Stāsti

VI

Ziema bija mirusi. Pavasaris sava pārgalvībā ar kailu sārtu kāju iespēra to drēgnās gravās,>kur tā, uz mutes gulēdama, spokaini baltu, apkusušu sniega blāvu veidā agonijā vēl ieelpoja salto tvaiku, tomēr vārgi un bezcerīgi. Saule apkūpināja zemi ar koku pumpuru un pirmo puķu ziedu smaržām. Es dzīvoju divējas dzīves. Mans mierīgais stāvoklis ne ar ko ne­atšķīrās no ziemas dienām, bet skumju lēkmes sāka uznākt biežāk, un dažreiz tām bija pavisam neno­zīmīgs iemesls. Kad tās pārgāja, es atkal kļuvu apbrī­nojami līdzsvarots cilvēks, mierīgs, aprobežots, ne par ko nežēlojos un neko nevēlējos. Dažreiz, sēdēdams kopā ar Viziju, es viņu redzēju it kā no tālienes, tur­klāt tik lielā attālumā, ka šķita — nedzirdēšu viņas balsi, kad viņa sāks runāt. Mēs runājām maz, reti un tikai par to, par ko es gribēju runāt, tas ir, par ļoti vienkāršām un nesvarīgām lietām.

Bija vēls vakars, kad traktierī «Jautrais huzārs» iz­sūtāmais pienesa man vēstuli, uz kuras nesen aizlī­mētās aploksnes bija uzrakstīts: «Marka kungam no Vizijas». Apskurbis, bet ne tik lielā mērā, ka vairs nespētu lasīt, es atvēru aploksni ar stipru skatī­tāja ziņkāri, it kā vērodams pilnīgi svešu cilvēku lasām vēstuli citam, arī svešam. Kādu brīdi vēstules rindas ņirbēja kā dzīvas zem mana nedrošā un uzbu­dinātā skatiena. Šo neērtību pārvarējis, es izlasīju:

«Mīļais, man ļoti smagi rakstīt Tev pēdējo, pavisam pēdējo vēstuli, bet man vairs nav spēka tā dzīvot, kā es tagad dzīvoju. Nelaime Tevi ir pārvērtusi. Tu var­būt nemani, cik krasa pārmaiņa ar Tevi ir notikusi, cik sveši un tāli viens otram mēs esam kļuvuši. Visu ziemu es gaidīju, ka mūsu labā, brīnišķīgā pagātne atgriezīsies, bet tas nenotika. Man nav tādas apziņas, ka es rīkotos cietsirdīgi, Tevi atstādama. Tu vairs neesi tas, kas biji agrāk — uzmanīgais, saudzīgais, lielais un smalkjūtīgais Gals, kādu es pazinu līdz šim. Dievs ar Tevi! Es nezinu, kas noticis ar Tavu nabaga dvēseli. Bet tālāk tā dzīvot, piedod man, es nevaru! Es sīki par visu uzrakstīju «Meteora» izdevējam, viņš apsolīja noteikt Tev algu, ko Tu saņemsi, kamēr atkal varēsi sākt strādāt. Ardievu. Es aizbraucu! Ardievu, un nemeklē mani. Mēs vairs nekad neredzēsimies.

Vizija.»

— Vizija, — es skaļi atkārtoju, vēstuli salocīdams. Šinī mirklī starp galdiņiem, kas bija stipri ar vīnu nolaistīti, lēkājošu motīvu bārstīdama, iesmilkstējās kurinātāju kompāniju apkalpojošā algotā mūziķa vi­jole un es ievēroju, ka mūzika pastiprina vēs­tuli, darot traktieri un tā apmeklētājus par kaut ko atsevišķu, no manis un vēstules atšķirīgu. Es kļuvu vientuļš un, no vietas vēl nepiecēlies, it kā jau biju izgājis laukā no šīs telpas.

Pēkšņuma, paša negaidītā fakta satraukts, neatka­rīgi no satura, ko pārvarēt vēl nebija manos spēkos, es braucu mājās, skaidri nojauzdams klusumu, kas mani tur gaidīja, nojauzdams klusumu un Vizijas prombūtni. Es braucu, domādams tikai par to. Nezin kādēļ es gaidīju, ka mājās atradīšu nozīmīgākas lietas nekā vēstule, ka šis notikums zināmā mērā noskaidro­sies. Vēstules saturu, kas, loģiski spriežot, bija pilnīgi skaidrs, mana iekšējā būtība noliedza, tāpēc ka es nevarēju iedomāties sevi Vizijas vietā. Vispār neko vairāk par neskaidru satraukumu, ko izraisīja ierastu un gaidāmu stāvokļu spējas pārtraukšanas iespaids, es neizjutu, es nepārdzīvoju nekā tik bēdīga, nekā tāda, kas mani satricinātu, tomēr sirds sita stiprāk un ceļš līdz mājām šķita īss.

Es piezvanīju. Atvēra kalpone, padzīvojusi, melan­holiska sieviete. Viņas skatiens apstājās pie manis stingi piesardzīgs.

— Kundze mājās? — es vaicāju, kaut gan dzirdēju klusumu istabās un pulksteņa domīgo tikšķēšanu un redzēju, ka uz pakaramā nav Vizijas cepures un mēteļa.

— Viņa aizbrauca, — sieviete klusi sacīja, — aiz­brauca pulksten astoņos. Jums pasniegt vakariņas?

— Nē, — es sacīju, dodamies uz tumšo kabinetu, un, brīdi pastāvējis tur tumsā pie loga, ko apgaismoja ielas laterna, aizdedzināju sveci, pēc tam pārlasīju vēstuli un apsēdos, domādams par Viziju.

Es viņu iztēlojos braucam vagonā, kuģa kajītē, ka­rietē, — attālināmies no manis taisnā līnijā. Viņa sē­dēja, — es redzēju tikai viņas pakausi un muguru un pat, kaut arī vāji, vaiga līniju, tomēr nevarēju ierau­dzīt seju. Domās, bet ar ļoti spilgtu reāla pieskāriena izjūtu es saņēmu viņas galvu, lūkodams pagriezt pret sevi; iztēle atteicās šo rīcību pabeigt, un es joprojām viņas seju neredzēju. Skumīgā vēlēšanās ielūkoties vi­ņas sejā kādu brīdi nedeva man miera, ipēc tam nogu­ris es noliecos pār galdu nenoteiktā skumjā garlaicībā, kas bija brīva no jebkādām pārdomām.

Es nezinu, vai ilgi tā biju sēdējis, kad troksnis, ko sacēla kāds priekšmets, man pie kājām nokrizdams, lika man noliekties. Tā bija rakstāmgalda atslēga, ko ar elkoni biju nogrūdis zemē. Es noliecos, pacēlu at­slēgu, brīdi padomāju, tad atvēru vidējo atvilktni, ce­rēdams atrast kaut ko tādu, kas varētu attiekties uz Viziju, — nenoteikta rīcība, ko drīzāk izraisīja nepie­ciešamība kustēties nekā loģisks pamatojums.

Atvilktnē es atradu daudz vēstuļu, kas man šai brīdī nemaz neinteresēja, dažādus sīkus priekšmetus: sa­lauztus zīmuļus, zīmoglakas stienīšus, dažas atseviš­ķas aproču pogas, gumiju un ar aukliņu pārsietu avīžu izgriezumu žūksnīti. Tie bija pagājušā gada raksti no «Vēstneša» un «Meteora». Es atraisīju sainīti, ļauda­mies ^pēdējā stundā pieaugošām tieksmēm turēt apzi­ņas lokā visu, kas attiecas uz Viziju. Šos rakstus viņa izgrieza un savāca gadījumam, ja es sadomātu tos izdot atsevišķā grāmatā.

Atraisījis sainīti, es pārskatīju virsrakstus, atcerējos apstākļus, kādos bija radies viens vai otrs raksts, un aptuveni pat galvenos vilcienos saturu, taču biju ļoti tālu no mēģinājuma atjaunot, tā sakot, apziņas a t- m o s f ē r u, attiecīgo noskaņu, kas dod sacerējumam ietērpu. Pārskatījis virsrakstus, sāku ielūkoties tekstā, pārlaizdams tam acis ar vienaldzīgu neizpratni, — viss uzrakstītais šķita sveša prāta refleksija, turklāt nevajadzīga refleksija, jo šeit traktētie jautājumi, kā, piemēram, karš, reliģija, kritika, teātris un tā tālāk, skāra mani ne vairāk kā sniegs, kas uzsnidzis, teik­sim, Austrālijā.

Tā pārcilādams un pārskatīdams sainīti, es uzdūros rakstam ar nosaukumu «Ciešanu vērtība», rakstam, kas bija veidots ar spēcīgu kontrastu paņēmienu un savā laikā sacēlis ne mazumu trokšņa. Pretēji iepriekš pārlasītajam daži šā raksta izteicieni piesaistīja manu uzmanību, it īpaši viens: «Cilvēkiem, kuriem, kā mēdz teikt, «sirds ikā uz delnas», trūkst klusēšanas skaudrās un laimīgās koncentrētības; bez aiztures, bez smalka iekšējo spēku sprieguma, viņu dvēselē iebrāzmo un

atkal to bez atlikuma pamet tās jūtas, kuras, ja būtu aizturētas, varētu kļūt par vērtīgu un dziļu pārdzīvo­jumu.» Es to izlasīju divas reizes, pūlēdamies atcerē­ties, kāds apstāklis sakarā ar Viziju šo frāzi radījis, un ar negaidītu skaidrību, iekšēji mudināts, atcerē­jos! — tik skaidri, tik izjusti un alkaini, ka es piecēlos ārkārtējā, gandrīz slimīgā satraukumā. To pavadīja manāma plašuma izjūta ar halucinatoriskiem priekš­statiem: sienas atkāpās un griesti pacēlās lielā aug­stumā. Es atcerējos, ka pagājušajā vasarā biju tuvo­jies Vizijai ar neizsakāmi spilgtu maiguma uzplūdu, kas ar varenu spēku lauzās laukā, taču, piegājis viņai klāt, atsēdos un neteicu nekā, skaidri iedomādamies, ka jūtas, kas izpaustas vārdos, mūsu valodas nepreci­zitātē un nosacītībā, atstās neizteiktā sūrmi un radīs, protams, vairs ne ar kādiem vārdiem neizsakāmu ekstāzes vājinājumu. Mēs ilgi klusējām, bet es, rau­dzīdamies Vizijas smaidošajās acīs, jo viņa mani pil­nīgi saprata, biju pārpilns ar viņu un savu iesprostoto saviļņojumu. Pēc tam es uzrakstīju iepriekš minēto atzinumu.

Es to atcerējos spilgti, ar sirdi, un nevis automā­tiski. Es nevarēju nosēdēt, es pastaigāju pa kabinetu. Kaktā uz grīdas atradās saņurcīta papīra lapa, es to pacēlu, izlīdzināju un ar izbrīnu, kas nojausmai vēl bija sveša, ieraudzīju, ka lapa, kas pierakstīta — ne gluži pilna — Vizijas sīkajā, skaistajā rokrakstā, nav nekas cits kā nepabeigts, bet jau zināmā pakāpē iz­strādāts m a n s raksts ar virsrakstu «Dzīvsudraba raktuves Heramā», G. Marka raksts. Es nekad ne­biju to rakstījis un nevienam nebiju to diktējis, es nekā nebiju rakstījis.

Es izlasīju uzrakstīto ar tādu uzmanību kā noziedz­nieks sprieduma norakstu. Dzīvs, interesants un ori­ģināls izklāsts, spējas aptvert daudz parādību ne­daudz vārdos, galvenā izcelšana no nebūtiskā drūz­mas un kā ziedu smarža tādi īpaši vārdi, kas rakstu­rīgi tikai sievietēm un nekad neienāks prātā mums, ļoti vienkārši un visiem pazīstami, ar mazliet intīmu nokrāsu, piemēram: «nu gluži vienkārši»,, «brīnum skaisti», «un raugi» — vērta uzrakstīto par lielisku darbu. «G. Marka raksts,» es vēlreiz izlasīju… un man neviļus, nevaldāmās glābjošu skaudru sāpju asa­rās viss kļuva skaidrs.

Es sēdēju nekustīgi, mēģinādams pārvaldīt stāvokli. «Es nekad vairs viņu neredzēšu,» — es teicu sa­traukuma un apmulsuma iespaidā, ar sevišķu uzma­nību iedziļinādamies vārdā «nekad». Tas izteica aiz­liegumu, noslēpumu, varmācību un tūkstoš savas iz­celšanās cēloņu. Viss «es» biju koncentrēts šinī vienā vārdā. Es pats ar savu dzīvi to biju radījis, rūpīgi nodrošinādams tam dzīvotspēju, spēku un neatvairā- mību, bet Vizijai tas bija tikai jāuzraksta, lai, iedeg­damies melnās liesmās, tas kļūtu man par likumu, nepielūdzamu likumu. Es iztēlojos, ka esmu nodzīvo­jis miljoniem gadsimtu, mehāniski pārmeklējis visu zemeslodi, pūlēdamies atrast Viziju, un jau pazinu uz tās katru pēdu sauszemes, katru pēdu ūdens, — mehāniski, kā roka iztausta tukšu kabatu, meklējot pazaudētu monētu, drīzāk atceroties tās pieskārienu, nekā cerot uz brīnumu, un redzēju, ka «nekad» ņirgā­jas pat par bezgalību.

Es tagad domāju neatlaidīgi kā ievainotais, kurš ar aizturētu elpu cenšas uzminēt, cik dziļa ir brūce, kas satraukumā vēl nav visai sāpīga, bet izpaužas ar in­stinktīvām bailēm un sašutumu. Es vēlējos redzēt Vi­ziju un redzēt viņu iespējami drīzāk, lai ar viņas klā­tieni aptaustītu savu brūci, bet šis melnais «nekad» patiesi aizžņaudza elpu, un es nedarīju nekā, kamēr mans skatiens no jauna uzkrita uz Vizijas nepabeigtā raksta. Mokošie priekšstati par viņas kluso, slepeno darbu, par viņas ilgstošajām pūlēm ar dižo viltojumu slēpt no citiem manu garīgo sastingumu bija necie­šami spilgti. Es atcerējos viņas smaidu, gaitu, balsi, kustības, galvas noliekumu, viņas augumu gan gaismā, gan krēslā, — bet visā tajā, kas man bija tik dārgs šinī brīdī, nekad nebija pavīdējusi ne mazākā domu dzirkstīte par to, ko viņa darījusi manā labā. Manī atgriezās ilgi .klusējusī mīlestība, bet kā! Un ar kādām cerībām! — ar mazākām nekā uz nāvi slima­jam, kurš vēl elpo, bet domā tikai par nāvi.

Es piecēlos, ieklausīdamies sevī un domādams tā­pat kā agrāk: katrai domai apkārt precīzi savāk­dams ar to saskanīgu priekšstatu pūli un visu tā ap­dullinošo atbalsi apziņas dzīlēs. Es manīju, ka atmos­tos un atbrīvojos no miega. Es piecēlos ar vienu vienīgu neatliekamu lēmumu uzmeklēt Viziju, mierīgā prātā apjēgdams, ka, sākot ar šo brīdi, par manu vie­nīgo dzīves mērķi kļūst — uzmeklēt viņu. Līdz ar šo lēmumu es atguvu zināmu mieru, kādu jau nu vispār spēj sniegt ikviens lēmums, bet šo mieru es būtu at­devis ipret jebkurām vispazemojošākām mokām.

Balts rīts vēl bez saules atklāja aiz bāli zilganā loga klusu, tukšu ielu. Es izgāju un devos uz ezera piestātni. Man gribējās ticēt, ka Vizija vispirms būs braukusi uz Zurbaganu. Pēc mana aprēķina, viņa ne­varēja neiegriezties šai pilsētā, jo tur dzīvoja viņas radi. Gadījumā, ja es viņu Zurbaganā vairs nesa­staptu un cilvēki, kuriem uzticēts viņas noslēpums, atsacītos man pateikt viņas adresi — es ar ārkārtēju, bet mīlestības pilnu skaudrumu nolēmu mērķi sa­sniegt, sasniegt to ar neatslābstošu neatlaidību, kaut arī vajadzētu izmantot visus līdzekļus, kādi vien pa­saulē iespējami.

Tuvodamies piestātnei, es ieraudzīju zemu sauli virs plašā ūdens klaida, tālu miglā tītu krastu un ne­lielu tvaikoni «Prīze», to pašu, ar kuru pagājušajā gadā braucām uz Heramu. Sažņaugtu sirdi es vēroju tā korpusu, dūmeni baltos gredzenos, mastus un stūr­maņa kabīni, — šis kuģis bija man dzīvs trešais, kas saglabājis Vizijas klātienes piemiņu un bija it kā uz mūžu saistīts ar mani kopējā atcerē.

Piestātnē gandrīz neviena nebija, — netraucēts klīda vājš suns, apostīdams dažādas drazas, bet tā­lajā mola galā mierīgā garā no vienas vietas uz otru staigāja agrs makšķernieks. Kantora priekšā paska­tījos pie sienas piesistajā sarakstā:- — «Prīze» atgāja pulksten desmitos no rīta, bet pirms tam, vakar, pa to pašu reisu izgājis «Babuns», vienpadsmitos un četr­desmit minūtēs vakarā. Vizija varēja būt aizbraukusi vienīgi ar «Babunu». Tas mani mazliet uzmundrināja. Mūs šķīra divpadsmit stundu brauciens, — šajā laika sprīdī Vizija diezin vai paguva no Zurbaganas tālāk aizbraukt, pat ja viņa baidās, ka es varu viņu sākt meklēt. Es rūpīgi izsvēru šo jautājumu un ar skum­jām secināju, ka viņa varēja nebaidīties mani sastapt. Visa mana izturēšanās viņu pilnībā būs pārliecinājusi, ka es atviegloti uzelpošu, palicis viens. Lai cik liels bija kauns, šis apstāklis tomēr man deva cerības Vi­ziju pārsteigt, lai gan man nebija drošas pārliecības par labiem tikšanās rezultātiem. Aizsteidzoties noti­kumiem priekšā, es ar slimīgu sasprindzinājumu iz­saucu rēgus un tikšanās balsis, variēdams tās daudzē­jādās nokrāsās un stāvokļos, un, domās uztraukda­mies, runāju ar Viziju, stāstīju visus sava satricinā­juma sīkumus.

Kad saule bija pacēlusies augstāk un ostā sāka du- nēt agrie darbi, es iegāju tuvākajā kafejnīcā un no­sēdēju tur līdz pirmajai sirēnai. Kad kuģis atstāja krastu, taisnā līnijā dzīdams dzidrā ūdens vagu, kas palika aizmugurē, baltas putas virmodama, es ilgi ar neapmierinātu ziņkāri raudzījos uz Heramas jumtiem, kas tagad šķita vienā garā kaudzē sadrūzmējušies. Pilsētas raksturs, tās gars man bija palicis svešs, it kā es nemaz tajā nebūtu dzīvojis. Tas noticis tādēļ, ka uz laiku biju kļuvis akls pret daudzām lietām, kas saprotamas tikai rafinētam prātiam un nav uztveramas ar aprobežotu, pāri slīdošu uzmanību. Taču drīz vien es nokāpu kajītē, kur pret savu gribu, pagājušās nakts notikumu nogurdināts, aizmigu. Es pamodos tumsā, satraukumā un vienmuļā viļņu murdoņā, tiem trok­šņaini gar kuģa sāniem skalojoties. Skumjas, bailes par nākamību, vientulība un tumsa nekustīgo stāvokli darīja neizturamu. Aizpīpoju un izgāju uz klāja.

Laikam jau bija dziļa nakts, jo mastu laternu vā­jajā gaismā bija redzams tikai vienas sievietes siluets, ar bortu un ezera tumsu gandrīz saplūdis. Viņa stā­vēja ar muguru pret mani, ar elkoņiem pret margu apmali atspiedusies. Man gribējās parunāties, izklai­dēties; es piegāju viņai tuvāk un sacīju klusā balsī, vēlajai naktij atbilstoši: «Ja jums, kundze, tāpat kā man nenāk miegs, parunāsim kādu pusstundiņu par kaut ko. Parastās ceļinieku tiesības.»

Taču es nepabeidzu. Sieviete izslējās, pagriezās pret mani, un pustumsā, ko nespēja izkliedēt no augšas krī­tošie gaismas stari, es pazinu Viziju … Es neuzdro­šinājos ne ticēt tam, ne noliegt to šai pirmajā mirklī, tikai man šķita, ka visam nu ir beigas, ka viss sabru­cis. Bet tūlīt pat, atvairot šo nomācošo satricinājuma spēku, manī iešalcās tāds prieks, ka gribējās kliegt, bet es nevarēju ne vārda, ne skaņas pār lūpām dabūt un stāvēju klusēdams, pārsteiguma pilnīgi apmulsi­nāts. Mīļā, neizsakāmi mīļā Vizijas seja raudzījās manī ar skumjām izbailēm. Es tikai pateicu:

— Tā esi tu, Vizij?

— Es, mīļais, — viņa gurdi sacīja.

— Vizij… — es iesāku, bet asaras un bezcerīgs apjukums neļāva īsos vārdos kaut ko izsmeļošu pa­teikt. — Es atkal esmu tas pats, — es beidzot ar ār­kārtīgu piepūli pateicu, — tas pats, un meklēju tevil Paskaties manī tuvāk, paliec ar mani kaut tikai mē­nesi, nedēļu, vienu dienu.

Viņa klusēja, un es, saņēmis viņas roku, arī klusēju, nezinādams, ko darīt un teikt tālāk. Pēc tam es dzir­dēju:

— Man ļoti žel, ka nokavēju vakara kuģi un ka mēs šeit satikāmies … Gal, nekas labs no tā neiznāks, tici man! Labāk atstāsim viens otru.

— Labi, — es teicu, stingdams no viņas vārdiem, — bet vispirms mani uzklausi. Tikai uzklausi!

— Runā … ja vari…

Sai vienā vārdā «vari» es izjutu visu Vizijas neticī­bas dziļumu. Mēs apsēdāmies.

Ausa gaisma, kad es beidzu stāstīt to visu, kas šeit uzrakstīts par maniem dīvainajiem mēnešiem un tai pašā laikā par dzīvi, kas nemaz nebija man līdzīga, un tad es nemaz nepamanīju, kā tas notika, tikai jutu, ka Vizijas mazā roka aizslīdēja aiz manas piedurknes. Sis mēmais glāsts manu saviļņojumu noveda līdz kul­minācijai, galējai robežai, ko sirds tikko spēj izturēt, kad nervu spēka uzplūdi līdzīgi nevaldāmās rokās zvinkstošam zobenam satriec visas apziņas važas. Smadzenes atbrīvojās no pēdējām snaudas ēnām, un es atgriezos vecajā ellē — līdz mūža galam.