STĀSTI

DĪVAINS STARPGADĪJUMS

Kapitālists jeb rūpniecības oligarhs Rodžers Vandervnters, kas minēts šinī stāstījumā, identificēts kā devītais Vandervoteru ģime­nes līnijā, kuri simtiem gadu kontrolēja visas kokvilnas fabrikas Dienvidos. 5ā Rodžera Vandervotera uzplaukuma laiks bija pēdējie gadu desmiti divdesmit sestajā gadsimtā pēc Kristus; tas ir piek­tais gadsimts šausmīgajā rūpniecības oligarhijā, kura uzzēla uz iepriekšējās, republikāniskās iekārtas drupām.

No būtiskiem pierādījumiem esam smēluši neapšaubāmu infor­māciju, ka turpmāk iespiesto stāstījumu nav bijis atļauts uzrakstīt līdz pat divdesmit devītajam gadsimtam. Attiecīgajā periodā ne tikvien bija ar likumu noliegts rakstīt vai iespiest šāda satura sa­cerējumus, bet strādnieku šķira ari bija tik neizglītota, ka tikai retos gadījumos tās pārstāvji pārvaldīja prasmi lasīt un rakstīt. Tas bija drūms periods, kad vara piederēja pārcilvēkam, pēc kura

terminoloģijas lielā ļaužu masa tika raksturota ar vārdu «lopu, bars». Jebkuru izglītību uzlūkoja ar nepatiku un centās iznīdēt. Sā perioda noteikumu krājumos var uziet ziņas par melno likumu, - kas par ikviena jebkuras šķiras cilvēka vislielāko pārkāpumu iz­sludināja pat tikai mēģinājumu mācīt alfabētu kādam strādnieku šķiras loceklim. Tik stingri norobežot izglītību vienīgi par valdo­šās šķiras privilēģiju bija nepieciešdms, ja šī šķira gribēja palikt pie varas.

Visa iepriekš aprādītā rezultātā attīstījās profesionāli stāstu teicēji. Sos stāstu teicējus algoja oligarhija, un viņu teiktie stāsti bija leģendāri, mītiski, romantiski un pilnīgi nekaitīgi. Tomēr brī­vības gars nekad pilnībā neiznīka, un aģitatori, izlikdamies par stāstu teicējiem, sludināja vergu šķirai sacelšanos. Ka šeit ievie­toto stāstu oligarhi bija aizlieguši, to mēs esam pārbaudījuši Eš- berijas kriminālpolicijas tiesas sēžu protokolos, pēc kuriem 2734. gada 27. janvāri kāds Džons Tarnijs atzīts par vainīgu šā stāsta atstāstīšanā strādnieku dzertuvē un notiesāts uz pieciem gadiem spaidu darbos boraka raktuvēs Arizonas tuksnesī. — Izdevēja p iez i m e.

Dīvains starpgadījums

Uzklausiet, mani brāļi, nu es jums pastāstīju stāstu par kādu roku. Tā bija Toma Diksona roka, un Toms Diksons bija pirmklasīgs audējs sava kunga un saimnieka — elles suņa Ro- džera Vandervotera fabrikā. Šo fabriku dēvēja par «Pekles zaņķi» … protams, tā to sauca vergi, kas tajā strādāja, un, manuprāt, tie jau nu zināja vislabāk; tā atradās Kjngsberijā, pilsētas pretējā pusē, nevis tajā, kur stāvēja Vandervotera vasaras pils. Jūs nezināt, kur atrodas Kingsberija? Daudz ko jūs nezināt, mani brāļi, un tas ir ļoti bēdīgi. Tas ir tāpēc, ka jūs neapzināties esam vergi. Kad būšu pastāstījis jums šo stāstu, man gribētos nodibināt jūsu vidū pulciņu, kur jūs mācītos lasīt rakstītus un iespiestus vārdus. Mūsu kungi lasa un raksta, viņiem pieder daudz grāmatu, un tālab arī viņi ir mūsu kungi, dzīvo pilīs un neko nestrādā. Kad smagā darba strādnieki iemācīsies lasīt un rak­stīt — itin visi, — viņi kļūs stipri; šo spēku viņi izlietos, lai sarautu savas važas, un tad vairs nebūs ne kungu, ne vergu.

Kingsberija, mani brāļi, atrodas vecajā Alabāmas štatā. Jau trīssimt gadu Vandervoteriem pieder Kings­berija ar visiem vergu laidariem un fabrikām, kā arī vergu laidari un fabrikas daudzās citās vietās un štatos. Jūs jau esat dzirdējuši par Vandervoteriem — kurš gan -nebūtu dzirdējis? — bet nu es jums pastāstīšu par vi­ņiem šo to tādu, ko jūs vēl nezināt. Pats pirmais Van- dervoters bija vergs, tāpat kā jūs un es. Vai sapratāt? Viņš bija vergs, bet tas bija vairāk nekā pirms trīssimt gadiem. Viņa tēvs bija atslēdznieks Aleksandra Barela vergu laidarā, bet māte — veļas mazgātāja tajā pašā laidarā. Par to nevar būt nekādu šaubu. Stāstu jums tīru patiesību. Tā ir vēsture. Tas ir iespiests — līdz pē­dējam vārdam — mūsu kungu vēstures grāmatās, ku­ras jūs nevarat izlasīt, jo jūsu kungi negrib ļaut jums mācīties lasīt. Paši varat saprast, kālab viņi negrib ļaut jums mācīties lasīt, ja jau grāmatās rakstītas tādas lietas. Viņi to zina, un viņi ir ļoti gudri. Ja jūs lasīsiet šādas lietas, jums zudīs bijība pret jūsu kungiem, un tas taču būtu ļoti bīstami … jūsu kungiem. Bet es to zinu, jo protu lasīt, un es jums pastāstīšu, ko pats savām acīm esmu izlasījis mūsu kungu vēstures grā­matās.

Pirmā Vandervotera vārds nebija Vandervoters; viņu sauca par Vendžu — Bilu Vendžu, un viņš bija atslēdz­nieka Jerdžisa Vendža un veļas mazgātājas Lores Kārn- lijas dēls. Jaunais Bils Vendžs bija spēcīgs. Viņš būtu varējis palikt pie vergiem un vest tos uz brīvību; tomēr to viņš nedarīja, viņš pakalpoja kungiem, un par to viņam labi samaksāja. Savu kalpošanu viņš sāka jau no mazotnes, kļūdams par spiegu dzimtajā vergu lai­darā. Ir zināms, ka viņš ziņojis pats par sava tēva dum­pīgajiem izteicieniem. Tas ir patiess notikums. Pats sa­vām acīm esmu to lasījis protokolos. Viņš bija pārāk noderīgs vergs, lai paliktu vergu laidarā. Aleksandrs Ba­rels viņu izņēma no turienes vēl puikas gados, un viņam tika iemācīts lasīt un rakstīt. Viņam iemācīja vēl daudz ko citu un tad ieskaitīja valdības slepenajā dienestā. Pro­tama lieta, ka viņš vairs nevalkāja verga drēbes, ja nu tikai tajās reizēs, kad pārģērbies lūkoja izdibināt vergu noslēpumus un sazvērestības. Tas bija viņš, toreiz tikai astoņpadsmit gadu vecs, kas noveda līdz tiesai un nāves sodam elektriskajā krēslā lielo varoni un labo biedru Ralfu Džeikobusu. Skaidrs, jūs visi esat dzirdējuši Ralfa Džeikobusa svēto vārdu, bet tas jums būs jaunums, ka nāvē viņu noveda pirmais Vandervoters, kura vārds tolaik bija Vendžs. Es to zinu. Par to esmu la­sījis grāmatās. Grāmatās lasāms vēl daudz kas tikpat interesants.

Pēc tam kad Ralfs Džeikobuss bija miris kauna pilnā nāvē, Bila Vendža vārds uzsāka savas dauzdkārtējās izmaiņas. Tālu un plaši viņš kļuv.a pazīstams ar iesauku «Blēdīgais Vendžs». Slepenajā dienestā viņš kāpa augstu, un viņam atlīdzināja bagātīgi, tomēr kungu šķi­ras loceklis viņš neskaitījās. Vīrieši jau bija ar mieru, ka viņš par tādu kļūtu, bet kungu šķiras sievietes attei­cās Blēdīgo Vendžu pieņemt par savējo. Blēdīgais Vendžs lieliski kalpoja saviem kungiem. Pats viņš bija cēlies no vergiem un labi pazina vergu paražas. Viņu nevarēja apmānīt. Tajās dienās vergi bija dūšīgāki nekā tagad, tie allaž vien centās iegūt brīvību. Un Blēdīgais Vendžs bija visur, uzokšķerēja visus viņu nodomus un sazvērestības, izjaukdams visus šos nodomus un sa­zvērestības un nogādādams vergu vadoņus uz elektriskā krēsla. 2255. gadā viņa vārdu apmainīja vēlreiz. Tas bija tajā gadā, kad izcēlās lielais dumpis. Novados, kas atrodas rietumos no Klinšu kalniem, septiņpadsmit mil­joni vergu drosmīgi centās pārvarēt savus kungus. Kas zina — varbūt, ja nedzīvojis Blēdīgais Vendžs, viņiem būtu laimējies? Bet Blēdīgais Vendžs dzīvoja — un pie tam ļoti rosīgi. Šo notikumu laikā kungi piešķīra viņam virspavēlnieka varu. Pēc astoņiem cīņas mēnešiem bija apkauti miljons trīsimt piecdesmit tūkstoši vergu. Vendžs, Bils Vendžs, Blēdīgais Vendžs, tos nokāva, viņš apspieda lielo dumpi. Viņu izšķērdīgi atalgoja, un viņa rokas bija tik sarkanas no vergu asinīm, ka pēc tam viņu sauca par Asiņaino Vendžu. Redziet nu, mani brāļi, cik daudz interesanta var atrast grāmatās, ja vien prot tās lasīt. Un varu jums apzvērēt — grāmatās ir arī daudz kas cits, pat vēl interesantāks. Un, ja vien jūs gribētu mācīties kopā ar mani, gada laikā jūs paši varētu lasīt šīs grāmatas — ko nu, jau pēc sešiem mē­nešiem dažs labs no jums spētu pats tās izlasīt.

Asiņainais Vendžs piedzīvoja sirmu vecumu, un visu laiku līdz pat pēdējām mūža dienām kungi viņu aicināja savās domēs; tomēr par kungu tie yiņu nepadarīja. Viņš taču, redziet, savas acis bija atvēris vergu laidarā. To­mēr atalgojums viņam bija, ak vai, cik lielisks! Viņam piederēja ducis piļu, kur dzīvot. Viņam, kas pats nebija kungs, piederēja tūkstošiem vergu. Jūrā viņam stāvēja milzīga izpriecu jahta, īsta peldoša pils, un arī vesela sala okeānā bija viņa īpašums — desmittūkstoš vergu tajā lēja sviedrus kafijas plantācijās. Tomēr vecuma dienās viņš bija vientuļš, jo dzīvoja atšķirti, brāļu vergu ienīsts, bet tie, kam viņš kalpoja, uzlūkoja viņu no augšas un atteicās kļūt par brāļiem. Kungi to nici­nāja, — tālab ka dzimis verdzībā. Viņš mira bezgalīgi bagāts, bet mira šausmīgā nāvē, sirdsapziņas spīdzi­nāts, nožēlodams'visu, ko darījis un nolādēdams savu asinīm aptraipīto vārdu.

Bet viņa bērniem bija cits liktenis. Tie nebija dzimuši vergu laidarā, un ar toreizējā galvenā oligarha Džona Morisona īpašu likumu tos paaugstināja par kungu šķi­ras piederīgajiem. Ar to tad arī Vendža vārds pazuda no vēstures lappusēm. Tas pārvērtās par Vandervoterū, un Džesons Vendžs, Asiņainā Vendža dēls, kļuva Dže­sons Vandervoters, Vandervoterū cilts dibinātājs. Bet 1as notika pirms trim gadu simteņiem, un šodienējie Vandervoteri aizmirsuši savu izcelšanos, iedomādamies, ka viņu miesas veidotas no pavisam citas vielas nekā jūsējās, manējās un visu pārējo vergu miesas. Bet es jums vaicāju: kā gan vergs var kļūt par cita verga kungu? Un kā gan verga dēls var kļūt par daudzu vergu kungu? Uz šiem jautājumiem nu jums jāatbild pašiem, tikai nepiemirstiet, ka iesākumā Vandervoteri bija vergi!

Un nu, mani brāļi, es atgriezīšos pie sava stāsta sā­kuma, lai paustu jums par Toma Diksona roku. Ro-

džera Vandervotera fabriku Kingsberijā pelnīti iesauca par «Pekles zaņķi», bet cilvēki, kas tajā mocījās, ka paši dzirdēsiet, bija tikai cilvēki. Tur mocījās arī sievie­tes un bērni, sīki, mazi bērniņi. Visiem, kas tur strā­dāja, pēc likuma pienācās parastās vergu tiesības, bet tikai pēc likuma, jo daudzas tiesības tiem atrāva abi Pekles zaņķa uzraugi Džozefs Klensijs un Ādolfs Mansters.

Tas ir garš stāsts, bet to visu es jums nestāstīšu. Pa­stāstīšu tikai par roku. Pamatojoties uz likumu, no vergu bada algas ik mēnesi atvilka daļu, kas krājās kādā fondā. Šis fonds bija paredzēts palīdzībai tiem nabaga darba biedriem, kas cietuši nelaimes gadījumā vai kam uzbrukusi slimība. Kā jūs paši no savas pie­redzes zināt, šie fondi atrodas uzraugu pārziņā. Tāds ir likums, un tāpat arī Pekles zaņķa fondu pārzināja abi uzraugi — lai lāsts viņu piemiņai!

Nu, bet Kļensijs un Mansters izlietoja šo fondu paši savām vajadzībām. Kad strādniekiem notika nelaimes gadījumi, viņu biedri, kā jau tas parasts, pieprasīja aizdevumu no fonda; tomēr uzraugi atteicās izmaksāt. Ko lai vergi darītu? Viņiem gan bija tiesības likuma priekšā, bet pie likuma piekļūt viņi nevarēja. Tie, kas žē­lojās par uzraugiem, tika sodīti. Jūs paši labi zināt, kādā veidā šādus sodus izpilda: gan atvelkot soda nau­das par sliktu darbu, kas nemaz nav slikts, gan rēķinot pārmērīgas cenas kompānijas veikalā, gan nekrietni ap­ejoties ar vainīgā sievu un bērniem, gan arī iedalot silktas mašīnas, pie kurām ikviens, lai strādā kā strā­dādams, spiests mirt badu.

Vienreiz Pekles zaņķa vergi iesniedza sūdzību Van- dervoteram. Bija tieši tas gadalaiks, kad viņš mēdza dažus mēnešus pavadīt Kingsberijā. Kāds vergs prata rakstīt; bija izgadījies, ka viņa māte pratusi šo mākslu un slepeni apmācījusi arī dēlu, tāpat kā pašas māte slepenībā bija iemācījusi to viņai. Tā nu šis vergs uz­rakstīja kopēju lūgumu, kas ietvēra visas viņu sūdzības, un vergi visi parakstīja savus ķeksīšus. Un ar pienācī­gajiem zīmogiem uz aploksnes kopējais lūgumraksts pa pastu tika nogādāts Rodžeram Vandervoteram. Bet Ro- džers Vandervoters nedarīja neko citu kā vien nosūtīja šo lūgumrakstu abiem uzraugiem. Klensijs un Mansters pārskaitās. Nakti viņi uzrīdīja sargus vergu laida­ram. Sargi bija bruņoti ar laužņiem. Stāsta, ka nā­kamajā dienā tikai puse vergu spējusi strādāt Pekles zaņķī. Tie visi bija pamatīgi sadauzīti. Vergs, kas prata rakstīt, bija tik briesmīgi sasists, ka nodzīvoja vairs tikai trīs mēnešus. Bet pirms nāves viņš vēl vienu reizi rakstīja, un tūlīt jūs dzirdēsiet, kālab tas notika.

Pēc četrām vai piecām nedējām vergam Tomam Dik- sonam siksna Pekles zaņķī norāva roku. Viņa darba biedri, kā jau parasti, pieprasīja viņam aizdevumu no fonda, bet Klensijs un Mansters, kā jau parasti, atteicās no fonda kaut ko izmaksāt. Vergs, kurš prata rakstīt un kuram jau tuvojās nāves stunda, no jauna uzrakstīja sūdzību par viņu ciešanām. So dokumentu nu iespieda Toma Diksona norautajā rokā.

Un nu gadījās, ka Rodžers Vandervoters gulēja slims savā pilī Kingsberijas otrā galā — ne jau ar tādu grūtu slimību, kādas uzbrūk jums un man, brāļi; nu, varbūt mazliet nelāga dūša vai arī galvas sāpes no pārāk dū­šīgas ēšanas un pārāk pamatīgas dzeršanas. Tomēr vi­ņam ar to pietika, jo viņš bija vārīgs un mīkstčaulīgs no rūpīgās lutināšanās. Šādi cilvēki, kas visu mūžu no­dzīvo kā vatē ievīstīti, ir sevišķi vārgi un mīkstčaulīgi. Ticiet man, brāļi, Rodžers Vandervoters ar galvas sā­pēm mocījās tikpat grūti — vai vismaz viņš ticēja, ka mokās tikpat grūti, kā Toms Diksons tiešām mocījās, kad viņam norāva roku līdz plecam.

Nejauši izrādījās, ka Rodžers Vandervoters aizrāvies ar dārzkopību un ka viņam savā fermā trīs jūdzes ār­pus Kingsberijas izdevies izaudzēt jaunu zemeņu šķirni. Viņš ārkārtīgi lepojās ar savām jaunajām zemenēm un pats labprāt būtu aizbraucis apskatīt un noplūkt pir­mās gatavās ogas, ja vien šim nebūtu uzkritusi tā sli­mošana. Šās slimošanas pēc tad nu viņš bija pavēlējis vecajam fermas vergam, lai tas pats savām rokām at­nesot viņam pirmo kārbu ar gatavajām ogām. Visu to bija uzzinājuši no pils pļāpīgās traulai mazgātājas, kas pa naktīm nāca pārgulēt vergu laidarā. Plantācijas uz­raugam pašam bija jāatnes šīs ogas, bet tas guļot ar pārlauztu kāju, jo mēģinājis iejāt jaunu zirgu. Naktī trauku mazgātāja to pavēstīja, un nu bija zināms, ka nākamajā dienā ogas tikšot nogādātas pilī. Tad nu Pekles zaņķa vergu laidara vīri, kas tiešām bija vīri, nevis žaķapastalas, noturēja apspriedi.

Vergs, kurš prata rakstīt un kurš pēc tam, kad bija sadauzīts ar lauzni, gulēja slims- pie miršanas, teica, ka aiznesīšot Toma Diksona roku; tik un tā, viņš teica, šim nāve jau klāt, kas tur pavisam, ja jāmirst kādu dienu agrāk. Tā nu tonakt pieci vergi slepšus aizlavījās no vergu laidara, kad sardze bija beigusi pēdējo ap­gaitu. Viens no tiem bija vergs, kurš prata rakstīt. Viņi gulēja cejmalas krūmos līdz pat priekšpusdienai, kad beidzot vecais fermas vergs brauca uz pilsētu, vezdams kungam dārgās ogas. Tā kā fermas vergs bija vecs un reimatisma savilkts, bet vergs, kurš prata rakstīt, arī bija stīvs un sakropļots no dauzīšanas, tad staigājot viņu ķermeņi kustējās ļoti līdzīgi. Vergs, kurš prata rakstīt, uzvilka vecā drēbes, uzmauca platmalaino ce­puri dziļi pār acīm, uzrausās uz ratu sēdekļa un aiz­brauca uz pilsētu. Veco fermas vergu visu dienu turēja krūmos sasietu līdz pat vakaram, tad pārējie viņu at­raisīja un devīj,s atpakaļ už vergu laidaru, lai saņemtu savu sodu par to, ka atstājuši nometni.

Pa to laiku Rodžers Vandervoters, gaidīdams ogas, gulēja savā brīnišķīgajā guļamistabā — tur bija tādi brīnumi un tāda greznība, ka jūsu acis būtu apžilbušas un manējās tāpat, jo mēs tādu krāšņumu nekad neesam skatījuši. Vergs, kurš prata rakstīt, vēlāk esot stāstī­jis — šim licies, ka viņš ielūkojies paradīzē. Un kā gan ne? Desmittūkstoš vergu bija atdevuši savu darbu un mūžu šās guļamtelpas iekārtošanai, kamēr paši tie gu­lēja nejaukos midzeņos kā meža zvēri. Vergs, kurš prata rakstīt, ienesa ogas uz sudraba paplātes vai lezena šķīvja, — Rodžers Vandervoters, rau, pats gribēja ar viņu aprunāties par šīm ogām.

Vergs, kurš prata rakstīt, grīļodamies pārvilka savu pusmirušo ķermeni pār brīnumaino telpu un nokrita ceļos pie Vandervotera guļvietas, izstieptās rokās turē­dams tam priekšā paplāti. Ogu kaudzīti uz paplātes klāja lielas, zaļas lapas, un līdzās stāvošais sulainis norausa tās nost, lai Vandervoters varētu labāk redzēt. Un Rodžers Vandervoters, atbalstījies uz elkoņa, re­dzēja. Viņš redzēja svaigos, brīnišķīgos augļus guļam uz paplātes kā krāšņus dārgakmeņus, bet to vidū gulēja Toma Diksona roka — tāda, kā tā bija atrauta viņa ķer­menim, protams gan, pamatīgi nomazgāta, mani brāļi, un tālab ļoti balta pret asinssārtajām ogām. Un tāpat viņš redzēja stīvajos, nedzīvajos pirkstos iespiesto lūgumrakstu, ko bija rakstījuši vergi no Pekles zaņķa.

— Ņemiet un lasiet! — teica vergs, kurš prata rak­stīt. Un tai mirklī, kad kungs paņēma sūdzības rakstu, sulainis, kas līdz tam bija stāvējis sastindzis aiz pār­steiguma, trieca savu dūri ceļos nokritušajam vergam tieši pa muti. Vergs jau tik un tā bija nāvei zobos un ļoti vārgs, viņam viss bija vienalga. Viņš neizdvesa ne skaņas un, nogāzies uz sāniem, gulēja pavisam rāmi, tikai asinis plūda no sadauzītajām lūpām. Ārsts, kas bija aizskrējis pēc pils sargiem, atgriezās kopā ar tiem, un tie vergu uzrāva kājās. Bet, kamēr tie stīvēja viņu uz kājām, viņa pirksti paguva satvert Toma Diksona roku, kas bija nokritusi uz grīdas.

— Viņš dzīvs jāizmet suņiem! — sulainis lielā nik­numā iebrēcās. — Viņš dzīvs jāizmet suņiem!

Bet Rodžers Vandervoters, aizmirsis savas galvas sā­pes, arvien vēl balstīdamies uz elkoņa, pavēlēja palikt klusu un turpināja lasīt lūgumrakstu. Un, kamēr viņš lasīja, valdīja pilnīgs klusums, visi stāvēja, taisni iz- stiepušies, gan saniknotais sulainis, gan ārsts, gan pils sargi, un viņu vidū vergs, kura mute asiņoja un kurš vēl arvien turēja Toma Diksona roku. Un, kad Ro­džers Vandervoters bija beidzis lasīt, viņš pagriezās pret vergu, sacīdams:

— Ja šinī rakstā būs viens vārdiņš samelots, tu no­žēlosi, ka esi nācis pasaulē.

Bet vergs atbildēja: — Es visu savu mūžu esmu no­žēlojis, ka mani laiduši pasaulē.

Rodžers Vandervoters cieši noskatījās viņā, bet vergs piebilda:

— Cik jau nu ļauna jūs spējāt darīt, tik esat man nodarījis. Tagad es mirstu. Pēc nedēļas es būšu pa­galam, tā ka nav pat nozīmes nogalināt mani tūlīt.

— Ko tu gribi iesākt ar to? — vaicaja kungs, norā­dīdams uz norauto roku; bet vergs atbildēja:

— Aiznesīšu atpakaļ uz vergu laidaru, lai varētu to apbedīt. Toms Diksons bija mans draugs. Pie stellēm mēs strādājām līdzās.

Nu jau vairs daudz nav atlicis ko stāstīt, brāļi. Vergu līdz ar norauto roku atpakaļ laidarā nogādāja ratos. Nevienu vergu arī nesodīja par to, ko viņi izdarījuši. Tik tiešām tiesa, Rodžers Vandervoters pārbaudīja visu un nosodīja abus uzraugus — Džozefu Klensiju un Ādolfu Mansteru. Tiem atņēma visus īpašumus. Uz pie­res tiem iededzināja zīmi, nocirta labo roku ūn palaida, lai klīst un ubago pa lielceļiem līdz mūža galam. Un fondu pēc tam pārvaldīja tīri kārtīgi kādu laiku — ti­kai kādu laiku, māni brāļi; jo pēc Rodžera Vandervotera nāca viņa dēls Alberts, kas bija nežēlīgs kungs un pa pusei jucis.

Brāļi, tas vergs, kurš pienesa norauto roku pašam kungam klāt, bija mans tēvs. Viņš bija drosmīgs vīrs. Un, tāpat kā viņa māte slepus bija izmācījusi viņu lasīt, tā viņš izmācīja mani. Tā kā viņš drīz vien nomira, jo bija pārāk sadauzīts ar laužņiem, Rodžers Vandervo­ters izņēma mani no vergu laidara un lūkoja man kaut kā sagādāt labāku likteni. Es būtu varējis tikt par uz­raugu Pekles zaņķī, bet es labāk izvēlējos kļūt par stāstu teicēju, kas klaiņo pa visu zemi un visur var tuvu tikties ar saviem brāļiem vergiem. Tādus stāstus kā šo es paužu jums paslepus, zinādams, ka jūs mani ne­nodosiet; jo, ja jūs mani nodotu, paši zināt tikpat labi kā es — man izrautu mēli un es nekad vairs nevarētu teikt stāstus. Un man jums jāvēstī, ai brāļi, ka nāks reiz la­bāki laiki, kad pasaulē visiem klāsies labi un vairs ne­būs ne kungu, ne vergu. Bet vispirms jums jāsagatavo­jas šiem labajiem laikiem — jāmācās lasīt. Iespiestais vārds — tā ir vara. Un es te esmu tālab, lai mācītu jums lasīt, un tāpat ir arī citi, kas gādās, lai jūs dabūtu grā­matas, kad es jau būšu aizgājis savu ceļu, — tās vēs­turēs grāmatas, kurās jūs uzzināsiet visu par saviem kungiem un no kurām mācīsieties būt tikpat stipri kā viņi.

[Izdevēja piezime. No Vēsturiskiem fragmentiem un uzmetumiem», kuri pirmo reizi publicēti piecdesmit sējumos 4427. gadā un kurus tagad, pēc divsimt gadiem, to precizitātes un no­zīmības pēc pārdrukājusi un no jauna izdevusi Nacionālā Vēstu­risko pētījumu komiteja.]