākļus. Es reizēm pat iztēlojos, kā baciļi, tiklīdz nonāk viņa viskija piesūcinātajā dvašā, izplēnējuši birtin birst zemē sīksīkām čupiņām. Neviens viņu nemīlēja, pat baktērijas ne, bet pats viņš mīlēja vienīgi viskiju — un tomēr dzīvoja.

Es biju nesaprašanā. Nespēju aptvert, kālab gan pieci tūkstoši iezemiešu pacieš šo tirānu izčākstējuša jūras vēža izskatā. Tīrais brīnums, ka viņš jau sen nebija ņēmis galu pēkšņā nāvē. Pretstatā bailīgajiem mela- nēziešiem šejienieši bija lepni un ļoti kareivīgi. Lielajā kapsētā kapu kopiņu galvgaļos un kājgaļos vēl gulēja asiņainās pagātnes liecinieki — vāļu tauku kasīkļi, ve­cas, sarūsējušas bajonetes un dunči, vara bultas, stūres ķēdes, harpūnas, ar bumbām šaujami lielgabali, ķieģeļi, kas varēja nākt vienīgi no vaļu mednieku kuģa kausē­jamās krāsns, un senas bronzas lauskas no sešpadsmitā gadsimta — tās apstiprināja leģendas par pirmajiem spāņu jūras braucējiem šajās zemēs. Kuģis pēc kuģa bija traukuši nest nelaimi Oolongai. Vēl pirms nepilniem trīsdesmit gadiem vaļu ķērājs «Blenerdeila», kas iebrauca lagūnā salabot bojājumus, bija iznīcināts līdz ar visu ekipāžu. Tādā pašā veidā bija gājusi bojā arī sandelkoku tirdzniecības kuģa «Gasketa» apkalpe. Lielo franču barku «Tulona», kas bezvēja dēļ bija aizkavēju­sies atolā, salinieki ieņēma pēc sīva kautiņa un no­gremdēja Lipau šaurumā, vienīgi kapteinim un nedau­dziem matrožiem izdevās izglābties lielajā kuģa laivā. Spāņu kuģa bronzas lūžņi vēstīja par to, kā pazudusi viena no pirmajām pētniecības ekspedīcijām. Tas viss, atzīmēts pēc kuģa vārdiem, ir vēstures materiāls, un dokumentus par to var atrast Klusā okeāna Dienvid- jūru kuģniecības direkcijā. Bet šī te bija cita vēsture — nerakstītā vēsture, ko man tagad vajadzēja iepazīt. Un šai mācības laikā es brīnīdamies brīnījos, kālab gan pieci tūkstoši mežonīgu iezemiešu atstāj pie dzīvības vienu vienīgu deģenerējušos skotu despotu.

Kādā tveicīgā pēcpusdienā mēs abi ar Makelisteru sēdējām verandā, raudzīdamies pāri lagūnai, kas zai­goja visbrīnumainākajās dārgakmeņu nokrāsās. Mums aizmugurē aiz simt jardu platās, palmām apaugušās smilšu strēmeles pret rifu krākdama brāzās, ārējā ban- gotne. Bija šausmīgi karsts. Mēs atradāmies uz ceturtā dienvidu platuma grāda, un saule, pirms dažām dienām šķērsojusi ekvatoru savā ceļojumā uz dienvidiem, stā­vēja mums tieši virs galvas. Nepūta ne mazākā vēs­miņa — ūdens līmenis pat neietrizuļojās. Dienvidaus­trumu pasātu laiks tuvojās beigām, un ziemeļrietumu musoni vēl nebija sākuši pūst.

— Dejot nu viņi nejēdz ne velna, — Makelisters no­teica.

Biju nejauši ieminējies, ka polinēziešiem ir skaistākas dejas nekā papuasiem, bet Makelisters to neatzina — ne aiz kāda cita iemesla kā vienīgi aiz sava ķildīguma. Tomēr bija pārāk karsts, lai strīdētos, un es neko neiebildu. Bez tam ne reizes vēl nebiju redzējis Oolon- gas iemītnieku dejas.

— Tūliņās jums to pierādīšu, — viņš paziņoja un uzsauca melnajam Jaunhanoveras zēnam, kas ar līgumu bija saistīts par kalpotāju un izpildīja pavāra un gal­venā sulaiņa pienākumus. — Paklau, puis, pasaki tur tam šo karalim, lai nāk šur pie manis!

Zēns aizskrēja, un drīz vien ieradās pirmais ministrs, uztraucies un nelaimīgs, un taisnojās gari un plaši. Vārdu sakot — karalis guļot, un viņu nedrīkstot traucēt.

— Karalis gauži stipri midzis būt, — viņš nobeidza savu runu.

Makelisters tā pārskaitās, ka galvenais ministrs bez kavēšanās ņēma kājas pār pleciem, lai tūdaļ atkal at­grieztos līdz ar pašu karali. Abi viņi izskatījās vienkārši lieliski, it sevišķi karalis, kas varēja būt savas sešas pēdas un collas trīs garš. Viņa sejā varēja vērot tos pašus ērgļa vaibstus, kas tik ļoti raksturīgi Ziemeļame­rikas indiāņiem. Viņš bija dzimis valdnieks kā pēc iz­skata, tā izcelšanās. Klausoties acis karalim liesmoja, bet ar lēnprātīgu padevību, viņš izpildīja Makelistera pavēli sapulcināt ciematā pāris simtu vislabāko dejo­tāju — kā vīriešus, tā sievietes. Un viņi dejoja — veselas divas mokpilnas stundas viņi dejoja negantajā saules svelmē. Ļaudīs tas viss nemodināja mīlestību pret Ma- kelisteru, tomēr viņš par to necēla ne ausu un, kad dejas bija beigušās, aiztrieca tos mājās ar paļām un lāstiem.

Šo stalto iezemiešu zemiskā pakļaušanās iedvesa taisni šausmas. Kā tas iespējams? Kur gan meklējams Makelistera kundzības noslēpums? Dienām aizritot, mana neizpratne auga augumā, un, kaut arī dabūju skatīt nebeidzamus viņa neierobežotās pavēlniecības piemērus, nespēju atrisināt mīklu, kā tas var notikt.

Kādu dienu man gadījās pažēloties, ka nelaimējies kāds pirkums — pāris skaistu, oranžsārtu kauri gliemež­vāku. Šāds gliemežnīcu pāris Sidnejā maksātu vismaz savas piecas mārciņas. Es tiku piedāvājis īpašniekam divsimt paciņu tabakas, bet tas neatlaidīgi pastāvēja pie trim simtiem. Kad nejauši ieminējos par šo apstākli, Makelisters nekavējoties aizsūtīja šim vīram pakaļ, pa­ņēma no viņa gliemežvākus un atdeva tos man. Piec­desmit paciņu tabakas — vairāk viņš man neļāva par tiem maksāt. Virs paņēma tabaku un šķita vēl gauži priecīgs, ka tik viegli ticis cauri. Kas attiecas uz mani, es apņēmos turpmāk turēt mēli ciešāk grožos. Un vēl arvien manas domas nemitīgi grauzās ap Makelistera varas noslēpumu. Es pat galu galā saņēmos pavaicat tieši viņam pašam, bet viņš tikai samiedza vienu aci, pieņēma gudru izskatu un izmeta vēl glāzi viskija.

Kādu vakaru es izbraucu lagūnā pazvejot kopā ar Oti, to pašu cilvēku, kam tika atņemti gliemežvāki. Pa­klusām biju viņam piemaksājis simt piecdesmit paciņas; kopš tā laika viņš izturējās pret mani ar tādu cieņu, kas jau līdzinājās godināšanai, un tas man šķita ļoti jocīgi, jo viņš bija vecs vīrs, vismaz divreiz tik vecs kā es.

— Kālabad jūs, kanakas, visi bērni būt? — es uzsāku sarunu ar viņu. — Sitas tirgotājs — viens cilvēks. Jūs, kanakas, daudz, daudz cilvēku. Jūs, kanakas, kā suņi būt — ļoti bailes jums no tirgotāja. Viņš neēd jūs, ka­nakas. Viņam tādi zobi nav. Kālab jums tādas bailes?

— Varbūt daudz kanakas vajag sist viņu nost? — Oti atjautāja.

— Viņš nomirt, — es atbildēju. — Jūs, kanakas, no­nāvēt daudz daudz balti vīri ilgi ilgi atpakaļ. Kālabad jums bailes no šitas viens-balts vīrs?

— Jā, daudz mēs viņi nonāvēt, — Oti atteica. — Vīrs un vārds! Liels skaits! Ilgi ilgi atpakaļ. Kādu reizi, kad es jauniņš jauniņš būt, liels kuģis apstāt ār­pusē. Vējš nepūst. Pulka daudzi kanakas mēs ņemt lai­vas, pulka daudzi laivas, mēs iet ķert tas kuģis. Vīrs un vārds — mēs sākt liela kauja. Divi trīs balti vīri šaut kā velni. Mums nav bailes. Mēs braukt klāt, mēs kāpt augšā, pulka daudzi, varbūt, domāt, piecdesmit desmit (pieci simti). Viena balta Mērija (sieviete) būt uz tas kuģis. Nekad agrāk es nav redzēt balta Mērija. Pulka pulka balti vīri pagalam. Viens skiperis nemirt. Pieci seši balti vīri nemirt. Skiperis sākt dziedāt. Daži balti vīri vēl kauties. Daži balti vīri laist laivu lejā. Pēc tam visi kopā tie iet pāri mala/ Skiperis stiept balta Mērija lejā. Pēc tam viņi airēt pulka daudzi. Tēvs mana būt tas laika stiprs vīrs. Viņš uz viens vīrs mest šķēps. Tas šķēps iet iekšā viens sāns balta Mērija. Viņš tur nestāt.

Vīrs un -vārds, viņš iet laukā otra puse balta Mērija. Viņa pagalam. Man nav bailes. Pulka kanakas, pulka daudzi, bailes nav.

Vecā Oti lepnums bija aizskarts, jo viņš pēkšņi no­rāva savu lava-lava un parādīja man zīmi, kas neap­šaubāmi bija cēlusies no lodes. Pirms es paspēju ierunā­ties, viņa makšķeres aukla pēkšņi sāka raustīties. Viņš to satvēra un pūlējās ievilkt, bet izrādījās, ka zivs ap­skrējuši ap korāļu žuburu. Uzmetis man pārmetošu ska­tienu, jo tā taču mana vaina, ka viņš kļuvis neuzmanīgs, Oti pārkāpa pār laivas malu, laizdams kājas pa priekšu un apgriezdamies tikai zem ūdens, kur viņš .sekoja savai auklai līdz pat dibenam. Ūdens bija desmit asu dziļš. Es pārliecos pār malu un vēroju viņa kāju kustības, ko acs uztvēra arvien neskaidrāk un neskaidrāk, jo tās sakūla bāli fosforescējošo ūdeni spokainās dzirkstelēs. Desmit asu — sešdesmit pēdu — tas viņam, vecam vīram, bija tīrais nieks salīdzinājumā ar makšķeres āķa un auklas vērtību. Pēc laiciņa, kas šķita vai piecas mi­nūtes garš, kaut gan nevarēja būt ilgāks par vienu minūti, ieraudzīju viņu kā baltu liesmu šaujamies augšup. Viņš strauji iznira virs līmeņa un iemeta laivā dēsmit mārciņu smagu klinšu mencu, kā arī pilnīgi ne­bojāto auklu ar āķi, kas vēl turējās zivs mutē.

— Viss var būt tā, — es neatlaidīgā uzmācībā turpi­nāju sarunu. — Jums nebūt bailes sen atpakaļ. Tagad jums pulka bailes no tirgotājs.

— Jā, pulka bailes, — viņš apstiprināja ar jaušamu netīksmi runāt par to. Kādu pusstundu mēs klusēdami metām ūdenī savas auklas un vilkām tās ārā. Tad sāka kosties nelielas zivju haizivis, un, pazaudējuši vienu āķi, mēs ievilkām auklas, lai pagaidītu, kamēr haizivis aiz­peldēs savu ceļu.

— Es teikt tev taisnība, — Oti uzsāka valodas, — tu pats redzēt, tagad mums bailes.

Es iededzināju pīpi un gaidīju, un notikumus, ko Oti man papauda šausmīgajā Dienvidjūru žargonā, es šeit atstāstu skaidrā angļu valodā. Citādā ziņā — saturā un stilā — stāsts ir tāds, kāds nāca pār Oti lūpām.

— Tas notika pēc tam, kad mēs kļuvām ļoti lepni. Mēs jau daudzas reizes bijām cīnījušies ar .svešajiem

baltajiem vīriem, kas dzīvo uz jūras, un ikreiz bijām tos sakāvuši. Viens otrs no mums krita, bet kas gan tas bija salīdzinājumā ar bagātību krājumiem — tūkstošiem un tūkstošiem visādu mantu, kādas mēs atradām uz kuģiem? Un tad kādu dienu, varbūt pirms gadiem div­desmit vai divdesmit pieciem, piebrauca kāds šoneris un pa šaurumu tieši lagūnā iekšā. Tas bija liels šoneris ar trim mastiem. Uz tā bija pieci baltie cilvēki un var­būt kādi četrdesmit matroži, melnie puiši no Jaungvi- nejas un Jaunbritānijas; un šoneris bija ieradies zvejot jūras gurķus. Tas gulēja uz enkura pāri pretī lagūnā, ja skatās no šejienes, tur pie Paulo, tā laivas braukalēja pa visām malām, krastā ierīkodamas nometnes, kur žā­vēt jūras gurķus. Sāda sadalīšana pa nometnēm viņus novājināja, jo piecpadsmit jūdzes šķīra tos, kas zvejoja šeit, no tiem, kas atradās uz šonera pie Paulo, un citi atradās vēl tālāk.

Mūsu karalis un virsaiši noturēja apspriedi, un es biju starp tiem, kas laivā visu pēcpusdienu un visu va- karcēlienu airējās pāri lagūnai, nesdami vēsti ļaudīm uz Paulo, ka rīt mēs vienā laikā uzbruksim zvejnieku nometnēm un^ka viņu uzdevums ir ieņemt šoneri. Mēs, kas iznēsājām ziņas, bijām noguruši airēdami, tomēr tāpat piedalījāmies uzbrukumā. Uz šonera atradās divi baltie — skiperis un otrais stūrmanis — līdz ar kādu duci melno puišu. Skiperi ar trim melnajiem mēs no­ķērām krastmalā un nonāvējām, bet pirmos astoņus no mums skiperis nošāva ar saviem diviem revolveriem. Mēs, redzi, cīnījāmies pavisam kopā, tuvcīņā.

Mūsu cīņas troksnis paziņoja stūrmanim, kas noticis, un viņš ielika pārtiku, ūdeni un buru mazā laiviņā — nu tik mazā, ka tā nesniedza ne divpadsmit pēdu garumā. Mēs brukām virsū šonerim — tūkstoš vīru, un visa lagūna bija kā noklāta ar mūsu laivām. Bez tam mēs pūtām gliemežvāku taures, dziedājām kara dziesmas un dauzījām ar airiem pa laivu sāniem. Ko gan varētu iesākt pret mums viens baltais un trīs melnie? Itin nekā — un stūrmanis to labi saprata.

Baltie cilvēki ir sātani. Daudz tos esmu vērojis, tagad esmu vecs vīrs, un nu pēdīgi es saprotu, kāpēc baltie cilvēki ir paņēmuši sev visas salas, kas jūrā. Tas tāpēc, ka viņi ir sātani. Te nu tu sēdi laivā kopā ar mani. Tu par lāgu neesi nekas vairāk kā vien puika. Tu neesi gudrs, jo ik dienas man nākas tev stāstīt daudzas lietas, ko tu nezini. Kād es biju vēl pavisam mazs bērnelis, es par zivīm un zivju paražām zināju vairāk nekā tu tagad. Es esmu vecs vīrs, bet varu nonirt lejā līdz lagū­nas dibenam, un tu nespēj man sekot. Kam tad tu galu galā esi derīgs? Es nezinu nekā cita — vienīgi cīniņu. Nekad neesmu redzējis tevi cīnāmies, tomēr zinu, ka tu esi tāds pats kā tavi brāļi un ka tu cīnīsies kā sātans. Tāpat tu esi arī muļķis, gluži kā tavi brāļi. Jūs nekad neatskārstat, kad esat sakauti. Jūs cīnāties līdz pat nā­vei, un tad jau ir par vēlu atskārst, ka jūs esat sakauti.

Tagad uzklausi, ko šis stūrmanis darīja. Kad mēs metāmies viņam virsū, noklādami jūru ar laivām un pūzdami savus gliemežvākus, viņš no šonera ielēca mazajā laivelē līdz ar visiem trim melnajiem puišiem un airēja uz lagūnas ieeju. Te nu viņš atkal bija muļķis, jo neviens gudrs vīrs nelaistos jūrā tik sīkā laivelē. Tās malas nepacēlās ne četras collas virs ūdens. Divdesmit laivu aizbrauca viņam pakaļ, un šajās laivās bija divi simti jaunekļu. Mēs noairējam piecas asi kamēr viņa melnie puiši spēja pairties tikai vienu asi. viņam nebija nekādu izredžu, bet viņš bija muļķis. Viņš piecēlās laivā kājās ar šauteni rokā, un viņš šāva daudzas rei­zes. Viņš nebija labs šāvējs, bet, kad piebraucām tuvāk, daudzus no mūsējiem tomēr ievainoja un nonāvēja. Bet tik un tā viņam nebija nekādu izredžu.

Es atminos, ka visu laiku viņš smēķēja cigāru. Kad mēs bijām vairs tikai četrdesmit pēdu no viņa un strauji braucām tuvāk, viņš nosvieda šauteni, aizdedzināja pie cigāra dinamīta stienīti un svieda to uz mums. Viņš dedzināja vēl vienu un vēl vienu un svieda tos mums ļoti ātri daudzus, daudzus. Tagad es zinu, ka viņš, jādomā, bija iešķēlis degļu galus un saspraudis tur sērkociņu galviņas, jo tie uzliesmoja tik ātri. Bez tam degļi bija ļoti īsi. Dažreiz dinamīts izsprāga jau gaisā, tomēr lielākā tiesa sakrita laivās. Un katru reizi, kad tāds uzsprāga laivā, šī laiva bija pagalam. No div­desmit laivām puse tika sadauzīta druskās. Laiva, kurā es atrados, arī tika tā sašķaidīta un līdz ar to divi

cilvēki, kas sēdēja man līdzās. Dinamīts nokrita tieši starp viņiem. Pārējās laivas apgriezās un aizbēga. Tad stūrmanis sāka uz mums neganti kliegt: «Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs!» Pie tam viņš no jauna apšaudīja mūs ar šauteni, tā ka daudzus nošāva no mugurpuses, ka­mēr tie bēga. Un visu šo laiku melnie puiši laiviņā turpināja airēt. Redzi, es tev saku taisnību, tas stūrma­nis bija sātans.

Tas vēl nebija viss. Pirms viņš atstāja šoneri, viņš bija to aizdedzinājis un sagatavojis visu pulveri un dinamītu tā, lai tas uzsprāgtu vienā laikā. Simtiem mūsējo bija uz kuģa, tie mēģināja dzēst uguni un smēla ūdeni, pār kuģa malu, kad šoneris uzsprāga gaisā. Tā ka viss, par ko mēs bijām karojuši, mums bija zudis, pie tam vēl jo daudzi mūsējie nogalināti. Dažbrīd pat vēl tagad, vecuma dienās, es redzu briesmīgus sapņus, kuros dzirdu stūrmani gaudojam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Viņš rēc pērkona balsī: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Bet visi tie, kas atradās zvejnieku nometnēs, bija no­kauti.

Stūrmanis izbrauca pa šaurumu savā mazajā laiviņā, un mēs bijām pārliecināti, ka beigas viņam ir, — jo kā gan okeānā var palikt dzīva tik maza laivele ar četriem cilvēkiem iekšā? Pagāja apmēram mēnesis, un tad vienu rītu divu lietus gāžu starplaikā kāds šoneris iebrauca pa mūsu šaurumu un izmeta enkuru ciemata priekšā. Karalis un virsaiši apspriedās ilgi un gari, līdz nolēma, ka šoneri mēs sagrābsim pēc divām vai trim dienām. Bet pa šo laiku, tā kā mūsu paraža arvien bija izrādī­ties draudzīgiem, mēs braucām laivās uz šoneri, vez­dami kokosriekstu virtenes, mājputnus un cūkas, lai tirgotos. Bet, kad bijām piestājuši pie kuģa sāniem — daudzas jo daudzas mūsējo laivas, — cilvēki no kuģa sāka mūs apšaudīt ar šautenēm, un, kad mēs airējām projām, es ieraudzīju stūrmani, kas bija aizbraucis jūrā mazajā laivelē, uzlecam uz reliņa, dejojam un rēcam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»

To pašu pēcpusdienu viņi no šonera zbrauca krastā trijās mazās laiviņās, kurās atradās baltie vīri. Viņi gāja tieši cauri ciematam, nošaudami ikvienu vīrieti, ko ieraudzīja. Tāpat viņi apšāva mājputnus un cūkas.

Mēs, kas nebijām nošauti, sabēgām laivās un izairējām ārā lagūnā. Atskatījušies mēs varējām redzēt, ka visas būdas liesmo ugunī. Pievakarē ieraudzījām daudzas laivas braucam no Nihi — tas ir ciemats pie Nihi šauruma ziemeļaustrumos. Tie bija visi, kas palikuši dzīvi, jo, tāpat kā mūsējo, arī viņu ciematu bija nodedzinājis otrs šoneris, kas iebraucis pa Nihi šau­rumu.

Tumsā mēs turējāmies rietumu virzienā — uz Paulo, bet nakts vidū izdzirdām sieviešu vaimanas un drīz pēc tam iekļuvām lielā laivu pulkā. Tajās atradās visi, kas palikuši dzīvi Paulo, kura gluži tāpat bija pārvērsta pelnos, jo trešais šoneris bija iebraucis pa Paulo šau­rumu. Redzi, tas stūrmanis un viņa melnie puiši taču nebija noslīkuši. Viņš bija aizkūlies līdz Zālamana sa­lām un tur pastāstījis saviem brāļiem, ko mēs Oolongā esam izdarījuši. Un visi viņa brāļi bija teikuši, ka nāk­šot un sodīšot mūs, un klāt viņi bija trijos šoneros, un visi mūsu trīs ciemati tika noslaucīti no zemes virsas.

Un kas mums vairs atlika ko darīt? Rītā abi šoneri no vēja puses brauca mums virsū lagūnas vidū. Pasāts pūta krietni pastiprs, un viņi sašķaidīja mūsu laivas dučiem vien. Un šautenes nemitējās runāt nē mirkli. Mēs izklīdām tikpat kā lidojošās zivis, kad parādās bonita, un mūsējo'bija tik daudz, ka mēs paspējām iz­bēgt tūkstošiem, pamukdami gan še, gan tur pa saliņām atola nomalēs.

Pēc tam šoneri trenkāja mūs pa lagūnu uz priekšu un atpakaļ. Naktīs mēs klusītiņām aizlavījāmies tiem ga­rām. Tomēr nākamajā vai aiznākamajā dienā šoneri ar­vien bija atkal klāt un dzenāja mūs uz lagūnas otru galu. Tā tas turpinājās. Mēs sen vairs neskaitījām savus mirušos un pat nepieminējām tos. Tiesa, mūsu bija daudz, bet ienaidnieku maz. Taču — ko mēs varējām darīt? Es biju vienā no tām divdesmit laivām, kurā at­radās cilvēki, kas nebaidījās nāves. Mēs uzbrukām ma­zākajam šonerim. Viņi apšāva mūs kaudzēm. Viņi svieda laivās dinamītu un, kad dinamīta krājumi bija izbei­gušies, lēja verdošu ūdeni mums uz galvām. Šautenes neapklusa ne mirkli. Tos, kuru laivas bija sadragātas, apšāva, kamēr tie peldēja projām. Bet stūrmanis lēkāja šurp un turp pa kajītes jumtu, neganti kliegdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»

Ikviena māja tika nodedzināta uz katras pat visma­zākās saliņas. Pie dzīvības nepalika neviena vista, ne­viens sivēns. Mūsu akas bija piegānītas ar nokauto ķermeņiem vai arī piebērtas ar koraļļu radzēm. Mēs bijām Oolongā divdesmit pieci tūkstoši pirms šo triju šoneru ierašanās. Šodien mūsu ir tikai pieci tūkstoši. Kad šoneri aizbrauca, mūsējo bija vairs vienīgi trīs tūkstoši, kā pats dzirdēsi.

Pēdīgi trim šoneriem apnika gaiņāt mūs šurp un turp. Visi trīs aizbrauca uz Nihi pašā ziemeļaustrumu galā. Pēc tam tie neatlaidīgi sāka dzīt mūs uz rietu­miem. Arī viņu deviņas laivas atradās ūdenī. Viņi pār­meklēja katru saliņu, kurai virzījās garām. Viņi mūs dzina, dzina, dzina dienu, no dienas. Un katru nakti visi trīs šoneri kopā ar deviņām laivām izveidoja aizsar­dzības ķēdi, kas stiepās šķērsām pāri lagūnai no vie­nas malas līdz otrai, tā ka mēs nekādi nevarējām iz­sprukt.

Mūžīgi viņi nevarēja mūs tā dzīt, jo lagūna jau ne­bija tik liela, un pēdīgi mēs visi, kas palikuši dzīvi, bijām sadzīti uz pēdējās smilšu sēres pašos rietumos. Aiz mums pletās atklātā jūra. Mūsu tur bija desmit tūkstoši, un mēs nosedzām smilšu sēri no lagūnas pie­krastes līdz pat brāzmainajai bangotnei otrā malā. Ne­vienam pat atgulties nebija iespējams. Trūka vietas. Mēs stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca. Divi dienas viņi mūs tur noturēja, un stūrmanis mēdza uz­rāpties vantīs un ņirgāties par mums, brēkdams: «JEk jūs, ek jūs, ek jūs!» — līdz mēs visi no sirds vēlējāmies, kaut jel nebūtu pirms mēneša aiztikuši ne viņu, ne viņa šoneri. Mums nebija barības, un divas dienas un divas naktis mēs nostāvējām kājās. Mazie zīdainīši apmira, un vecie un vārgie apmira, un ievainotie apmira. Un ļaunākais no visa — mums trūka ūdens, ko dzesēt slā­pes, un divas dienas saule mūs svilināja, bet paēnas nebija. Daudzi vīri un sievietes brida okeānā un tur noslīka, bet bangotne meta viņu līķus atpakaļ krastā. Un tad vēl mums uzkrita mušu posts. Daži vīrieši aizpeldēja līdz šoneru sāniem, bet tos visus apšāva līdz pēdējam. Un mēs, dzīvi palikušie, gauži nožēlojām, ka savā lepnībā bijām mēģinājuši ieņemt triju mastu šoneri, kas bija ieradies zvejot jūras gurķus.

Trešās dienas rītā mazā laiviņā piebrauca visu triju šoneru skiperi un arī tas stūrmanis. Visiem viņiem bija šautenes un revolveri, un viņi runāja ar mums. Tikai tāpēc, ka esot apnicis mūs galināt, šie metuši mieru, tā viņi mums teica. Un mēs atkal teicām, ka ļoti ļoti nožēlojam, ka nekad vairs neaiztiksim nevienu balto cilvēku, un par padevības zīmi kaisījām smiltis sev uz galvas. Un visas sievietes un bērni sāka gauži vaima­nāt pēc ūdens, tā ka labu brīdi neviena vīrieša balss nebija saklausāma. Tad mums pastāstīja, kāds būs mūsu sods. Mums jāpiepilda visi trīs šoneri ar kopru un jūras gurķiem. Mēs bijām ar mieru, jo mums vaja­dzēja ūdens un mūsu sirdis bija salauztas, un mēs sa­pratām, ka cīniņā mēs esam tīrie bērni, kad jākaujas ar baltajiem vīriem, kas cīnās kā sātani. Kad nu visas sarunas bija beigušās, stūrmanis piecēlās un, mūs izsmiedams, ierēcās: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Pēc tam mēs airējām projām savās laivās un meklējām ūdeni.

Un nedēļām ilgi mēs pūlējāmies, ķerdami jūras gur­ķus un žāvēdami tos, vākdami kokosriekstus un gata­vodami no tiem kopru. Dienu un nakti dūmu mutuļi vāliem vien cēlās no visu Oolongas saliņu piekrastēm, kad mēs maksājām atlīdzību par saviem ļaunajiem darbiem. Jo šinīs nāves dienās mūsu galvās bija iekalts skaidri un saprotami, ka galīgi aplam ir aiztikt balto cilvēku.

Kad nu šoneri pamazām bija tikuši pilni ar kopru un jūras gurķiem, bet mūsu koki tukši no kokosriekstiem, trīs skiperi un tas stūrmanis sasauca mūs visus kopā uz lielām sarunām. Viņi teicās esam ļoti priecīgi, ka mēs nākuši pie saprašanas, un mēs jau desmittūkstošo reizi atkārtojām, ka ļoti nožēlojam un nekad vairs tā nedarīsim. Un atkal mēs kaisījām smiltis sev uz galvas. Tad skiperi teica, ka tas viss esot labi, tomēr, lai tieši pierādītu, ka viņi mūs nepiemirsīšot, viņi uzsūtīšot mums velnu velnu, ko mēs mūžam pieminēšot un tu- rešot prātā ik reizes, kad mums atkal uznākšot patika ķerties klāt baltajam cilvēkam. Pēc tam stūrmanis vēl­reiz izņirgāja mūs, kliegdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Tad viens šoneris izlaida krastā sešus mūsējo vīrus, kurus sen jau turējām par mirušiem, šoneri uz­vilka buras un aizbrauca pa šaurumu uz Zālamana salām.

Tiem sešiem vīriem, kurus izlaida malā, pirmajiem nācās tikties ar velnu velniem, ko skiperi bija mums uz­sūtījuši.

— Uznāca nikna sērga, — es viņu pārtraucu, jo at­skārtu . šās nekrietnības būtību. Uz šonera bijušas masalas, un šie seši gūstekņi tīšuprāt tikuši aplipināti ar tām.

— Jā, nikna sērga, — Oti turpināja. —• Tas bija va­rens velnu velns. Visvecākie cilvēki neko tādu ne dzirdē­juši nebija. Tos mūsu priesterus, kas vēl dzīvoja, mēs paši nogalinājām, jo tie nemācēja pārspēt velnu velnus. Sērga pletās plašumā. Es jau teicu, ka mūsu tur bija desmit tūkstoši, kad stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca uz smilšu sēres. Kad slimība no mums atstā­jās, dzīvi bija atlikuši vairs tikai trīs tūkstoši. Un, tā kā visi kokosrieksti bija pārstrādāti koprā, iestājās bads.

— Sitas tirgotājs, — Oti beidza savu stāstu, — tas tīrais mēsls būt. Viņš būt kā beigts gabals kai-kai (gaļas), viss apkārt, smirdēt. Viņš būt kā suns, slims suns, un pulka daudzi mušas apkārt suns.,Mums nav bailes no tirgotājs. Mums bailes tālab, ka viņš balts vīrs. Mēs pulka skaidri redzēt: nav labi nokaut balts vīrs. Ta viens tirgotājs kā slims suns, bet tam pullca daudzi brāļi būt ap viņš, balti vīri kā tu, cīnīties kā sātani. Mums nav bailes no tas nolādēts tirgotājs. Kāda reize viņš pulka daudzi kaitināt kanakas, un kana­kas gribēt viņš nosist, bet kanakas domāt par velnu velns, un kanakas dzirdēt stūrmanis dziedāt: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» — un kanakas nenosist viņš.

Oti uzdūra savam āķim gabalu tinteszivs ēsmai, ar zobiem noplēsdams to no dzīvā, ļumošā nezvēra, un āķis ar ēsmu baltās liesmās nogrima līdz pat dibenam.

— Haizivs staigāt izbeigt, — viņš ieteicās. — Es domāt, mēs noķert pulka daudzi zivs.

Viņa aukla mežonīgi noraustījās. Viņš steigšus rāva to augšā, pārtverdams roku aiz rokas, un iesvieda lai­vas dibenā lielu, elsājošu klinšu mencu.

— Saule nākt augšā, es dot nolādēts tirgotājs dā­vana — dot liela zivs, — Oti sacīja.