STĀSTI

STIPRO SPĒKS

Līdzības nemelo, bet meļi bieži mēdz runāt līdzībās.

Lip-Kings

Vecais Garā Bārda ap­rāva stāstījumu, aplaizīja notaukotos pirkstus un no­slaucīja tos gar kailajiem sāniem, kur nesniedza pin­kainā lāčāda. Pieliekušies pie viņa, tupēja trīs jau­nekli — viņa mazdēli Brieža Skrējējs, Dzeltenā Galva 4m Tumsā Bailīgais. Paskatā tie bija viņam ļoti līdzīgi. Meža zvēru ādas tos sedza tikai daļēji. Ķermeņi tiem bija slaidi un kalsni, gurni šauri un kājas līkas, toties krūtis augsti velvētas, rokas muskuļotas un plaukstas milzī­gas. Plecus un krūtis klāja biezas spalvas, tāpat arī roku un kāju stilbu ārpuses. Uz galvas tiem kuploja necirptu matu klājiens, garās šķipsnās bieži slīgdams pār acīm, kas atgādināja melnās, mirguļojošās putnu acu pērlītes. Acstarpa tiem bija šaura, bet vaigu kauli plati un smagnējais apakšžoklis stipri izvirzīts uz priekšu.

Bija skaidra, zvaigžņota nakts, un dziļi zem viņiem, aizstiepdamies nebeidzamās tālēs, grēdu aiz grēdas zvilnēja mežiem klāti pakalni. Pie apvāršņa sarkanā kvēlē līpinājās tāla vulkāna atblāzma. Viņiem aiz mu­guras pletās melna alas rīkle, no kurienes laiku pa laikam izšalca spējas caurvēja brāzmas. Pašā priekšā karsti liesmoja ugunskurs. Līdzās gulēja nogalināts lā­cis, kam viens sāns jau bija pa pusei izēsts, bet ap zvēru cieņas pilnā atstatumā gulšņavāja vairāki lieli, pinkaini, vilkiem līdzīgi suņi. Katrs vīrs blakus bija nolicis savu loku ar bultām un varenu vāli. Alas ieejā pie sienas balstījās daži rupji darināti šķēpi.

— Tā nu tas, āre, iznāca, ka mēs no alas pārgājām dzīvot kokā, — vecais Garā Bārda atkal ierunājās.

Visi skani iesmējās kā lieli bērni, atcerēdamies nupat dzirdēto stāstu, ko vecā vārdi no jauna atgādināja. Smējās arī Garā Bārda, kamēr piecas collas garais kaula iesmiņš, izdurts caur deguna šķērssieniņu, lēkāja un svaidījās, vērzdams viņa izskatu vēl mežonīgāku. Tikko teiktos vārdus viņš pat īsti neizrunāja, mute vei­doja tikai skaņas, kas atgādināja dzīvnieku balsis, un šīs skaņas tad arī bija viņa valoda.

— Un tas arī ir spilgtākais, kas man palicis atmiņā par Jūras ieleju, — Garā Bārda turpināja. — Mēs bijām īsts muļķu bars. Mēs nezinājām spēka noslēpumu. Jo, redziet, katra ģimene dzīvoja pati par sevi un arī gā­dāja pati par sevi. Pavisam bija trīsdesmit ģimeņu, bet mēs neguvām nekādu spēku cita no citas. Mēs visu laiku baidījāmies cita no citas. Neviens nekad negāja ciemos. Katrs sava koka galotnē mēs uzcēlām stiebru būdiņu, un uz lievenīša tās priekšā gulēja kaudze ak­meņu, ar ko sviest pa galvām cilvēkiem, kas iedomātos mūs apciemot. Vēl mums bija šķēpi un bultas. Mēs arī nekad nestaigājām zem citu ģimeņu kokiem. Mans brā­lis, tas gan reiz pagājās zem vecā Bubuļa koka, bet viņam sadragāja galvu, un pagalam viņš bija.

Vecais Bubulis bija ļoti stiprs. Stāstīja, ka viņš spējot ar vienu sitienu notriekt cilvēkam galvu no pleciem. Netika gan dzirdēts, ka viņš kādreiz tiešām būtu to iz­darījis, jo neviens jau negribēja dot viņam šādu izde­vību. Mans tēvs arī negribēja. Kādu dienu, kamēr tēvs bija lejā, krastmalā, Bubulis sāka trenkāt manu māti. Viņa nespēja ātri paskriet, jo iepriekšējā dienā, kad māte kalnos lasīja ogas, lācis bija saplosījis viņai kāju. Tā Bubulis viņu noķēra un uzstiepa savā kokā. Tēvs viņu nekad nedabūja atpakaļ. Tēvam bija bail. Vecais Bubulis draudoši vaigstījās, līdzko viņu pamanīja.

Taču tēvs neko daudz vis nebēdāja. Spēcīgs vīrs bija arī Stiprā Roka — viens no labākajiem zvejniekiem. Bet kādu dienu, rapdamies pēc kaiju olām, nokrita no klints. Nekad viņš pēc tam vairs nekļuva stiprs. Viņš briesmīgi, klepoja, un pleci viņam saruka gluži kopā. Tad nu tēvs paņēma Stiprās Rokas sievu. Kad tas klepodams at­vilkās zem mūsu koka, tēvs tikai ņirgājās un svieda tam ar akmeņiem. Tā mēs mēdzām rīkoties tajā dienās. Mēs nezinājām, kā salikt spēkus kopā un tapt stipriem.

— Vai brālis būtu atņēmis sievu arī savam brālim? — Brieža Skrējējs iejautājās.

— Kā tad, ja viņš būtu pārgājis uz dzīvi atsevišķi pats savā kokā.

— Bet tagad gan mēs vairs tā nedarām, — Tumsā Bailīgais aizrādīja.

— Tāpēc, ka jūsu tēvus es mācīju, kā dzīvot labāk. — Garā Bārda iebāza spalvaino ķetnu lāča iekšās, izrāva no turienes pilnu sauju nieru tauku un domīgā izskatā sāka tos zelēt. Pirms tālākās runāšanas viņš atkal noslaucīja rokas gar kailajiem sāniem. — Tas, ko jums stāstu, notika sen jo sen, un toreiz mēs vēl nemaz ne­zinājām, ka var dzīvot labāk.

— Bijāt' gan jūs, jādomā, stulbi, ka nepazināt nekā labāka, — Brieža Skrējējs nosprieda, un Dzeltenā Galva ņurdēdams piekrita.

— Tādi mēs bijām, bet vēlāk kļuvām vēl lielāki muļķi, kā jūs1 paši dzirdēsiet. Tomēr mēs mācījāmies, kā dzīvot labāk, un šāda, rau, bija mūsu mācība. Mēs, zivju ēdāji, vēl nebijām iemācījušies salikt spēkus kopā, lai mūsu spēks kļūtu visu kopīgs spēks. Bet gaļas ēdāji, kas dzīvoja aiz kalnu grēdas Lielajā ielejā, turējās kopā, medīja kopā, zvejoja kopā un cīnījās kopa. Kādu dienu viņi ieradās mūsu ielejā. Visas mūsējo ģimenes paslēpās savās alās vai kokos. Bija tikai desmit gaļas ēdāju, bet viņi cīnījās kopīgi, kamēr mūsu ģimenes cīnījās katra par sevi.

Garā Bārda ilgi nopūlējās, skaitīdams uz pirkstiem.

— Mūsējo bija sešdesmit vīru, — viņš beidzot sacīja, ņemdams palīgā gan pirkstus, gan lūpas, lai pateiktu šo skaitli. — Un mēs bijām ļoti stipri, tikai paši to ne­zinājām. Tā mēs noskatījāmies, kā šie desmit vīri uz­bruka Bubuļa kokam. Viņš cīnījās dūšīgi, bet ko tad šis varēja padarīt. Mēs tikai vērojām. Kad daži gaļas ēdāji sāka rāpties kokā, Bubulim vajadzēja parādīties ārpusē, lai mestu akmeņus tiem uz galvām, un pa to laiku pārējie gaļas ēdāji, to vien tik gaidījuši, piešāva viņu pilnu ar bultām. Un beigas bija vecajam Bubulim.

Nākamais, kuram gaļas ēdāji ķērās klāt, bija Viena Acs, kas ar savu ģimeni dzīvoja alā. Uzbrucēji sakūra uguni alas ieejā un izkvēpināja viņu ārā gluži tāpat, kā mēs šodien izkvēpinājām lāci. Tad tie sāka vajāt Sešus Pirkstus un sekoja viņarn kokā, un, kamēr tie no­beidza Sešus Pirkstus un viņa pieaugušo dēlu, mēs pārējie aizmukām. Viņi noķēra dažas mūsu sievietes un nogalināja divus sirmgalvjus, kas nespēja tik ātri paskriet, tāpat arī vairākus bērneļus. Sievietes tie aiz­nesa sev līdzi uz Lielo ieleju.

Pēc tam mēs, atlikušie, līdām atpakaļ un nezin kā, laikam tāpēc, ka bijām pārbijušies un jutām vajadzību cits pēc cita, sākām notikušo pārrunāt. Tā bija mūsu pirmā sapulce — mūsu pirmā īstā sapulce. Šajā sapulcē mēs tad nodibinājām savu pirmo cilti. Jo nu mēs bijām dabūjuši mācību. Šiem desmit gaļas ēdājiem ikvienam bija desmit vīru spēks, jo visi desmit cīnījās kā viens. Viņi savus spēkus bija salikuši kopā. Bet trīsdesmit mūsējo ģimenēm un sešdesmit vīriem katram bija tikai viena vīra spēks, jo ikviens cīnījās atsevišķi.

Garas bija mūsu pārrunas, uh grūti gāja ar šīm pār­runām, jo tolaik mums vēl nebija tādu vārdu, kādus lietojam tagad un ar kādiem var visu pateikt. Daudz daudz vēlāk Blakts sadomāja dažus no šiem vārdiem, un tāpat arī mēs citi pa reizei sadomājām kādu jaunu vārdu. Tomēr galu galā vienojāmies, ka mūsu spēki jāliek kopā un visiem jābūt kā vienam vīram, kad gaļas ēdāji atkal nāks pāri kalnu grēdai zagt mūsu sievietes. Un tā nu jau bija cilts.

Kalnu grēdas virsotnē mēs nolikām divus vīrus, vienu dienai un otru naktij, lai tie vērotu, vai nenāk gaļas ēdāji. Tās bijā cilts acis. Tad vēl tāpat dienu un nakti desmit vīriem vajadzēja būt nomodā ar vālēm, šķēpiem un bultām rokās, gataviem uz cīņu. Agrāk, ja kāds vīrs devās pēc zivīm, ēdamiem lēļiem vai kaiju olām, viņš ņēma līdzi ieročus, un puse laika pagāja, vācot barību, bet otra puse — vērojot, vai nedraud briesmas, vai kāds netaisās uzbrukt. Nu viss kļuva citādi. Vīri staigāja ap­kārt bez ieročiem un visu laiku varēja vākt barību. Tāpat, kad sievietes kāpa kalnos meklēt saknes un ogas, pieci no šiem desmit vīriem gāja līdzi tās apsargāt. Un visu laiku, kā dienu, tā nakti, cilts acis vēroja no kalnu grēdas virsotnes.

Tomēr no raizēm neizbēgām. Kā jau parasti, viss no­tika sieviešu pēc.-Vīri, kuriem nebija sievu, kāroja sev citu vīru sievas,'un tālab tie bieži cīnījās savā starpā; ne vienu vien reizi gadījās, ka kādam sadragāja galvu vai izdūra šķēpu caur vēderu. Kamēr viens no vērotā­jiem atradās kalnu grēdas virsotnē, kāds cits vīrs no­zaga viņa sievu, un vērotājs nonāca lejā, lai izkautos. Otrais vērotājs nobijās, ka cits varētu nogrābt arī viņa sievu, un tāpat nonāca atpakaļ ielejā. Bez tam starp tiem desmit vīriem, kas arvien turēja ieročus rokās, sākās ķildas, un tie cīnījās pieci pret pieciem, līdz daži aizbēga uz piekrasti un pārējie dzinās tiem pakaļ.

Tā notikās, ka cilts palika bez acīm un bez sargiem. Mums vairs nebija sešdesmit vīru spēka. Mums vispār nebija nekāda spēka. Tad mēs noturējām sapulci un pieņēmām pirmos likumus. Es tolaik biju vēl tīrais zeņ­ķis, bet atceros labi. Nospriedām, ka nedrīkstam kauties cits ar citu, ja gribam būt stipri, un pieņēmām likumu: ja kāds vīrs nogalinās otru. tad viņu atkal nogalinās cilts. Pieņēmām vēl otru likumu: ja kāds nozags cita vīra sievu, tad arī viņu cilts nonāvēs. Mēs noteicām, ka vīru, kura spēks ir pārāk liels un kurš ar savu spēku dara pāri ciltsbrāļiem, mēs ari nogalināsim, lai viņa spēks vairs nevienam nevarētu darīt pāri. Jo, raugi, ja mēs ļautu viņa spēkam darīt citiem pāri, brāļi sāktu baidīties un cilts izirtu, un mēs atkal būtu tikpat vāji kā tolaik, kad gaļas ēdāji pirmo reizi mums uzbruka un nonāvēja Bubuli.

Krumslis bija stiprs vīrs, ļoti spēcīgs vīrs, bet viņš neatzina likumu". Viņš atzina tikai pats savu spēku un, uz šo spēku paļaudamies, gāja un paņēma sev Trīs Lēļu sievu. Trīs Lēļi lūkoja cīnīties, bet Krumslis ar vāli sašķaidīja viņam galvu. Tomēr Krumslis bija aizmirsis, ka visi mūsu vīri salikuši spēkus kopā, lai uzturētu likumu mūsu starpā, un mēs nonāvējām Krumsli viņa paša koka pakājē un pakārām līķi zarā par brīdinājumu, ka likums ir stiprāks par jebkuru cilvēku. Jo mēs paši, mēs visi kopā bijām likums, un neviens vīrs nedrīkstēja būt varenāks par likumu.

Vēl jau bija arī citas raizes, jo ziniet, ak Brieža Skrē- jēj, Dzeltenā Galva un Tumsā Bailīgais, ka nav viegli nodibināt cilti. Radās tik daudz dažādu darīšanu — nu, tādu sīku darīšanu, ka bija ļoti apgrūtinoši allaž, vien saukt visus vīrus kopā, lai apspriestos sapulcē. Sapul­ces mēs noturējām gan no rīta, gan pusdienā, gan va­karā un pat nakts vidū. Tā mums šo sapulču dēļ vairs neatlika laika iet mežā un meklēt barību, jo arvien kāds sīkums bija jānokārto, teiksim, vai nu jāizrauga divi jauni vērotāji, kas ieņemtu abu iepriekšējo vietu kalna galā, vai atkal jānosaka, cik liela barības tiesa jādabū tiem vīriem, kuriem allaž bija ieroči rokā un kuri paši negāja sev barību meklēt.

Mums vajadzēja virsaiša, kurš kārtotu šīs lietas, kurš būtu sapulces balss un kurš tad sapulcei ziņotu par to, ko izdarījis. Tā mēs izraudzījām Purš-puršu par virsaiti. Viņš arī bija stiprs vīrs, pie tam ļoti viltīgs, un, kad bija noskaities, viņš sprauslāja, āre, tā, «purš-purš», taisni kā meža kaķis.

Tad tos desmit vīrus, kas sargāja cilti, lika pie darba, lai taisa akmens mūri šķērsām pāri ielejas visšaurākajai vietai. Sievietes un lielākie bērni gāja palīgā, tāpat arī citi vīri, līdz galu galā bija uzcelts stiprs mūris. Pēc tam visas ģimenes kāpa lejā no savām alām un kokiem un cēla stiebru būdiņas mūra aizsargātajā ielejā. Šīs būdas bija lielas un daudz ērtākas par alām un kokiem, un visiem nu sākās labāki laiki, tāpēc ka cilvēki bija sa­likuši savus spēkus kopā un kļuvuši par cilti. Tā kā nu mums bija mūris un sargi, un vērotāji, tad atlika vairāk laika, lai medītu un zvejotu, raktu saknes un lasītu ogas; barības bija vairāk, barība bija labāka, un neviens vairs nestaigāja izsalcis. Un Trīs Kājas, — tā viņu sauca tāpēc, ka zēna gados viņš bija lauzis kājas un nu staigāja, balstīdamies uz nūjas, — Trīs Kājas salasīja savvaļas labības sēklas un iesēja tās zemē tepat ielejā netālu no savas būdas. Tāpat viņš sāka stādīt sulīgus sakņaugus un šo to citu, ko sameklēja kalnu ielejās.

Tāpēc, ka Jūras ielejā nu bija droši, jo to sargāja mūris, vērotāji un sargi, un tāpēc, ka visiem bija ba­gātīgi barības, kuras dēļ pat nenācās cīkstēties, pie mums sāka ierasties daudzas ģimenes no piekrastes ielejām, kas atradās mums abās pusēs, un no augsta­jiem kalniem mūsu aizmugurē; tur tās līdz šim bija mitinājušās vairāk līdzīgi meža zvēriem nekā cilvēkiem. Un drīz vien Jūras ieleja bija pilna ļaužu, tajā dzīvoja neskaitāmas ģimenes. Bet jau sen pirms tam zeme, kas visu laiku bija brīva un piederēja visiem, tika sadalīta. Trīs Kājas to uzsāka, iesēdams labību. Tomēr lielākā daļa no mums par zemi toreiz vēl nelikās ne zinis. Mēs domājām, ka norobežot savus zemes gabalus ar akmens sētām ir tīrā muļķība. Ko ēst mums bija diezgan — un kā tad vēl vajadzētu? Atceros, mēs abi ar tēvu cēlām akmens sētas Trim Kājām, un par to viņš mums deva labību.

Tā nu visu zemi sagrāba sev tikai nedaudzi cilvēki, un Trim Kājām tika vislielākā daļa. Citi, kas arī bija sev paņēmuši zemi, atdeva to šiem nedaudzajiem, kas pēc tās kāroja, un šie viņiem par to atlīdzināja ar la­bību, sulīgām saknēm, lāčādām un zivīm, kuras zemes kopēji, apmainījuši pret labību, savukārt ieguva no zvej­niekiem. Un, pirms mēs vēl paguvām atģisties, visa zeme bija aizņemta.

Ap to pašu laiku Purš-puršs nomira un viņa dēls Suņa Zobs kļuva par virsaiti. Viņš pats pieprasīja, ka šim jākļūstot par virsaiti, lai tur vai kas, jo šā tēvs bijis virsaitis pirms viņa. Pie tam Suņa Zobs uzskatīja sevi par lielāku virsaiti, nekā bijis tēvs. No sākuma vrņš bija labs virsaitis un strādāja daudz, tā ka sapulcei atlika arvien mazāk un mazāk darba. Tad Jūras ielejā padzirdēja jaunu balsi. Tas bija Šķībā Lūpa. Mēs viņu pirmāk neko daudz neievērojām, līdz viņš sāka runāties ar mirušo gariem. Vēlāk mēs viņu nosaucām par Lielo Taukumu, jo viņš ēda šausmīgi daudz, nekā nestrādāja un apvēlās apaļš un resns. Kādu dienu Lie­lais Taukums mums pastāstīja ka nu viņš zinot mirušo noslēpumus un ka viņš esot dieva balss. Viņš varen sadraudzējās ar Suņa Zobu, kas pavēlēja mums uzcelt Lielajam Taukumam stiebru būdu. Un Lielais Taukums apkāra savu būdu ar tabu, bet iekšā turēja dievu.

Suņa Zobs mazpamazām arvien vairāk uzkundzējās sapulcei, un, kad sapulce kurnēja un solījās izraudzīt jaunu virsaiti, Lielais Taukums runāja ar dieva balsi un nepiekrita tam. Tāpat Trīs Kājas un citi, kuriem piederēja zeme, turējās Suņa Zoba pusē. Vēl vairāk — visstiprā­kais vīrs sapulcē bija Jūras Lauva, un viņam zemes tu­rētāji paklusām iedeva zemi, tāpat daudzas lāčādas un grozus ar labību. Tad arī Jūras Lauva teica, ka Lielā Taukuma balss tiešām esot dieva balss un tai vajagot pa­klausīt. Un drīz pēc tam Jūras Lauvu izraudzīja par Suņa Zobā balsi, un viņš nu mēdza runāt Suņa Zoba vietā.

Tad vēl bija Mazais Pendēris, sīks vīriņš ar tik tievu viducīti, it kā savu mūžu nebūtu dabūjis kārtīgi paēst. Upes ietekā, kur smilšu uzbērums bija apvaldījis bangu sparu, viņš ierīkoja fielu venteri zivīm. Neviens tādu venteri nekad pat ne sapņos nebija redzējis. Nedēļām viņš strādāja pie tā kopā ar dēlu un sievu, kamēr mēs citi smējāmies par viņa pūlēm. Bet, kad darbs bija galā, pirmajā dienā viņš savā venterī noķēra vairāk zivju, nekā visa cilts spēja noķert veselā nedēļā, un nu gan bija prieki. Upē bija vairs tikai viena vieta, kas derēja venterim, bet, kad mēs kopā ar tēvu un kādu duci citu vīru sākām būvēt milzīgu venteri, no lielās stiebru bū­das, ko bijām uzcēluši Suņa Zobam, ieradās sargi. Sargi badīja mūs ar šķēpiem un lika vākties projām — Mazais Pendēris pats celšot šeit venteri, jo tā licis Jūras Lauva, kas bija Suņa Zoba balss.

Nu sacēlās liela kurnēšana, un mans tēvs sasauca sa­pulci. Bet, kad viņš piecēlās kājās, lai runātu, Jūras Lauva izdūra viņam šķēpu caur rīkli, un viņš nomira. Un Suņa Zobs un Mazais Pendēris, un Trīs Kājas, un visi, kam piederēja zeme, teica, ka tas esot pareizi. Un Lielais Taukums sacīja, ka tā esot dieva griba. Pēc tam visi baidījās celties kājās sapulcē, un sapulces vairs nenotika.

Kāds cits vīrs, Cūkas Žoklis, sāka turēt kazas. Viņš bija padzirdis, ka tā darot gaļas ēdāji, un drīz vien vi­ņam jau bija daudzi kazu bari. Vīri, kuriem nebija ze­mes un ventera un kuri citādi būtu cietuši badu, prie­cājās, ka varēja strādāt pie Cūkas Žokļa, kopt viņa kazas, sargāt tās no meža suņiem un tīģeriem un dzīt uz ganībām kalnos. Par to Cūkas Žoklis deva tiem ēst kazu gaļu un valkāšanai kazu ādas, un dažreiz tie kazu gaļu iemainīja pret zivīm, labību un sulīgām saknēm.

Tajā laikā tad sāka taisīt naudu. Jūras Lauva bija pirmais, kas to sadomāja, un viņš par to apspriedās ar Suņa Zobu un Lielo Taukumu. Jo, redziet, šie trīs cilvēki bija tie, kuri saņēma nodevas no itin visa, ko ieguva Jūras ielejā. No katriem trim groziem labības viens pie­derēja viņiem, viena zivs no katrām trim, viena kaza no katrām trim. Par to viņi atkal baroja sargus un vēro­tājus, bet pārējo paturēja paši. Dažreiz, kad bija ķēries liels zivju loms, viņi pat nezināja, ko iesākt ar savu daļu. Tad nu Jūras Lauva lika sievietēm taisīt naudu no gliemežvākiem — gatavot mazas, apaļas ripiņas ar caurumiņu vidū, un visas tās bija jānoslīpē gludas un glītas. Ripiņas savēra virtenēs, un šīs virtenes sauca par naudu.

Katrai virtenei bija trīsdesmit vai arī četrdesmit zivju vērtība, bet sievietes, kas izgatavoja pa virtenei dienā, dabūja katra divas zivis. Šīs zivis nāca no Suņa Zoba, Lielā Taukuma un Jūras Lauvas tiesas, ko viņi par trim nebija spējuši apēst. Tātad visa nauda ari piederēja vi­ņiem. Tagad viņi noteica Trim Kājām un citiem zemes turētājiem, ka savu daļu no labības un saknēm viņi ņemšot naudā. Mazajam Pendērim, — ka savu dalu zivju viņi ņemšot naudā, un Cūkas Žoklim, — ka savu daļu kazu un siera viņi ņemšot naudā. Tāpat, ja cilvēks,

kam pašam nekā nebija, strādāja pie tāda, kuram kas bija, par to viņam maksāja naudu. Ar šo naudu viņš varēja pirkt labību un zivis, gaļu un sieru. Un Trīs Kā­jas un visi, kuriem kas piederēja, maksāja Suņa Zobam, Jūras Lauvam un Lielajam Taukumam viņu tiesu nauda. Tie atkal maksāja sargiem un vērotājiem naudā, bet sargi un vērotāji savu barību pirka par naudu. Un, ta kā nauda bija lēta, Suņa Zobs pieņēma daudz vairāk vīru par sargiem. Tomēr naudu bija viegli iztaisīt, un daži vīri paši sāka gatavot naudu no gliemežvākiem. Bet sargi dūra viņus ar šķēpiem un šāva ar bultām, jo viņi mēģināja ārdīt cilti. Ļauns darbs esot ārdīt cilti, jo tad gajas ēdāji nākšot pāri kalnu grēdai un visus nokaušot.

Lielais Taukums bija dieva balss, bet viņš pieņēma Lauzto Ribu un iecēla par priesteri, tā ka šis nu kļuva par Lielā Taukuma balsi un runāja viņa vietā. Un abiem atkal bija citi vīri, kas tiem kalpoja. Tāpat arī Mazais Pendēris un Trīs Kājas, un Cūkas Žoklis turēja sev vī­rus, lai tie arvien gulšņavātu saulē ap viņu stiebru būdām, iznēsātu ziņas viņu uzdevumā un dotu tālāk viņu pavēles. Un arvien vairāk un vairāk vīru tika at­rauti no darba, tā ka tiem, kas palika, vajadzēja strādāt grūtāk nekā agrāk. Rādījās, ka visi kāro nekā nestrādāt un cenšas atrast ceļus, kā likt citiem strādāt viņu labā. Greizā Acs atrada šādu ceļu. Viņš pirmoreiz no labības izvārīja ugunsdziru. LIn pēc tam viņš vairs nestrādāja, jo klusībā bija sarunājis ar Suņa Zobu, Lielo Taukumu un citiem dižajiem, un tika nolemts, ka viņš būs vienī­gais, kas taisīs ugunsdziru. Bet Greizā Acs nestrādāja pats. Cilvēki vārīja dziru viņa vietā, un viņš maksāja tiem naudā. Tad viņš pārdeva ugunsdziru par naudu, un visi vīri pirka. Un daudzas virtenes viņš par to deva Suņa Zobam un Jūras Lauvam, un visiem tiem dižajiem.

Lielais Taukums un Lauztā Riba aizstāvēja Suņa Zobu, kad tas ņērna sev otro sievu un pēc tam trešo sievu. Viņi teica, ka Suņa Zobs esot citāds nekā pārējie cilvēki un par viņu augstāks esot vienīgi dievs, ko Lie­lais Taukums turēja savā tabu būdā, un pats Suņa Zobs arī tā teica, un viņš gribot zināt, kas šie tādi esot, ka uzdrīkstoties kurnēt, un kas šiem daļas, cik sievu viņš

ņemot. Suņa Zobs bija iztaisījis lielu laivu, un viņš at­rāva no darba vēl vairāk vīru, kas tagad nedarīja nekā, tikai zvilnēja piesaulē, gaidīdami, kad Suņa Zobs kāps laivā, lai tad airētu viņa vietā. Un viņš iecēla Tīģera Ģīmi par vadoni visiem sargiem, tā ka Tīģera Ģīmis kļuva viņa labā roka, un, ja viņam kāds cilvēks nepatika. Tīģera Ģīmis to nonāvēja viņa vietā. Un Tīģera Ģīmis tāpat iecēla kādu citu vīru par savu labo roku, lai tas dod tālāk viņa komandas un nogalina viņa vietā.

Bet tas bija ļoti dīvaini: jo dienas, jo mēs, atlikušie, strādājām smagāk un smagāk, tomēr ko ēst mums iznāca arvien mazāk un mazāk.

— Bet tās kazas un labība, un sulīgās saknes, un" zivju venteris, — ierunājās Tumsā Bailīgais, — kā tad ar to visu? Vai tad tiešām trūka barības, ko cilvēks varētu iegūt ar savu darbu?

— Taisni tā, — Garā Bārda apliecināja. — Trīs vīri pie ventera gan noķēra vairāk zivju nekā visa cilts kopā tos laikus, kad ventera vēl nebija. Bet vai es ne­teicu, ka mēs bijām muļķi? Jo vairāk barības varējām iegūt, jo mazāk barības dabūjām ko ēst.

— Bet vai tad nebija skaidri redzams, ka visu noēd tie nedaudzie cilvēki, kas neko nestrādā? — Dzeltenā Galva vaicāja.

Garā Bārda skumīgi palocīja galvu. — Suņa Zoba suņi bija gaļas pierijušies līdz acīm, tāpat arī vīri, kas slaistījās saulē, nekā nedarīdami, vai plīsa aiz trek­numa, un tomēr tai pašā laikā mazi bērniņi vakaros iemiga šņukstēdami, jo viņus mocīja izsalkums.

Stāstījums par badu bija ierosinājis Brieža Skrējēju izplēst no lāča krietnu pikuci gaļas, uzdurt uz iesma un apcepināt virs oglēm. Lūpas šmakstinādams, viņš to kāri notiesāja, kamēr Garā Bārda turpināja:

— Kad mēs sākām kurnēt, Lielais Taukums cēlās kājās un, runādams ar dieva balsi, sacīja, ka dievs esot izredzējis gudros vīrus, lai tikai viņiem piederētu zeme un kazas, zivju venteri un ugunsdzira, un ka bez šiem gudrajiem vīriem mēs visi būtu palikuši tīrie meža zvēri — tāpat kā tajās dienās, kad vēl dzīvojām kokos.

Un tad piecēlās kāds, kas bija tapis par dziesmu dzie­doni karalim. Sauca viņu par Blakti, jo viņš bija sīka auguma un neglīta paskata lempis, neizcēlās ne ar strā­dāšanu, ne arī ar varoņdarbiem. Viņš gan ļoti cienīja vistreknākos smadzeņu kaulus, vislabākās zivis, tikko slauktu kazas pienu, pirmos graudus, kas nāca gatavi, un ērtāko vietiņu pie ugunskura. Un tā nu, kļuvis par karaļa dziedoni, viņš bija atradis iespēju nekā nedarīt, tikai baroties resnumā. Un, kad cilvēki sāka kurnēt ar­vien vairāk un vairāk un daži pat jau svieda ar akme­ņiem uz karaļa stiebru būdu, Blakts nodziedāja dziesmu par to, cik labi gan esot būt zivju ēdājam. Savā dziesmā viņš stāstīja, ka zivju ēdāji esot dieva izredzētie un pie tam viskrietnākie cilvēki, kādus vien dievs radījis. Ga­ļas ēdājus viņš apdziedāja par cūkām un vārnām un dziesmās stāstīja, cik jauki un krietni gan esot, ja zivju ēdāji ejot cīnīties un mirt, darīdami dievam patīkamu darbu, proti, apkaudami gaļas ēdājus. Viņa dziesmas vārdi mūs apsvilināja kā uguns, un mēs paši lūgšus lūdzāmies, lai ved mūs pret gaļas ēdājiem. Un mēs aizmirsām, ka ciešam badu, aizmirsām, kālab esam kur­nējuši, un bijām laimīgi, kad Tīģera Ģīmis veda mūs pāri kalnu grēdai, kur mēs tad nonāvējām daudzus gaļas ēdājus un jutāmies apmierināti.

Tomēr dzīve Jūras ielejā itin nemaz nevērtās uz labo pusi. Barību varēja iegūt, vienīgi strādājot Trim Kājām, Mazajam Pendērim vai Cūkas Žoklim; jo nebija jau vairs zemes, kur cilvēks varētu sēt labību pats savai iz­tikai. Un bieži vien vīru, kas kāroja darba, bija vairāk, nekā Trim Kājām un tiem citiem vajadzēja darbam. Tā nu šie vīri staigāja badā, tāpat kā viņu sievas, bērni un viņu vecās māmuļas. Tīģera Ģīmis teica — viņi varot nākt par sargiem, ja gribot, un daudzi to arī darīja, un, pēc tam viņiem vairs nevajadzēja darīt nekādu citu darbu kā vien badīt ar šķēpiem tos vīrus, kas strādāja un šķendējās, ka jābaro tik daudzi slaisti.

Un, kad tik vien mēs lūkojām gremzties, Blakts allaž uzdziedāja jaunu dziesmu. Dziesmā viņš stāstīja, ka Trīs Kājas, Cūkas Žoklis un tie citi diženie esot stipri vīri, tālab tad arī viņiem pienākoties tik daudz. Viņš stāstīja: laimīgiem mums jābūt, ka mūsu vidū ir šadi stipri vīri, citādi mēs iznīktu paši savā niecīgumā vai arī gaJas ēdāji mūs apkautu. Tālab mums jābūt laimīgiem, ka drīkstam dot šiem stiprajiem vīriem visu, kas vien tiem gadās pa rokai. Un Lielais Taukums, un Cūkas Žoklis, un Tīģera Ģīmis, un visi tie pārējie teica, ka tā esot tīra patiesība.

«Nu, labi,» sacīja Garais Ilknis, «tad es arī gribu būt stiprs vīrs.» Un viņš sadabūja sev labību, sāka vārīt ugunsdziru un pārdot to par naudas virtenēm. Un, kad Greizā Acs sāka gausties par to, Garais Ilknis atteica, ka nu viņš pats esot stiprs vīrs un Greizajai Acij, ja šis vēl te tarkšķēšot, viņš izdauzīšot smadzenes no galvas. Greizā Acs nu sabijās un aizgāja apspriesties ar Trim Kājām un Cūkas Žokli. Un visi trīs devās ap­runāties ar Suņa Zobu. Un Suņa Zobs teica dažus vār­dus Jūras Lauvam, un Jūras Lauva aizsūtīja ziņnesi ar vēsti Tīģera Ģīmim. Un Tīģera Ģīmis nosūtīja savus sardzes vīrus, kas nodedzināja Garā Ilkņa būdu līdz ar visu ugunsdziru, ko tas bija izvārījis. Tad tie vēl nokāva viņu pašu un visu viņa ģimeni. LIn Lielais Taukums teica, ka tas esot labi darīts, un Blakts nodziedāja jaunu dziesmu par to, cik labi esot ievērot likumu un cik jauka zeme esot Jūras ieleja, un par to, ka ikvienam vīram, kas mīlot jūras ieleju, vajagot iet un kaut ļaunos gaļas ēdājus. Un atkal viņa dziesma bija tikpat kā uguns mūsu dzīslās, un mēs aizmirsām kurnēt.

Tas bija ļoti dīvaini. Kad Mazais Pendēris piezvejoja pārāk daudz, tā ka viņam nāktos pārdot lielu lērumu zivju par nelielu naudu, viņš sameta daudz zivju atpa­kaļ jūrā, lai par tām, kas atlika, ļaudis dotu vairāk nau­das. Un Trīs Kājas bieži atstāja daudzus lielus tīrumus atmata, lai par savu labību varētu prasīt vairāk naudas. Un sievietēm, kas no gliemežvākiem gatavoja tik daudz - naudas, cik jau nu tās vajadzēja pirkšanai, Suņa Zobs tagad lika pārtraukt naudas taisīšanu. Un sievietēm ap­trūka darba, tāpēc viņas stājās vīriešu vietā. Es strā­dāju pie ventera un katras piecas dienas saņēmu vienu naudas virteni. Bet tagad šo darbu darīja mana māsa un dabūja vienu naudas virteni ik pa desmit dienām. Sievietes strādāja par daudz lētāku maksu, un barības bija mazāk, bet Tīģera Ģīmis skubināja, lai mēs iestā­joties sargos. Es tomēr nevarēju tikt par sargu, jo kli­boju ar vienu kāju, un Tīģera Ģīmis mani neņēma. Un tādu kā es bija vēl daudz. Mēs bijām izpostīti vīri, un vienīgais, kas mums atlika, — diedelēt darbu vai glabāt bērnus, kamēr sievietes strādāja.

Arī Dzeltenā Galva, klausoties stāstā, sāka just ēst­gribu, un viņš arī apcepināja uz oglēm gabalu lāča gaļas.

— Bet kāpēc tad jūs nesacēlāties, jūs visi kopā, un nenositāt Trīs Kājas un Cūkas Žokli, un Lielo Taukumu, un visus tos pārējos, lai jums būtu diezgan ko ēst? — Tumsā Bailīgais ievaicājās.

— Tāpēc, ka mēs to nesapratām, — Garā Bārda at­bildēja. — Bija taču tik daudz cita par ko domāt, un tā­pat bija vēl sargi, kas durstīja mūs ar šķēpiem, un Lie­lais Taukums, kas runāja par dievu, un Blakts, kas dziedāja jaunas dziesmas. Un, ja arī kāds iedomājās pa­reizo ceļu un pastāstīja par to, Tīģera Ģīmis un sargi saņēma viņu ciet un piesēja ārā pie klintīm bēguma laikā, lai kāpjošie ūdeņi viņu noslīcinātu.

Jā, tā nauda gan bija viena savāda lieta. Tā līdzinā­jās Blakts dziesmām. Likās, it kā viss būtu kārtībā, tomēr nebija vis, un grūti mums bija to izprast. Suņa Zobs sāka vākt visu naudu pie sevis. Viņš krāva to liela kaudzē kādā stiebru būdā un nolika sargus, kas lai sarga to dienu un nakti. Un, jo vairāk naudas viņš sagāza šai būdā, jo dārgāka tā kļuva, tā ka cilvēkam, lai nopelnītu virteni naudas, vajadzēja strādāt daudz ilgāk nekā agrāk. Tad vēl allaž vien tika runāts par karu ar gaļas ēdājiem, un 'Suņa Zobs un Tīģera Ģīmis pie­blīvēja daudzas būdas ar labību, žāvētām zivīm, kūpi­nātu kazas gaļu un sieru. Un, tā kā barība šeit krājās gubām vien, tad cilvēkiem nepietika ko ēst. Bet kas par to? Tiklīdz ļaudis sāka gremzties pārāk skaļi, Blakts no­dziedāja jaunu dziesmu, un Lielais Taukums teica: tas esot dieva vārds, ka mums jānogalina gaļas ēdāji, un Tīģera Ģīmis veda mūs pāri kalnu grēdai, kur tad mēs kāvām un mūs kāva. Es nebiju pietiekoši labs, lai kļūtu par sargu un, taukus audzēdams, zvalstītos piesaulē, bet, kad mēs rīkojām karu, tad Tīģera "Ģīmis ņēma mani pretī atplestām rokām. Un, kad bijām apēduši visu būdās sakrāto barību, mēs pārtraucām karošanu un nācām atpakaļ strādāt, lai atkal vāktu barību kau­dzēs.

— Ta nu gan jūs visi bijāt stulbi, — Brieža Skrējējs piemetināja.

— Tad mēs visi no tiesas bijām stulbi, — Garā Bārda piekrita. — Dīvaini gan tas viss bija. Dzīvoja tāds Šķeltais Deguns. Viņš sacīja, ka viss notiekot nepa­reizi. Viņš teica, — tas esot tiesa, ka stipri mēs kļuvuši, tikai salikdami savus spēkus kopā. Un vēl viņš teica, ka toreiz, kad dibinājām cilti, pareizi bijis apšķibīt spēku cilvēkiem, kuru spēks ciltī dara citiem pāri, — nu tādiem, kas dauza savu brāļu galvas un zog savu brāļu sievas. Bet tagad, viņš teica, cilts vairs nekļūstot stip­rāka, tā topot vājāka, jo uzradušies vīri ar pavisam ci­tādu spēku, kas kaitējot ciltij, — vīri, kuriem esot ze­mes spēks, kā Trim Kājām, kuriem esot ventera spēks, kā Mazajam Pendērim, un kuriem esot kazu gaļas spēks, kā Cūkas Žoklim. Un nu mums pašiem jāgādā, — tā Šķeltais Deguns teica, — lai šiem vīriem tiktu atņemts viņu ļaunais spēks; vajagot izdarīt tā, lai viņi ietu strā­dāt — itin visi un lai ēst nedabūtu neviens, kas ne­strādā.

Un Blakts nodziedāja citu dziesmu par tādiem cil­vēkiem kā Šķeltais Deguns, kuri gribot iet atpakaļ un atkal dzīvot kokos.

Tomēr Šķeltais Deguns tā nedomāja; viņš negribot vis iet atpakaļ, bet uz priekšu; cilvēki esot stipri kļuvuši vienīgi tad. kad salikuši savus spēkus kopā; un, ja zivju ēdāji saliktu savus spēkus kopā ar gaļas ēdāju spēkiem, tad nebūtu vairs karošanas un nevajadzētu vairs ne vērotāju, ne sargu, un tad visi vīri strādātu un barības būtu tik daudz, ka nevienam nevajadzētu strādāt ilgāk par divām stundām dienā. -

Tad Blakts dziedāja atkal, un viņš dziedāja, ka Šķel­tais Deguns esot slinks, un vēl viņš nodziedāja «Dziesmu par bitēm». Tā bija savāda dziesma, un tie, kas to klausījās, kļuva gluži traki, tīri kā sadzērušies stipru ugunsdziru. Dziesmā bija runa par bišu saimi un par laupītāju lapseni, kas atnākusi dzīvot kopā ar bi­tēm un nozagusi tām visu medu. Lapsene bijusi slinka un stāstījusi bitēm, ka strādāt nemaz nevajagot; bez tam viņa pierunājusi tās turēt draudzību ar lāčiem, kas nemaz neesot medus zagļi, bet gan ļoti labi draugi. Blakts dziedāja aplinku vārdos, lai tie, kas klausījās, saprastu, ka bišu saime ir Jūras ielejas cilts, ka lāči ir gaļas ēdāji un slinkā lapsene — Šķeltais Deguns. Un, kad Blakts dziedāja tālāk, ka bites tikām klausī­jušas lapsenei, kamēr visa saime gandrīz iznīkusi, ļau­dis ņurdēja un rūca, un, kad Blakts dziedāja, ka beidzot labās bites sacēlušās un lapseni nodūrušas, ļaudis ķēra no zemes akmeņus un svieda ar tiem Šķeltajam Degu­nam, līdz viņš bija beigts un nekas vairāk no viņa ne­bija redzams kā vien akmeņu kaudze, ko tie bija same­tuši viņam virsū. Un daudzi nabaga ļautiņi, kam strādāt nācās ilgi un smagi un kam trūka ko ēst, tāpat palīdzēja sviest ar akmeņiem Šķeltajam Degunam.

Un pēc Šķeltā Deguna nāves bija vairs tikai viens vīrs, kas uzdrīkstējās celties kājās un izteikt savas do­mas, un tas bija Spalvotais Vaigs. «Kur ir stipro spēks?» viņš prasīja. «Mēs paši esam šis spēks, mēs visi kopā, un mēs esam stiprāki par Suņa Zobu un Tī­ģera Ģīmi, un Trim Kājām un Cūkas Žokli, un visiem tiem pārējiem, kas neko nestrādā, bet ēd daudz un no­vārdzina mūs ar savu spēku, jo tas ir ļauns spēks. Cil­vēki, kas ir vergi, nav stipri. Ja cilvēks, kurš pirmais at­rada, kur noder uguns un kā to izlietot, būtu izmanto­jis šo savu spēku, mēs visi būtu viņa vergi, tāpat kā šodien esam vergi Mazajam Pendērim, kas atrada, kur noder venteris un ka to izlietot, un tiem cilvēkiem, kas atrada, kur noder zeme, kazās un ugunsdzira un kā tās izlietot. Agrāk mēs dzīvojām kokos, mani brāļi, un neviens cilvēks nejutās drošībā. Bet tagad mēs vairs ne­cīnāmies savā starpā. Mēs esam salikuši savus spēkus kopā. Tad necīnīsimies vairs arī ar gaļas ēdājiem! Lik­sim kopā savus spēkus ar viņu spēku! Tad mēs tiešām būsim stipri. Un tad mēs visi kopīgi, zivju ēdāji ar ga­ļas ēdājiem, dosimies medībās un medīsim tīģerus un lauvas, vilkus un meža suņus, bet savas kazas ganīsim pa visām nogāzēm, un visās augsto kalnu ielejās sēsim labību un stādīsim sulīgus sakņaugus. Tajā dienā mēs būsim tik stipri, ka visi meža zvēri bēgs no mums un ies bojā. Nekas mums nevarēs turēties pretī, jo katra vīra spēks būs visu cilvēku spēks visā pasaulē.»

Tā runāja Spalvotais Vaigs, un viņi to nonāvēja, jo tas esot mežonīgs cilvēks, viņi teica, un gribot iet at­pakaļ un dzīvot kokā. Tas bija ļoti dīvaini. Kad tikai kāds vīrs cēlās un gribēja iet uz priekšu, visi tie, kas stāvēja uz vietas, teica, -ka viņš ejot atpakaļ un Viņu vajagot nokaut. Un nabaga ļautiņi palīdzēja to nomē­tāt ar akmeņiem un tapa par muļķiem. Mēs visi bijām muļķi, tikai ne tie, kas bija resni un neko nestrādāja. Muļķus dēvēja par gudriem, bet gudros nomētāja ar akmeņiem. Cilvēkiem, kas strādāja, trūka ko ēst, bet cilvēki, kas nestrādāja, pārēdās.

Un cilts pamazām zaudēja spēkus. Bērni bija vārgi un slimīgi. Un, tā kā mēs nekad kārtīgi nepaēdām, mūsu vidū ieviesās savādas slimības un mēs mirām kā mu­šas. Un tad gaļas ēdāji mums uzbruka. Pārāk bieži mēs bijām sekojuši Tīģera Ģīmim pāri kalnu grēdai un si­tuši tos. Tagad viņi nāca atmaksāt ar asinīm. Mēs bijām pārāk vārgi un slimi, lai spētu nosargāt lielo mūri. Un viņi mūs apkāva, visus no vietas, izņemot nedaudzas sievietes, kuras aizstiepa sev līdzi. Mēs ar Blakti izbē­gām, un es slēpos vismežonīgākajos nostūros, sāku medīt dzīvniekus un vairs nestaigāju izsalcis. Es no­zagu sev sievu no gaļas ēdājiem un apmetos uz dzīvi augsto kalnu alās, kur viņi nevarēja mani atrast..Mums bija trīs dēli, un katrs dēls nozaga sev sievu no gaļas ēdājiem. Un pārējo jūs jau zināt, — jo vai gan jūs ne­esat manu dēlu dēli?

— Bet Blakts? — Brieža Skrējējs taujāja.- — Kas no­tika ar viņu?

— Viņš aizgāja dzīvot pie gaļas ēdājiem un kļuva paf dziesmu dziedoni karalim. Tagad viņš ir vecs, bet dzied vēl arvien tās pašas vecās dziesmas; un, ja kāds vīrs ceļas, lai ietu uz priekšu, viņš dzied, ka tas soļojot atpakaļ un gribot dzīvot kokā.

'Garā Bārda iebāza roku lāča iekšās un ar bezzobai­nām smaganām sāka zelēt nieru tauku piku.

— Kādu dienu, — viņš piebilda, apslaucīdams rokas gar sāniem, — visi muļķi būs apmiruši, un tad visi dzī­vie varēs iet uz priekšu. Viņiem piederēs stipro spēks, un

viņi saliks savus spēkus kopa, tā ka visā pasaulē ne­viens cilvēks vairs necīnīsies ar otru. Uz mūriem vairs nebūs ne vērotāju, ne sargu. Un visus medījamos zvē­rus nomedīs, un, kā teica Spalvotais Vaigs, pa visām kalnu nogāzēm ganīsies kazas, un visas augstās kalnu ielejas būs apsētas ar labību un apstādītas ar sulīgiem sakņaugiem. Un visi cilvēki būs brāļi, un neviens cil­vēks vairs laiski nevalstīsies saulē, lai viņa biedri to baro. Un tas viss notiks tajā laikā, kad muļķi būs beigti un kad vairs nebūs neviena dziedoņa, kas stāvēs uz vie­tas un dziedās «Dziesmu par bitēm». Bites jau nav cil­vēki.