STĀSTI

«noknābts»

Niagāras Ūdenskritumu stacijā es iebraucu «sāndurvju pulmanī» jeb, vienkāršā valodā runājot, preču vagonā. Platformas vagons — ja jau reiz par to sākts runāt — klaidoņu brālības starpā ir pazīstams ar vārdu «gondola», pie tam otro balsienu uzsvērti izrunā gari. Tomēr atpakaļ pie lietas. Es iebraucu pēcpusdienā un tieši no preču vilciena taisnā ceļā devos uz ūdenskritumiem. Kopš rnanās acīs iegula šī krītošo ūdeņu brīnišķā aina, es biju pazudis cilvēks. Negribēju atrauties pat ne tik ilgi, lai «pakulstītu» «privātos» (vietējos iedzīvotājus), izkaulējot sev ko vakariņām. Pat piedāvāta «piemītne» nebūtu spējusi mani atvilināt. Uznāca vakars, skaists mēnesnīcas va­kars, un es kavējos pie ūdenskritumiem vēl pāri pulksten vienpadsmitiem. Tad nu reiz bija laiks samedīt kādu vietiņu, kur «novelties».

«Novelties», «mesties gariski», «nošņākties», «likties uz auss» — visi šie jēdzieni apzīmē vienu un to pašu, proti, gulēt. Kā nekā man bija «jušana», ka Niagāras Ūdenskritumi ir «slikta» pilsētiņa klaidoņiem, un es devos projām laukos. Pārkāpu pār kādu žogu un nolikos «nošņākties» pļavā. Loloju cerību, ka Džons Likums jau nu te mani neatradīs. Es atlaidos zālē uz muguras un iemigu kā zīdainis. Bija tik tīkami silts, ka nakti ne reizi nepamodos. Tomēr līdz ar pirmo rītausmas svī­dumu acis man atvērās, un es tūdaļ atcerējos brīnum skaistos ūdenskritumus. Pārrāpos par žogu un soļoju pa ceļu lejup, lai vēlreiz palūkotos uz tiem. Bija agrs rīts — pulkstenis varēja būt ne vairāk par pieciem — un pirms pulksten astoņiem jau nebija ko domāt iz- diedelēt brokastis. Pie upes es mierīgi varēju pavadīt vismaz stundas trīs. Bet kas to deva! Liktenis man bija lēmis nekad vairs neskatīt ne upi, ne arī ūdenskritumus.

Pilsētiņa vēl gulēja, kad tajā iegāju. Soļodams pa kluso ielu, ieraudzīju trīs vīrus nākam man pretī pa trotuāru. Viņi turējās visi līdzās. Klaidoņi, es nospriedu, tādi paši kā es, kas tā paagrāk pamodušies. Šis seci­nājums nebija gluži pareizs. Pareizs tas bija tikai par sešdesmit sešiem un, divām trešdaļām procenta. Vīrieši, kas soļoja gar malām, tik tiešām bija klaidoņi, bet cil­vēks, kas gāja pa vidu, nebija vis. Es piegriezos tuvāk ietves malai, lai palaistu šo trijotni garām. Tomēr tā negāja garām. Cilvēks, kas atradās centrā, bilda dažus vārdus, pēc tam visi trīs apstājās un tas no centra uz­runāja mani.

Acumirklī man atausa gaisma. Tas bija «kruķis muš- ķērājs», bet abi klaidoņi viņa gūstekņi. Džons Likums bija jau kājās un devies agrīno kukaiņu medībās. Es biju šis kukainis. Ja būtu zinājis, kas mani sagaida nākamajos mēnešos, es būtu apcirties un skrējis projām kā nelabā trenkts. Viņš jau būtu varējis šaut man virsū, tomēr tad viņam arī vajadzētu trāpīt, lai dabūtu mani ciet. Nekādā gadījumā viņš nebūtu dzinies man pakaļ, jo divi klaidoņi rokā ir vairāk vērts nekā viens, kam kājas pār pleciem. Bet es paliku stāvam rāms kā jērs, kad viņš mani apturēja. Mūsu saruna bija īsa.

— Kurā viesnīcā jūs esat apmeties? — viņš noprasija.

Nu es biju sprukās. Nebiju taču apmeties nevienā viesnīcā un, tā kā nezināju nevienas viesnīcas nosau­kumu šajā apkaimē, nevarēju arī apgalvot, ka jel kada no tām būtu mana rezidence. Izrādījās, ka šajā rītā biju piecēlies pārāk agri. Visi bija sazvērējušies pret mani.

— Es tikko kā atbraucu, — atbildēju.

— Skaidrs, griezies apkart un soļo man pa priekšu, tikai ne visai tālu nost! Kāds cilvēks vēlas ar tevi tikties.

Es biju «noknābts». Labi zināju, kas vēlas mani satikt. Tā nu «mušķērājs», dodams norādījumus par ceļa vir­zienu, ar abiem klaidoņiem soļoja man aiz papēžiem, un es vadīju visu gājienu uz pilsētas cietumu. Tur mūs izkratīja un piereģistrēja mūsu vārdus. Pašlaik esmu jau piemirsis, ar kādu vārdu mani pierakstīja. Es nosaucu vārdu Džeks Dreiks, bet, mani pārmeklēdami, viņi at­rada vēstules, kas bija adresētas Džekam Londonam. Šis apstāklis radīja grūtības un prasīja garu izskaidro­šanos, kas man pilnīgi izbirusi no atmiņas, un tā līdz šai dienai es nevaru pateikt, vai mani toreiz «noknieba» kā Džeku Dreiku vai kā Džeku Londonu. Bet, vienādi vai otrādi, vēl šodien tam jābūt atzīmētam Niagāras Ūdens­kritumu cietuma reģistros. Izmeklēšana varētu celt to dienas gaismā. Tas notika 1894. gadā, apmēram tā uz jūnija beigām. Nedaudzas dienas pēc manas apcietinā­šanas tieši sākās lielais dzelzceļnieku streiks.

No kantora mūs aizveda uz «klaidoņu būri» un ieslē­dza tur. «Klaidoņu būris» ir tas cietuma nodalījums, kur sīkus noziedzniekus kopīgi iesprosto lielā dzelzs krātiņā. Tā kā klaidoņi sastāda sīko noziedznieku lielāko daļu, minētais dzelzs krātiņš tad arī tiek dēvēts par «klaidoņu būri». Še mēs atradām priekšā vairākus klaidoņus, kas torīt jau bija «noknābti», un ik pēc brītiņa durvis atkal atslēdza, lai pie mums iegrūstu vēl pa divi vai trīs. Beidzot, kad pavisam kopā bijām sešpadsmit ga­bali, mūs uzveda augšā tiesas zālē. Tagad es gluži pa­tiesi attēlošu, kas notika šajā tiesas zālē, jo ziniet, ka tur mana patriotiski noskaņotā Amerikas pilsoņa ap­ziņa saņēma triecienu, no kura tā nekad vairs nav pil­nībā atguvusies.

Tiesas zālē atradās sešpadsmit apcietinātie, tiesnesis un divi tiesas izpildītāji. Tiesnesis, šķiet, tajā pašā laikā veica arī.sava rakstveža pienākumus. Liecinieku nebija. Nepiedalījās neviens Niagāras Ūdenskritumu pilsonis, lai skatītos un redzētu, kā viņu pilsētā piemēro tiesības. Tiesnesis pameta aci arestēto sarakstā, kas atradās vi­ņam priekšā, un izsauca kādu vārdu. Kāds klaidonis piecēlās. Tiesnesis pavēras uz vienu tiesas izpildītāju.

— Blandonība, jūsu cienība, — tiesas izpildītājs teica.

— Trīsdesmit dienas, — teica viņa cienība. Klaidonis apsēdās, tiesnesis izsauca ,citu vārdu, un kājās cēlās cits klaidonis.

Iepriekšējā klaiņotāja tiesāšana bija ilgusi apmēram piecpadsmit sekundes. Nākamā klaidoņa tiesāšana no­risinājās tikpat straujā tempā. Izpildītājs teica:— Blan­donība, jūsu cienība, — bet viņa cienība teica: — Trīs­desmit dienas. — Tas viss ritēja kā pulksteņa mehānisms, piecpadsmit sekundes katram klaidonim — un trīsdesmit dienas.

Tie nu gan ir nabaga notrulināti lopiņi, es pie sevis nodomāju. Bet pagaidiet tik, kad nāks mana kārta; es viņa cienībai to lietu «apgaismošu». Kādu laiku snie­dzis savus priekšnesumus, viņa cienība, nez kāda un­tuma urdīts, vienam no mums deva iespēju pacelt balsi. Sagadījās tā, ka šis cilvēks nebija īsts klaidonis. Viņam nepiemita neviena no profesionāla «staiguļa» pazīmēm. Būtu viņš piebiedrojies mums pārējiem pie kādas loko­motīvju ūdens cisternas, kur mēs mēdzām gaidīt preču' vilcienu, mēs nekavējoties būtu noturējuši viņu par «zaļknābi». «Zaļknābis» klaidoņu pasaulē ir sinonīms mīkstpēdiņam. Šis zaļknābis bija jau krietni gados — kaut kas tā ap četrdesmit pieci, cik varēju spriest. Mu­gura tam bija mazliet uzkumpusi, bet seja vēja brāzmu sarievota.

Spriežot pēc stāstītā, viņš ilgus gadus esot bijis sma­gais važonis kādai firmai Ņujorkā, Lokportā (ja vien pareizi atceros). Firmai sācis klāties arvien grūtāk, un beigu beigās, smagajā 1893. gadā, tā izbeiguši savu

darbību. Viņu paturējuši darbā līdz pašām beigām, lai gan beigās darba ne vienmēr bijis. Turpinājumā viņš gari un plaši izklāstīja, cik grūti bijis dabūt darbu {kad tik daudz cilvēku palikuši bez nodarbošanās) turp­mākajos mēnešos. Beidzot, nospriedis, ka varbūt pie Eze­riem būšot vairāk izdevības sameklēt darbu, viņš de­vies uz Bufalo. Protams, cerības sabrukušas, un te nu viņš esot. Tas bija viss.

— Trīsdesmit dienas, — teica viņa cienība un izsauca nākamā klaidoņa vārdu.

Nosauktais klaidonis piecēlās. — Blandonība, jūsu cienība, — sacīja tiesas izpildītājs, un viņa cienība atteica: — Trīsdesmit dienas.

Un tā tas turpinājās: piecpadsmit sekundes un trīs­desmit dienas katram kiaidonim. Taisnības dzirnavas mala smalki. Tā kā rīta stunda bija agra, ļoti iespējams, ka viņa cienība vēl nebija brokastojis un tālab pa­steidzās.

Tomēr manas amerikāņa asinis kūsāt kūsāja. Aiz ma­nis stāvēja daudzās manu amerikānisko senču paau­dzes. Viena no brīvībām, par kurām šie mani priekš­gājēji cīnījušies un krituši, bija taču tiesība uz zvērināto tiesu. Tas bija mans mantojums, kas svaidīts ar viņu svētajām asinīm, un uz mani bija pārgājis pienākums stāvēt un krist par to — Nu, labi, labi, — es draudīgi teicu pie sevis, — paga tik, līdz viņš nonāks pie manis.

Viņš nonāca pie manis. Tika nosaukts mans vārds — lai ņu kāds tas bija, un es piecēlos. Tiesas izpildītājs teica: — Blandonība, jūsu cienība, — un es sāku runāt. Arī tiesnesis sāka runāt tanī pašā brīdī, un viņš teica: — Trīsdesmit dienas. — Es mēģināju protestēt, bet tajā mirklī viņa cienība jau sauca pēc saraksta nākamā klai­doņa vārdu. Viņa cienība apstājās vienīgi tik ilgi, lai pateiktu man: — Muti ciet! — Izpildītājs skarbi norādīja man sēsties. Un nākamajā brīdī nākamais klaidonis jau bija saņēmis savas trīsdesmit dienas un aiznākošajam tās patlaban tika piešķirtas.

Kad nu mēs visi bijām izņemti cauri, katrs «staigulis» dabūjis trīsdesmit dienas, viņa cienība, patlaban gra­sīdamies jau mūs atlaist, pēkšņi pievērsās Lokportas važonim — vienīgajam cilvēkam, kuram bija atļāvis runāt.

— Kāpēc jūs pamētāt savu darba vietu? — viņa cienība vaicāja.

Bet važonis jau bija izklāstījis, kā viņš ticis izmests no darba, un šis jautājums viņu apstulbināja.

— Jūsu cienība, — viņš apjucis ieminējās, — vai si­tas jautajums nav druscitiņās tāds jocīgs?

— Vēl trīsdesmit dienas klāt par darba pamešanu, — viņa cienība noteica, un tiesas sēde bija slēgta. Tads bija iznākums. Važonis dabūja pavisam sešdesmit dienas, kamēr mēs pārējie tikai trīsdesmit.

Mūs atkal novadīja lejā, ieslēdza un padeva brokastis. Tas bija diezgan pieklājīgas brokastis, kādas jau nu cie­tumu brokastis mēdz būt, un tās bija labākās no visām tām, kuras man bija lemts baudīt visu nākamo mēnesi.

Kāds polismens apknieba roku dzelžus ap manas la­bās rokas locītavu. (Ahā, es nodomāju, jauns apvaino­jums. Nu pagaidiet tik, lai es iznāku laukā!) Roku dzelžu otrs gals tika pieslēgts pie kāda nēģera kreisās rokas. Tas bija varen liela auguma nēģeris, krietni garāks par sešām pēdām — viņš bija tik garš, ka viņa roka manējo aiz dzelžiem mazliet vilka augšup, kad mēs stāvējām līdzās. Bez tam viņš bija pats omulīgākais un skrandainākais nēģeris, kādu vien esmu redzējis.

Tādā pašā veidā mūs visus pa pāriem saslēdza kopā. Kad tas bija paveikts, atnesa spožu niķelēta tērauda ķēdi, ko izvēra caur visu roku dzelžu locekļiem, pieslē­dzot pie mūsu ierindas pirmā un pēdējā pāra dzelžiem. Nu mēs visi bijām saķēdēti kopā. Atskanēja komanda soļot, un mēs izgājām uz ielas divu uzraugu apsardzībā. Mums abiem ar stalto nēģeri piekrita goda vieta. Mēs atradāmies gājiena priekšgalā.

Pēc cietuma drūmās kapeņu puskrēslas saules spo­žums ārpusē mūs galīgi apžilbināja. Cik tas tīkams, ne­kad vēl nebiju izjutis tā kā tieši tagad, būdams žva­dzošās ķēdēs saslēgts cietumnieks un zinādams, ka drīz vien skatīšu to pēdējo reizi, šķiroties uz veselu mēnesi. Pa Niagāras Ūdenskritumu pilsētiņas ielām mēs mar­šējām lejup uz dzelzceļa staciju, un ziņkārīgie garām­gājēji mūs apskatīja, it sevišķi kāds tūristu pulciņš viesnīcas verandā, kurai gājām garām.

Mūsu ķēde karājās diezgan vaļīgi, tādēļ žvadzoņa un šķindoņa bija liela, kamēr mēs ik pa divi savietojāmies smēķētāju vagona sēdekļos. Gan pārskaities par var­mācību, kāda nodarīta man un maniem senčiem, es tomēr biju pārāk prozaiski praktisks, lai tāpēc zaudētu galvu. Viss man te bija neparasts un jauns. Priekšā man stāvēja trīsdesmit dienas, pilnas noslēpumu, un es raudzījos apkārt pēc kāda, kam visa šī spēlīte būtu jau pazīstama. Tik daudz jau biju uzzinājis, ka netieku vis sūtīts uz kādu niecīgu cietumiņu ar simt vai vairāk cie­tumniekiem, bet gan uz pilnvērtīgu labošanas iestādi ar pāris tūkstošiem ieslodzīto, kuriem tur jāsēž no des­mit dienām līdz desmit gadiem!

Man aiz muguras, ar rokas locītavu pieslēgts pie kopējās ķēdes, sēdēja drukns, smagnējs, spēcīgi musku­ļots vīrs! Viņam varēja būt kādi trīsdesmit pieci vai

arī četrdesmit gadi. Biju jau viņu ievērojis. Viņa acu kaktiņos manīju humoru un laipnu smaidu. Citādi viņš man likās īsts dzīvnieks bez kādiem tikumības princi­piem, ar visām dzīvnieciska radījuma kaislībām un bra­vūrīgi varmācīgo spēku. Kas viņu manas acīs paglāba, kas darīja viņu man pieņemamu, bija tieši šie acu kaktiņi — šis humors un omulīgais laipnīgums, kāds piemīt nesakaitinātam zvēram.

Viņš nu kļuva mans «maizes kumoss». Es sāku viņam «pielaizīties». Kamēr mans ķēdes biedrs, staltais nēģe­ris, grudzinādams un smiedamies gaudās par kādu veļas mazgātavu, kura šim nu arestēšanas pēc droši vien iešot secen, un kamēr vilciens ripoja tuvāk Bufalo pilsē­tai, es runājos ar vīru aizmugures sēdeklī. Viņa pīpe bija tukša. Es to piebāzu ar savu dārgo tabaku — no vienas pašas šādas pīpes būtu pieticis ducim cigarešu. Nudien, jo ilgāk mēs runājām, jo vairāk es pārliecinājos, ka šis cilvēks tiešām ir man īstais «kumoss», un es dalījos ar viņu visā savā tabakā.

Esmu, tā sakot, elastīga rakstura cilvēks un pietie­kami labi pazinu dzīvi, tādēļ spēju iekļauties gandrīz visos apstākļos. Visiem spēkiem centos pielāgoties arī šim cilvēkam, kaut gan ne sapņot nesapņoju, cik ār­kārtīgi noderīgs viņš man būs. Viņš vēl ne reizes ne­bija uzturējies minētajā labošanas iestādē, uz kuru pat­laban devāmies, toties bija nosēdējis pa vienam, diviem un pa pieciem «brītiņiem» dažādās citās labošanas iestādēs («brītiņš» ir1 gads), un viņš bija pārpilns gudrības. Mēs kjuvām pavisam draudzīgi, un manu sirdi viņš ieguva, piekodinādams, lai visur sekoju viņa vadībai. Viņš mani uzrunāja par Džeku, un arī es viņu uzrunāju par Džeku.

Vilciens apstājās kādā stacijā jūdzes piecas šaipus Bufalo, un mēs, dzīvā ķēde, kāpām laukā. Neatceros vairs, kā šo staciju sauca, bet esmu pārliecināts, ka tā bija vai nu Roklina, Rokvūda, Blekroka, Rokāstla vai arī Ņukāstla. Lai nu kāds bija šās vietas nosaukums, kājām mums vajadzēja iet tikai nelielu gabaliņ-u, tad mūs sasēdināja tramvajā. Tas bija vecmodīgs tramvaja vagons, kuram sēdekļi stiepās gar abām malām visā garumā. Visus pasažierus, kas sēdēja vienā pusē, lūdza savietoties pretējā, un mēs, spalgi šķindinādami ķēdi, ieņēmām viņu vietas. Atceros, ka sēdējām tiem tieši pretī, un atceros arī, cik izbiedētas sejas rādīja sievietes, kuras mūs, bez šaubām, turēja par notiesātiem slepka- vam un banku aplaupītājiem. Es raudzīju piešķirt sev pēc iespējas negantu izskatu, bet mans ķēdes biedrs, šis pārmērīgi omulīgais nēģeris, nemitīgi bolīja acis, smējās un neaprimis skaitīja: — Ak kungs, ak kungs!

Izkāpuši no tramvaja, mēs vēl gabaliņu pagājāmies, un tad mūs ieveda Eri apgabala labošanas iestādes kan­torī. Te mūs vajadzēja reģistret, un tātad arī šajos re­ģistros būs atrodams viens vai otrs no maniem vārdiem. Bez tam mums darīja zināmu, ka jāatstāj kantorī visas mūsu vērtslietas: nauda, tabaka, sērkociņi, kabatas naži un tā tālāk.

Mans jaunais paziņa, pavērsies pret mani, papurināja galvu.

— Ja neatstāsiet savas mantiņas šepat, jums tās kon­fiscēs tur iekšpusē, — ierēdnis brīdināja.

Mans paziņa tomēr vēl arvien purināja galvu. Viņa rokas pa tam veikli rosījās, slēpjot šīs kustības aiz citu biedru mugurām. (Roku dzelži mums jau bija noņemti.) Es viņu pavēroju un, sekodams viņa paraugam, iesēju kabatas lakatiņā visas tās lietiņas, ko gribēju ņemt līdzi. Šos sainīšus mēs abi aizbāzām aiz krekla. Ievēroju, ka mūsu pārējie apcietinātie biedri, ja neskaita vienu vai divus, kuriem bija pulksteņi, nenodeva savu īpašumu kantora ierēdņiem. Viņi bija nolēmuši kādā nekādā ceļa slepus paņemt to līdz, cerēdami uz labu izdošanos, to­mēr nebija tik gudri kā mans paziņa, jo nesavīstīja savu mantību sainītī.

Mūsu līdzšinējie sargi savāca roku dzelžus līdz ar ķēdi un devās atceļā uz Niagāras Ūdenskritumiem, bet mūs jaunu sargu pavadībā aizvadīja tālāk cietuma ēkā. Kamēr vēl uzkavējāmies kantorī, mūsu skaits tika pa­pildināts ar citiem pulciņiem tikko kā atvestu apcieti­nāto, tā ka tagad mūsu gājienā bija cilvēku četrdesmit vai piecdesmit.

Tad nu ziniet jūs, kas nekad neesat bijuši apcietināti, ka kustība liela cietuma iekšienē ir tikpat ierobežota kā tirdzniecība viduslaikos. Ja kāds reiz atrodas labošanas

iestādē, viņš nevar vis staigāt apkārt, kā iepatīkas. Jau pēc nedaudziem soļiem viņš atduras pret lielam tērauda durvīm vai vārtiem, kas arvien stāv noslēgti. Mums vajadzēja doties uz frizētavu, tomēr šo gaitu ar­vien kavēja nepieciešamība atslēgt durvis mūsu priekšā. Tā mēs arī pakavējāmies pirmajā «hallē», kurā bijām iegājuši. «Halle» nav vis parasta priekštelpa. Iedomājie­ties iegarenu kubu, kas celts no ķieģeļiem un slienas sešu stāvu augstumā, pie tam katru stāvu veido kameru rinda, teiksim, piecdesmit kameras rindā, — nu, īsi sakot, iedomājieties milzīgu kubu no bišu šūnām. Novietojiet šo kubu uz zemes un uzceliet ap to ēku ar jumtu virsū un sienām ārpusē. Šāds kubs līdz ar aptverošo celtni tad nu izveido «halli» Eri apgabala labošanas iestādē. Pie tam vēl, lai pilnveidotu šo gleznu, iztēlojieties šauru gale­riju ar tērauda margām; tā stiepjas visā garumā gar katru kameru virkni, un abos iegarenā kuba galos visas šīs galerijas no abām pusēm savienotas ar veselu sis­tēmu šauru tēraudā trepīšu, kas atgādina glābšanas kāpnes ugunsgrēka gadījumiem.

Mūs apstādināja pirmajā hallē, lai uzgaidītu kādu sargu, kas atslēgs durvis. Šur tur kustējās svītrainos cietumnieku svārkos ģērbti ieslodzītie ar īsi apcirptiem matiem un noskūtām sejām. Vienu šādu cietumnieku es ievēroju mums virs galvas trešās kameru rindas gale­rijā. Viņš stāvēja, pārliecies pār margām un atspiedis pret tām rokas, un acīm redzami neveltīja mūsu at­nākšanai ne mazāko vēfību. Viņš šķita raugāmies kaut kur tukšumā. Mans paziņa izdvesa klusu, šņācošu skaņu. Ieslodzītais pavērās lejup. Abi apmainījās nez kādiem žestiem. Tad mana paziņas kabatas lakatā ietī­tais sainītis aizlidoja pa gaisu. Cietumnieks to notvēra, zibens ātrumā tas bija nozudis aiz viņa krekla, un atkal viņš vērās tukšumā. Paziņa lika man sekot viņa piemē­ram. Es novēroju izdevīgu brīdi, kad sargs uzgrieza muguru, un arī mans sainītis sekoja iepriekšējam, pa­slēpdamies aiz šā cietumnieka krekla.

Mirkli vēlāk durvis tika atslēgtas, un mēs visi rindā sagājām frizētavā. Tur atradās vairāki vīrieši ieslodzīto svītrainajos ģērbos. Tie bija cietuma bārddziņi. Te bija arī vannas, karsts ūdens, ziepes un sukas. Mums pavēlēja izģērbties un nomazgāties, pie tam ikvienam vajadzēja noberzt sava kaimiņa muguru, — galīgi lieka piesardzība gan bija šī piespiestā pelde, jo cietums mu­džēt mudžēja no kukaiņiem. Pēc mazgāšanās mums katram izdeva audekla maisu drēbēm.

— Salieciet visas savas drēbes maisos, — sargs teica. — Labāk i nemēģiniet ievilkt kaut ko sev līdzi. Jums plikiem rindā būs jāiet uz pārbaudi. Tie, kam piespries­tas trīsdesmit dienas vai mazāk, lai patur kurpes un bikšturus. Kam vairāk par mēnesi, tie lai nepatur nekā.

Šis paziņojums visus samulsinaja. Kā gan kails cil­vēks varētu slepeni kaut ko iznest cauri pārbaudei? Vie­nīgi mēs ar savu paziņu bijām nodrošināti. Bet nu pie darba ķērās cietuma bārddziņi. Viņi staigāja pa nabaga jaunpienacēju baru, laipni piedāvādamies pieņemt gla­bāšanā viņu dārgos sīkumiņus un solīdamies tos atdot vēl šodien pat. Šie bārddziņi bija īsti filantropi, — ja spriež pēc viņu runāšanas. Varbūt vienīgi notikums ar Fra Lipo Lipi bet citādi gan nebūs redzēta tik veikla aptīrīšana. Sērkociņi, tabaka, smēķējamais papīrs, pī­pes, naži, naudā un viss kas cits tā vien lidoja aiz bārdskuvju ietilpīgajiem krekliem. Viņi pilnīgi pietūka no laupījuma, bet sargi izlikās nekā neredzam. īsi sakot, atpakaj nekas netika atdots. Bārddziņiem ne prātā ne­nāca šķirties no tā, ko ieguvuši. Viņi to uzskatīja par savu likumīgo īpašumu. Šie te bija frizētavas mesli. Šajā cietumā, kā vēlāk uzzināju, bija vairāki meslu veidi; un arī man pašam bija lemts kļūt par meslu ievā­cēju — ar sava jaunā paziņas gādību.

Šai frizētavā stāvēja vairāki krēsli, un bārddziņi strā­dāja veikli. Šeit skūšana un matu griešana gāja no rokas tik žigli, kā vēl nekur nebiju redzējis. Cietumnieki paši ieziepējās, un tad bārddziņi tos skuva — vienu vīru mi­nūtē. Matu griešana vilkās mazliet ilgāk. Trijās minūtēs astoņpadsmitgadīgā jaunekļa pūkas bija nokašātas no manas sejas, bet pauris gluds kā biljarda bumba, kaut arī ar tikko manāmiem matu rugājiem. Bārda un ūsas nozuda tāpat kā mūsu drēbes un cita mantība.

Goda vārds, kad visi bijām šādi apstrādāti, mēs iz­skatījāmies pēc īstas neliešu salases. Līdz tam nemaz nebiju atģidis, cik nejēdzīga īstenībā ir mūsu āriene.

Tad nācā ierinda, kurā mēs — kādi četrdesmit vai piecdesmit — sastājāmies kaili kā Kiplinga varoņi, kas uzbruka Lungtungpenai. Mūs pārmeklēt bija viegli. Te jau bija vienīgi mūsu kurpes un mēs paši. Diviem vai trim gudrgalvjiem, kas nebija uzticējušies bārddziņiem, tūdaļ uzgāja viņu mantību, kuru — proti, tabaku, pīpes, sērkociņus un sīknaudu — turpat uz vietas konfiscēja. Kad tas bija galā, mums atnesa jaunos apģērbus — iz­turīgus cietumnieku kreklus, kā arī svārkus un bikses ar spilgtām svītrām. Es agrāk biju turējies pie iedomas, ka svītraino cietumnieka tērpu cilvēkam uzģērbj tikai tad, ja viņš notiesāts par smagu noziegumu. Nu šī iedoma sabruka, es apvilku šo apkaunojuma amattērpu un pirmo reizi izbaudīju, ko nozīmē soļot cietumnieku ierindā.

Virknē pa vienam, cieši cits aiz cita, katrs turot rokas uz priekšējā pleciem, mēs iesoļojām citā lielā hallē. Šeit mūs sastādīja pie sienas garā rindā un lika atbraucīt kreisās rokas piedurkni. Jauns medicīnas stu­dents savā prakses laikā vingrinādamies pie tādiem lopiņiem kā mēs, nostaigāja gar ierindu. Viņš mūs sa- potēja tieši četrreiz ātrāk, nekā bārddziņi bija skuvuši. Pēdīgi mūs nobrīdināja, lai sargāmies kaut kur pie- bružāt roku stilbus, bet lai ļaujam asinīm sažūt, izvei­dojot kreveli, un tad rriūs aizveda uz kamerām. Te nu mēs ar paziņu šķīrāmies, tomēr iepriekš viņš vēl pa­manījās man iečukstēt: — Izsūc poti!

Tiklīdz biju ieslēgts, tūdaļ izsūkāju brūcīti rokas stilbā pavisam tīru. Vēlāk redzēju cilvēkus, kas to nebija darījuši, — viņu rokās izveidojās šaušalīgi dobuļi, tādi, ka es tur būtu varējis vai dūri iebāzt. Paši vainīgi. Kālab neizsūkāja!

Manā kamerā atradās vēl otrs vīrs. Mums nu vaja­dzēja kļūt par kameras biedriem. Tas bija jauns, za­ļoksnējs puisis, nerunīgs, bet ļoti spējīgs zēns, tiešām patīkams, — tādu katru dienu nesastapsi, — kaut gan tikko kā bija nosēdējis divus gadus kādā Ohaio labo­šanas iestādē.

Nebijām vēl uzturējušies savā kamerā ne pusstundu, kad pa galeriju lēnā garā piesoļoja kāds ieslodzītais un palūkojas pa durvīm iekšā. Tas bija mans paziņa. Viņš paskaidroja, ka šim esot piešķirta brīvība staigāt pa halli. Viņa kameru atslēgšot sešos no rīta un neaizslēg­šot agrāk par deviņiem vakarā. Viņš esot pazīstams ar šās halles «spēka mitriķiem», tāpēc nekavējoties ieteikts par uzticamu amatam, ko apzīmē ar nosaukumu «halles vīrs». Cilvēks, kas viņu ieteicis, arī esot no uzticamajiem cietumniekiem, to dēvējot par «pirmo halles vīru». Šajā hallē esot trīspadsmit halles vīri. Desmit no tiem iz­pildot katrs savas kameru galerijas uzrauga pienāku­mus, bet pār viņiem stāvot pirmais, otrais un trešais halles vīrs.

Mums, jaunatnācējiem, — tā mans paziņa paskaid­roja, — būšot jāpaliek kamerās visu atlikušo dienas daļu, lai dotu potei iespēju iedarboties. Nākamajā rītā mūs izvedīšot spaidu darbos cietuma p-agalmā.

— Tomēr tevi es no šā darba izpestīšu, cik drīz vien varēšu, — viņš apsolīja. — Uzsperšu gaisā vienu no halles vīriem.un iedabūšu tevi viņa vietā.

Viņš aizbāza roku aiz krekla, izvilka mutautiņu, kurā atradās manas dārgās mantiņas, pa stieņu spraugu pa­deva to man un atkal aizgāja atpakaļ pa galeriju.

Es atraisīju sainīti. Viss bija, kā ielikts. Netrūka pat neviena vienīga sērkociņa. Sadalīju tabaku cigarešu tīšanai ar savu kameras biedru. Kad grasījos uzraut sērkociņu, lai aizkūpinātu smēķi, viņš atturēja mani. Abiem mums guļamās lažas sedza nodilusi, netīra va­tēta sega. Viņš noplēsa šauru strēmeli no plānā auduma un cieši saritināja tievā, garā cilindrveida tīstoklī. To viņš aizdedzināja ar vērtīgo sērkociņu. Cieši saritinātais kokvilnas drānas tīstoklītis nedega ar liesmu. Tā gals tikai apogļojās un gausi gruzdēja. Tas varēja gruzdēt stundām ilgi, un mans kameras biedrs to sauca par «posu». Kad tas bija nogruzdējis pavisam īss, neva­jadzēja nekā vairāk kā tikai izgatavot jaunu posu, pie­likt tā galu pie iepriekšējā un papūst uz tiem, pārnesot kvēli no viena uz otru. Nudien mēs būtu varējuši dot norādījumus Prometejam, kā saglabāt uguni.

Ap pulksten divpadsmitiem pasniedza pusdienas.

Mūsu kameras durvju apakšdaļā atradās neliela at­vere — it kā cāļu staigājamās durtiņas putnu audzē­tavā. Pa to tad mums iestūma divas ņukas sakaltušas maizes un divus trauciņus ar «viru». Viena viras porcija sastāvēja no apmēram kvartas karsta ūdens, kūra virs­pusē peldēja vientuļš tauku ripulītis. Ak jā, ūdenim bija klāt arī mazliet sāls.

Mēs izstrēbam viru, bet maizi neēdām. Ne jau tāpēc, ka nejustu izsalkumu vai ka maize būtu nebaudāma. Ta bija gluži laba maize. Taču mums bija savi iemesli. Mans kameras biedrs bija atklājis, ka mūsu kamera čum no blaktīm. Visās spraugās un plaisās starp ķie­ģeļiem, kur apmetums bija atbirzis, plauka un zēla ve­selas kolonijas. To iemītnieki devās sirojumos pat gaiša dienas laikā un simtiem vien rāpačoja pa sienām un griestiem. Mans kameras biedrs bija labi skolots šo kustoņu paražās. Gluži kā Cailds Rolands viņš bez­bailīgi cēla spalgo kaujas tauri pie lūpām. Tāds cīniņš vēl nav pieredzēts. Tas vilkās stundām ilgi un bija īsta asinspirts. Un, kad pēdējie pārpalicēji bija patvērušies savos ķieģeļu un apmetuma cietokšņos, mūsu darbs vēl bija veikts tikai pa pusei. Pilnām mutēm mēs zelējam maizi, līdz tā kļuva staipīga kā tepe. Ja kāds bēgošs karotājs iemuka šķirbā starp ķieģeļiem, mes nekavējo­ties iemūrējām to ar sakošļātas maizes piciņu. Tā mes pūlējāmies, līdz gaisma metās krēslaina un ikviens do­bums, sprauga un slēptuve bija noslēgta. Šermuļi man skrien pār kauliem, iedomājoties to bada nāves un ka­nibālisma traģēdiju, kādai turpmāk vajadzēja norisinā­ties aiz šīm ar maizi aizmūrētajām cietokšņu sienām.

Mēs atkritām uz lāviņām pārguruši un izsalkuši, gai­dīdami vakariņas. Šodien bija krietni strādāts. Nākama­jās nedēļās mums vismaz nevajadzēs ciest no šiem kukaiņu karapūļiem. Mēs bijām atteikušies no pusdie­nām, cenzdamies glābt savu ādu uz vēdera rēķina; to­mēr jutāmies apmierināti. Ak vai, cik nevērtīgi ir cilvēka pūliņi! Tikko mūsu ilgstošais darbs bija galā, kāds sargs atslēdza mūsu durvis. Patlaban notika cie­tumnieku pārvietošana, un mūs pārveda un ieslēdza citā kamerā divas galerijas augstāk.

Nākamajā rītā kameras atslēdza jo agri, un' lejā, hallē, mēs, vairāki simti ieslodzīto, sastājušies cietum­nieku ierindā, izmaršējām cietuma pagalmā, lai ķertos pie darba. Eri kanāls tek tieši gar Eri apgabala labo­šanas iestādes aizmugurējo pagalmu. Mūsu uzdevums bija izkraut kanāla liellaivas, uz pleciem nesot iekšā cietumā milzīgus stutmalkas bluķus dzelzceļa gulšņu lielumā. Strādādams es vēroju apkārtni un pētīju izde­vību bēgšanai. Izredzes bija ļoti bēdīgas. Augšā pa mūra valni soļoja ar automātiskām šautenēm bruņoti sarg- zaldāti, un bez tam vēl, kā man stāstīja, sargtornīšos esot novietoti ložmetēji.

Es neko vis nebēdāju. Mēnesis jau nav tik ilgs laiks. Pavadīšu šeit šīs trīsdesmit dienas un šo to pievienošu savam materiālu krājumam, ko, brīvībā izkļuvis, biju nodomājis izmantot pret šīm tiesas un taisnības har­pijām. Es vēl parādīšu, ko spēj amerikāņu puisis, ja viņa tiesības un privilēģijas bradā kājām tā kā manējās. Man bija laupītas tiesības uz zvērinātajiem tiesas sēdē; man bija laupītas tiesības aizstāvēties par savu vainu vai nevainību; man vispār bija laupīta tiesa (jo nevarēju atzīt, ka tas, ko biju pieredzējis Niagāras Ūdenskritumu pilsētiņā, būtu tiesa); man netika atļauts sazināties ne ar advokātu, ne arī ar kādu citu, tādējādi laupot man tiesības iesniegt lūgumu par habeas corpus piemērošanu; seju man noskuva, matus apgrieza līdz ādai, manu augumu ieģērba cietumnieka svītrainajās drēbēs; biju spiests smagi strādāt, ieturot ūdens un maizes diētu, un soļot apkaunojošā cietumnieku ierindā, kamēr virs manis stāvēja bruņoti sargi, — un par ko tas viss? Ko es biju nodarījis? Kādu noziegumu biju pastrādājis pret Nia­gāras Ūdenskritumu labajiem pilsoņiem, ka pār mani vajadzētu gāzties šādai atriebībai? Nebiju pat pārkāpis viņu noteikumu par «gulēšanu ārpus dzīvojamām tel­pām». Tonakt pārnakšņoju aiz viņu pilsētas teritori­jas — laukos. Netiku pat ubagojis barību vai diedelējis «sīknaudiņu» viņu ielās. Neko citu nebiju darījis kā vien gājis pa viņu trotuāru un raudzījies uz viņu ūdens­kritumu, kas nevienam nebija vajadzīgs. Kas tas par noziegumu? Juridiski nejutos vainīgs itin nekādā no­darījumā. Labi, labi, gan es viņiem parādīšu, kad tikšu laukā.

Otrā dienā aprunājos ar kādu sargu. Gribēju aizsūti! pēc advokāta. Sargs tikai noņirdzās par mani. Pārējie sargi tāpat. Es tiešām biju atgriezts — vismaz no ārējās pasaules. Mēģināju izsūtīt vēstuli no cietuma, bet uz­zināju, ka cietuma priekšniecība visas vēstules pārlasot un cenzējot vai konfiscējot un ka «īslaicīgajiem» vispār neesot atļauts rakstīt vēstules. Mazliet vēlāk lūkoju «izdabūt» vēstules ārā no cietuma ar cilvēkiem, kurus atsvabināja, bet uzzināju, ka tie pārmeklēti un ka vēs­tules atrastas un iznīcinātas. Neko darīt. Tas viss tikai vēl palīdzēs vērst sūdzību negantāku, kad būšu ticis ārā.

Bet ar laiku es «šo to liku aiz auss». Dzirdēju no­stāstus par policiju, tiesām un advokātiem — neticamus un šausmīgus. Cietumnieki stāstīja man briesmu lietas par saviem personīgajiem piedzīvojumiem ar policiju lielajās pilsētās. Un vēl briesmīgākas lietas viņi teicās dzirdējuši par cilvēkiem, kas miruši policijas rokās un tālab vairs nevarot nodot liecību par sevi. Pēc daudziem gadiem Leksovas komitejas protokolos dabūju lasīt pa­tiesus notikumus — vēl drausmīgākus par tiem, ko man stāstīja šejienieši. Tomēr tajā laikā, savas cietumniecī- bas pirmajās dienās, es tikai pazobojos par dzirdēto.

Dienām ejot savu gaitu, manī pamazām tomēr modās, sapratne, jo te, šajā cietumā, pats savām acīm noskatī­jos neticamas un šausmīgas lietas. Un, jo dziļāku sa­prašanu guvu, jo dziļāks auga mans respekts pret likuma asinssuņiem un pret visu krimināltiesību iestādījumu.

Niknums noplaka, toties'uzplūda bailulības paisums. Pēdīgi ar skaidrām acīm ieskatīju, pret ko īsti biju gribējis sacelties. Es kļuvu mīksts un pazemīgs. Dienu no dienas atskārtu arvien skaidrāk, ka, brīvībā izkļuvis, nekodu dumpi neuzsākšu. Vienīgais, ko es kāroju, kad būšu ticis laukā, bija iespēja pazust no šās apkaimes jo drīzāk, jo labāk. Un tieši to es arī darīju, tikko biju ticis uZ brīvām kājām. Es turēju mēli aiz zobiem, stai­gāju uz pirkstgaliem un pa līčloču ceļiem lavījos uz Pensilvāniju, tagad būdams daudz gudrāks un pa­zemīgāks vīrs.