Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

7 Aizliegtajā karaļvalstī

Neviens no ceļotājiem, kuri pirmo reizi lidoja ar šo reisu, nebija gatavs tam, kas viņus sagaidīja. Tas bija trakāk nekā amerikāņu kalniņi atrakciju parkā. Kad lidmašīna vertikāli kā bulta pacēlās debesīs, viņiem aizkrita ausis un sagriezās vēders. Tad pēkšņi tā strauji piķēja vairākus simtus metru, un viņi sajuta, kā kuņ­ģis pielīp smadzenēm. Kad šķita, ka lidaparāts beidzot ir kaut cik nostabilizējies, pilots to asā leņķī pagrieza, lai izvairītos no kādas Himalaju virsotnes, un ceļotāji palika it kā karājoties gaisā. Pēc tam sekoja tikpat spējš pagrieziens uz pretējo pusi.

Pa logiem varēja redzēt kalnu nogāzes, un dziļi zemē melnēja bezdibeņi. Viena neprecīza kustība vai pilota vilcināšanās, un mazā lidmašīniņa ietriektos kādā klintī vai nokristu zemē kā akmens. Pūta brāzmains vējš, kas rāvieniem grūda viņus uz priekšu, tomēr, šķērsojot kalnu grēdu, tas varēja sagriezties pretējā virzienā un turēt lidaparātu gaisā šķietami nekustīgu.

Indijas komersants un mediķis no Aizliegtās karaļ­valsts sēdēja kā pielipuši saviem krēsliem un izskatījās visai nemierīgi, kaut gan apgalvoja, ka ir lidojuši jau agrāk. Savukārt International Geographic ekspedīcijas dalībnieki bija abām rokām saķēruši vēderu, mēģinot mazināt slikto dūšu un bailes. Džoels Gonsaless, balts kā palags, skaitīja lūgšanas un glāstīja sudraba krus­tiņu, ko vienmēr nēsāja pakārtu kaklā. Visi ievēroja Judītes Kinskas mieru, kas necieta no sliktas dūšas un pārlapoja kādu tulpjkopības grāmatu.

Lidojums ilga vairākas stundas, kas šķita garas kā dienas, un galu galā viņi piķējot nolaidās uz īsa skrej­ceļa bagātīgas augu valsts vidū. Jau no gaisa ceļinieki redzēja brīnišķīgo Aizliegtās karaļvalsts ainavu: starp majestātiskām sniegotu kalnu grēdām stiepās šauras ielejas un terases, kur zaļoja krāšņi subtropu augi. Ciemati līdzinājās baltiem leļļu namiņiem, kas šur tur izmētāti gandrīz nesasniedzamās vietās. Galvaspilsēta atradās starp kalniem iespiestā garā un šaurā ielejā. Šķita neiespējami tur nosēdināt lidmašīnu, tomēr pilots ļoti labi zināja, ko dara. Kad viņi beidzot piezemējās, visi aplaudēja par godu pārsteidzošajam piedzīvojumam. No ārpuses tūdaļ pat piebrauca kāpnes, un atvērās lidma­šīnas durvis. Visi, izņemot nesatricināmo un nevaino­jamo Judīti Kinsku, ar lielām grūtībām piecēlās kājās un klupšus krišus virzījās uz izeju, domājot, ka jebkurā brīdī var noģībt vai sākt vemt.

Pirmā līdz durvīm nokļuva Keita Kolda. Viņu atspir­dzināja vēja brāzma. Rakstniece ar izbīli pamanīja, ka pie kāpnēm ir noklāts grezns paklājs, kas savieno lid­mašīnu ar nelielo dažādās krāsās izraibināto koka ēku, kurai bija pagodai raksturīgs ieliekts jumts. Paklāja abās pusēs stāvēja bērni ar ziedu groziem rokā. Gar paklāja malām visā tā garumā bija uzslieti slaidi masti, kuros plīvoja gari zīda karogi. Vairāki žilbinoši raibi tērpti mūziķi ar lielām platmalēm galvā, bungām un metāla mūzikas instrumentiem rokās pulcējās nostāk.

Pie kāpnēm stāvēja četri augsti ierēdņi svētku tēr­pos: zīda svārkos, ko ap vidukli cieši apņēma tumši zila josta ministru amata zīme; garās, ar koraļļiem un tirkīziem izšūtās jakās un augstās ādas platmalēs, kas rotātas ar lentēm un zeltu. Rokā viņi turēja smalkas, baltas zīda šalles.

Paskat tik! Nebiju gaidījusi šādu uzņemšanu! iesaucās rakstniece un ar roku pārbrauca pār savu ceļo­juma apģērbu un briesmīgo vesti ar tūkstoš kabatām.

Kopā ar ceļabiedriem viņa, smaidot un mājot ar roku, kāpa lejup pa kāpnēm, tomēr sveicienu neviens neat­ņēma. Ekspedīcijas dalībnieki pagāja garām augstajām amatpersonām un bērniem ar ziediem rokās, tā arī neizpelnoties nevienu skatienu, it kā viņu vispār nebūtu.

Aiz viņiem no lidmašīnas izkāpa Judīte Kinska, mierīga, smaidīga un nevainojama. Tieši tad mūziķi apdullinoši skaļi sāka spēlēt savus instrumentus, bērni meta ziedlapiņas, un augstie ierēdņi izpildīja dziļu reveransu. Judīte Kinska viņus sveicināja ar vieglu gal­vas mājienu, tad izstiepa rokas, kurās turēja baltas zīda šalles katas.

International Geographic reportieri redzēja, ka no nelielā namiņa ar pagodas jumtu iznāk svīta ar vairā­kām grezni rotātām personām. Pašā vidū gāja apmēram sešdesmit gadu vecs jauneklīga izskata vīrs, kurš bija garāks nekā pārējie un ģērbies vienkāršos, garos, tumši sarkanos svārkos jeb sarongā, kas nosedza viņa ķermeņa apakšējo daļu, un ar safrāndzeltenu auduma gabalu uz viena pleca. Skūtā galva bija kaila. Viņš gāja basām kājām, un šā vīra vienīgā rotaslieta bija dzintara lūgšanu rokas­sprādze un medaljons uz krūtīm. Par spīti šai vienkār­šībai, kas kontrastēja ar apkārtējo krāšņumu, nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir karalis. Atbrīvojot ceļu, ārzem­nieki pavirzījās sāņus un tāpat kā pārējie gluži automā­tiski dziļi paklanījās; tik lielu autoritāti iedvesa karalis.

Ar galvas mājienu karalis sveicināja Judīti Kinsku, un viņa klusējot atņēma sveicienu; tūdaļ pat, izpildot vairākus sarežģītus reveransus, viņi apmainījās šallēm. Dārzu arhitekte ceremonijas soļus veica nevainojami; viņa nejokoja, kad stāstīja Keitai Koldai, ka līdz niansēm apguvusi šās zemes paradumus. Beiguši sasveicināša­nās rituālu, viņi abi plati pasmaidīja un rietumnieku manierē pastiepa viens otram roku.

Laipni gaidīta mūsu pieticīgajā zemē! ar britu akcentu sacīja valdnieks.

Karalis un viņa viešņa, kuplās svītas pavadīti, tūdaļ pat devās prom, bet Keita un viņas ceļabiedri, apjukuši no visa redzētā, kasīja galvu. Judīte Kinska droši vien bija atstājusi uz karali satriecošu iespaidu šādi neuz­ņēma ainavu arhitektes, kuras nolīgtas stādīt tulpes valdnieka dārzā, bet gan pilnvarotos vēstniekus.

Ekspedīcijas dalībnieki vāca kopā bagāžu, tajā skaitā arī fotogrāfu saiņus ar kamerām un statīviem, kad pie viņiem pienāca vīrs, kurš stādījās priekšā kā Vandgi, ekspedīcijas gids un tulks. Viņš bija ģērbies ar strīpainu jostu viduklī savilktā sarongā, īsā jakā bez piedurknēm un mīkstas ādas zābakos. Keitas uzmanību piesaistīja viņa itāļu platmale, kas bija līdzīga tām, kas redzamas filmās par mafiju.

Viņi ielika bagāžu sagrabējušā džipā, iekārtojās, cik nu labi varēja, un devās galvaspilsētas virzienā, kas, pēc Vandgi vārdiem, "tepat vien bija", tomēr patiesībā izrādījās gandrīz trīs stundu ilga brauciena attālumā. Jo tas, ko gids sauca par lielceļu, bija vien šaura un līkumaina taka. Vandgi runāja senatnīgā angļu valodā ar tik stipru akcentu, ka teikto bija grūti saprast; šķita, ka viņš mācījies no grāmatām un tikai paretam varējis valodu arī lietot.

Pa ceļu pārvietojās dažāda vecuma mūki un mūķe­nes, daži tikai piecus vai sešus gadus veci, ar trauciņiem ēdiena ubagošanai rokās. Te varēja sastapt ar somām apkrāvušos zemniekus, jauniešus ar velosipēdiem un vēršu vilktus pajūgus. Visi cilvēki bija vidēja auguma, ar aristokrātiskiem sejas vaibstiem un pašcieņas pilnu stāju. Viņi vienmēr smaidīja, it kā būtu patiesi apmieri­nāti. Vienīgie motorizētie transportlīdzekļi, ko ceļabiedri redzēja, bija kāds vecs motocikls, kuram kā improvizēts jumtiņš bija piestiprināts lietussargs, un neliels, dau­dzās krāsās izraibināts un ar pasažieriem, dzīvniekiem un saiņiem piebāzts autobusiņš. Lai samainītos, džipam nācās nobraukt malā un pagaidīt, jo uz šaurā ceļa divi spēkrati nevarēja satilpt. Vandgi pastāstīja, ka viņa majestātei pieder vairāki moderni automobiļi, un Judīte Kinska noteikti jau esot viesnīcā.

- Karalis ģērbjas kā mūks… Aleksandrs nespēja atturēties, neizteicis savu pirmo spilgtāko iespaidu.

- Viņa majestāte ir mūsu garīgais vadonis. Pirmos savas dzīves gadus viņš pavadīja kādā Tibetas klosterī. Viņš ir ļoti svēts vīrs, gids paskaidroja un kā cieņas zīmi sejas augstumā salika kopā plaukstas un paklanījās.

- Es domāju, ka mūki ievēro celibātu, Keita Kolda sacīja.

- Daudzi tiešām to dara, bet karalim ir jāprecas un jārada pēcnācēji, kas mantos troni. Viņa majestāte ir atraitnis. Cienījamā kundze nu jau desmit gadus mirusi.

- Cik bērnu viņiem ir?

- Viņi ir svētīti ar četriem dēliem un piecām mei­tām. Viens no bērniem būs nākamais karalis. Pie mums nenotiek kā Anglijā, kur vecākais dēls manto troni. Šeit pēc tēva nāves par karali kļūst princis ar visšķīstāko sirdi, Vandgi paskaidroja.

- Un kā var zināt, kuram ir visšķīstākā sirds? Nadja jautāja.

- Karalis un karaliene labi pazīst savus bērnus un lielākoties to uzmin, tomēr šo lēmumu ir jāapstiprina lielajam lamam, kas pēta debesu zīmes un dažādi pār­bauda izraudzīto bērnu, lai noteiktu, vai viņš tiešām ir kāda iepriekšējā valdnieka reinkarnācija.

Gids paskaidroja, ka pārbaudījumi ir nekļūdīgi. Piemēram, vienā no tiem princim bija jāpazīst septiņi priekšmeti, ko pirms tūkstoš astoņsimt gadiem lietojis pirmais Zelta pūķa karaļvalsts valdnieks. Šos priekšme­tus kopā ar citiem līdzīgiem salika uz grīdas, un bērns izvēlējās. Ja princis izturēja šo pārbaudījumu, viņam vajadzēja jāt ar mežonīgu zirgu. Ja bērns tiešām bija karaļa reinkarnācija, dzīvnieks pazina viņu un nomie­rinājās. Tāpat princim nācās pārpeldēt svēto upi, kas ir strauja un ledaina. Tiem, kuriem sirds tiešām bija šķīsta, palīdz straume, pārējie noslīkst. Šis pārbaudījums vien­mēr izrādījies īstais.

Visā Aizliegtās karaļvalsts pastāvēšanas laikā vien­mēr ir valdījuši taisnīgi un ar paredzēšanas spējām apveltīti karaļi, sacīja Vandgi, un piebilda, ka, par spīti tam, ka nav spēcīga karaspēka, kas varētu stāties pretī varenajiem kaimiņiem Indijai un Ķīnai, zeme nekad nav tikusi iekarota un pakļauta. Pašreiz kā tēva sekotājs bija izraudzīts jaunākais dēls, kas vēl bija pavisam mazs, kad nomira māte. Lamas viņam bija devuši iepriekšējo reinkarnāciju vārdu Dils Bahadūrs, "drosmīgā sirds". Kopš tā laika neviens viņu nebija redzējis, jo princis izglītojās slepenā vietā.

Keita Kolda izmantoja brīdi, lai pajautātu gidam par noslēpumaino Zelta pūķi. Vandgi neizskatījās īpaši ieinteresēts runāt par šo tematu, tomēr International Geographic ekspedīcijas dalībnieki pamanījās no viņa skopajām atbildēm izdarīt dažus secinājumus. Šķita, ka skulptūra varēja paredzēt nākotni, tomēr tikai karalis spēja atšifrēt pareģojumu mīklaino valodu. Zelta pūķa vara bija jāizmanto tikai tautas labā un nekad perso­nīgiem mērķiem, tāpēc valdniekam bija jābūt ar šķīstu sirdi. Karaļa sirdī nedrīkstēja būt vietas alkatībai.

Pa ceļam viņi redzēja zemnieku mājas un daudzus tempļus, kurus uzreiz varēja pazīt pēc vējā plīvojošiem lūgšanu karodziņiem; tieši tādus ekspedīcijas dalībnieki jau bija redzējuši lidostā. Gids sasveicinājās ar ļaudīm; šķita, ka šeit visi cits citu pazīst.

Viņi pabrauca garām sarkanās mūku tunikās tērptu zēnu rindām, un gids paskaidroja, ka izglītošana šeit lielākoties notiek tempļos, kuros skolnieki dzīvo jau no piecu vai sešu gadu vecuma. Daži no viņiem tā arī nekad nepamet klosteri, jo izvēlas sekot savu skolo­tāju lamu pēdās. Meitenes apmeklē speciāli viņām domātas skolas. Valstī ir arī universitāte, tomēr jaunieši lielākoties profesiju apgūst, studējot Indijā un dažos gadījumos ja ģimene var segt izdevumus vai students ir izpelnījies valsts stipendiju arī Anglijā.

Virs dažām pieticīgām ēkām slējās televīzijas ante­nas. Vandgi ceļabiedriem sacīja, ka uz televīzijas pār­raidēm sanāk kopā kaimiņi, bet, tā kā bieži nav elektrī­bas, pārraides notiek dažādos laikos. Gids piebilda, ka lielākā daļa valsts iedzīvotāju sazinās pa telefonu; lai to izdarītu, vajadzēja tikai aiziet līdz pasta nodaļai, ja tāda bija, vai līdz skolai, kur vienmēr bija kāds telefons. Protams, mājās telefona te nebija nevienam, jo tas gluži vienkārši nav nepieciešams. Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless apmainījās ar šaubu pilniem skatieniem. Vai Zelta pūķa karaļvalstī viņi varēs izmantot savus mobilos telefonus?

- Šo telefonu darbību apgrūtina kalni, tāpēc tos šeit gandrīz nepazīst. Man stāstīja, ka jūsu zemē neviens nerunā aci pret aci, bet sazinās tikai pa telefonu, gids sacīja.

- Un pa elektronisko pastu, Aleksandrs piebilda.

Par to esmu dzirdējis, bet redzējis nekad neesmu, Vandgi atzina.

Ainava bija pasakaina, moderno tehnoloģiju neskarta. Zemi apstrādāja ar vēršiem, kas lēni un pacietīgi vilka arklus. Terasēs kalnu nogāzēs bija redzami simtiem smaragdzaļi rīsa lauki. Ceļa malās auga nepazīstamu sugu koki un puķes, un tālumā pacēlās sniegotās Hima­laju virsotnes.

Aleksandrs ievēroja, ka lauksaimniecība šeit ir diez­gan atpalikusi, bet vecmāmiņa aizrādīja, ka ne visu var izmērīt ar produktivitāti, jo šī ir vienīgā valsts pasaulē, kur ekoloģija ir daudz svarīgāka par peļņu. Vandgi šie vārdi glaimoja, tomēr viņš neko nesacīja, lai ciemiņus nepazemotu, jo gids bija dzirdējis, ka valstī, no kuras viņi nāk, galvenais ir peļņa.

Divas stundas vēlāk saule jau bija aizslēpusies aiz kalniem un pēcpusdienas ēnas krita pār zaļajiem rīsa laukiem. Vietām kādā templī vai mājā pazibēja trīcošas eļļas lampu gaismiņas. Varēja dzirdēt klusu un ļoti zemu lielo trompešu skaņu, ar kurām mūki sauca ticīgos uz vakara lūgšanām.

Brīdi vēlāk ceļabiedri tālumā ieraudzīja pirmās Tunkhalas celtnes; galvaspilsēta gan vairāk līdzinājās palie­lam ciemam. Uz galvenās ielas bija dažas laternas, kas ļāva pamanīt it visur valdošo tīrību un kārtību, kā arī kontrastus: jaki gāja pa ielu līdzās itāļu motocikliem, vecmāmiņas uz muguras nesa savus mazbērnus, un policisti, ģērbušies kā seni prinči, regulēja satiksmi. Daudzām mājām durvis bija līdz galam vaļā, un Vandgi paskaidroja, ka noziedzības šai valstī praktiski nav, turklāt te visi cits citu pazīst. Ikviens, kas iegāja kādā namā, varēja būt draugs vai radinieks. Policijai nebija daudz darba, tai tikai bija jāuzrauga robežas, jānodro­šina kārtība svētku laikā un jākontrolē dumpīgie stu­denti.

Veikali vēl bija atvērti. Vadgi apstādināja džipu pie viena no tiem, tikai nedaudz lielāka par skapi, kur pār­deva zobu pastu, saldumus, Kodak fotoaparātu filmi­ņas, saulē izbalējušas pastkartes, kā arī dažas Nepālas, Indijas un Ķīnas avīzes un žurnālus. Ceļinieki pamanīja, ka šeit pārdod arī tukšas bundžas, pudeles un lietotas papīra turzas. Katrai lietai, pat nenozīmīgākajai, bija sava vērtība, jo to nebija daudz. Nekas negāja zudumā, visu izmantoja un pārstrādāja. Plastmasas maisiņš vai stikla pudele bija īsts dārgums.

- Šis ir mans pieticīgais veikaliņš, un līdzās atrodas mans nelielais nams, kurā man būs milzīgs gods jūs uzņemt, nosarcis paziņoja Vandgi, jo nevēlējās, lai ārzemnieki uzskata viņu par iedomīgu.

Ciemiņus iznāca sagaidīt apmēram piecpadsmit ga­dus veca meitene.

- Un šī ir mana meita Pema. Viņas vārds nozīmē "lotosa zieds", gids piebilda.

- Lotosa zieds ir šķīstības un skaistuma simbols, Aleksandrs sacīja, nosarkdams gluži tāpat kā Vandgi, jo šie vārdi šķita smieklīgi.

Pārsteigtā Keita uzmeta viņam greizu skatienu. Puisis piemiedza vecmāmiņai ar aci un nočukstēja, ka pirms došanās ceļojumā bija to izlasījis bibliotēkā.

- Ko vēl tu noskaidroji? viņa pieglaimīgi pajautāja.

- Pajautā un redzēsi, Keita, es zinu gandrīz tikpat daudz, cik Judīte Kinska, Aleksandrs zobgalīgi atbildēja.

Pema ļoti pievilcīgi pasmaidīja, sejas augstumā salika kopā plaukstas un paklanījās tradicionālajā sveicienā. Viņa bija slaida un stalta kā bambusa niedre; laternu dzeltenīgajā gaismā meitenes āda līdzinājās ziloņkau­lam un lielajās acīs atspīdēja nerātns mirdzums. Viņas melnie mati bija kā maigs apmetnis, kas brīvi krita pār pleciem un muguru. Arī viņa, gluži tāpat kā visi pārējie šejienes cilvēki, bija tērpusies tradicionālajā apģērbā. Starp vīriešu un sieviešu drēbēm nebija lielas atšķirības, visi valkāja svārkus jeb sarongu un jaku vai blūzi.

Nadja un Pema pārsteigtas skatījās viena uz otru. Vienā pusē stāvēja meitene no Dienvidamerikas sirds ar spalvām matos un melnu pērtiķīti ap kaklu; otrā šī augstākajos Āzijas kalnos dzimusī meitene ar balerīnas grāciju. Viņas abas pārņēma pēkšņs simpātiju vilnis.

- Ja jūs vēlaties, varbūt Pema rīt varētu meitenei un vecmāmuļai parādīt, kā lietot sarongu, samulsušajam gidam ienāca prātā.

Izdzirdot vārdu "vecmāmuļa", Aleksandrs iespur­dzās, tomēr Keita Kolda nekādi nereaģēja. Rakstniece tikko bija sapratusi, ka šorti, kas viņām abām ar Nadju bija kājās, šai zemē ir nepiedienīgi.

- Mēs jums būsim ļoti pateicīgas… Keita atbildēja un pieliecās, salikusi plaukstas pie sejas.

Beidzot ārzemju ceļotāji ieradās pilsētā un valstī vienīgajā viesnīcā. Nedaudzie tūristi, kas riskēja doties uz iekšzemes ciemiem, nakšņoja zemnieku mājās, kur viņus vienmēr ļoti laipni uzņēma. Viesmīlība netika liegta nevienam. Ekspedīcijas dalībnieki aiznesa bagāžu uz istabām: vienā no tām mitināsies Keita un Nadja un otrā visi vīrieši. Salīdzinājumā ar Indijas maharadžas pils neiedomājamo greznību šīs viesnīcas istabiņas vairāk līdzinājās mūku cellēm. Noguruma pieveiktie ceļinieki nemazgājušies un neizģērbušies iekrita gultā, tomēr drīz vien pamodās, sastinguši no aukstuma. Gaisa temperatūra bija strauji kritusies. Viņi ieslēdza savas laternas un kādā stūrī atrada kārtīgi sakrautas smagas vilnas segas, zem kurām nogulēja līdz pat rītausmai, kad ceļabiedrus pamodināja garo un smago trompešu skumīgās gaudas, aicinot uz lūgšanām.

Vandgi un Pema viņus gaidīja ar lielisku ziņu: nāka­majā dienā karalis ir gatavs tikties ar ekspedīcijas dalībniekiem. Kamēr viņi iebaudīja pieticīgās brokastis tēju, zaļumus un rīsu bumbiņas, kuras atbilstoši laba­jam tonim bija jāpaņem ar trim labās rokas pirkstiem, gids iepazīstināja viesus ar kārtību pils apmeklētājiem.

Vispirms vajadzēja nopirkt piemērotu apģērbu Nadjai un Keitai. Vīriešiem bija jāapvelk žaketes. Karalis bija ļoti saprātīgs cilvēks un noteikti apjaustu, ka ekspedīci­jas dalībniekiem ir tikai darba drēbes, tomēr bija nepie­ciešams izrādīt cieņu. Gids paskaidroja, kā jāapmainās ar katām jeb ceremoniālajām šallēm, ka norādītās vie­tās jānometas ceļos, līdz viņiem ļaus apsēsties, un ka ciemiņiem nevajadzētu uzrunāt karali pirmajiem. Ja valdnieks piedāvā ēdienu, tad viņiem trīs reizes vajag atteikties un pēc tam lēni un klusējot ēst, tā apliecinot cieņu. Bija ļoti nepieklājīgi sarunāties ēšanas laikā.

Borobam bija jāpaliek ar Pemu, jo Vandgi nezināja, kā pilī jāuzvedas pērtiķiem.

Keitai Koldai izdevās pieslēgt savu portatīvo datoru vienai no viesnīcas telefona līnijām, lai nosūtītu ziņas žurnālam International Geographic un sazinātos ar Leblānu. Šis vīrs bija īsts neirotiķis, tomēr nevarēja noliegt, ka viņš kalpoja arī kā neizsīkstošs informācijas avots. Vecā rakstniece bija jautājusi, kas profesoram ir zināms par karaļu sagatavošanu tronim un leģendāro Zelta pūķi. Drīz vien viņa par šīm lietām saņēma veselu lekciju.

Pema aizveda Nadju un Keitu uz māju, kur pārdeva sarongas, un katra no viņām nopirka trīs svārkus, jo lija vairākas reizes dienā un apģērbu bija nepieciešams izžāvēt. Nevienai no abām nebija viegli iemācīties aptīt auduma gabalu ap ķermeni un nostiprināt to ar jostu. Sākumā svārki bija tik cieši, ka nebija iespējams paspert ne soli, bet pēc tam tik vaļīgi, ka pie pirmās kustības krita zemē. Pēc dažiem mēģinājumiem Nadja apguva svārku aplikšanas tehniku, bet Keita joprojām līdzinājās līķautos satītai mūmijai. Viņa nevarēja apsēsties un gāja maziem solīšiem kā važās sakalts cietumnieks. Ieraugot rakstnieci, Aleksandrs un abi fotogrāfi sāka nevaldāmi smieties, bet Keita tikmēr kaut ko murmināja starp zobiem un klepoja.

Karaļa pils bija lielākā celtne Tunkhalā, tajā bija vai­rāk nekā tūkstoš telpu, kas izkārtotas trīs virszemes un divos pazemes stāvos. Stratēģisku iemeslu dēļ pils slējās kāda augsta pakalna virsotnē, un uz to veda līkumains ceļš, kam abās pusēs virknējās lokani bambusa masti ar lūgšanu karodziņiem. Ēka bija celta tajā pašā elegantajā stilā kā pārējie, pat paši pieticīgākie nami, tomēr tai bija vairāku līmeņu dakstiņu jumts, kura korē slējās senas mitoloģiskās figūras no keramikas. Balkoni, durvis un logi bija izrakstīti neparastām krāsām.

Sardzē stāvēja dzeltenā un sarkanā tērpušies kareivji ar ādas bruņām un spalvām pie ķiverēm. Viņi bija bru­ņojušies ar zobeniem, lokiem un bultām. Vandgi pa­skaidroja, ka sargiem bija tikai dekoratīva funkcija; īstie policisti izmantoja modernos ieročus. Viņš piebilda, ka loks ir Aizliegtās karaļvalsts tradicionālais ierocis un šaušana ar to iecienītākais sporta veids. Ikgadējās sacensībās piedalījās arī karalis.

Viesus sagaidīja divi krāšņos galma tērpos saposušies ierēdni, kas viņus veda caur vairākām zālēm, kur vienīgās mēbeles bija zemi galdiņi, lielas, krāsainas koka lādes un apaļu spilvenu kaudzes sēdēšanai. Te bija dažas reliģiskas skulptūras ar ziedojumiem: svecēm, rīsiem un puķu ziedlapiņām. Uz sienām mirdzēja freskas, dažas bija tik senas, ka to motīvus gandrīz vai nevarēja saska­tīt. Ceļabiedri redzēja pāris ar otām, krāsas trauciņiem un plānām zelta lapiņām bruņojušos mūkus pacietīgi atjaunojam freskas. Viscaur bija sakārti skaisti, ar zīdu un satīnu izšūti paklāji.

Viņi gāja caur gariem gaiteņiem ar kabinetiem, kur strādāja dučiem ierēdņu un mūku rakstvežu. Datori šeit vēl nebija ieviesti; publiskās pārvaldes datus joprojām ar roku pierakstīja burtnīcās. Te bija arī viena orākuliem atvēlēta istaba. Ļaudis nāca uz šejieni, lai lūgtu padomu īpašiem lamām vai mūkiem, kuriem piemita pareģoša­nas spējas un kuri varēja palīdzēt šaubu brīdī. Aizliegtās karaļvalsts budistiem glābšanās ceļš allaž bija individu­āls un balstījās uz līdzjūtību pret visu pastāvošo. Mācība par visa esošā nepastāvību neprasīja praktisku darbību. Dzīves virzienu varēja mainīt un iecerētajam tuvoties ar laba garīgā skolotāja, priestera vai orākula padomu.

Ceļabiedri nonāca lielā zālē bez rotājumiem. Tās cen­trā līdz pašiem griestiem slējās milzīga Būdas figūra no apzeltīta koka. Viņi dzirdēja mandolīnas spēlei līdzīgas skaņas un pēc brīža apjauta, ka tā ir vairāku mūķeņu dziedāšana. Melodija plūda un plūda, tad pēkšņi aprāvās un mainīja ritmu. Pie monumentālās skulptūras bija noklāts lūgšanu paklājs, aizdegtas sveces un smaržkociņi un nolikti vairāki grozi ar ziedojumiem. Atdarinot galminiekus, arī ciemiņi trīs reizes paklanījās skulptū­rai, pieskaroties ar pieri zemei.

Karalis viņus pieņēma zālē, kas bija tikpat vien­kārša un izsmalcināta kā pārējā pils arhitektūra, tomēr to rotāja pie sienām piestiprināti paklāji ar reliģiskas tematikas ainām un ceremoniju maskas. Kā pieklājības izpausme pret ārzemniekiem, kuri nebija pieraduši sēdēt uz grīdas, bija nolikti arī pieci krēsli.

Karalim aiz muguras karājās paklājs ar izšūtu dzīv­nieku, kas pārsteidza Nadju un Aleksi, jo ļoti līdzinājās Amazones džungļos tepui kalna iekšienē redzētajam spārnotajam pūķim Briesmoņu pilsētā. Šie pūķi bija pēdējie pirms daudziem gadsimtiem izmirušas sugas pārstāvji. Karaļa paklājs apliecināja, ka kādreiz tie bija mituši arī Āzijā.

Valdnieks bija tērpies tādā pašā tunikā kā iepriekšējā dienā un rotājies ar dīvainu galvassegu, kas atgādināja auduma ķiveri. Uz krūtīm viņam karājās medaljons, kas apliecināja karaļa varu, senlaicīgs zelta disks ar koraļļu inkrustāciju. Viņš sēdēja lotosa pozā uz apmē­ram pusmetru augstas platformas.

Līdzās karalim kā kaķis bija izlaidies ļoti skaists leopards, kas, ieraugot viesus, saslēja ausis un, atiezis zobus, skatījās uz Aleksandru. Saimnieka roka uz dzīv­nieka muguras leopardu mazliet nomierināja, tomēr viņa iegarenās acis joprojām palika kā piekaltas ameri­kāņu zēnam.

>

Karalim līdzās bija daži krāšņi tērpušies ierēdņi strīpaini audumi, izšūtas žaketes un ar lielām zelta lapām rotātas cepures, lai gan daži no viņiem valkāja Rietumu tipa apavus un darījumu cilvēku portfeļus. Te bija arī vairāki mūki sarkanās tunikās. Trīs meitenes un divi slaidi un aristokrātiski jaunieši sēdēja karalim pie kājām; viesi sprieda, ka tie ir valdnieka bērni.

Kā ekspedīcijas dalībniekiem bija ieteicis Vandgi, viņi noraidīja krēslus, jo ciemiņiem nepienācās atrasties tik­pat augstu kā valdniekam; ekspedīcijas dalībnieki deva priekšroku nelieliem vilnas paklājiņiem, kas bija novie­toti iepretī karaliskajam paaugstinājumam.

Apmainījušies ar katara un ceremoniāliem sveicie­niem, ārzemnieki gaidīja karaļa zīmi, lai varētu apsēs­ties uz grīdas vīrieši ar sakrustotām kājām un sievie­tes vienā pusē saliektām kājām.

Sarongā sapinusies, Keita Kolda gandrīz aizripoja pa grīdu. Karalis un galminieki ar pūlēm novaldīja smaidu.

Pirms sarunām pasniedza tēju, riekstus un dīvai­nus, ar sāli apkaisītus augļus, ko viesi baudīja pēc tam, kad trīs reizes bija no mielasta atteikušies. Bija pienācis brīdis dāvanām. Rakstniece pamāja Timotijam Brūsam un Džoelam Gonsalesam, kas nometās ceļos, lai pasniegtu karalim kasti ar pirmajiem, 1888. gadā pub­licētajiem International Geographic eksemplāriem un Čārlza Darvina manuskripta lapu, ko žurnāla direktors brīnumainā kārtā bija ieguvis kādā Londonas antik­variātā. Karalis pateicās un pasniedza viņiem auduma gabalā ietītu grāmatu. Vandgi viesiem bija piekodinājis neatvērt sainīti; pretējā gadījumā viņi pierādītu savu nepacietību, jo tā var rīkoties tikai bērni.

Šai brīdī kāds ierēdnis paziņoja par Judītes Kinskas ierašanos. International Geographic ekspedīcijas biedri saprata, kāpēc viņi šorīt nebija redzējuši sievieti vies­nīcā, viņa bija apmetusies karaļa pilī. Dārzu arhitekte sveicienā pielieca galvu un apsēdās uz grīdas līdzās pārē­jiem ārzemniekiem. Viņa bija tērpusies vienkāršā kleitā, rotājusies vienīgi ar grebta kaula afrikāņu rokassprādzi, un rokās turēja savu ādas somu, no kuras acīmredzot nekad nešķīrās.

Pēkšņi Cevangs, karaļa leopards, kas visu laiku bija rāmi, tomēr saspringti sēdējis, ar vienu lēcienu nostā­jās Aleksandram priekšā un savilka purnu draudīgā grimasē, atklājot skatienam ikvienu no saviem asajiem zobiem. Visi klātesošie sastinga, un sargi jau grasījās iejaukties, tomēr karalis viņus ar žestu atturēja un pasauca dzīvnieku. Leopards pagriezās pret saimnieku, bet nepaklausīja.

Nemaz neapjauzdams, ko dara, Aleksandrs bija noņē­mis brilles, nometies četrrāpus un pieņēmis tādu pašu dzīvnieka izteiksmi: saliecis pirkstus viņš ņurdēja un rādīja zobus.

Tad Nadja, neizkustoties no vietas, sāka dīvaini mur­rāt kā kaķis. Leopards uzreiz pagriezās pret meiteni, pienāca klāt, ar purnu pabakstīja viņai seju un apostīja, kustinot asti. Pēc tam, visiem par pārsteigumu, dzīvnieks uz muguras apgūlās līdzās meitenei, un viņa, bez bailēm un nepārtraucot murrāt, glaudīja lielā kaķa vēderu.

- Vai jūs spējat sarunāties ar dzīvniekiem? it kā nekas nebūtu noticis, karalis jautāja.

Pārsteigtie ārzemnieki nosprieda, ka šai karaļvalstī sarunāties ar dzīvniekiem nebija nekas neparasts.

- Reizēm, meitene atbildēja.

- Kas notiek ar manu Cevangu? Lielākoties viņš ir pieklājīgs un paklausīgs, karalis norādīja uz leopardu un pasmaidīja.

- Domāju, ka ieraugot jaguāru, viņš izbijās, Nadja sacīja.

Neviens, izņemot Aleksandru, nesaprata šā teiku­ma nozīmi. Keita Kolda spontāni piesita sev pie pie­res jaunieši droši vien dzen velnu, un ekspedīcijas dalībnieki izskatās kā savā vaļā palaisti trakie. Tomēr karali nesatrauca meduskrāsas meitenes atbilde. Viņš tikai uzmanīgāk paskatījās uz amerikāņu zēnu, kas jau atkal sēdēja, kājas sakrustojis. Vien viņa nosvīdusi piere liecināja par nesen pārdzīvoto izbīli.

Nadja Santosa nolika leopardam priekšā vienu zīda šalli, dzīvnieks to uzmanīgi saņēma zobos un nolika pie karaļa kājām, lai pēc tam iekārtotos savā parastajā vietā uz paaugstinājuma.

- Vai jūs varat sarunāties arī ar putniem? karalis jautāja.

- Reizēm, meitene atkal atbildēja.

- Šeit mēdz parādīties daži interesanti putni, kara­lis sacīja.

Patiesībā Zelta pūķa karaļvalsts bija kā ekoloģiska svētvieta, kur dzīvoja daudzas pārējā pasaulē jau izmi­rušas sugas, tomēr lielīšanās tika uzskatīta par nepie­dodamu sliktas audzināšanas pazīmi; to nedarīja pat karalis, kas bija vislielākā autoritāte faunas un floras jautājumos.

Vēlāk, kad International Geographic grupa atvēra karaļa doto sainīti, viņi pārliecinājās, ka tajā atradās putnu fotogrāfiju grāmata. Vandgi paskaidroja, ka kara­lis pats tās bija uzņēmis; tomēr viņa vārds grāmatā neparādījās, jo tā tiktu uztverta kā godkārības izpausme.

Pārējais tikšanās laiks pagāja, runājot par Zelta pūķa karaļvalsti. Ārzemnieki pamanīja, ka visi runā ļoti nenoteikti. Visbiežāk lietotie vārdi bija "iespējams" un "varbūt", izvairoties paust noteiktu viedokli un salīdzinājumus. Ja abas puses nebija vienisprātis, šāda attieksme ļāva ar godu izkļūt no situācijas.

Šķita, ka Judīte Kinska par brīnišķīgo dabu un reliģiju zina ļoti daudz. Šīs ārzemniekiem tik netipiskās zināša­nas bija iekarojušas karaļa un pārējā galma labvēlību.

- Man ir liels gods uzņemt mūsu zemē žurnāla Inter­national Geographic sūtņus, sacīja valdnieks.

- Mēs jums no sirds pateicamies par izrādīto viesmī­lību. Šai karaļvalstī pret dabu izturas ar tādu cieņu kā nekur citur pasaulē, Keita Kolda atbildēja.

- Ja mēs kaitējam dabai, mums par to jāmaksā. Tikai trakie varētu darīt ko tādu. Gids Vandgi jūs pavadīs, kurp vien vēlaties. Varbūt jūs varētu apmeklēt temp­ļus vai dzongus, nocietinātos klosterus, kur mūki jūs uzņems kā viesus un sniegs visu nepieciešamo informā­ciju, karalis piedāvāja.

Visi pamanīja, ka teiktais neattiecas uz Judīti Kinsku, un nojauta, ka viņai valdnieks bija iecerējis pats izrādīt savas karaļvalsts krāšņumus.

Tikšanās tuvojās beigām, atlika vairs tikai pateikties un atvadīties. Tad Keita Kolda pieļāva pirmo neuzma­nības kļūdu. Nespējot pretoties spējai vēlmei, viņa bez aplinkiem pajautāja par Zelta pūķi. Zālē uzreiz iestājās ledains klusums. Galminieki sastinga, un karaļa laip­nais smaids nozuda. Klusuma brīdis bija ļoti mokošs, līdz Judīte Kinska uzdrošinājās iejaukties.

- Atvainojiet mūsu nevietā uzdoto jautājumu, Jūsu Majestāte. Mēs labi nepārzinām šejienes paražas; ceru, ka Koldas kundzes jautājums jūs neaizskāra… Patiesībā viņa runāja mūsu visu vārdā. Leģenda arī mani inte­resē tāpat kā International Geographic žurnālistus, viņa sacīja, ar savām brūnajām acīm cieši veroties karalī.

It kā gribētu pārliecināties par Judītes Kinskas nodomiem, karalis uz viņas skatienu atbildēja ar ļoti nopietnu izteiksmi, līdz visbeidzot pasmaidīja. Ledus acumirklī izkusa, un visi atviegloti uzelpoja.

- Pūķis eksistē, tā nav tikai leģenda; man žēl, bet jūs nevarēsiet to redzēt, karalis runāja ļoti stingri, ko līdz tam nebija darījis.

- Kaut kur lasīju, ka šī svētā statuete atrodas kādā nocietinātā Tibetas klosterī. Reizumis prātoju, kas gan ar to notika pēc ķīniešu iebrukuma… Judīte Kinska turpināja.

Keita nodomāja, ka neviens cits neuzdrošinātos tur­pināt šo tematu. Šī sieviete bija ļoti pārliecināta par sevi un uz karali atstāto iespaidu.

- Svētais pūķis simbolizē mūsu tautas garu. Tas nekad nav pametis mūsu karaļvalsti, valdnieks paskaidroja.

- Atvainojiet, Jūsu Majestāte, es nebiju pienācīgi informēta. Ir tikai loģiski, ka tas atrodas šai pilī kopā ar jums, Judīte Kinska sacīja.

- Iespējams, karalis atbildēja, pieceļoties kājās, lai dotu zīmi, ka tikšanās ir beigusies.

International Geographic ekspedīcijas dalībnieki atvadījās ar dziļiem reveransiem un izgāja no zāles atmuguriski, tikai Keita Kolda bija tā sapinusies saron­gā, ka viņai neatlika nekas cits kā pacelt to līdz ceļiem un klupšus krišus doties prom, pagriežot viņa majestā­tei muguru.

Karaļa leopards Cevangs sekoja Nadjai līdz pat pils durvīm, berzēja purnu pret meitenes roku, tomēr neiz­laida no acīm Aleksandru.

- Neskaties uz viņu, Jaguār. Viņš ir greizsirdīgs… meitene smējās.