3 Kolekcionārs

Trīsdesmit kvartālus no niecīgā Keitas Koldas dzī­voklīša pasaulē otrais bagātākais cilvēks, kas savu man­tību bija sarausis, zogot idejas padotajiem un darījumu partneriem, kāda Manhetenas debesskrāpja augšējā stāvā runāja pa telefonu ar Honkongu. Sarunas biedri nekad nebija tikušies un arī nedomāja to darīt.

Multimiljonārs lika sevi saukt par Kolekcionāru, un persona Honkongā bija vienkārši Speciālists. Viņi nezi­nāja viens otra īsto identitāti. Izņemot citus drošības līdzekļus, abiem telefoniem vēl bija īpašas ierīces, kas pārveidoja balsi un neļāva uzzināt tālruņa numuru. Šī saruna nekur netika reģistrēta, un neviens, pat FIB ar savām smalkākajām izlūkošanas sistēmām pasaulē, nevarētu noskaidrot, par kādu slepenu darījumu abas personas vienojas.

Speciālists par atbilstošu summu varēja piegādāt jebko. Viņš varēja nogalināt Kolumbijas prezidentu, ielikt bumbu Lufthansas lidmašīnā, iegūt Anglijas karaļa kroni, sagūstīt pāvestu vai Luvrā samainīt pret kopiju Džokondu. Viņam nebija nepieciešamības reklamēt savus pakalpojumus, jo darba nekad netrūka. Gluži pretēji bieži vien klientiem mēnešiem ilgi bija jāgaida rindā, līdz pienāca arī viņu kārta. Speciālists vienmēr darbojās pēc vienas un tās pašas shēmas: klients zināmā kontā pār­skaitīja summu, kas sastāvēja no sešiem cipariem un nekad netika atmaksāta, un pacietīgi gaidīja, kamēr kriminālā organizācija rūpīgi pārbaudīja viņa datus.

Drīz vien pie klienta ieradās aģents, lielākoties kāds gluži neuzkrītoša izskata cilvēks tas varēja būt students, kas vāc materiālus savam maģistra darbam, vai garīdz­nieks, kas pārstāv kādu labdarības organizāciju. Aģents iztaujāja, kādai jābūt operācijai, un pēc tam pazuda bez pēdām. Pirmajā tikšanās reizē maksa par pakalpojumu netika minēta, jo bija skaidrs ja klients interesējas par izmaksām, viņš noteikti tās nespēj segt. Pēc tam Speciā­lists personīgi zvanīja klientam un noslēdza vienošanos.

Kolekcionāram bija četrdesmit gadu. Viņš bija vidēja auguma vīrs ar gluži parastu ārieni, biezām brillēm, nošļukušiem pleciem un pāragru plikpaurību, kas viņu vērta daudz vecāku. Viņš ģērbās nevērīgi, un viņa plānie mati vienmēr bija taukaini, turklāt šim vīram piemita nelāgs paradums urķēties ar pirkstu degunā, kad viņš bija iegrimis domās, un tas notika gandrīz vienmēr. Reiz viņš bija vientuļš un kompleksu mākts bērns ar sliktu veselību, bez draugiem un tik zinošs, ka skolā vienmēr garlaikojās. Biedri viņu neieredzēja, jo viņš bez pūlēm nopelnīja labākās atzīmes, un arī skolotājiem viņš lāgā nepatika, jo bija pedantisks un vienmēr zināja vairāk nekā viņi. Piecpadsmit gadu vecumā viņš sāka savu kar­jeru, tēva mājas garāžā izgatavojot datorus. Divdesmit trīs gadu vecumā viņš jau bija miljonārs, un, pateicoties savai inteliģencei un sirdsapziņas trūkumam, pēc septi­ņiem gadiem viņa privātajos kontos bija vairāk naudas nekā Apvienoto Nāciju budžetā.

Bērnībā viņš kā gandrīz visi bija kolekcionējis pastmarkas un monētas; jaunībā viņš kolekcionēja spor­ta automobiļus, viduslaiku pilis, golfa laukumus, ban­kas un skaistuma karalienes; tagad, sākoties brieduma gadiem, viņš bija sācis veidot "dīvainu objektu" kolekciju. Viņš tos glabāja paslēptus nocietinātos pagrabos visos piecos kontinentos, lai kataklizmas gadījumā neietu bojā visa brīnišķīgā kolekcija. Šai metodei bija kāds trūkums: Kolekcionārs nevarēja pastaigāties starp saviem dārgu­miem un apbrīnot tos visus vienlaikus; lai tos redzētu, viņam nācās pārvietoties savā reaktīvajā lidmašīnā no vienas vietas uz citu, tomēr īstenībā to nebija nepiecie­šams darīt bieži. Kolekcionāram pietika ar pārliecību, ka priekšmeti pastāv, atrodas drošībā un pieder viņam. Viņu nevadīja mīlestība uz mākslu, bet gluži parasta alkatība.

Starp citām neiedomājami vērtīgām lietām Kolekcio­nāram piederēja arī senākais zināmais manuskripts, īstā Tutanhamona maska (muzejā atrodas kopija), gabaliņos sagrieztas un formalīnā peldošas Einšteina smadzenes, oriģinālie, ar Averoes roku rakstītie teksti, no kakla līdz kāju pirkstiem ar tetovējumiem klāta cilvēka āda, akmeni no Mēness, kodolbumba, Kārla Lielā zobens, Napoleona Bonaparta slepenā dienasgrāmata, vairāki svētās Sesilijas kauli un dzēriena Coca Cola formula.

Tagad Kolekcionārs vēlējās iegūt vienu no pasaules lielākajiem dārgumiem, par kuru nojauta vien retais un kuram varēja piekļūt tikai viens cilvēks. Tas bija ar dārg­akmeņiem inkrustēts zelta pūķis, kuru nu jau tūkstoš astoņsimt gadu skatīja tikai kādas nelielas neatkarīgas Himalaju karalistes kronētie monarhi. Pūķi apvija noslēpumi, sargāja lāsti, kā arī seni un sarežģīti drošī­bas pasākumi. Tas nebija minēts nevienā grāmatā un tūrisma ceļvedī, tomēr daudzi cilvēki bija dzirdējuši par to runājam, bet Britu muzejā glabājās pūķa apraksts. Ķīnai iekarojot Tibetu, kāds ģenerālis nomaļā budistu klosterī bija atradis arī pergamentu ar pūķa zīmējumu. Sī brutālā okupācija lika vairāk nekā miljonam tibetiešu, viņu vidū arī Dalailamam, budisma augstākajam garīgajam līderim, bēgt uz Nepālu un Indiju.

Pirms 1950. gada no sešu līdz divdesmit gadu vecu­mam Zelta pūķa karaļvalsts kroņprincis šai klosterī ieguva īpašu audzināšanu. Tur vairākus gadsimtus bija glabājušies pergamenti, kuros aprakstītas šā brīnumai­nā priekšmeta īpašības un lietošanas veids, ko princim nācās apgūt. Leģenda vēstīja, ka tā nebija vienkārša skulptūra, bet gan brīnumains pareģošanas mākslas darbs, kuru karaļvalsts problēmu risināšanai varēja izmantot tikai kronēts valdnieks. Pūķis pareģoja gan klimata pārmaiņas un ražas lielumu, gan kaimiņvalstu militāros plānus. Pateicoties šai unikālajai informācijai un valdnieku gudrībai, mazā karaliste vienmēr baudīja mierīgu labklājību un neatkarību.

Fakts, ka skulptūra bija pagatavota no zelta, Kolek­cionāram nešķita ievērības cienīgs, jo viņš varēja iegūt tik daudz zelta, cik vien vēlējās. Viņu interesēja tikai pūķa maģiskās īpašības. Par zagto pergamentu viņš ķīniešu ģenerālim bija samaksājis veselu bagātību. Pēc tam Kolekcionārs lika pergamentu iztulkot, jo apjauta, ka skulptūra bez lietošanas instrukcijas viņam nenieka nedos. Multimiljonāra mazās žurkas ačteles aiz bieza­jiem briļļu stikliem iemirdzējās, kad viņš iedomājās, kā varētu pārvaldīt visu pasaules ekonomiku, ja vien šis priekšmets nonāktu viņa rokās. Zinot par pārmaiņām tirgū, pirms tās vēl notikušas, viņš varētu apsteigt sān­cenšus un pavairot savus miljardus. Viņam ļoti nepatika būt tikai otrajam bagātākajam cilvēkam pasaulē.

Kolekcionārs uzzināja, ka Ķīnas iebrukuma laikā, kad klosteri sagrāva un dažus mūkus noslepkavoja, par vienkāršu zemnieku pārģērbtajam Zelta pūķa karaļ­valsts kroņprincim pa kalnu pārejām bija izdevies aiz­bēgt, nokļūt līdz pat Nepālai un no turienes, joprojām inkognito, doties uz savu zemi.

Tibetiešu lamas vēl nebija beiguši jaunieša izglīto­šanu, bet viņa tēvs karalis iesākto darbu turpināja. Tomēr viņš nespēja dēlam sniegt tik labu sagatavotību, kādu bija saņēmis pats. Kad ķīnieši uzbruka klosterim, mūki princim vēl nebija pierē atvēruši trešo aci, ar kuru iespējams redzēt auru, noteikt cilvēka raksturu un nodo­mus. Viņš nebija pienācīgi trenēts arī telepātijas mākslā, kas ļāva lasīt domas. Neko no tā visa jaunietim nespēja sniegt viņa tēvs, tomēr pēc karaļa nāves princis varēja ar godu ieņemt troni. Viņš labi pārzināja Būdas mācību un ar laiku pamanījās iemantot vajadzīgo autoritāti, lai valdītu, veselo saprātu, lai tiesātu, un garīgumu, lai neļautu varai sevi korumpēt.

Kāpjot tronī, Dila Bahadūra tēvs bija tikai divdesmit gadus vecs, un daudzi domāja, ka viņš nebūs spējīgs valdīt, kā to darījuši citi šīs zemes karaļi, tomēr jau no paša sākuma jaunais monarhs pierādīja savu briedumu un gudrību. Kolekcionārs uzzināja, ka karalis ir tronī nu jau vairāk nekā četrdesmit gadu un viņa valdīšanas laiku raksturo miers un labklājība.

Zelta pūķa karaļvalsts vadītājs izturējās noraidoši pret ārzemju ietekmēm, īpaši jau pret tām, kuras nāca no Rietumiem, ko viņš uzskatīja par materiālistisku un pagrimušu kultūru, bīstamu principiem, kas vienmēr valdījuši viņa zemē. Valsts oficiālā reliģija bija budisms, un karalis bija nolēmis šo kārtību saglabāt. Katru gadu tika veikta aptauja, lai noteiktu nacionālās laimes pro­centu; te nebija runa par problēmu neesamību, jo lielā­koties tās ir pilnīgi neizbēgamas, bet gan par iedzīvotāju līdzjūtību un garīgumu. Valdība ierobežoja tūrismu un pieļāva, ka valsti gadā apmeklē tikai neliels skaits cie­nīgu ceļotāju, tāpēc tūrisma aģentūras šo valsti dēvēja par Aizliegto karaļvalsti.

Nesen ieviestā televīzija raidīja tikai dažas stun­das dienā un vienīgi tādas programmas, kuras karalis uzskatīja par nekaitīgām, piemēram, sporta pārrai­des, zinātniski dokumentālās un multiplikācijas filmas. Nacionālais tērps bija obligāts, rietumnieciskais apģērbs publiskās vietās bija aizliegts. Universitātes studenti pieprasīja steidzami atcelt šo ierobežojumu, jo viņi bija gatavi vai mirt par amerikāņu džinsiem un sporta kur­pēm, tomēr, tāpat kā daudzos citos jautājumos, arī šai ziņā karalis palika nelokāms. Viņu vienprātīgi atbalstīja pārējie iedzīvotāji, kas lepojās ar savām tradīcijām un nevēlējās pārņemt ārzemju paradumus.

Kolekcionārs neko daudz nezināja par Zelta pūķa karaļvalsti, jo tās vēsturiskās un ģeogrāfiskās bagātības viņu galīgi neinteresēja. Viņš nedomāja kādreiz doties uz turieni. Tāpat viņam nebija jānopūlas, lai iegūtu maģisko skulptūru, tādēļ jau viņš maksāja veselu bagā­tību Speciālistam. Ja šis priekšmets, kā viņam apgal­voja, varēja paredzēt nākotni, tad tas varēja piepildīt arī pēdējo viņa sapni: kļūt par pasaules bagātāko cilvēku.

Sarunu biedra pārveidotā balss no Honkongas aplie­cināja, ka operācija jau norit un ka rezultāti gaidāmi pēc trim vai četrām nedēļām. Kaut arī klients nejautāja, Speciālists viņu informēja par pakalpojuma izmaksām, kuras bija tik absurdi lielas, ka Kolekcionārs vienā rāvienā pielēca kājās.

- Un ja nu jūs kļūdāties? mazliet nomierinājies, jautāja otrs bagātākais cilvēks pasaulē un aplūkoja savu rādītājpirkstu, pie kura bija pielipusi dzeltenīga, nesen no deguna izurķēta viela.

- Es nekļūdos, Speciālists lakoniski atbildēja.

Nedz Speciālists, nedz viņa klients nevarēja iedomā­ties, ka šai pašā brīdī Dils Bahadūrs, Zelta pūķa karaļ­valsts valdnieka jaunākais dēls, kas bija izvēlēts kā nāka­mais karalis, kopā ar skolotāju atradās kalnu mājā. Tā bija ala, kuras ieeju kalnu terasē maskēja dabiski veido­ta klints pārkare. Mūks šo vietu bija izvēlējies tāpēc, ka no trim pusēm tā bija praktiski nepieejama un neviens, kurš labi nepazina šo apkaimi, ieeju nevarēja atrast.

Vairākus gadus Tensings šai alā bija dzīvojis kā eremīts, klusumā un vientulībā, līdz Aizliegtās karaļvalsts valdnieki bija lūguši, lai viņš izglīto princi. Bērns dzī­voja kopā ar skolotāju līdz divdesmit gadu vecumam. Šai laikā mūkam ar tik skarbu nodarbību palīdzību, ka vien retais varēja tās izturēt, vajadzēja izaudzināt princi par nevainojamu valdnieku. Tomēr visas šīs no­darbības nebūtu devušas nekādu rezultātu, ja Dilam Bahadūram nepiemistu neparasta gudrība un skaidra sirds. Tensings bija apmierināts, jo māceklis pārpārēm spēja pierādīt, ka viņam piemīt abas šīs īpašības.

Princis bija nodzīvojis kopā ar mūku divpadsmit gadus, guļot uz akmeņiem, apsedzies ar jaka ādu, ievē­rojot pilnīgi veģetāru diētu un nododoties reliģiskai praksei, mācībām un fiziskiem vingrinājumiem. Viņš bija laimīgs. Princis nebūtu ar mieru mainīt savu dzīvi pret kādu citu un ar smagu sirdi domāja par dienu, kad atkal nāksies atgriezties pasaulē. Tomēr viņš vēl itin labi atcerējās savas bailes un vientulību, kad sešu gadu vecumā nokļuva kalnu alā līdzās milzīga auguma sve­šiniekam, kas viņam netraucēti ļāva raudāt trīs dienas pēc kārtas, līdz princim vairs nepalika nevienas asaras. Kopš tās reizes viņš tā arī vairs nebija raudājis. Milzis kļuva par prinča māti, tēvu un visu pārējo ģimeni, viņš kļuva arī par labāko draugu, skolotāju, tao šu instruk­toru un garīgo vadītāju. No mūka princis bija iemācījies gandrīz visu, ko zināja.

Tensings soli pa solim vadīja Dilu Bahadūru pa budisma ceļu, mācīja vēsturi un filozofiju, ļāva iepazīt dabu, dzīvniekus un augu ārstniecisko spēku, attīstīja prinča intuīciju un iztēli, sagatavoja karam un tajā pašā laikā mācīja saskatīt miera vērtību. Viņš ievadīja princi lamu noslēpumos un palīdzēja rast līdzsvaru starp prātu un spēku, kas tik nepieciešams valdniekam. Viens no vingrinājumiem, kurus princim nācās veikt, bija šaut ar loku, stāvot uz divām olām, vai arī darīt to pašu tupus, kad olas atrodas ceļgalu locītavās.

- Tev ne tikai labi jānotēmē bulta, Dil Bahadūr, bet nepieciešams arī spēks, stabilitāte un spēja kontrolēt visus muskuļus, lama pacietīgi skaidroja.

- Iespējams, ka vairāk jēgas būtu olas apēst, cienī­jamo skolotāj, princis nopūtās, kad olas kārtējo reizi bija saspiestas.

Garīgā prakse bija vēl intensīvāka. Desmit gadu vecumā zēns spēja sasniegt transa stāvokli un pacelties līdz augšējiem apziņas slāņiem; vienpadsmit gadu vecu­mā varēja sarunāties telepātiski un kustināt priekšme­tus, tiem nepieskaroties; un trīspadsmit gadu vecumā jau spēja doties astrālos ceļojumos. Kad princim palika četrpadsmit gadu, skolotājs viņam pierē izveidoja atveri, lai jauneklis varētu redzēt auras. Operācijas laikā kaulā tika izgrebts caurums, un šai vietā palika zirņa lieluma atvērums.

- Jebkura organiska matērija izstaro enerģiju jeb auru, cilvēka acij neredzamas gaismas vainagu, kuru spēj ieraudzīt tikai atsevišķi cilvēki ar īpašām psihiskām spējām. Pēc auras krāsas un formas iespējams uzzināt daudz ko, Tensings skaidroja.

Trīs nākamajās vasarās lama kopā ar zēnu ceļoja uz dažādām Indijas, Nepālas un Butānas pilsētām, lai princis trenētos lasīt satikto cilvēku un dzīvnieku auru. Tomēr mūks nekad neveda zēnu uz viņa zemes, Aizliegtās karaļvalsts, skaistajām ielejām un kalnu tera­sēm, kur princis varēs atgriezties tikai pēc apmācības beigām.

Dils Bahadūrs iemācījās lietot trešo aci pierē ar tādu veiklību, ka tagad, astoņpadsmit gadu vecumā, pēc auras izskata spēja noteikt auga ārstnieciskās īpašības, dzīv­nieka niknuma pakāpi un cilvēka emocionālo stāvokli.

Vēl bija atlikuši tikai divi gadi, līdz jauneklim paliks divdesmit, un skolotāja darbs būs paveikts. Tad Dils Bahadūrs atkal atgriezīsies ģimenes klēpī un pēcāk dosies studēt uz Eiropu, jo modernajā pasaulē bija nepie­ciešamas daudzas zināšanas, kuras Tensings nevarēja princim iemācīt, tomēr bija vajadzīgas, lai vadītu valsti.

Tensings visiem spēkiem centās sagatavot princi, lai kādu dienu viņš varētu kļūt par labu karali un spētu atšifrēt Zelta pūķa pareģojumus, pat nenojaušot, ka Ņujorkā dzīvo alkatīgs cilvēks, kurš vēlas skulptūru nozagt. Mācības bija tik intensīvas un sarežģītas, ka skolnieks reizēm zaudēja pacietību, bet nelokāmais Ten­sings lika viņam strādāt tik ilgi, līdz nogurums pieveica viņus abus.

- Skolotāj, es nevēlos būt karalis, Dils Bahadūrs kādu dienu sacīja.

- Vai mans skolnieks vēlas atteikties no troņa, lai vairs nebūtu jāmācās? Tansings pasmaidīja.

-Vēlos pavadīt savu dzīvi meditējot, skolotāj. Kā gan es varēšu sasniegt apskaidrību starp tik daudziem pasaules kārdinājumiem?

- Ne visi var būt eremīti kā es. Tava karma ir kļūt par karali. Tev nāksies sasniegt apskaidrību, mērojot daudz grūtāku ceļu nekā meditācija. Tev tas būs jāpa­veic, kalpojot savai tautai.

- Es nevēlos no jums šķirties, skolotāj, princis trī­cošā balsī sacīja.

Lama izlikās neredzam valgumu jaunekļa acīs.

- Vēlmes un bailes ir tikai ilūzija, Dil Bahadūr, tās nav reālas. Tev jāmācās atteikties.

- Vai man jāatsakās arī no pieķeršanās?

- Pieķeršanās ir kā pusdienlaika gaisma tai nav nepieciešama otras personas klātbūtne. Arī divu cilvēku šķiršanās ir iluzora, jo pasaulē viss ir saistīts. Mūsu gari vienmēr paliks kopā, Dil Bahadūr, lama paskaidroja, ar zināmu pārsteigumu pamanot, ka pats nespēj preto­ties šīm emocijām un mācekļa skumjas pārņēmušas arī viņu.

Lama ar nožēlu redzēja, ka tuvojas brīdis, kad viņam būs jāved princis atpakaļ pie ģimenes, atpakaļ pasaulē, atpakaļ uz Zelta pūķa karaļvalsts troni, kuram viņš bija nolemts.

Загрузка...