Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

8 Nolaupītās

Kolekcionāru pamodināja privātā telefona zvans uz naktsgaldiņa. Bija divi naktī. Tikai trīs cilvēki zināja šo numuru: viņa ārsts, miesassargu priekšnieks un māte. Telefons nebija zvanījis jau vairākus mēnešus. Kolekcionāram nebija nepieciešams ne ārsts, ne drošīb­nieku priekšnieks. Māte pašlaik Antarktīdā fotografēja pingvīnus. Pēdējos gadus šī kundze pavadīja dažādos greznos kruīzos, pastāvīgi pārvietojoties no vienas vie­tas uz citu. Piestājot ostā, viņu sagaidīja darbinieks, turot rokā biļeti uz jaunu kruīzu. Dēls bija atklājis, ka šādā veidā māti iespējams nodarbināt un nav nepiecie­šams vinu satikt. »

- Kā jūs uzzinājāt šo numuru? sapīcis jautāja otrais bagātākais cilvēks pasaulē, kad, par spīti balss pārveido­šanas ierīcei, bija pazinis savu sarunas biedru.

- Noskaidrot noslēpumus ir daļa no mana darba, Speciālists atbildēja.

- Kādi jums ir jaunumi?

- Drīz vien jūs iegūsiet to, par ko esam vienojušies.

- Tad kādēļ jūs mani traucējat?

- Lai pateiktu, ka Zelta pūķis nekam nederēs, ja jūs nemācēsiet to lietot, Speciālists paskaidroja.

- Tam domāts tulkotais pergaments tas, ko nopirku no ķīniešu ģenerāļa, Kolekcionārs paskaidroja.

- Un jūs domājat, ka kaut kas tik svarīgs un sle­pens būs uzrakstīts uz viena paša pergamenta gabala? Skaidrojums ir šifrēts.

- Dabūjiet rokā šifra atslēgu! Tādēļ jau esmu jūs nolīdzis.

- Nē. Jūs mani nolīgāt, lai iegūtu šo priekšmetu un neko vairāk. Tas rakstīts līgumā, strikti paskaidroja izkropļotā balss telefona klausulē.

- Pūķis bez instrukcijām mani neinteresē, vai skaidrs? Sadabūjiet tās vai arī nekad neredzēsiet savus miljo­nus! klients kliedza.

- Es nekad nepārskatu darījuma noteikumus. Mēs esam vienojušies. Pēc nedēļas jums nogādāšu skulptūru un saņemšu savu naudu vai arī jūs cietīsiet neatgrieze­niskus zaudējumus.

Klients sajuta draudus un apjauta, ka uz spēles likta viņa dzīvība. Šoreiz otrais bagātākais cilvēks pasaulē nobijās.

- Jums taisnība, līgums ir līgums. Par šifra atslēgu maksāšu papildus. Kā jums šķiet, vai varēsiet to iegūt saprātīgā laika sprīdī? Kā jau zināt, tas ir ļoti stei­dzams jautājums. Esmu ar mieru maksāt nepieciešamo summu, nauda nav problēma, Kolekcionārs samiernieciski sacīja.

- Šai gadījumā tas nav cenas jautājums.

- Visam uz pasaules ir sava cena.

- Jūs kļūdāties, Speciālists iebilda.

- Vai tad jūs man neteicāt, ka esat spējīgs iegūt jebko? klients tramīgi jautāja.

- Viens no maniem aģentiem tuvākajā laikā kontak­tēsies ar jums, balss otrā vada galā atbildēja, un saruna pārtrūka.

Multimiljonārs vairs nespēja iemigt. Atlikušo nakts daļu viņš pavadīja, pētot savu milzīgo bagātību birojā,

kurš aizņēma lielāko dalu ēkas un kur atradās sim-

» >

tiem datoru. Dienu un nakti viņa darbinieki bija pie­slēgušies svarīgākajām pasaules biržām. Tomēr, lai kā Kolekcionārs skaitītu un lai cik skaļi kliegtu uz saviem padotajiem, viņš nespēja grozīt faktu, ka bija kāds par viņu bagātāks cilvēks. Tas viņu dzina izmisumā.

Pēc tam kad ekspedīcijas dalībnieki bija apskatījuši skaisto Tunkhalas pilsētu ar pagodas jumtiem, stūpām jeb reliģiskajiem kupoliem, kalnu tempļiem un krāšņo dabu, Vandgi piedāvāja parādīt viesiem universitāti. Universitātes pilsētiņa bija dabas parks ar ūdenskritu­miem un tūkstošiem putnu. Parkā slējās vairākas ēkas. Jumti ar uzliektiem galiem, uz sienām uzgleznoti Būdas attēli un lūgšanu karodziņi vērta universitāti līdzīgu klosterim. Pa parka taciņām nelielās grupiņās saru­nādamies staigāja studenti, un ekspedīcijas dalībnieki pievērsa uzmanību viņu nopietnībai, kas tik ļoti atšķīrās no Rietumu studentu brīvās izturēšanās.

Viesus sagaidīja rektors un lūdza, lai Keita Kolda pastāstītu audzēkņiem par žurnālu International Geo­graphic, kuru daudzi lasa bibliotēkā.

- Mūsu necilo universitāti ļoti reti apciemo ievēro­jami viesi, rektors sacīja, ceremoniāli paklanoties.

Tā nu rakstniece, fotogrāfi, Aleksandrs un Nadja nokļuva kādā zālē simt deviņdesmit profesoru un stu­dentu priekšā. Gandrīz visi kaut cik runāja angliski, jo tas bija jauniešu iemīļotākais priekšmets, tomēr dau­dzos gadījumos Vandgi nācās tulkot. Pirmā pusstunda pagāja ļoti atturīgi.

Publika ar lielu cieņu uzdeva naivus jautājumus un, pirms vērsties pie ārzemniekiem, izpildīja daudzus reveransus. Visbeidzot Aleksandrs pacēla roku.

- Vai arī mēs varam uzdot jautājumus? Mēs esam ieradušies no tālienes, lai kaut ko uzzinātu par šo zemi… viņš sacīja.

Pāris mirkļu valdīja klusums, un studenti apjukuši saskatījās šī bija pirmā reize, kad lektors piedāvāja ko tamlīdzīgu. Pēc neilgas šaubīšanās un sačukstēšanās ar profesoriem rektors piedāvājumam piekrita. Nākamajā pusotrā stundā viesi par Aizliegto karaļvalsti noskaid­roja pāris interesantu faktu, un studenti, brīvi no tik ierastajām stīvajām formalitātēm, uzdrošinājās uzdot jautājumus par kino, mūziku, apģērbu, automašīnām un citām ar Ameriku saistītām lietām.

Kad tikšanās jau tuvojās beigām, Timotijs Brūss izvilka kādu rokenrola ierakstu, un Keita Kolda ielika to savā atskaņotājā. Viņas parasti tik kautrīgais mazdēls nespēja pretoties nepārvaramam instinktam un izgāja zāles priekšā, lai sniegtu modernās dejas paraugdemon­strējumu, ko visi vēroja ar pavērtu muti. Boroba, šās bezprātīgas dejas aizrauts, publikai draudzīgi smejot, puisi nevainojami atdarināja. "Konferencei" beidzoties, studentu pūlis pavadīja viesus līdz pat universitātes pil­sētiņas robežai, dziedot un dejojot gluži kā Aleksandrs, bet profesori tikām pārsteigti kasīja pakausi.

- Kā gan viņi spēja iemācīties amerikāņu mūziku, ja ir to dzirdējuši tikai vienu reizi? Keita Kolda pār­steigta jautāja.

- Mūzikas ieraksti, vecmāmuļ, studentu vidū apgro­zās jau daudzus gadus. Mājās viņi, gluži tāpat kā jūs, valkā džinsus. Tos kā kontrabandu ieved no Indijas, Vandgi smiedamies atbildēja.

Keita Kolda bez liekas kurnēšanas bija pieņēmusi, ka gids viņu sauc par vecmāmuļu. Tā bija cieņas izpausme, pieklājīgs veids, kā vērsties pie gados vecāka cilvēka. Savukārt Nadjai un Aleksam nācās Vandgi saukt par tēvoci un Pemu par māsīcu.

- Ja vien cienījamie viesi nav pārlieku noguru­ši, varbūt viņi vēlētos nobaudīt Tunkhalai raksturīgo ēdienu… Vandgi kautrīgi piedāvāja.

Cienījamie viesi tik tiešām bija pārguruši, tomēr šādu iespēju nevarēja laist garām. Notikumiem pārpilno dienu viņi noslēdza gida mājā, kura, tāpat kā daudzas galvaspilsētas ēkas, bija no baltiem ķieģeļiem un krāsota koka būvēts divstāvu nams ar sarežģītiem putnu un ziedu gleznojumiem tādā pašā stilā kā pilī redzētie. Bija neiespējami noskaidrot, kuri ir Vandgi ģimenes locekļi, jo nāca un gāja dučiem ļaužu un ar viņiem visiem iepa­zīstināja kā ar tēvočiem, brāļiem un brālēniem. Te nelie­toja uzvārdus. Piedzimstot vecāki bērnam deva divus vai trīs vārdus, lai atšķirtu viņu no pārējiem, tomēr katrs cilvēks pēc paša gribas varēja tos mainīt vairākas reizes mūžā. Vienīgie, kas izmantoja uzvārdu, bija karaliskās ģimenes locekļi.

Pema, viņas māte un vairākas tantes un māsīcas pasniedza ēdienu. Visi apsēdās uz grīdas ap apaļu gal­diņu, uz kura salika veselu kaudzi sarkano rīsu, graud­augu un dažādus dārzeņus, aizdarītus ar garšvielām un pipariem. Tūdaļ pat atnesa arī gardumus, īpaši paga­tavotus cienījamajiem ārzemniekiem: jaka aknas, aitas plaušas, cūkas kājas un asisnsdesas, kas bija tik bagā­tīgi pildītas ar pipariem un papriku, ka jau no ēdiena smaržas vien viesiem sāka asarot acis un Keitai uznāca kārtējā klepus lēkme. Te ēda ar rokām, izveidojot no ēdiena nelielas bumbiņas, un pieklājība prasīja pirmās bumbiņas piedāvāt viesiem.

Ceļot pie mutes pirmo kumosu, Aleksandrs un Nadja gandrīz iekliedzās: neviens no abiem nekad dzīvē nebija baudījis neko tik asu. Mute dega vienās ugunīs, it kā tur būtu iebērtas liesmojošas ogles. Starp klepus uzplūdiem Keita Kolda brīdināja, ka neklājas apvainot viesmīlīgos saimniekus, tomēr Aizliegtās karaļvalsts iedzīvotāji jau zināja, ka ārzemnieki nebija spējīgi norīt šādu ēdienu. Kamēr abiem jauniešiem pār vaigiem lija asaru šal­tis, pārējie aizrautīgi smējās, sitot pie zemes kājas un rokas.

Uzjautrinātā Pema atnesa jaunajiem draugiem tēju, lai viņi varētu izskalot muti, un šķīvi ar tiem pašiem dār­zeņiem, kas pagatavoti bez asajām garšvielām. Alekss un Nadja sazvērnieciski saskatījās. Amazones džungļos viņi bija ēduši pat ceptu čūsku un no mirušā pelniem pagatavotu zupu. Nepārmijot ne vārda, abi nolēma, ka šis nav piemērots brīdis, lai atkāptos no saviem princi­piem. Viņi pateicās, noliecoties ar kopā saliktām plauk­stām, pēc tam sagatavoja sev uguns lodīti un drosmīgi iebāza mutē.

Nākamajā dienā notika reliģiski svētki, kas sakrita ar pilnmēness iestāšanos un karaļa dzimšanas dienu. Šim pasākumam visa valsts bija gatavojusies jau vai­rākas nedēļas. Visi Tunkhalas iedzīvotāji izgāja ielās, un no attālākajiem kalnu ciematiem ieradās zemnieki, kuri zirga mugurā bija ceļojuši vairākas dienas. Pēc tam kad lamas visus bija svētījuši, parādījās mūziķi ar instrumentiem un pavāres, kas sakārtoja garus galdus ar ēdienu, saldumiem un rīsu liķiera krūkām. Sai reizē viss bija bez maksas.

Trompetes, bungas un klosteru gongi skanēja jau no agra rīta. Ticīgie un no tālienes ieradušies svētceļnieki pulcējās tempļos, ziedoja, grieza lūgšanu riteņus un aizdedza jaka tauku sveces. Pār pilsētu pacēlās degušu tauku un vīraka kociņu smarža.

Lai uzzinātu kaut ko par Aizliegto karaļvalsti, tās paradumiem un reliģiju, pirms došanās ceļā Aleksandrs bija pārskatījis skolas bibliotēku. Tagad viņš Nadjai īsi pastāstīja par budismu, jo meitene nekad nebija dzirdē­jusi runājam par Budu.

Tagadējās Nepālas dienvidos pieci simti sešdes­mit sestajā gadā pirms Kristus piedzima princis, kuru sauca Sidhārtha Gautama. Neilgi pēc viņa dzimšanas kāds gaišreģis paredzēja, ka šis bērns valdīs pār visu zemi, tomēr tikai tad, ja viņu pasargās no iznīcības un nāves. Pretējā gadījumā viņš būs izcils garīgais skolo­tājs. Prinča tēvam tīkamāka bija pirmā iespēja, tādēļ viņš apjoza pili ar augstiem mūriem, lai nodrošinātu Sidhārtham krāšņu, prieka un skaistuma pilnu dzīvi bez ciešanām. Kalpotāji ātri saslaucīja pat no kokiem nokritušās lapas, lai princis neredzētu, kā tās sakalst. Tā arī nekad neizgājis no paradīzes, jauneklis apprecējās un viņam piedzima dēls. Princim bija divdesmit deviņi gadi, kad viņš reiz devās ārpus pils dārza un ieraudzīja slimības, nabadzību, sāpes un cietsirdību. Viņš noskuva matus, noņēma dārglietas, novilka greznās drēbes un devās patiesības meklējumos. Sešus gadus Sidhārtha mācījās kopā ar Indijas jogiem un pakļāva savu ķermeni visstingrākajam askētismam…

- Ko tas nozīmē? Nadja jautāja.

- Viņš dzīvoja ļoti atturīgi. Gulēja uz ērkšķiem un ēda tikai dažus rīsu graudus dienā.

- Nav nekas labs… Nadja sprieda.

- Tieši tā nolēma arī Sidhārtha. Pēc baudpilnās dzīves pilī viņš bija nodevies visbargākajai paššaustīšanai un tad saprata, ka vidusceļš ir vispiemērotākais, Aleksandrs sacīja.

- Kāpēc viņu sauc par Apskaidroto? meitene vēlējās uzzināt.

- Tāpēc, ka trīsdesmit piecu gadu vecumā viņš, sešas dienas nepakustoties, nosēdēja zem kāda koka un medi­tēja. Kādā pilnmēness naktī, gluži kā šonakt, viņa prāts un gars atvērās, un viņš saprata visus dzīves pamatprin­cipus un procesus. Citiem vārdiem sakot, kļuva par Budu.

- Sanskritā "Buda" nozīmē "atmodies" vai "apgais­mots", paskaidroja Keita, kas uzmanīgi klausījās mazdēla paskaidrojumus. Buda nav vis vārds, bet gan tituls, un, ar cieņu dzīvojot un garīgi vingrinoties, par budu var kļūt ikviens, viņa piebilda.

- Budisma pamatā ir līdzjūtība pret visu, kas dzīvo un pastāv. Patiesība un apgaismība ikvienam jāmeklē sevī pašā un nevis citos vai ārējās lietās. Tādēļ budistu mūki nestaigā apkārt, pievēršot ļaudis savai ticībai kā mūsu misionāri, bet gan lielāko daļu dzīves pavada, rāmi meditējot un meklējot paši savu patiesību. Viņiem pie­der tikai tunika, sandales un bļodiņa ēdiena ubagošanai. Mūkus neinteresē materiālie labumi, Aleksandrs sacīja.

Nadjai, kurai nepiederēja nekas vairāk kā vien nelie­la soma ar pašu nepieciešamāko apģērbu un trīs matos iespraustas papagaiļa spalvas, šis budisma princips šķita pieņemams.

No rīta notika loka šaušanas turnīri viskuplāk apmeklētie Tunkhalas svētku pasākumi. Labākie loka šāvēji greznojās krāšņākajos tērpos, un meitenes viņiem ap kaklu aplika no ziediem darinātas rotas. Loki bija gandrīz divus metrus gari un ļoti smagi.

Arī Aleksandram piedāvāja vienu loku, taču viņš tikai ar pūlēm varēja to pacelt un vēl jo mazāk trāpīt mērķī. Puisis no visa spēka atvilka stiegru, bet neuz­manības dēļ bulta izšļūca viņam caur pirkstiem un aiz­lidoja kāda eleganta galminieka virzienā pāris metru no mērķa. Aleksandrs ar šausmām redzēja, kā vīrs nokrīt, un domāja, ka ir to nogalinājis, tomēr uzjautrinātais upuris ātri vien piecēlās kājās. Bulta bija iestrēgusi viņa platmalē. Neviens neapvainojās. Ārzemnieka tūļību sveica smieklu koris, un atlikušo dienas daļu galminieks bultu cepurē nēsāja kā savdabīgu trofeju.

Aizliegtās karaļvalsts iedzīvotāji bija tērpušies savās labākajās drānās, un lielākajai daļai bija maskas vai dzelteni, balti un sarkani nokrāsotas sejas. Ap platma­lēm, kaklā, ausīs un uz rokām mirdzēja sudraba, zelta, senu koraļļu un tirkīzu rotas.

Šoreiz karalis ieradās ar satriecošu galvassegu Aizliegtās karaļvalsts kroni galvā. Tas bija darināts no zīda un izšūts ar zeltu un dārgakmeņiem. Pašā vidū mirdzēja liels rubīns. Uz krūtīm valdniekam vizēja karaliskais medaljons. Ar raksturīgo miera un optimis­ma izteiksmi sejā karalis bez pavadoņiem pastaigājās starp saviem pavalstniekiem, kuri acīm redzami viņu dievināja. Karaļa svīta sastāvēja tikai no nešķiramā leoparda Cvanga un goda viešņas Judītes Kinskas, kas bija tērpusies šai zemei raksturīgā apģērbā, bet uz pleca joprojām nesa savu ādas somu.

Vakarā uzstājās maskās tērpušies aktieri, akrobāti un žonglieri. Meiteņu grupas dejoja tradicionālās dejas, un labākie atlēti demonstrēja zobencīņu un kādas ārzemniekiem nezināmas kaujas mākslas paņēmie­nus. Viņi veica galvu reibinošus lēcienus un kustējās tik pārsteidzoši ātri, ka šķita lidojam pār pretinieku galvām. Neviens nespēja uzvarēt kādu kalsnu un glītu jaunekli, kuram piemita panteras veiklība un aukstasi­nība. Vandgi ārzemniekiem pastāstīja, ka tas ir viens no karaļa dēliem, tomēr ne tas, kurš izvēlēts par troņ­mantnieku. Puisim piemita karotājam nepieciešamās īpašības, viņš vienmēr vēlējās uzvarēt, viņam patika aplausi, viņš bija nepacietīgs un untumains. Turklāt, piebilda gids, viņš nebija veidots no tāda materiāla, lai kļūtu par gudru valdnieku.

Saulei rietot, svētku kņadai pievienojās circeņu sisināšana. Aizdegās tūkstošiem lāpu un papīra lukturīšu.

Jūsmīgajā pūlī bija daudz ļaužu maskās. Tās bija īsti mākslas darbi dažnedažādas, ar zeltu un spīdīgām krāsām izzīmētas. Nadja pievērsa uzmanību tam, ka zem dažām maskām vīdēja melnas bārdas, jo Aizliegtās karaļvalsts vīrieši rūpīgi skuvās. Te nekad nevarēja redzēt ļaudis ar rugājiem noaugušu seju, to uzskatīja par netīrību. Kādu brīdi pētījusi pūli, meitene atklāja, ka bārdainie indivīdi nepiedalās svētku norisēs. Nadja jau grasījās par savu novērojumu pavēstīt Aleksandram, kad draugs norūpējies pienāca pie viņas.

- Uzmanīgi palūkojies uz to tur vīrieti, Ērgle, viņš sacīja.

-Kur?

- Tur, aiz liesmojošās lāpas mētājošā žongliera. Tas vīrs ar tibetiešu ādas cepuri galvā.

- Kas tad ir ar vinu?

- Lai varētu labāk viņu aplūkot, it kā nejauši pieie­sim tuvāk, Aleksandrs ierosināja.

Kad viņiem tas izdevās, draugi caur masku saskatī­ja divas gaišas un neizteiksmīgas acu zīlītes tās bija Bruņneša Teksa acis.

- Kā gan viņš šeit nokļuvis? Viņš neatbrauca lidma­šīnā kopā ar mums, un nākamais lidojums ir tikai pēc piecām dienām, atgājis nostāk, Aleksandrs sprieda.

- Domāju, ka viņš nav viens, Jaguār. Tie maskēju­šies bārdaiņi varētu būt Skorpiona sektas locekļi. Es viņus kādu brīdi vēroju, un man šķiet, ka viņiem ir kas padomā.

- Ja redzēsim ko aizdomīgu, brīdināsim Keitu. Tikmēr mēģināsim neizlaist viņus no acīm, Aleksandrs sacīja.

Uz svētkiem no Ķīnas bija ieradusies uguņošanas ekspertu ģimene. Tiklīdz saule nogrima aiz kalnu vir­sotnēm, ātri iestājās nakts un pazeminājās gaisa tem­peratūra, tomēr svētki turpinājās. Drīz vien debesis izgaismojās, un pūlis ielās ar sajūsmas kliedzieniem sveica katru brīnumaino uguns eksploziju.

Visapkārt bija tik daudz ļaužu, ka kustēties varēja tikai ar grūtībām. Pie Santamaria de la Ljuvijas, dzimtā tropu ciema klimata pieradusī Nadja no aukstuma dre­binājās. Pema piedāvājās pavadīt viņu līdz viesnīcai, lai sameklētu kādu siltāku apģērba gabalu, un abas meite­nes aizgāja kopā ar Borobu, kuru svētku troksnis bija padarījis nervozu, bet Aleksandrs tikmēr no tālienes uzmanīja Bruņneša Teksu.

Nadja priecājās, ka Keitai Koldai bija ienākusi prātā doma nopirkt kalniem piemērotu apģērbu. Meitene klabināja zobus gluži kā Boroba. Vispirms viņa uzvilka biezo zīdaiņa jaciņu pērtiķītim un pēc tam uzģērba bik­ses, biezas zeķes un jaku. Pema uzjautrināta noskatījās, jo viņa savā vieglajā zīda sarongā jutās ļoti ērti.

- Ejam! Citādi palaidīsim garām svētku labāko daļu! meitene iesaucās.

Viņas skriešus metās ārā. Mēness un ķīniešu krā­saino zvaigžņu lietus izgaismoja nakti.

- Kur gan ir Pema un Nadja? Aleksandrs jautāja, prātojot, ka pagājusi jau vairāk nekā stunda, kopš mei­tenes nebija redzējis.

- Neesmu viņas manījusi, Keita atbildēja.

- Meitenes devās uz viesnīcu, jo Nadja gribēja uzvilkt jaku, bet nu jau viņām vajadzēja būt atpakaļ. Labāk iešu viņas pameklēt, Alekss nosprieda.

- Gan jau atnāks, šeit nekur nevar pazust, vecmā­miņa sacīja.

Viesnīcā Aleksandrs meitenes neatrada. Divas stun­das vēlāk visi jau bija uztraukušies, jo nu jau ilgu laiku svētku jūklī abas meitenes neviens nebija manījis. Gids Vandgi kaut kur sadabūja aizlienētu divriteni un aiz­brauca līdz mājām, domādams, ka Pema būtu varējusi aizvest Nadju uz turieni, tomēr jau drīz vien satraukts atgriezās.

- Viņas ir pazudušas! Vandgi kliedza.

- Meitenēm nevar būt noticis nekas ļauns. Jūs sacī­jāt, ka šī ir drošākā zeme pasaulē! Keita iesaucās.

Tobrīd ielās bija vien daži cilvēki: pāris laisku stu­dentu un sievietes, kas no galdiem nokopa atkritumus un ēdiena paliekas. Gaiss smaržoja pēc ziediem un šau­jampulvera.

- Varbūt viņas devušās līdzi kādiem universitātes studentiem?… Timotijam Brūsam iešāvās prātā.

Vandgi apgalvoja, kas tas ir neiespējami, Pema nekad neko tādu nedarītu. Neviena godīga meitene nakts laikā bez vecāku atļaujas nekur nedotos, gids sacīja. Visi nolē­ma iet uz policijas iecirkni, kur viņus laipni uzklausīja divi noguruši virsnieki, kuri strādāja jau kopš rītausmas un nebija ar mieru doties meiteņu meklējumos, apgal­vojot, ka viņas noteikti ir kopā ar draugiem vai radinie­kiem. Tad, vicinot rokā pasi un žurnālistes apliecību, uz priekšu metās Keita Kolda un savā pavēlnieciskākajā balsī uzstājīgi pieprasīja palīdzību, tomēr arī viņa nespēja policistus izkustināt ne no vietas.

Šie cilvēki ir saņēmuši īpašu mūsu mīļotā karaļa ielūgumu, Vandgi aizrādīja, un virsnieki uzreiz sāka rīkoties.

Atlikusī nakts pagāja, visās malās meklējot Nadju un Pemu. Gaismai austot, visi policijas spēki deviņpa­dsmit darbinieku bija sacelti kājās, jo Tunkhalā bija pazudušas vēl četras pusaudzes.

Aleksandrs vecmāmiņai atklāja savas aizdomas par pūlī iejukušajiem zilajiem cīnītājiem un piebilda, ka redzējis arī par tibetieti pārģērbušos Bruņneša Teksu. Puisis bija mēģinājis viņam sekot, bet vīrs droši vien apjauta, ka ir pazīts, un iejuka drūzmā. Keita par to informēja policistus, kuri uzskatīja, ka bez drošiem pie­rādījumiem nav nepieciešamības sēt paniku.

Agri no rīta izplatījās briesmīgā ziņa par dažu mei­teņu sagūstīšanu. Gandrīz visi veikali palika slēgti un māju durvis atvērtas, bet mierīgās galvaspilsētas iedzīvotāji tikmēr pulcējās ielās un apsprieda notikušo. Brīvprātīgo brigādes izgāja apsekot tuvāko apkārtni, tomēr šis darbs bija gluži bezcerīgs, jo kalnainais un bie­zas augu segas klātais apvidus apgrūtināja meklēšanu. Drīz vien sāka izplatīties baumas, tās ātri vien auga, līdz pārvērtās par neapturamu panikas upi, kas aptvēra visu pilsētu, skorpioni, skorpioni!

Divi zemnieki, kas nebija piedalījušies svētkos, apgal­voja, ka redzējuši vairākus jātniekus riksītī dodamies uz kalnu pusi. Zirgu pakavi pret akmeņiem bija šķīluši dzirksteles, melnie apmetņi plīvojuši vējā, un uguņo­šanas radītajā gaismā jātnieki bijuši līdzīgi dēmoniem, stāstīja pārbiedētie zemnieki. Vēlāk kāda ģimene, kas atgriezās savā ciemā, uz takas atrada nodilušu un ar šņabi pildītu ādas blašķi, ko nogādāja policijā. Uz tās bija iegravēts skorpions.

Vandgi bija zaudējis pašsavaldīšanos. Viņš vaidēja, nometies četrrāpus un iespiedis seju rokās, kamēr gida sieva, pilnīgi sabrukusi, nebilda ne vārda un nenobirdināja ne asariņas.

- Vai runa ir par Skorpiona sektu? To pašu, kas bija Indijā? Aleksandrs Kolds jautāja.

- Zilie karavīri! Es vairs nekad neredzēšu savu Pemu! gids raudāja.

International Geographic ekspedīcijas dalībnieki pa­mazām vien apkopoja informāciju. Šie asinskārie klai­doņi klīda pa Indijas ziemeļiem, kur mēdza uzbrukt neaizsargātiem ciemiem un saņemt gūstā meitenes, lai pārvērstu tās par savām verdzenēm. Skorpiona sekta sievietes vērtēja zemāk par kārtīgu dunci, pret viņām izturējās sliktāk nekā pret dzīvniekiem, un, baiļu māk­tas un pasaulei zudušas, viņas dzīvoja alās.

Jaundzimušās meitenītes uzreiz nogalināja, dzīvi palika tikai zēni, kurus trīs gadu vecumā nošķīra no mātes un radināja pie cīņām. Lai padarītu imūnus pret indi, zēnus pakļāva daudziem skorpiona kodieniem, un, sasniedzot pusaudža gadus, viņi varēja pārdzīvot reptiļu un insektu kodienus, kas citādi būtu nāvējoši.

Verdzenes ātri vien mira no slimībām, sliktas izturē­šanās vai tika noslepkavotas, tomēr tās nedaudzās, kas nodzīvoja līdz divdesmit gadu vecumam, tika uzskatītas par nederīgām un pamestas, lai atbrīvotu vietu jaunām nolaupītām meitenēm. Tā cikls arvien turpinājās. Uz Indijas ceļiem varēja redzēt šīs nožēlojamās, vājprātī­gās un noplukušās sievietes lūdzam žēlastības dāvanas. Bailēs no Skorpiona sektas, neviens viņām netuvojās.

- Un policija neko nedara? Aleksandrs, šausmu pārņemts, vaicāja.

- Tas notiek ļoti nomaļos apgabalos, neaizsargātos un nabadzīgos ciemos. Neviens neuzdrošinās stāties pretī bandītiem, no viņiem baidās un uzskata, ka Skorpiona sektas locekļiem piemīt sātaniskas spējas, ka viņi var uzsūtīt skorpionus un nobeigt visu ciemu. Meitenēm nevar gadīties nekas sliktāks kā nonākt zilo vīru rokās. Dažus gadus viņām būs iespēja dzīvot kā dzīvniekiem, pieredzēt meitu slepkavību, dēlu nošķiršanu un, dzīvām paliekot, kļūt par ubadzēm, skaidroja gids, un piebilda, ka Skorpiona sekta ir zagļu un slepkavnieku banda, kas pārzina visas Himalaju pārejas, šķērso robežas, kad vien vēlas, un vienmēr uzbrūk naktī. Viņi bija klusi kā ēnas.

- Vai viņi ir ienākuši Aizliegtajā karalistē? Alek­sandrs jautāja. Viņam prātā sāka ataust briesmīgas aizdomas.

- Līdz šim viņi to nekad nebija darījuši. Skorpiona sekta darbojas tikai Indijā un Nepālā, gids atbildēja.

- Un kādēļ gan viņi nāca tik tālu? Ir dīvaini, ka viņi uzdrošinājās ierasties tādā pilsētā kā Tunkhala. Un vēl dīvaināk ir tas, ka viņi to darīja tieši svētku laikā, kad visa tauta bija ielās un policija moži strādāja, Aleksandrs sacīja.

Nekavējoties dosimies pie karaļa. Jāmobilizē visi iespējamie resursi, Keita nosprieda.

Rakstnieces mazdēls domāja par Bruņneša Teksu un atbaidošajiem, Sarkanajā cietoksnī redzētajiem ļaudīm. Kāda gan loma visā šai lietā ir tam vīram? Ko nozīmēja karte, kuru viņi todien pētīja?

Aleksandrs nezināja, kur sākt meklēt Ērgli, tomēr bija gatavs pārstaigāt Himalajus no viena gala līdz otram. Viņš iedomājās, kā šai brīdī jūtas draudzene. Svarīga bija katra minūte Nadju vajadzēja atrast, pirms vēl nebija par vēlu. Viņam tagad vairāk nekā jebkad bija nepieciešams jaguāra mednieka instinkts, tomēr puisis bija tik nervozs, ka nevarēja pietiekami koncentrēties. Sviedri tecēja Aleksandram pār pieri un muguru, samērcējot arī kreklu.

Nadja un Pema uzbrucējus neredzēja. Viņām uzmeta divus tumšus apmetņus un abas tūlīt ietina tajos. Pēc tam meitenes sasēja kā saiņus un pacēla gaisā. Nadja kliedza un mēģināja aizsargāties, bet viņu apdullināja spēcīgs sitiens pa galvu. Pema, gluži pretēji, ļāvās lik­tenim un saprata, ka šobrīd pretoties nav lietderīgi un nepieciešams pietaupīt enerģiju priekšdienām. Sagūstītāji šķērsām uzlika meitenes zirga mugurā, un paši apsēdās aiz viņām, stingru roku pieturot savas nesla­vas. Sedlu vietā bija tikai uz pusēm pārlocīta sega, un dzīvnieka šūpošanos meitenes amortizēja ar ceļgaliem. Viņas bija lieliskas jātnieces.

Nadja atguva samaņu pēc pāris minūtēm, un, tiklīdz prāts nedaudz noskaidrojās, mēģināja aptvert situāciju. Par spīti tam, ka līdz šim meitene nekad nebija jājusi, viņa uzreiz apjauta, ka atrodas zirga mugurā. Vēderā un krūtīs atbalsojās katrs dzīvnieka solis, un uz muguras varēja sajust lielu un spēcīgu, ķepai līdzīgu roku, kas viņu turēja.

Nāsīs spiedās asa sasvīduša zirga un vīrieša drēbju smaka, bet tieši tā viņai atkal ļāva atgūt prāta skaid­rību un domāt. Nadja bija radusi dzīvot ciešā saskarsmē ar dabu un dzīvniekiem, tāpēc viņai bija attīstīta ožas atmiņa. Sagūstītājs smaržoja citādi nekā Aizliegtās karaļvalsts ļaudis, kuri bija pārspīlēti tīrīgi. Dabiskais zīda, kokvilnas un vilnas aromāts jaucās kopā ar pārtikā izmantoto garšvielu un mandeļu eļļas smaržu, ko visi lietoja, lai piešķirtu matiem lielāku mirdzumu. Nadja ar aizvērtām acīm varētu pazīt Aizliegtās karaļvalsts iedzī­votāju. Vīrs, kas viņu turēja, bija netīrs, it kā viņa drē­bes nekad nebūtu mazgātas. Viņa āda sīvi oda pēc ķiplo­kiem, oglēm un putekļiem. Tas noteikti bija ārzemnieks.

Nadja uzmanīgi klausījās un sprieda, ka bez diviem zirgiem, kuros jāja Pema un viņa pati, bija vēl vismaz četri vai pieci. Meitene apjauta, ka viņi visu laiku jāj kalnup. Kad zirgs mainīja soli, bija skaidrs, ka viņi vairs nejāj pa taku, bet gan pa lauku. Viņa dzirdēja pakavus atsitamies pret akmeņiem un juta dzīvnieka piepūli, kāpjot augšup. Reizēm zirgs paklupa, un tad jātnieka balss nesaprotamā valodā viņu uzmundrināja.

No kratīšanās meitenei sāpēja visi kauliņi, bet viņa nespēja iekārtoties ērtāk, jo striķi viņu bija padarījuši pilnīgi nekustīgu. Spiediens krūtīs bija tik liels, ka Nadja baiļojās par salauztām ribām. Kā gan varētu atstāt kādu zīmi, lai viņu būtu iespējams atrast? Meitene bija droša, ka Jaguārs mēģinās to darīt, tomēr šie kalni bija īsts virsotņu un bezdibeņu labirints. Ja viņa vismaz varētu novilkt kurpi, Nadja prātoja, tomēr tas nebija iespējams, jo viņai kājās bija šņorzābaki.

Krietnu brīdi vēlāk, kad abas gūsteknes jau bija pavi­sam apdullušas un gandrīz zaudējušas samaņu, zirgi apstājās. Nadja saņēma spēkus, lai atgūtos, un uzmanīgi klausījās. Jātnieki nokāpa no zirgu mugurām, un mei­tene juta, ka viņu atkal paceļ gaisā un kā maisu nosviež zemē. Viņa nokrita uz akmeņiem, dzirdēja ievaidamies Pemu, un tūdaļ pat kādas rokas atsēja striķus un noņē­ma apmetni. Viņa ieelpoja ar pilnu krūti un atvēra acis.

Vispirms Nadja ieraudzīja tumšu debesjumu un Mēnesi, pēc tam divas melnas un bārdainas sejas nolie­camies pār viņu. Ķiploku un alkohola smārds, kā arī tabakai līdzīga smaka kā dūre triecās sejā. Vīru ļaunās, dobumos iegrimušās ačteles bija spīdīgas un izsmējīgas. Viņiem trūka vairāku zobu, un tie daži, kas vēl vīdēja mutē, bija gandrīz melni. Indijā Nadja bija redzējusi ļaudis ar šādiem zobiem, un Keita paskaidroja, ka viņi košļā beteļpalmas riekstus. Par spīti diezgan lielajai tumsai, Nadja pazina vīrus, ko bija redzējusi Sarkanajā cietoksnī, tie bija briesmīgie Skorpiona sektas cīnītāji.

Sagūstītāji ar joni uzrāva Nadju kājās, bet viņiem nācās meiteni balstīt, jo viņai ļima ceļgali. Nedaudz tālāk Nadja redzēja sāpēs saliekušos Pemu. Ar žestiem un grūdieniem sagūstītāji lika meitenēm kustēties uz priekšu. Viens no viņiem palika kopā ar zirgiem, bet pārējie veda gūsteknes augstāk kalnos. Nadja bija aprē­ķinājusi pareizi te bija pieci jātnieki.

Viņas kāpa augšup apmēram piecpadsmit minūtes, kad pēkšņi parādījās vairāku, vienādi ģērbtu, tumšu, bārdainu un dunčiem bruņotu vīru grupiņa. Nadja mēģināja pārvarēt bailes un "klausīties ar sirdi", centās saprast vīru valodu, tomēr viņa bija pārāk satriekta un sāpju nomākta. Kamēr vīri sarunājās, meitene aizvēra acis un iedomājās, ka ir ērglis, augstumu valdnieks, karaliskais putns, viņas totēma dzīvnieks. Dažas sekun­des viņa juta, ka paceļas spārnos kā lieliskais putns un pie savām kājām ieraudzīja Himalaju kalnu grēdas un ļoti, ļoti tālu arī ieleju, kur atradās Tunkhalas pilsēta. Grūdiens atkal atgrieza meiteni atpakaļ uz zemes.

Zilie cīnītāji aizdedza improvizētas lāpas ap ietau­kotu koku apsietus lupatu vīkšķus. Drebelīgajā gaismā viņi vadīja meitenes pa kalnā dabīgi radušos šauru plai­su. Viņi gāja pieplakuši pie klints, katru soli sperot ļoti uzmanīgi, jo turpat zem kājām pletās dziļš bezdibenis. Ledaina vēja brāzmas cirtās sejā kā pātagas sitieni. Par spīti tam, ka bija vasara, starp akmeņiem vietām bija redzami sniega klāti laukumi.

Nadja prātoja, ka dzīvot šeit ziemā ir ļoti nepatīkami, ja jau pat vasarā ir tik auksts. Pemai mugurā bija tikai zīda tērps un kājās sandales. Nadja gribēja iedot drau­dzenei savu jaku, bet, tiklīdz mēģināja to novilkt, saņē­ma sitienu un pavēli turpināt ceļu. Pema gāja pašās rin­das beigās, un Nadja viņu nevarēja redzēt, bet nojauta, ka draudzene atrodas bēdīgākā situācijā nekā viņa. Par laimi, viņām nebija tālu jāiet, drīz vien grupiņa apstā­jās pie dzelkšņainiem krūmiem, kurus vīri pašķīra. Lāpas meta gaismu uz labi noslēptu ieeju alā. Nadja saguma cerība, ka Jaguārs varētu viņu atrast, ar katru brīdi kļuva aizvien niecīgāka.

Ala bija plaša, ar vairākām zālēm. Meitenes redzēja saiņus, ieročus, zirglietas, segas, kā arī maisus ar rīsiem, lēcām, žāvētiem dārzeņiem, riekstiem un garas ķiploku virtenes. Spriežot pēc apmetnes izskata un ēdmaņas daudzuma, bija skaidrs, ka sagūstītāji šeit ir pavadījuši vairākas dienas un grasās te uzturēties vismaz vēl tik­pat ilgi.

Redzamākajā vietā bija uzstādīts improvizēts un šausminošs altāris. Uz akmens kaudzes bija nolikta baisās dievietes Kālī skulptūriņa un tai apkārt vīdēja vairāki cilvēku galvaskausi un kauli, izbāztas žurkas, čūskas un citi reptiļi, trauciņi ar tumšu, asinīm līdzīgu šķidrumu un pudelītes ar melniem skorpioniem. Ienākot alā, kaujinieki nometās ceļos pie altāra, iebāza pirkstus trauciņos un pēc tam lika tos mutē. Nadja ievēroja, ka katram no vīriem aiz jostas bija aizbāzta vesela kolekcija ar dažādas formas dunčiem.

Bandīti abas meitenes iegrūda alas dziļumā, kur viņas sagaidīja skrandains sievišķis suņādas apmetnī, kas tā valkātāju padarīja līdzīgu hiēnai. Būtnes āda bija tādā pašā zilganā tonī kā cīnītājiem, pār viņas labo vaigu no acs līdz pat zodam stiepās briesmīga rēta kā no dunča cirtiena un pierē ar nokaitētu dzelzi bija iededzināts skorpions. Rokā viņai bija īsa pātaga.

Sakņupušas pie ugunskura, četras nolaupītās meite­nes drebēja no aukstuma un bailēm. Sievišķis kaut ko noņurdēja un norādīja, lai Pema un Nadja pievienojas pārējām. Nadjai vienīgajai bija ziemas drēbes, citas mei­tenes bija tērpušās karaļa dzimšanas dienai par godu apvilktās zīda sarongās. Nadja saprata, ka arī pārējās meitenes bija nolaupītas tieši tāpat kā viņas, un tas deva mazu cerību, jo policija noteikti meklē viņas pat debesīs un zem zemes.

Nadju un Pemu sagaidīja vaidu koris, bet tad sieviete pienāca tuvāk ar paceltu pātagu, un sagūstītās meite­nes apklusa un paslēpa galvas rokās. Abas draudzenes nosēdās līdzās.

Izmantojot brīdi, kad sardze zaudēja modrību, Nadja ievīstīja Pemu savā jakā un čukstus uzmundrināja draudzeni gan jau viņas atradīs veidu, kā aizbēgt no šejienes. Pema trīcēja, tomēr spēja nomierināties; viņas skaistajās melnajās acīs, kas agrāk vienmēr bija smaidī­jušas, tagad vīdēja drosme un izlēmība. Nadja paspieda draudzenes roku, un kopības izjūta abas spēcināja.

Viens no Skorpiona vīriem, Pemas skaistuma un lep­numa iespaidots, nenovērsa no viņas ne acu. Viņš pienā­ca pie pārbiedēto meiteņu grupiņas un, uzlicis roku uz dunča spala, nostājās iepretī Pemai. Kaujinieks valkāja to pašu tumšo un netīro tuniku un taukaino turbānu, bija noaudzis ar bārdu, vīra āda bija dīvainā zili melnā tonī un zobi no beteļpalmas riekstu košļāšanas gluži melni, tomēr šā cīnītāja uzvedība liecināja par autori­tāti, jo pārējie viņu respektēja. Šķiet, šis bija kaujinieku vadonis.

Pema piecēlās kājās un izturēja cīnītāja skaudro skatienu. Vīrs izstiepa roku un saņēma meitenes garos matus, kas gluži kā zīds izslīdēja starp viņa netīrajiem pirkstiem. No matiem uzvēdīja viegla jasmīnu smarža. Zilais kaujinieks izskatījās aizdomājies un gandrīz vai aizkustināts, it kā nekad mūžā nebūtu pieskāries tādam skaistumam. Pema spēji pakustināja galvu un atbrīvojās no tvēriena. Ja arī meitenei bija bail, viņa to neizrādīja; gluži pretēji viņas izteiksme bija tik izaicinoša, ka sie­višķis ar rētu, pārējie bandīti un sagūstītās meitenes pat nepakustējās, pārliecināti, ka cīnītājs bezkaunīgajai cietumniecei iesitīs, bet, visiem par brīnumu, viņš tikai sausi nosmējās un pakāpās soli atpakaļ. Tad vīrs slaidi nospļāvās Pemai pie kājām un atgriezās pie saviem bied­riem, kas bija satupuši uguns tuvumā. Viņi ierāva no savām blašķēm, košļāja sarkanos beteļpalmas riekstus, spļaudījās un runāja par karti, kas bija izklāta uz grīdas.

Nadja nojauta, ka tā bija tā pati vai ļoti līdzīga kartei, ko viņi ar Aleksandru bija redzējuši Sarkanajā cietok­snī. Meitene nesaprata, ko viņi runā, jo pēdējo stundu nežēlīgie notikumi Nadju bija tik spēcīgi ietekmējuši, ka viņa nespēja "klausīties ar sirdi". Pema draudzenei ausī iečukstēja, ka kaujinieki runā kādā Ziemeļindijas dialektā un ka viņa saprot tikai pāris vārdus: pūķis, ceļi, klosteris, amerikānis, karalis.

Draudzenes nevarēja sarunāties, jo rētainais sieviš­ķis viņas bija izdzirdis un tuvojās, kulstīdams pātagu.

Aizverieties! viņa norūca.

Meitenes sāka no bailēm vaidēt, tikai ne Pema un Nadja, kas saglabāja aukstasinību, tomēr nolaida skatienu, lai uzraudzi lieki nesadusmotu. Kad večas uzmanība pievērsās kam citam, Pema klusiņām Nadjai pastāstīja, ka zilo kaujinieku pamestajām sievietēm vienmēr bija iededzināts skorpions uz pieres un daudzas bija mēmas, jo viņām bija nogriezta mēle. Šausmu pārņemtas, meite­nes vairs nesarunājās, tikai apmainījās skatieniem.

Pārējās četras meitenes, kas bija atvestas uz alu maz­liet agrāk, bija pārņēmusi panika, tādēļ Nadja nojauta, ka viņām ir zināms kas tāds, ko viņa nenojauta un pat neuzdrošinājās pajautāt. Viņa saprata, ka arī Pema zināja, kas viņas sagaida, tomēr ir drosmīga un gatava cīnīties par savu dzīvību. Drīz vien arī pārējās meitenes pārņēma Pemas drosme un, iepriekš par to nevienojo­ties, tās pulcējās ap viņu, meklējot aizstāvību. Nadja juta apbrīnu pret draudzeni un niknumu par pašas nespēju sarunāties ar pārējām meitenēm, jo viņas nezināja ne vārda angliski. Viņa nožēloja, ka atšķiras no pārējām.

Viens no zilajiem kaujiniekiem deva pavēli, un sievie­te ar rētu uz brīdi aizmirsa par gūsteknēm, lai pakal­potu. Viņa ielēja bļodiņās šķidrumu no kāda katla, kas liesmās virs ugunskura bija nokūpējis gluži melns, un pasniedza tās vīriešiem. Pēc otras vadoņa pavēles viņa gariem zobiem apkalpoja arī gūsteknes.

Nadja paņēma vara katliņu, kurā kūpēja pelēks šķid­rums. Degunā iecirtās ķiploku smarža, un meitene gan­drīz vai nenovaldīja augšup kāpjošo kuņģa saturu. Vajag ēst, viņa nolēma, jo visi spēki būs nepieciešami bēgšanai. Nadja pamāja Pemai, un abas meitenes pacēla trauku pie lūpām. Nevienai nebija vēlēšanās izaicināt veiksmi.