Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

15 Klints

Pirms nogādāt meitenes ielejā, Tensings nolēma maz­liet iestiprināties un atpūsties. Dils Bahadūrs sprieda, ka miltu un tauku nav tik daudz, lai pietiktu visiem, tomēr viņš savu mazumiņu pārtikas piedāvāja Pemai un pārējām meitenēm, kuras jau vairākas stundas neko nebija ēdušas. Tensings lika sakurt ugunskuru, lai va­rētu uzvārīt ūdeni tējai un izkausēt jaka taukus. Tikko tas bija izdarīts, mūks iebāza roku savas tunikas krokās, kur parasti nēsāja ubaga tarbu, un, visiem par brīnu­mu, gluži kā burvis sāka vilkt laukā graudus, ķiplokus, žāvētus dārzeņus un citu ēdmanu.

- Tas jau atgādina Jaunās Derības stāstu par to, kā Jēzus ar četriem maizes klaipiem pabaroja veselu pulku ļaužu, apbrīnas pilns noteica Aleksandrs.

- Mans skolotājs ir ļoti svēts. Šī nav pirmā reize, kad viņš dara brīnumus, princis sacīja un ar dziļu cieņu paklanījās lamam.

- Iespējams, tavs skolotājs nav nemaz tik svēts, cik veiklām rokām, Dil Bahadūr. Bandītu alā bija pilns ar pārtiku, ko nevarēja laist zudumā, lama atbildēja un arī paklanījās.

- Mans skolotājs to nozaga! māceklis neticīgi iesau­cās.

- Nu, sacīsim, ka tavs skolotājs drīzāk to aizņē­mās… Tensings piebilda.

Jaunieši apjukuši saskatījās un sāka smieties. Šī jaut­rības eksplozija ļāva izgaist milzīgajam nemieram un bailēm, ko viņi bija piedzīvojuši pēdējās dienās. Jautrība bija lipīga, un drīz vien visi neapturamā smieklu lēkmē vārtījās pa zemi, bet lama tikmēr maisīja katliņu ar tsampu un laipni ielēja tēju, saglabājot savu allaž mie­rīgo sejas izteiksmi.

Beidzot jaunieši nomierinājās, bet, kad skolotājs pa­sniedza pieticīgās vakariņas, atkal sāka locīties smieklos.

- Varbūt jūs rimsieties un noklausīsieties manu plānu… noteica Tensings, nezaudējot pacietību.

Smiekli uzreiz pārtrūka. Lama bija izdomājis, kā nolaist meitenes lejā pa klinti. Viņi piegāja pie klints malas un palika bez elpas: tā bija apmēram astoņdesmit metrus augsta vertikāla siena.

- Skolotāj, šeit neviens nekad nav kāpis lejā, Dils Bahadūrs sacīja.

- Iespējams, ir pienācis brīdis, lai kāds to izdarītu pirmo reizi, Tensings atbildēja.

Meitenes sāka raudāt, vienīgi Pema ne, jau no paša sākuma pārējām rādīdama piemēru, un Nadja, kas tūdaļ pat nosprieda, ka labāk mirs bandītu rokās vai no aukstuma kādā virsotnes ledājā, nekā laidīsies lejā šai bezdibenī. Tensings skaidroja: ja izmantos īsāko ceļu, meitenes nokļūs kādā ielejas ciemā un varēs saukt palīgā, vēl pirms iestājusies nakts. Citādi viņi bija iesprostoti šeit augšā un draudēja briesmas, ka atlikušie Skorpiona bandas vīri viņus atradīs. Bija nepieciešams nogādāt meitenes atpakaļ mājās un brīdināt ģenerāli Mijaru Kunglungu, lai viņš dodas uz nocietināto klos­teri atbrīvot karali, pirms valdnieks vēl nav nogalināts. Savukārt viņš pats un Dils Bahadūrs dosies ceļā, lai nokļūtu Centhandzingā pēc iespējas ātrāk.

Aleksandrs diskusijā nepiedalījās, bet sāka pārdomāt uzdevumu. Ko šādā situācijā darītu viņa tēvs? Džons Kolds noteikti atrastu veidu, lai ne tikai nolaistos lejā, bet tiktu arī atpakaļ. Tēvs bija kāpis arī stāvākos kalnos nekā šis, turklāt darījis to ziemas vidū, dažkārt tikai sportiskas intereses pēc, bet citreiz, lai palīdzētu cil­vēkiem, kas cietuši negadījumos un iesprostoti kalnos. Džons Kolds bija piesardzīgs cilvēks, tomēr nekādas briesmas viņu nevarēja aizkavēt, ja bija jāglābj dzīvība.

- Izmantojot savu alpīnista inventāru, es varu nokāpt lejā, puisis sacīja.

- Cik augsta īsti ir šī klints? Nadja jautāja, pat nepaskatoties uz leju.

- Ļoti augsta. Manas virves nav tik garas, tomēr te ir daži terasveida izvirzījumi, kas ļaus nokāpt pakāpe­niski, Aleksandrs skaidroja.

- Varbūt tā varētu darīt, Tensings noteica. Viņš bija redzējis, kā Aleksandrs izceļ no dziļās plaisas Nadju, un spēja iztēloties šo drosmīgo plānu.

- Tas ir ļoti riskanti, bet, ja paveiksies, es varētu tikt lejā. Bet kā mēs nolaidīsim lejā meitenes, kurām nav nekādas kalnos kāpšanas pieredzes? Aleksandrs jautāja.

- Iespējams, ka mums šī iespēja ienāks prātā… lama atbildēja un tūdaļ pat lūdza mirkli klusuma, lai varētu lūgties, jo kopš brīža, kad viņš to bija darījis pēdējo reizi, bija pagājušas daudzas stundas.

Kamēr Tensings, sēdot uz klints, meditēja, pavērsis seju pret bezgalīgajām debesīm, Aleksandrs mērīja vir­ves, skaitīja āķus, izmēģināja iekāres, prātoja par iespē­jām un pārrunāja ar princi labāko veidu, kā īstenot šo riskanto manevru.

- Ja mums vismaz būtu pūķis! Dils Bahadūrs nopūtās.

Viņš draugiem pastāstīja, ka karaļvalstī pastāv sena

pūķu gatavošanas māksla tie bija putna formas vei­dojumi no zīda ar diviem spārniem. Daži bija tik lieli un stingri, ka varēja noturēt pat cilvēku. Tensings bija šā sporta veida eksperts un bija to iemācījis arī Dilam. Princis atcerējās savu pirmo lidojumu pirms pāris gadiem, kad, ceļojot uz kādu klosteri, bija pārlidojis no viena kalna uz otru, izmantojot gaisa straumes, kas ļāva vadīt trauslo pārvietošanās līdzekli, kamēr seši mūki turēja pūķi garā saitē.

- Daudzi droši vien tā dabūjuši galu… Nadja sprieda.

- Jā, nav tik viegli, kā izskatās, princis apliecināja.

- Pūķi droši vien ir līdzīgi planieriem, Aleksandrs iestarpināja.

- Lidmašīna ar zīda spārniem… Nedomāju, ka es vēlētos ko tādu izmēģināt, Nadja sacīja un jutās atvieglota, ka pūķa nav pa rokai.

Tensings lūdza, lai nepūš vējš, jo tad nolaišanās pa klinti nebūtu iespējama. Viņš lūdza arī, lai amerikāņu zēnam būtu nepieciešamā pieredze un izlēmība, bet pārējiem netrūktu drosmes.

- No šejienes ir grūti aprēķināt klints augstumu, skolotāj Tensing. Ja manas virves sniegsies līdz tai šaurajai terasītei, ko var redzēt tur lejā, tad varēšu to paveikt, Aleksandrs apliecināja.

- Un meitenes?

- Es viņas nolaidīšu lejā pa vienai.

- Visas, izņemot mani, Nadja stingri noteica.

- Mēs ar Nadju vēlamies iet uz klosteri kopā ar jums un Dilu Bahadūru, Aleksandrs sacīja.

- Un kurš tad aizvedīs meitenes līdz ielejai? lama gribēja zināt.

- Varbūt cienījamais skolotājs ļaus to darīt man… Pema ierosināja.

- Piecas meitenes vienas pašas? Dils Bahadūrs viņu pārtrauca.

- Un kāpēc gan ne?

- Tā ir tikai tava izvēle, Pema, Tensings sacīja un ar patiku aplūkoja meitenes zeltīto auru.

- Iespējams, ka ikviens no jums to varētu izdarīt labāk nekā es, tomēr, ja vien skolotājs dod man atļauju un atbalsta mani ar savām lūgšanām, varbūt savu darba daļu spēšu izdarīt, kā nākas, meitene piebilda.

Dils Bahadūrs nobālēja. Ar pirmās mīlestības aklo pārliecību viņš bija nolēmis, ka Pema viņam šai pasaulē ir vienīgā sieviete. Apstāklis, ka nevienu citu viņš lāgā nepazina, šoreiz netika ņemts vērā. Jauneklis baidījās, ka meitene varētu nokrist no klints vai apmaldīties un nokļūt ienaidnieku nagos, ja viņai izdosies nolaisties no klints dzīvai un veselai. Šai apkārtnē dzīvoja tīģeri, un nevarēja aizmirst arī par Skorpiona sektas vīriem.

- Tas ir ļoti bīstami, viņš sacīja.

- Varbūt mans māceklis ir nolēmis meitenes pava­dīt? Tensings jautāja.

- Nē, skolotāj, man jāpalīdz atbrīvot karalis, nolai­dis skatienu un sakaunējies princis nomurmināja.

Lama aizveda viņu gabaliņu nostāk, kur sacīto neva­rēja dzirdēt citi.

- Tev viņai ir jāuzticas. Tai meitenei ir tikpat dros­mīga sirds kā tev, Dil Bahadūr. Ja karma jums lēmusi palikt kopā, tas notiks jebkurā gadījumā. Ja ne, tad nekas no tā, ko tu darīsi, nemainīs dzīves plūdumu.

- Skolotāj, es nekad neesmu teicis, ka vēlos palikt kopā ar viņu!

- Varbūt nemaz nav nepieciešams, lai tu to teiktu, Tensings pasmaidīja.

Aleksandrs nolēma izmantot vēl atlikušo gaišo laiku, lai sagatavotu ceļu nākamajai dienai. Vispirms vajadzēja pārliecināties, ka ar divām piecdesmit metru garajām virvēm ir iespējams paveikt iecerēto. Viņš pusstundu skaidroja pārējiem klintīs kāpšanas pamatprincipus, sākot ar jostas iekaru uzvilkšanu, līdz kustībām, ar kurām varēja padarīt virvi mazāk nospriegtu un pavilkt to. Otru virvi izmantoja drošināšanai. Aleksandram tā nebija nepieciešama, tomēr bez drošības virves nevarēja iztikt, ja gribēja nolaist lejā meitenes.

- Tagad es nokāpšu lejā līdz terasei un izmērīšu attā­lumu līdz klints pakājei, puisis paziņoja, piestiprinājis virvi un uzvilcis iekāres.

Visi ar lielu interesi vēroja viņa darbošanos, tikai ne Nadja, jo nespēja ieskatīties bezdibenī. Tensingam, kurš visu dzīvi kā kobra bija ložņājis pa Himalajiem, Aleksandra tehnika šķita apburoša. Viņš pārsteigts pētī­ja izturīgo un vieglo virvi, metāla āķus, drošības siksnas un iekāres. Pārsteigtais lama noskatījās, kā puisis atva­dās un, iesēdies iekarēs, laižas tukšumā. Viņš ar kājām atspērās pret vertikālo klints sienu un ar rokām lēni atbrīvoja virvi, katru reizi bez redzamas piepūles nolai­žoties trīs līdz piecus metrus zemāk. Nepagāja ne piecas minūtes, kad Aleksandrs jau stāvēja uz šaurās klinšu terases. No augšas viņš izskatījās niecīgs. Puisis bija lejā apmēram pusstundu un ar otru, pie jostas saritinā­to virvi mērīja augstumu līdz klints pakājei. Lai tiktu augšā, nācās piepūlēties daudz vairāk nekā nolaižoties, tomēr tas tik un tā nebija pārlieku grūti. Klints virsotnē puisi sagaidīja ar aplausiem un prieka saucieniem.

- Skolotāj Tensing, to ir iespējams izdarīt, terase ir pietiekami plata un stabila, uz tās varēs satilpt piecas meitenes un arī es. Virve sniedzas līdz apakšai, un domāju, ka varēšu iemācīt meitenēm lietot iekāres. Tomēr ir kāda problēma, Aleksandrs sacīja.

- Kāda tad?

- Uz terases man būs nepieciešamas divas virves, jo meitenes nevar laist lejā bez drošināšanas. Vienai no virvēm piestiprina iekāres, otru ar īpašu aparātu, ko es jau uzstādīju, piestiprina pie klintīm, un tā ļaus man palīdzēt meitenēm pamazām nolaisties zemē. Otra virve ir pilnīgi nepieciešama, ja kāda meitene zaudē kontroli vai gadās kāda cita kļūme. Tā kā viņām nav nekādas kalnos kāpšanas pieredzes, bez nodrošinājuma meitenes to nevar darīt.

- Es visu saprotu, taču mums ir divas virves. Kāda tad ir problēma?

- Mēs tās izmantosim, lai nokļūtu līdz terasei. Pēc tam jūs abas virves atbrīvosiet, lai es tās varētu nostip­rināt uz terases un meitenes nokļūtu līdz klints pakājei. Kā gan es tikšu atpakaļ augšā, ja abas virves atradīsies uz terases? Bez palīdzības es nevaru uzrāpties pa ver­tikālu sienu. Būtu nepieciešamas vairākas stundas, lai to varētu izdarīt pat ļoti pieredzējis kalnos kāpējs, bet nedomāju, ka esmu uz ko tādu spējīgs. Tas nozīmē, ka mums nepieciešama trešā virve, Aleksandrs skaidroja.

- Vai arī kāds tievāks striķītis, lai uzvilktu augšā vienu no virvēm, Dils Bahadūrs piebilda.

- Tieši tā.

Viņiem nebija piecdesmit metru gara striķa. Pirmā doma, protams, bija, sagriezt apģērbu smalkās strēme­lēs, taču viņi ātri vien saprata, ka šai klimatā nebija iespējams palikt puskailam no aukstuma varēja no­mirt. Nevienai no meitenēm nebija nekā cita kā vien plāna zīda saronga un jaciņa. Tensings domāja par jaka vilnas saišu rituļiem, kas atradās alā ļoti tālu no šejie­nes, bet vairs nebija laika iet tiem pakaļ.

Tikmēr saule jau bija norietējusi, un debesis krāsojās tumši zilas.

- Ir ļoti vēls. Pienācis laiks sagatavoties vairāk vai mazāk ērtai naktsguļai. Paskatīsimies, kas mums ienāks prātā rīt no rīta, lama sacīja.

- Tam striķim, kas mums nepieciešams, nav jābūt pārlieku izturīgam, vai ne? Pema pavaicāja.

- Nē, tomēr tam jābūt pietiekami garam. Mēs to izmantosim tikai vienas virves uzvilkšanai, Aleksandrs atbildēja.

- Iespējams, ka mēs to varam pagatavot… meitene prātoja.

- No kā?

- Mums visām ir gari mati. Varam tos nogriezt un sapīt.

Meiteņu sejās parādījās neslēpta baiļu izteiksme. Viņas apķēra ar rokām galvu un glāstīja savus garos matus, kas sniedzās līdz jostasvietai. Aizliegtās karaļ­valsts sievietes matiem šķēres nekad nepieskārās, jo tos uzskatīja par skaistuma un sievišķības simbolu. Neprecētās sievietes matus nēsāja izlaistus un iesmaržinātus ar muskusu un jasmīnu; precētās matus iezieda ar mandeļu eļļu un no pīnēm veidoja sarežģītas frizūras, ko rotāja ar sudraba, tirkīza, dzintara un koraļļu mat­adatām. Tikai mūķenes atteicās no savas galvasrotas un visu mūžu dzīvoja ar skūtu galvu.

- Iespējams, no katras meitenes varētu iegūt apmē­ram divdesmit tievu bizīšu. Sareizinot ar pieci, jau ir simts. Ja pieņemam, ka katra no tām ir apmēram piec­desmit centimetrus gara, tad iegūstam piecdesmit met­rus matu. Varbū no maniem matiem iznāk pat divdesmit četras bizītes, tad striķis būs vēl garāks, Pema skaidroja.

- Man arī ir mati, Nadja piedāvāja.

- Tie ir pārāk īsi, nedomāju, ka tavi mati šoreiz derēs, nopētījusi draudzeni, Pema atbildēja.

Viena no meitenēm sāka nevaldāmi raudāt. Nogriezt matus tai šķita pārāk liels upuris. Pema apsēdās viņai līdzās un mēģināja saudzīgi pārliecināt, ka mati ir mazāk svarīgi nekā visu klātesošo dzīvība un karaļa drošība; turklāt tie tik un tā ataugs.

- Kā gan es tikmēr varēšu iziet cilvēkos? meitene šņukstēja.

- Ar milzu lepnumu, jo būsi piedalījusies mūsu zemes glābšanā no Skorpiona sektas, Pema atbildēja.

Kamēr princis un Aleksandrs devās meklēt saknes un izžuvušus dzīvnieku mēslus, lai varētu aizkurt nelielu ugunskuru, kas pa nakti ļautu kaut drusku sasildīties, Tensings apskatīja Nadjas ievainojumu un pārsēja to. Lama šķita apmierināts: plecs vēl neizskatījās gluži labi, tomēr jau bija vesels un Nadjai netraucēja.

Lai nogrieztu matus, Pema izmantoja Aleksandra kabatas nazi. Apjukušais Dils Bahadūrs nespēja noska­tīties viņam šī darbība šķita ļoti intīma un gandrīz vai sāpīga. Zīdainajiem matiem krītot, parādījās meitenes garais kakls un trauslais pakausis, viņas skaistums mai­nījās, un tagad Pema izskatījās pēc pusaugu puišeļa.

- Nu es varu ubagot kā mūķene, viņa smējās, norā­dot uz prinča tuniku un kailo galvu, kur vēl slējās dažas matu šķipsnas.

Pārējās meitenes paņēma kabatas nazi un nogrieza matus cita citai. Pēc tam visas sasēdās aplī un pina smalku, melnu un mirdzošu virvi, kas smaržoja pēc muskusa un jasmīniem.

Visi atpūtās, cik nu šaurais klinšu patvērums ļāva. Zelta pūķa karaļvalstī neatzina dažāda dzimuma cil­vēku fizisku kontaktu, tomēr tonakt nācās pārkāpt šo aizliegumu, jo bija ļoti auksts, nevienam nebija vairāk apģērba kā tas, kas mugurā, un vēl divas mūku atnestās jaku ādas. Tensings un Dils Bahadūrs bija dzīvojuši kal­nos un spēja paciest aukstumu daudz labāk nekā pārē­jie. Viņi bija pieraduši arī atteikties no ērtībām, tāpēc meitenēm atdeva jaku ādas un lielākās ēdiena porcijas. Tā kā Aleksandrs nevēlējās atpalikt no abiem vīriešiem, tad sekoja viņu piemēram, kaut arī puiša vēders aiz izsalkuma rūca. Tāpat viņš mazītiņos gabaliņos sadalīja mugursomas dibenā atrasto šokolādes tāfelīti.

Ceļabiedriem bija ļoti maz kurināmā, tāpēc uguns nedrīkstēja būt pārāk spēcīga. Tomēr vārgās liesmas deva zināmu drošību. Tās vismaz aizbaidīja kalnos dzī­vojošos tīģerus un sniega leopardus. Kādā traukā viņi sasildīja ūdeni un pagatavoja tēju ar taukiem un sāli, kas palīdzēja pārciest skarbo nakti.

Ceļabiedri gulēja, saspiedušies kopā un kā kucēni sildot cits citu, no vēja viņus aizsargāja apkārtējās klintis. Aiz bailēm no skolotāja smaidīgā skatiena Dils Bahadūrs neuzdrošinājās iekārtoties Pemas tuvumā, lai cik ļoti viņam būtu gribējies. Puisis aptvēra, ka bija izvairījies pastāstīt meitenei, ka karalis ir viņa tēvs un viņš pats nav parasts mūks. Viņam šķita, ka tagad ne­bija piemērots brīdis, lai to darītu, tomēr šī noklusēšana likās kā meli. Aleksandrs, Nadja un Boroba iekārtojās cieši līdzās un dziļā miegā nogulēja līdz pat brīdim, kad virs apvāršņa parādījās pirmais rītausmas stars.

Tensings vadīja rīta lūgšanu, un viņi visi korī vairākas reizes noskaitīja Om mani padme hum. Viņi nezemojās nevienai dievībai, jo Buda bija cilvēks, kurš sasniedzis apgaismību vai augstāko sapratni; kā pozitīvas enerģi­jas starus ceļabiedri savas lūgšanas sūtīja bezgalīgajā Visumā un pār visu valdošajam garam. Aleksandrs bija audzis agnostiskā ģimenē, kurā netika piekopta neviena reliģija, un viņu pārsteidza, ka Aizliegtajā karaļvalstī pat ikdienišķākās darbības bija dievišķas jēgas caurvītas. Reliģija šai valstī bija dzīvesveids, jo katrā cilvēkā mita buda. Aleksandru pārsteidza degsme, ar kādu viņš atkārtoja mantru.

Lama svētīja ēdienu un izdalīja to, kamēr Nadja iznē­sāja siltu tēju.

- Iespējams, šī būs skaista diena saulaina un bez vēja, nopētījis debesis, Tensings paziņoja.

- Ja vien cienījamais skolotājs tā lemtu, varbūt mēs varētu sākt iet pēc iespējas ātrāk, jo ceļš līdz ielejai ir tāls, Pema sacīja.

- Ja vien nedaudz veiksies, domāju, ka pēc nepilnas stundas jūs jau būsiet lejā, Aleksandrs sacīja, kārtojot aprīkojumu.

Brīdi vēlāk vini sāka nolaišanos. Aleksandrs uzvilka iekāres un kā kukainis pāris minūtēs nolaidās līdz tera­sei, kas atradās vertikālās sienas vidū. Pema paziņoja, ka vēlas pirmā sekot puisim. Dils Bahadūrs uzvilka augšā virvi un uzlika Pemai iekāres, vēlreiz paskaidro­jot, kā darbojas mehānisms.

- Tev jālaižas lejā pamazām. Ja gadās kādi sarežģīju­mi, nebīsties, es tevi turēšu otrā virvē, kamēr tu atkal atgūsi ritmu, skaidrs? viņš sacīja.

- Iespējams, tev nevajadzētu skatīties uz leju. Mēs tevi turēsim ar savām domām, Tensings piebilda, un pagāja pāris soļu nostāk, lai varētu koncentrēties un nosūtīt Pemai mentālo enerģiju.

Dils Bahadūrs aplika sev ap vidu virvi, kas klints plaisā bija nostiprināta ar metāla āķi, un ar zīmēm rādīja Pemai, ka ir gatavs. Meitene tuvojās kraujai un pasmaidīja, lai apslēptu pēkšņo panikas lēkmi.

- Ceru, ka mēs vēl redzēsimies, Dils Bahadūrs nočuk­stēja, vairāk neuzdrošinoties bilst ne vārda, jo nevēlējās atklāt, ka ir iemīlējies meitenē no pirmā acu skatiena.

- Es arī ceru. Es lūgšos un ziedošu, lai karalis izglāb­tos… Sargi sevi, meitene aizkustināta atbildēja.

Pema uz brīdi pievēra acis, ielika savu dvēseli debesu rokās un metās tukšumā. Viņa vairākus metrus krita kā akmens, līdz iemanījās kontrolēt virvi, nospriegojot mehānismu. To apguvusi, meitene ritmiski turpināja laisties zemāk un jutās arvien drošāka par sevi. Viņa ar kājām atbalstījās pret klinti un atgrūdās no tās. Pemas tunika plandījās vējā, un no augšas viņa izskatījās pēc sikspārņa. Ātrāk nekā varēja gaidīt viņa izdzirdēja Alek­sandra balsi, kas teica, ka atlicis vēl pavisam nedaudz.

- Lieliski! puisis iesaucās, satverdams Pemu.

- Un tas ir viss? Kad man beidzot iepatīkas, tas jau ir galā, atbildēja Pema.

Terase bija ļoti šaura un uz āru izvirzīta, tāpēc kārtīga vēja pūsma būtu viņus notraukusi, tomēr, kā Tensings jau paredzēja, laika apstākļi šoreiz bija labvēlīgi. Iekāres atkal uzvilka augšā un uzlika citai meitenei. Viņu bija pārņēmušas šausmas un arī meitenes raksturs nebija tik stiprs kā Pemai, tomēr lama ar savām hipnotizējošām acīm viņu cieši uzlūkoja un centās nomierināt. Cita pēc citas visas četras meitenes nolaidās uz terases bez īpašām problēmām, jo katru reizi, kad kāda apstājās vai pārāk strauji krita, Dils Bahadūrs viņu noturēja drošības virvē. Kad visas beidzot stāvēja uz šaurās terases, bija grūti kustēties, jo viegli varēja iekrist bezdibenī. Aleksandrs to jau paredzēja, tāpēc iepriekšējā dienā bija ierīkojis vai­rākus āķus. Viņi bija gatavi sākt otro nolaišanās posmu.

Dils Bahadūrs atbrīvoja abas virves, Aleksandrs vēl­reiz atkārtoja šo pašu operāciju un no terases nolaida meitenes līdz klints pakājei. Šoreiz Pemu lejā neviens nesatvēra, bet viņa jau bija guvusi pašpārliecību un laidās lejā bez kavēšanās. Mazliet vēlāk meitenei sekoja pārējās.

Aleksandrs pamāja viņām atvadas un no visas sirds vēlēja, lai šīs četras trauslās, svētku laikā sagūstītās mei­tenes zeltītās sandalēs un mūka drānās tērpusies Pema atrastu ceļu līdz tuvākajam ciemam. Viņš noskatījās, kā meitenes dodas ielejas virzienā, pārvēršas par maziem punktiņiem un pēc tam pazūd pavisam. Zelta pūķa karaļ­valstī bija tikai daži automašīnām paredzēti ceļi, un daudzi no tiem lietus vai sniega vētru laikā kļuva neizbraucami, tomēr pašlaik nebija nekādu sarežģījumu. Ja meitenes atradīs ceļu, kāds spēkrats viņas noteikti uzņems.

Aleksandrs deva zīmi, un Dils Bahadūrs nometa lejā garu, melnu matu bizi ar galā piesietu akmeni. Tas nokrita uz terases, un Aleksandrs satvēra striķi. Viņš saritināja vienu no virvēm un piekāra to sev pie jostas, pēc tam otru virvi piesēja pie bizes un ar zīmēm rādīja, ka ir gatavs. Dils Bahadūrs uzmanīgi vilka bizi augšup, līdz satvēra virves galu un piesēja to pie viena no āķiem, ko Aleksandrs bija norādījis pirms kāpšanas lejup.