Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

4 Ērglis un Jaguārs

Lidmašīna, ar kuru ceļoja Aleksandrs Kolds, piezemē­jās Ņujorkā pulksten septiņpadsmitos četrdesmit piecās minūtēs. Šajā stundā jūnija dienas karstums vēl nebija mazinājies. Jauneklis ar smaidu atcerējās savu pirmo patstāvīgo ceļojumu uz šo pilsētu, kad viņam, tikko no lidostas izgājušam, kāda nevainīga izskata meiča nozaga visu bagāžu. Kā gan viņu sauca? Alekss to gandrīz jau bija aizmirsis… Morgana! Tas bija tāds viduslaiku raga­nas vārds. Puisim šķita, ka kopš tā laika pagājuši vairā­ki gadi, kaut gan patiesībā tie bija tikai seši mēneši. Viņš jutās kā pavisam cits cilvēks: pieaugušāks, vairāk ticēja saviem spēkiem un vairs nebija piedzīvojis arī nevienu niknuma vai izmisuma lēkmi.

Arī ģimenē krīze bija beigusies: šķita, ka māte ir paglābusies no vēža, kaut gan bailes par slimības iespē­jamo atgriešanos aizvien saglabājās. Tēvs bija atsācis smaidīt, un māsas Andrea un Nikola sāka pieaugt. Alekss ar viņām gandrīz vairs neplūcās, vienīgi tik, cik nepieciešams, lai meitenes viņam nekāptu uz galvas. Puiša prestižs draugu vidū bija ievērojami audzis. Pat

skaistā Sesilija Bārnsa, kas pret Alekšu vienmēr bija izturējusies kā pret niecību, tagad lūdza palīdzēt tik galā ar matemātikas mājasdarbiem. Un ne tikai palī­dzēt Aleksam vajadzēja tos izpildīt un pēc tam ļaut, lai meitene uzdevumus pārraksta, bet viņas smaids puisim bija vairāk nekā pietiekama balva par pūliņiem. Sesilija Bārnsa tikai noplivināja savus kuplos matus, un Alekša ausis kļuva sārtas. Kopš Aleksandrs atgriezās no Amazones ar noskūtu galvvidu, rētu un kaudzi neticamu piedzīvojumu, viņš skolā bija kļuvis ļoti populārs, tomēr puisim šķita, ka viņš vairs neiederas šai vidē. Kopā ar draugiem vairs nebija tik jautri kā agrāk. Ceļojums bija atmodinājis viņa zinātkāri. Ziemeļkalifornijas kartē dzimtais ciematiņš bija gandrīz nepamanāms punkts. Alekss vēlējās pamest šo šaurību un atklāt pasaules bezgalību.

Ģeogrāfijas skolotājs piedāvāja puisim pastāstīt kla­sei par saviem piedzīvojumiem. Alekss ieradās skolā ar spļaujamo trubiņu, tomēr bez saindētajām šautriņām, jo nevēlējās izraisīt kādu negadījumu. Viņš bija paņēmis līdzi fotogrāfijas, kurās redzams, kā viņš Riunegru upē peldas kopā ar delfīniem, kailās rokās tur krokodilu un ēd uz iesma ceptu gaļu. Kad viņš paskaidroja, ka tā . bija anakondas, lielākās ūdensčūskas gaļa, klasesbiedru pārsteigums jau robežojās ar neticību. Un Alekss vēl nemaz nebija pieminējis pašu interesantāko: ceļojumu uz miglāja ļaužu zemi, kur viņš tikās ar varenajām aiz­vēsturiskajām radībām. Tāpat viņš neko neteica arī par Valimai, veco burvi, kas puisim palīdzēja iegūt veselības ūdeni mātei, jo tad visi domātu, ka Alekss kļuvis pilnīgi

traks. Viņš visu rūpīgi ierakstīja kladē, jo vēlējās uzrak­stīt grāmatu. Puisis pat bija izdomājis tai nosaukumu: Briesmoņu pilsēta.

Viņš nekad nepieminēja arī Nadju Santosu jeb Ērgli, kā viņu sauca. Ģimenes locekļi zināja, ka Aleksam Ama­zonē ir palikusi draudzene, bet tikai Liza, puiša māte, nojauta šīs draudzības patieso jēgu. Ērgle Aleksam bija daudz svarīgāka nekā visi viņa draugi, kopā ņemti, tostarp pat Sesilija Bārnsa. Viņš negrasījās stāstīt par Nadju baram ziņkārīgu un nevērīgu pusaudžu, kas neti­cētu, ka šī meitene māk sarunāties ar dzīvniekiem un ir atradusi brīnumainus dimantus, vislielākos un vērtī­gākos pasaulē. Vēl jo mazāk viņš varēja stāstīt, ka viņa iemācījusies kļūt neredzama. Alekss bija pārliecinājies, kā indiāņi pēc pašu vēlēšanās spēja pazust, kā hame­leoni pārtopot apkārtējā meža krāsās, divu metru attālumā viņus vairs nebija iespējams saskatīt pat gaišā dienas laikā. Puisis daudzas reizes bija mēģinājis kļūt neredzams, bet viņam tas nekad neizdevās. Turpretim Nadja to paveica ar tādu vieglumu, it kā tā būtu dabis­kākā lieta pasaulē.

Jaguārs rakstīja Ērglei gandrīz katru dienu, reizēm tikai vienu vai divas rindkopas, citreiz vairāk. Viņš apko­poja visas vēstules un katru piektdienu tās nosūtīja lielā aploksnē. Līdz Santamaria de la Ljuvijai, kas atrodas uz Brazīlijas un Venecuēlas robežas, vēstules ceļoja vairāk nekā mēnesi, bet abi draugi bija pieraduši pie šīm laika nobīdēm. Nadja dzīvoja nomaļā pilsētiņā, kur vienīgais telefons atradās žandarmērijā un par elektronisko pastu neviens neko nebija dzirdējis.

Nadja atbildēja ar īsām vēstulēm, it kā rakstīšana meitenei šķistu pārāk sarežģīts uzdevums. Tomēr pie­tika ar dažiem teikumiem, lai Aleksandrs justu draudze­nes klātbūtni, it kā viņa tepat vien būtu. Ikviena no šīm vēstulēm uz Kaliforniju atnesa džungļu vēsmu, ūdens čalošanu, putnu un pērtiķu kori. Reizēm Jaguāram šķita, ka viņš skaidri var saost meža un mitruma smaržu un, ja vien pastieptu roku, varētu draudzenei pieskar­ties. Pirmajā vēstulē Nadja stāstīja, ka Aleksam ir "jālasa ar sirdi" tieši tāpat, kā agrāk viņa bija draugam mācījusi "klausīties ar sirdi". Nadja uzskatīja, ka tas ir veids, kā sarunāties ar dzīvniekiem un saprast nezinā­mas valodas. Mazliet patrenējies, Aleksandrs Kolds to iemācījās un saprata, ka papīrs un tinte nav nepiecie­šams, lai kontaktētos ar draudzeni. Kad viņš bija viens un apkārt valdīja klusums, pietika tikai iedomāties par Ērgli, lai viņu sadzirdētu, tomēr puisim tik un tā patika draudzenei rakstīt. Tas bija tāpat kā rakstīt dienasgrā­matu.

Kad Ņujorkā atvērās lidmašīnas durvis un pasa­žieri pēc sešām stundām beidzot varēja izstiept kājas, Aleksandrs devās ārā pārkarsis, notirpušiem locekļiem un mugursomu plecos, tomēr ļoti apmierināts par drīzo tikšanos ar vecmāmiņu. Iedegums bija nogājis, mati atauguši, un tagad rēta galvvidū vairs nebija redzama. Puisis atcerējās, ka iepriekšējo reizi Keita viņu lidostā nebija sagaidījusi un viņš bija kļuvis ļoti nikns, jo tā bija pirmā reize, kad Alekss ceļoja viens. Domājot par bailēm, kas viņu toreiz pārņēma, puisis pasmaidīja.

Šoreiz vecmāmiņa bija izteikusies ļoti skaidri: viņiem jāsatiekas lidostā.

Tikko izgājis no garā gaiteņa zālē, Alekss ieraudzīja Keitu Koldu. Viņa nebija mainījusies: tie paši izspūrušie mati, tās pašas sasprēgājušās briļļu lēcas, kas turējās pie rāmjiem ar līmlenti, tā pati veste ar simt kabatām, pilnām ar dažādām lietām, tās pašas brezenta bikses, kas sniedzās līdz ceļgaliem un atsedza viņas kalsnās un muskuļotās kājas un raupjai koka mizai līdzīgo ādu. Vienīgā negaidītā lieta bija vecmāmiņas sejas izteiksme, kas parasti bija aplam nikna, bet šoreiz šķita priecīga. Aleksandrs tikai dažas reizes bija redzējis viņu smai­dām; parasti vecmāmiņa skaļi smējās visnepiemērotāka­jos brīžos. Viņas smiekli varēja uzdzīt šermuļus. Tagad Keitas smaidā jautās kas līdzīgs maigumam, kaut gan Alekss nebija pilnīgi drošs, ka vecmāmiņa ir spējīga arī uz šādām emocijām.

- Sveika, Keita! viņš sveicināja, mazliet sabijies no domas, ka vecmāmiņai ir atmiekšķējušās smadzenes.

- Tu ierodies ar pusstundas nokavēšanos, viņa nosodoši teica un ieklepojās.

- Jā, tā ir mana vaina, Alekss atbildēja, Keitas balss toņa nomierināts: tā bija viņa ierastā vecmāmiņa, smaids izrādījās tikai optiska ilūzija.

Aleksandrs pēc iespējas nevērīgāk satvēra viņu aiz rokas un skaļi nobučoja uz vaiga. Keita iedunkāja maz­dēlu, ar roku noslaucīja buču un uzaicināja Alekšu kaut ko iedzert, jo viņiem vēl bija divas stundas laika līdz lidmašīnai uz Londonu, no kurienes ceļabiedri dosies uz Nūdeli. Puisis sekoja vecmāmiņai uz zāli, kas paredzēta pastāvīgajiem pasažieriem. Rakstniece daudz braukāja apkārt un atļāvās izmantot šo privilēģiju. Keita uzrādīja savu biedra karti, un abi devās iekšā. Un tad Alekss trīs metru attālumā ieraudzīja Keitas sagatavoto pārsteigu­mu tur viņus gaidīja Nadja Santosa.

Puisis neviļus impulsīvi iekliedzās, nosvieda mugur­somu un izpleta rokas apkampienam, tomēr tūdaļ pat savaldījās un nokaunējās. Arī Nadja bija nosarkusi un kādu brīdi vilcinājās, nezinot, ko iesākt blakus šim cil­vēkam, kas pēkšņi šķita svešinieks. Viņa neatcerējās, ka puisis būtu bijis tik garš, turklāt viņš arī izskatījās citāds sejas vaibsti bija kļuvuši manāmi stūraināki. Visbeidzot prieks uzveica apjukumu, un Nadja skrie­šus metās uz priekšu un pieplaka pie drauga krūtīm. Aleksandrs pārliecinājās, ka Nadja šo mēnešu laikā nebija augusi, viņa joprojām bija tā pati ēteriskā mei­tene ar meduskrāsas ādu un spalvām rotāto lentīti, kas saturēja sprogainos matus.

Keita Kolda izlikās ļoti uzmanīgi lasām kādu avīzi, kamēr pie bāra gaidīja savu šņabi, bet tikmēr abi draugi, laimīgi pēc gaužām ilgās šķiršanās atkal būt kopā, jau dzīvoja nākamā piedzīvojuma gaidās un klusi murminā­ja savus totēma vārdus: Jaguārs, Ergle…

Keitu jau mēnešiem bija apsēdusi doma uzaicināt Nadju šai ceļojumā. Viņa uzturēja kontaktus ar Sesaru Santosu, meitenes tēvu, jo viņš pārraudzīja Dimantu fonda programmas, lai saglabātu pirmatnējo mežu un Amazones indiāņu kultūru. Sesars Santoss reģionu pazina labāk par jebkuru citu, tāpēc šim uzdevumam bija ļoti piemērots. Viņš Keitai pastāstīja, ka miglāja ļaudis un viņu kolorītā virsaite Ijomi ļoti ātri piemē­rojusies jaunajai situācijai. Ijomi bija nosūtījusi četrus jauniešus divus puišus un divas meitenes mācīties uz Manausu. Viņa vēlējās, lai jaunieši apgūst nahab tā sauca cilvēkus, kuri nebija indiāņi, paradumus un vēlāk var veicināt saprašanos starp abām kultūrām.

Kamēr pārējie cilts locekļi turpināja dzīvot džungļos un pārtikt no medībām un zvejas, četri sūtņi pēkšņi nokļuva XXI gadsimtā. Tiklīdz viņi pierada pie drēbēm un apguva minimālo vārdu krājumu portugāļu valodā, tā drosmīgi ķērās pie "nahab maģijas" apguves un sāka ar diviem brīnišķīgiem izgudrojumiem sērkociņiem un autobusu. Sešu mēnešu laikā viņi jau bija atklājuši datoru eksistenci un, pēc Sesara Santosa domām, turpinot tādā pašā garā, nebija tālu tā diena, kad viņi droši varēs cīnīties ar Amazoni apgūstošo kompāniju briesmīgajiem advo­kātiem. Tieši tā, kā sacīja Ijomi: "Cīnītāji ir ļoti dažādi."

Keita Kolda diezgan ilgi lūdza Sesaram Santosam ļaut meitai atbraukt ciemos. Viņa sacīja: gluži tāpat kā Ijomi bija nosūtījusi jauniešus mācīties uz Manausu, viņam vajadzēja sūtīt Nadju uz Ņujorku. Meitenei bija pienācis laiks pamest Santamaria de la Ljuviju un maz­liet redzēt pasauli. Bija ļoti labi dzīvot brīvā dabā un iepazīt dzīvnieku un indiāņu paradumus, tomēr Nadjai nepieciešama arī izglītība, un pāris mēnešu brīvdienas civilizācijā viņai nāks tikai par labu, apgalvoja rakst­niece. Klusībā viņa cerēja, ka šī atšķirtība varētu nomie­rināt Sesaru Santosu un tuvākajā nākotnē gids varētu nolemt sūtīt meitu studēt uz Savienotajām Valstīm.

Pirmo reizi dzīvē Keita Kolda bija gatava par kādu rūpēties. Neko tādu viņa nebija darījusi pat ar savu dēlu Džonu, kurš pēc šķiršanās dzīvoja kopā ar tēvu. Žurnālistes darbs, ceļojumi, maniakālie ieradumi un dzī­voklī valdošais haoss nebija ideāli apstākļi, lai uzņemtu ciemiņus, tomēr Nadjas gadījums bija īpašs. Rakstniecei šķita, ka savos trīspadsmit gados meitene bija daudz gudrāka nekā viņa pati sešdesmit piecu gadu vecumā. Keita bija pārliecināta, ka Nadjai ir sena dvēsele.

Protams, par šiem plāniem Keita savam mazdēlam nebilda ne pušplēsta vārda, citādi puisis vēl varētu iedomāties, ka viņa kļuvusi sentimentāla. Te nebija ne miņas no sentimenta, pašpārliecināti nodomāja rakst­niece. Viņas motīvi bija gluži praktiski Keitai nepie­ciešams kāds, kas sakārtotu viņas papīrus un arhīvus, turklāt dzīvoklī bija viena lieka gulta. Kad Nadja dzīvos kopā ar viņu, Keita plānoja meiteni pamatīgi un bez atlaidēm izkalpināt. Skaidrs, tas notiks vēlāk, kad viņa apmetīsies rakstnieces mājā, nevis tagad, kad ietiepīgais Sesars Santoss beidzot bija piekritis atļaut meitai pāris nedēļu paceļot.

Keitai nebija ienācis prātā, ka Nadja ieradīsies tikai ar to apģērbu, kas mugurā. Visa viņas bagāža sastāvēja no vestes, diviem banāniem un kartona kastes, kuras vākā bija izurbināti daži caurumi. Kastē atradās Boroba, pērtiķītis, kas meitenei vienmēr bija līdzi, tikpat nobijies kā pati saimniece. Ceļojums bija garš. Sesars Santoss bija aizvedis meitu līdz lidmašīnai, kur kāda stjuarte apņēmās par viņu parūpēties. Gids meitenei uz rokas bija uzlīmējis leikoplastu ar Keitas Koldas telefona numuru un adresi gadījumam, ja viņa apmaldās. Pēc tam nebija viegli leikoplastu dabūt nost.

Nadja bija lidojusi tikai sagrabējušajā tēva lidmašīniņā, un viņai tas nepatika, jo meitene baidījās no aug­stuma. Ieraugot milzīgo lidmašīnu Manausā un apjaušot, ka tajā nāksies atrasties daudzas stundas, viņai salēcās sirds. Lidmašīnā meitene iekāpa neizsakāmu baiļu mākta, un Boroba nejutās daudz labāk. Nabaga pērtiķītim, kas bija pieradis pie svaiga gaisa un brīvības, bija grūti paciest slēgto telpu un motoru troksni. Kad saim­niece Ņujorkas lidostā pacēla kastītes vāku, viņš no tās izšāvās kā bulta, un, panikas pārņemts, kliedzot lēkāja pa cilvēku pleciem. Nadjai un Keitai Koldai vajadzēja vai­rāk nekā pusstundu, lai viņu notvertu un nomierinātu.

Pirmajās dienās Borobam un viņa saimniecei bija grūti pierast pie dzīves Ņujorkas dzīvoklī, tomēr drīz vien viņi iemācījās orientēties pilsētā un tuvākajā apkai­mē ieguva jaunus draugus. Kur vien viņi devās, meitenei un pērtiķītim visi pievērsa uzmanību. Pērtiķītis, kas uzvedās kā cilvēks, un meitene ar spalvām matos šai pilsētā nebija ierasta parādība. Ļaudis viņiem piedāvāja saldumus, un tūristi fotografēja.

Ņujorka, Nadja, ir daudzu ciematu sakopojums. Katram rajonam ir savas raksturīgas īpatnības. Kad iepazīsi irāni no veikaliņa, vjetnamieti no veļas mazgā­tavas, salvadoriešu pastnieku un manu draugu, kafej­nīcas īpašnieku itāli, tu jutīsies kā Santamaria de la Ļjuvijā, Keita skaidroja, un meitene drīz vien pārlie­cinājās, ka tā tiešām ir.

Rakstniece rūpējās par Nadju kā par princesi un pie sevis visu laiku atkārtoja, ka vēl būs gana daudz laika, lai pievilktu grožus. Viņa veda meiteni pastaigāties uz dažādām vietām, abas dzēra tēju viesnīcā Plaza, brauca pajūgā pa Centrālparku, ar liftu pacēlās līdz pat debes­skrāpju augšējiem stāviem un Brīvības statujas virsot­nei. Rakstniecei bija jāiemāca Nadjai braukt ar liftu, pārvietoties pa eskalatoru un iziet pa automātiskajām durvīm. Viņas devās arī uz kino un teātri uz vietām, kur Nadja nekad nebija bijusi; tomēr vislielāko iespaidu uz meiteni atstāja ledus kādā slidotavā. Pieradusi pie tropiem, viņa nebeidza vien apbrīnot ledus aukstumu un baltumu.

- Drīz vien tev apniks redzēt ledu un sniegu, jo esmu nodomājusi ņemt tevi līdzi uz Himalajiem, Keita Kolda Nadjai sacīja.

- Kur tas ir?

- Otrā pasaules malā. Tev vajadzēs labus zābakus, biezu apģērbu un ūdensnecaurlaidīgu jaku.

Rakstniece uzskatīja, ka aizvest Nadju uz Zelta pūķa karaļvalsti ir lieliska ideja, jo tā viņa varēs labāk iepazīt pasauli. Keita nopirka meitenei siltu apģērbu un piemē­rotus apavus, savukārt Borobam bērnu jaciņu un īpašu somu, kas paredzēta ceļojošiem mājdzīvniekiem. Tas bija melns čemodāniņš ar sietiņu, kas ļāva ieplūst gai­sam un pavēra skatu uz ārpasauli. Soma bija izoderēta ar mīkstu jērādu, un tās iekšienē atradās īpaši noda­lījumi ūdenim un ēdienam. Tāpat rakstniece nopirka autiņbiksītes. Par spīti garajiem Nadjas paskaidroju­miem valodā, kurā viņa sarunājās ar Borobu, pērtiķītim tās uzvilkt nemaz nebija viegli. Pirmo reizi savas īsās dzīves laikā dzīvnieciņš iekoda cilvēkam. Keita Kolda nedēļu staigāja ar apsaitētu roku, bet pērtiķītis savas vajadzības tomēr iemācījās nokārtot autiņbiksītēs, kas tādā garā ceļojumā bija pilnīgi nepieciešami.

Keita nebija teikusi Nadjai, ka lidostā abām pievie­nosies arī Aleksandrs. Viņa vēlējās jauniešiem sagādāt pārsteigumu.

Vēlāk aviosabiedrības salonā ieradās arī Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless. Fotogrāfi rakstnieci un abus jauniešus nebija redzējuši kopš ceļojuma uz Amazoni. Viņi cieši apkampās, un tikmēr Boroba lēkāja no viena fotogrāfa galvas uz otru, priecīgs atkal tikties ar veca­jiem draugiem.

Džoels Gonsaless pacēla kreklu, lai ar lepnumu parā­dītu vairākus metrus garās anakondas niknā apkam­piena atstātās pēdas. Čūska viņu džungļos gandrīz nobeidza un salauza vairākas ribas, tāpēc Džoela krūtis uz visiem laikiem bija iedugušas. Par spīti garajam zirga ģīmim, Timotijs Brūss savukārt izskatījās gandrīz vai pēc smukulīša, un pēc Keitas uzstājīgās iztaujāšanas atzinās, ka ir salabojis zobus. Lielo, dzelteno un šķībo zobu vietā, kas agrāk neļāva viņam kārtīgi aizvērt muti, tagad laistījās žilbinošs smaids.

Astoņos vakarā pieci ceļabiedri sāka savu ceļojumu uz Indiju. Lidojums bija garš kā mūžība, bet Aleksim un Nadjai tas šķita pārāk īss viņiem bija tik daudz ko pārrunāt. Jaunieši jutās atviegloti, ka Boroba mie­rīgi pacieš ceļojumu, saritinājies uz jērādas kā zīdainis.

Kamēr pārējie pasažieri šaurajos krēslos mēģināja iemigt, draugi pavadīja laiku sarunājoties un skatoties filmas. Timotija Brūsa garās kājas tik tikko ietilpa šau­rajā vietā zem krēsla, tāpēc viņš ik pa brīdim piecēlās, lai lidmašīnas ejā izpildītu kādu jogas vingrojumu un tā izvairītos no krampjiem. Džoels Gonsaless jutās daudz ērtāk, jo viņš bija īss un tievs. Keitai Koldai bija pašai sava garu ceļojumu pārdzīvošanas sistēma viņa iedzēra divas tabletes miega zāļu un pāris malku šņabja. Šā kokteiļa efekts bija līdzīgs sitienam pa galvu.

-Ja lidmašīnā ir terorists ar bumbu, nemodiniet mani, viņa deva pēdējos norādījumus, tad apsedzās ar segu un kā ezis savilkās kamoliņā.

Trīs rindas aiz Alekša un Nadjas ceļoja kāds vīrs, kura mati bija sapīti daudzās mazās bizītēs, kas savu­kārt aizmugurē saņemtas kopā ar ādas strēmelīti. Kaklā viņam karājās krelles un uz krūtīm bija melnā striķītī iekārts zamšādas maisiņš. Viņš bija ģērbies izbalējušos džinsos, nodilušos zābakos uz paaugsta papēža un līdz acīm uzmauktā kovboju platmalē, kuru, kā jaunieši vēlāk pārliecinājās, vīrs nenoņēma pat guļot. Draugiem šķita, ka ceļabiedrs jau bija pārāk vecs, lai šādi tērptos.

Viņš droši vien ir kāds popmūziķis, Aleksandrs nosprieda.

Nadja nezināja, kas tas ir, un Aleksandrs saprata, ka ir ļoti grūti meitenei to paskaidrot. Viņš apsolīja, ka pie pirmās izdevības izglītos draudzeni popmūzikas pama­tos, kas jāzina ikvienam sevi cienošam pusaudzim.

Draugi domāja, ka dīvainais hipijs bija vairāk nekā četrdesmit gadus vecs, par ko iedegušajā sejā liecināja arī krunkas ap acīm un muti. Astē sasietie mati bija tēraudpelēki. Lai arī cik vecs viņš būtu, izskatījās, ka šis vīrs ir ļoti labā fiziskā formā. Vispirms draugi viņu bija redzējuši Ņujorkas lidostā nesam brezenta somu un ar siksnu pārsietu guļammaisu, kas karājās hipijam plecā. Pēc tam viņi šo vīru bija pamanījuši cepuri galvā snauduļojam Londonas lidostā, un tagad viņš sēdēja tajā pašā lidmašīnā, kas devās uz Indiju. Jaunieši no attālu­ma sveicināja vīru.

Tikko pilots izslēdza signālu, kas lika piesprādzēties, vīrs, lai izstaipītu kājas, paspēra dažus soļus pa lidmašī­nas eju. Viņš pienāca pie Nadjas un Alekša un uzsmai­dīja viņiem. Draugi pirmo reizi pamanīja, ka svešinieka acis ir gaiši zilas un tukšas kā hipnotizētam cilvēkam. Smaids sakustināja krunkas sejā, tomēr smaidīja tikai lūpas. Acis joprojām izskatījās kā mirušas. Vīrs jautāja, kas atrodas somā Nadjai klēpī, un meitene parādīja Borobu. Ieraugot pērtiķi autiņbiksītēs vīra smaids pār­vērtās skaļos smieklos.

- Zābaku dēļ, vai zin', mani sauc par Bruņneša Teksu. Tie ir no bruņneša ādas, vīrs stādījās priekšā.

- Nadja Santosa no Brazīlijas, meitene atbildēja.

- Aleksandrs Kolds no Kalifornijas.

- Es pamanīju, ka jums ir Aizliegtās karaļvalsts tūrisma ceļveži. Redzēju, kā jūs lidostā tos lasāt.

- Mēs dodamies uz turieni, Aleksandrs pastāstīja.

- Šo valsti apmeklē ļoti maz tūristu. Šķiet, viņi uzņem tikai kādus simt ceļotājus gadā, Bruņneša Tekss sacīja.

- Mēs ceļojam kopā ar International Geographic grupu.

- Tiešām? Jūs izskatāties pārāk jauni, lai strādātu šai žurnālā, sarunas biedrs ironiski noteica.

- Tā ir, Alekss atbildēja, jo nevēlējās sniegt sīkākus paskaidrojumus.

- Es arī gribu doties turp, taču nezinu, vai Indijā dabūšu vīzu. Zelta pūķa karaļvalsts nesimpatizē tādiem hipijiem kā es. Viņi domā, ka mēs tur meklējam tikai narkotikas.

- Vai tad to tur ir tik daudz? Aleksandrs jautāja.

- Marihuāna un opijs brīvi aug visās malās, vajag tikai tos novākt. Ļoti izdevīgi.

- Tā droši vien ir smaga problēma, Aleksandrs noteica, pārsteigts, ka vecmāmiņa par to neko nebija minējusi.

- Tā nav nekāda problēma. Tur šos augus lieto tikai medicīniskiem nolūkiem. Viņi pat neapjauš, kas tā ir par bagātību. Iedomājieties, cik varētu nopelnīt, ja tos sāktu izmantot? Bruņneša Tekss sacīja.

- Varu iedomāties, Aleksandrs atbildēja. Viņam nepatika šāds sarunas pavērsiens, gluži tāpat kā šis vīrs ar mirušajām acīm.