Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

17 Nocietinātais klosteris

Bruņneša Teksam daudz labāk patika karaļa un Zelta pūķa evakuēšanas sākotnējais plāns no Tunkhalas ar ložmetēju aprīkotiem helikopteriem vajadzēja nolaisties pils dārzā. Neviens viņus nespētu aizturēt. Šīs zemes gaisa spēki sastāvēja no četrām antikvārām lidmašīnām, kas pirms divdesmit gadiem bija pirktas Vācijā un lidoja tikai Jaungada naktī, virs pilsētas izkaisot papīra put­nus bērneļiem par prieku. Lai noorganizētu lidmašīnu pakaļdzīšanos helikopteriem, būtu nepieciešamas vairā­kas stundas, un tikmēr viņiem būtu pietiekami daudz laika, lai nokļūtu drošā vietā. Tomēr Speciālists pēdējā brīdī un bez liekiem paskaidrojumiem bija mainījis plānu. Viņš tikai pateica, ka operācijai nedrīkst pievērst pastiprinātu uzmanību, un, vēl jo vairāk, nevajadzētu apšaut Aizliegtās karaļvalsts miermīlīgos iedzīvotā­jus, jo tas izraisītu starptautisku skandālu. Speciālista klients Kolekcionārs bija pieprasījis pilnīgu slepenību.

Tā nu Bruņnesim nācās pieņemt otro plānu, kas, pēc viņa domām, bija mazāk drošs un lēnāks. Tikko viņi bija sagūstījuši karali Svētajā vietā, valdniekam ar līmlenti aizlīmēja muti un rokā injicēja narkotikas, kas viņu pēc piecām sekundēm iemidzināja. Bija pavēlēts nenodarīt valdniekam neko ļaunu; monarham vajadzēja nokļūt klosterī dzīvam un veselam, jo no viņa bija jāizdabū informācija par statujas ziņu atšifrēšanu.

Uzmanieties, karalis pārvalda cīņas mākslu, viņš var aizstāvēties. Tomēr es brīdinu ja jūs viņam kaut ko nodarīsiet, nāksies dārgi maksāt, Speciālists bija teicis.

Priekšnieks Bruņneša Teksu sāka izvest no pacietī­bas, tomēr tagad nebija īstais brīdis neapmierinātībai.

Četri bandīti bija sabijušies un nepacietīgi, tomēr tas viņiem neliedza nozagt pāris svečturu un zelta smaržu trauciņus. Daži bandīti jau grasījās dārgmetālu nokasīt no sienas ar dunci.

Divi no kaujiniekiem satvēra ļengano karaļa ķer­meni aiz pleciem un potītēm, kamēr pārējie nocēla smago zelta statuju no melnās akmens pamatnes, uz kuras tā bija stāvējusi jau astoņpadsmit gadsimtus. Zālē vēl bija manāmas dziedāšanas un dīvainās pūķa skaņu atbalsis. Bruņneša Tekss nedrīkstēja kavēties un izpētīt statuju, tāpēc viņš nodomāja, ka tā ir līdzīga mūzikas instrumentam. Amerikānis neticēja, ka Zelta pūķis varētu paredzēt nākotni, tie bija muļķīšiem do­māti māņi un īstenībā viņu nemaz neinteresēja šā priekšmeta vērtība pati par sevi bija neizmērojama. Cik gan Speciālists nopelnīs šajā operācijā? Tie noteikti būs daudzi miljoni dolāru. Un cik liela summa pienāksies viņam? Salīdzinājumā tā droši vien būs kā parasta dze­ramnauda, Tekss nodomāja.

Divi zilie kaujinieki palika zem statujas sedlu sik­snas un ar lielām pūlēm to pacēla. Nu Bruņneša Tekss saprata, kādēļ Speciālists bija uzstājis, ka jāņem līdzi seši bandīti. Tagad lieti būtu noderējuši divi pils slazdos iekritušie vīri.

Par spīti tam, ka viņi zināja ceļu un varēja izvairī­ties no vairākiem šķēršļiem, atpakaļceļš nemaz nebija vieglāks, jo nu bija jānes arī statuja un karalis, un tas virzīšanos uz priekšu krietni apgrūtināja. Tomēr drīz vien visi saprata, ka, ejot atpakaļ, slazdi nedarbojas. Tas nomierināja, tomēr iebrucēji nesteidzās un turpināja uzmanīties viņi baidījās, ka šī pils slēpj vēl daudzus nepatīkamus pārsteigumus. Tomēr līdz Pēdējām durvīm visi nokļuva bez misēkļiem. Pārkāpjot slieksnim, bandīti redzēja, ka karaliskie sargi guļ uz grīdas tādā pašā pozā kā atstāti. Neviens no iebrucējiem nepamanīja, ka viens zaldāts vēl elpo.

Izmantojot globālo pozicionēšanas sistēmu GPS -, kaujinieki Bruņneša Teksa vadībā izgāja caur daudzdurvju istabu labirintam un visbeidzot nokļuva dārzā, kur gaidīja pārējie bandas locekļi. Viņi bija sagūstījuši Judīti Kinsku. Saskaņā ar pavēli viņu nevajadzēja iemi­dzināt ar injekciju, bet nogalināt arī nedrīkstēja. Tā kā bandīti šo sievieti iepriekš nebija redzējuši, tad nesapra­ta, kādēļ viņa būtu jāved līdzi, un arī Bruņneša Tekss nespēja neko paskaidrot.

Kaujinieki bija nozaguši vienu no pils kravas mašī­nām un novietojuši to uz ielas līdzās zirgiem. Bruņneša Tekss izvairījās skatīties acīs Judītei Kinskai, kura, ņemot vērā notiekošo, šķita diezgan mierīga. Amerikānis saviem vīriem deva pavēli iecelt sievieti mašīnā, kur jau atradās ar brezentu pārsegtais karalis un statuja. Tā kā neviens cits nemācēja auto vadīt, pie stūres sēdās Tekss un viņam blakus piemetās zilo kaujinieku vadonis un kāds no vīriem. Kamēr mašīna brauca šaurā kalnu ceļa virzienā, pārējie bandīti izklīda, kā bija pavēlējis Speciālists. Vēlāk viņi visi atkal sapulcējās Tīģeru mežā un no turienes devās uz Centhandzongu.

Kā jau bija paredzēts, mašīnu apturēja pie Tunkhalas robežas, kur ģenerālis Mijars Kunglungs bija licis izvei­dot kontrolpunktu. Bruņneša Teksam un bandītiem šķita tīrā bērnu spēle tikt galā ar trim sargkareivjiem un uzvilkt viņu uniformas. Uz mašīnas bija uzzīmētas karaliskās emblēmas, tāpēc kontrolpunktus ceļā līdz Tīģeru mežam viņi varēja šķērsot bez kavēkļiem.

Milzīgais mežs sākotnēji bija karaļa medību parks, tomēr nu jau vairākus gadsimtus neviens nenodarbojās ar šo cietsirdīgo sportu. Plašais parks bija kļuvis par dabas rezervātu, kur raženi vairojās dažādas Aizliegtās karaļvalsts augu un dzīvnieku sugas. Pavasarī uz turieni devās tīģerienes, lai laistu pasaulē mazuļus. Šīs valsts vienreizējais klimats, kas atkarībā no gadalaika svār­stījās starp siltu tropu mitrumu un augstkalnu ziemas spelgoni, radīja vienreizēju floru un faunu, īstu eko­loģisko paradīzi. Apvidus skaistums, tūkstošgadīgie koki, kristāldzidrie strautiņi, orhidejas, rododendri un daudzkrāsainie putni uz Bruņneša Teksu un bandītiem neatstāja ne mazāko iespaidu. Vienīgais, kas viņus inte­resēja, bija nepiesaistīt tīģeru uzmanību un pēc iespējas ātrāk tikt no šejienes prom.

Amerikānis atsēja Judīti Kinsku.

- Ko jūs darāt! draudīgi iesaucās bandītu vadonis.

- Viņa nevar aizbēgt. Uz kurieni gan viņa dotos? otrs kaujinieks atbildēja.

Sieviete klusējot berzēja roku locītavas un potītes, uz kurām sārtojās virvju pēdas. Viņa uzmanīgi apska­tīja apkārtni, sekoja ikvienai sagūstītāju kustībai un ik pa laikam paraudzījās uz Bruņneša Teksu, kurš spītīgi izvairījās un lūkojās sānis, it kā nespētu izturēt sievietes skatienu. Nelūdzot atļauju, Judīte Kinska piegāja pie karaļa un uzmanīgi, lai neievainotu viņa lūpas, atbrī­voja no līmlentes. Tad sieviete noliecās un pielika ausi pie valdnieka krūtīm.

- Drīz vien beigsies injekcijas iedarbība, Bruņnesis noteica.

- Jaunu vairs nevajag, jo viņam iespējami sirdsdar­bības traucējumi, ar savām brūnajām acīm ieurbusies Bruņneša Teksā, Judīte Kinska sacīja, un viņas balss skanēja nevis kā lūgums, bet pavēle.

- Tas nebūs nepieciešams. Turklāt viņam nāksies jāt ar zirgu, tā kā labāk būs, ja viņš atmodīsies, Tekss atbildēja, uzgriežot sievietei muguru.

Koku lapotnei cauri izlauzās pirmie kā medus zel­tainie saules stari, kas pamodināja trokšņaino putnu un pērtiķu kori. No zemes iztvaikoja nakts rasa, ietinot ainavu dzeltenīgā miglā, padarot neskaidras milzīgo koku aprises. Pandas lāču pāris balansēja uz kāda zara viņiem virs galvas. Kad visi Skorpiona bandas locekļi atkal sanāca kopā, bija jau uzaususi gaisma. Tiklīdz bija pietiekami gaišs, Bruņnesis ar polaroīda aparātu nofotografēja statuju un pēc tam pavēlēja atkal to ietīt brezentā un apsiet ar virvēm.

Viņiem vajadzēja pamest automašīnu un ceļu aug­stāk kalnos turpināt zirga mugurā, ejot pa gandrīz ne­caurejamām takām, kuras neviens nebija izmantojis, kopš zemestrīce mainīja šā apvidus topogrāfiju un mūki pameta Centhandzongu gluži tāpat kā citus apkaimes klosterus. Zilie kaujinieki, kas visu dzīvi pavadīja zirga mugurā un bija pieraduši pie dažāda apvidus, noteikti bija vienīgie, kas spēja nokļūt līdz klosterim. Viņi ļoti labi pazina kalnus un zināja, ka, saņēmuši nolīgto nau­das summu un ieročus, trīs vai četru dienu laikā varēs nokļūt līdz Ziemeļindijai. Savukārt Bruņneša Teksu kopā ar statuju no klostera vajadzēja uzņemt helikop­teram.

Karalis bija atmodies, tomēr narkotiku efekts jopro­jām bija jūtams; tā arī īsti nesapratis, kas noticis, viņš apdullis mocījās ar reiboni. Judīte Kinska palīdzēja vald­niekam apsēsties un paskaidroja, ka viņi abi ir sagūs­tīti un ka bandīti nolaupījuši arī Zelta pūķi. No somas, kuru sieviete brīnumainā kārtā nebija pazaudējusi, viņa izņēma mazu blašķīti un iedeva karalim iedzert malku viskija. Dzēriens viņu atspirdzināja un palīdzēja apjēgt notiekošo.

Ko gan tas nozīmē! karalis iesaucās tik pavēlošā tonī, kādā neviens līdz šim nebija dzirdējis viņu runā­jam.

Redzot, ka bandīti novieto statuju uz metāla platfor­mas, kurai priekšā bija iejūgti zirgi, valdnieks apjauta nelaimes lielumu.

- Tā ir svētuma zaimošana! Zelta pūķis ir mūsu valsts simbols. Pastāv ļoti sens lāsts statujas apgānītā­jiem, karalis brīdināja bandītus.

Zilo kaujinieku vadonis pacēla roku, lai valdniekam iesistu, bet amerikāņa dunka viņu apturēja.

- Aizveries un klausi, ko tev saka, Tekss karalim pavēlēja.

- Atbrīvojiet Kinskas jaunkundzi, viņa ir ārzemniece un nav ar šo lietu nekādi saistīta, valdnieks stipri uzstāja.

- Jūs jau dzirdējāt stāviet klusu vai arī viņai nāk­sies ciest, skaidrs? Bruņneša Tekss brīdināja.

Judīte Kinska satvēra karaļa roku un čukstus lūdza nomierināties; pašlaik nekas nebija līdzams un labāk nogaidīt piemērotu brīdi, lai rīkotos.

- Ejam, nav ko zaudēt laiku, bandītu vadonis pavē­lēja.

- Karalis vēl nevar jāt ar zirgu, Judīte Kinska sa­cīja, redzot, ka valdnieks streipuļo kā piedzēries.

- Viņš jās kopā ar vienu no maniem vīriem, līdz pil­nīgi atjēgsies, amerikānis izlēma.

Brunneša Tekss iebrauca kravas mašīnu lielā bedrē, līdz no tās ārā rēgojās tikai puse; pēc tam bandīti to pārsedza ar zariem un zosu gājienā devās uz kalnu pusi. Diena bija skaidra, tomēr Himalaju virsotnes slēpās mākoņu gubās. Viņiem visu laiku nācās kāpt augšup un šķērsot subtropisko mežu, kur auga banānkoki, rododendri, magnolijas un dažādas citas koku sugas. Augstāk kalnos ainava spēji mainījās, mežs izzuda un sākās šauras kalnu takas, ko nereti aizšķērsoja no vir­sotnēm nokrituši lieli klintsbluķi vai strauti, kas zemi pārvērta slidenā putrā. Turpināt ceļu augšup bija bīs­tami, tomēr amerikānis uzticējās zilo kaujinieku piere­dzei un viņu zirgu neparastajam spēkam. Viņi jau bija kalnos, tāpēc vairs nebija jābaidās no pakaļdzīšanās neviens nenojauta, kur tieši viņus meklēt, turklāt ban­dītiem bija arī liela laika rezerve.

Bruņneša Tekss nenojauta: kamēr viņš pilī zaga sta­tuju, bandītu ala bija piedzīvojusi uzbrukumu, un visi tās iemītnieki, sasieti pa diviem kopā, cieta slāpes un badu, baidoties no tīģeriem, kuri jebkuru brīdi varēja parādīties, lai notiesātu viņus vakariņās. Tomēr kau­jiniekiem paveicās, jo pirmā ieradās karalisko zaldātu vienība. Pema viņiem bija norādījusi Skorpiona sektas vīru apmešanās vietu.

Meitenēm bija izdevies nokļūt līdz lauku ceļam, kur viņas sastapa kādu zemnieku, kurš ar ratiem veda uz tirgu dārzeņus. Noskūto galvu dēļ viņš vispirms domā­ja, ka meitenes ir mūķenes, tomēr viņa uzmanību pie­saistīja apstāklis, ka, izņemot vienu, visas bija tērptas svētku drānās. Lauku vīrs nelasīja avīzes un neskatījās televīziju, tomēr viņš pa radio bija dzirdējis par sešu jaunu meiteņu sagūstīšanu. Tā kā zemnieks nebija redzējis jauniešu fotogrāfijas, viņš nevarēja tās pazīt, tomēr pietika tikai uz viņām paskatīties, lai saprastu, ka šīs meitenes ir daudz pārcietušas. Pema ar izplestām rokām nostājās ceļa vidū, liekot pajūgam apstāties, un dažos vārdos izklāstīja situāciju.

Karalis ir briesmās, man nepieciešama tūlītēja palī­dzība, viņa sacīja.

Zemnieks apgrieza pajūgu un steigšus aizveda mei­tenes uz ciemu, kur dzīvoja. Tur viņas sameklēja tele­fonu, un, kamēr Pema mēģināja sazināties ar valdības pārstāvjiem, ciema sievietes aprūpēja viņas biedrenes. Meitenēm šajās briesmīgajās dienās bija nācies būt gana drosmīgām, un, apzinoties, ka beidzot atrodas drošībā, viņas sāka raudāt un vēlējās ātrāk nokļūt atpakaļ ģime­nē. Tikai Pema nedomāja par mājiniekiem, bet gan par Dilu Bahadūru un karali.

Ģenerālis Mijars Kunglungs pienāca pie telefona, tiklīdz viņam paziņoja par notikušo, un pats runāja ar Pemu. Meitene atkārtoja to, ko zināja, bet ne ar vārdu nepieminēja Zelta pūķi, pirmkārt, tāpēc ka nebija droša, vai bandītiem izdevies to nozagt, un, otrkārt, tāpēc ka instinktīvi saprata ja arī tas ir noticis, šis fakts nav jāatklāj. Statuja iemiesoja tautas dvēseli. Viņa nedrīk­stēja izplatīt iespējami nepatiesas ziņas, Pema nosprieda.

Mijars Kunglungs deva rīkojumu tuvākajam sarg­postenim doties uz ciemu pēc meitenēm un atvest viņas uz galvaspilsētu. Paņēmis līdzi Vandgi un Keitu Koldu, ģenerālis meitenes sagaidīja jau pusceļā. Ieraugot tēvu, Pema izlēca no džipa un apkampa viņu. Nabaga vīrs apraudājās kā bērns.

- Ko viņi tev nodarīja? Vandgi jautāja, vērīgi aplū­kojot savu meitu.

- Neko, tēt, man viņi neko neizdarīja, tiešām; tomēr tas tagad nav svarīgi, mums jāatbrīvo karalis, jo viņš atrodas nāves briesmās.

- Tas jādara karaspēkam, nevis tev. Tu kopā ar mani atgriezīsies mājās!

- Tēt, es nevaru. Mans pienākums ir doties uz Čenthandzongu!

- Kādēļ?

- Es to apsolīju Dilam Bahadūram, meitene smai­dot atbildēja.

Mijars Kunglungs pārlaida Pemai savu vērīgo ska­tienu un pēc vaigu sārtuma un lūpu trīsām droši vien kaut ko nojauta, tāpēc, salicis plaukstas pie sejas, dziļi paklanījās gidam.

- Varbūt godātais Vandgi atļautu savai drosmīgajai meitai pavadīt necilo ģenerāli. Domāju, ka mani kareivji par viņu parūpēsies, viņš lūdza.

Gids saprata, ka tā bija lūguma formā izteikta pavēle un atteikumu ģenerālis nepieņems. Lūdzot debesīm, lai meita atgriežas sveika un vesela, Vandgi nācās atļaut Pemai doties prom.

Labā ziņa par meiteņu izglābšanos no sagūstītāju nagiem uzreiz apskrēja valsti. Aizliegtajā karaļvalstī ziņas no mutes mutē izplatījās ar tādu ātrumu, ka visi par notikušo zināja jau pirms četru meiteņu parādīšanās televīzijā, kur viņas ar zīda lakatiem galvā stāstīja par saviem piedzīvojumiem. Ļaudis izgāja ielās, lai nosvi­nētu prieka vēsti, nesa meiteņu ģimenēm magnoliju ziedus un pulcējās tempļos pateicības ziedojumiem. Lūgšanu karodziņu virtenes plīvoja vējā kā liecība par šīs tautas nevaldāmo prieku.

Vienīgā, kura nespēja līksmot, bija Keita Kolda, kas nu jau bija tuvu nervu sabrukumam, jo no Nadjas un Aleksandra joprojām nebija ne vēsts. Tieši tobrīd viņa kopā ar Pemu un Mijaru Kunglungu zaldātu pulka priekšgalā pa līkumainu kalnu ceļu jāja uz Čenthandzongu. Pema viņiem abiem bija pastāstījusi kau­jinieku sarunas par Zelta pūķi. Ģenerālis apliecināja meitenes aizdomas.

- Viens no Pēdējo vārtu sargiem pēc naža dūriena izdzīvoja un redzēja, kā bandīti aizved mūsu dārgo karali un pūķi. Šo noslēpumu, Pema, nedrīkst atklāt. Tu labi darīji, ka pa telefonu neminēji par to ne vārda. Statuja maksā milzu bagātību, tomēr es nesaprotu, kādēļ gan viņiem bija vajadzīgs karalis… ģenerālis sacīja.

- Skolotājs Tensings, viņa māceklis un divi ārzem­ju jaunieši devās uz klosteri. Viņi vairākas stundas ir mums priekšā. Iespējams, ka viņi klosterī nokļūs vēl pirms mums, Pema pastāstīja.

- Tā ir ļoti neapdomīga rīcība, Pema. Ja kas notiks ar princi Dilu Bahadūru, kurš gan sēdīsies tronī?… ģenerālis nopūtās.

- Princis? Kāds princis? viņu pārtrauca Pema.

- Dils Bahadūrs ir troņprincis. Vai tad tu to nezināji?

- Neviens man to neteica. Lai vai kā, princim nekas nenotiks, viņa apgalvoja, bet tūdaļ pat atskārta, ka bija rīkojusies ļoti nepieklājīgi, un attapās: Iespējams, ka godātā prinča karma spēj atbrīvot mūsu mīļoto vald­nieku un palikt neievainotam…

- Varbūt… ģenerālis norūpējies piekrita.

- Vai uz klosteri nevar nosūtīt lidmašīnas? Keitai ienāca prātā. Viņa gribēja pasteidzināt notikumus, jo viņi devās cīņā zirga mugurā gluži kā pirms daudziem gadsimtiem.

- Tur nav iespējams nolaisties. Var būt, ka to varētu izdarīt kāds helikopters, tomēr tam nepieciešams ļoti pieredzējis pilots, jo nolaišanos apgrūtina spēcīgs vējš, ģenerālis paskaidroja.

- Iespējams, cienījamais ģenerālis man piekritīs, ka tomēr nepieciešams mēģināt to darīt… ar asarām acīs Pema lūdza.

- Tikai viens pilots būtu spējīgs veikt ko tādu, bet viņš dzīvo Nepālā. Viņš ir varonis, pirms pāris gadiem viņš ar helikopteru aizlidoja līdz Everesta virsotnei, lai glābtu kalnos kāpēju grupu.

- Es atceros šo gadījumu, tas vīrs ir ļoti slavens, mēs viņu intervējām žurnālam International Geographic, Keita noteica.

- Iespējams, ka izdosies ar viņu sazināties un tuvā­kajās stundās dabūt viņu šurp, ģenerālis sacīja.

Mijars Kunglungs nenojauta, ka šo pilotu jau iepriekš bija nolīdzis Speciālists, un tieši todien tas no Nepālas lidoja uz Aizliegtās karalistes virsotnēm.

Tensings, Dils Bahadūrs, Aleksandrs un Nadja ar Borobu uz pleca kopā ar desmit sniega cilvēku cīnī­tāju grupu jau tuvojās klintij, uz kuras slējās senās Centhandzonga drupas. Sniega cilvēki bija ļoti satraukti un, ar prieku gatavojoties gaidāmajai kaujai, viņi sarūcās un draudzīgi cits citu iedunkāja. Jau gadiem ilgi viņi bija gaidījuši iespēju izpriecāties pēc sirds patikas. Tensingam reizi pa reizei nācās apstāties, lai viņus nomierinātu.

- Skolotāj, man šķiet, ka es beidzot atcerējos, kur jau iepriekš esmu dzirdējis sniega cilvēku valodu: četros klosteros, kur man mācīja saprast Zelta pūķa teikto, Tensingam pačukstēja Dils Bahadūrs.

- Iespējams, mans māceklis atceras arī to, ka ciemo­šanās laikā Sniega cilvēku ielejā es atgādināju par kādu ļoti nopietnu iemeslu, kādēļ mēs tur atrodamies, lama tikpat klusi atbildēja.

- Vai tam ir kāds sakars ar sniega cilvēku valodu?

- Varbūt… Tensings pasmaidīja.

Apkārtējā ainava bija iespaidīga. Ceļabiedrus apņēma elpu aizraujošs skaistums sniegotas virsotnes, milzī­gas klintis, ūdenskritumi, bezdibeņi un šļūdoņi. To visu ieraugot, Aleksandrs Kolds saprata, kādēļ Aizliegtās karalistes iedzīvotāji ticēja, ka augstākā valsts virsotne, kas pacēlās septiņus tūkstošus metru virs jūras līmeņa, ir dievu pasaule. Amerikāņu jaunietis juta, kā viņu piepilda gaisma un tīrais kalnu gaiss, prāts paveras, ik mirkli viņš mainās, nobriest un aug. Aleksandrs domāja, ka būs ļoti skumji pamest šo zemi un atgriezties civili­zācijas samaitātajā pasaulē.

Tensings pārtrauca puiša pārdomas, lai paskaidrotu, ka dzongi jeb nocietinātie klosteri, kas sastopami tikai Butānā un Zelta pūķa karaļvalstī, ir klostera un kazar­mu krustojums. Tie slejas upju satekās un ielejās, lai aizsargātu ciemus no uzbrucējiem. Klosterus cēla bez kāda plāna vai skicēm, tomēr to uzbūve vienmēr bija vienāda. Arī karaļa pils Tunkhalā sākotnēji bija dzongs, līdz nepieciešamība lika to paplašināt un modernizēt, pārvēršot par tūkstoš istabu labirintu.

Centhandzongs bija izņēmums. Tas pacēlās uz tik stāvas dabiskas terases, ka bija grūti iedomāties, kā līdz turienei bija iespējams nogādāt materiālus un uzcelt ēku, kas vairākus gadsimtus izturēja ziemas vētras un lavīnas, līdz zemestrīce klosteri izpostīja. Klintī bija izcirsta šaura pakāpienu taka, tomēr to lietoja maz, jo mūki ar ārpasauli kontaktējās reti. Šai kalnos iecirstajā ceļā bija arī trausli koka un virvju tilti, kas karājās pār bezdibeņiem. Kopš zemestrīces pa šo ceļu neviens nebija gājis, un tilti bija ļoti nolaisti: koka dēļi pa pusei sapuvuši un daļa virvju aprauta, tomēr Tensingam un ceļabiedriem nebija laika, lai apstātos un apcerētu iespējamās briesmas, viņiem nebija citas iespējas. Turklāt sniega cilvēki tiltus šķērsoja daudz drošāk, jo pa šīm vietām bija jau iepriekš staigājuši, meklējot pārtiku ārpus ielejas. Kādā kraujā pamanot cilvēka līķi, ceļabiedri saprata, ka Bruņneša Tekss un bandīti viņus apsteiguši.

- Tilts ir nedrošs, tas vīrs nokritis zemē, Aleksandrs sacīja, norādot uz mirušo.

- Te ir zirga pakavu pēdas. Šeit viņiem vajadzēja dzīvniekus palaist vaļā. Tālāk viņi būs gājuši kājām, nesot pūķi ar rokām, Dils Bahadūrs secināja.

- Es nevaru iedomāties, kā zirgi varēja līdz šejienei nokļūt. Tad jau tiem jābūt kā kalnu kazām, Aleksandrs brīnījās.

- Iespējams, tie ir tibetiešu zirgi, kas trenēti kāp­šanai kalnos un ir izturīgi un veikli, tāpēc ļoti vērtīgi. Saimniekiem nepieciešams nopietns iemesls, lai dzīvnie­kus pamestu, Dils Bahadūrs sacīja, j

- Mums jātiek pāri, draugus pārtrauca Nadja.

- Ja bandīti to varēja izdarīt ar smago Zelta pūķi plecos, arī mums tas ir pa spēkam, Dils Bahadūrs piebilda.

Iespējams, tas tiltu padarījis vēl trauslāku. Varbūt nebūtu par ļaunu izmēģināt tiltu, pirms spert uz tā kāju, Tensings nosprieda.

Bezdibenis nebija ļoti plats, tomēr tas nebija arī tik šaurs, lai izmantotu kārtis vai spieķus, kā to darīja Tensings un princis. Nadjai ienāca prātā, ka varētu pie­siet Borobu virvē un sūtīt viņu uz tiltu, tomēr pērtiķītis bija viegls, tāpēc šis eksperiments nedeva garantiju, ka arī pārējie varētu tikt tiltam pāri. Dils Bahadūrs rūpīgi apskatīja apkārtni un ieraudzīja, ka laimīgā kārtā otrā pusē atrodas resna sakne. Aleksandrs vienu savas virves galu piesēja pie bultas, un princis ar sev ierasto precizi­tāti izšāva, ietriecot to dziļi saknē. Otru virvi Aleksandrs piesēja pie jostas, un, Tensinga balstīts, lēnām gāja pāri tiltam un, pirms spert soli, rūpīgi pārbaudīja katru koka gabalu.

Ja tilts ielūztu, pirmā virve viņu noturētu tikai īsu brīdi. Viņi nezināja, vai bulta var izturēt tik lielu svaru, tomēr ja ne, otra virve neļautu puisim iegāzties bez­dibenī. Šai gadījumā svarīgākais būtu: kā kukainim nesašķīst pret klints vertikālajām sienām. Aleksandrs cerēja, ka viņa kalnos kāpēja pieredze lieti noderēs.

Soli pa solim Aleksandrs šķērsoja tiltu. Viņš jau bija ticis gandrīz līdz vidum, kad divi dēlīši ielūza, un puisis zaudēja līdzsvaru. Pret kalnu virsotnēm atbalso­jās Nadjas kliedziens. Garas kā mūžība dažas minūtes neviens nekustējās, tad tilts beidza šūpoties, un Alek­sandrs atguva līdzsvaru. Viņš ļoti lēnām izvilka kāju no cauruma starp salauztajiem dēlīšiem, un, pirmās vir­ves balstīts, mazliet atkāpās, līdz atkal varēja piecelties kājās. Viņš pārdomāja, vai turpināt ceļu vai doties atpakaļ, kad visi izdzirdēja dīvainu troksni. Pirmajā brīdī viņiem šķita, ka tā ir zemestrīce, kas šai apga­balā nav retums, tomēr tūdaļ pat ceļabiedri ieraudzīja no kalna virsotnes lejā gāžamies akmeņus un sniegu. Nadjas kliedziens bija izraisījis lavīnu.

Nespēdami kaut ko mainīt, draugi un sniega cil­vēki noskatījās, kā nāvējošā klintsbluķu upe gāžas uz Aleksandra un trauslā tilta pusi. Te nevarēja neko līdzēt, bija pilnīgi neiespējami steigties uz priekšu vai atpakaļ.

Tensings un Dils Bahadūrs koncentrējās un nosūtīja puisim savu enerģiju. Citos apstākļos Tensings būtu mēģinājis īpašo tulku izcilu lamu spējas mainīt dabas gribu. īpašas nepieciešamības gadījumos daži tulku spēja aizturēt vēju, novirzīt vētras, lietus laikā apturēt plūdus un atkalu, tomēr Tensingam nekad nebija vaja­dzējis ko tādu darīt. Šai mākslā nevarēja trenēties kā, piemēram, astrālajos ceļojumos. Šobrīd bija jau par vēlu mainīt lavīnas ceļu un glābt amerikāņu zēnu. Tensings izmantoja savu mentālo spēku, lai pārraidītu puisim sava ķermeņa milzīgo spēku.

Aleksandrs juta lavīnas akmeņu rūkoņu, un viņu ietina nogruvuma saceltā sniega mākonis, kurā itin neko nevarēja redzēt. Puisis zināja, ka mirs, un adre­nalīna deva bija kā elektriskās strāvas trieciens, kas no prāta izdzēsa visas domas un pameta viņu tikai instinktu varā. Aleksandra ķermeni pārņēma pārdabiska enerģija un sekundes simtdaļā viņš kļuva par Amazones melno jaguāru. Šausmīgi ierūcies, viņš ar vienu lēcienu nokļuva otrā pusē un piezemējās uz četrām lielā kaķa ķepām, tikmēr aiz muguras, skaļi dārdēdami, krita akmeņi.

Draugi nezināja par šo brīnumaino izglābšanos, jo skatienu aizsedza sniega un zemes putekļi. Izņemot Nadju, neviens no viņiem neredzēja puisi, pirms nebija nosēdušies nogruvuma saceltie putekļu mākoņi. Brīdī, kad meitenei šķita, ka Aleksandru dzīvu vairs nekad neieraudzīs, viņa piedzīvoja to pašu, ko draugs, to pašu varenās enerģijas lādiņu un brīnumaino pārvēr­tību. Boroba palika uz zemes, bet viņa kā balts ērglis cēlās augšup. Un no debesu augstumiem redzēja melno jaguāru stāvam uz cietas zemes.

Tikko briesmas bija garām, Aleksandrs atkal atguva savu parasto izskatu. Vienīgās brīnumainās pieredzes pēdas bija puiša asiņainie pirksti, biedējošā grimasē sarauktā mute un atieztie zobi. Puisis juta ādā iesāku­šos spēcīgā jaguāra smaku.

Lavīna izpostīja gabaliņu šaurā ceļa un aiznesa bez­dibenī lielāko daļu dēļu, tomēr tilta virves, kā arī tās, ko bija novilcis Aleksandrs, joprojām bija neskartas. Jau­neklis tās nostiprināja savā pusē, Tensings pretējā, un tagad viņi varēja tikt pāri bezdibenim. Sniega cilvēkiem piemita pērtiķu veiklība, turklāt viņi bija pieraduši pie šādas apkārtnes, un Grrijmpras cīnītājiem nebija grūti pārvietoties pa virvi. Dils Bahadūrs domāja, ja agrāk viņš varēja šķērsot bezdibeņus, ejot pa spieķi, tad to pašu spēja izdarīt arī pa šļauganu virvi, kā to ar ierasto grāciju bija paveicis skolotājs. Šoreiz Tensingam neva­jadzēja pārnest Nadju, tikai Borobu, jo ērglis joprojām lidoja virs ceļabiedru galvām. Aleksandrs prātoja, kādēļ gan Nadja nevarēja pārvērsties par totēma dzīvnieku, kad bija izmežģījusi plecu, bet sūtīja pēc palīdzības vien mentālo projekciju. Lama paskaidroja, ka viņas fiziskās spējas bija pievārējušas sāpes un nogurums.

Lielais, baltais putns brīdināja ceļabiedrus, ka dažus metrus tālāk aiz kāda klints izciļņa slejas Centhandzongs. Ārpusē piesietie zirgi liecināja par bandītu klātbūtni, tomēr tuvumā nemanīja neviena sarga; bija acīm re­dzams, ka ciemiņus te neviens negaidīja.

Tensings saņēma ērgļa telepātiski sūtīto ziņu un sasauca kopā visus ceļabiedrus, lai apspriestu labāko rīcības plānu. Sniega cilvēki no stratēģijas neko nesa­prata, viņu cīņas māksla aprobežojās ar tiešu uzbruku­mu ienaidniekam, kas arī varēja būt ļoti efektīgi, ja vien šos rungas vicinošos un šaušalīgi kliedzošos cīnītājus nesagaidīja ložu kārta. Tomēr šoreiz vispirms vajadzēja pārliecināties, cik zilo kaujinieku ir klosterī, kā viņi izvietojušies, kā bruņoti, kur atrodas karalis un Zelta pūķis.

Drīz vien starp viņiem parādījās arī Nadja, turklāt tik dabiski un nepiespiesti, it kā nekad nebūtu lidojusi kā putns debesjumā. Neviens neko neteica.

- Ja vien godājamais skolotājs ļautu, es ietu pa priek­šu, Dils Bahadūrs lūdza.

- Iespējams, ka tas nebūtu tas labākais plāns. Tu esi nākamais karalis. Ja tavam tēvam kaut kas atgadītos, tautai paliec vienīgi tu, lama atbildēja.

- Ja godājamais skolotājs atļautu, tad ietu es, Aleksandrs sacīja.

- Ja godājamais skolotājs atļautu, tad domāju, ka vislabāk būtu iet man, jo spēju kļūt neredzama, Nadja draugu pārtrauca.

- Nekādā gadījumā! Aleksandrs iesaucās.

- Kāpēc? Vai tu, Jaguār, man neuzticies?

- Tas ir ļoti bīstami.

- Tas ir vienlīdz bīstami tev un man. Nav nekādas atšķirības.

- Iespējams, ka meitenei ērglei ir taisnība. Katrs pie­dāvā to, kas viņam ir. Šai gadījumā spēja kļūt neredza­mam ir ļoti nepieciešama. Tev, Aleksandr, melnā kaķa sirds, būs jācīnās kopā ar Dilu Bahadūru. Sniega cilvēki nāks ar mani. Domāju, ka esmu vienīgais, kurš šeit spēj ar viņiem saprasties un viņus kontrolēt. Tiklīdz viņi sapratīs, ka atrodas ienaidnieka tuvumā, tā kļūs galīgi traki, Tensings atbildēja.

- Tagad mums lieti noderētu modernā tehnoloģija. Kāds ivalkie-tcilkie nāktu tikai par labu. Kā gan Ērgle mūs brīdinās, ka varam doties uz priekšu? Aleksandrs jautāja.

- Droši vien tāpat kā pašlaik… Tensings pasmaidī­ja, un Aleksandrs iesmējās. Viņš tikai nupat bija sapra­tis, ka jau labu brīdi sarunājas, ar draugiem nepārmijot ne vārda.

- Mēģini nebaidīties, Nadja, jo bailes saduļķo domas. Nešaubies par šo saziņas veidu, jo šaubas kavē uztveres spējas. Koncentrējies tikai uz vienu tēlu, princis deva padomus.

- Neuztraucies, telepātija ir tas pats, kas runāt ar sirdi, meitene viņu mierināja.

- Iespējams, ka mūsu vienīgā priekšrocība ir pārstei­guma moments, lama piebilda.

- Ja godātais skolotājs mani uzklausītu, tad domāju, ka, runājot ar sniega cilvēkiem, viņam vajadzētu būt pēc iespējas tiešākam, Aleksandrs ironiski sacīja, atdari­not Aizliegtās karaļvalsts runas veidu.

- Varbūt ārzemju jaunietim vajadzētu mazliet vairāk uzticēties manam skolotājam, Dils Bahadūrs viņu pār­trauca, pārbaudot loku un skaitot bultas.

- Lai jums veicas! Nadja atvadoties noteica un Aleksandram uz vaiga uzspieda mazu bučiņu.

Meitene atbrīvojās no Borobas, kas skriešus uzrāpās Aleksandram uz muguras un stingri ieķērās puiša ausīs, kā mēdza darīt, saimniecei promesot.

Šai mirklī visus sastindzināja lavīnai līdzīgs troksnis. Tikai sniega cilvēki uzreiz saprata, ka trokšņa avots ir gluži cits kas šausmīgs un nekad agrāk nedzirdēts. Viņi trīcot nometās zemē un paslēpa galvu rokās, rungas bija nomestas malā, un viss cīņas spars izzuda izbiedētu kucēnu smilkstos.

- Šķiet, tas ir helikopters, Aleksandrs sacīja un deva zīmi visiem paslēpties plaisās un kalna ēnā, lai no gaisa neviens viņus nevarētu ieraudzīt.

- Kas tas ir? princis jautāja.

- Kaut kas līdzīgs lidmašīnai. Lidmašīna ir kā pūķis ar motoru, amerikāņu jaunietis atbildēja, nespēdams noticēt, ka 21. gadsimtā ļaudis kaut kur vēl var dzīvot kā viduslaikos.

- Es zinu, kas ir lidmašīna, katru nedēļu redzu tās lidojam uz Tunkhalu, Dils Bahadūrs atbildēja.

Klostera otrā pusē debesīs varēja redzēt lielu metāla aparātu. Tensings mēģināja nomierināt sniega cilvēkus, bet šo radību smadzenes nespēja pieņemt domu par lidojošu mašīnu.

- Tas ir putns, kas klausa pavēlēm. Mums no tā nav jābaidās, jo mēs esam daudz briesmīgāki, lama beidzot sacīja un cerēja, ka šādu izskaidrojumu sniega cilvēki varētu saprast.

- Tas nozīmē, ka aparāts kaut kur var nolaisties. Tagad ir skaidrs, kāpēc viņi uzņēmās grūto ceļu līdz šejienei un kādā veidā grasās izvest statuju no valsts, Aleksandrs secināja.

- Uzbruksim, pirms viņi ir aizbēguši, ja vien manam godājamajam skolotājam tā šķiet pareizi, princis pie­dāvāja.

Tensings deva zīmi, ka viņiem jānogaida. Pagāja gan­drīz stunda, līdz helikopters spēja nosēsties. No savas slēptuves ceļabiedri nevarēja redzēt šo manevru, tomēr spēja iedomāties, ka tas ir diezgan sarežģīti, jo pilots vai­rākas reizes mēģināja nosēdināt aparātu, atkal pacēlās gaisā, apmeta loku un vēlreiz mēģināja piezemēties, līdz motora troksnis beidzot apklusa.

Kalnu klusumā viņi sadzirdēja cilvēku balsis un sprieda, ka runātāji ir bandīti. Kad arī balsis noklusa, Tensings nosprieda, ka beidzot pienācis brīdis tuvoties.

Nadja koncentrējās, lai kļūtu neredzama kā gaiss, un devās uz klosteri. Aleksandrs palika, uztraucies par draudzeni. Viņa sirdspuksti bija tik spēcīgi, ka puisis baidījās, vai tik tos nesadzirdēs ienaidnieks trīssimt metrus tālāk.