STĀSTI

KAD DIEVI SMEJAS

lr dievi stiprākie, pat laiks

Tiem ceļos krīt, un ļaudis trīs,

To lūgsnas kāpj kā viraktvaiks,

Jo tiem ir dievi debesis;

Jā gan, Felis.

Kārkinezs pēdīgi bija at­raisījies, Viņš slepšus pameta skatienu uz grabošajiem logiem, paraudzījās augšup uz sijām šķērsoto jumtu un mirklīti ieklausījās, cik mežonīgi ieaurojas dienvidrītenis, sakampis bungalo savos rēcošajos žokļos. Tad viņš pacēla glāzi pret kamīna uguni un līksmi uzsmaidīja vīna zeltainajam mirdzumam.

— Skaists tas ir, — viņš teica. — Visu jaukumu jau­kums. N Tas ir sieviešu vīns un gatavots, lai to dzertu svētie pelēkos mēteļos.

— Mēs to audzējam mūsu pašu siltajos pauguros, — es attraucu ar gluži saprotamu kalifornieša lepnumu.

— Tu jau vakar pajādelējies starp vīnājiem, no kuru ogām tas tecināts.

Bija vērts nogaidīt, kamēr Kārkinezs atkūst. Viņš jau patiesībā nemaz nebija viņš pats, pirms nejuta vīna kvēles maigo reibumu dūcam asinīs. Viņš bija māksli­nieks, tas tiesa, arvien un allaž mākslinieks; tomēr, kad nebija dzēris, viņa domu gaita kaut kā zaudēja pār­galvīgo asprātību un viņš kļuva tikpat truli garlaicīgs kā angļu svētdiena — garlaicīgs ne jau tādā veidā, kā to par cilvēkiem parasti saprot, bet garlaicīgs salīdzi­nājumā ar možo radījumu, kāds bija Montē Kārkinezs, būdams viņš pats.

No visa tā nevajag secināt, ka Kārkinezs, mans mī­ļotais draugs un vēl mīļāks biedrs, būtu plencis. Ne uz to pusi. Viņš reti kad maldījās. Kā jau teicu, viņš bija mākslinieks. Viņš zināja, kad ir diezgan, — un diez­gan — tas viņam nozīmēja līdzsvaru, tādu līdzsvaru, kāds piemīt jums un man, kad neesam dzēruši ne piliena.

.Viņam piemita gudra un instinktīva mērenība, kas lika domāt, ka viņš ir grieķis. Tomēr grieķis viņš nebija nemaz. — Es esmu acteks, es esmu inks, es esmu Spā­nietis, — tiku dzirdējis viņu izsakāmies. Un tāds viņš patiesi izskatījās, it kā dīvainu un senatnīgu tautību maisījums — ar melnīgsnēju ādas krāsu un asimetris­kiem, primitīviem sejas pantiem. Viņa acis zem smag­nēji izliektajām uzacīm stāvēja tālu viena no otras un bija melnas — barbaru tautām raksturīgā melnuma, un pāri tām parasti slīga biezs melnu matu kušķis, caur kuru viņš raudzījās kā šķelmīgs satīrs no biezokņa. Zem rievainā samta svārkiem viņš arvien nēsāja mīkstu flaneļa kreklu, bet kaklasaite bija sarkana. Tā viņam aizstāja sarkano karogu (kādu laiku viņš bija dzīvojis kopā ar Parīzes sociālistiem), un tā simbolizēja asinis un cilvēces brālību. Tāpat nekad nebija redzēts, ka galvu viņam būtu sedzis kaut kas cits kā vien sombrēro ar ādas siksnu apkārt. Klīda pat baumas, ka viņš jau esot piedzimis ar visu šo īpatnējo galvassegu. Bet, pēc maniem ieskatiem, tiešām bija ārkārtīgi aizraujoši re­dzēt šo meksikāņu sombrēro pazūdam Pikadilijas eki­pāžā vai kā vētras brāzienos šūpojamies cilvēku drūzmā kāpnēs uz Ņujorkas gaisa dzelzceļa piestātni.

Kā jau teicu, Kārkinezu vīns darīja dzīvu — «tāpat kā māls kļuva dzīvs, kad dievs tam iepūta dzīvības dvašu» — tā viņš pats to mēdza apzīmēt. Jāatzīstas, ka par dievu viņš izteicās zaimojoši familiāri; taču jāpie­bilst, ka zaimošanas viņa valodā nebija. Kārkinezs ar­vien un visur bija godīgs, bet, tā kā pats viņš bija viens vienīgs paradoksu maisījums, viņu allaž pārprata tie, kas viņu nepazina. Reizumis viņš spēja būt vienkārši rupjš un klaigāt kā mežonis un citreiz atkal bija smalk­jūtīgs kā jauna meitene un galants kā spānietis. Nu… un vai tad viņš nebija acteks? Inks? Spānietis?

Un tagad man jāatvainojas, ka tik daudz laika esmu veltījis viņam. (Viņš ir mans draugs, un es viņu mīlu.) Tātad māja ļodzījās negaisa brāzienos, kad viņš pie­virzījās tuvāk kamīnam un uzsmaidīja ugunij caur vīna glāzi. Viņš paraudzījās manī, un, redzot viņa acis spul­gojam līksmā mundrumā, es sapratu, ka nu viņš atkal sasniedzis savus kalngalus.

— Un tātad tu domā, ka esi palicis uzvarētājos pret dieviem? — viņš ievaicājās.

— Kālab tad pret dieviem?

— Kā gan cita, ja ne viņu griba piešķir cilvēkam apmierinātības sajūtu? — viņš izsaucās.

— Un kas tad radījis manī gribu vairīties no šās ap­mierinātības? — es triumfēdams attraucu.

— Atkal tie paši dievi, — viņš pasmējās. — Tā taču ir viņu spēle, kurā mēs piedalāmies. Viņi jauc un dala visas kārtis … un savāc iemaksas. Nedomā, ka tu esi atvairījies, ja aizbēgi no neprāta apsēstajām lielpilsē­tām. Tu ar saviem vīnogulāju klātajiem pauguriem, ar saviem saulrietiem un saullēktiem, ar savu omulīgo, vienkāršoti pieticīgo dzīves veidu!

Es tevi vēroju visu laiku, kopš atbraucu. Tu neesi uzvarējis. Tu esi padevies. Tu esi noslēdzis pamieru ar ienaidnieku. Tu esi atzinis sevi par nokausētu. Tu esi pacēlis paguruma balto karogu. Tu esi izlicis paziņo­jumu, ka tavā mūžā, tā teikt, iestājies bēgums. Tu esi aizmucis no dzīves. Tu esi vienkārši izspēlējis viltību, bēdīgu viltību. Tu spēlēdams esi blēdījies. Tu atsakies spēlēt tālāk. Tu esi pasviedis kārtis pagaldē un atskrē­jis paslēpties — te starp saviem pauguriem.

Viņš atgrūda atpakaļ taisno matu šķipsnu no lies­mainajām acīm un uz brīdi pārtrauca runāšanu, lai uztītu garu, brūnu meksikāņu cigareti.

— Bet dievi zina. Tā ir veca viltība. Visas cilvēku paaudzes to jau ir izmēģinājušas … un paspēlējušas. Dievi zina, kā rīkoties ar tādiem kā tu. Pēc kaut kā censties nozīmē to iegūt, bet ieguvums nozīmē apmieri­nātību. Un tā arī tu savā pārgudrībā esi atteicies vēl pēc kā censties. Tu esi izvēlējies mieru. Nu, jauki. Dabūsi atēsties savu mieru. Tu saki, ka^esot izbēdzis no apmie­rinātības! Tu tikai esi to izmainījis pret vecīgumu. Un vecīgums ir cits vārds apmierinātībai. Tā ir maskota apmierinātība. Areče!

— Bet paskaties jel manī! — es izsaucos.

Kārkinezs bija īsts dēmons — tā viņš prata izvilkt

otram visu dvēseli un saplucināt to drisku driskās.

Viņš iznīcinoši apskatīja mani no galvas līdz kājām.

— Tu taču neredzi nekādu tamlīdzīgu pazīmju, — es izaicinoši teicu.

— Bojā eja mēdz viltīgi aizslēpties, — viņš atsacīja. — Tu jau esi galīgi satrunējis.

Es pasmējos un piedevu viņam visu šo ļaunprātību. Bet viņš nemaz nekāroja manas piedošanas.

— Vai tad es nezinu? — viņš vaicāja. — Dievi arvien uzvar. Esmu noskatījies, kā cilvēki, gadiem piedalās spēlē, kurā laimests tiem šķiet drošs. Beigās tie tik un tā zaudē.

— Vai tad tu nekad neesi kļūdījies? — es ievaicājos.

Viņš domīgi izpūta vairākus dūmu gredzenus, pirms

atbildēja.

— Jā, reiz mani gandrīz apmānīja. Es tev pastāstīšu. Bija tāds Mārvins Fisks. Vai.tu viņu atceries? Tāds ar Dantes seju un dzejnieka dvēseli, viņš arvien dziesmoja slavu miesas baudām, īsts mīlestības priesteris. Un Eteli Beirdu; to arī tev vajadzētu atcerēties.

— Karsta un svēta, — es atteicu.

— Tā pati ir! Skaidra kā mīlestība, tikai daudz jau­kāka! Sieviete, kas radīta mīlestībai; un tomēr — kā lai to pasaka? — no viņas dvesmoja svētums, gluži kā jums šeit gaisā strāvo puķu smaržas. Nu, tātad viņi apprecē­jās. Viņi uzsāka cīņu ar dieviem .. s

— Un laimēja šai spēlē, brīnišķīgi laimēja! — es iejaucos.

Kārkinezs nožēlodams pavērās manī, un balss tam dunēja kā kapu zvans.

— Viņi zaudēja. Viņi galīgi un neglābjami zaudēja.

— Tomēr pasaule ir pavisam citādos ieskatos par to, — es vēsi aizrādīju.

— Pasaule tikai domā, ka uzminējusi. Pasaule redz vienīgi ārpusi. Bet es zinu. Vai tev nekad nav ienācis prātā padomāt, kāpēc viņa aplikās šķidrautu, kāpēc ap­bedīja sevi dzīvei mirušo sāpju klosterī?

— Tāpēc, ka tā viņu ļoti mīlēja, un kad viņš no­mira . ..

No Kārkineza ņirdzīgā smīna vārdi sasala man uz lūpām.

— Parocīga atbilde, — viņš teica, — fabrikā darināta, gluži kā katūna gabals. Pasaules spriedums! Daudz gan pasaule zina par to. Viņa aizbēga no dzīves tāpat kā tu. Viņa bija sakauta. Viņa pacēla balto paguruma karogu. Un neviena aplenkta pilsēta nekad vēl nav pacēlusi šo balto karogu, tik rūgtas asaras liedama.

Tagad es tev' pastāstīšu visu šo notikumu, un tev va­jag man ticēt, jo man tas labi zināms. Viņi bija daudz sprieduši par apmierinātības problēmu. Viņi mīlēja mī­lestību. Viņi bija izpazinuši mīlestības vērtību līdz pē­dējai lāsītei. Viņi mīlēja to tik ļoti, ka kāroja paturēt to karstu un trauksmainu uz mūžu savās sirdīs. Viņi aizrautīgi apsveica tās ierašanos; viņi baidījās to zaudēt.

Viņi ticēja, ka mīlestība ir alkas, saldas sāpes. Tā allaž meklē piepildījumu, bet, atradusi meklēto, tā mirst. Atsacīt mīlestībai nozīmē saglabāt mīlestību; atdoties mīlestībai nozīmē iznīcināt mīlestību. Vai tu mani sa­proti? Viņi redzēja, ka dzīvē taču nemēdz salkt pēc tā, kas pašam pieder. Est un arvien palikt izsalkušam — tādu varoņdarbu vēl cilvēks nav veicis. Apmierinātības problēma. Tā pati te ir. Mūžam paturēt skaudro, gan­drīz badīgo salkumu pie bagātīgi apkrauta dzīru galda. Tā jau bija arī viņu problēma, jo viņi taču mīlēja mī­lestību. Bieži viņi par to tika strīdējušies, mīlestības saldajai kvēlei plūstot acīm pāri; mīlestības asins sār­tums rasināja viņiem vaigus; tās balss vibrēdama uz- kūsāja un dzisa viņu balsīs, te tikai slepus ietrīsēdamās kaklā, te atkal uzšalkdama tajās neizteicami maigajās •skaņās, kādas izdvest spēj vienīgi mīlestība.

Kā es to visu zinu? Es noskatījos — daudz ko. Vēl vairāk es uzzināju no Eteles dienasgrāmatas. Klau, ko es atradu tur ierakstītu — Fionas Makleoda vārdus: «Jo tik tiešām — šī klaidu balss, šie mijkrēšļa čuksti, šī rasaini saldā dvesma, šis koklētājs ar liesmu spārniem, kuru neviens nav skatījis ilgāk par acumirkli līksmes varavīkšņotā atvizmā vai kaisles pēkšņā zibens uzplaik­snījumā, šis pārvarīgais noslēpums, ko mēs saucam par Amoru, ierodas pie mums — vismaz pie nedaudziem jūsmīgiem sapņotājiem, — rie jau dainodams dziesmu, kuru spēj dzirdēt ikviens, ne arī jautru, tālu saklausāmu vijoles melodiju apšalkots, bet gan saspringtā aizrau­tībā, ar alkām, kas runā savā klusēšana.»

Kā noturēt pie sevis šo koklētāju ar liesmu spārniem, šīs alkas, kas runā klusēdamas? Svinēt svētkus ar viņu nozīmē viņu pazaudēt. Viņi mīlēja viens otru ar dižu mīlestību. Viņu apcirkņi bija pildīti līdz malām; bet viņi vēlējās saglabāt savas mīlas skaudri badainās alkas nenotrulinātas.

Un nemaz viņi nebija nevarīgi cālēni, kas gudri prā- tuļo, uz mīlestības sliekšņa tupēdami. Viņi bija veselīgi cilvēkbērni, kas pazina dzīves īstenību. Viņi jau agrāk bija baudījuši mīlestību ar citiem — tajās dienās, kad vēl nebija tikušies; bet tajās dienās viņi bija nožņauguši mīlestību ar skāvieniem, nosmacējuši ar skūpstiem un apbedījuši apmierinātības kapenēs.

Viņi arī nebija auksti liekuļi — ne vīrietis, ne sieviete. Viņi bija karstasinīgi cilvēki. Viņu asinīs nebija ne piles no angliski vēsās atturības. Tās dzirkstīja saul­rieta sārtumā. Pasi viņi kvēloja tām līdzi. Viņu miesās strāvoja franču līksmais gars. Ideālisti, jā, tie viņi bija, taču šis ideālisms bija gallisks. To nekavēja vēsi rāmā plūsma, kas rit angļu dzīslās asiņu vietā. No stoicisma viņos nebija ne miņas. Viņi bija amerikāņi, kaut gan cēlušies no angļiem, tomēr viņiem nepiemita ne angļu piesardzība, ne pašaizliegšanās.

Tādi viņi bija — pilnīgi kā es stāstu, un viņi bija radīti līksmībai, taču pieņēma citu lēmumu. Lāsts vi­siem lēmumiem! Viņi rotaļājās ar loģiku, un tāda, lūk, bija viņu loģika. Bet vispirms es tev pastāstīšu par sarunu, ko kādu vakaru risinājām. Mēs runājām par Gotjēx Madlēnu de Mopēnu. Vai atceries šo jaunavu? Viņa bija skūpstījusies vienreiz, tikai vienreiz, un vairāk skūpstu viņa nevēlējās. Ne jau tāpēc, ka skūpsti viņai neliktos saldi, bet viņa baidījās, ka atkārtodamies tie notrulināsies. Atkal tā pati apmierinātība! Viņa gribēja spēlēt pret dieviem, neiemaksādama savu likmi! Tomēr tas ir pretrunā ar spēles likumiem; kurus dievi paši no­teikuši. Tikai šie likumi nav izkārti virs galda. Mirstī­gajiem vajag spēlēt, lai mācītos pazīt šos likumus.

Un nu par to loģiku. Šis vīrietis un šī sieviete sprieda tā: kālab tad skūpstīties tikai vienreiz? Ja gudra rīcība ir skūpstīties tikai vienreiz, vai tad nav vēl gudrāk neskūpstīties nemaz? Tā varētu mīlestību saglabāt dzīvu. Palikdama nepiepildīta, tā viņu sirdis pulsētu mūžam.

Varbūt arī iedzimtība palīdzēja viņiem nonākt pie šā nelaimīgā lēmuma. Iedzimtais laužas uz āru, dažreiz pat ļoti fantastiskā veidā. To viņiem nodarīja viņos slēptais nolādētais Albionas [6] gars — šis neķītrais in­trigants, nekaunīgais, viltīgais, aukstasinīgi apsvero­šais netiklis. Kā tas īstenībā ir, tikpat nezinu. Bet to gan zinu: tikai tālab, ka neizsakāmi alka pēc līksmības, viņi aizgāja līksmībai garām.

Kā viņš bija teicis (es to lasīju pēc ilga laika kādā viņa vēstulē Etelei): «Skaut tevi savās rokās — cieši un tomēr ne cieši. Tiekties pēc tevis, tomēr nekad ne­sasniegt — un tādā veidā lai tu būtu mana vienmēr.» Un viņas atbilde: «Lai tu arvien atrastos man nesnie­dzamā tālumā. Gūt tevi ik brīdi un tomēr neiegūt nekad, lai tas tā paliktu mūžīgi — arvien svaigs un jauns un arvien mūsu sirdīs kā pirmais liesmojums.»

Tieši tādiem vārdiem jau viņi to neizteica. No manām lūpām viņu mīlestības filozofija skan sagrozītā veidā. Un kas gan es tāds esmu, lai drīkstētu rakņāties viņu dvēseļu dziļumos? Kā varde es tupu uz lielās tumsības slapjumā mirkstošās maliņas, ar izvalbītām acīm rau­dzīdamies viņu liesmaino dvēseļu noslēpumos un brī­numos.

Un tiktāl viņiem bija taisnība. Viss šķiet jauks… tik ilgi, kamēr tas nepieder tev. Apmierinātība un piederības apziņa ir nāves zirgi; tie skrien vi^nā aizjūgā.

Un tikai laiks mums vienmēr mācījis, Kā aizrautību paildzināt var.

To viņi bija ņēmuši no Alfrēda Ostina soneta. Tā no­saukums — «Mīlas gudrība». Tas jau bija tas pats Mad- lēnas de Mopēnas vienīgais skūpsts. Pag, kā tas skanēja tālāk?

Mēs skūpstam, šķiramies; bet nevaram Vēl tālāk iet; lai labāk nāve skar, Pirms spēkā vājam kļūt vai zemu krist.

Bet viņi bija gudrāki. Viņi negribēja skūpstīties un tad šķirties. Viņi neskūpstījās nemaz, un tā viņi bija iecerējuši palikt stāvam mīlestības visaugstākaj a vir­sotnē. Viņi apprecējās. Tu tolaik biji Anglijā. Nekad vēl nav bijis tādas laulības. Viņi savu noslēpumu paturēja tikai sev. Es arī toreiz nezināju. Viņu aizrautība ne­dzisa. Viņu mīla liesmoja arvien spožāk. Nekad kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots. Gāja laiks, gāja mēneši un gadi, bet koklētājs ar liesmu spārniem staroja ne­gaistošā mirdzumā.

Visi bija pārsteigti. Viņus sāka uzskatīt par brīnu­mainiem mīlētājiem Un ārkārtīgi apskauda. Sievietes gan dažreiz līdzjūtīgi nožēloja, ka tai neesot bērnu; tādā veidā šiem radījumiem izpaužas skaudība.

Es arī nezināju viņu noslēpumu. Es gudroju, un es brīnījos. Pirmāk es, liekas, gluži neapzināti gai­dīju, ka viņu mīlestība pāries. Tad es ievēroju, ka pa­iet vienīgi laiks, bet mīlestība paliek. Nu manī pamodās ziņkāre. Kas viņiem bija par noslēpumu? Ar kādām ma­ģiskām važām viņi saistīja mīlestību pie sevis? Kā viņi spēj noturēt šo nežēlīgo laumiņu? Kādu mūžīgās mī­lestības eliksīru viņi kopīgi dzēruši — kā sertos laikos Tristāns un Izolde? Un kā roka maisījusi šo brīnum- dzērienu?,

Kā jau minēju, es kļuvu ziņkārīgs un sāku tos no­vērot. Viņi bija bez prāta aiz mīlestības. Viņi dzīvoja nebeidzamā mīlestības līksmībā. Viņi bija to izvērtuši par krāšņiem svētkiem un svinībām. Viņi paši izkusa savā izsmalcinātajā, ideālajā mīlestībā. Nē, tie nebija nekādi neirotiķi. Spirgti un veseli viņi bija, pie tam vēl mākslinieki. Bet viņi bija sasnieguši neiespējamo. Viņi bija guvuši nemirstīgas alkas.

Un es? Es redzēju viņus bieži un vēroju bezgalīgo mīlestības brīnumu. Es biju samulsināts; es lauzīju galvu un tad kādu dienu . ..

Kārkinezs negaidīti aprāva un ievaicājās: — Vai esi kādreiz lasījis «Mīlas gaidu laiks»?

Es papurināju galvu.

— To sarakstījis Peidžs — Kertizs Hidens Peidžs, man liekas. Nu jā, šis dzejolītis sniedza man atrisinā­jumu. Kādu dienu loga nišas sēdeklī netālu no flīģeļa … tu atceries, kā viņa prata spēlēt? Reizēm viņa smējās un teicās šaubāmies, vai es nākot viņu pašu vai mūzikas dēļ. Reiz viņa nosauca mani par «mūzikas nēsāti», par «skaņu baudkārumnieku». Un kāda Mārvinam bija balss! Kad viņš dziedāja, es sāku ticēt mūžībai, mana cienība pret dieviem vērtās gandrīz vai bijībā, un es gudroju par paņēmieniem un līdzekļiem, ar kuriem varētu droši pārspēt viņu viltību un izpētīt, kā viņi to panākuši.

Tas bija skats, ar ko dieva aci priecināt, — šie divi cilvēki, kas jau gadiem precējušies, dziedāja mīlas dziesmas ar tādu neskartas jaunības svaigumu kā nu­pat dzimusi mīlestība, tomēr ar brieduma un degsmes bagātību, kādu jauni mīlētāji nekad nav pazinuši. Jauni mīlētāji šķita bāli un mazasinīgi līdzās šiem sen pre­cētajiem cilvēkiem. Bija tiešām ko redzēt, kā tie kvē­loja vienās ugunīs, liesmās un maigumā, no tālienes trīsaini tverdami acu un balss glāstus ik ar kustību, ikvienā klusuma mirklī, kā mīla trauca tos vienu pie otra, bet tie pretojās kā lidojoši taurenīši, jo bija viens otram sveces liesma, un tā viņi riņķoja viens ap otru neprātīgi mulsā lidojumā pa brīnumainu orbītu. Likās, ka, sekodami kādam lielam fizikas likumam, varenākam nekā Zemes pievilkšanas spēks un daudz daudz maigā­kam, viņi ķermeniski izkusīs viens otrā turpat manu acu priekšā. Nav nekāds brīnums, ka viņus sauca par brī­numainiem mīlētājiem.

Nu es novirzījos no temata. Tagad pie atrisinājuma. Kādu dienu šajā loga nišas sēdeklī es atradu dzejoļu sējumiņu. Tas atšķīrās pats no sevis bieži lasītā vietā — pie «Mīlas gaidu laika». Lappuse bija pirkstu skārienu ieburzīta un šķirstot sadeldēta, un tajā es izlasīju:

Tik skaisti stāvēt tikai šķirtie spēj, Viens otru labāk pazīt, saglabāt To maigumu, kad divi saskaras…

Vēl ne, ak mīla!… Ļauj jel, jaukā, jauj,

Lai mūsu mīlu ietin noslēpums,

Ļauj vēl mums gaidīt, gados nākamos

Kas būs; vēl ne, vēl ne … kaut kad … vēl ne ,.,

Ai, ļauj kaut brīdi mūsu mīlai augt!

Kad tā būs ziedos, laimē viņa mirs.

Klāj to ar skūpstiem, lupām neskarot, lai dus

Tā atteikdamās vēl kaut brīdi vien …

Ai, vēl mazliet, ai, vēl mazliet, mazliet.

Es aizvēru grāmatu, paturēdams īkšķi starp lapām, un ilgu laiku sēdēju klusi un nekustīgi. Es biju sastin­dzis aiz pārsteiguma par skaidro ainu, kādu man pa­vēra šie panti. Tie bija spožs staru kūlis. Tie bija kā dieva zibens šautra elles tumsībā. Viņi gribēja noturēt mīlestību, šo šaudīgo meža garu, šo jaunas dzīvības vēstītāju — jaunas dzīvības, kas pavēlnieciski piesaka savas tiesības būt dzimušai!

Es vēlreiz prātā pārskaitīju šīs rindas: «Vēl ne… kaut kad» — «Vēl ne, ak mīla» — «Klāj to ar skūp­stiem, lūpām neskarot, lai dus». Un es skaļi iesmējos — ha, ha! Kā spilgtā vīzijā es skatīju viņu nevainīgās dvēseles. Tie taču bija bērni. Viņi nekā nesaprata. Viņi rotaļājās ar dabas ugunīm un gulās līdzās kailam zo­benam. Viņi smējās par dieviem. Viņi gribēja apturēt Visuma gaitu. Viņi bija izdomājuši savu spēles sistēmu un sēdās ar to pie dzīves spēles galda, cerēdami, ka nu jau laimēšot. «Sargieties!» es izsaucos. «Pretī jums pie galda sēž dievi. Viņi rada jaunus likumus pret katru sistēmu, ko vien kāds sagudro. Jums nav ne mazāko cerību laimēt.»

Viņiem pašiem jau es to neuzsaucu. Es nogaidīju. Gan viņi atskārtīs, ka viņu sistēma ir nederīga, un atmetīs to. Viņi samierināsies ar laimi, kādu dievi viņiem sniedz, un necentīsies pakampt sev ko vairāk.

Es vēroju. Es neteicu ne vārda. Mēneši arvien vēl nāca un gāja, un vēl arvien viņu mīlas salkums auga skaudrumā. Ne reizes viņi neremdināja to, neatļāvās nevienu glāstošu skāvienu. Atteikdamies viņi kairināja un asināja savu salkumu, un tas vērtās skaudrāks un skaudrāks. Tā tas turpinājās, līdz pat manī sāka mos­ties šaubas. Vai tad dievi aizmiguši? Es netiku gudrs. Vai arī tie miruši? Es smējos pats pie sevis. Šis vīrietis un šī sieviete bija darījuši brīnumu. Viņi bija piekrāpuši dievu. Viņi bija metuši kaunā visu miesīgo, likuši dus­mās nomelnēt labās zemesmātes sejai. Jo tie taču rota­ļājās ar viņas uguni un tomēr nebija sadeguši. Tie bija neaizskarami. Viņi paši bija kā dievi, zinādami atšķirt labo no ļaunā, tomēr nebaudīdami to. «Vai varbūt tādā veidā rodas dievi?» es jautāju pats sev. «Es esmu varde,» es teicu. «Bet, ja manas acis nebūtu dubļiem aizsērējušas, tās apžilbinātu šā brīnuma spožums, kura liecinieks esmu kļuvis.» Es biju piepūties aiz gudrības un gribēju nodot spriedumu par dieviem.

Tomēr arī šī mana vispēdējā gudrība bija aplama. Tie nebija dievi. Tie bija vīrietis un sieviete — māla figūriņas, kas trīsēja un nopūtās, alku dzeldinātas, sve­šādu vājību gurdinātas, — dievi tādas nepazīst.

Kārkinezs atkal pārtrauca stāstu, lai saritinātu ciga­reti un skarbi iesmietos. Tie nebija patīkami smiekli; tie skanēja kā velna izsmiekls, tie auga skaļumā, līdz pārskanēja negaisa aurus, kas no ārpasaules dārdoņas līdz mūsu ausīm nonāca tikai klusināti.

— Es jau esmu varde, — viņš teica aizbildinādamies. — Kā gan lai viņi spētu to saprast? Viņi taču bija mākslinieki, ne biologi. Viņi gan pazina studijas mālu, bet nepazina mālu, no kura paši bija gatavoti. Bet tas man jāsaka — augstu spēli viņi uzsākuši. Tāda spēle vēl nav bijusi, un es šaubos, vai jel kādreiz atkal tāda nāks.

Nav bijis tādas mīlētāju jūsmas. Viņi nebija ar skūp­stiem nokāvuši mīlestību. Viņi bija iedvesuši tai dzīvību

ar atteikšanos. Un ar atteikšanos viņi vilka to sev klat, līdz tā visa gailēja vienās vienīgās alkās. Un liesmu spārnotais koklētājs vēdināja pār viņiem savus svel­mainos spārnus, līdz viņi tvīka bez atmaņas. Tas bija īsts mīlestības ārprāts, tas neatslāba, tas auga augumā nu jau nedēļām un mēnešiem.

Viņi ilgojās un tvīka tīksmajās mokās un saldi kaira­jās sāpes, tik dziļi izbaudot šīs jūtas, kā vēl neviens mīlētājs nekad nav izbaudījis ne pirms viņiem, ne ari pēc.

Un tad kādu dienu dusošie dievi pamodās no snaudas. Tie piecēlās un paraudzījās uz vīrieti un sievieti, kas gribēja tos izsmiet. Bet vīrietis un sieviete kādu rītu paraudzījās viens otrām acīs un atskārta, ka kaut kas ir zudis. Tas liesmu spārnotais bija projām. Klusēdams tas pa nakti bija pametis viņu vientuļo dzīru galdu.

Viņi raudzījās viens otram acīs un saprata, ka viņus pārņēmusi vienaldzība. Alkas bija mirušas. Vai tu sa­proti? Alkas bija mirušas. Un nekad tie nebija skūpstī­jušies. Pat ne vienu vienīgu reizi skūpstījušies. Mīlestība bija izgaisusi. Nekad viņi vairs neilgosies un netvīks. Nekas viņiem vairs nebija atlicis — ne trīsas, ne nemiers, ne saldkaislās bailes, ne sirdspuksti, ne trauksmainie pulsa sitieni, ne nopūtas, ne dziesmas. Alkas bija mi­rušas. Pa nakti tās bija mirušas aukstajā, neskartajā guļvietā; un viņi pat nebija pamanījuši, ka tās aiziet. Pirmo reizi viņi to saskatīja viens otra acīs.

Dievi varbūt nav laipnīgi, bet bieži tie ir žēlsirdīgi. Viņi bija likuši virpuļot mazajai ziloņkaula lodītei un norausuši no galda visas iemaksas. Palika vienīgi vīrietis un sieviete, kas lūkojās viens otra dzestrajās acīs. Un tad viņš nomira. Sī bija tā žēlsirdība. Pēc nedēļas Mārvins Fisks bija miris — tu taču atceries to nelaimes gadījumu. Un Eteles dienasgrāmatā, kas rakstīta tajā laikā, es pēc tam izlasīju Mičela Kenerlija vārsmas:

Kaut skūpstu alkām, nebij stundas,

Kad būtu skūpstījušies mēs,

— Ai, kas tā par ironiju! — es izsaucos.

Un Kārkinezs, kas uguns atblāzmā izskatījās pēc visīstākā Mefistofeļa samta svārkos, cieši vērās manī ar savām melnajām acīm.

— Un viņi esot laimējuši, tu teici? Pasaules sprie­dums! Es tev pastāstīju patiesību, un es zinu. Viņu laimests bija tāds pats kā tavējais te šais pauguros.

— Bet tu, — es dedzīgi ievaicājos, — tu ar savām skaņu un jūtu orģijām, ar savām neprāta apsēstajām lielpilsētām un vēl neprātīgākajām izpriecām — vai esi pārliecināts, ka tu laimēsi?

Viņš gausi pakratīja galvu. — Tas, ka tu esi zaudē­tājos ar visu savu prātīgi bukolisko dzīves veidu, tas nav nekāds ? iemesls, lai es paliktu uzvarētājs. Mēs ne­kad neuzvaram. Tikai dažreiz mums šķiet, ka esam laimējuši. Dievi uzjautrinās, mazliet pajokojot ar mums.