Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

9 Boroba

Mēness nogrima aiz sniegotajām virsotnēm, un ugunskurs alā pārvērtās pelnu un dzirksteļu kaudzītē. Uzraudze, neizlaižot pātagu no rokām, sēžot krāca ar atvērtu muti, un viņai pār zodu stiepās siekalu strūk­liņa. Zilie kaujinieki gulēja zemē, tomēr viens no viņiem ar šauteni rokās stāvēja sardzē pie alas ieejas. Vientulīga lāpa vārgi apgaismoja apkārtni un meta biedējošas ēnas uz klints sienām.

Kaujinieki ar ādas strēmelēm bija sasējuši gūstekņu potītes un iedevuši viņām četras biezas vilnas segas. Piespiedušās cita citai un mēģinot sadalīt šaurās segas, nelaimīgās meitenes mēģināja kaut mazdrusciņ sasildī­ties. Raudu nokausētas, visas bija aizmigušas, tikai ne Pema un Nadja, kas izmantoja brīdi, lai čukstus apru­nātos.

Pema pastāstīja draudzenei mazumiņu, ko viņa zi­nāja par biedējošo Skorpiona sektu, par to, kā viņi zaga meitenes un cik slikti pret tām izturējās. Tām, kas pārāk daudz runāja, nogrieza mēli, un tām, kas mēģi­nāja aizbēgt, dedzināja pēdas.

- Es nedomāju beigt savu dzīvi šo šausmīgo vīriešu rokās. Tad jau labāk padarīt sev galu, Pema sprieda.

- Nerunā tā, Pema. Jebkurā gadījumā labāk ir aiziet bojā, mēģinot bēgt, nekā mirt bez cīņas.

- Vai tu domā, ka no šejienes iespējams aizbēgt? Pema jautāja, norādot uz aizmigušajiem kaujiniekiem un sargu pie ieejas.

- Gan mēs atradīsim brīdi, lai to izdarītu, Nadja apgalvoja, kustinot potītes, kas no ciešajiem apsējiem bija pietūkušas.

Pēc brīža abas draudzenes pieveica nogurums un viņas sāka snaust. Bija pagājušas vairākas stundas, un Nadja, kurai nekad nebija bijis pulksteņa, bet kura bija pieradusi aprēķināt laiku, sprieda, ka varētu būt ap diviem naktī. Instinkts brīdināja meiteni, ka kaut kas notiek. Viņa ar ādu sajuta, ka gaisā mainās enerģija, tāpēc pamodās.

Alas sienai it kā lidojot pārskrēja neskaidra ēna. Nadjas acis nespēja saskatīt, kas tas ir, bet ar sirdi viņa redzēja uzticamo pērtiķīti Borobu. Ar milzīgu atvieg­lojumu meitene saprata, ka mazais draugs bija sekojis sagūstītājiem. Zirgi ātri vien atstāja viņu iepakaļ, bet pērtiķītis spēja saimniecei iet pa pēdām un kaut kādā veidā bija atradis arī ieeju alā. Nadja ar visu sirdi vēlē­jās, lai Boroba, viņu ieraugot, aiz prieka nesāk spiegt, un mēģināja dzīvnieciņu domās nomierināt.

Pie Nadjas Boroba bija nokļuvis drīz pēc piedzimša­nas, kad meitenei bija deviņi gadi. Tolaik dzīvnieciņš bija ļoti maziņš, un viņa to bija barojusi ar pipetīti. Viņi nekad nešķīrās. Pērtiķītis auga līdzās meitenei, un viņi bija tiktāl pieraduši viens pie otra, ka varēja apjaust, ko otrs jūt. Vēl bez dzīvnieku valodas, ko Nadja bija iemācījusies, viņi sapratās arī ar žestiem un mīmiku. Pērtiķītis sajuta saimnieces brīdinājumu un netuvojās viņai. Boroba nekustīgs sakņupa kādā tumšā stūrītī, novēroja apkārtni, apsvēra iespējas un gaidīja.

Kad meitene pārliecinājās, ka Borobas klātbūtni neviens nav pamanījis un uzraudzes krācieni neapklust, viņa klusi iesvilpās. Tad pērtiķītis, visu laiku turēdamies sienas tuvumā un ēnā, lēnām tuvojās, līdz nonāca pie meitenes un ar lēcienu metās viņai ap kaklu. Borobam mugurā vairs nebija zīdaiņu jaciņas, viņš to bija novilcis. Dzīvnieciņa rociņas saķēra Nadjas sprogainos matus, un krunkainā sejiņa satraukti berzējās gar meitenes kaklu.

Nadja pagaidīja, kamēr viņš nomierinās, un pateicās Borobam par uzticību. Pēc tam meitene kaut ko iečuk­stēja pērtiķītim ausī. Boroba uzreiz paklausīja. Aizslīdot prom pa jau zināmo ceļu, viņš tuvojās guļošajiem vīrie­šiem un ar savām veiklajām un maigajām rociņām ar apbrīnojamu precizitāti izvilka aiz jostas aizbāzto dunci un aiznesa to Nadjai. Boroba apsēdās pretī saimniecei un uzmanīgi vēroja, kā viņa pārgriež saites sev ap potītēm. Duncis bija tik labi uztrīts, ka to izdarīt nebija grūti.

Atbrīvojusi sevi, Nadja pamodināja Pemu.

- Šis ir piemērots brīdis bēgšanai, viņa čukstēja.

- Kā tu domā tikt garām sargam?

- Nezinu, tad jau redzēsim.

Tomēr Pema neļāva pārgriezt saites un ar asarām acīs čukstēja, ka nevar bēgt.

- Nadja, es nekur tālu netikšu. Paskaties, kā esmu ģērbusies, ar šīm sandalēm es nevaru skriet kā tu. Ja iešu tev līdzi, viņi noķers mūs abas divas. Vienai pašai tev ir lielākas iespējas to izdarīt.

- Vai tu esi traka? Bez tevis es nevaru iet! Nadja čukstēja.

- Tev ir jāmēģina. Uzmeklē palīdzību. Es nevaru atstāt pārējās meitenes, palikšu kopā ar viņām, kamēr tu atgriezīsies ar papildspēkiem. Ej tūlīt, citādi būs par vēlu, Pema sacīja, novelkot jaku, lai atdotu to Nadjai.

Pema runāja ar tādu noteiktību, ka Nadja nolēma paklausīt. Nebija iespējams paņemt līdzi visas meitenes, jo viņas nespētu nemanītas tikt no šejienes prom; viena pati viņa, iespējams, to varētu izdarīt. Abas draudzenes apkampās, un Nadja ļoti uzmanīgi piecēlās kājās.

Rētainais sievišķis miegā kustējās, murmināja nesa­protamus vārdus un kādu brīdi šķita, ka viss ir zaudēts, tomēr tad uzraudze atkal iekrācās ierastajā ritmā. Nadja nogaidīja piecas minūtes, lai pārliecinātos, ka arī pārējie guļ, un tūdaļ pat, cieši piespiedusies sienai, devās uz priekšu pa to pašu ceļu, pa kuru bija gājis Boroba. Viņa dziļi ieelpoja un koncentrējās, lai spētu kļūt nere­dzama.

Nadja un Aleksandrs Amazones džungļos bija pava­dījuši neaizmirstamas dienas kopā ar miglāja ļau­dīm, nošķirtākajām un noslēpumainākajām būtnēm uz pasaules. Šie indiāņi, kas vēl aizvien dzīvoja kā akmens laikmetā, savā ziņā bija ļoti evolucionējuši. Viņi augsti nevērtēja materiālos labumus, dzīvoja ciešā saskarē ar dabas spēkiem un pilnīgā mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Viņi bija daļa no sarežģītās džungļu ekosistēmas gluži tāpat kā koki, kukaiņi un zeme. Gadsimtiem ilgi šī cilts nebija uzturējusi nekādus kontaktus ar ārpasauli, indi­āņus aizsargāja viņu dievi, tradīcijas, kopības izjūta un māka kļūt neredzamiem. Kad draudēja briesmas, viņi vienkārši pazuda. Šī spēja bija tik varena, ka neviens neticēja miglāja ļaužu eksistencei; par viņiem stāstīja leģendas, un arī šis apstāklis cilti bija pasargājis no ārzemnieku ziņkārības un alkatības.

Nadja saprata, ka tas nav vienkāršs iluzionistu triks, bet gan ļoti sena māksla, kurā nepieciešams nepār­traukti vingrināties. "Tas ir tāpat kā iemācīties spēlēt flautu, nepieciešams daudz trenēties," meitene sacīja Aleksandram, bet viņš neticēja, ka varētu ko tādu iemā­cīties, un nemaz necentās vingrināties. Turpretim Nadja sprieda, ka arī viņa var iemācīties to, ko prot indiāņi. Viņa zināja, ka nepietiek tikai ar maskēšanos, veiklību, klusumu un apkārtnes pārzināšanu, bija nepieciešams likt lietā arī prātu. Vajadzēja reducēties līdz nekam, iztēloties, ka ķermenis kļūst caurspīdīgs, līdz pārvēršas par tīru garu. Bija nepieciešams koncentrēties un sagla­bāt iekšējo mieru, lai sev apkārt uzburtu brīnumainu psihisko lauku. Pietika ar mazu neuzmanību, lai viss izgāztos. Tikai īpašā stāvoklī, kad gars un prāts strādāja kopā, bija iespējams kļūt neredzamam.

Mēnešos, kas pagāja kopš piedzīvojumiem Briesmoņu pilsētā pašā Amazones džungļu vidū, līdz brīdim, kad meitene atradās kalnu alā Himalajos, Nadja bija neno­gurstoši trenējusies. Panākumi bija tik lieli, ka reizēm pašas tēvs viņu sauca skaļā balsī, lai arī meitene atradās turpat līdzās. Kad meita pēkšņi uzradās ne no kurienes, Sesars Santoss satrūkās. "Vai es tev neesmu teicis, lai tu šādi neparādies! Tu mani iedzīsi kapā!" viņš žēlojās.

Nadja zināja, ka šai brīdī viņu var glābt tikai miglāja ļaužu māka. Meitene nomurmināja Borobam, lai viņš pāris minūšu nogaida, pirms sekot, jo viņa nevarēja kļūt neredzama ar dzīvnieku rokās. Tad viņa koncentrējās uz savu iekšieni, uz mistisko vietu, kurā nokļūstam mēs visi, kad aizveram acis un izraidām no prāta visas domas. Dažu minūšu laikā Nadja sasniedza transam līdzīgu stāvokli. Viņa juta, ka atdalās no ķermeņa un spēj to novērot no augšas, it kā apziņa būtu pacēlusies pāris metru virs galvas. No šī stāvokļa meitene redzēja, kā viņas kājas sper soli, pēc tam vēl un vēl vienu, attālinās no Pemas un pārējām meitenēm, un, kustoties kā palē­ninātā filmā, šķērso krēslaino laukumu sarga priekšā.

Viņa nogāja tikai pāris centimetru atstatumā no briesmīgās sievietes ar pātagu, kā neredzama ēna izslī­dēja starp cīnītāju guļošajiem ķermeņiem un gandrīz vai lidojot devās uz alas izeju, kur nogurušais sargs, bezmērķīgi skatīdamies naktī un neizlaižot no rokām šaujamo, ar pūlēm centās palikt nomodā. Nadja ne sekundi nezaudēja koncentrēšanos un neļāva bailēm un nedrošībai atkal atgriezt dvēseli atpakaļ ķermeņa cietumā. Ilgi nekavējoties un nemainot soļu ritmu, viņa tuvojās vīram, līdz gandrīz jau pieskārās viņa mugurai. Meitene bija tik tuvu, ka sajuta kaujinieka siltumu, netīrības un ķiploku smaku.

Sargs viegli nodrebinājās un ciešāk sažņaudza ieroci rokās, it kā instinktīvi nojaustu par kādas radības klāt­būtni, bet viņa prāts nekavējoties aizšķērsoja ceļu jeb­kādām aizdomām. Tvēriens atkal atlaidās un acis lipa ciet no miega un noguruma.

Nadja izgāja no alas kā spoks un, tumsā neko neredzot, turpināja nesteidzīgi un neatskatoties iet uz priekšu. Nakts aprija viņas trauslo siluetu.

Kad Nadja Santosa atgriezās ķermenī un paskatījās visapkārt, viņa saprata, ka atpakaļceļu uz Tunkhalu nespētu atrast pat gaišā dienas laikā, kur nu vēl piķa melnā naktī. Apkārt slējās kalni, un tā kā šurpceļā mei­tenes galva bija apsegta, viņai nebija, pēc kā orientēties. Vienīgā skaidrā liecība bija tā, ka ceļš bija vedis augšup kalnos. Tas nozīmēja, ka tagad viņai jākāpj lejup, bet Nadja nezināja, kā to izdarīt, lai nesastaptos ar zilajiem vīriem. Viņa atcerējās, ka netālu no alas bija palicis viens kaujinieks ar zirgiem, un nevarēja zināt, cik vīru vēl klīda kalnos. Spriežot pēc pašpārliecības, ar kādu pārvietojās bandīti, viņu droši vien bija daudz.

Ko mēs tagad darīsim? meitene jautāja Borobam, kad abi atkal bija kopā, bet dzīvnieciņš zināja tikai ceļu, pa kuru bija nokļuvis līdz alai, to pašu, kuru izmantoja arī kaujinieki.

Pērtiķītis, kurš tāpat kā saimniece nebija pieradis pie aukstuma, drebēja tik stipri, ka viņam klabēja zobi. Meitene iekārtoja viņu zem jakas sev uz krūtīm, un uzticamā drauga klātbūtne viņu spēcināja. Nadja uzlika galvā kapuci, cieši to aizsēja un nožēloja, ka līdzi nav Keitas pirkto cimdu. Viņa pielika plaukstas pie mutes un, lai sasildītos, pūta uz tām dvašu, pēc tam iebāza rokas kabatās, tomēr bez roku palīdzības šai kalnai­najā apvidū bija neiespējami noturēt līdzsvaru un tikt uz priekšu. Nadja lēsa: tiklīdz uzlēks saule un gūstītāji sapratīs, ka viņa ir aizbēgusi, vīri ātri vien dosies mei­tenei pa pēdām, jo viņi nevarēja atļauties, ka viena no gūsteknēm nokļūst līdz ielejai un saceļ trauksmi. Viņi, bez šaubām, bija pieraduši pārvietoties pa kalniem; tur­pretim Nadjai nebija ne jausmas, kur viņa atrodas.

Zilie vīri nolems, ka viņa devusies uz leju, kur atra­dās ciemati un Aizliegtās karaļvalsts ieleja. Lai viņus apmānītu, meitene nolēma kāpt augšā kalnos, kaut arī skaidri saprata, ka tādā veidā viņa vēl vairāk attālinās no sava mērķa un zaudē laiku. Pemas un pārējo meiteņu liktenis bija atkarīgs no tā, cik ātri viņai izdosies atrast palīdzību. Nadja cerēja rītausmā uzkāpt virsotnē un no turienes pārliecināties, vai nav iespējams kā citādi nokļūt ielejā.

Kāpt kalnā izrādījās daudz lēnāk un smagāk, nekā viņa bija iedomājusies, jo grūti pārvaramo apvidu klāja arī tumsa, kuru vāri klīdināja mēness. Meitene slīdēja un krita simtiem reižu. Viņai sāpēja vakardienas sitiena vieta galvā un daudzie zilumi pa visu ķermeni, tomēr viņa neatļāvās par to domāt. Bija grūti elpot, un ausīs zumēja; Nadja saprata, ka, pēc Keitas Koldas vārdiem, šādā augstumā bija mazāk skābekļa.

Starp klintīm auga nelieli krūmiņi, kuri ziemā pilnīgi pazuda, bet vasaras saulē sparīgi stiepās garumā. Aiz tiem Nadja turējās, virzīdamās augšup. Kad pietrūka spēka, viņa atcerējās savu kāpienu līdz tepui virsotnei, kur atrada ērgļa ligzdu ar trim brīnišķīgajiem dimantiem. "Ja es varēju izdarīt to, tad varu arī tagad, kad ir daudz vieglāk", viņa sacīja Borobam, bet pērtiķītis, nekus­tīgi sēžot zem jakas, neizbāza ārā pat deguna galiņu.

Ausa gaisma, un līdz kalna virsotnei vēl bija apmēram divsimt metru. Vispirms parādījās neskaidrs mirdzums, kas dažās minūtēs kļuva oranžīgs. Kad pirmie saules stari apspīdēja pasakaino Himalaju kalnu masīvu, debe­sis pārvērtās īstā krāsu simfonijā, mākoņi ieguva pur­pura krāsu un sniega laukumiņi rožainu mirdzumu.

Nadja neapstājās, lai apbrīnotu ainavas skaistumu, bet ar pārdabiskiem spēkiem turpināja kāpt augšup un drīz vien aizelsusies un nosvīdusi jau atradās kalna augstākajā punktā. Šķita, ka sirds krūtīs tūdaļ saplīsīs gabalos. Meitene bija iedomājusies, ka no šejienes varēs redzēt Tunkhalas ieleju, bet viņas acu priekšā kalns aiz kalna līdz pat bezgalībai pletās nebeidzamie Himalaji. Paskatoties lejā, Nadjai šķita, ka vairākos vir­zienos kustas cilvēku figūras: tie bija zilie vīri. Cīnoties ar izmisumu un nogurumu, meitene nomākta apsēdās uz kāda klintsbluķa. Vajadzēja atpūsties un atgūt elpu, bet šeit palikt nebija iespējams ja viņa neatradīs kādu paslēptuvi, sekotāji drīz vien viņu uzies.

Boroba zem jakas sakustējās. Nadja pavēra rāvējslē­dzēju, un mazais draugs izbāza galvu ar savām saprātī­gajām actiņām.

Nezinu, uz kurieni iet, Boroba. Visi kalni izskatās vienādi, un es neredzu nevienu taku, Nadja sacīja.

Dzīvnieciņš norādīja uz to pusi, no kurienes viņi bija nākuši.

- Tur es nevaru atgriezties, jo tad mani sagūstītu zilie kaujinieki. Bet tu, Boroba, gan nepievērstu sev uzmanību, šai zemē pērtiķi ir visās malās. Tu vari atrast atpakaļceļu uz Tunkhalu. Ej un sameklē Jaguāru! Nadja izrīkoja.

Pērtiķītis papurināja galvu, aizsedza ar plaukstām acis un iekliedzās, bet Nadja paskaidroja, ka, paliekot kopā, nebija nekādas iespējas atbrīvot pārējās meitenes un izglābties pašiem. Pemas, meiteņu un viņas pašas lik­tenis tagad bija atkarīgs no Borobas. Viņam bija jāspēj sameklēt palīdzību, vai arī viņas visas ies bojā.

- Es paslēpšos tepat tuvumā, kamēr vien būšu droša, ka mani nemeklē, bet pēc tam izdomāšu, kā tikt līdz ielejai. Tikmēr tev, Boroba, ir jāskrien, ko kājas nes. Jau ir uzaususi saule, nebūs vairs tik auksts un tu varēsi nokļūt pilsētā vēl pirms saules rieta, Nadja Santosa uzstāja.

Visbeidzot dzīvnieciņš atrāvās no meitenes un vēja ātrumā devās lejup no kalna.

Keita Kolda aizsūtīja Timotiju Brūšu un Džoelu Gonsalesu iekšzemē fotografēt floru un faunu žurnālam International Geographic. Šoreiz viņiem viss darbs būs jāpaveic vieniem pašiem, kamēr viņa paliks galvaspil­sētā. Rakstniece neatcerējās, kad vēl dzīvē ir bijusi tik satraukta, izņemot gadījumu, kad Aleksandrs un Nadja pazuda Amazones džungļos. Sesaram Santosam viņa bija apgalvojusi, ka šis ceļojums uz Aizliegto karalisti nemaz nav bīstams. Kā gan viņa paziņos tēvam, ka viņa meita ir sagūstīta? Vēl jo mazāk viņa varēja stāstīt, ka

Nadja nokļuvusi profesionālu slepkavnieku rokās, kas zog meitenes, lai pārvērstu tās verdzenēs.

Keita un Aleksandrs šobrīd atradās pils audienču zālē, kur karalis viņus pieņēma sava ģenerālkomandiera, premjerministra un divu augsti stāvošu lamu klātbūtnē. Salonā bija arī Judīte Kinska.

- Lamas ir pētījuši debesu ķermeņu stāvokli un de­vuši rīkojumus klosteros lūgt par pazudušajām meite­nēm un vākt ziedojumus. Ģenerālis Mijars Kunglungs vada militāro operāciju. Iespējams, ka viņš jau ir mobi­lizējis policiju, vai ne? jautāja karalis, kura mierīgajā sejā neatspoguļojās lielais satraukums.

- Iespējams, Jūsu Majestāte… Arī pils sargi ir trauk­smes stāvoklī. Robežas tiek apsargātas, ģenerālis atbildēja sliktā angļu valodā, lai arī ārzemnieki saprastu runāto.

- Varbūt arī tauta izies meklēt meitenes. Es zinu, ka mūsu zemē nekas tamlīdzīgs nekad nav noticis. Iespējams, mēs drīz saņemsim kādas ziņas, ģenerālis piebilda.

- Iespējams? Man tas nešķiet pietiekami! Keita Kolda iesaucās un tūdaļ pat iekoda sev lūpā, jo saprata, ka pieļāvusi briesmīgu nepieklājību.

- Koldas kundze droši vien ir mazliet satraukta… piebilda Judīte Kinska, kas acīmredzot bija iemācījusies runāt aplinkus, kā tas bija pieņemts Zelta pūķa karaļ­valstī.

- Iespējams, Keita sacīja un noliecās, aizlikusi sejai priekšā kopā sakļautās plaukstas.

- Vai būtu vietā jautāt, kā cienījamais ģenerālis domā organizēt meklēšanu? Judīte Kinska interesējās.

Nākamās piecpadsmit minūtes ārzemnieki uzdeva jautājumus, uz kuriem saņēma aizvien izvairīgākas atbildes, līdz bija skaidrs, ka uz karali vai ģenerāli nav iespējams izdarīt spiedienu. Keita un Aleksandrs aiz nepacietības sāka svīst. Beidzot valdnieks piecēlās kājās un pārējiem neatlika nekas cits kā vien atvadīties un atmuguriski iziet no telpas.

- Šis ir skaists rīts, iespējams, ka dārzā būs daudz putnu, Judīte Kinska izmeta.

- Iespējams, karalis piekrita, vadīdams viešņu ārā.

Karalis un Judīte Kinska pastaigājās pa šauro taci­ņu, kas vijās cauri parkam, kur viss šķita ļoti mežonīgs, tomēr trenēta acs spēja novērtēt kopējo harmoniju. Tieši šeit, starp krāšņajiem ziediem, kokiem un simtiem putnu dziesmu, Judīte Kinska bija ierosinājusi sākt eksperimentu ar tulpēm.

Karalis prātoja, ka viņš nav tā vērts, lai būtu savas tautas garīgais vadītājs, jo nejutās sasniedzis nepiecie­šamo sagatavotības pakāpi. Viņš visu dzīvi bija trenējies atteikties no zemes lietām un materiālām vērtībām. Viņš labi zināja, ka nekas pasaulē nav pastāvīgs, ka viss mainās, sabrūk, mirst un atkal atdzimst citā formā; tādēļ pieķerties pasaulīgām lietām nebija vērts tas tikai radīja ciešanas. Ejot budisma ceļu, šī patiesība bija jāpieņem. Reizēm valdniekam šķita, ka viņš to spēj, tomēr tikšanās ar šo ārzemnieci viņam atkal lika šaubī­ties. Viņš jutās tik ļoti savaldzināts, ka tas viņu darīja ievainojamu. Līdz šim valdnieks nekad nebija jutis ko līdzīgu, jo mīlestība uz sievu bija plūdusi kā mierīgs strauts. Kā gan viņš varēja aizsargāt savu karalisti, ja no mīlas kārdinājuma nespēja nosargāt pats sevi? Nebija jau nekas slikts vēlēties mīlestību un tuvību ar otru cilvēku, prātoja karalis, bet šai situācijā viņš tomēr nevarēja to atļauties, jo atlikušie dzīves gadi bija pilnīgi jāvelta tautai. Judīte Kinska pārtrauca karaļa pārdomas.

- Cik izcila rota, Majestāte! viņa sacīja, norādot uz dārglietu, kas karājās karalim uz krūtīm.

- Šīs valsts karaļi to ir nēsājuši jau tūkstoš astoņsimt gadu, viņš pastāstīja, noņemot un pasniedzot medal­jonu viešņai, lai viņa to varētu apskatīt tuvāk.

- Tas ir ļoti skaists, viņa sacīja.

- Tādu seno koralli kā šis mēs augstu vērtējam, jo tas ir reti sastopams. Tādu var atrast vēl arī Tibetā. Koraļļa eksistence apliecina, ka pirms tūkstošiem gadu jūras ūdens apskaloja Himalaju virsotnes, karalis stāstīja.

- Ko nozīmē šis uzraksts? Judīte Kinska vaicāja.

- Tie ir Būdas vārdi: "Pārmaiņām jābūt labprātīgām un nevis uzspiestām".

- Ko tas nozīmē?

- Mēs visi varam mainīties, tomēr neviens nevar piespiest mūs to darīt. Pārmaiņas parasti notiek, kad saskaramies ar neapstrīdamu patiesību, ar kaut ko tādu, kas liek mums mainīt uzskatus, valdnieks sacīja.

- Man šķiet dīvaini, ka medaljonam esat izvēlējušies tieši šo frāzi…

- Mūsu zemē vienmēr ir bijušas cieņā tradīcijas. Valdnieku pienākums ir aizsargāt tautu no pārmaiņām, kas nav balstītas uz patiesību, karalis atbildēja.

- Pasaule mainās ļoti ātri. Es saprotu, ka šeit arī studenti vēlas pārmaiņas, Judīte Kinska noteica.

- Dažus jauniešus apbur ārzemju produkti un dzīves­veids, bet ne viss modernais ir labs. Lielākā daļa manas tautas nevēlas pārņemt Rietumu paražas.

Viņi bija nonākuši līdz kādam dīķim un apstājās, lai pavērotu karpu deju kristāldzidrajā ūdenī.

- Domāju, ka personiskā ziņā uzraksts uz medal­jona nozīmē, ka ikviens cilvēks var mainīties. Vai jūs, majestāte, ticat, ka jau izveidojusies personība var mai­nīties? Piemēram, ka kāds tūļa var kļūt par varoni vai noziedznieks par svēto? Judīte Kinska jautāja, atdodot karalim medaljonu.

- Ja cilvēks šīs dzīves laikā nemainās, viņam tas būs jādara nākamās reinkarnācijas laikā, valdnieks pasmaidīja.

- Katram no mums ir sava karma. Iespējams, ka ļauna cilvēka karma nevar mainīties, viņa sprieda.

- Varbūt, ka šā cilvēka karma ir atrast kādu patie­sību, kas viņam liek mainīties, karalis atbildēja un samulsis pamanīja miklumu viešņas brūnajās acīs.

Viņi bija nokļuvuši līdz dārza daļai, kur vairs neauga krāšņas puķes. Te bija kluss un klinšains smilšu lau­kumiņš, kurā kāds ļoti vecs mūks ar grābekli veidoja rakstus. Karalis pastāstīja, ka šo ideju ir aizņēmies no Japānā redzētajiem dzen klosteriem. Gabaliņu tālāk viņi šķērsoja koka tiltiņu. Tekot pāri akmeņiem, upīte radīja muzikālu skaņu. Karalis un viešņa nonāca līdz nelielai pagodai, kur uz tējas ceremoniju viņus gaidīja vēl kāds mūks, kas paklanoties sveicināja. Kamēr sieviete novilka kurpes, viņi turpināja sarunāties.

- Majestāte, es nevēlos būt nepieklājīga, tomēr no­jaušu, ka šo meiteņu pazušana visai tautai ir smags trieciens… Judīte sacīja.

- Varbūt… valdnieks atbildēja, un viešņa pirmo reizi manīja, ka mainās viņa sejas izteiksme un starp uzacīm iegulst dziļa rieva.

- Vai nav vēl kas, ko varētu darīt? Es domāju, kaut kas vairāk par militāro darbību…

- Par ko jūs runājat, Kinskas jaunkundz?

- Lūdzu, Majestāte, sauciet mani par Judīti.

- Judīte ir skaists vārds. Mani diemžēl neviens nesauc vārdā. Šķiet, tā prasa protokols.

- Iespējams, ka tik nopietnā gadījumā kā šis Zelta pūķis būtu vērtīgs ieguvums, ja vien leģenda par viņa maģiskajām spējām tiešām ir patiesa, viņa sprieda.

- Judīt, Zelta pūķis palīdz tikai tajās lietās, kas sais­tītas ar karalistes labklājību un drošību.

- Atvainojiet manu uzdrīkstēšanos, majestāte, bet iespējams, ka šī lieta ir tieši tāda. Ja pazūd karalistes pilsoņi, tas nozīmē, ka ar labklājību un drošību kaut kas nav kārtībā, Judīte Kinska palika pie sava.

- Iespējams, ka jums ir taisnība, galvu nolaidis, karalis atzina.

Viņi iegāja pagodā un apsēdās uz grīdas pretī mūkam. Apaļajā koka istabā valdīja maiga puskrēsla, ko klīdinā­ja vien ogles, uz kurām senatnīgā metāla traukā vārījās ūdens. Kamēr mūks soli pa solim izpildīja garo un lēno ceremoniju, lai divās nelielās metāla tasītēs pasniegtu rūgtu zaļo tēju, viņi abi klusēdami meditēja.