Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

11 Totēma dzīvnieks jaguārs

Tunkhalas pilsētā valdīja apjukums. Policisti nopra­tināja vai pusi pilsētas iedzīvotāju, tikmēr zaldātu vie­nības devās uz valsts iekšieni ar džipiem un arī zirgiem, jo neviens riteņu transports nevarēja pievārēt gandrīz vertikālās kalnu takas. Pie reliģiskām statujām pulcējās mūki ar ziedu, rīsa un vīraka ziedojumiem. Tempļos skanēja trompetes un visās malās plīvoja lūgšanu karo­dziņi. Pirmo reizi kopš ieviešanas televīzija raidīja visu dienu, tūkstošiem reižu atkārtojot vienu un to pašu ziņu un rādot pazudušo meiteņu fotogrāfijas. Upuru mājās nebija adatai vietas, kur nokrist: draugi, radinieki un kaimiņi ieradās izteikt līdzjūtību, nesot līdzi ēdienu un uz papīra uzrakstītas lūgšanas, kuras sadedzināja reli­ģisko attēlu priekšā.

Keitai Koldai izdevās pa telefonu sazināties ar Ame­rikas Savienoto Valstu vēstniecību Indijā, lai lūgtu atbalstu, tomēr rakstniece īpaši neticēja, ka palīdzība varētu ierasties laikus, ja vien tā tiešām tik tālu nokļūtu. Funkcionārs, kurš viņu uzklausīja, sacīja, ka Aizliegtā karaliste neatrodas viņa jurisdikcijā, savukārt

Nadja Santosa nav Amerikas Savienoto Valstu, bet gan Brazīlijas pilsone. To visu noklausoties, rakstniece nolēma kļūt par ģenerāļa Mijara Kunglunga ēnu. Šā vīra rīcībā atradās visi valsts militārie resursi, un Keita nebija ar mieru pieļaut, ka tie kaut brīdi tiek izmantoti nelietderīgi. Viņa ar vienu rāvienu atbrīvojās no sarongas, ko bija nēsājusi visas šīs dienas, un atkal tērpās ierastajās ceļotājas drēbēs, iekāpa ģenerāļa džipā, un neviens viņu nevarēja atrunāt.

- Jūs un es, mēs dosimies pārgājienā, rakstniece pazi­ņoja pārsteigtajam ģenerālim, kurš nesaprata visus viņas teiktos vārdus, tomēr ļoti labi nojauta viņas nodomus.

- Tu, Aleksandr, paliksi Tunkhalā, jo Nadja ar tevi sazināsies, ja vien spēs to izdarīt. Piezvani vēlreiz uz vēstniecību Indijā, Keita Kolda izrīkoja mazdēlu.

Alekss nespēja nosēdēt klēpī saliktām rokām, tomēr viņš lieliski saprata, ka vecmāmiņai ir taisnība. Puisis devās uz viesnīcu, kur bija telefona aparāts, un dabūja sarunu ar vēstnieku, kurš bija mazliet laipnāks par ierēdni, bet gluži tāpat nespēja apsolīt neko konkrētu. Aleksandrs runāja ar žurnāla International Geographic redakciju Vašingtonā. Gaidot viņš izveidoja sarakstu ar visiem, pat pašiem niecīgākajiem datiem, kuri varētu dot kādu apjausmu par notikušo.

Domājot par Ērgli, puisim trīcēja rokas. Kāpēc gan Skorpiona sekta bija izvēlējusies tieši viņu? Kāpēc viņi riskēja, nolaupot ārzemnieci, kas, bez šaubām, varēja izraisīt starptautisku skandālu? Ko nozīmēja Bruņneša Teksa klātbūtne svētkos? Kādēļ amerikānis bija maskē­jies? Vai tiešām zem citām maskām slēpās zilie kaujinieki, kā bija šķitis Ērglei? Šie un tūkstošiem citu jautājumu maisījās Aleksandram pa galvu, arvien vairojot viņa izmisumu.

Ja vien varētu atrast Bruņneša Teksu, viņš sprie­da, būtu iespējams sataustīt diega galu, kas aizvestu līdz Nadjai, bet tagad puisis pat nezināja, ar ko sākt. Meklējot jelkādu risinājumu, viņš uzmanīgi pārdomāja ikvienu ar šo vīru pārmīto vārdu un Sarkanā cietokšņa pagrabos Indijā dzirdēto sarunu. Pēc tam Alekss pierak­stīja savus secinājumus.

- Bruņneša Teksam ir kāds sakars ar Skorpiona sektu.

- Brunneša Teksam nav nekāda labuma no meiteņu nolaupīšanas. Tas nav viņa uzdevums.

- Viņš varētu nodarboties ar narkotiku kontrabandu.

- Narkotiku kontrabandas operācijai nav nekāda sakara ar meiteņu nolaupīšanu, jo tā pievērstu pārāk lielu uzmanību.

- Līdz pat šim brīdim zilie kaujinieki nekad nav sagūstījuši Aizliegtās karaļvalsts meitenes. Viņiem droši vien ir kāds nopietns iemesls, lai to darītu.

- Šis iemesls var būt vēlme piesaistīt pastiprinātu uzmanību un mazināt policijas un bruņoto spēku mod­rību.

- Ja tas tiešām tā ir, tad operācijas mērķis ir pavisam cits. Kāds? Kāds būs nākamais trieciens?

Aleksandrs sprieda, ka viņa secinājumi nevieš daudz skaidrības viņš gāja riņķiem apkārt.

Ap diviem pēcpusdienā piezvanīja vecmāmiņa Keita, kas atradās kādā ciemā divu stundu brauciena attālumā no galvaspilsētas. Meiteņu meklējumos ģenerāļa Mijara Kunglunga zaldāti bija pārskatījuši visus ciematus, tempļus, klosterus un mājas. Nebija jaunu ziņu, tomēr bija skaidrs, ka baisie zilie kaujinieki joprojām atrodas valstī. Vairāki zemnieki tālumā bija redzējuši melnā tērptus jātniekus.

- Kādēļ gan viņi meklē tur? Ir taču pilnīgi skaidrs, ka kaujinieki neslēpjas šādās vietās! Aleksandrs iesaucās.

- Mēs sekojam ikvienam pavedienam, dēls. Zaldāti pārķemmē arī kalnus, Keita skaidroja.

Puisis atcerējās kaut kur dzirdējis, ka Skorpiona sekta labi zina visas Himalaju pārejas. Šie vīri noteikti slēpjas visnepieejamākās vietās.

Jaunietis nolēma, ka nevar vienkārši sēdēt viesnīcā un gaidīt. "Mani taču sauc Aleksandrs, kas nozīmē "cil­vēku aizstāvis"," viņš murmināja un bija pilnīgi pārlie­cināts, ka vārda nozīme ietver arī sieviešu aizsargāšanu. Puisis uzvilka jaku un alpīnistu zābakus tos pašus, ko parasti lietoja kopā ar tēvu, kāpjot Kalifornijas klintīs, saskaitīja naudu un devās meklēt zirgu.

Viņš tikko bija izgājis no viesnīcas, kad netālu no durvīm ieraudzīja zemē guļošu Borobu. Aleksandrs noliecās dzīvnieciņu pacelt un skaļi iekliedzās, jo domā­ja, ka pērtiķītis ir miris, tomēr, tikko puisis bija viņam pieskāries, Boroba atvēra acis. Glāstot un murminot pērtiķīša vārdu, Aleksandrs aiznesa viņu uz virtuvi, kur sadabūja augļus. Borobam ap muti bija putas, acis piesārtušas un ķermenītis nobrāzumiem klāts, bet uz ķepiņām asiņainas brūces. Viņš izskatījās pilnīgi zau­dējis spēkus, tomēr, apēdis banānu un padzēries ūdeni, mazliet atguvās.

Vai tu zini, kur ir Nadja? Aleksis jautāja, tīrot Borobas brūces, tomēr nespēja saprast ne pērtiķīša klie­dzienus, ne žestus.

Alekss nožēloja, ka nav iemācījies saprasties ar Borobu. To viņš būtu varējis izdarīt, kad viņi trīs nedē­ļas pavadīja Amazones džungļos, un Nadja vairākas reizes piedāvāja draugam iemācīties pērtiķu valodu, kura sastāv tikai no nedaudzām skaņām un kuru, pēc Nadjas domām, var iemācīties ikviens. Aleksandram tas nešķita svarīgi, puisis domāja, ka viņiem nebija daudz ko teikt, turklāt vienmēr tuvumā bija arī Nadja, kura sacīto varēja pārtulkot. Un tagad dzīvnieciņam noteikti bija pati svarīgākā informācija pasaulē!

Puisis apmainīja kabatas lukturīša baterijas un ielika to mugursomā kopā ar pārējo kalnos kāpšanas ekipēju­mu. Soma bija smaga, tomēr pietika tikai uzmest acis kalniem, kas apjoza pilsētu, lai saprastu, ka to ņemt līdzi ir nepieciešams. Aleksandrs launagā ieēda augļus, maizi un sieru, pēc tam tajā pašā viesnīcā aizņēmās vienu no vairākiem zirgiem izplatītāko transporta līdzekli pil­sētā. Viņš vairākas reizes bija jājis, kad ar ģimeni vasa­rās ciemojās pie mātes vecākiem, tomēr tur apkārtne bija līdzena. Puisis sprieda, ka zirgam noteikti ir piere­dze, kuras trūka viņam pašam, lai tiktu augšā stāvajos kalnos. Viņš iekārtoja Borobu sev azotē, atstājot ārā tikai dzīvnieciņa galvu un priekšķepiņas, un aulekšiem vien devās pērtiķīša norādītajā virzienā.

Kad sāka satumst un kļuva vēsāks, Nadja saprata, ka situācija ir bezcerīga. Pēc tam kad bija nosūtījusi pēc palīdzības Borobu, viņa pati no augšas uzmanīja stāvo nogāzi. Krāšņā augu valsts, kas bija redzama Aizliegtās karalistes ielejā un pakalnos, augstāk kalnos pilnīgi izzuda. Tas ļāva daudzmaz sekot līdzi zilo vīru pārvieto­šanās maršrutiem bandīti devās meiteni meklēt uzreiz pēc tam, kad bija atklājuši viņas prombūtni. Viens no viņiem nokāpa līdz vietai, kur kaujinieki bija atstājuši zirgus, un droši vien brīdināja pārējos. Spriežot pēc pārtikas un zirglietām, Nadja nešaubījās, ka kalnos bija vēl arī citi kaujinieki, kaut arī to skaitu nebija iespējams noteikt.

Pārējie Skorpiona sektas cīnītāji pārstaigāja alas apkārtni un sagūstītās meitenes atstāja rētainā sievišķa uzraudzībā. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņi iedomājās uzkāpt līdz kalna virsotnei. Nadja saprata, ka nevar palikt šai vietā, jo citādi sekotāji ātri vien viņu atradīs. Meitene paskatījās apkārt un nevarēja aizturēt dusmu kliedzienu. Te bija daudzas vietas, kur paslēpties, tomēr bija arī ļoti viegli apmaldīties. Visbeidzot viņa izvēlējās kādu dziļu, kalnos izgrauztu plaisu, kas atradās uz rie­tumiem. Tā šķita ļoti piemērota, jo meitene tur varēja paslēpties aiz zemes nelīdzenumiem, kaut arī nebija droša, ka vēlāk spēs no turienes izkļūt.

Ja zilie vīri viņu nespēs atrast, to nevarēs izdarīt arī Jaguārs. Meitene lūdzās, lai viņam neienāk prātā ieras­ties vienam, jo bez citu palīdzības Aleksandrs nekad nevarētu tikt galā ar Skorpiona sektas kaujiniekiem. Tomēr, zinot drauga neatkarīgo raksturu un to, kā viņu tracināja vietējo iedzīvotāju nenoteiktais runas veids un uzvedība, Nadja baidījās, ka Aleksandrs palīdzību nelūgs.

Redzot, ka vairāki vīri kāpj augšup kalnā, meitenei nācās pieņemt lēmumu. No augšas slēptuvei izvēlētā kalna plaisa izskatījās daudz seklāka nekā patiesībā, un Nadja par to pārliecinājās, jau uzsākot kāpienu lejup. Viņa nebija pieradusi pārvietoties pa šādu apkārtni un baidījās no augstuma, tomēr atmiņas par kāpienu pa stāvo Amazones ūdenskrituma klinti kopā ar indiāņiem atdeva meitenei drosmi. Protams, toreiz līdzās bija Aleksandrs, bet tagad viņa bija viena pati.

Kā muša pielipusi pie vertikālās klinšu sienas, Nadja bija nokāpusi tikai divus vai trīs metrus, kad pārtrūka sakne, aiz kuras viņa turējās, ar kāju meklējot atbalsta punktu. Meitene zaudēja līdzsvaru, centās kaut kam pieķerties, bet te bija tikai ledus gabali. Viņa paslīdēja un neglābjami vēlās lejup. Dažas sekundes panika ņēma virsroku, un Nadja bija pārliecināta, ka ies bojā; tomēr, sev par lielu pārsteigumu, viņa piezemējās uz kāda krūmāja, kas ievērojami mīkstināja kritienu. Sasitusies, nobrāzumiem un brūcēm klāta, meitene gribēja pakus­tēties, bet iekliedzās no stiprām sāpēm. Viņa ar šaus­mām pamanīja, ka kreisā roka izliekta nedabiskā leņķī. Nadja bija izmežģījusi plecu.

Pirmās minūtes viņa neko nejuta, ķermenis bija pilnīgi truls, bet drīz vien sāpes kļuva neizturamas, un Nadjai šķita, ka viņa tūdaļ noģībs. Pakustoties sāpēja vēl vairāk. Viņa koncentrējās, lai saglabātu skaidru apziņu un novērtētu situāciju. Tagad nebija īstais brīdis zaudēt galvu, meitene nosprieda.

Kad viņa spēja mazliet nomierināties, Nadja paskatī­jās uz augšu un sev apkārt ieraudzīja stāvas klintis, virs kurām pletās bezgalīgs miers un tik zilas debesis, ka tās izskatījās uzgleznotas. Viņa sauca palīgā savu totēma dzīvnieku, un ar lielu garīgu piepūli spēja kļūt par vare­nu ērgli, izlidot no plaisas, kurā meitene bija ieslodzīta, un planēt virs kalniem. Putna lielie spārni noturēja viņu gaisā, un ērglis klusi lidinājās debesu augstumos, no augšas vērojot ainavu ar sniegotajām virsotnēm un daudz zemāk Aizliegtās karaļvalsts košo zaļumu.

Nākamo stundu laikā Nadja sauca ērgli, kad viņu pievārēja izmisums. Lielais putns katru reizi sniedza atvieglojumu garam.

Pamazām viņa piespieda sevi kustēties, pieturot sa­vainoto roku ar veselo un apsēžoties zem krūmāja. Tas bija labi darīts, jo zilie kaujinieki bija nokļuvuši līdz virsotnei, kur meitene bija atradusies agrāk, un pētīja apkārtni. Viens no viņiem mēģināja nokāpt plaisā, tomēr tā bija pārāk stāva, un vīrs nolēma ja jau viņš to nespēj, arī bēgle to nebūtu varējusi izdarīt.

No savas paslēptuves Nadja dzirdēja, kā bandīti sasaucas valodā, ko meitene pat nemēģināja saprast. Kad viņi beidzot aizgāja, kalna virsotnē atkal iestājās klusums, un meitene palika pilnīgi viena.

Par spīti tam, ka viņai bija jaka, Nadjai sala. Aukstums vēl vairāk pastiprināja sāpes savainotajā plecā un uzdzi­na nepārvaramu vēlēšanos gulēt. Viņa nebija ēdusi kopš iepriekšējā vakara, bet izsalkumu nejuta, tikai šausmīgas slāpes. Nadja skrāpēja netīro ledu, kas bija sakrājies starp akmeņiem, un alkatīgi to sūkāja, tomēr kūstot ledus mutē radīja dubļu garšu. Meitene apjauta, ka nāk nakts un tūdaļ pat gaisa temperatūra ievērojami pazemināsies. Viņa aizvēra acis. Brīdi meitene cīnījās ar nogurumu, bet tad nosprieda, ka guļot laiks paies ātrāk.

- Iespējams, ka es nekad vairs neredzēšu rītaus­mu, viņa nomurmināja, ļaujoties miegam.

Tensings un Dils Bahadūrs no savas alas devās kal­nos. Šīs stundas viņi parasti veltīja mācībām, tomēr šoreiz neviens no abiem neizņēma no lādes pergamen­tus, jo viņu prātus nodarbināja pavisam kas cits. Viņi aizdedzināja nelielu krāsniņu un uzsildīja tēju. Pirms nodoties meditācijai, viņi apmēram piecpadsmit minūtes skaitīja Om mani padme hum un pēc tam lūdza prāta skaidrību, lai saprastu dīvaino zīmi, ko bija redzējuši debesīs. Skolotājs un māceklis iegāja transā, un viņu gars pameta ķermeni, lai uzsāktu ceļojumu.

Līdz saules rietam bija atlikušas apmēram trīs stun­das, kad skolotājs un māceklis atvēra acis. Dažus mir­kļus viņi sēdēja nekustīgi, dodot tālu ceļojumu veikušajai dvēselei laiku no jauna aprast ar realitāti un alu, kurā viņi dzīvoja. Transa laikā viņi abi bija redzējuši līdzīgas vīzijas, tāpēc nekādi skaidrojumi nebija nepieciešami.

- Skolotāj, šķiet, ka mēs dosimies palīgā cilvēkam, kas sūtīja balto ērgli, sacīja princis, būdams drošs par to, ka tāds ir arī Tensinga lēmums, jo šis bija Būdas norādītais līdzjūtības ceļš.

- Varbūt, ieraduma vadīts, lama atbildēja, lai gan viņa lēmums bija tikpat stingrs kā māceklim.

- Kā mēs vinu atradīsim?

- Iespējams, ka ērglis mūs vadīs.

Viņi apvilka vilnas tunikas, uzmeta plecos jaka ādu, apāva ādas zābakus, kurus parasti lietoja garos pārgā­jienos un aukstās ziemās, paņēma savus garos spieķus un eļļas lampiņas. Pie jostas abi piekāra somu ar mil­tiem tsampai un taukus savu galveno ēdmaņu. Otrā somā Tensings nesa pudelīti ar rīsa liķieri, koka kastīti ar akupunktūras adatām un dažus no medikamentiem. Dils Bahadūrs uzmeta plecā vienu no saviem visīsā­kajiem lokiem un stopu ar bultām. Nesakot ne vārda, viņi abi devās uz to pusi, kur bija redzējuši lielo, balto putnu.

Nadja Santosa bija tuvu nāvei. Viņu vairs nemocīja ne sāpes un aukstums, ne bads un slāpes. Viņa peldēja iztēles valstībā un sapņoja, ka ir ērglis. Reizēm meitene pamodās, un tad viņas prātā pazibēja apziņas drumslas, viņa zināja, kur atrodas un kā jūtas, saprata, ka vairs nav atlicis daudz cerību, tomēr, iestājoties naktij, Nadjas gars jau bija brīvs no jebkādām bailēm.

Pēdējās stundas bija nesušas lielu vilšanos. Kad zilie vīri bija devušies prom un viņus vairs nevarēja dzirdēt, Nadja mēģināja rāpties uz augšu, bet drīz vien saprata, ka bez palīdzības un ar savainotu roku to nevar izdarīt. Katra kustība sagādāja mocības, tāpēc meitene nemaz nemēģināja novilkt jaku, lai apskatītu satriekto plecu, tomēr redzēja, ka roka ir stipri pietūkuši. Lāgiem sāpes viņu apstulbināja, tomēr, ja tām pievērsa uzmanību, bija vēl sliktāk. Nadja mēģināja domāt par ko citu.

Visas dienas garumā meiteni vairākas reizes pārņē­ma pilnīga izmisuma sajūta. Viņa raudāja, domājot par savu tēvu, kuru vairs nekad neredzēs, un domās sauca Jaguāru. Kur gan draugs tagad bija? Vai Boroba viņu atrada? Kāpēc viņš nenāca? Pāris reižu viņa kliedza, līdz pazuda balss, nemaz nesatraucoties, ka saucienus varētu sadzirdēt Skorpiona sektas kaujinieki, jo labāk izvēlējās stāties viņiem pretī nekā palikt šeit viena pati, tomēr neviens neatsaucās. Brīdi vēlāk Nadja sadzirdēja soļus, un viņas sirds no prieka salēcās, bet tad viņa ieraudzīja, ka tas bija tikai kalnu kazu pāris. Meitene sauca dzīvniekus kazu valodā, bet tie tomēr netuvojās.

Nadjas mūžs bija pagājis Amazones siltajā un mit­rajā klimatā. Viņa nepazina aukstumu. Tunkhalā, kur ļaudis tērpās zīdā un kokvilnā, viņa nespēja novilkt pat vesti. Meitene nekad nebija redzējusi sniegu un nezi­nāja, kas ir ledus, līdz Ņujorkā ieraudzīja kādu mākslīgā ledus slidotavu. Tagad viņa drebinājās. Spraugā, kur viņa bija ieslodzīta, nepūta vējš un krūmājs mazliet mazināja aukstumu, tomēr meitenei tik un tā tas šķita neizturams. Viņa stundām ilgi gulēja sarāvusies, līdz vairs nejuta notirpušos locekļus. Visbeidzot, kad debesis jau sāka satumst, Nadja pavisam skaidri sajuta nāves klātbūtni. Viņa to pazina, jo bija redzējusi jau agrāk. Amazonē viņa bija redzējusi piedzimstam un nomir­stam cilvēkus un dzīvniekus un zināja, ka katra dzīva būtne iziet vienu un to pašu ciklu. Dabā viss atjaunojas. Meitene atvēra acis, lai paskatītos zvaigznēs, tomēr vairs neko nevarēja saredzēt, viņa bija iegrimusi pilnīgā tumsā, jo plaisā neiespīdēja vārā mēnesnīcas gaisma, kas blāvi apmirdzēja Himalaju virsotnes. Meitene atkal aizvēra acis un iedomājās, ka tēvs ir tepat līdzās un atbalsta viņu. Prātā pazibēja samaņa Valimai sievas tēls, viņas caurspīdīgais gars, kas burvi it visur pavadīja, un Nadja prātoja, vai gan tikai indiāņu dvēseles varēja pēc savas gribas nākt un iet no debesīm uz zemi. Meitene sprieda, ka arī viņa tā varētu darīt, un nolēma, ka tad viņa vēlētos atgriezties kā gars, lai mierinātu tēvu un Jaguāru, tomēr katra doma Nadjai prasīja milzīgu pie­pūli, un viņa vēlējās tikai gulēt.

Nadja sarāva saites, kas viņu saistīja ar pasauli, un maigi aizgāja, bez piepūles un sāpēm, ar tādu pašu eleganci, kas meitenei piemita, pārvēršoties ērglī, kad varenie spārni viņu nesa virs mākoņiem aizvien aug­stāk, pretī Mēnesim.

Boroba veda Aleksandru uz vietu, kur Nadja bija viņu palaidusi. Pilnīgi novārdzis, bez atpūtas veicot šo ceļa gabalu jau trešo reizi, pērtiķītis vairākkārt apmal­dījās, tomēr allaž spēja atgriezties uz pareizās takas. Apmēram sešos pēcpusdienā viņi nokļuva līdz šaurajai pārejai, kas veda uz zilo vīru alu. Tobrīd kaujinieki jau bija noguruši no Nadjas meklēšanas un atgriezu­šies pie saviem darbiem. Pretīgais tips, kas šķita esam vadonis, nolēma, ka Skorpiona sektas vīri nevar zau­dēt laiku, meklējot no nagiem izsprukušo meiteni, bet viņiem jāturpina darboties pēc plāna un jāapvienojas ar pārējiem grupas locekļiem, kā to bija licis kaujinie­kus nolīgušais amerikānis. Aleksandrs konstatēja, ka zeme ir izmīdīta un it visur mētājas zirgāboli; bija acīm redzams, ka bandīti šeit bija uzturējušies, kaut gan tuvumā nevienu nemanīja. Puisis saprata, ka nevar tur­pināt ceļu zirga mugurā, viņam šķita, ka dzīvnieka soļi skan kā trauksmes zvans. Ja tuvumā kāds no kaujinie­kiem stāv sardzē, viņš tos noteikti dzird. Lai neatklātu savu klātbūtni, puisis nokāpa no zirga un ļāva tam iet. Viņš bija pārliecināts, ka nevarēs atgriezties pa šo pašu ceļu un zirgu atkal uzmeklēt.

Sekojot Borobas trīcošai rociņai un slēpjoties starp klintīm un akmeņiem, viņš sāka kāpt kalnā. Lienot viņš apmēram septiņdesmit metru attālumā tika garām ieejai alā, pie kuras redzēja trīs ar šautenēm bruņotus sargus. Puisis sprieda, ka pārējie kaujinieki droši vien atrodas alā vai arī devušies uz citu vietu, jo kalna nogāzē nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Aleksandrs lēsa, ka Nadja, Pema un pārējās pazudušās meitenes droši vien atrodas alā, un viņš viens bez ieročiem nevar stāties pretī Skorpiona sektas kaujiniekiem. Puisis kādu brīdi vilcinājās, nezinot, ko iesākt, līdz Borobas uzstājīgie žesti viņam lika šaubīties, ka draudzene patiešām ir alā.

Pērtiķītis raustīja Aleksandru aiz piedurknes un norādīja uz kalna virsotni. Ar vienu acu uzmetienu pietika, lai saprastu, ka ceļš līdz tai prasīs vairākas stundas. Bez mugursomas plecos to varētu izdarīt ātrāk, tomēr puisis nevēlējās šķirties no alpīnista ekipējuma.

Viņš nevarēja izlemt ziedot krietnu laika sprīdi un atgriezties Tunkhalā vai turpināt meklēt Nadju. Pirmā iespēja varēja izglābt gūsteknes, tomēr tā varēja būt nāvējoša Nadjai, ja viņa, kā Boroba šķietami norādīja, atrodas grūtībās. Otrā iespēja varēja palīdzēt Nadjai, bet tikpat labi varēja būt bīstama pārējām meitenēm. Aleksandrs nosprieda, ka zilo vīru mērķis nebija meite­nēm kaitēt. Ja jau viņi bija papūlējušies jaunietes sagūs­tīt, tad tāpēc, ka tās kaujiniekiem bija nepieciešamas.

Puisis turpināja kāpt kalnā, līdz jau nakts melnumā nonāca līdz virsotnei. Kā milzīga sudraba acs debesīs mirdzēja Mēness. Boroba apjucis skatījās apkārt. Viņš izlēca no Alekša siltās azotes un, satraukti kliedzot, sāka meklēt. Jaunietis saprata, ka pērtiķītis bija cerējis atrast saimnieci šai vietā. Cerības apdullināts viņš sāka piesardzīgi saukt Nadju, jo baidījās, ka kalnos valdošajā klusumā atbalsi varētu sadzirdēt arī bandītu modrās ausis kalna nogāzē. Drīz vien viņš saprata, ka turpināt meklēšanu šai nelīdzenajā apkārtnē Mēness bālajā gais­mā ir pilnīgi bezjēdzīgi, un nolēma sagaidīt rītausmu.

Izmantojot mugursomu kā spilvenu, Aleksandrs iekārtojās starp klintīm un dalījās ar Borobu vakariņu tiesā. Pēc tam puisis nomierinājās un cerēja, ka "klau­soties ar sirdi", sadzirdēs, kur meklēt Nadju, tomēr viņa prātu neapgaismoja neviena iekšējā balss.

Man nedaudz jāpaguļ un jāatgūst spēki, Alek­sandrs noguris murmināja, tomēr tā arī nespēja aizdarīt ne acu.

Tuvu pusnaktij Tensings un Dils Bahadūrs atrada Nadju. Viņi vairākas stundas bija sekojuši baltajam ērglim. Varenais putns klusi lidoja virs viņu galvām, turklāt tik zemu, ka bija sajūtams pat nakts melnumā. Neviens no abiem nebija pārliecināts, ka putns tiešām ir redzams, tomēr tā klātbūtne bija tik spēcīga, ka skolotājam un māceklim pat nevajadzēja sarunāties, lai zinātu, kas jādara. Ja viņi novirzījās no ceļa vai vilcinājās, putns sāka mest lokus, norādot pareizo ceļu. Tā ērglis aizveda viņus līdz vietai, kur atradās Nadja, un tad pazuda.

Lamu un viņa mācekli apstādināja asinis stindzinošs rūciens. Vini atradās tikai dažu metru attālumā no dziļās plaisas, kurā bija iekritusi Nadja, tomēr neva­rēja doties uz priekšu, jo nekad neredzēts dzīvnieks, liels piķa melns kaķis stāvēja viņiem ceļā. Plēsējs bija sagatavojies lēcienam, saslējis spalvu un izlaidis nagus. Atieztās lūpas atsedza milzīgus un asus ilkņus, un zvē­rojošās, dzeltenās acis naidīgi mirdzēja eļļas lampiņas vārajā gaismā.

Tensinga un Dila Bahadūra pirmā reakcija bija vēlme aizsargāties, un viņiem abiem nācās krietni saņemties, lai neizmantotu tao-šu mākslu, kurai abi uzticējās vai­rāk nekā Dila Bahadūra bultām. Tomēr ar lielu gribas­spēka piepūli lama un viņa māceklis neizkustējās ne no vietas. Abi mierīgi elpoja, lai nepieļautu, ka viņus pārņem panika un dzīvnieks saož baiļu smaku, viņi kon­centrējās un nosūtīja pozitīvo enerģiju, gluži tāpat kā bija darījuši gadījumos ar balto tīģeri un mežonīgajiem sniega cilvēkiem. Tensings un Dils Bahadūrs zināja, ka ļaunākais ienaidnieks, tāpat kā labākā palīdzība, mēdz būt katra paša domāšana.

Ļoti īsu brīdi, kas tomēr šķita mūžību garš, vīrieši un dzīvnieks stāvēja viens otram pretī, līdz Tensinga skaid­rā balss čukstus noskaitīja pašu svarīgāko mantru. Tad eļļas lampiņas liesma noraustījās, it kā grasītos nodzist, un lama un viņa māceklis dzīvnieka vietā ieraudzīja ļoti dīvaina izskata puisi. Viņi nekad nebija redzējuši nevie­nu tik bālu un tik dīvaini ģērbtu cilvēku.

Savukārt Aleksandrs bija redzējis vārgu gaismiņu, kas sākumā izskatījās iluzora, bet pamazām kļuva aiz­vien reālāka. Gaišajam laukumam sekoja divi cilvēku silueti. Puisim šķita, ka tie ir Skorpiona sektas vīri, un viņš satraukts pielēca kājās gatavs mirt cīņā. Viņš juta, ka melnā jaguāra gars nāca palīgā, un pēc tam, kad puisis bija atvēris muti, nakts mierīgo gaisu satricināja asinis stindzinošs rūciens. Tikai tad, kad nepazīstamie atradās pāris metru attālumā, Aleksandrs varēja viņus labāk saskatīt un saprata, ka tie nav ļaunie un bārdainie bandīti.

Cits uz citu viņi skatījās vienlīdz ziņkārīgi: no vie­nas puses, divi jaku ādās tērpušies budistu mūki, no otras amerikāņu zēns džinsu biksēs un zābakos ar kaklā iekārušos pērtiķīti. Kad viņi atjēdzās, visi trīs sa­lika kopā plaukstas un vienlaikus paklanījās Aizliegtās karaļvalsts tradicionālajā sveicienā.

- Tampo kachi, lai jums laime, Tensings sacīja.

- Hi, Aleksandrs atbildēja.

Boroba iekliedzās un aizsedza ar rokām seju, kā parasti darīja, ja bija sabijies vai samulsis.

Situācija bija tik dīvaina, ka visi trīs pasmaidīja. Aleksandrs izmisis mēģināja atcerēties kādu vārdu šīs zemes valodā, bet galvā nekas nenāca. Tomēr puisim bija sajūta, ka viņa domas šiem vīriem bija kā atvērta grāmata. Kaut arī viņš nedzirdēja ne vārda, tēli, kas vei­dojās galvā, atklāja svešinieku nodomus, un Aleksandrs saprata, ka viņi šeit ir tieši tā paša iemesla dēļ kā viņš.

Tensings un Dils Bahadūrs telepātiski saprata, ka svešinieks meklē pazudušu meiteni, kuras vārds ir Ergle. Viņi apjauta, ka tā noteikti ir tā pati persona, kas sūtīja balto putnu. Viņiem nebūt nešķita dīvaini, ka meitene spēj pārvērsties par putnu, tāpat kā viņus nepārsteidza tas, ka jauneklis viņu acu priekšā bija parādījies kā liels, melns kaķis. Viņi domāja, ka nekas nav neiespējams. Transa un astrālo ceļojumu laikā viņi paši bija kļuvuši par dažādiem dzīvniekiem vai būtnēm no citiem universiem. Lama un viņa māceklis Aleksandra prātā izlasīja aizdomas par Skorpiona sektas bandītiem, par kuriem Tensings bija dzirdējis runājam savos ceļojumos pa Indijas ziemeļiem un Nepālu.

Šai brīdī kāds kliedziens debesīs pārtrauca vīriešu domu apmaiņu. Viņi pacēla acis, un tur, virs galvas, at­kal bija milzu putns. Tas apmeta nelielu loku un pazuda tumšajā plaisā, kas atradās mazliet tālāk.

- Ērgle! Nadja! vispirms ar traku prieku un uzreiz pēc tam ar šausmīgām bailēm iesaucās Aleksandrs.

Situācija bija bezcerīga, jo tumsā nokāpt plaisas dibenā bija gandrīz neiespējami. Tomēr viņiem bija jāmēģina to izdarīt, jo tas, ka Nadja nebija atbildējusi uz Aleksandra daudzkārtējiem saucieniem un Borobas kliedzieniem, nozīmēja, ka viņai noticis kas ļauns. Viņa noteikti vēl bija dzīva, par to liecināja ērgļa mentālā projekcija, tomēr meitene varēja būt smagi ievainota. Laiku zaudēt vairs nedrīkstēja.

- Es kāpšu lejā, Aleksandrs angliski sacīja.

Lai saprastu puiša nodomu, Tensingam un Dilam Bahadūram tulkojums nebija nepieciešams, un viņi bija gatavi palīdzēt.

Jaunietis nopriecājās, ka bija paņēmis līdzi alpīnista inventāru un laternu, kā arī ieguvis pietiekamu piere­dzi, kopā ar tēvu kāpjot kalnos un klintīs. Viņš uzvilka iekāres, iedzina starp klintīm metāla āķi, pārbaudīja, kā tas turas, piestiprināja virvi un kā zirneklis nokāpa plai­sā. Tensings un Dils Bahadūrs visu mūžu bija dzīvojuši kalnos, tomēr neko tamlīdzīgu agrāk nebija redzējuši.