Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

13 Zelta pūķis

Tonakt karalis vairākas stundas meditēja pie Lielā Būdas, kā viņš to darīja ikreiz pirms nokāpšanas Svētajā vietā. Viņa spējas uztvert statujas sniegto informāciju bija atkarīgas no garastāvokļa. Sirdij vajadzēja būt skaidrai, tīrai no vēlmēm, bailēm, gaidām, atmiņām un negatīviem centieniem, tai vajadzēja būt kā izplauku­šam lotosa ziedam. Viņš kaislīgi lūdzās, jo zināja prāts un sirds pašlaik bija ļoti ievainojami. Viņš juta, ka gan­drīz vairs nepārvalda karalisti un paša psihi.

Pēc tēva priekšlaicīgās nāves karalis bija kāpis tronī ļoti jauns, vēl neapguvis visas lamu mācības pilnībā. Viņam trūka zināšanu un arī paranormālās spējas vēl nebija attīstītas, kā nākas. Jaunais valdnieks nevarē­ja saskatīt cilvēku auru, lasīt domas un doties astrā­los ceļojumos, kaut arī bija citas lietas, ko viņš spēja paveikt, piemēram, pārtraukt elpošanu un nomirt pēc brīvas gribas.

Robus zināšanās un spējās viņš aizpildīja ar spēcīgu veselo saprātu un nepārtrauktu garīgo praksi. Viņš bija labsirdīgs cilvēks bez personiskām ambīcijām un veltīja visus savus spēkus karalistes labklājības vairošanai. Viņam apkārt pulcējās uzticami darbinieki, kas palī­dzēja pieņemt taisnīgus spriedumus un uzturēja efek­tīvu informācijas tīklu, lai zinātu, kas notiek karalistē un pasaulē. Viņš valdīja pieticīgi, jo karaļa lomai nejutās gana talantīgs. Kad tronī kāps viņa dēls Dils Bahadūrs, karalis bija nolēmis doties uz kādu klosteri, bet pēc tam, kad satika Judīti Kinsku, sāka šaubīties par savu reliģis­ko aicinājumu. Šī ārzemniece bija vienīgā sieviete, kas kopš sievas nāves spēja viņu ieinteresēt. Valdnieks jutās ļoti samulsis un lūdza vienīgi to, lai, nenodarot nevie­nam pāri, piepildās viņa liktenis lai kāds tas arī būtu.

Monarhs zināja kodu, ar kuru varēja atšifrēt Zelta pūķa vēstījumus, jo to bija iemācījies jau jaunībā; tomēr viņam trūka trešās acs sniegtās intuīcijas, kas arī bija nepieciešama. Viņš varēja interpretēt tikai daļu no sta­tujas teiktā. Katru reizi stājoties Zelta pūķa priekšā, karalis nožēloja savas ierobežotās spējas. Vienīgais mie­rinājums bija tas, ka viņa dēls Dils Bahadūrs būs daudz labāk sagatavots, lai valdītu karalisti.

Šai reinkarnācijā mana karma ir karalim nepel­nīta, viņš mēdza skumji murmināt.

Tonakt pēc vairāku stundu intensīvas meditācijas karalis sajuta, ka prāts ir atvērts un sirds tīra. Viņš dziļi, ar pieri aizskarot grīdu, noliecās Lielā Būdas priekšā, lūdza iedvesmu un piecēlās. No ilgstoši vienā pozā pavadītā laika valdniekam sāpēja ceļgali un mu­gura. Viņš piesēja uzticamo Cevangu ķēdē pie sienā iestiprināta dzelzs gredzena, iedzēra pēdējo, jau atdzi­sušo jasmīnu tējas malku, paņēma sveci un izgāja no zāles. Karaļa kailās pēdas nedzirdami kustējās pa pulētā akmens grīdu. Pa ceļam viņš sastapa pāris kalpotājus, kuri klusi uzkopa pili.

Pēc ģenerāļa Mijara Kungluna pavēles lielākā daļa sargkareivju bija devušies palīgā karalistes zaldātiem un policijai pazudušo meiteņu meklējumos. Karalis reti pamanīja sargu trūkumu, jo pilī varēja justies ļoti droši. Pa dienu sargiem vairāk bija dekoratīva funkcija, bet naktī pilī palika tikai kāda saujiņa sargu, kuri patiesībā nemaz nebija vajadzīgi. Karaļa ģimenes drošība nekad nebija apdraudēta.

Tūkstošiem pils istabas savienoja milzum daudzas durvis. Dažām istabām bija četras izejas; citām, seš­stūrainām, pat sešas. Te bija tik viegli apmaldīties, ka senās celtnes arhitekti durvīs bija iegravējuši zīmes, kas palīdzēja orientēties pils augšējos stāvos, tomēr apakšē­jos, kur varēja ieiet tikai daži mūki un mūķenes, īpaši izraudzīti sargi un karaliskā ģimene, tādu zīmju nebija. Tāpat te nebija logu, jo telpas atradās desmit metrus zem zemes, tāpēc šeit nebija neviena orientiera.

Pazemes istabas, kurās svaigs gaiss ieplūda pa atjau­tīgi izdomātu cauruļu sistēmu, bija piesūkušās ar gad­simtiem ilgi krājušos mitruma, tauku lampiņu izga­rojumu un smaržkociņu smārdu, ko mūki dedzināja, lai aizbaidītu žurkas un ļaunos garus. Dažās istabās glabājās publiskās pārvaldes pergamenti, statujas un mēbeles; citās atradās zāles, pārtikas produkti un seni, ilgstoši neizmantoti ieroči, tomēr lielākā daļa telpu bija tukšas. Uz sienām varēja redzēt reliģiskus gleznojumus, pūķus, dēmonus, garus sanskrita tekstu fragmentus, briesmīgu sodu aprakstus, ko nomirstot jāizcieš neģē­līgām dvēselēm. Arī griesti bija apgleznoti, bet lampu sodrēji tos bija padarījuši vienmērīgi melnus.

Ejot dziļāk pils iekšienē, karalis ar savu sveci sāka aizdedzināt lampas. Viņš nodomāja, ka pienācis laiks visā pilī ievilkt elektrību; pašlaik tā bija pieejama tikai vienā augšējā stāva spārnā, kur mitinājās karaļa ģime­ne. Viņš nevilcinoties atvēra durvis un virzījās uz priek­šu, jo ceļu zināja no galvas.

Drīz vien valdnieks nonāca līdz taisnstūrveida ista­bai, kas bija lielāka un augstāka nekā pārējās, un to apgaismoja dubulta zelta lampu rinda. Istabas galā slē­jās milzīgas bronzā un sudrabā kaltas durvis ar nefrīta inkrustācijām. Durvīm abās pusēs stāvēja divi jauni, senajās karaļa ziņotāju formās tērpti sargi ar spalvu pušķiem pie zila zīda cepurēm un krāsainām lentēm greznotiem šķēpiem rokās. Bija redzams, ka viņi ir noguruši, jo šīs telpas vientulībā un kapa klusumā jau bija pavadījuši vairākas stundas. Redzot tuvojamies karali, abi jaunieši nokrita ceļos, ar pieri pieskārās grī­dai un palika tādā pozā, līdz valdnieks deva viņiem savu svētību un lika piecelties kājās. Pēc tam viņi atbilstoši protokolam pagriezās ar seju pret sienu, lai neredzētu, kā valdnieks atslēdz durvis.

Karalis pagrieza vairākus durvis rotājošos nefrītus, pagrūda, un vērtnes eņģēs smagi pagriezās. Viņš pārkā­pa slieksnim, un masīvās durvis atkal aizvērās. No šā brīža automātiski ieslēdzās drošības sistēma, kas aizsar­gāja Zelta pūķi jau tūkstoš astoņsimt gadu.

Paslēpies pils parka milzīgajās papardēs, Bruņneša Tekss sekoja ikvienam karaļa solim pa pils pagrabiem, it kā ietu viņam pa pēdām. Pateicoties modernajām tehnoloģijām, amerikānis lieliski varēja visu novērot nelielā ekrāniņā. Valdnieks pat nenojauta, ka viņam uz krūtīm ir piestiprināta sīka kamera ar lielu izšķiršanas spēju, kura parādīja Bruņneša Teksam, kā pārvarēt visus šķēršļus un iedarbināt drošības mehānismus, kas sargāja Zelta pūķi. Vienlaikus Globālā Pozicionēšanas Sistēma (GPS) kā precīzā kartē pierakstīja arī maršru­ta koordinātas, kas vēlāk ļāva iet šo pašu ceļu. Tekss nevarēja apslēpt smaidu, kad iedomājās par ģeniālo Speciālistu, kurš nekad nepaļāvās uz gadījumu. Šis daudz jutīgākais un precīzākais aparāts bija tikko radīts Amerikas Savienotajās Valstīs un plašākai publikai vēl nebija pieejams. Tomēr Speciālists varēja iegūt jebko, jo viņam bija nepieciešamie kontakti un līdzekļi.

Starp augiem un skulptūrām Bruņneša Teksa uzrau­dzībā dārzā slēpās divpadsmit labākie sektas zilie kauji­nieki. Pārējie kalnos noveda līdz galam otru plāna daļu: sagatavoja bēgšanu ar nolaupīto statuju un uzraudzīja sagūstītās meitenes. Arī šī izklaide bija Speciālista makjavelliskā prāta izdomāta. Tā kā policisti un zaldāti bija nodarbināti ar meiteņu meklēšanu, tagad varēja iekļūt pilī, nesastopot nekādu pretestību.

Par spīti tam, ka ļaundari jutās droši, viņi tomēr pārvietojās ļoti uzmanīgi, jo Speciālista norādījumi bija precīzi: kaujiniekiem nevajadzēja pievērst lieku uzma­nību. Lai nogādātu statuju drošībā un iegūtu no karaļa šifra atslēgu, bija nepieciešamas vairākas stundas. Bija zināms precīzs pilī palikušo sargu skaits un to atrašanās vieta. Jau bija piebeigti tie četri, kas uzmanīja dārzus, un jādomā, ka viņu līķus uzies tikai nākamajā dienā. Kā jau vienmēr kaujinieki bija bruņojušies ar dunču arsenālu, kam uzticējās vairāk nekā šaujamieročiem. Amerikānim bija viena Magnum pistole ar klusinātāju, tomēr, ja vien viss izdosies pēc plāna, viņam nenāksies to lietot.

Bruņneša Teksam vardarbība nesagādāja īpašu prieku, kaut arī viņa darbā no tās nevarēja izvairīties. Amerikānis uzskatīja, ka vardarbība ir piemērota slepkavniekiem, bet viņš ir "intelektuālis", ideju cilvēks. Tekss loloja slepenu vēlēšanos stāties Speciālista vietā vai izveidot pašam savu organizāciju. Amerikānim īpaši nepatika šo zilo vīru sabiedrība; viņi bija tikai brutāli un nodevīgi algotņi, ar kuriem gandrīz vai nebija iespējams sarunā­ties, un Tekss nebija pārliecināts, ka spēs kaujiniekus kontrolēt ikvienā situācijā. Amerikānis Speciālistam bija apliecinājis, ka šim uzdevumam viņam nepieciešami tikai pāris labāko vīru, tomēr kā atbildi saņēma pavēli sekot plānam. Bruņnesis zināja, ka mazākā nepaklau­sība vai neprecīzi izpildīts norādījums varēja maksāt dzīvību. Vienīgais cilvēks, no kura viņš šai pasaulē bai­dījās, bija Speciālists.

Norādījumi šķita pavisam skaidri: ar slēpto kameru bija nepieciešams novērot ikvienu karaļa kustību, sagai­dīt, līdz viņš nonāk Zelta pūķa zālē un aktivizē skulp­tūru, lai pārliecinātos, ka tā darbojas, tad iekļūt pilī un, izmantojot GPS, aiziet līdz Pēdējiem vārtiem. Teksam bija jāņem līdzi seši vīri: divi nesīs statuju, divi vedīs sagūstīto karali un pēdējie divi nepieciešamības gadījumā aizsargāsies. Viņiem bija jāiekļūst Svētvietā, izvairoties no slazdiem un vadoties pēc videoieraksta.

Ideja sagūstīt nācijas līderi un nozagt visdārgāko priekšmetu valstī būtu absurda jebkurā citā vietā, tikai ne Aizliegtajā karalistē, kur nepastāvēja noziedzība un tādēļ nebija arī aizsardzības sistēmas. Uzbrukt valstij, kuras iemītnieki mājas joprojām apgaismoja ar sve­cēm un ticēja, ka telefons ir maģiska ierīce, Bruņneša Teksam nozīmēja bērnu spēli. Tomēr nievājošā izteik­sme amerikāņa sejā pazuda, kad viņš ekrāniņā ierau­dzīja Zelta Pūķa aizsardzības sistēmu. Uzdevums nebija tik vienkāršs, kā viņš iedomājās. Prāti, kas pirms astoņ­padsmit gadsimtiem izdomāja šīs lamatas, tomēr nebija gluži primitīvi. Uzbrucēju pārākums slēpās apstāklī, ka Speciālista prāts tomēr bija izcilāks.

Kad Bruņneša Tekss pārliecinājās, ka karalis nokļu­vis līdz pēdējai zālei, viņš deva zīmi sešiem zilajiem kau­jiniekiem, ka jādodas uz pili un sardzes laiks beidzies, gluži kā iepriekš paredzēts. Viņi izmantoja pirmā stāva kalpotāju ieeju un tūdaļ pat nokļuva istabā ar četrām durvīm. Izmantojot GPS karti, amerikānis un kauji­nieki, ilgi nevilcinoties, gāja no vienas istabas otrā, līdz nokļuva ēkas centrā. Pēdējo vārtu zālē viņi sastapās ar pirmo traucēkli diviem sargkareivjiem. Ieraugot sve­šiniekus, viņi pacēla šķēpus, tomēr, pirms sargi paspēja spert kaut soli, viņu krūtīs iedūrās no vairāku metru attāluma precīzi mestie dunči. Zaldāti nokrita uz grīdas.

Soli pa solim sekojot videoekrānā redzamajam, Bruņ­neša Teksam izdevās pagriezt tos pašus nefrītus, kuriem bija pieskāries karalis. Durvis smagi atvērās, un bandīti devās iekšā. Viņi nokļuva apaļā istabā ar deviņām pil­nīgi vienādām augstām durvīm. Karaļa aizdedzinātās lampas meta raustīgu gaismu uz dārgakmeņiem, kas rotāja durvis.

Karalis bija nostājies pretī uz grīdas uzgleznotai acij, izstiepis rokas katru uz savu pusi, pagriezies četrdesmit piecu grādu leņķī, un viņa labā roka norādīja uz durvīm, kuras bija nepieciešams atvērt. Bruņneša Tekss atkār­toja šīs darbības, un māņticīgie Skorpiona sektas vīri, satvēruši rokā vienu un starp zobiem otru dunci, viņam uzmanīgi sekoja. Amerikānis nojauta, ka ekrāniņā ne­bija redzami visi šķēršļi, ar kādiem nāksies sastapties; daži no tiem bija psiholoģiski vai iluzionistiski triki. Viņš bija redzējis, kā karalis bez vilcināšanās iziet caur vairākām istabām, kuras izskatās tukšas, tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka tās tiešām tādas bija.

- Neko neaiztieciet, Tekss brīdināja vīrus.

- Mēs esam dzirdējuši, ka šeit mīt dēmoni, burvji un briesmoņi… viens no kaujiniekiem murmināja sliktā angļu valodā.

- Tādas lietas vispār nepastāv, Bruņnesis atbildēja.

- Un stāsta arī, ka ļauna burvestība nobeigs ikvienu, kas pieskarsies Zelta pūķim…

- Muļķības! Tā ir māņticība, pilnīga tumsonība.

Vīrs apvainojās, un, kad viņš iztulkoja Bruņneša

Teksa teikto arī pārējiem, viņi bija gatavi sacelties.

- Domāju, ka jūs esat īsti kaujinieki, bet izrādās, ka baidāties kā tādi puišeļi. Gļēvuļi! Bruņnesis ar bezga­līgu nicinājumu izspļāva.

Pirmais bandīts, sašutuma pilns, pacēla dunci, bet Bruņnesis rokā jau turēja pistoli un viņa bālajās acīs mirdzēja slepkavnieciska dzirksts. Zilie kaujinieki bija nobijušies, ka iepriekš piekrituši šim pasākumam. Parasti banda nopelnīja sev iztiku ar daudz vienkāršā­kiem noziegumiem šis bija vēl gluži neapgūts lauks. Bija nolīgts nozagt statuju un apmaiņā pret to saņemt modernu šaujamieroču arsenālu un kaudzi naudas, lai iegādātos zirgus un visu pārējo, kas vien varēja ienākt prātā; tomēr neviens viņus nebija brīdinājis, ka pils būs apburta. Tagad jau bija par vēlu atkāpties un neatlika nekas cits kā sekot amerikānim līdz galam.

Vienu pēc otra pārvarot šķēršļus, kas aizsargāja dārgumu, Bruņneša Tekss un viņa vīri nokļuva Zelta pūķa zālē. Par spīti tam, ka viņu rīcībā bija modernā tehnoloģija, kas ļāva novērot visas karaļa darbības un neiekrist slazdos, viņi bija zaudējuši divus vīrus, kuri mira šausmīgā nāvē: viens akas dibenā un otrs no nāvējošas indes, kas viņam pāris minūtēs saēda miesu.

Kā jau amerikānis bija nojautis, iebrucējiem nācās sastapties ne vien ar nāvējošām lamatām, bet arī ar psiholoģiskām manipulācijām. Viņš jutās kā nokāpis psihedēliskā ellē, tomēr spēja saglabāt mieru, atkārtodams, ka liela daļa no baisajiem attēliem ir tikai viņa paša fan­tāziju auglis. Tekss bija profesionālis, kas pilnībā pār­valdīja savu ķermeni un prātu. Turpretī primitīvajiem Skorpiona sektas vīriem ceļojums līdz pūķim bija daudz smagāks, jo viņi nespēja atšķirt realitāti no iztēles. Kaujinieki bija pieraduši bez vilcināšanās riskēt ar visu, tomēr viņus šausmināja jebkura neizskaidrojama lieta. Šī noslēpumainā pils padarīja vīrus ļoti nervozus.

Tā kā attēls ekrānā bija visai neskaidrs, viņi nezi­nāja, ar ko nāksies sastapties, ieejot Zelta pūķa zālē. Vīrus apžilbināja ar zeltu pārklāto sienu mirdzums, ko radīja daudzu eļļas lampiņu un resnu vaska sveču gaisma. Gaiss bija piesūcies ar lampu, smaržkociņu un trauciņos kūpošā vīraka smārdu. Uz sliekšņa iebrucējus apdullināja zema, gurdzoša un neaprakstāma skaņa, kas pirmajā brīdī atgādināja troksni, kāds rastos, ja valis iepūstu metāla caurulē. Tomēr pēc brīža jau bija iespē­jams atšķirt dažādas skaņas un drīz vien bija skaidrs, ka tā ir kāda īpaša valoda. Statujas priekšā lotosa pozā sēdošais karalis bija pagriezies pret iebrucējiem ar mu­guru un nedzirdēja viņus ienākam, jo bija iegrimis ska­ņās un koncentrējies sevī.

Atkārtojot dīvainus vārdus, karalis monotoni skan­dēja kādu dziedājumu, un no statujas mutes telpā uzreiz nodimdēja atbilde. Skaņas atbalsojās tik intensīvi, ka tās varēja sajust ar ādu, smadzenēm un katru nervu šūnu. Bija tāda sajūta, it kā atrodoties milzīga zvana iekšienē.

Bruņneša Teksa un zilo kaujinieku acu priekšā visā krāšņumā atradās Zelta pūķa statuja: lauvas ķermenis, ķepas ar gariem nagiem, gredzenā saliekta reptiļa aste, spalvaini spārni, baisa izskata galva ar četriem ragiem, izvelbtām acīm un atvērtu muti, kurā varēja redzēt divas asu zobu rindas un čūskas šķelto mēli. Tīra zelta statuja bija vairāk nekā metru gara un apmēram tikpat augsta. Juveliera darbs bija paveikts smalki un nevai­nojami: katra zvīņa uz ķermeņa un astes bija greznota ar dārgakmeni, spārnu spalvu galos vizuļoja dimanti, uz astes no pērlēm un smaragdiem bija izveidots zīmē­jums, zobi bija izgatavoti no ziloņkaula, un acu vietā bija iestrādāti baloža olas lieluma rubīni. Mitoloģiskais dzīvnieks balstījās uz melna akmens postamenta, kura vidū vīdēja dzeltenīga kvarca gabals.

Kādu brīdi bandīti pārsteigumā paralizēti stāvēja un centās pārvarēt gaismas, retinātā gaisa un apdullinošā trokšņa radīto mulsumu. Neviens nebija domājis, ka statuja būs tik iespaidīga; pat visneaptēstākais no kau­jiniekiem saprata, ka viņa priekšā atrodas neiedomāja­ma bagātība. Vīru acīs iemirdzējās alkatība, un ikviens iedomājās, kā viņa dzīvi varētu izmainīt kaut viens pats no šiem dārgakmeņiem.

Arī Bruņneša Tekss padevās statujas valdzinājuma burvībai, par spīti tam, ka neuzskatīja sevi par īpaši ambiciozu cilvēku un bija izvēlējies šo darbu, lai spētu piedzīvot neiedomājamas lietas. Viņš lepojās ar to, ka dzīvo ļoti vienkārši un bauda pilnīgu brīvību bez jebkā­dām sentimentālām un cita veida saistībām. Viņš loloja domu, ka vecumdienās, kad būs piekusis no pasaules apceļošanas, dosies pensijā un pēdējos dzīves gadus pavadīs savā Mežonīgo rietumu rančo, audzējot sacīkšu zirgus. Veicot dažus uzdevumus, viņam bija gadījies turēt rokās ievērojamas bagātības, tomēr Tekss nekad nebija izjutis vēlmi tās iegūt savā īpašumā; viņam pietika ar komisijas naudu, kura vienmēr bija ļoti augsta, tomēr tagad, ieraugot statuju, amerikānis domāja, ka varētu piekrāpt Speciālistu. Iegūstot statuju savā īpašumā, nekas viņu nevarētu apturēt, viņš būtu neticami bagāts, varētu piepildīt visus savus sapņus, pat nodibināt pats savu organizāciju, kura būtu daudz spēcīgāka nekā Speciālista vadītā. Dažus mirkļus Bruņneša Tekss ļāvās šai domai kā cilvēks, kas nododas sapņošanai, tomēr drīz vien atgriezās realitātē. "Šis droši vien ir statujai uzliktais lāsts: tā izraisa nepārvaramu alkatību," viņš nodomāja. Vajadzēja pielikt lielas pūles, lai koncentrē­tos uz atlikušo plāna daļu. Viņš deva klusu zīmi saviem vīriem, un tie ar dunčiem rokās tuvojās karalim.