Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

10 Baltais ērglis

Kā jau ierasts, Speciālists ar Kolekcionāru sazinājās ar aģenta starpniecību. Šoreiz sūtnis bija kāds japānis, kas lūdza tikšanos, lai ar otro pasaulē bagātāko cilvēku pārrunātu darījumu stratēģiju Āzijas zelta tirgū.

Todien Kolekcionārs no kāda spiega bija nopircis Pentagona slepenāko arhīvu šifra atslēgu. Amerikas Savienoto Valstu militārie arhīvi varēja noderēt viņa bruņošanās programmai. Tādiem investoriem kā viņš bija svarīgi, lai pasaulē būtu konflikti; miers viņam nekādi nebija pa prātam. Kolekcionārs bija izrēķinājis, ka noteiktam procentam zemeslodes iedzīvotāju jākaro, lai veicinātu bruņojuma tirgu. Ja šis skaitlis bija pārāk mazs, viņš zaudēja naudu, savukārt, ja tas bija par daudz liels, fondu biržas vērtība strauji kāpa un risks bija pārāk liels. Kolekcionāram par laimi, karus izraisīt nācās ļoti viegli, kaut arī tos izbeigt vairs nebija tik vienkārši.

Kad asistents viņu informēja par kādu nepazīstamo, kas vēlas steidzami tikties, Kolekcionārs uzminēja, ka šo cilvēku varētu būt sūtījis Speciālists. Te bija divi atslē­gas vārdi: zelts un Āzija. Kolekcionārs nepacietīgi bija gaidījis jau vairākas dienas, tādēļ nekavējoties pieņēma viesi. Aģents vērsās pie klienta nevainojamā angļu valo­dā. Kolekcionāram bija sveša jebkāda izsmalcinātība, tāpēc viņš pat nepamanīja viesa eleganto uzvalku un nevainojamo uzvedību.

- Speciālists ir noskaidrojis to divu personu identitāti, kas vienīgās precīzi zina, kā darbojas jūs interesējošā statuja. Tie ir karalis un troņprincis, kuru neviens nav redzējis kopš piecu vai sešu gadu vecuma, viņš precizēja.

- Kādēļ tā?

- Viņš kādā slepenā vietā iegūst izglītību. Tādu bērnību un jaunību piedzīvo visi Aizliegtās karalistes monarhi. Vecāki nodod bērnu lamai, kas sagatavo viņu valdīšanai. Vēl bez citām lietām princim ir jāiemācās arī atšifrēt Zelta pūķa teiktais.

- Tad jau šis lama, vai kā nu viņu tur sauc, arī zina šifra atslēgu.

- Nē. Viņš ir tikai skolotājs vai garīgais vadītājs. Izņemot karali un troņprinci, visu šifra atslēgu nezina neviens. Tā ir sadalīta četrās daļās, un katra no tām atrodas citā klosterī. Skolotājs divpadsmit gadus vada princi pa šiem klosteriem, kamēr tas iemācās visu ko­deksu, aģents skaidroja.

- Cik vecs ir princis?

- Viņam ir apmēram astoņpadsmit gadu. Viņa izglī­tošana jau ir gandrīz beigusies, tomēr mēs neesam droši, ka viņš jau apguvis visu šifru.

- Kur šis princis atrodas pašlaik? Kolekcionārs nemierīgi sarosījās.

- Mēs domājam, ka kādā slepenā alā Himalaju kalnos.

- Ko tad jūs gaidāt? Atvediet viņu šurp!

- Tas nebūs viegli izdarāms. Es jau jums sacīju, ka precīza viņa atrašanās vieta nav zināma, un tāpat nav skaidrs, vai viņš jau pārvalda visu jums nepieciešamo informāciju.

- Noskaidrojiet to! Tādēļ jau es jums maksāju! Un, ja nevarat viņu atrast, uzpērciet karali.

- Kā?

- Šo niecīgo valstu valdnieķeļi visi kā viens ir korum­pēti. Piedāvājiet viņam, ko vēlaties: naudu, sievietes, automobiļus, kas vien viņam tīk, multimiljonārs sacīja.

- Šo karali nevar iekārdināt nekas no tā, kas pieder jums. Viņu neinteresē materiālas lietas, japāņu aģents atbildēja, nemaz nemēģinot slēpt nepatiku, ko juta pret klientu.

- Un vara? Atombumbas, piemēram?

- Pilnīgi noteikti, ka ne.

- Tad sagūstiet viņu, spīdziniet, dariet to, kas nepie­ciešams, lai izvilktu no viņa noslēpumu!

- Šai gadījumā spīdzināšana nedarbosies. Viņš no­mirs, nepasakot ne vārda. Ķīnieši šīs metodes jau ir izmēģinājuši ar tibetiešu lamām, un tās tikai retu reizi dod rezultātus. Šie ļaudis ir trenējušies nošķirt ķermeni no prāta, Speciālista sūtnis sacīja.

- Kā gan viņi to dara?

- Sacīsim tā, viņi paceļas augstākā mentālā pakāpē. Gars atbrīvojas no matērijas, vai saprotiet?

- Gars? Un jūs tam ticat? Kolekcionārs smējās.

- Nav nozīmes, vai es tam ticu. To pierāda fakti.

- Vai jūs vēlaties teikt, ka viņi ir kā tie cirka faķīri, kas var badoties mēnešiem ilgi un gulēt uz naglām?

- Es runāju par kaut ko daudz noslēpumaināku. Daži lamas var nošķirt garu no ķermeņa tik ilgi, cik vēlas.

-Un?

- Tas nozīmē, ka viņi nejūt sāpes. Viņi pat var nomirt, ja to vēlas. Vienkārši pārstāt elpot, un viss. Spīdzināt šādu cilvēku ir pilnīgi bezjēdzīgi, aģents skaidroja.

- Un patiesības serums?

- Tā kā prāts atrodas augstākā līmenī, atvienots no smadzenēm, narkotikas uz to neiedarbojas.

- Tas nozīmē, ka šīs valstiņas karalis arī ir spējīgs uz ko tādu? Kolekcionārs ierēcās.

- Pavisam droši mēs to nevaram apgalvot, tomēr, ja jaunībā saņemtā izglītība bija pilnīga un ja viņš visu dzīvi ir vingrinājies, tad tieši to tas arī nozīmē.

- Šīm vīram noteikti piemīt kāds trūkums! Kolek­cionārs iesaucās, kā iesprostots dzīvnieks staigājot pa kabinetu.

- Trūkumu viņam ir pavisam maz, bet mēs tos sameklēsim, aģents nobeidza sarunu un nolika uz galda papīriņu, uz kura ar violetu tinti bija uzrakstīts sešciparu skaitlis, ko izmaksās šī operācija.

Cena bija neticami augsta, tomēr Kolekcionārs sprieda, ka runa nav par vienkāršu sagūstīšanu un, lai vai kā, viņš šo summu var samaksāt. Kad viņš būs ieguvis Zelta pūķi un kontrolēs pasaules tirgu, šo investīciju būs iespējams tūkstoškārt atgūt.

- Labi, bet es nevēlos itin nekādas problēmas, jums jādarbojas ļoti diskrēti un nav jāizraisa starptautisks skandāls. Ir ļoti būtiski, lai neviens mani nesaistītu ar šo lietu, jo tas var sagraut manu reputāciju. Šī valstiņa var iet pie velna, bet jums jāparūpējas, lai karalis sāk runāt, vai skaidrs? Detaļas mani neinteresē.

- Drīz vien jums būs jaunas ziņas, ciemiņš sacīja, celdamies kājās un klusi pazūdot.

Kolekcionāram šķita, ka aģents ir izkūpējis gaisā. Bagāto vīru pārņēma drebuļi: bija nepatīkami veikt darī­jumus ar tik bīstamiem cilvēkiem. Tomēr viņš nevarēja žēloties Speciālists bija augstākās klases profesionālis un bez viņa palīdzības nebija iespējams kļūt par pasaulē visbagātāko cilvēku, par numur viens, par visbagātāko cilvēku civilizācijas vēsturē, vēl bagātāku par ēģiptiešu faraoniem un romiešu imperatoriem.

Himalajus apspīdēja rīta saule. Skolotājs Tensings bija pabeidzis meditāciju un lūgšanas. Tievā ūdens tērcītē, kas tecēja no kalniem, viņš bija lēni un ar precizitāti, kas raksturīga ikvienai viņa kustībai, nomazgājies, un tagad skolotājs gatavoja dienas vienīgo ēdienreizi. Viņa mācek­lis, princis Dils Bahadūrs ūdenī bija uzvārījis tēju, sāli un jaka taukus. Daļu šķidruma viņš ielēja kādā izžāvētā ķirbī, lai varētu to dzert visu dienu, bet otru samaisīja ar apceptiem miežu miltiem un pagatavoja tsampu. Abi nēsāja savu porciju mazā maisiņā starp tunikas krokām.

Dils Bahadūrs bija uzvārījis arī dažus dārzeņus, ko viņi ar lielām pūlēm audzēja dabīgas kalnu terases lie­sajā zemē, diezgan tālu no alas, kur dzīvoja. Princim nācās iet vairākas stundas, lai iegūtu sauju zaļu lapu un garšvielu.

- Redzu, ka tu klibo, Dil Bahadūr, skolotājs sacīja.

- Nē, nē…

Skolotājs vērīgi paskatījās, un māceklis viņa acīs pamanīja jautrības dzirkstelīti.

- Es nokritu, viņš atzinās, rādīdams nobrāzumus un sasitumus uz vienas kājas.

- Kā tas gadījās?

- Es biju izklaidīgs. Man žēl, skolotāj, jauneklis sa­cīja un dziļi noliecās.

- Ziloņu dresētājam nepieciešami pieci tikumi, Dil Bahadūr: laba veselība, pašpārliecinātība, pacietība, patiesums un gudrība, lama smaidot sacīja.

- Es aizmirsu par pieciem tikumiem. Šobrīd mana veselība nav laba tāpēc, ka ejot zaudēju pašpārliecību. Pašpārliecību zaudēju tāpēc, ka steidzos un man nebija pacietības. Liedzoties jums, ka kliboju, es nebiju patiess. Galu galā, skolotāj, esmu ļoti tālu no gudrības.

Viņi abi līksmi iesmējās. Lama devās pie kādas koka kastes, izņēma nelielu māla tasīti, kurā bija zaļgana smēre, un uzmanīgi iezieda jaunekļa kāju.

- Skolotāj, es domāju, ka jūs esat sasniedzis apgaismī­bu, bet palikāt uz zemes, lai mani mācītu, Dils Bahadūrs nopūtās un kā atbildi saņēma draudzīgu lamas dunku.

Viņi sagatavojās īsai pateicības ceremonijai, ko vien­mēr noturēja pirms ēdienreizes, tad lotosa pozā apsēdās kalna virsotnē ar tsampa tasīti rokās un priekšā noliktu tēju. Starp kumosiem, ko abi lēnām košļāja, viņi klusē­jot apbrīnoja ainavu, jo ēdot nekad nerunāja. Skatiens pazuda varenajā kalnu grēdā ar sniegotām virsotnēm. Debesis bija kļuvušas kobaltzilas.

- Nakts būs auksta, sacīja princis paēdis.

- Šis ir ļoti skaists kalns, skolotājs piebilda.

- Es jau zinu: te un tagad. Mums ir jāpriecājas par šā mirkļa skaistumu, nevis jādomā par gaidāmo vētru… māceklis ar vieglu ironiju sacīja.

- Ļoti labi, Dil Bahadūr!

- Iespējams, ka man nemaz tik daudz vairs nav atli­cis, ko mācīties, jauneklis pasmaidīja.

- Gandrīz nekas, tikai kāds nieks pieticības, lama atbildēja.

Šai brīdī debesīs parādījās putns, izpletis milzīgos spārnus, tas lidoja lieliem lokiem un pēc brīža pazuda.

- Kas tas bija par putnu? lama jautāja.

- Izskatījās pēc balta ērgļa, jauneklis atbildēja.

- Es te nekad tādu neesmu redzējis.

- Jūs jau daudzus gadus novērojat dabu. Iespējams, ka pazīstat visus apkārtnes putnus un zvērus.

- Būtu nepiedodama augstprātība iedomāties, ka pazīstu visu, kas dzīvo šajos kalnos, tomēr es tiešām nekad neesmu redzējis baltu ērgli, lama atbildēja.

- Man jāpievēršas mācībām, skolotāj, princis sacīja, savāca tasītes un devās uz alu.

Kādā līdzenā laukumiņā kalna virsotnē Tensings un Dils Bahadūrs nodarbojās ar tao-šu, dažādu cīņas māk­slu apvienojumu, ko bija izdomājuši mūki kādā nomaļā, nocietinātā Centandzongas klosterī. Postošo zemestrīci pārdzīvojušie mūki izplatīja savu mākslu pa visu Āziju. Katrs mūks varēja apmācīt tikai vienu cilvēku, kurš bija rūpīgi izvēlēts, vadoties no fiziskajām spējām un morālās noturības. Tā mūki nodeva tālāk savas zinā­šanas. īstu tao-šu ekspertu skaits nekad nepārsniedza divpadsmit cilvēkus katrā paaudzē. Tansings bija viens no viņiem, un māceklis, ko viņš bija izvēlējies par savu sekotāju, bija Dils Bahadūrs.

Klinšainā apkārtne šai laikā bija bīstama, jo, saulei austot, visu klāja slidena sarma. Rudenī un ziemā cīņas mākslas apgūšana Dilam Bahadūram šķita patīkamāka, jo kritieni mīkstajā sniegā nebija tik sāpīgi. Paciest aukstumu bija daļa no smagās apmācības, kurai princi pakļāva skolotājs, tāpat viņam vajadzēja gandrīz vien­mēr staigāt basām kājām, ļoti maz ēst un stundām ilgi nekustīgi meditēt. Šodien spīdēja saule, un vējš nemaz neatvēsināja. Princim sāpēja sasistā kāja, un katrs neprecīzi izdarīts lēciens uz akmeņiem to atgādināja, tomēr viņš nelūdza pārtraukumu. Skolotājs nekad viņu nebija dzirdējis žēlojamies.

Prinča kalsnais, vidēji garais augums kontrastēja ar Tensinga stāvu. Skolotājs nāca no Tibetas austrumu reģiona, kur ļaudis bija īpaši lieli. Lama bija vairāk nekā divus metrus garš un savu dzīvi vienādās daļās bija vel­tījis garīgai praksei un fiziskiem vingrinājumiem. Viņš izskatījās pēc milža ar svarcēlāja muskuļiem.

- Atvaino, Dil Bahadūr, ja esmu pārāk skarbs. Iespē­jams, ka iepriekšējā dzīvē biju nežēlīgs kaujinieks, Tensings kā atvainodamies sacīja, kad jau piekto reizi bija nogāzis savu skolnieku zemē.

- Iespējams, ka iepriekšējā dzīvē es biju vārga meiča, Dils Bahadūrs atbildēja, aizelsies atspiezdamies pret zemi.

- Varbūt tev nevajadzētu pūlēties kontrolēt ķermeni ar prātu. Tev jābūt kā Himalaju tīģerim tikai instinkts un drošsirdība… lama prātoja.

- Varbūt es nekad nebūšu tik spēcīgs kā mans cienī­jamais skolotājs, jaunietis sacīja, ar zināmām grūtī­bām pieceldamies kājās.

- Vētra izrauj no zemes spēcīgu ozolu, bet ne niedri, jo tā saliecas. Nedomā par manu spēku, bet gan par manām vājībām.

- Var būt, ka skolotājam tādu nemaz nav, Dils Bahadūrs pasmaidīja, pieņemot aizsardzības taktiku.

- Mans spēks ir arī mana vājība, Dil Bahadūr. Tev tā pret mani jāizmanto.

Pāris sekunžu vēlāk prinča virzienā pa gaisu lidoja simt piecdesmit kilogrami muskuļu un kaulu. Tomēr šoreiz Dils Bahadūrs šai masai stājās pretim ar balet­dejotāja grāciju. Brīdī, kad abi ķermeņi saskārās, viņš viegli pagriezās pa kreisi, izvairījās no Tensinga svara, un skolotājs nokrita zemē, meistarīgi piezemējoties uz pleca un sāna. Tūdaļ pat viņš pielēca kājās un ar lielisku izklupienu turpināja uzbrukt. Dils Bahadūrs tieši to arī gaidīja. Par spīti korpulencei, lama palēcās kā veikls dzīvnieks, uzzīmēja gaisā loku, tomēr tā arī nespēja pie­skarties jauneklim kad skolotāja kāja šāvās uz priekšu varenā spērienā, princis vairs neatradās vietā, kur va­rētu sitienu saņemt. Sekundes simtdaļā Dils Bahadūrs jau bija pretiniekam aiz muguras un spēcīgi iesita tam pa pakausi. Tas bija viens no tao-šu paņēmieniem, kas varēja uz vietas paralizēt un pat nogalināt, tomēr princis bija aprēķinājis spēku tā, lai tikai noguldītu pretinieku zemē un nenodarītu viņam pāri.

- Iespējams, ka iepriekšējā dzīvē Dils Bahadūrs ir bijis varen kareivīga meiča, kājās ceļoties, Tensings ļoti apmierināts sacīja un sveica mācekli ar dziļu paklanīšanos.

- Iespējams, ka mans cienījamais skolotājs bija aizmirsis niedres īpašības, jauneklis pasmaidīja un arī paklanījās.

Šai mirklī uz zemes parādījās ēna, un abi vīrieši pacē­la skatienu: virs viņu galvām apļus meta tas pats baltais putns, ko abi bija redzējuši jau pāris stundu iepriekš.

- Vai tu šajā ērglī samani ko dīvainu? lama jautāja.

- Iespējams, ka mana redze nav tik laba, skolotāj, bet es tam neredzu auru.

- Es arī ne…

- Ko tas nozīmē? jauneklis interesējās.

- Pasaki man tu, ko tas nozīmē, Dil Bahadūr.

- Ja mēs to nevaram redzēt, iespējams, ka tā nemaz nepastāv, skolotāj.

- Tas ir ļoti gudrs spriedums, lama smējās.

- Kā gan var būt, ka putnam nav auras?

- Iespējams, ka tā ir mentāla projekcija, Tensings sprieda.

- Pamēģināsim ar viņu sazināties, Dils Bahadūrs sacīja.

Skolotājs un māceklis aizvēra acis un atvēra prātu un sirdi, lai saņemtu enerģiju no varenā putna, kas lidoja virs viņu galvām. Tā viņi sēdēja vairākas minūtes. Putna klātbūtne bija tik spēcīga, ka abi juta ādas vibrācijas.

- Vai viņš jums kaut ko saka, skolotāj?

- Es tikai jūtu tā satraukumu un apjukumu. Nevaru atšifrēt teikto. Un tu?

- Es arī ne.

- Es nezinu, ko tas nozīmē, Dil Bahadūr, tomēr ir kāds iemesls, kādēļ ērglis mūs meklē, Tensings nosprieda. Viņš nekad neko līdzīgu nebija piedzīvojis un šķita mazliet apjucis.