Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

5 Kobras

Ņūdeli viņi piezemējās no rīta. Pie ceļošanas pie­radusī Keita Kolda un abi fotogrāfi jutās diezgan labi, bet Nadja un Aleksandrs, kas nebija ne acu aizvēruši, izskatījās tā, it kā būtu pārdzīvojuši zemestrīci. Neviens no abiem nebija gatavs šīs pilsētas klimatam. Karstums viņus pārsteidza kā negaidīts sitiens pa seju. Tiklīdz ceļabiedri izgāja uz ielas, apkārt sastājās vesels bars ar cilvēkiem, kas piedāvāja aiznest bagāžu, parādīt pilsētu un vēlējās pārdot visu sākot ar mušām aplipušiem banāna gabaliņiem un beidzot ar hinduistu dievu figū­riņām. Diedelējot kādu monētu, līdz viņiem mēģināja izspraukties pussimts bērneļu ar lūdzoši izstieptām roķelēm. Kāds lepras slimnieks, kuram vairs nebija pirkstu un atlikusi tikai puse no sejas, spiedās virsū Aleksandram un centās kaut ko samangot, līdz lidostas apsargs viņam piedraudēja ar steku.

Jauniešus aprija tumšādainu, skaisti veidotu seju un lielu, melnu acu jūra. Aleksandrs, pieradis pie minimāli pieļaujamā attāluma starp cilvēkiem pusmetra, kas parasti šķīra ļaudis viņa dzimtenē, jutās tā, it kā visi šie cilvēki taisītos viņam uzbrukt. Viņš tik tikko spēja elpot. Kad Aleksis apjauta, ka Nadju ir aprijis pūlis un viņa ir pazudusi, puisim uznāca panikas lēkme. Viņš sāka draudzeni skaļi saukt un mēģināja atbrīvoties no daudzajām rokām, kas raustīja aiz drēbēm, līdz pēc vai­rākiem baiļu pilniem mirkļiem tālumā saskatīja krāsai­nās spalvas, ko meitene nēsāja matos. Viņš ar elkoņiem atbrīvoja ceļu, saķēra Nadju aiz rokas un vilka viņu nopakaļ vecmāmiņai un fotogrāfiem, kas drošiem soļiem devās uz priekšu, jo Indiju bija redzējuši jau vairākas reizes un labi pazina šejienes dzīvi.

Pagāja pusstunda, līdz ceļabiedri savāca vienuviet visu bagāžu, saskaitīja saiņus, nosargāja tos no ļaudīm un iekārtojās divos taksometros, kas cilvēku pilnajās ielās angļu manierē pārvietojās pa kreiso pusi un aiz­veda viņus līdz viesnīcai.

Bez jebkādas kārtības, neievērojot ne reto luksoforu, ne satiksmes regulētāju signālus, pa ielām pārvietojās dažādi transporta līdzekļi: automašīnas, sagrabējuši, ar reliģiskām figūrām apgleznoti autobusi, motocikli ar četriem pasažieriem, bifeļu vilkti pajūgi un rikšas, velosipēdi, skolnieku pilni rati un pat kāds mierīgs, ceremonijai izrotāts zilonis.

Apmēram četrdesmit minūtes viņiem nācās kavēties satiksmes sastrēgumā, jo uz ielas bija kāda mirusi govs, ko ielenca izsalkuši suņi un melni putni, plosīdami dzīvnieka trūdošās miesas. Keita paskaidroja, ka govis šeit uzskata par svētām un neviens tās nedzen prom, tādēļ dzīvnieki var brīvi pastaigāties pa ielām. Tomēr pastāvēja arī īpaša policijas vienība, kas lopus dzina uz pilsētas nomali un savāca līķus.

Nosvīdušais un pacietīgais pūlis radīja haosu. Kāds pilnīgi kails svētais ar pinkainiem matiem, kas sniedzās līdz pat papēžiem, un ko, apbārstot ar ziedlapiņām, pavadīja pusducis sieviešu, gliemeža gaitā šķērsoja ielu, tomēr neviens viņam nepievērsa īpašu uzmanību. Acīmredzot šādas ainas te bija ierastas.

Nadju Santosu, kas bija augusi ciematā ar divdes­mit mājām, kur valdīja meža klusums un vientulība, pārņēma šausmas un apbrīna. Salīdzinājumā ar šo pilsētu Ņujorka bija tikai tāds ciematiņš. Viņa nespēja pat iedomāties, ka pasaulē ir tik daudz cilvēku. Tikmēr Aleksandrs atvairīja daudzās rokas, kas pa taksometra logiem piedāvāja dažādas preces vai lūdza žēlastības dāvanas logus nevarēja aizvērt, citādi viņi nosmaktu.

Beidzot ekspedīcijas dalībnieki nokļuva viesnīcā. Ieejot pa bruņotu apsargu uzmanītām durvīm, viņi nonāca paradīzes dārzā, kur valdīja pilnīgs miers. Kā uz burvja mājienu pazuda ielas troksnis, varēja dzirdēt tikai putnu vīterošanu un ūdens čalošanu daudzajās strūklakās. Velkot aiz sevis garās astes, pa zālāju pastai­gājās pāvi. Ceļinieku bagāžu paņēma un uz numuriem aizveda vairāki kā no pasakām izkāpuši, brokātā, zeltā izšūtā samtā tērpti kalpotāji ar augstiem, fazānu spal­vām rotātiem turbāniem galvā.

Viesnīca bija gluži kā no balta marmora mežģīnēm veidota pils. Grīdas sedza milzīgi zīda paklāji; mēbeles bija no cēlkoksnes ar sudraba, perlamutra un ziloņkaula inkrustācijām; uz galdiem stāvēja porcelāna krūkas ar smaržīgiem ziediem. Visur bija salikti kaltas bronzas podi ar tropu augiem un sarežģītas konstrukcijas būri, kuros dziedāja daudzkrāsaini putni. Pilī reiz dzīvoja kāds maharadža, kurš reizē ar Indijas neatkarības iegūšanu bija zaudējis varu, un tagad ēku izīrēja kādam amerikāņu viesnīcu tīklam. Maharadža ar ģimeni joprojām apdzīvo­ja vienu pils spārnu, kas no viesnīcas bija nošķirts, un pēcpusdienās mēdza nokāpt lejā un kopā ar tūristiem iedzert tēju.

Istaba, kur apmetās Aleksandrs un fotogrāfi, bija pieblīvēta un grezna. Vannasistabā atradās flīzēm klāts baseins, un sienas freskā bija attēlotas tīģeru medības: bruņoti mednieki jāja ar ziloņiem, ko ielenca kalpotāju svīta, nesot šķēpus un bultas. Viņi atradās pašā augšējā stāvā un no balkona varēja redzēt brīnišķīgus dārzus, no ielas norobežotus ar augstiem mūriem.

- Cilvēki, kurus tu redzi iekārtojamies tur, lejā, pie­dzimst, dzīvo un mirst uz ielas. Viņu vienīgais īpašums ir drēbes, ko viņi valkā, un daži virtuves piederumi. Tie ir neaizskaramie, nabadzīgākie no nabadzīgāka­jiem, Timotijs Brūss paskaidroja, norādot uz kankaru būdām otrpus mūrim.

Kontrasts starp viesnīcas greznību un šo cilvēku absolūto nabadzību Aleksā izraisīja niknumu un šaus­mas. Vēlāk, kad viņš gribēja pārrunāt savas izjūtas ar Nadju, meitene nesaprata, par ko ir runa. Viņai pašai piederēja pavisam nedaudz, un šīs pils greznība viņu nomāca.

- Šķiet, es daudz labāk justos tur ārā, kopā ar neaiz­skaramajiem nekā starp visām šīm lietām, Jaguār. Man griežas galva. Te nav neviena paša gabaliņa neizrotātas sienas, kur atpūtināt skatienu. Pārāk grezni. Tas mani nomāc. Un kādēļ šie prinči mums taisa reveransus? viņa jautāja, norādot uz brokātā tērptajiem ļaudīm ar spalvu greznotiem turbāniem galvā.

- Tie nav prinči, Ērgle, tie ir viesnīcas apkalpotāji, meitenes draugs smējās.

- Saki, lai viņi iet prom, mums viņi nav nepieciešami.

- Tas ir viņu darbs. Ja likšu iet prom, viņi apvaino­sies. Gan jau tu pieradīsi.

Aleksandrs atgriezās uz balkona, lai pavērotu uz ielas mītošos neaizskaramos, kas dzīvoja vislielākajā naba­dzībā un kuriem bija tikai daži drēbes gabali, lai apsegtu savu ķermeni. Redzētā satraukts, viņš paņēma dažus dolārus no saviem nelielajiem ietaupījumiem, samainīja tos rūpijās un devās uz ielas. Nadja palika sēžam uz balkona un sekoja draugam ar skatienu. No savas vietas meitene varēja redzēt dārzus, viesnīcu, mūri un otrpus tam daudzos nabadzīgos cilvēkus. Nadja redzēja, kā draugs iziet caur vārtiem, pie kuriem stāv sargi, iejūk pūlī un sāk dot monētas tuvāk stāvošajiem bērniem. Dažus mirkļus vēlāk viņu jau ielenca vairāki duči izmi­sušu ļaužu. Ziņa, ka kāds ārzemnieks izdāvā naudu, bija aizplatījusies neticamā ātrumā, un tagad no visām pusēm šurp steidzās ļaužu lavīna.

Sapratusi, ka dažu minūšu laikā Aleksandru vien­kārši saspiedīs, Nadja, bļaudama pilnā kaklā, metās lejup pa kāpnēm. Viņas kliedzienus sadzirdēja viesnīcas iemītnieki un personāls, saceļot trauksmi un vispārēju apjukumu. Visi izteica minējumus, bet sekundes tikmēr iztecēja kā smiltis caur pirkstiem. Vairs nebija laika, tomēr neviens nešķita gatavs pieņemt kādu lēmumu. Tad pēkšņi parādījās Bruņneša Tekss un vienā acumir­klī uzņēmās situācijas vadību.

- Ātri! Nāciet man līdzi! viņš izrīkoja bruņotos sar­gus, kas stāvēja pie ieejas dārzā.

Nevilcinoties viņš tos ar dunku palīdzību vadīja uz notikumu epicentru, un sargi mēģināja izgaiņāt pūli ar steku sitieniem. Tikām Bruņnesis satvēra kāda sarga ieroci un izšāva gaisā. Tuvāk esošo ļaužu spiediens uzreiz mazinājās, tomēr tālākie turpināja tiekties uz priekšu.

Bruņneša Tekss izmantoja apjukuma brīdi, lai no­kļūtu līdz Aleksandram, kas saplēstām drēbēm jau gulēja zemē. Viņš satvēra puisi aiz padusēm un kopā ar sargiem aizvilka līdz drošai vietai viesnīcas iekšienē, paķerot līdzi arī Alekša brilles, kas kā par brīnumu neskartas mētājās zemē. Tūdaļ pat tika aizvērti pils vārti, un troksnis aiz tiem aizvien pieauga.

- Tu esi dumjāks, nekā es domāju, Aleksandr. Ar dažiem dolāriem neko nevar mainīt. Indija ir Indija, tā jāpieņem tāda, kāda tā ir, tāds bija Keitas Koldas vienī­gais komentārs, kad viņa ieraudzīja pamatīgi apskādēto mazdēlu.

- Ja mēs sekotu taviem uzskatiem, tad vēl joprojām dzīvotu alu laikmetā! puisis iebilda, no deguna slaukot asinis.

- Mēs tur arī dzīvojam, bērniņ, rakstniece atbildēja, cenšoties noslēpt lepnumu par mazdēla rīcību.

Viesnīcas terasē zem balta saulessarga ar zelta bārk­stīm sēdēja un notiekošo vēroja kāda sieviete. Viņa bija apmēram četrdesmit gadus veca, slaida, gara, atlētiska, ģērbusies haki krāsas kokvilnas krekliņā un biksēs, kājās viņai bija sandales un līdzās uz grīdas nomesta apbružāta ādas soma. Viņas klasiskos sejas vaibstus brūnās acis, izliektās, biezās uzacis, taisno degunu un izteiksmīgo muti ietvēra melni un taisni mati ar baltu šķipsnu uz pieres. Par spīti vienkāršībai, sieviete izska­tījās eleganta un aristokrātiska.

- Tu esi jauns drošsirdis, svešiniece sacīja Alek­sandram stundu vēlāk, kad International Geographic ekspedīcijas dalībnieki pulcējās terasē.

Puisis juta, kā viņam nosarkst ausis.

- Tomēr tev vajadzētu uzmanīties, tu neesi savā zemē, viņa piebilda nevainojamā angļu valodā ar vieglu Centrāleiropas akcentu, kura izcelsmi bija grūti noteikt.

Tieši šai brīdi ieradās divi sulaiņi, uz sudraba paplātes nesdami Indijas gaumē pagatavotu tēju čai, kurai pie­vienots piens, garšvielas un daudz cukura. Keita Kolda uzaicināja nepazīstamo ceļotāju iebaudīt šo dzērienu kopā ar viņiem. Pateicībā par ātro rīcību, kas paglāba mazdēlu, viņa bija uzaicinājusi arī Bruņneša Teksu, bet vīrs palika savā vietā un noteica, ka dod priekšroku alum un avīzei. Aleksandram šķita dīvaini, ka šis hipijs, kuram bija tikai noskrandusi ceļasoma un guļammaiss, ir apmeties maharadžas pilī, tomēr nosprieda, ka maksa acīmredzot ir diezgan zema. Ļaudīm, kuriem piederēja dolāri, Indija bija lēta zeme.

Drīz vien Keita Kolda un viņas viešņa pārrunāja iespaidus, un izrādījās, ka viņas abas dodas uz Zelta pūķa karaļvalsti. Svešiniece stādījās priekšā kā Judīte

Kinska, dārzu arhitekte, un pastāstīja, ka uz šo valsti oficiāli uzaicinājis karalis, ar kuru viņai nesen ir bijis tas gods iepazīties. Judīte Kinska pastāstīja, ka, tiklīdz uzzinājusi par karaļa vēlmi savā valstī ieviest tulpes, viņam bija aizrakstījusi un piedāvājusi savus pakalpo­jumus. Viņa uzskatīja, ka noteiktos apstākļos šo puķu sīpoli varētu pielāgoties Aizliegtās karaļvalsts klima­tam un augsnei. Karalis nekavējoties bija lūdzis iespēju tikties, un arhitekte, Holandes tulpju pasaules slavas rosināta, bija izvēlējusies Amsterdamu.

-Viņa majestāte par tulpēm zina tikpat daudz, cik visizcilākie eksperti. Īstenībā es viņam nemaz nebiju nepieciešama, viņš pats varētu realizēt šo ieceri. Tomēr viņam acīmredzot iepatikās daži mani dārzu projekti un viņš bija tik laipns, ka mani nolīga, arhitekte pastās­tīja. Mēs daudz runājām par karaļa plāniem ierīkot jaunus parkus un dārzus tautai, aizsargājot vietējās augu sugas un ieviešot jaunas. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas jādara ar lielu piesardzību, lai neizjauktu ekoloģisko līdzsvaru. Aizliegtajā karaļvalstī ir augi, putni un daži nelieli zīdītāji, kas citās zemēs jau ir izzuduši. Šī valsts ir īsta dabas dārgumu glabātuve.

International Geographic grupa nešaubījās, ka arī karalim Judīte Kinska ir iepatikusies tāpat kā viņiem. Sieviete radīja neizdzēšamu iespaidu, izstarojot gribas­spēku un sievišķību vienlaikus. Tuvāk ieskatoties, viņas vaibstu harmonija un kustību dabiskā elegance bija tik pārsteidzoša, ka bija grūti novērst skatienu.

Karalis ir īsts ekoloģijas aizstāvis. Žēl, ka tādu vald­nieku nav daudz. Viņš abonē International Geographic.

Tādēļ palīdzēja mums iegūt vīzas un atļāva sagatavot reportāžu, Keita savukārt pastāstīja.

- Tā ir ļoti interesanta zeme, Judīte Kinska sacīja.

- Vai jūs to esat apmeklējusi jau agrāk?

- Nē, bet esmu daudz par to lasījusi. Centos kārtīgi sagatavoties šim ceļojumam, ne tikai saistībā ar darbu, bet arī attiecībā uz cilvēkiem, paradumiem, ceremoni­jām… Nevēlos viņus aizvainot ar savām prastajām rietumnieces manierēm, viņa pasmaidīja.

- Domāju, ka esat dzirdējusi runājam par brīnumai­no Zelta pūķi… Timotijs Brūss izmeta.

-Visi apgalvo, ka neviens, izņemot karaļus, to nav redzējis. Iespējams, ka tā ir tikai leģenda, viņa atbil­dēja.

Šis temats vairs netika pieminēts, tomēr Aleksandrs pamanīja vecmāmiņas skatienā iemirdzamies entu­ziasmu un nojauta, ka viņa gan darītu visu ko, lai tikai spētu pietuvoties šim dārgumam. Rakstniece nevarēja atteikties no izaicinājuma būt pirmajai, kas apliecina pūķa eksistenci.

Keita Kolda un Judīte Kinska nolēma apmainīties ziņām un palīdzēt viena otrai, kā tas pieklājas divām ārzemniecēm svešā zemē. Otrā terases galā Bruņneša Tekss, atbalstījis avīzi pret ceļgaliem, sūca alu. Viņa acis aizsedza tumšas spoguļstikla saulesbrilles, tomēr Nadja Santosa juta viņu pētām ceļabiedru grupu.

Viņiem bija tikai trīs dienas, lai apskatītu pilsētu. Par laimi, daudzi cilvēki šeit runāja angliski, jo Indija vai­rākus gadsimtus bija Britu impērijas kolonija. Protams, tik īsā laika sprīdī viņi nespēja Nūdeli pat apgrābstīt, kā izteicās Keita, un vēl jo mazāk izprast šo sarežģīto sabiedrību. Kontrasti ikvienu varēja padarīt vai traku: neticama nabadzība te mijās ar skaistumu un pārticību. Bija miljoniem analfabētu, tomēr universitātes absol­vēja izcili tehniķi un zinātnieki. Ciemos nebija dzeramā ūdens, un tajā pašā laikā valsts ražoja atombumbas. Indijā bija lielākā kinoindustrija pasaulē, un te dzīvoja arī visvairāk ticīgo, kas bārstīja sevi ar pelniem un negrieza ne matus, ne nagus. Jau tūkstošiem gadu ilgā hinduisma dievu un kastu sistēma prasīja daudzu gadu studijas.

Aleksandru, kas bija pieradis, ka Amerikā ikviens vairāk vai mazāk var dzīvot, kā vien vēlas, šausmināja paradums, saskaņā ar kuru ļaudis šeit jau no dzimša­nas iedalīja kastās. Turpretī Nadja uzklausīja Keitas paskaidrojumus, nevienu nenosodot.

- Ja tu, Ērgle, būtu piedzimusi šeit, tu nevarētu izvē­lēties sev vīru. Tevi jau desmit gadu vecumā apprecinātu ar piecdesmitgadīgu veci. Vīru izvēlētos tavs tēvs, un tu nevarētu pat izteikt savu viedokli, Aleksandrs sacīja.

- Mans tētis katrā zinā izvēlētos labāk nekā es… -

meitene pasmaidīja.

- Vai tu esi pie pilna prāta? Es gan nekad neko tādu nepieļautu! puisis iesaucās.

-Ja mēs būtu piedzimuši Amazonē, miglāja ļaužu ciltī, mums vajadzētu gādāt iztiku, medījot ar saindētām šautriņām. Ja mēs būtu piedzimuši šeit, mums nemaz neliktos dīvaini, ka vecāki izvēlas dzīvesbiedru, Nadja aizstāvēja savu viedokli.

- Kā gan tu vari samierināties ar šādu sistēmu? Paskaties, kāda nabadzība! Vai tev patiktu tā dzīvot?

- Nē, Jaguār, tomēr es negribētu, lai man pieder vai­rāk nekā nepieciešams, meitene iebilda.

Keita Kolda aizveda jauniešus apskatīt pilis un temp­ļus. Viņi apstaigāja arī tirgus, kur Aleksandrs nopirka rokassprādzes mammai un māsām, un Nadja ļāva sev kā indietēm apgleznot rokas ar hennu. Zīmējums atgādināja īstas mežģīnes un saglabājās uz ādas vēl divas vai trīs nedēļas. Boroba, kā vienmēr, pārvietojās uz saimnieces pleca vai gurna, tomēr atšķirībā no Ņujorkas šeit tas nevienu īpaši neizbrīnīja, jo Indijā pērtiķi bija ierastāki mājdzīvnieki nekā suņi.

Kādā laukumā sakrustotām kājām zemē sēdēja divi čūsku dresētāji un spēlēja flautu. No groziem izlīda kobras un, instrumenta skaņu hipnotizētas, šūpodamās izslējās gaisā. Tās ieraugot, Boroba sāka klaigāt, nolēca no saimnieces pleca un veikli uzrāpās kādā palmā. Nadja piegāja pie čūsku dresētājiem un sāka kaut ko murmināt džungļu valodā. Drīz vien abi reptiļi šņācot pagriezās pret meiteni, un viņu smailās mēlītes tikmēr snaikstījās gaisā. Četras iegarenas acis kā naži pavērsās pret Nadju.

Pirms kāds to spēja iedomāties, kobras izlīda no groziem un līda uz Nadjas pusi. Laukumā sākās klieg­šana, un notikuma aculieciniekus vienā mirklī pārņēma panika. Drīz vien tuvumā vairs neviena nebija, tikai pār­steiguma un šausmu paralizētais Aleksandrs un viņa vec­māmiņa. Dresētāji neveiksmīgi mēģināja aizvilināt čūs­kas ar flautas skaņām, tomēr neuzdrošinājās tuvoties.

Nadja joprojām šķita bezkaislīga, un viņas zeltaino seju rotāja gluži vai uzjautrinājums. Viņa nekustējās ne mili­metru, un kobras tikām saritinājās meitenei pie kājām, līda augšup pa viņas kalsno ķermeni, aizsniedzoties līdz pat kaklam un sejai, un joprojām šņāca.

Izmirkuši aukstos sviedros, Keita nodomāja, ka pirmo reizi mūžā zaudēs samaņu. Viņa sēdus atkrita zemē un tā arī palika, pilnīgi bāla, ar pārgrieztām acīm un nespē­ja izteikt ne vārda. Kad bija pagājis pirmais apstulbums, Aleksandrs saprata, ka nevajag kustēties. Viņš gana labi pazina draudzenes dīvainās spējas. Amazonē viņš bija redzējis, kā Nadja paņem rokās surukukū, vienu no indīgākajām čūskām pasaulē, un aizmet to tālu prom. Puisis saprata: ja vien kāds neizdarīs ko aplamu, Ērgle būs drošībā.

Pagāja vairākas minūtes, līdz meitene savā meža valodā deva pavēli, un reptiļi lēnām nokāpa lejā pa viņas ķermeni un atgriezās grozos. Čūsku dresētāji mudīgi uzlika groziem vāku, paķēra tos un skriešus devās prom, pārliecināti, ka šī ārzemniece ar spalvām matos ir īsts dēmons.

Nadja pasauca Borobu un, kad pērtiķītis atkal sēdēja viņai uz pleca, vienā mierā turpināja pastaigu pa lau­kumu. Nesakot ne vārda, Aleksandrs viņai smaidīdams sekoja un klusībā uzjautrinājās par to, ka vecmāmiņa pilnīgi bija zaudējusi savu ierasto aukstasinību.