Stāsti

V

Tā tas atkārtojās vienu, divas, trīs — desmit reizes: pēkšņo skumju izraisītāji, kā es ievēroju, bija visdažā­dākie apstākļi, dažreiz pilnīgi pretrunīgi pašam jē­dzienam «skumjas», lā kā man nebija nekādas iespējas no tiem izvairīties. Visbiežāk tā bija mūzika, vienalga, kāda un vienalga, kur dzirdēta, — svinīga vai bramanīga, jautra vai bēdīga — vienalga. Skum­jām nolemtajās dienās viens atsevišķs akords sažņau­dza sirdi, satrauca dvēseli ar bēdām par atmiņā neat­saucamo, par kādu citu laiku. Tā es to izskaidroju tagad, bet toreiz, brīnīdamies par savu grūtsirdību, es, nemēģinādams neko izskaidrot, meklēju glābiņu vīnā — melanholijas kliedētājā, ar nakts stundu uz­budinājumu atgriezdams iepriekšējo bezrūpību.

Es kļuvu pilnīgi un atklāti vienaldzīgs pret Viziju. Viņas arvien retākie mēģinājumi atgriezt senākās at­tiecības beidzās ar neveiksmi. Pats neapzinādamies, es sāku ar viņu runāt kā pilnīgi svešs, nepacietīgs, tomēr pieklājīgs cilvēks. Saltuma un savstarpēja sa­sprindzinājuma pilnas bija mūsu sarunas un tikša­nās, — tieši tikšanās, jo es mājās nerādījos pa divas trīs dienas, pārnakšņodams pie nejaušiem pa­ziņām, kuru saradās jo daudz. Tie bija staļļa puiši, laternu uzraugi, avīžu iznēsātāji, veļas mazgātājas, kalēji, zagļi, zaldāti, bddnieki… Šķita, visas profesi­jas piedalījās manos klejojumos pa Heramu iepriekš aprakstītajās bezizejas noskaņu dienās. Man patika šo cilvēku runāšana: vienkārša, primitīvi skaidra, brīva no divdomības un smeldzes — tā deva faktus ne­apšaubāmā, tā sakot, viņu aritmētiskā nozīmē: — «viens, divi… četri, vienpadsmit, — tādu gadījumu bija tik daudz, un tā tam jābūt.» Es ar lielāko prieku ievirzītu sarunu par manu rīcību, bet tik spilgtu gadī­jumu kā iepriekš minētie nebija un nevarēja būt. Ap­brīnojama kārtības, visu lietu pilnības izjūta, izņemot skumju dienas, kļuva par manu normālo stāvokli, kas līdz ar to noliedza katru vēlēšanos darboties.

Ārsts, lai gan es to nemaz negaidīju, ieradās mūsu dzīvoklī, bija izveicīgs un pieklājīgs, jautrs un možs. Kā jau viltīgs mediķis, viņš nāca ar daudziem priekš­likumiem, kuros bija maskēti medicīniski mērķi: pie­dāvāja pastaigu uz izrakumiem, medības, slēpošanu, piedalīšanos mūzikas pulciņā, astronomijas pulciņā, beidzot ieteica nodarboties ar aviāciju, virpošanu, šahu un pārrunām par reliģiskām tēmām. Es klausījos viņā vērīgi un nekā viņam uz to visu neatbildēju, bet atvadījos tik salti, ka viņš vairs nenāca. Pēc tam es sacīju Vizijai:

— No kā tad tu mani gribi izārstēt?

— Es tikai gribu, lai tu negarlaikotos, — viņa dobji sacīja tik gurdā balsī, kas neviļus izteica vairāk, nekā viņa vēlējās, ka man iekšā kaut kas apdzisa. Bet tas bija tikai uz mirkli. Es skaļi iesmējos.

— Tu, tu, Vizij, neskumsti! — es sacīju. — Bet man nemaz nevar būt garlaicīgi — tu dzirdi?! Es tiešām vairs sevi nepazīstu. Kas tā par jautrību, kas par gar­laicību? Man nav ne vienas, ne otras. Nu, un es — vienkārši esmu apmierināts! Ko tad vēl vairāk? Es varu būt šim ārstam par ārstu, ja jau tā gribam runāt, Vizij.

— Mēs viens otru nesaprotam, Gal. Tu uz mani rau­gies svešām acīm. Sen vairs neesmu redzējusi to iz­teiksmi, no kuras — tu zini? — gribas klusu dziedāt vai smaidot klusēt… Mūsu saruna ir pārtrūkusi… mēs to risinājām ar vārdiem un sirdi…

— Man ir savādi to dzirdēt, — es teicu, — varbūt agrākā pārmērīgā uzbudināmība …

Tomēr es nepabeidzu. Es gribēju piebilst: «… tev patika,» — un, kā ar ciešu vāku pēkšņi noslēgts,

es uzreiz jutos tik svešs pats sev, ka man uznāca milzīgs riebums pret šo mēģinājumu atgriezties pa­gātnē.

— Parunāsim par to kādu citu reizi, — es gļēvi sacīju, — šīs sarunias mani uztrauc.

Man neciešami gribējās aiziet. Vizijas vārdi bez cerībām un bez rezultātiem sasprindzināja manu dvē­seli, tā sāka mocīties kā mēmais, kuram jāpasaka kaut kas sarežģīts un izšķirošs. Es klusēju.

— Ej vien, ja vēlies, — Vizija bēdīgi sacīja, — es likšos gulēt.

— Pareizi gan, es gribu pastaigāties, — es teicu, aši ņemdams platmali un klusā pateicībā skūpstīdams viņai roku. — Bet es drīz atgriezīšos.

— Drīz? … Bet «Meteors» atkal lūdz rakstu.

Es pasmaidīju un izgāju. Kādreiz tik ļoti mīlētais darbs jau sen mani atvairīja ar tajā pārdzīvojamās otrās dzīves komplicētību. Pilnā mierā, no visa atrā­vies, es tagad jutos kā silta, labi paēduša va­kara klusumā gremdējies, it kā vakars, līdzīgi dzīvai būtnei, patiešām būtu kaut ko krietni saēdies un bez­rūpīgi iesnaudies. Taču īstenībā, protams, es gāju ar labi paēdušu dvēseli un ilgi gāju tādā noskaņā, ka­mēr, paskatījies augšup, ieraudzīju zvaigžņu pulkā vienu spožu, triumfējošu zvaigzni. Kas tajā varēja būt bēdīgs? Ar kādu balsi un uz kā aicinājumu zvaig­znes smalkajiem stariem atbildēja visa mana būtne, ko dziļi satrauca neaptveramais pasaules tuksnesis? Es nezinu … Man uznāca pazīstamās dīvainās skum­jas. Es pieliku soli un nolēmu kādu laiku pasēdēt «Jautrā huzāra» piedūmotajā gaisā un paklausīties nomierinošu sarunu par trim mēriem malkas, kuri pār­doti ar peļņu.