Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

2 Trīs pasakainas olas

Tikmēr otrā pasaules malā Aleksandrs Kolds kopā ar vecmāmiņu Keitu atgriezās Ņujorkā. Amazones saulē amerikāņu zēns bija kļuvis brūns kā riekstkoks. Viņam joprojām bija indiāņu matu griezums ar izskūtu galvvidu, kurā vīdēja nesen iegūtā rēta. Puisim plecos bija netīra mugursoma un rokās pudelīte ar pienainu šķidrumu. Keita Kolda, tikpat iedegusi kā mazdēls, bija ģērbusies ierastajos haki krāsas šortos un dubļainās sandalēs. Pelēkie mati, ko Keita, neskatoties spogulī, apgrieza pati viņai piešķīra nesen atdzimušas mohikānietes izskatu. Keita Kolda bija nogurusi, bet viņas acis aiz sasprēgājušām un ar līmlenti pie rāmjiem pie­stiprinātām briļļu lēcām mirdzēja. Bagāža sastāvēja no gandrīz trīs metrus garas caurules un citiem neierastas formas saiņiem.

Vai jums ir kas deklarējams? jautāja imigrācijas ierēdnis un uzmeta neuzticīgu skatienu Aleksandra dīvainajai frizūrai un vecmāmiņai.

Bija pieci no rīta, un ierēdnis bija tikpat noguris kā tikko no Brazīlijas ielidojušās lidmašīnas pasažieri.

- Mums nekā tāda nav. Mēs esam International Geographic reportieri. Viss, kas mums pieder, ir darba materiāli, Keita Kolda paskaidroja.

- Augļi, augi, pārtikas produkti?

- Tikai dzīvības ūdens manai slimajai mātei… Alekss piebilda un parādīja pudeli, kuru visu ceļojuma laiku bija turējis rokās.

- Nepievērsiet viņam uzmanību, šim zēnam ir bagā­tīga iztēle, Keita mazdēlu pārtrauca.

- Un kas tas tāds? jautāja ierēdnis, norādot uz cauruli.

- Trubiņa.

-Kas?

- Tas ir dobjš veidojums, ko Amazones indiāņi iz­manto, lai izšautu saindētas šautriņas… Aleksandrs sāka klāstīt, taču vecmāmiņas kājas spēriens viņu ap­klusināja.

Ierēdnis bija izklaidīgs, tāpēc jautājumus vairs neuzdeva un palika neziņā par šautriņu saišķi un nāvējošo kurare, kas atradās kādā citā sainī.

- Vai vēl kas?

Aleksandrs Kolds parakājās kabatā un izvilka trīs stikla olas.

- Kas tas ir?

- Domāju, ka tie ir dimanti, zēns sacīja un tūdaļ pat no vecmāmiņas saņēma vēl vienu spērienu.

- Dimanti! Ļoti uzjautrinoši! Ko gan tu, puis, esi sapī­pējies? muitas ierēdnis iesaucās, iesmējās, apzīmogoja abu pases un lika iet tālāk.

Atverot Ņujorkas dzīvokļa durvis, Keitai un Alek­sandram sejā iesitās dvakojoša gaisa vilnis. Rakstniece piesita sev pie pieres. Šī nebija pirmā reize, kad viņa, dodoties ceļojumā, bija aizmirsusi iznest atkritumus. Degunu aizspieduši, viņi ar mokām iegāja dzīvoklī. Kamēr Keita noņēmās ar bagāžu, mazdēls atvēra logus un parūpējās par atkritumu aiznešanu. Kad viņiem beidzot izdevās iegrozīt spļaujamo trubiņu mazajā dzī­voklītī, Keita dziļi nopūtās un ievēlās dīvānā. Viņa sāka just gadu nastu.

Aleksandrs izņēma no jakas kabatas olas un nolika tās uz galda. Veidojumi izskatījās pēc papīra slogiem no stikla suvenīriem, ko parasti iegādājas tūristi.

- Tie, Keit, ir dimanti, zēns paziņoja.

- Protams. Un es esmu Merilina Monro… vecā rakstniece atbildēja.

-Kas?

- Ak! viņa noņurdēja, nepatīkami pārsteigta par paaudžu bezdibeni starp sevi un mazdēlu.

- Tā droši vien ir kāda no tava laika, Aleksandrs noteica.

- Šis ir mans laiks! Šis ir vairāk mans nekā tavs laiks. Es vismaz nedzīvoju uz Mēness kā tu, vecmāmiņa burkšķēja.

- Tie tiešām ir dimanti, Keita, puisis uzstāja.

- Ir jau labi, Aleksandr, tie ir dimanti.

- Vai tu varētu mani saukt par Jaguāru? Tas ir mans totēma dzīvnieks. Šie dimanti nepieder mums, Keita, tie ir indiāņu, miglāja ļaužu dimanti. Es Nadjai apsolīju, ka mēs tos liksim lietā, lai viņus aizsargātu.

- Jā, jā, jā, rakstniece piekrita, nepievēršot īpašu uzmanību mazdēla vārdiem.

- Tā mēs varētu finansēt fondu, ko jūs ar profesoru Leblānu grasāties dibināt.

- Domāju, dēls, ka no sitiena pa galvu tev ir izkri­tušas dažas skrūvītes, Keita izklaidīgi teica un ielika stikla olas jakas kabatā.

Turpmāko nedēļu laikā rakstniecei šo spriedumu par savu mazdēlu nācās mainīt.

Divas nedēļas Keita bija pavisam aizmirsusi par stikla olām, līdz kādu dienu, paņemot no krēsla jaku, viena no tām izvēlās no kabatas un uzkrita rakstniecei uz kājas. Tobrīd mazdēls Aleksandrs jau bija atgriezies pie vecākiem Kalifornijā. Rakstniece vairākas dienas nostaigāja ar sāpošu kāju un stikla olām kabatā, izklai­dīgi spēlēdamās ar tām uz ielas. Kādu rītu viņa iegāja stūra kafejnīcā iedzert kafiju un promejot vienu no dimantiem aizmirsa uz galda. Kafejnīcas saimnieks, itā­lis, kas Keitu pazina jau gadus divdesmit, panāca viņu uz ielas stūra.

- Keita, tu aizmirsi savu stikla olu! viņš nokliedzās un pameta to rakstniecei pār garāmgājēju galvām.

Viņa saķēra olu gaisā un, turpinot ceļu, nolēma, ka pienācis laiks kaut ko ar tām darīt. Bez kāda noteikta plāna Keita devās uz juvelieru ielu, kur atradās arī kāda sena viņas pielūdzēja Izaka Rozenblata veikals. Pirms četrdesmit gadiem viņi gandrīz apprecējās, bet tad parādījās Džozefs Kolds un Keitu savaldzināja, nospē­lējot viņai koncertu flautai. Keita bija pārliecināta, ka šai flautai piemita burvju spēks. Vēlāk Džozefs Kolds kļuva par vienu no pasaules slavenākajiem flautistiem. "Tā bija tā pati flauta, ko mans muļķa mazdēls pameta kaut kur Amazonē!" Keita nikni nodomāja. Par vectēti­ņa brīnumainā mūzikas instrumenta pazaudēšanu viņa Aleksandram bija kārtīgi iekrāvusi pa ausi.

Izaks Rozenblats bija viens no slavenākajiem ebreju kopienas locekļiem, bagāts un cienījams sešu bērnu tēvs. Viņš bija viens no tiem godīgajiem cilvēkiem, kuri mierīgi pilda savus pienākumus un kuru dvēsele vien­mēr ir mierīga. Tomēr, ieraugot savā veikalā ienākam Keitu Koldu, juvelieris juta, ka pār viņu gāžas atmiņu jūra. Vienā mirklī viņš atkal bija kautrīgs jauneklis, kas ieskatījis šo sievieti ar visu pirmās mīlestības dedzību. Tolaik viņa bija jauna meitene ar porcelāna krāsas ādu un nevaldāmu rudu matu ērkuli. Tagad Keita izskatījās krunkaināka par vecu pergamentu, un viņas pelēkie, robu robiem apgrieztie mati bija cieti kā birstes sari.

- Keita! Tu nu gan neesi nemaz mainījusies, es tevi pazītu pat pūļa vidū… viņš saviļņots murmināja.

- Nemelo, vecais bezkauņa, Keita atbildēja, negribot apmierināti pasmaidīja un noņēma no pleciem mugur­somu, kas nošļuka uz grīdas kā kartupeļu maiss.

- Vai atnāci pateikt, ka esi kļūdījusies un vēlies lūgt piedošanu, jo pameti mani ar salauztu sirdi? juvelieris vaicāja.

- Tā ir, Izak, es kļūdījos. Kā sieva esmu pilnīgi nede­rīga. Mana laulība ar Džozefu nebija ilga, bet mums vis­maz piedzima dēls Džons un tagad man ir trīs mazbērni.

- Es zinu, ka Džozefs ir miris, un man patiesi žēl. Lai arī vienmēr biju uz viņu greizsirdīgs un nekad nespēju piedot, ka viņš aizvīla manu līgavu, tik un tā pirku visus vina diskus. Man ir visi vina koncertu ieraksti. Viņš tiešām bija ģēnijs… juvelieris sacīja, piedāvāja Keitai apsēsties tumšā ādas dīvānā un pēc tam iekārtojās viņai līdzās. Tātad tu tagad esi atraitne, viņš piebilda, maigi nopētot Keitu.

- Nelolo veltas cerības, neesmu ieradusies nedz mek­lēt mierinājumu, nedz iegādāties dārglietas. Tas neat­bilst manam stilam, Keita atbildēja.

- To es redzu, Izaks Rozenblats piebilda, ar acs kaktiņu paskatoties uz rakstnieces saburzītajām bik­sēm, smagajiem šņorzābakiem un uz grīdas nolikto mugursomu.

- Vēlos tev parādīt pāris stikla gabalu, viņa noteica, izņemot no jakas kabatas olas.

Pa logu iespīdēja rīta gaisma, kas bagātīgi apmirdzēja priekšmetus sievietes rokās. Neiedomājams spožums uz mirkli apžilbināja Izaku Rozenblatu un lika viņa sirdij pārsteigumā salēkties. Viņš nāca no juvelieru ģimenes. Caur viņa vectētiņa rokām bija gājuši dārgakmeņi no Ēģiptes faraonu kapenēm; viņa tēvs bija turējis rokās imperatoru diadēmas; un viņš pats bija izņēmis no ietva­riem boļševiku revolūcijas laikā nogalināto Krievijas caru rubīnus un smaragdus. Par dārgakmeņiem neviens nezināja vairāk kā viņš, un tikai nedaudzi akmeņi spēja Izaku Rozenblatu aizkustināt, tomēr šoreiz viņa acu priekšā atradās kaut kas tik brīnišķīgs, ka juvelierim sareiba galva. Nesakot ne vārda, viņš paņēma dārgumus, aiznesa tos līdz rakstāmgaldam un lampas gaismā rūpīgi apskatīja zem lupas. Kad viņš pārliecinājās, ka pirmais iespaids nav bijis maldīgs, Izaks Rozenblats dziļi nopū­tās, izņēma no kabatas baltu batista kabatlakatiņu un noslaucīja pieri.

- Kur tu tās nozagi, Keita? viņš trīcošā balsī jau­tāja.

- Tās ir no kādas vietas, ko sauc par Briesmoņu pil­sētu.

- Tu mani gribi apmuļķot? juvelieris jautāja.

- Itin nemaz. Vai tās ir ko vērtas, Izak?

- Šo to ir gan. Nu, teiksim, par tām tu vari nopirkt kādu nelielu valstiņu, juvelieris nomurmināja.

- Tu esi drošs?

- Tie ir lielākie un izcilākie dimanti, kādus vien esmu redzējis. Kur tie atradās? Nav iespējams, ka tāds dārgums būtu palicis nepamanīts. Es pazīstu visus nozī­mīgākos akmeņus, kādi vien ir, tomēr nekad neesmu dzirdējis par šiem, Keita.

- Palūdz, lai mums atnes kafiju un kādu malku šņabja, Izak. Iekārtojies ērtāk, jo es tev pastāstīšu šo to interesantu, Keita Kolda noteica.

Tā godavīrs uzzināja par brazīliešu pusaudzi, kas, sava sapņa un kaila šamaņa vadīta, uzkāpa noslēpu­mainā kalnā Orinoko augstienē un ērgļa ligzdā atrada šos akmeņus. Keita pastāstīja, ka meitene iedevusi šos dārgumus viņas mazdēlam Aleksandram un lūgusi izmantot tos, lai palīdzētu kādai indiāņu ciltij miglāja ļaudīm, kas vēl joprojām dzīvo akmens laikmetā. Izaks Rozenblats ar interesi klausījās, tomēr neticēja nevienam šā neiedomājamā stāsta vārdam. Tādas pasakas nespētu pārliecināt pat galīgu stulbeni, viņš nosprieda. Viņa kādreizējā līgava noteikti ir iesaistīta kādā netīrā darī­jumā vai arī atklājusi fantastiskas raktuves. Viņš zināja, ka patiesību Keita nekad neatklās. Lai vai kā, bet tās bija viņas tiesības, juvelieris vēlreiz nopūtās.

- Redzu, ka tu man netici, Izak, rakstniece noteica, iedzerot vēl vienu malku šņabja, lai nomāktu klepus lēkmi.

- Domāju, tu man piekritīsi, Keita, ka šis nekādā zinā nav ikdienišks stāsts…

- Un es tev vēl neesmu neko pastāstījusi par bries­moņiem, spalvainiem un smirdīgiem milzeņiem, kas…

- Ir jau labi, Keita, domāju, ka man nav nepieciešami sīkāki paskaidrojumi, nogurušais juvelieris viņu pār­trauca.

- Man šos akmentiņus jāpārvērš fonda pamatkapi­tālā. Es apsolīju mazdēlam izmantot tos, lai aizsargātu miglāja ļaudis, kā sauc šos neredzamos indiāņus, un…

- Neredzamos?

- Viņi nav pilnīgi neredzami, Izak, viņi tikai tādi izskatās. Tas ir kā burvju triks. Nadja Santosa domā, ka…

- Kas ir Nadja Santosa?

- Meitene, kas atrada dimantus, es tev jau stāstīju. Izak, vai tu man palīdzēsi?

- Es tev palīdzēšu vienmēr, ja vien tas ir likumīgi, Keita.

Un tā cienījamais Izaks Rozenblats kļuva par brīnu­maino akmeņu glabātāju, apņēmās pārvērst tos naudā, gudri investēja kapitālu un palīdzēja Keitai Koldai nodi­bināt Dimantu fondu. Viņš rakstniecei ieteica par fonda prezidentu iecelt antropologu Ludoviku Leblānu, bet naudas kontroli paturēt savās rokās. Un tā Izaks atkal atjaunoja četrdesmit gadus seno draudzību.

- Keita, vai tu zini, ka arī es esmu atraitnis? juve­lieris reiz sacīja, kad kopā bija devušies vakariņot.

- Ceru, ka negrasies man izteikt kādu priekšlikumu, Izak. Es jau sen nemazgāju neviena vīrieša zeķes, un galīgi neesmu noskaņota to darīt atkal, rakstniece smejoties atbildēja.

Viņi uzsauca tostu par dimantiem.

Pāris mēnešu vēlāk Keita sēdēja pie datora, un viņas kalsno ķermeni sedza tikai caurumains krekls, kas sniedzās līdz pusstilbiem un skatienam atklāja rakst­nieces mezglainos ceļgalus, vēnu un rētu klātās kājas un izturīgās ceļotājas pēdas. Viņai virs galvas kā liela muša zumēja ventilators, kas nespēja mazināt Ņujorkas vasaras briesmīgo tveici. Jau kādu laiku sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus rakstniece apsvēra iespēju dzīvoklī uzstādīt gaisa kondicionieri, tomēr joprojām nebija atradusi tam piemērotu brīdi. Sviedri mērcēja viņas matus un straumītēm tecēja pār muguru, bet pirk­sti tikmēr nikni dauzīja klaviatūru. Keita Kolda zināja, ka pietiek tikai viegli pieskarties taustiņiem, tomēr viņa bija ieradumu cilvēks, tāpēc pa klaviatūru sita, cik spēka, kā agrāk bija darījusi ar rakstāmmašīnu.

Vienā pusē datoram stāvēja ledustēja ar šņabi eks­plozīvs maisījums, par kura izgudrošanu viņa jutās varen lepna. Otrā pusē bija nolikta nodzisusi jūrnieka pīpe. Viņa bija nolēmusi smēķēt mazāk, jo klepus jau labu laiku neatstājās, tomēr vienmēr turēja pīpi pa rokai melnās tabakas smarža bija kā medus rakst­nieces dvēselei. "Nav daudz netikumu, kurus tāda veca ragana kā es varētu atļauties sešdesmit piecu gadu vecu­mā", viņa nodomāja. Viņa nebija gatava atteikties ne no viena sava netikuma, tomēr, neatmetot smēķēšanu, plaušas varētu neizturēt.

Keita jau sešus mēnešus nodarbojās ar Dimantu fonda darbības organizēšanu. Fondu viņa bija izveido­jusi kopā ar antropologu Ludoviku Leblānu, kuru rakst­niece, starp citu, uzskatīja par savu ienaidnieku. Viņai riebās šāda veida darbs, tomēr mazdēls Aleksandrs nekad nepiedotu nolaidību šai lietā. "Es esmu darbības cilvēks, ceļojumu un piedzīvojumu reportiere, nevis birokrāte," viņa nopūtās starp diviem malkiem ledustējas ar šņabi.

Izņemot nonemšanos ar visādām fonda lietām, viņai divas reizes nācās lidot uz Karakasu, lai liecinātu tiesā pret Mauro Karijasu un dakteri Omairu Toresu, kas bija atbildīgi par simtiem ar vējbaku vīrusu inficētu indiāņu nāvi. Mauro Karijass nepiedalījās tiesas sēdē, jo pavadī­ja savas atlikušās dienas kādā privātklīnikā. Būtu bijis labāk, ja indiāņu rungas sitiens viņu būtu aizvedis uz citiem medību laukiem.

Keitas Koldas dzīvi vēl vairāk sarežģīja tas, ka žur­nāls International Geographic viņai bija pasūtījis repor­tāžu par Zelta pūķa karaļvalsti. Nebija prātīgi pārlieku ilgi atlikt ceļojumu, jo reportāžu varēja piedāvāt citam žurnālistam, tomēr, pirms doties ceļā, viņai vajadzēja izārstēties no klepus. Šī nelielā valstiņa bija iespiesta starp Himalaju smailēm, un klimats tur bija ļoti nepa­stāvīgs; dažu stundu laikā temperatūra varēja mainīties pat trīsdesmit grādu robežās. Protams, doma par vizīti pie ārsta rakstniecei pat neienāca prātā. Savā dzīvē viņa to ne reizi nebija darījusi, un tagad jau nu nebija īstais laiks sākt. Ļaudis, kas saņem samaksu par darba stundām, viņai nešķita pārlieku uzticami. Viņai pašai maksāja par vārdiem. Keitai šķita acīm redzami, ka neviens ārsts nevēlas, lai viņa pacients ātrāk izveseļo­jas, tāpēc deva priekšroku mājās pieejamiem līdzekļiem. Rakstniece bija pilnīgi pārliecināta, ka no Amazones atvestā koka miza viņas plaušas padarīs gluži kā jau­nas. Kāds simtgadīgs šamanis vārdā Valimai viņai bija apliecinājis, ka šī miza palīdz ārstēt mutes un deguna slimības. Keita samala mizu blenderī, piebēra to ledustējai ar šņabi, lai mazinātu rūgto garšu, un ar lielu pārliecību dzēra to vairākas reizes dienā. Zāles gan vēl nebija devušas nekādus rezultātus, e-pasta vēstulē viņa skaidroja Ludovikam Leblānam.

Nekas tā neielīksmoja Koldu un Leblānu kā abpusējā nicināšana, un viņi izmantoja ikvienu iespēju to izrādīt. Šādas izdevības viņiem netrūka, jo abus nesaraujami saistīja Dimantu fonds Leblāns bija fonda prezidents, un Kolda savās rokās turēja visus finansu līdzekļus. Kopīgais darbs fondā lika viņiem sazināties gandrīz katru dienu, un, lai nebūtu jādzird naidnieka balss, viņi izmantoja elektronisko pastu. Abi centās tikties pēc iespējas retāk.

Dimantu fonds bija dibināts nolūkā aizsargāt Ama­zones indiāņu ciltis kopumā un miglāja ļaudis it īpaši, kā bija lūdzis Aleksandrs. Profesors Leblāns rakstīja biezu akadēmisku grāmatu par cilti un savu lomu piedzīvoju­mā, kaut gan īstenībā indiāņus no genocīda brīnumainā kārtā izglāba Aleksandrs Kolds un viņa brazīliešu drau­dzene Nadja Santosa, nevis Leblāns. Atceroties džungļos pavadītās nedēļas, Keita Kolda nespēja novaldīt smaidu. Kad viņi tikai devās uz Amazoni, mazdēls bija izlutināts puikiņš, bet atgriezies viņš jau bija kļuvis par vīru. Aleksandrs vai Jaguārs, kā puisis vēlējās, lai visi viņu sauc, bija rīkojies kā īsts drošsirdis, to nevarēja noliegt. Keita lepojās ar viņu. Fonds pastāvēja, pateicoties Aleksam un Nadjai; bez viņiem šis projekts būtu palicis tikai gaisa pils jaunieši bija sagādājuši finansējumu.

Sākumā profesors uzstāja, ka organizācijai jāsaucas par Ludovika Leblāna fondu, jo bija pārliecināts, ka viņa vārds piesaistīs presi un iespējamos ziedotājus, tomēr Keita neļāva viņam pat pabeigt iesākto teikumu.

Dot savu vārdu mana mazdēla sarūpētajam kapi­tālam jūs varēsiet tikai pār manu līķi, Leblān, viņa profesoru pārtrauca.

Antropologam nācās piekāpties, jo Keitai piederēja trīs brīnumainie Amazones dimanti. Gluži tāpat kā juvelieris Rozenblats, arī Ludoviks Leblāns neticēja nevienam vārdam par šo apbrīnojamo akmeņu iegūšanu. Dimanti ērgļa ligzdā? Kā tad! Viņam bija aizdomas, ka Sesars Santoss, Nadjas tēvs, zināja kādas slepenas rak­tuves dziļi džungļos, kur meitene arī atrada akmeņus.

Viņš loloja plānu atgriezties Amazonē un pārliecināt gidu dalīties dārgumos. Tomēr tie bija tikai sapņi, jo profesors kļuva aizvien vecāks, viņam sāpēja locītavas un trūka kādreizējās enerģijas, lai ceļotu uz vietām, kur nav gaisa kondicionieru. Tāpat viņš bija ļoti aizņemts ar sava meistardarba rakstīšanu.

Leblānam šķita netaisnīgi nodoties šai svarīgajai misijai un pārtikt tikai no profesora algas. Viņa birojs bija nožēlojams kakts kādas vecas ēkas ceturtajā stāvā, turklāt bez lifta. Kāds apkaunojums! Ja Keita Kolda vismaz būtu mazliet dāsnāka ar līdzekļiem… "Cik nepatīkama sieviete!" nodomāja antropologs. Ar viņu nebija iespējams saprasties. Dimantu fonda preziden­tam pienāktos dzīvot ar plašu vērienu. Viņam vajadzēja sekretāri un pienācīgu biroju, taču knauzerīgā Keita nepiešķīra viņam ne santīma vairāk kā nepieciešams. Tieši šobrīd viņi ar elektroniskā pasta starpniecību strī­dējās par automobiļa iegādi, kas profesoram šķita pilnīgi nepieciešama. Pārvietoties metro bija dārgā laika šķie­šana, viņš daudz lietderīgāk to varētu izmantot indiāņu un mežu aizsardzībai, Leblāns skaidroja. Rakstniece datora ekrānā lasīja Leblāna rakstītos teikumus: "Es nelūdzu neko īpašu, Kolda, nav runa par limuzīnu ar šoferi, tikai par nelielu ieguldījumu…"

Iezvanījās telefons. Rakstniece tam nepievērsa uz­manību, jo apdomāja nesatricināmus argumentus, ar kuriem vēlējās Leblānu nolikt pie vietas, tomēr zvanī­šana turpinājās, līdz viņa beidzot neizturēja. Keita Kolda sadusmota strauji pacēla klausuli un uzrunāja nekauņu, kas iedrošinājās iztraucēt viņas intelektuālo darbu.

- Sveika, vecmāmiņ, priecīgi sveicināja mazdēla balss no Kalifornijas.

-Aleksandr! Keita Kolda iesaucās, priecājoties viņu dzirdēt, tomēr tūdaļ pat saņēma sevi rokās un parūpējās, lai mazdēls nenojaustu, cik ļoti Keitai viņa pietrūkst. Vai es tūkstošiem reižu neesmu teikusi, lai tu nesauc mani par vecmāmiņu?

- Tāpat mēs sarunājām, ka tu mani sauksi par Jagu­āru, puisis nesatricināmā mierā atbildēja.

- No jaguāra tev nav pat ūsu, tu esi nabaga noplucis kakis.

- Toties tu esi mana tēva māte, tāpēc es gluži liku­mīgi varu tevi saukt par vecmāmiņu.

- Vai tu saņēmi manu dāvanu?

- Tā ir brīnišķīga!

Dāvana tik tiešām tāda bija. Aleksandram nesen bija palikuši sešpadsmit gadi, kad no Ņujorkas pa pastu pienāca milzīgs sūtījums ar vecmāmiņas dāvanu. Keita Kolda bija atdevusi vienu no saviem vērtīgākajiem īpa­šumiem: vairākus metrus gara pitona ādu. Savulaik šī čūska Malaizijā bija norijusi viņas fotoaparātu. Tagad trofeja kā vienīgais rotājums karājās Aleksandra istabā pie sienas. Pirms pāris mēnešiem puisis dusmās par mātes slimību bija istabu izdemolējis. Pāri bija palicis tikai pa pusei uzšķērsts matracis gulēšanai un lukturītis lasīšanai.

- Kā iet tavām māsām?

- Andrea nenāk manā istabā, jo viņai bail no čūskas ādas, bet Nikola man kalpo kā verdzene, lai tikai es ļautu tai pieskarties. Apmaiņā pret čūskādu viņa man piedāvāja visu, kas viņai ir, tomēr es nekad nevienam to neatdošu.

- Vismaz es tā ceru. Un kā jūtas tava māte?

- Daudz labāk. Viņa atkal glezno. Zini, šamanis Valimai teica, ka man piemītot dziednieka spējas un man tās esot jāizmanto. Šķiet, ka nekļūšu par mūziķi, kā biju iecerējis, bet par ārstu. Ko tu par to domā? Alekss jautāja.

- Tu uzskati, ka esi izdziedējis māti… vecmāmiņa iesmējās.

- Tas nebiju es, bet gan veselības ūdens un ārstnie­cības augi, ko atvedu no Amazones…

- Kā arī ķīmijterapija un apstarošana, viņa iestar­pināja.

- Keita, mēs nekad neuzzināsim, kas tieši viņu izār­stēja. Citi pacienti, kas saņēma to pašu ārstēšanu tajā pašā slimnīcā, jau ir miruši, turpretī mamma veseļojas. Šī slimība ir ļoti viltīga un jebkuru brīdi var atgriezties, tomēr es domāju, ka, pateicoties veselības ūdenim un ārstniecības augiem, ko man iedeva šamanis Valimai, viņa vairs nesasirgs.

- Diezgan grūti tev nācās to visu iegūt, Keita pie­bilda.

- Gandrīz vai ziedoju dzīvību…

- Tas vēl nebūtu nekas, tu pazaudēji vectēva flau­tu, rakstniece pārtrauca mazdēlu.

- Tavas rūpes par manu labklājību ir aizkustinošas, Keita, Alekss noburkšķēja.

- Lai vai kā, tur vairs neko nevar līdzēt. Domāju, ka man jāapjautājas par tavu ģimeni…

- Tā ir arī tavējā, turklāt šķiet, ka citas tev nav. Ja nu tevi tas interesē: dzīve pamazām atgriežas ierastajās sliedēs. Mammai ataug sprogaini un sirmi mati, un viņa izskatās skaistāka, mazdēls Keitai stāstīja.

- Man prieks, ka Liza atveseļojas. Man viņa tīri labi patīk, viņa ir laba gleznotāja, Keita Kolda atzina.

- Un laba māte…

Vairākas sekundes ilga klusums, līdz Aleksandrs saņēma visu savu drosmi, lai atklātu zvana patieso iemeslu. Puisis paskaidroja, ka viņam ir iekrāta nauda, jo visu semestri viņš bija pasniedzis mūzikas stundas un strādājis picērijā. Sākumā viņš vēlējās atmaksāt savus nodarītos postījumus, tomēr vēlāk pārdomāja.

- Man nav laika noklausīties tavos finanšu plānos. Ķeries vērsim pie ragiem, ko tu īsti vēlies? vecmāmiņa neizturēja.

- Rīt man sākas brīvdienas…

-Un?

- Iedomājos: ja es maksātu par savu lidmašīnas biļeti, varbūt tu mani ņemtu līdzi nākamajā ceļojumā? Vai tad tu nestāstīji kaut ko par Himalajiem?

Pēc šī jautājuma iestājās vēl viens ledaina klusuma brīdis. Keitai Koldai nācās krietni saņemties, lai neizrā­dītu milzīgo gandarījumu viss notika atbilstoši viņas plāniem. Ja viņa pati būtu mazdēlu uzaicinājusi, viņš atrastu simtiem aizbildinājumu, kā tas jau bija noticis pirms ceļojuma uz Amazoni, bet tagad iniciatīvu bija uzņēmies puisis pats. Rakstniece bija tik pārliecināta par Aleksandra nodomu doties līdzi ceļojumā, ka bija pat sagatavojusi viņam pārsteigumu.

- Keita, vai tu tur vēl esi? Aleksandrs kautrīgi iejautājās.

- Protams. Kur gan tu gribēji, lai es būtu?

- Vai tu par to vismaz varētu padomāt?

- Skat, kā! Un man likās, ka mūsdienu jaunatne pīpē zālīti un internetā cenšas atrast seksa partnerus… viņa starp zobiem norūca.

- Tas, Keita, notiek vēlāk, man ir tikai sešpadsmit gadi, un mans budžets neatļauj pat virtuālu tikšanos, Aleksandrs nosmējās un tad piebilda: Domāju, tu zini, ka esmu labs ceļabiedrs. Nekādi tevi netraucēšu un varēšu būt noderīgs. Tev vairs nav tie gadi, lai skraidītu pa pasauli viena pati…

- Ko tu, puņķutapa, runā!

- Es domāju… labi, labi, es varu parūpēties, piemē­ram, par tavu bagāžu. Varu fotografēt…

-Vai tu domā, ka International Geographic publi­cēs tavas fotogrāfijas? Man līdzi dosies Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless tie paši fotogrāfi, kas bija arī Amazonē.

- Vai Gonsaless ir izveseļojies?

- Lauztās ribas saauga, bet viņu joprojām māc bailes. Timotijs Brūss rūpējas par viņu kā māte.

- Es arī par tevi rūpēšos kā māte, Keita. Himalajos tev ceļā var gadīties kāds bars ar sniega cilvēkiem. Turklāt tur ir maz skābekļa, un tev var uznākt sirdslēk­me, mazdēls mēģināja rakstnieci pierunāt.

- Netaisos Leblānam sagādāt to prieku un nomirt pirmā, viņa starp zobiem novilka un tad piebilda: Tomēr redzu, ka par šo reģionu tu kaut ko zini.

- Tu pat nevari iedomāties, cik daudz esmu par to izlasījis! Vai varu doties tev līdzi? Lūdzu!

- Ir jau labi, tomēr es tevi negaidīšu nevienu pašu minūti. Mēs tiksimies nākamceturtdien Džona Kenedija lidostā, lai deviņos vakarā dotos uz Londonu un no turienes uz Nūdeli. Vai skaidrs?

- Būšu klāt kā nagla, es apsolu!

- Paņem līdzi biezāku apģērbu! Jo augstāk kāpsim, jo aukstāks kļūs. Tev noteikti būs izdevība kāpt kalnos, tā kā vari paķert līdzi arī savus alpīnisma piederumus.

- Liels paldies, vecmāmiņ!

-Ja tu mani vēlreiz nosauksi par vecmāmiņu, es tevi nekad vairs neņemšu līdzi! Keita iesaucās, nolika klausuli un iesmējās kā hiēna.