Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

19 Princis

Sekojot video un GPS norādījumiem, pa priekšu gāja Aleksandrs, jo princis nesaprata, kā aparāti darbojas, un nebija laika viņam to skaidrot. Aleksandrs nebija speciā­lists elektronikā, turklāt šis bija ultramoderns modelis, kuru izmantoja tikai amerikāņu karaspēks, tomēr viņš bija pieradis izmantot jaunās tehnoloģijas, tāpēc nebija grūti saprast aparāta darbības pamatprincipus.

Dils Bahadūrs divpadsmit savas dzīves gadus bija gatavojies brīdim, kad stāsies priekšā pils apakšējās daļas durvju labirintam, pārkāps Pēdējo vārtu slieksnim un citu pēc cita pieveiks dažādos Svētās vietas šķēršļus. Viņš bija apguvis norādījumus, paļaujoties uz tēva klātbūtni, ja pats kaut ko nevarēs atcerēties. Tagad viņam pašam vajadzēja veikt šo pārbaudījumu, un vienīgā palīdzība bija jaunie draugi Nadja un Aleksandrs, kā arī Tensinga padomi. Sākumā princis uz nelielo ekrānu Aleksandra rokās skatījās ar neuzticību, iekams saprata, ka tas ved uz pareizajām durvīm. Viņiem ne reizi nenācās iet atpa­kaļ vai atvērt nepareizās durvis, līdz draugi nokļuva zelta lampas zālē. Šoreiz Pēdējos vārtus neviens nesargāja.

Asins peļķes no grīdas bija bez pēdām pazudušas un zilo kaujinieku ievainotais sargs un viņa biedra līķis bija aizvākts, bet neviens cits viņu vietā stājies nebija.

- Ooo! Nadja un Aleksandrs reizē iekliedzās, ierau­got brīnišķīgās durvis.

- Mums jāpagriež nefrīti. Ja kļūdīsimies, sistēma bloķēsies un mēs nevarēsim ieiet, princis brīdināja.

- Mums tikai uzmanīgi jāskatās, ko darīja karalis. Tas ir ierakstīts video, Aleksandrs skaidroja.

Viņi noskatījās ierakstu divas reizes, līdz bija pilnīgi droši, un pēc tam Dils Bahadūrs pabīdīja četrus lotosa zieda formā izgrieztus nefrīta gabalus. Nekas nenotika. Skaitot sekundes, trīs jaunieši uz brīdi aizturēja elpu. Drīz vien durvju vērtnes sāka lēni kustēties.

Viņi nokļuva apaļā istabā ar deviņām vienādām dur­vīm un, gluži tāpat kā to pāris dienu iepriekš bija darījis Bruņneša Tekss, Aleksandrs nostājās līdzās uz grīdas uzgleznotai acij, izpleta rokas un pagriezās četrdesmit piecu grādu leņķī. Viņa labā roka norādīja uz durvīm, kuras vajadzēja atvērt.

Jaunieši izdzirdēja biedējošu gaudu kori, un nāsīs iesitās trūdu un puvuma smaka. Neko nevarēja redzēt, apkārt bija tikai melna tumsa.

- Es iešu pirmais, jo mans totēma dzīvnieks jaguārs redz tumsā, Aleksandrs piedāvāja, kopā ar draugiem pārkāpjot slieksni.

- Vai tu kaut ko redzi? Nadja viņam jautāja.

- Neko, Aleksandrs atzinās.

- Tādā situācijā kā šī noderīgāks būtu kāds vien­kāršāks totēma dzīvnieks, piemēram, prusaks, Nadja nervozi iesmējās.

- Iespējams, ka doma lietot kabatas lukturīti nemaz nav zemē metama… princis novilka.

Aleksandrs jutās kā pēdējais muļķis. Puisis pavisam bija aizmirsis, ka viņam jakas kabatā ir kabatas nazis un lukturītis. To iededzot, draugi ieraudzīja gaiteni, izgāja tam cauri un nonāca pie vēl vienām durvīm. Viņi tās ļoti uzmanīgi atvēra. Tur smirdoņa bija vēl neciešamāka, tomēr bija arī mazliet gaismas, kas ļāva kaut ko saska­tīt. Jauniešiem apkārt no griestiem nokarājās cilvēku skeleti, kas šūpojās gaisā un knakšķināja kaulus, bet uz grīdas mudžēja dzīvas čūskas. Aleksandrs iekliedzās un mēģināja atkāpties, bet Dils Bahadūrs satvēra draugu aiz rokas.

- Kauli ir ļoti seni, tie šeit ir nolikti pirms daudziem gadsimtiem, lai aizbiedētu svešiniekus, viņš sacīja.

- Un čūskas?

- Jaguār, Skorpiona sektas vīri te tika cauri, tas nozīmē, ka arī mēs to varam izdarīt, Nadja draugu uzmundrināja.

- Pema sacīja, ka tie tipi ir imūni pret kukaiņu un reptiļu indi, Aleksandrs atgādināja.

- Iespējams, šīs čūskas nemaz nav indīgas. Kā man mācīja godātais skolotājs Tensings, indīgo čūsku galva ir vairāk trīsstūraina. Dosimies uz priekšu! princis izrīkoja.

- Šie reptiļi videoierakstā neparādās, Nadja pie­bilda.

- Kamera atradās karaļa medaljonā, tāpēc tā fik­sēja to, kas bija viņam tieši pretī, nevis zem kājām, Aleksandrs paskaidroja.

- Tas nozīmē, ka mums īpaši jāuzmanās no visa, kas atrodas zemāk un augstāk par karaļa krūtīm, meitene secināja.

Princis un viņa draugi pabīdīja malā skeletus, uzkāpa čūsku paklājam un aizgāja līdz nākamajām durvīm, kas veda uz tukšu un krēslainu telpu.

- Pagaidi! Aleksandrs apturēja princi. Šeit tavs tēvs pakustināja kaut ko, kas atrodas pie sliekšņa.

- Es atceros, tas ir no koka izgrebts čiekurs, Dils Bahadūrs sacīja un sāka taustīt sienu.

Viņš atrada meklēto izcilni un pagrūda to. Čiekurs iegrima, un tūdaļ visi trīs dzirdēja šaušalīgu skaņu un redzēja, kā, saceļot putekļu mākoni, no griestiem krīt šķēpi. Viņi nogaidīja, līdz pēdējais šķēps ieduras grīdā.

- Tagad mums lieti noderētu Boroba. Viņš varētu iet pirmais… Labi, iešu es, galu galā esmu vistievākā un vieglākā, Nadja nolēma.

- Man nāk prātā, ka šis slazds varētu arī nebūt tik vienkāršs, kā izskatās, Dils Bahadūrs draugus brīdi­nāja.

Balansējot viegli kā ērglis, Nadja devās pāri pir­majām metāla nūjām. Viņa bija nogājusi tikai pāris metru, kad ar ceļgalu nejauši pieskārās vienai no tām, un pēkšņi zem meitenes kājām pašķīrās grīda. Nadja instinktīvi pieķērās vistuvāk esošajiem šķēpiem un pa­lika karājoties tukšumā. Viņas rokas slīdēja pa metālu, kamēr meitene ar kājām meklēja kādu atbalsta punktu. Tikmēr Aleksandrs steidzās palīgā, nemaz neskatoties sev zem kājām, un jau bija nokļuvis līdz draudzenei. Ar vienu roku viņš satvēra Nadju ap jostasvietu un, cieši piespiedis, vilka uz augšu. Šķita, ka visa zāle sāk šūpoties kā zemestrīces laikā, un no griestiem nokrita vēl vairāki šķēpi, tomēr patālu no jauniešiem. Vairākas minūtes draugi sastinguši un apkampušies gaidīja, pēc tam ļoti lēnām sāka kustēties.

- Nepieskaries nekam! Nadja čukstēja, baidoties, ka pat izelpotais gaiss var izraisīt jaunu traģēdiju.

Viņi nokļuva otrā pusē un ar zīmēm rādīja Dilam Bahadūram, lai viņš seko, bet princis jau bija sācis iet, jo nebaidījās no šķēpiem viņu sargāja amulets.

- Mēs varējām mirt pienagloti pie grīdas kā kukaiņi, tīrot aizsvīdušās brilles, Aleksandrs novilka.

- Bet tā taču nenotika, vai ne? Nadja atgādināja, par spīti tam, ka arī pati bija tikpat nobijusies.

- Trīs reizes dziļi ieelpojiet, ļaujiet gaisam nokļūt līdz pat vēderam, un pēc tam to lēnām izelpojiet. Iespējams, tas jums palīdzēs nomierināties… princis ieteica.

- Mums nav laika nodarboties ar jogu. Iesim tālāk! Aleksandrs viņu pārtrauca.

GPS rādīja, kuras durvis jāatver, un, tiklīdz viņi to izdarīja, šķēpi visi reizē pacēlās gaisā, un istaba atkal izskatījās tukša. Tālāk draugi atrada divas istabas ar vai­rākām durvīm, tomēr bez slazdiem. Viņi mazliet nomie­rinājās, sāka elpot lēnāk, tomēr nezaudēja modrību.

Drīz vien visi trīs jaunieši atradās pilnīgi tumšā telpā.

- Videoierakstā neko nevar redzēt, ekrāns ir pilnīgi melns, Aleksandrs sacīja.

- Kas gan šeit slēpjas? Nadja satraucās.

Princis ar lukturīti apgaismoja grīdu, uz kuras varēja redzēt kuplu, augļiem un putniem pilnu koku, kas bija uzgleznots tik meistarīgi, ka izskatījās, it kā tas tiešām augtu istabas vidū. Koks bija tik skaists un šķita pilnīgi drošs tā vien gribējās tam pieskarties.

- Nesperiet ne soli! Tas ir Dzīves koks. Esmu dzir­dējis daudzus stāstus par briesmām, kas draud, tam uzkāpjot, Dils Bahadūrs iesaucās, pavisam aizmirsis par pieklājīgu uzvedību.

Princis paņēma nelielo tasīti, kurā parasti gatavoja ēdienu un vienmēr nēsāja sev līdzi starp tunikas kro­kām, un nometa to zemē. Dzīvības koks bija uzgleznots uz plāna zīda auduma, kas pārvilkts pāri dziļai akai. Viens solis, un viņi pazustu tukšumā. Draugi nezināja, ka šeit bija miris viens no Bruņneša Teksa vīriem. Bandīta mirstīgās atliekas gulēja akas dibenā, un žurkas pašlaik plēsās ap viņa kauliem.

- Kā mēs varam tikt tālāk? Nadja jautāja.

- Varbūt būtu labāk, ja jūs paliktu šeit, princis norādīja.

Dils Bahadūrs ļoti uzmanīgi taustījās ar kāju, līdz uzgāja izvirzījumu visā sienas garumā. To nevarēja redzēt, jo karnīze bija melni krāsota un saplūda ar grīdu. Piespiedis muguru sienai princis devās uz priekšu. Dažus centimetrus viņš pavirzīja uz priekšu labo kāju, atguva līdzsvaru un tad lika kreiso. Tā Dils Bahadūrs nonāca otrā pusē.

Aleksandrs saprata, ka Nadjai šis būs viens no grūtā­kajiem pārbaudījumiem, jo viņa baidās no augstuma.

- Tagad tev jāvēršas pie ērgļa gara. Dod man roku, aizver acis un visu uzmanību pievērs kājām, viņš sacīja.

- Varbūt man labāk pagaidīt tepat? meitene noteica.

- Nē, mēs pāriesim kopā, draugs iedrošināja viņu.

Jaunieši nezināja, cik dziļa bija aka, un negrasījās to

pārbaudīt. Akā iekritušais Bruņneša Teksa bandīts bija paslīdējis, un neviens viņu vairs nevarēja glābt. Kādu brīdi šķita, ka gaisā viņu notur Dzīvības koka lapotne, un kaujinieks, izpletis rokas un kājas un melnajai tunikai plīvojot, lido kā milzu sikspārnis. Tomēr tā bija tikai vienu mirkli. Ar šausmu pilnu kliedzienu vīrs iekrita melnajā akā. Viņa biedri dzirdēja tikai dobju troksni, kad ķermenis atsitās pret zemi, un pēc tam iestājās šausminošs klusums. Nadja, par laimi, neko nezināja. Viņa ieķērās Aleksandra rokā un soli pa solim aizgāja līdz otram istabas galam.

Atverot nākamās durvis, trīs draugi nokļuva spoguļu pilnā telpā. Spoguļi atradās ne tikai pie sienām, bet arī uz griestiem un grīdas, un bezgalīgi pavairoja jauniešu atspulgu. Turklāt istaba bija mazliet šķība kā kubs, kas balstās uz viena stūra. Stāvus pārvietoties nebija iespējams, tāpēc nācās mesties četrrāpus un citam citu pieturēt. Jaunieši bija pilnīgi bezpalīdzīgi, turklāt dur­vis nevarēja redzēt, jo arī tās bija no spoguļiem. Drīz vien viņiem piemetās slikta dūša, galvassāpes un zuda veselais saprāts.

- Neskatieties apkārt, ieurbieties ar acīm priekšā ejošajā un cieši sekojiet man! Ekrānā redzams īstais virziens, Aleksandrs izrīkoja.

- Nezinu gan, kā mēs atradīsim izeju, Nadja, pilnīgi apjukusi, sacīja.

- Ja mēs atvērsim nepareizās durvis, iespējams, ka aktivizējas drošības sistēma un mēs paliksim te ieslodzīti uz visiem laikiem, princis ierastajā mierā brīdināja.

- Tieši tāpēc mēs izmantojam modernās tehnoloģi­jas, Aleksandrs viņu pārtrauca, kaut gan arī viņš pats tikai ar grūtībām valdījās.

Visas durvis bija vienādas, tomēr no GPS Aleksandrs saprata, kādā virzienā jādodas. Karalis vairākkārt bija apstājies, līdz atvēra pareizās durvis. Puisis patina video­ierakstu atpakaļ, lai pavērotu detaļas, un pamanīja, ka spogulī bija redzams deformēts karaļa atspulgs.

- Viens no spoguļiem ir ieliekts. Tās ir durvis, viņš nosprieda.

Dils Bahadūrs pagrūda spoguli, kurā bija redzams viņa resnais un īskājainais atspulgs. Spogulis padevās, un jaunieši varēja iet tālāk. Viņi nokļuva šaurā un garā koridorā, kas vijās gluži kā spirāle. Gaitenis atšķīrās no pārējām pils telpām, kur nebija durvju, tomēr draugi nešaubījās, ka pašā galā tās tomēr būs, jo tā bija redzams videoierakstā. Te nevarēja apmaldīties, vajadzēja tikai iet uz priekšu. Gaiss bija retināts, visapkārt lidinājās smalki putekļi, kas pie griestiem piekārto mazo lampiņu gaismā izskatījās zeltaini. Videoierakstā viņi redzēja, ka karalis bija ātri un bez vilcināšanās devies uz priekšu, tomēr tas nenozīmēja, ka šeit viss bija droši, iespējams, ierakstā kavēkļi nebija redzami.

Jaunieši iegāja koridorā, aplūkoja apkārtni, neno­jaušot, no kurienes var uzglūnēt briesmas, tomēr viņi saprata, ka ne mirkli nedrīkst zaudēt modrību. Draugi jau bija spēruši vairākus soļus, kad saprata, ka uz grīdas atrodas kas mīksts. Bija tāda sajūta, it kā viņi ietu pa nostieptu brezentu, kas ieliecas zem ķermeņu svara.

Dils Bahadūrs aizklāja muti ar tuniku un izmisīgi rādīja, lai draugi nevilcinoties dodas uz priekšu. Princis bija sapratis, ka viņi iet pa plēšu sistēmu. Ar katru soli no caurumiem grīdā gaisā pacēlās putekļi, ko viņi bija pamanījuši jau ienākot. Pāris sekundēs gaiss bija tik putekļains, ka nevarēja redzēt pat trīsdesmit centi­metru attālumā. Draugiem neizturami gribējās klepot, tomēr viņi centās to nedarīt, jo citādi nācās ieelpot putekļus. Vienīgā izeja no situācijas bija pēc iespējas ātrāk nokļūt līdz izejai. Viņi metās skriešus un centās elpot pēc iespējas retāk. Jaunieši baidījās, ka putekļi satur nāvējošu indi, tomēr tad viņi atskārta, ka karalis pa šo gaiteni bija gājis diezgan bieži, tāpēc tā noteikti nevarēja būt.

Augusi Amazonē, kur visa dzīve paiet uz ūdens, Nadja bija laba peldētāja un spēja aizturēt elpu vairāk nekā minūti. Tas viņai ļāva kontrolēt elpošanu labāk nekā draugiem, tomēr arī meitenei nācās vairākas reizes ieelpot. Viņa prātoja, ka Dila Bahadūra un Aleksandra ķermenī dīvaino putekļu ir daudz vairāk. Ar pāris lēcie­niem viņa nokļuva līdz gaiteņa galam, atvēra vienīgās durvis, kas tur bija, un pārvilka draugus pāri slieksnim.

Nedomājot par iespējamām briesmām nākamajā telpā, trīs draugi metās ārā no gaiteņa un spēku izsī­kumā sakrita viens otram virsū, elpojot pilnu krūti un mēģinot atbrīvoties no putekļiem, kas bija pieķērušies drēbēm. Videoierakstā nekas neliecināja par briesmām karalis šo telpu bija šķērsojis tikpat droši kā gaiteni.

Nadja, kas jutās labāk nekā draugi, lika puišiem palikt uz vietas, kamēr viņa pati apskatīs telpu.

Zāle bija labi apgaismota un arī gaiss šķita normāls. Te bija vairākas durvis, bet ekrānā varēja skaidri redzēt, kuras vajag atvērt. Meitene devās pāris soļu uz priekšu un saprata, ka viņai bija grūti koncentrēt skatienu acu priekšā mudžēja tūkstošiem spilgtu krāsu punktiņu, līniju un ģeometrisku figūru. Nadja izstiepa rokas un centās saglabāt līdzsvaru. Viņa atgriezās atpakaļ un pār­liecinājās, ka arī Aleksandrs un Dils Bahadūrs grīļojas.

- Man ir ļoti slikti, Aleksandrs murmināja un sēdus nokrita uz grīdas.

- Jaguār, atver acis! Nadja viņu sapurināja. So putekļu iedarbība ir līdzīga mikstūrai, kuru mums Amazonē deva indiāņi. Vai atceries, ka mēs redzējām vīzijas?

- Halucinogēns? Vai tev šķiet, ka mēs esam narko­tiku reibumā?

- Kas ir halucinogēns? princis jautāja. Viņš vēl spēja nostāvēt kājās.

- Jā, tā man šķiet. Iespējams, katrs no mums redz ko citu. Tomēr tā nav realitāte, Nadja paskaidroja un palīdzēja draugiem virzīties uz priekšu, nemaz nenojau­šot, ka tikai pēc dažām sekundēm arī viņu pašu apņems narkotiku izraisītā elle.

Par spīti Nadjas brīdinājumam, neviens no tri­jiem nenojauta zeltainā pulvera briesmīgo iedarbību. Vispirms draugi iegrima varavīksnes krāsu figūru labi­rintā, kas griezās apkārt galvu reibinošā ātrumā. Ar milzīgām pūlēm viņiem izdevās paturēt acis vaļā un grīļojoties iet uz priekšu, un prātot, kā gan putekļu apdullinātais karalis varēja veikt šo ceļa gabalu. Viņi juta, ka atdalās no pasaules un realitātes, it kā mirtu, un nevarēja apspiest izbīļa vaidus. Tikmēr draugi jau bija nokļuvuši līdz nākamajai zālei, kura bija daudz plašāka nekā iepriekšējās. Ieraugot visu, kas tur atra­dās, jaunieši no šausmām iekliedzās par spīti tam, ka viena viņu smadzeņu daļa nemitējās atkārtot, ka viss redzētais ir tikai iztēles auglis.

Trīs draugi atradās ellē, un viņiem apkārt trinās briesmoņu bars un jodu ordas. Visās malās varēja redzēt saplosītus ķermeņus, mokas, asinis un nāvi. Jauniešus apdullināja šausmīgs gaudu koris; dobjas balsis kā izsal­kuši spoki sauca viņus vārdā.

Aleksandrs skaidri redzēja savu māti varena, melna un biedējoša nāves putna nagos. Puisis izstiepa rokas, lai viņu glābtu, un tajā pašā brīdī maitu lija norija Lizas Koldas galvu. No jaunieša dvēseles dziļumiem izlauzās izmisuma pilns kliedziens.

Nadja stāvēja uz šauras dzegas kāda debesskrāpja pēdējā stāvā, kuru viņas ar Keitu bija apmeklējušas Ņujorkā. Viņai zem kājām, simtiem metru zemāk, plūda nokaitēta lava. Nāvējošs reibonis pārņēma meitenes prātu un padarīja to nespējīgu domāt. Kā liktenīgs kār­dinājums ausīs skanēja bezdibeņa aicinājums.

Savukārt Dils Bahadūrs juta, ka viņa gars atdalās no ķermeņa, kā zibens šautra šķērso debesjumu un nonāk nocietinātā klostera drupās tieši tobrīd, kad tēvs mirst Tensinga rokās. Tūdaļ pat parādījās asiņainu radību karapulks, kas uzbruka neaizsargātai Zelta pūķa karaļ­valstij. Vienīgais, kas varēja to aizstāvēt, bija viņš kails un neaizsargāts.

Katrs no draugiem redzēja citu vīziju, un tās visas bija šausminošas, atspoguļojot jauniešu lielākās bailes, sliktākās atmiņas, murgus un vājības. Tas bija personīgs ceļojums uz apziņas slepenajiem kambariem. Tomēr draugu ceļojums bija daudz vieglāks nekā Bruņneša Teksam un Skorpiona sektas kaujiniekiem, jo trīs jau­niešiem piemita labestīgas dvēseles, kas nebija apkrau­tas ar pretīgu noziegumu nastu.

Pirmais attapās princis, kurš jau daudzus gadus praktizēja prāta un ķermeņa kontroli. Viņš ar milzīgām pūlēm atbrīvojās no postošo tēlu valgiem un paspēra pāris soļu pa istabu.

Viss, ko mēs redzam, ir ilūzijas, princis noteica, saņēma draugus aiz rokas un ar varu aizveda viņus līdz izejai.

Aleksandrs nespēja kā nākas fokusēt skatienu, lai sekotu ekrānā notiekošajam, tomēr tik daudz veselā saprāta viņam vēl bija atlicis, lai apjaustu, ka ierakstā nav redzams nekas cits kā vien tukša istaba, apliecinot, ka Dilam Bahadūram ir pilnīga taisnība un šīs sātanis­kās ainas tiešām ir iztēles auglis. Balstot cits citu, draugi apsēdās, lai kādu brīdi atpūstos, nomierinātos un spētu tikt galā ar drausmīgajām halucinācijām, kas nesteidza izgaist. Uzmundrinot cits citu, trīs jaunieši pieslējās kājās. Karalis bija devies tieši uz durvīm, un izskatījās, ka viņš necieš neko no tā, ko tagad pārdzīvoja jaunieši; viņš droši vien bija iemanījies neieelpot putekļus vai arī valdnieka rīcībā bija kāda pretinde. Lai arī kā, ierakstā draugi redzēja, ka karalis necieta tās mokas, ko tagad pārdzīvoja viņi.

Pēdējā Zelta pūķi sargājošā labirinta telpā, kas bija visplašākā no visām jau redzētajām, dēmoni un šausmu ainas pēkšņi pazuda un to vietā pavērās brī­nišķīga ainava. Narkotiku izraisītās mokas nomainīja neizskaidrojama eiforija. Jaunieši jutās viegli, spēcīgi un neuzvarami. Simtiem eļļas lampiņu siltajā gaismā skatienam pavērās dārzs, ietīts maigi sārtā miglā, kas plūda no zemes un pacēlās līdz pat koku lapotnēm. Līdz draugu ausīm atplūda eņģelisku balsu kora skaņas, un viņi sajuta spēcīgu savvaļas puķu un tropisko augļu smaržu. Griesti bija izzuduši, un pavērās saulrieta apspīdētas debesis, kur lidoja krāsaini putni. Jaunieši neticīgi berzēja acis.

- Arī te viss ir nereāls. Mēs noteikti vēl esam narko­tiku apdullināti, Nadja murmināja.

- Vai mēs visi redzam vienu un to pašu? Es redzu parku, Aleksandrs piebilda.

- Es arī, Nadja sacīja.

- Es tāpat. Ja mēs visi trīs redzam vienu un to pašu, tad tā nav vīzija. Šie slazdi, iespējams, ir visbīstamākie. Iesaku nekam nepieskarties un ātri iet tālāk… Dils Bahadūrs brīdināja.

- Vai mēs tiešām nesapņojam? Tas atgādina Ēdenes dārzu, Aleksandrs sprieda, jo vēl aizvien bija mazliet apdullis no zelta pulvera.

- Kas tas ir par dārzu? Dils Bahadūrs jautāja.

- Ēdenes dārzs ir aprakstīts Bībelē tur Radītājs izmitināja pirmo cilvēku pāri. Domāju, ka gandrīz visās reliģijās ir pazīstams līdzīgs dārzs. Paradīze, mūžīga skaistuma un laimes dārzs, draugs skaidroja.

Aleksandrs sprieda, ka redzētais varētu būt virtuāls attēls vai kinoprojekcija, tomēr ātri vien saprata, ka šoreiz nav runa par modernajām tehnoloģijām. Pils bija būvēta pirms daudziem gadsimtiem.

Starp miglā lidojošajiem krāšņajiem tauriņiem parā­dījās trīs cilvēku figūras divas meitenes un jaunietis; viņi bija neparasti skaisti: ar vējā plīvojošiem zīdainiem matiem, tērpti vieglā izšūtā zīdā, ar zeltītu spalvu klā­tiem spārniem. Nepazīstamie kustējās neizsakāmi gra­ciozi, ar žestiem aicināja draugus pie sevis un stiepa pretī rokas. Kārdinājums tuvoties šīm gandrīz caurspīdīgajām būtnēm un kopā ar tām ļauties lidošanas valdzinājumam bija gandrīz nepārvarams. Nepazīstamās jaunavas hip­notizēts, Aleksandrs jau spēra soli uz priekšu, bet Nadja uzsmaidīja jauneklim, taču Dilam Bahadūram bija atlicis gana daudz gribasspēka, lai satvertu draugus aiz rokas.

- Nepieskarieties viņiem, tas ir nāvējoši! Šis ir kār­dināšanas dārzs, viņš brīdināja.

Nadja un Aleksandrs bija pilnīgi zaudējuši veselo saprātu un mēģināja atbrīvoties no prinča rokas tvē­riena.

- Viņi nav reāli, tie ir gleznojumi uz sienām vai skulp­tūras. Nepievērsiet tiem uzmanību! Dils Bahadūrs atkārtoja.

- Vini kustas un sauc mūs… satriektais Aleksandrs murmināja.

Tas ir triks, optiska ilūzija. Paskatieties šurp! princis iesaucās un lika draugiem pavērties uz kādu dārza stūri.

Pie uzgleznota puķu krūma zemē uz mutes nekustīgi gulēja viens no zilajiem kaujiniekiem. Dils Bahadūrs ar varu aizveda draugus līdz bandīta līķim. Viņš pieliecās, apgrieza to otrādi, un draugi ieraudzīja kaujinieka bries­mīgās nāves iemeslu.

Zeltīto putekļu apstulbinātie Skorpiona sektas kau­jinieki šajā brīnišķīgajā dārzā bija jutušies kā sapnī un ticējuši visam, ko redzēja. Viņi bija vienkārši vīri, kas visu dzīvi pavadīja zirga mugurā, gulēja uz cietas zemes un bija pieraduši pie cietsirdības, ciešanām un nabadzī­bas. Kaujinieki nekad nebija redzējuši neko tik skaistu un smalku, viņi nenojauta, ka pasaulē var būt tāda mūzika, puķes, smaržas un tauriņi kā šai dārzā. Viņi apbrīnoja čūskas, skorpionus un hindu panteona asiņai­nos dievus. Baidījās no dēmoniem un elles, tomēr nekad nebija dzirdējuši par paradīzi vai eņģeliskām būtnēm, ko sastapa pēdējā Svētās vietas slazdā. Intimitātei un mīlestībai vistuvākās jūtas, kuras kaujinieki pazina, bija vinu skarbā brālība. Brunneša Teksam nācās viņiem piedraudēt ar pistoli, lai aizliegtu ilgāk uzkavēties šai apburtajā dārzā, bet viņš nespēja aizkavēt to, ka viens no bandītiem tomēr pakļaujas kārdinājumam.

Šis vīrs izstiepa roku un pieskārās spārnotai jauna­vai. Kaujinieks sajuta marmora vēsumu, tomēr virsmai nepiemita akmens gludums, bet gan haizivs ādas vai stikla lausku asums. Viņš pārsteigts atrāva roku un ieraudzīja, ka plauksta ir ievainota. Ada tūdaļ pat sāka lobīties un plaisāt, un drīz vien, it kā roka būtu apdedzi­nāta līdz kaulam, skatienam atklājās arī dziļākie audi. Pēc biedra kliedzieniem atskrēja pārējie, tomēr nekas vairs nebija līdzams: nāvējošā inde bija iekļuvusi asins­ritē un kā sērskābe ātri virzījās augšup pa roku. Pēc īsa brīža nelaimīgais jau bija miris.

Tagad Aleksandrs, Nadja un Dils Bahadūrs stāvēja pie kaujinieka līķa, kas indes ietekmē pa šīm dienām bija izžuvis kā mūmija. Ķermenis bija sarāvies, tas bija tikai skelets ar kauliem pārvilktu melnu ādu, kas asi oda pēc sēnēm un sūnām.

- Kā jau teicu, varbūt labāk nekam nepieskarties… princis atkārtoja, bet viņa brīdinājums vairs nebija nepieciešams, jo šausminošā aina Nadju un Aleksandru bija atmodinājusi no transa.

Trīs jaunieši visbeidzot nokļuva līdz Zelta pūķa zālei. Kaut arī Dils Bahadūrs to vēl nekad nebija redzējis, viņš zāli pazina pēc aprakstiem, ko četros klosteros, kur prin­cis mācījās šifru, bija snieguši mūki. Te bija ar zelta plāk­snēm noklātas sienas, uz kurām varēja redzēt iegravētas ainas no Sidhārthas Gautamas dzīves, zelta svečturi ar bišu vaska svecēm, elegantas un filigrānas zelta eļļas lampiņas un trauciņi, kuros kūpēja mirres un smaržkociņi. Zelts bija visur. Zelts, kas bija atmodinājis Bruņneša Teksa un zilo kaujinieku alkatību, uz Dilu Bahadūru, Aleksandru un Nadju neatstāja pilnīgi nekādu iespai­du, draugiem šis dzeltenais metāls drīzāk šķita neglīts.

- Varbūt tu tomēr varētu paskaidrot, ko mēs šeit darām, Aleksandrs jautāja princim, nespēdams balsī apslēpt ironiju.

- Iespējams, ka es pats to īsti nemaz nezinu, Dils Bahadūrs atbildēja.

- Kādēļ tavs tēvs vēlējās, lai tu nāktu uz šejieni? Nadja gribēja zināt.

- Varbūt tādēļ, lai es aprunātos ar Zelta pūķi.

- Bet tas taču ir nozagts! Te nav nekā cita kā vien melns akmens bluķis ar kvarca gabalu, uz kura droši vien atradās statuja, Aleksandrs sacīja.

- Tas arī ir Zelta pūķis, princis draugiem paziņoja.

-Ko?

- Akmens pamatne. Bandīti aiznesa ļoti glītu statuju, tomēr patiesībā orākuls atrodas melnajā akmenī. Šis ir karaļu noslēpums, kuru nezina pat mūki klosteros. Šo noslēpumu man uzticēja tēvs, un jūs to nevienam nedrīkstat stāstīt.

- Kā tas darbojas?

- Vispirms man sniega cilvēku valodā jāuzdod jautā­jums, tad kvarcs sāk vibrēt un rada skaņu, kuru man vajag saprast.

- Vai tu man karini makaronus uz ausīm? Alek­sandrs jautāja.

Dils Bahadūrs nesaprata, ko draugs vēlas pateikt. Turklāt viņam nebija ne mazākās vēlēšanās karināt kādam uz ausīm makaronus.

- Paskatīsimies, kā tas notiek! Ko tu domā jautāt? kā allaž praktiska, Nadja vaicāja.

- Iespējams, ka pats svarīgākais ir zināt, kāda ir mana karma, lai varētu precīzi piepildīt likteni, Dils Bahadūrs sprieda.

- Un mēs esam stājušies pretī nāvei tikai tādēļ, lai tu varētu uzzināt savu karmu? Aleksandrs burkšķēja.

To arī es tev varu pateikt tu esi labs princis un būsi labs karalis, Nadja piebilda.

Dils Bahadūrs lūdza draugiem klusi apsēsties zāles dziļumā un pats piegāja pie paaugstinājuma, uz kura agrāk bija balstījušās brīnišķīgās skulptūras ķetnas. Viņš aizdedza smaržkociņus un sveces, un kādu brīdi, kurš draugiem šķita pārlieku ilgs, klusi sēdēja, kājas sakrustojis. Princis meditēja, līdz spēja nomierināt dvēseli un atbrīvot prātu no domām, vēlmēm, bailēm un ziņkārības. Kā bija mācījis skolotājs, viņš atvērās kā lotosa zieds, lai saņemtu Visuma enerģiju.

Pirmās skaņas līdzinājās neskaidrai murmināšanai, tomēr drīz vien prinča dziedāšana pārvērtās varenā rūkšanā, kas tricināja zemi, krūšu skaņā, ko Nadja un Aleksandrs nekad nebija dzirdējuši. Izklausījās neti­cami, ka to spēj radīt cilvēks, šķita, ka skaņa nāk no lielām bungām milzīgā alā. Krācošās skaņas vēlās, kāpa augšup, laidās lejā, ieguva ritmu, apjomu un ātrumu; tad noklusa, lai atkal atsāktos, gluži kā viļņi jūrā.

Katra skaņa atbalsojās pret zelta plāksnēm uz sie­nas un atgriezās jau pavairota. Pārsteigtā Nadja un Aleksandrs juta vēderu vibrējam, it kā skaņas avots būtu viņi paši. Drīz vien viņi aptvēra, ka prinča dziedā­šanai bija pievienojusies vēl kāda ļoti atšķirīga balss tā bija atbilde, ko sniedza nelielais, melnajā akmens bluķī inkrustētais dzeltenā kvarca gabaliņš. Dils Bahadūrs apklusa, lai noklausītos akmens atbildi, kas skanēja kā lielu bronzas zvanu atbalss unisonā. Princis bija pilnīgi koncentrējies, viņa ķermenī nekustējās ne muskulis, bet prāts skaņas sagrupēja četrās daļās un vienlaikus iztulkoja ideogrammas sniega cilvēku valodā, ko viņš bija mācījies daudzus gadus.

Dils Bahadūrs dziedāja ilgāk nekā stundu, tomēr Nadjai un Aleksandram tās šķita tikai dažas minūtes, jo šī neparastā mūzika bija novedusi viņus augstākā apziņas stāvoklī. Viņi zināja, ka astoņpadsmit gadsim­tus šo zāli bija apmeklējuši tikai Aizliegtās karaļvalsts valdnieki un pirms viņiem neviens cits orākulu nebija dzirdējis. Mēmi, ar izbrīnā ieplestām acīm jaunieši klausījās akmens vijīgajās skaņās, nesaprotot ne vārda no Dila Bahadūra sacītā, tomēr pilnīgi pārliecināti par notiekošā varenību.

Visbeidzot Svētajā vietā iestājās klusums. Kvarca gabals, kas dziedāšanas laikā izstaroja gaismu, kļuva nespodrs kā iepriekš. Nogurušais princis vēl labu brīdi nemainīja pozu, un draugi neuzdrošinājās viņu traucēt.

- Tēvs ir miris, Dils Bahadūrs beidzot sacīja un piecēlās kājās.

- Vai to pateica akmens? Aleksandrs jautāja.

- Jā. Tēvs sagaidīja, līdz es nokļūstu līdz šejienei, un tad varēja mirt.

- Kā gan viņš zināja, ka tu esi šeit?

- Viņam to pateica skolotājs Tensings, jaunais prin­cis skumji atbildēja.

- Ko vēl akmens sacīja? Nadja jautāja.

- Mana karma ir būt Zelta pūķa karaļvalsts priekšpē­dējam valdniekam. Mans dēls kļūs par pēdējo karali. Pēc tam pasaule un šī karaļvalsts mainīsies, un nekas vairs nebūs kā iepriekš. Valdīt taisnīgi un gudri man palīdzēs tēvs, kas pie manis atnāks sapņos. Tāpat mani atbalstīs Pema, kuru es apprecēšu, Tensings un Zelta pūķis.

- Tātad galvenais ir šis akmens, jo statuja ir pārvēr­tusies pelnos, Aleksandrs precizēja.

- Varbūt es īsti nesapratu, tomēr šķiet, ka mēs to atgūsim, princis pastāstīja un norādīja, ka pienācis laiks doties prom.

Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless, International Geographic fotogrāfi, bija uzcītīgi izpildījuši visus Keitas Koldas rīkojumus. Kāda neliela auguma šerpas pavadībā (kas, nezaudējot apmierināto smaidu un nepalēninot soļu ritmu, uz muguras nesa fotogrāfu bagāžu un tel­tis) viņi bija apceļojuši visgrūtāk pieejamos karalistes nostūrus. Sekošana šerpam un neierastais augstums ārzemniekus bija galīgi novārdzinājis. Neko nezinot par biedru piedzīvojumiem, fotogrāfi atgriezās, vēlē­damies pastāstīt par redzēto retajām orhidejām un pandas lāčiem, tomēr Keita Kolda par to neizrādīja ne mazāko interesi. Rakstniece viņiem savukārt paziņoja, ka viņas mazdēls un Nadja bija piedalījušies kriminālas organizācijas likvidēšanā, vairāku sagūstītu meiteņu atbrīvošanā, briesmīgas bandītu sektas notveršanā un, piepalīdzot sniega cilvēkiem un kādam ar paranormālām spējām apveltītam mūkam, iesēdinājuši tronī princi Dilu Bahadūru. Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless aizvēra muti un nebilda vairs ne vārda līdz brīdim, kad visi sēdās lidmašīnā, lai atgrieztos dzimtenē.

- Lai vai kā, bet es vairs nekad neceļošu kopā ar Aleksandru un Nadju, jo viņi piesaista briesmas gluži kā medus mušas. Es jau esmu pārāk veca, lai pārdzī­votu tādas izbailes, rakstniece noteica, vēl līdz galam neatguvusies no pārdzīvotā izbīļa.

Aleksandrs un Nadja saskatījās, jo bija nolēmuši jeb­kurā gadījumā doties līdzi Keitai viņas nākamajā ceļo­jumā. Viņi nevarēja laist garām izdevību kopā ar Keitu Koldu doties vēl kādā piedzīvojumā.

Jaunieši vecmāmiņai nebija pastāstījuši par Svētajā vietā piedzīvoto, ne arī par to, kā darbojās varenais kvarca gabals, jo bija apsolījuši glabāt noslēpumu. Viņi tikai pastāstīja, ka Svētajā vietā Dils Bahadūrs, gluži tāpat kā citi Aizliegtās karaļvalsts valdnieki, spēja pare­dzēt nākotni.

- Senajā Grieķijā Delfu pilsētā bija kāds templis, uz kuru ļaudis devās dzirdēt pareģojumus no transā iegri­mušas zintnieces, Keita stāstīja. Viņas vārdi vienmēr bija ļoti noslēpumaini, tomēr cilvēki tajos saklausīja jēgu. Tagad ir zināms, ka šai vietā no zemes izplūda gāze, ļoti iespējams, ēteris. Pareģotāja no tās apreiba un runāja mīklās, bet pārējo piedomāja viņas naivie klausītāji.

- To nevar salīdzināt. Tas, ko mēs redzējām, nav izskaidrojams ar gāzi, mazdēls atbildēja.

Vecā rakstniece tikai sausi pasmējās.

- Mēs esam mainījušies lomām, Keita. Agrāk es biju skeptiķis, kas netic pierādījumiem, un tu man ikreiz atkārtoji, ka pasaule ir brīnumaina vieta un ka visu nav iespējams racionāli izskaidrot, Aleksandrs smaidīja.

Keita nevarēja atbildēt, jo smaids bija pārvērties klepus lēkmē un viņa gandrīz vai smaka nost. Mazdēls uzsita viņai pa muguru daudz stiprāk, nekā būtu nepie­ciešams, bet Nadja aizsteidzās sameklēt glāzi ūdens.

- Cik žēl, ka Tensings jau devies uz Sniega cilvēku ieleju, citādi viņš ar savām maģiskajām adatām un lūg­šanām varētu izārstēt tavu klepu. Tā vien šķiet, ka tev, vecmāmiņ, vajadzēs atmest smēķēšanu, Aleksandrs sacīja.

- Nesauc mani par vecmāmiņu!

Pēc tam kad viņi bija piedalījušies karaļa bērēs, pēcpusdienu pirms atgriešanās Amerikas Savienotajās Valstīs International Geographic ekspedīcijas dalībnieki kopā ar karalisko ģimeni un ģenerāli Kunglungu pava­dīja pilī ar tūkstoš istabām. Sekojot tradīcijai, karali sadedzināja, un viņa pelnus ievietoja četros antīkos alabastra traukos, kurus labākie kareivji nogādāja uz četrām debess pusēm un izkaisīja vējā. Karaļa nāvi neapraudāja ne tauta, ne ģimene, kas viņu tik ļoti bija mīlējusi, jo visi ticēja raudas garam neļauj brīvi aiz­iet un spiež palikt, lai mierinātu dzīvos. Šai gadījumā vajadzēja priecāties, lai gars apmierināts varētu veikt nākamo reinkarnācijas apli un turpināt attīstīties, līdz sasniedz apskaidrību un debesis jeb nirvānu.

- Varbūt mans tēvs darīs mums godu un iemiesosies mūsu pirmajā dēlā, Dils Bahadūrs sacīja princis.

Nododot satraukumu, Pemai rokās nodrebēja tējas tase. Jauniete bija ģērbusies zīdā un brokātā, viņai kājās bija ādas kurpes, uz rokām un ausīs zelta rotaslietas, tomēr galvu viņa joprojām nēsāja neapsegtu, jo lepojās, ka ir varējusi drosmīgi upurēt savus skaistos matus. Pemas piemērs iedrošināja arī pārējās skūtgalvainās meitenes. Piecdesmit metru garā virve, ko viņas nopina no saviem matiem, kā ziedojums bija nolikta pilī Lielā Būdas priekšā, un ļaudis gluži kā svētceļojumā devās to apskatīt. Par šo gadījumu bija tik daudz runāts, meitenes tik daudzas reizes bija rādītas televīzijā, ka radās histēriska reakcija, un simtiem citu meiteņu arī noskuva matus, līdz Dilam Bahadūram nācās uzstāties televīzijā, lai apliecinātu, ka karalistei nav nepiecieša­mi tik ekstrēmi patriotisma apliecinājumi. Aleksandrs pastāstīja, ka Savienotajās Valstīs skūta galva ir modē tāpat kā pīrsings degunā, ausīs un nabā, tomēr neviens viņam neticēja.

Visi bija sasēdušies aplī uz zemē saliktiem spilve­niem, dzēra čai, aromātisku Indijas tēju, un ar mokām ēda ļoti negaršīgu šokolādes torti, ko mūķenes bija izcepušas par godu ārzemju ciemiņiem. Karaļa leopards Cevangs, ausis saslējis, bija nogūlies līdzās Nadjai. Kopš sava saimnieka karaļa nāves skaistais dzīvnieks jutās loti sadrūmis. Vairākas dienas viņš atteicās no ēdiena, līdz Nadjai kaķu valodā izdevās pārliecināt, ka viņam tagad jārūpējas par Dilu Bahadūru.

- Dodoties uz Sniega cilvēku ieleju un atvadoties no mums, godātais skolotājs Tensings man iedeva kaut ko tev, Dils Bahadūrs sacīja Aleksandram.

- Man?

- Ne jau tev, bet tavai cienījamajai mātei, pasnie­dzot koka kastīti, jaunais karalis atbildēja.

- Kas tas ir?

- Pūķa ekskrements.

- Kas?Aleksandrs, Nadja un Keita reizē izsaucās.

- Tam ir ļoti iedarbīga medikamenta slava. Ja tu to izšķīdinātu rīsu degvīnā un dotu viņai iedzert, iespējams, tava cienījamā māte atveseļosies, Dils Bahadūrs sacīja.

- Kā gan es kaut ko tādu varu dot savai mātei! jaunietis apvainots iesaucās.

- Tomēr labāk nesaki viņai, kas tas ir. Turklāt tas ir pārakmeņojies. Tas nav gluži tas pats, kas svaigs ekskrements, man šķiet… Lai vai kā, Aleksandr, tam piemīt maģisks spēks. Viens tā gabaliņš mani izglāba no zilo kaujinieku dunčiem, Dils Bahadūrs skaidroja, norādot uz akmens gabaliņu, kas ādas saitītē karājās viņam uz krūtīm.

Keitas acis gluži nevilšus iepletās un īsu brīdi viņas lūpās pavīdēja izsmējīga grimase, bet Aleksandrs aiz­kustināts pateicās draugam par dāvanu un paglabāja to krekla kabatā.

- Zelta pūķis izkusa helikoptera sprādziena laikā; tas ir liels zaudējums, jo mūsu tauta tic, ka statuja aizsargā robežas un uztur labklājību, ģenerālis Kunglungs sacīja.

- Iespējams, tā nav vis statuja, bet gan valdnieku piesardzība, kas sargā valsti, Keita atbildēja, un, izliekoties ļoti laipna, piedāvāja torti leopardam, kurš to īsu brīdi paošņāja, sarauca purnu un aizgāja atlaisties līdzās Nadjai.

- Kā gan lai tauta saprot, ka tā var uzticēties jauna­jam Dilam Bahadūram, kaut arī svētais pūķis ir gājis bojā? ģenerālis jautāja.

- Visu cieņu, ģenerāļa kungs, iespējams, ka pēc neilga laika jums būs cita statuja, rakstniece sacīja, beidzot iemācījusies runāt saskaņā ar šīs valsts pieklājības liku­miem.

- Vai cienījamā vecmāmuļa varētu mums paskaidrot, par ko ir runa? Dils Bahadūrs pārtrauca.

- Iespējams, ka kāds mans draugs varētu šo problē­mu atrisināt, Keita atbildēja un sāka izskaidrot savu plānu.

Pēc vairāku stundu ilgas noņemšanās ar Aizliegtās karaļvalsts primitīvajiem telefona sakariem rakstniecei izdevās panākt sarunu ar Izaku Rozenblatu Ņujorkā, lai pajautātu, vai viņš varētu izgatavot pūķa statuju, vado­ties tikai pēc četrām polaroīda fotogrāfijām, diezgan neskaidriem videoierakstiem un detalizēta apraksta, ko bija devuši Skorpiona sektas bandīti, gaidot tikšanos ar valsts augstākajām amatpersonām.

- Tu man lūdz, lai es izgatavoju zelta statuju? pla­nētas otrā galā kliedza krietnais Izaks Rozenblats.

- Jā, apmēram suņa augumā, Izak. Turklāt tajā jāinkrustē vairāki simti dārgakmeņu, tostarp dimanti, safīri, smaragdi un acu vietā, protams, divi vienādi zvaigznes veida rubīni.

- Dieva dēļ, kas par to visu maksās?

- Kāds kolekcionārs, kura birojs atrodas ļoti tuvu tavējam, Izak, Keita Kolda, aizrautīgi smejoties, atbil­dēja.

Rakstniece bija ļoti lepna par savu plānu. Viņai no Savienotajām Valstīm bija atsūtīts īpašs atskaņotājs, kuru vēl nepārdeva plašākai publikai; šo aparātu rakst­niece ieguva, pateicoties kādam CIP aģentam, ar kuru sadraudzējās, rakstot reportāžu Bosnijā. Ar atskaņotāju viņa varēja noklausīties miniatūros ierakstus, kuri tika atrasti Judītes Kinskas somā. Tie glabāja visu informā­ciju, lai atklātu tā sauktā Kolekcionāra identitāti. Ar šiem ierakstiem Keita domāja viņu šantažēt. Viņa liktu

Kolekcionāru mierā tikai tad, ja viņš aizvietotu zaudēto statuju, jo tas bija vienkāršākais veids, kā šis cilvēks varēja mazināt nodarīto kaitējumu. Kolekcionārs bija uzmanījies, lai zvanus nevarētu pārtvert, bet viņš nenojauta, ka katrs no Speciālista sūtītajiem aģentiem sarunas bija ierakstījis. Judīte Kinska šos ierakstus glabāja kā savas dzīvības ķīlu, kuru varēja likt lietā, ja darījums kļūtu pārāk bīstams. Tādēļ viņa ierakstus vienmēr nēsāja līdzi, bet cīniņā ar Bruņneša Teksu somu bija pazaudējusi. Keita Kolda bija pārliecināta otrais pasaulē bagātākais cilvēks nepieļaus, ka ziņas par viņa sakariem ar kriminālnoziegumiem (tostarp miermīlīgas valstiņas valdnieka sagūstīšanu) parādītos presē, tāpēc piekāpsies visām viņas prasībām.

Keitas piedāvātais plāns pārsteidza Aizliegtās kara­listes galmu.

- Varbūt būtu lietderīgi, ja vecmāmuļa pārspriestu šo darījumu ar lamām. Viņas plāns ir labi domāts, bet, iespējams, tas tomēr ir mazliet pretlikumīgs… Dils Bahadūrs laipni aizrādīja.

- Var jau būt, ka tas tiešām nav īsti likumīgs, bet Kolekcionārs labāku attieksmi nav pelnījis. Ļaujiet man rīkoties, Majestāte! Šīs nelielās šantāžas dēļ esmu ar mieru drusciņ izbojāt savu karmu. Starp citu, ja vien tas nav nepiedienīgs jautājums, vai varētu uzzināt, kas notiks ar Judīti Kinsku? Keita apvaicājās.

Sievieti bez samaņas un pilnīgi nejūtīgu bija atradusi ģenerāļa Kunglunga kareivju grupa. Apmaldījusies un izsalkusi Judīte Kinska vairākas dienas bija klīdusi pa kalniem, līdz viņas pēdas no aukstuma atmira, un sieviete vairs nespēja izturēt ciešanas. Aukstuma iemi­dzināta, viņa zaudēja arī vēlēšanos dzīvot. Ar neslēptu atvieglojumu Judīte Kinska ļāvās liktenim. Pēc pārdzī­votajām briesmām nāves kārdinājums šķita salds. īsajos apskaidrības mirkļos viņas prātā atausa nevis pagātnes triumfa brīži, bet gan Dorji mierīgā seja. Kāds gan bija iemesls šīm neatlaidīgām atmiņām? Īstenībā Judīte viņu nekad nebija mīlējusi. Viņa tikai izlikās, jo bija nepiecie­šams iegūt Zelta pūķa šifra atslēgu, neko vairāk. Tomēr sieviete atzina, ka bija karali apbrīnojusi. Šis krietnais cilvēks bija atstājis uz viņu dziļu iespaidu. Judīte Kinska domāja, ka citos apstākļos, ja viņa būtu pavisam citāda sieviete, noteikti karalī būtu neglābjami iemīlējusies; tomēr šoreiz tā nebija noticis, par to viņa bija pilnīgi droša. Tāpēc sievieti tik ļoti pārsteidza karaļa gara klātbūtne šai ledainajā vietā, kur viņa gaidīja savu nāvi. Valdnieka laipnās un vērīgās acis bija pēdējais, ko Judīte Kinska redzēja, pirms iegrima pilnīgā tumsā.

Kareivju patruļa sievieti atrada tieši laikā, lai izglābtu viņas dzīvību. Šobrīd pēc pāris apsaldētu kāju un roku pirkstu amputācijas viņa atradās slimnīcā.

Pirms nāves tēvs man lūdza neieslodzīt Judīti Kinsku cietumā. Es vēlos piedāvāt šai kundzei iespēju uzlabot karmu un garīgi pārtapt. Atlikušo dzīvi viņa varēs pavadīt kādā budistu klosterī netālu no robežas ar Tibetu. Klimats gan tur ir diezgan skarbs, un klos­teris ir nošķirts, tomēr mūķenes ir bezgala svētas. Man stāstīja, ka viņas ceļas pirms saules lēkta, dienu pava­da meditējot un pārtiek tikai no pāris rīsa graudiem dienā, Dils Bahadūrs stāstīja.

- Vai jūs domājat, ka Judīte Kinska kļūs vieda? Keita ironiski jautāja, sazvērnieciski paskatoties uz ģenerāli Mijaru Kunglungu.

- Tas atkarīgs tikai no viņas pašas, cienītā vecmā­muļ, princis atbildēja.

- Vai drīkstu lūgt Majestāti saukt mani par Keitu? Tas ir mans vārds, rakstniece sacīja.

- Saukt jūs vārdā man būs liela privilēģija. Varbūt cienījamā vecmāmuļa Keita, viņas drosmīgie fotogrāfi un mani draugi Nadja un Aleksandrs kādreiz vēlētos atgriezties šai pieticīgajā karaļvalstī, kur mēs ar Pemu viņus vienmēr laipni gaidīsim… jaunais karalis teica.

- Protams! Aleksandrs iesaucās, tomēr Nadjas dunka lika viņam atcerēties pieklājību un puisis pie­bilda: Kaut arī mēs, iespējams, nemaz neesam šādas laipnības cienīgi, jūsu majestāte un jūsu cienītā līgava, varbūt tomēr pieņemsim šo jauko piedāvājumu.

Šai brīdī visi sāka smieties, pat mūķenes, kuras cere­moniāli pasniedza tēju, un mazais Boroba, kas priecīgi lēkāja un meta gaisā šokolādes kūkas gabalus.