Stāsti

I

Pārmērīga domu saspringtība, ārkārtīga ner­vozitāte, laikmetīgo pārdzīvojumu neciešama pārsāti- nātība, tas viss, savijies nedalāmā kopsakarā kā mil­joniem šķiedru vienā asbesta gabalā, turēja mani, žur­nālistu Galienu Marku, pēdējos desmit gadus apziņas spīlēs. Nebija tāda jautājuma vai fakta, ko es uztvertu izolēti: viss, ko redzēju, jutu vai pārdomāju, bija cieši

jo cieši saistīts ar bezgala daudzām pasaules parādī­bām, kas asociāciju plūsmā traucās apziņā. īsi sakot, es atrados nepārtrauktās mokošās filozofiskās pārdo­mās, kas vispār raksturīgas mūslaiku cilvēkiem, pro­tams, dažādā intensitātē un dažādā pakāpē.

Tāpat kā zūd telpa, ko iznīcina bezgalīgo tehnisko izgudrojumu saskaņota darbība, pasaule zaudēja per­spektīvu, kļuva līdzīga ķīniešu zīmējumam, kur tuvais un tālais, nenozīmīgais un kolosālais — viss vienā plaknē. Viss nāca virsū, viss māca apziņu, kas bija pārmērīga darba izmocīta. Zinātne, māksla, nozie­dzība, rūpniecība, mīlestība, sabiedrība — viss līdz galējībai izsmalcinātās un rafinētās izpausmes formās kā neizskaitāmu faktu leģions metās aplenkt saprātu, savelkot ap garīgo apvārsni visstingrāko problēmu mākoņus, un man gribot negribot visu šo iespaidu haosu vajadzēja turēt nožēlojamā un apšaubāmā kār­tībā, relatīvā līdzsvarā.

Beidzot biju noguris. Es ļoti vēlējos kļūt muļķāks, pārvērsties par neizdarīgu stulbeni, viegli sasmīdi­nāmu subjektu ar garlaicīgām un nabadzīgām domām, ar dzīvniecisku prieku un tieksmēm.

Iedams garām vājprātīgo namam, es arvien ilgi lū­kojos tā logos, kas, noziesti ar krītu, lieku reizi atgā­dināja aiz šausminošajām restēm mītošo cilvēku prāta aptumsumu. «Iespējams, ka ir labi zaudēt saprātu,» es sacīju sev, cenzdamies iedomāties saslimušā gara no­slēpumaino stāvokli, par ko liecināja svētlaimīgi idio­tiskais smaids un viltīgā acu piemiegšana. Lāgiem es uzmācīgi slaistījos vulgāru cilvēku sabiedrībā, gribē­dams aizrauties ar vecpuišu anekdošu un pašapmieri­nātu rupjību noskaņām, taču tas mani neglāba, jo pēc neilga laika ar šausmām redzēju, ka ari banālais ir piejūgts velnišķajam domāšanas ritenim.

Bet tas vēl nekas. Kurš tikai reizi būs domās paka­vējies pie neskaidrā, histēriski asā nemiera izcelšanās un kurš, neapstājoties fizioloģisko doktrīnu kārdino­šās ostās, būs meklējis tā cēloni realitātes hipertro- fijā un 1ās elektrizējošo pieskārienu daudzveidībā, — tas, protams, acis nepamirkšķinājis, dos attaisnojošu verdiktu nevainīgai sliktai gremošanai un atzīs, ka bez jūtām, kas uztver pasauli, tā sakot, savstarpēju rokasspiedienu veidā ar to un tās abstrakcijām, eksistē iespaidi no attāluma — dvēseles aparāta īpaša uz­tvere, kas laikmeta apstākļos kļuvusi par ikdienišķu parādību. Kāds saslimis, bet jūs to nemaz nezināt, taču jūs it kā vilktin velk pie viņa aiziet. Notiek arī otrādi, — kāds pārdzīvo lielu prieku, un jūs, kaut gan līdz tam esat bijis nelabojami drūms, pēkšņi kļūstat neizprotami jautrs, atbilstoši minētā «kāda» noskaņo­jumam. Tādas sakritības visvairāk gadās starp tu­viem cilvēkiem vai ari tādiem, kuri viens par otru daudz domā. Šos piemērus es minu tādēļ, ka tie ir ele­mentāri vienkārši, gandrīz ikvienam zināmi no savas pieredzes un tādēļ ir neapšaubāmi, bet neapšaubāmais ir pārliecinošs. Protams, minēto sakritību pārbaudā- mība nevar attiekties uz cilvēci visumā, tomēr tas vēl nenozīmē, ka mēs esam labi izolēti; ja iespaidi no at­tāluma konstatēti vispār, atstatumu lielums kā tāds atkrīt pēc jautājuma būtības; citiem vārdiem sakot, tādā parādību kārtībā, kur darbojas (būtu laiks atzīt) m a z i z p ē t ī t i cēloņi, attālums zūd.

Un es secinu, ka mēs ik mirkli esam pakļauti apslēp­tam psihiskam spiedienam, ko izdara miljardiem dzīvu apziņu, tāpat kā bite stropā dzird spieta dūkoņu, bet tas ir ārpus liecinieku liecībām, un es, piemēram, ne­varēju pavaicāt Tonkinas iedzīvotājiem, — vai man nav jāpaieicas viņu reliģiskajiem svētkiem un jauka­jam laikam par vienu vienīgu spilgta satraukuma mi­nūti, kas nebija līdzīga pārējām, bet citurienes nianšu pilna? Noteikt tādu atkarību būtu vislielākais triumfs mūsu laikos, kad, kā jau teicu un arvien vēl domāju, mūsu nervu aparāta izsmalcinātība robežojas ar domu lasīšanu.

Manam pagurumam, kas bija radies no pārmērīgas nervozitātes un dzīves apnicīgās satraukuma pilnās komplicētības, varēja līdzēt, kā es cerēju, dzija vien­tulība, un es kāpu kuģī, kurš devās uz Heramu. Hera- mas apkaime ir mežonīga, bet tai trūkst diženuma. Grandiozais dabā un cilvēkos pa spēkam tikai stip­riem gariem, bet es, noguris cilvēks, meklēju idillisku mežonību.

Simtjūdžu Gošas ezeru mēs pārbraucām Lilianas zelta rudens sākumā, kad vēji spirgti un skumīgi, bet tālumā garām slīdošo salu sarkanās lapotnes deg kā koši sārti. Man līdzi bija Vizija, meitene ar dīvainu, brīnišķīgu dabu. Es ar viņu sastapos Kasētā, viņas dzimtenē, sēru dienā. Viņa mani pazina labāk nekā es viņu, kaut gan es domāju par viņas sirdi vairāk nekā par visu citu pasaulē, un iepazīdams tomēr paliku ne­ziņā. Nedomāju, ka tas notika iztēles trūkuma vai muļ­ķības dēļ, bet man šķita, ka viņas daiļumam piemita tāda spēka un maiguma harmonija, ka tā iznīcināja manu izpratnes spēku. Es nenosaukšu savas jūtas pret viņu jau nolietotajā šaurajā vārdā — mīlestība, nē; līksma, alkaina uzmanība — tas būs īstais vārds tai gaismai, ko Vizija bija iededzinājusi. Šī gaisma sar­kanajā apziņas ellē zaigoja kā dimants, kas nokritis liesmās sprēgājošā katla kurtuvē; tās mirdzums bija tik maigs un spožs, ka es, ja būtu brīvs no pasaules, vēlētos nemirstību.

Vēlu vakarā, kad es sēdēju uz klāja, pie manis pie­nāca cilvēks ar trīskāršu zodu, melniem, uz zemās pie­res uzsukātiem matiem, svalbani, rupji ģērbies, tomēr ar pretenzijām uz švītību, ko pauda milzīgā sarkanā kaklasaite, un jautāja, vai es neesot Galiens Marks. Viņa balss skanēja spalgi un aizdomīgi. Teicu: «Jā.»

— Bet es esmu Guktass! — viņš skaļi sacīja, izslie- damies un nolaizdams rokas gar sāniem.

Es redzēju, ka šis cilvēks meklē ķīviņu, un zināju, kādēļ. «Meteora» pēdējā numurā bija nodrukāts mans raksts, kas atmaskoja Rudens Mēneša partijas dar­bību. Guktass bija šīs partijas dvēsele, tās nepatīka­mais smārds. Viņam tad arī šai rakstā bija krietni ķēris.

— Tagad es jūs sodīšu. — Šķita, ka viņš nevis ru­nāja, bet lēnām dvesa ļaunus vārdus. — Jūs esat ne­slavas cēlējs, rāpulis. Šito jūs esat pelnījis …

Viņš atvēzējās, bet es satvēru viņa gaļīgo roku un noliecu lejup, raudzīdamies tieši pretinieka šaudīgajās acīs. Guktass aizelsies izrāvās un sagrīļodamies atlēca atpakaļ.

— Nu, — viņš sacīja, — kā tad būs?

— Nu tad tā.

— Kur un kad?

— Kad piestāsim Heramā.

— Es jūs pieskatīšu, — piedraudēja Guktass.

— Pieskatiet, kas man tur. — Es viņam pagriezu muguru un tikai tad pamanīju, ka mūs ielenkuši pasa­žieri. Daudzās labi koptās un smalkās sejās es ierau­dzīju mežonīgu tirgus ziņkāri: taču oda pēc slepka­vības.

Es nogāju lejā pie Vizijas, no kuras es nekad neko neesmu slēpis, bet šoreiz negribēju būt atklāts: tas laupītu viņai mieru. Es nebiju uztraukts, vismaz ārēji ne, nenervozēju, valdīju balss noskaņu kā nevainojams aktieris. Es sēdēju pretim Vizijai un stāstīju viņai par Luksoras senajiem pieminekļiem. Tomēr pēc kāda lai­ciņa izdzirdu viņas kluso, sirsnīgo balsi:

— Kas tev noticis?

Nezinu, kā biju sevi nodevis. Varbūt nedrošība ska­tienā, izklaidība roku kustībā, sasprindzinātas pauzes vai arī kas cits, ko pamana tikai mīlestība, bet man vairs nekas cits neatlika, kā salti melot.

— Nesaprotu, — es teicu, — kāpēc «noticis»? Un kas?

Pēc tam es turpināju sarunu, vaicādams sev, vai tikai šī nav pēdējā reize, kad skatu šo daiļo, maigi sa- drūmušo seju, šīs skropstas, garas kā vakara ēnas uz zilo ezeru ūdeņiem, un muti, tik sirsnīgi smaidošu, un roku nervozo, dzīvo baltumu. «Tomēr nē», es domāju, «nē, nav pēdējā reize,» — un šī mierinājuma vienkār­šība aizklāja nākotni.

— Rīt no rīta mēs būsim Heramā, — pirms gulēt­iešanas teica Vizija, — bet es nezin kādēļ esmu uz­traukusies; viss šķiet tāds nedrošs, grīļīgs. — Viņa iesmējās. — Es dažreiz domāju, ka tev derētu citāda draudzene — dzīvespriecīga, vienkārša, darbīga un jautra meiča, nevis es.

— Es nevēlos dzīvespriecīgu, vienkāršu meiču, — es teicu, — un tādēļ tu aizmiedz. Es arī drīz likšos gulēt, tikai vēl izdomāšu rakstam virsrakstu.

Kad Vizija iemiga, es apsēdos, lai uzrakstītu vēstuli viņai, iemigušai, no manis, šeit pat līdzās sēdoša, un es iesāku ar vārdu «Ardievu». Nāves kandidātam tāda vēstule jāatstāj. Uzrakstījis es to iebāzu kabatā, kur to vajadzētu atrast gadījumā, ja tas viss beidzas man par ļaunu, un sāku domāt par nāvi.

Taču — ai, labvēlīgais mūžsenais alegorijas spēks! — nāve nostājās manā priekšā pazīstamo bil­dīšu veidā — nepavisam baismīga: dejojošs skelets ar garu izkapti rokās un tik veco, pazīstamo miroņ- galvas grimasi, ka es skaļi nožāvājos. Un tomēr mana atmošanās bija satraukuma pilna un spēja. Es uzlēcu kājās ar skaidru apziņu, kas mani sagaida, it kā es nemaz nebūtu gulējis. Augšā pārstāja skanēt sirēnas spalgais pūtiens — iluminatorā zibēja Heramas krasts; saule rotaļājās stiklā, un es klusi noskūpstīju aizmigušās Vizijas acis.

Viņa neatmodās. Atstājis uz galda zīmīti: «Drīz būšu atpakaļ, bet tu tikmēr savāc mantas un brauc uz viesnīcu,» — uzkāpu augšā uz gaišā klāja, kur pie kāpnēm sastapu niknumā sastingušo Guktasu. Viņa sekundanti stīvi palocījās pret mani, bet es palūdzu divus pasažierus, kuri pēc sejas man bija labāk iepa­tikuši, sev par lieciniekiem. Tie, abi apspriedušies, pie­krita. Es kopā ar viņiem sēdos faetonā, un mēs devā­mies uz Rieta birztalu, viņpus pilsētas. Mans preti­nieks brauca pa priekšu, reizēm pagriezdamies atpakaļ. Viņa acis kā šāvienu uguns dzirksteļoja zem baltās platmales.

Rīts todien atausa sevišķi skaists. Savilcis pret de­besīm no daudzkrāsainajiem rudenīgajiem mežiem vi­sus spožuma un līksmes spēkus, viņš savienoja tos tālumā, virs vieglās kalnu zilgmes, liesmainajā saules diskā, ar kuru kā ar dārgu saktu bija sasprausts zemes tērps. No baltajiem akmeņiem dzeltenajos ceļa putek­ļos gulēja tumši zilas ēnas, nobirušās lapas visdažā­dākajās krāsu niansēs, sākot ar citrona dzeltenu un beidzot ar košu ķirškrāsu, klāja rasā zaigojošo zāli. Lāmu spoguļi, pār kuriem bija pārkrituši melni koku stumbri, deva apbrīnojami skaidrus atspulgus. Kā iko- nostasi krāšņā mirdzumā skuma birzis. Un dzidro debesu zilgā velve šķita rimta uz mūžiem.

Mani sekundanti runāja tikai par divkauju. Sērīgais tonis viņu balsis, kas tomēr neslēpa skatītāja ziņkāres alkatību, bija tik pretīgs, ka es klusēju un ļāvu viņiem apspriesties. Protams, es nebiju mierīgs. Vesela domu gāzma mani māca un apdullināja, radīdama skumjas. Kontrasts starp slepkavību un zilajām debesīm vērta mani par nepārvaramu barjeru starp šiem diviem kras­tiem, kur visi principi, tēli, satraukums un nojausma traucās kā haotisks ūdenskritums, kas nepazīst ne­kādus šķēršļus. Veltīgi es iznīcināju dažādos redzes punktus, no viena bojā ejas izauga desmitiem jaunu, un es biju bezspēcīgs, kā vienmēr, apturēt to cīņu, kā vienmēr, nevarēju novirzīt apziņu uz kādu vienkāršu lielumu; .pret savu gribu es domāju par tūk­stošiem parādību, kas devušas cilvēcei vārdus: «Slep­kavība» un «Debesis». Manā nelaimīgajā galvā patiesi noturēja sēdi bezveida rēgu parlaments, kas mocīja sirdi ar spriedumu kaismīgu straujumu. Ievilcis elpu tik dziļi, ka sānos ieskrēja dūrējs, es vaicāju sev: «Vai tev nāve ir pretīga? Tu esi ļoti, ļoti noguris…,» bet es nejutu sašutuma.

Un tad mēs piebraucām pie plašas noras un gājām katrs uz savu vietu, ko bija izvēlējušies sekundanti. Ar zināmu gandarījumu es pacēlu acu augstumā dārgo, smago Guktasa pistoli, paredzēdams, ka viņa paša lode var trāpīt sava īpašnieka pieri, un tēmēju droši, nevēlēdamies tēlot jēriņu. «Viens, divi, trīs!» — kliedza mans sekundants, kaklu izstiepis. Es izšāvu, tai pašā mirklī Guktasa rokā pazibēja pretšāviens, uz manām acīm uzkrita tumsas jums, un es uz ilgu laiku pazudu. Vēlāk man stāstīja, ka Guktass nomiris no brūces krūtīs, lai gan es viņam tēmēju galvā. No tā es spriežu, ka svešs ierocis vienmēr ir rūpīgi un vis­pusīgi jāpiešauj. Un tā, es uz laiku zaudēju apziņu.