Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

16 Sniega cilvēku cīnītāji

Pārliecinājušies, ka Pema un pārējās meitenes aiz­iet uz ielejas pusi, lama, princis, Aleksandrs, Nadja un Boroba devās vēl augstāk kalnos. Jo augstāk viņi kāpa, jo aukstāks kļuva. Pāris reižu ceļabiedriem nācās izman­tot mūku garos spieķus, lai šķērsotu šaurus bezdibeņus. Šie improvizētie tilti bija daudz drošāki un izturīgāki, nekā pirmajā brīdī šķita. Kopā ar tēvu kāpjot kalnos, Aleksandrs jau bija pieradis balansēt lielā augstumā, tāpēc viņam nesagādāja grūtības spert soli uz spieķa un pēc tam pārlēkt otrā pusē, kur gaidīja Tensinga spēcīgā roka, bet Nadja to nebūtu uzdrošinājusies paveikt pat pil­nīgi vesela, kur nu vēl ar izmežģītu plecu. Dils Bahadūrs un Aleksandrs stingri nostiepa virvi, un Tensings, mei­teni pasitis padusē kā sainīti, drošsirdīgi šķērsoja bez­dibeni. Virvei vajadzēja lamu drošināt, ja viņš zaudētu līdzsvaru, tomēr Tensingam bija tik liela pieredze, ka puiši nejuta pat mazāko virves sakustēšanos mūka roka tik tikko tai pieskārās. Tensings uz spieķiem balan­sēja tikai īsu brīdi, viņš it kā lidoja, un, pirms Nadju paspēja pārņemt panika, viņi jau atradās otrā pusē.

- Iespējams, es kļūdos, cienījamais skolotāj, tomēr man šķiet, ka šis nav īstais ceļš uz Centhandzonga klos­teri, dažas stundas vēlāk, kad viņi bija apstājušies atpūsties un iedzert tēju, princis sacīja.

- Pa ierasto ceļu mums nāktos iet vairākas dienas, un bandīti mūs apsteigtu. Nebūtu slikti izvēlēties tais­nāku ceļu… Tensings atbildēja.

- Sniega cilvēku tuneli! Dils Bahadūrs iesaucās.

- Domāju, ka mums nepieciešama palīdzība, lai spētu stāties pretī Skorpiona sektai.

- Vai mans cienījamais skolotājs domā lūgt to sniega cilvēkiem?

- Varbūt…

- Visu cieņu, skolotāj, tomēr man šķiet, ka sniega cil­vēkiem nav vairāk smadzeņu kā šim pērtiķim, princis iebilda.

- Tad jau viss ir kārtībā, jo Borobam to ir tieši tikpat, cik tev! Nadja apvainojusies viņu pārtrauca.

Aleksandrs mēģināja sekot līdzi sarunai un uztvert tēlus, kas telepātiski veidojās viņa prātā, tomēr puisim nebija īsti skaidrs, par ko ir runa.

- Vai esmu pareizi sapratis? Jūs runājat par sniega cilvēkiem? Par briesmīgajiem Himalaju sniega cilvē­kiem? viņš jautāja.

Tensings piekrītoši pamāja.

- Profesors Ludoviks Leblāns vairākus gadus Himalajos viņus meklēja, bet tad nolēma, ka tādu nemaz nav un tā ir tikai leģenda, Aleksandrs sacīja.

- Kas ir šis profesors? Dils Bahadūrs gribēja zināt.

- Kāds vecmāmiņas Keitas nedraugs.

- Varbūt viņš nemeklēja īstajā vietā… Tensings pasmaidīja.

Iespēja ieraudzīt sniega cilvēkus Aleksandram un Nadjai šķita tikpat vienreizīga kā tikšanās ar briesmo­ņiem varenajā Amazones zelta pilsētā. Lielo pēdu un noslēpumainās uzvedības dēļ šos aizvēsturiskos dzīv­niekus salīdzināja ar briesmīgo sniega cilvēku. Runāja, ka arī briesmoņi ir tikai leģenda, tomēr abi draugi bija pārliecinājušies, ka tie tomēr pastāv.

- Vecmāmiņu piemeklēs infarkts, kad viņa uzzinās, ka esam redzējuši sniega cilvēkus un neesam tos nofoto­grafējuši, Aleksandrs nopūtās, iedomājies, ka mugur­somā ir ielicis visu ko, tikai ne fotoaparātu.

Viņi turpināja iet klusējot, jo ikviens vārds lika elpai aizcirsties. Nadja un Aleksandrs no skābekļa trūkuma cieta vairāk, jo pie šāda augstuma nebija pieraduši. Viņiem sāpēja un reiba galva, un vakarā viņi abi jau bija izsmēluši gandrīz visus spēkus. Drīz vien Nadjai sāka asiņot deguns, viņa saliecās līkumā un vēma. Tensings sameklēja kādu drošu vietu un nolēma atpūsties. Kamēr Dils Bahadūrs gatavoja tsampu un vārīja ūdeni ārstniecis­kai tējai, lama ar savām akupunktūras adatām palīdzēja Nadjai un Aleksandram pārvarēt augstuma slimību.

- Manuprāt, Pema un pārējās meitenes jau ir dro­šībā. Tātad drīz vien ģenerālis Mijars Kunglungs saņems ziņu, ka karalis atrodas klosterī… Tensings prātoja.

- Kā jūs to varat zināt, cienījamais skolotāj? Aleksandrs jautāja.

- Pemas prāts vairs neizstaro tādu nemieru. Viņas enerģija ir citāda.

Es biju dzirdējis par telepātiju, skolotāj, tomēr nekad nevarēju iedomāties, ka tā darbojas kā mobilais telefons.

Lama laipni pasmaidīja. Viņam nebija ne jausmas, kas ir mobilais telefons.

Jaunieši pēc iespējas ērtāk iekārtojās starp akmeņiem, kamēr Tensings atpūtināja prātu un ķermeni, bet ar sesto prātu uzmanīja apkārtni, jo šajās virsotnēs mita lieli bal­tie tīģeri. Nakts ceļabiedriem šķita īpaši auksta un gara.

Ceļotāji nonāca pie ieejas garā, dabiski veidotā tunelī, kas veda uz noslēpumaino Sniega cilvēku ieleju. Tobrīd Nadja un Aleksandrs jau jutās pārguruši, sniega atstaro­tajos saules staros viņu āda bija apdegusi un lūpas izkal­tušas un sasprēgājušas. Nadjai šķita, ka viņa nosmaks šaurajā un pēc sēra smakojošajā tunelī, bet Aleksandram pēc Briesmoņu pilsētā piedzīvotā ceļojuma zemes iek­šienē šis šķita tikai viegls pārgājiens. Vairāk nekā divus metrus garais Tensings dažviet varēja izspraukties tikai ar grūtībām, tomēr viņš šo ceļu jau bija mērojis, tāpēc pārliecināti gāja uz priekšu.

Kad viņi beidzot nokļuva Sniega cilvēku ielejā, Nad­jas un Aleksandra pārsteigums bija milzīgs. Viņi nebija gatavi Himalaju ledaino virsotņu ielokā ieraudzīt silta tvaika ieskautu vietu, kur sastopami citur pasaulē nepa­zīstami augi. Dažās minūtēs ķermeni ietina jau vairākas dienas nejusts siltums, un draugi varēja novilkt jakas. Boroba, kas visu ceļu bija slēpies zem Nadjas drēbēm, izbāza laukā galvu un, sajūtot silto gaisu, atguva pa­rasto labo noskaņojumu, un sāka pētīt apkārtni.

Ja jaunieši bija pārsteigti par augstajiem tvaika sta­biem, sērūdens lāmām un silto ielejas miglu, gaļīgajām, violetajām puķēm un čegno ganāmpulkiem, kas klīda apkārt, grauzdami cieto un sauso ielejas zāli, tad vēl jo mazāk viņi bija gatavi ieraudzīt sniega cilvēkus, kad tie vēlāk iznāca pretī.

Ceļabiedros lūkojās pulks ar rungām bruņotu, klie­dzošu tēvaiņu, kas ik pa brīdim draudīgi palēcās. Dils Bahadūrs sagatavoja loku, jo bandīta drēbēs sniega cil­vēki viņu varēja arī nepazīt. Nadja un Aleksandrs nekad nebūtu varējuši iedomāties, ka sniega cilvēki izskatās tik briesmīgi, tāpēc instinktīvi aizslēpās aiz Tensinga. Turpretī lama droši gāja uz priekšu, salika plaukstas pie sejas un noliecās, sveicinot sniega cilvēkus ar mentālo enerģiju un dažiem vārdiem, ko zināja viņu valodā.

Pagāja divas vai trīs bezgala garas minūtes, līdz sniega cilvēku primitīvās smadzenes atcerējās lamas apmeklē­jumu vairākus mēnešus iepriekš. Viņi nekļuva laipnāki, tomēr vismaz beidza viesiem pie deguna vicināt rungas.

Kur ir Grrijmpra? Tensings mēģināja uzzināt.

Joprojām rūcot un uzmanot atnācējus, sniega cilvēki aizveda viesus līdz ciemam. Lama apmierināts ievēroja, ka atšķirībā no iepriekšējās reizes cīnītāji ir enerģijas pilni un mātītes un bērni ciematā izskatās veseli. Viņš pamanīja, ka nevienam no viņiem nav violeta mēle un ka gaišās spalvas, kas klāja sniega cilvēkus no galvas līdz papēžiem, vairs nav savēlušās un taukainas. Dažas mātītes bija ne tikai vairāk vai mazāk tīras, bet izskatī­jās arī sasukājušās, un tas lamu ļoti ieinteresēja, jo viņš no sievišķīgas koķetēšanas nenieka nesaprata.

Ciemats nebija mainījies, tas joprojām bija alu un pazemes eju jūklis, kas izveidojies zem sacietējušas lavas virskārtas. Virs lavas bija plāns zemes slānītis, kurš ielejas siltajā un mitrajā klimatā bija daudzmaz auglīgs un deva iztiku sniega cilvēkiem un viņu vienīgajiem mājdzīvniekiem čegno. Lamu aizveda taisnā ceļā pie Grrijmpras.

Burve bija ļoti novecojusi. Kad Tensings un Dils Bahadūrs viņu iepazina, Grrijmpra bija diezgan veca, bet tagad viņa izskatījās jau tūkstošgadīga. Ja pārējie sniega cilvēki šķita veselāki un tīrāki nekā agrāk, tad viņa bija līdzīga šķību kaulu mezglam, kas pārvilkts ar taukainu ādu; pār vecas šausminošo seju tecēja izdalījumi no deguna, acīm un ausīm. No viņas nāca tik atbaidoša netīrumu un puvekļu smaka, ka pat Ten­sings ar visu milzīgo ārsta pieredzi nevarēja izturēt. Viņi sazinājās telepātiski, izmantojot pāris vārdus, kurus abi saprata.

- Redzu, ka tava tauta ir vesela, cienījamā Grrijmpra.

- Lavandas krāsas ūdens aizliegts. Tam, kas to dzer ar nūju, viņa atbildēja.

- Sods šķiet briesmīgāks par slimību, Tensings pa­smaidīja.

- Slimību nav, večiņa apliecināja, nesaprazdama mūka ironiju.

- Man liels prieks. Vai ir piedzimuši bērni?

Viņa pacēla divus pirkstus un savā valodā piebilda, ka bērni ir veseli. Tensings bez grūtībām saprata vecās Grrijmpras prāta veidotos tēlus.

- Tavi pavadoņi, kas viņi ir? viņa noņurdēja.

- Šo tu pazīsti, tas ir Dils Bahadūrs mūks, kas atklāja indi strauta lavandas krāsas ūdenī. Arī pārējie ir draugi un nāk no lielas tālienes, no citas pasaules.

- Kādēļ?

- Ar visu tev pienākošos cieņu mēs nākam lūgt palī­dzību, godājamā Grrijmpra. Mums nepieciešami tavi cīnītāji, lai atbrīvotu karali, kuru nolaupījuši bandīti. Mēs esam tikai trīs vīri un viena meitene, bet ar tavu vīru palīdzību, iespējams, varam uzvarēt.

No šīs garās un sarežģītās runas veča saprata mazāk nekā pusi, tomēr viņa nojauta, ka pienācis laiks atmak­sāt mūka labos darbus. Viņš gribēja cīnītājus. Būs kauja. Viņai nemaz nepatika šī doma, pirmām kārtām jau tāpēc, ka Grrijmpra vairākas desmitgades bija centusies apvaldīt sniega cilvēku milzīgo agresivitāti.

- Cīnītāji cīnās, cīnītāji mirst. Ciems bez cīnītājiem arī mirst, viņa noteica.

- Taisnība. Tas, ko tev lūdzu, ir ļoti liels pakalpo­jums, godātā Grrijmpra. Iespējams, ka cīņa būs bīstama. Es nevaru garantēt tavu cīnītāju drošību.

- Grrijmpra mirst, nomurmināja veča, sitot sev pa krūtīm.

- Es zinu, Grrijmpra, Tensings sacīja.

- Grrijmpra mirusi, daudz problēmu. Tu izārstēt Grrijmpra, tu dabūt cīnītājus, viņa piedāvāja.

- Es nevaru izārstēt tevi no vecuma, godājamā Grrijmpra. Tavs laiks šai pasaulē ir beidzies, tavs ķer­menis ir noguris, un tavs gars vēlas aiziet. Tur nav nekā slikta, mūks skaidroja.

- Tad nedabūt cīnītājus, viņa secināja.

- Kādēļ tu baidies nomirt, godājamā sirmgalve?

- Grrijmpra nepieciešama. Grrijmpra vada, sniega cilvēki klausa. Grrijmpra mirusi, sniega cilvēki plēšas. Sniega cilvēki nogalina, sniega cilvēki mirst beigas, -

vina noteica.

»

- Es saprotu: tu nevari pamest šo pasauli, jo baidies, ka tava tauta cietīs. Vai nav neviena, kas tevi varētu aizvietot?

Viņa skumji pašūpoja galvu. Tensings saprata, ka vecā ragana baidījās pēc viņas nāves tagad veselie un enerģiskie sniega cilvēki atsāks viens otru slaktēt, kā to bija darījuši iepriekš, līdz pavisam izzudīs no zemes virsas.

Šīs pa pusei cilvēciskās radības vairākās paaudzēs bija atkarīgas no večiņas spēka un prāta viņa bija stingrā, taisnīgā un gudrā māte. Viņi akli klausīja Grrijmprai, jo domāja, ka viņai piemīt pārdabisks spēks. Bez viņas cilts iznīktu. Lama aizvēra acis un vairākas minūtes abu sarunas biedru galvas bija pilnīgi tukšas. Kad mūks atkal atvēra acis, viņš skaļā balsī izstāstīja savu plānu, lai arī Nadja un Aleksandrs to saprastu.

- Ja tu man aizdosi pāris cīnītāju, apsolu, ka atgrie­zīšos ielejā un palikšu šeit sešus gadus. Es pazemīgi piedāvāju aizstāt godājamo Grrijmpru, un tā tu mierīgi vari pamest šo pasauli un doties uz garu valstību. Es rūpēšos par tavu tautu, mācīšu tai dzīvot pēc iespējas labāk, neslepkavot, bet izmantot ielejā atrodamo barī­bu. Es sagatavošu piemērotāko sniega cilvēku, lai pēc sešiem gadiem viņš varētu būt cilts vadītājs vai vadītāja. Tāds ir mans piedāvājums…

To izdzirdis, Dils Bahadūrs pielēca kājās un pilnīgi bāls un šausmu pārņemts metās pie skolotāja, bet lama viņu ar žestu apturēja: viņš nevarēja pārtraukt mentālo sarunu ar večiņu. Grrijmprai bija nepieciešamas vairā­kas minūtes, lai saprastu mūka teikto.

- Jā, viņa piekrita ar dziļu un atvieglotu nopūtu, jo nu beidzot varēja mirt.

Tiklīdz bija iespēja pabūt diviem vien, Dils Bahadūrs asaru pilnām acīm savam mīļotajam skolotājam lūdza paskaidrojumus. Kā gan viņš varēja piedāvāt vecajai raganai ko tādu? Zelta pūķa karaļvalstij viņš bija nepie­ciešams daudz vairāk nekā sniega cilvēkiem princis vēl nebija pabeidzis savu apmācību, un skolotājs viņu nevar tā pamest!

- Iespējams, ka tu kļūsi par karali agrāk nekā pare­dzēts, Dil Bahadūr. Seši gadi paiet ātri. Sai laikā es var­būt varēšu mazliet palīdzēt sniega cilvēkiem.

- Un es? jauneklis iesaucās, nespēdams iedomāties savu dzīvi bez skolotāja.

- Iespējams, ka esi spēcīgāks un labāk sagatavots, nekā tu domā… Pēc sešiem gadiem es domāju pamest Sniega cilvēku ieleju, lai audzinātu tavu dēlu, nākamo Zelta pūķa karaļvalsts valdnieku.

- Kādu dēlu, skolotāj? Man neviena nav.

- To, kas piedzims jums ar Pemu, Tensings mierīgi atbildēja, un princis nosarka līdz pat ausu galiņiem.

Nadja un Aleksandrs ar grūtībām sekoja sarunai, tomēr uztvēra tās būtību, un nevienu no abiem neizbrī­nīja Tensinga pareģojums attiecībā uz Dilu Bahadūru un Pemu vai viņa nodoms kļūt par sniega cilvēku sko­lotāju. Aleksandrs nodomāja, ka vēl tikai pirms gada viņam viss notiekošais būtu licies kā drudža murgi, bet tagad puisis zināja, ka pasaule ir brīnumiem pilna.

Izmantojot telepātiju un dažus vārdus, ko bija iemā­cījies Aizliegtās karaļvalsts valodā, tāpat arī tos, kurus Dils Bahadūrs saprata angliski, un Nadjas neticamās spējas valodu apguvē, Aleksandrs mēģināja draugiem pastāstīt, ka viņa vecmāmiņa bija rakstījusi reportāžu International Geographic par kādu pumas sugu, kas dzīvoja Floridā un bija uz izzušanas robežas. Dzīvnieki mitinājās nelielā un grūti sasniedzamā apvidū, tādēļ krustojušies šaurā lokā un jaundzimušie kļuva aizvien vārgāki un slimāki. Jebkuras sugas izdzīvošanai nepie­ciešama daudzveidība. Ja pastāvētu tikai viena kukurū­zas šķirne, drīz vien slimības un klimata izmaiņas to iznīcinātu. Bet pasaulē pastāv simtiem dažādu dzīvības veidu, tāpēc viena vietā rodas cits, skaidroja Aleksandrs. Dažādība nodrošina izdzīvošanu.

- Un kas notika ar pumām? Nadja jautāja.

- Uz Floridu aizveda ekspertus, kas šai apgabalā ielaida citus, pumai ļoti līdzīgus dzīvniekus. Tie sakrustojās un apmēram desmit gados suga atkal bija atjaunojusies.

- Vai tu domā, ka tas pats tagad notiek ar sniega cil­vēkiem? Dils Bahadūrs jautāja.

- Jā. Viņi pārāk ilgi dzīvojuši noslēgti no pārējās pasaules, viņu ir ļoti maz, viņi vairojas šaurā lokā un tāpēc kļūst tik vārgi.

Tensings pārdomāja puiša teikto. Jebkurā gadījumā, ja arī sniega cilvēki izietu no noslēpumainās ielejas, nebija jau neviena, ar ko sajaukties, tāpēc ka neviens cilvēks pasaulē nekādā ziņā nebūtu ar mieru veidot ģimeni ar kādu no viņiem. Tomēr agrāk vai vēlāk sniega cilvēkiem vajadzēja integrēties pasaulē, tas bija neizbēgami. Tas būtu jādara piesardzīgi, jo kontakts ar cilvēkiem šīm būtnēm varēja kļūt nāvējošs. Tas bija iespējams tikai Zelta pūķa karaļvalsts saudzīgajā vidē.

Nākamās stundas draugi ieēda un mazliet atpūtās, lai atjaunotu spēkus. Uzzinot, ka gaidāma cīņa, pieda­līties tajā vēlējās visi sniega cilvēki, tomēr Grrijmpra to nepieļāva, jo tad ciems varēja palikt bez vīriešu dzimtas pārstāvjiem. Tensings apliecināja, ka cīņā iespējams arī mirt, jo būs jācīnās ar briesmīgiem cilvēkiem, kurus sauc par zilajiem vīriem un kuri ir ļoti spēcīgi un cīnās ar dunčiem un šaujamieročiem. Sniega cilvēki nezināja, ko tas nozīmē, un Tensings, cik nu spēja, paskaidroja, aprakstot brūces, ko radīja šie ieroči, asins peļķes un citus sniega cilvēkus iejūsminošus sīkumus. Viss dzirdē­tais tikai palielināja palicēju žēlabas: neviens nevēlējās laist garām iespēju izklaidēties, cīnoties ar cilvēkiem. Viņi cits pēc cita stājās lamas priekšā, lēca, šausminoši kliedza, rādīja zobus un muskuļus, lai iegūtu mūka lab­vēlību. Tā Tensings varēja atlasīt desmit sniega cilvēkus ar sliktāko raksturu un sarkanāko auru.

Lama pats pārbaudīja sniega cilvēku ādas bruņas, kas varēja aizturēt naža cirtienu, tomēr itin nemaz neaiz­sargāja no lodēm. Šie desmit, tikai mazliet saprātīgākie radījumi nekā šimpanze, lai arī cik briesmīgi būdami, nevarēja uzveikt Skorpiona sektas vīrus, tomēr lama paļāvās uz pārsteiguma efektu. Zilie vīri bija māņticīgi un, ja arī bija ko dzirdējuši par briesmīgo sniega cilvēku, noteikti nebija redzējuši nevienu pašu.

Pēc Grrijmpras pavēles par godu ciemiņiem bija nokauti pāris čegno. Tensings un Dils Bahadūrs neat­zina nevienas dzīvas būtnes upurēšanu, tāpēc ar lielu piespiešanos savāca dzīvnieku asinis un iekrāsoja izvē­lēto cīnītāju izspūrušos kažokus. Izmantojot ādas strē­meles, ragus un garākos kaulus, viņi izveidoja šausmas iedvesošas asiņainas galvassegas, kuras sniega cilvēki ar prieka saucieniem uzbāza galvā, kamēr mātītes un bērneļi aiz apbrīnas lēkāja apkārt. Skolotājs un māceklis apmierināti nosprieda, ka sniega cilvēku izskats pārbie­dētu pat drošsirdīgākos kaujiniekus.

Ceļabiedri vēlējās, lai Nadja paliek ciemā, tomēr mei­teni nebija iespējams pārliecināt, un beidzot nācās ļaut viņai iet līdzi. Aleksandrs negribēja pakļaut draudzeni briesmām.

- Iespējams, ka neviens no mums neatgriezīsies dzīvs, Ērgle… viņš pamatoja savu lēmumu.

- Un tādā gadījumā man visu atlikušo dzīvi vajadzēs pavadīt šai ielejā sniega cilvēku sabiedrībā. Nē, paldies! Es iešu kopā ar jums, Jaguār, viņa atbildēja.

- Bet šeit tu vismaz esi daudzmaz drošībā. Nav zi­nāms, ko mēs atradīsim tajā pamestajā klosterī, bet tas noteikti nebūs nekas labs.

- Neizturies pret mani kā pret mazu meiteni! Protu par sevi parūpēties, es to daru jau trīspadsmit gadus, turklāt domāju, ka varēšu būt noderīga.

- Labs ir, tikai tu darīsi to, ko es likšu, Aleksandrs nosprieda.

- Pat nesapņo! Es darīšu to, kas man pašai liksies vajadzīgs. Tu neesi nekāds eksperts, un no cīniņiem saproti tikpat maz, cik es, Nadja atbildēja, un puisim nācās atzīt, ka viņai ir taisnība.

- Varbūt labāk būtu iziet naktī, tā mēs tuneļa otrā galā nokļūsim, jau gaismai austot, un rīta cēlienu varē­sim izmantot, lai tiktu līdz Centhandzongam, Dils Bahadūrs piedāvāja, un Tensings bija ar viņu vienis­prātis.

Pēc tam kad visi bija piepildījuši vēderu ar garšīga­jām vakariņām, sniega cilvēki nokrita zemē un krāk­dami gulēja. Jaunās bruņucepures viņi uzskatīja par lielu vērtību, tāpēc nenoņēma tās pat miegā. Nadja un Aleksandrs bija tik izsalkuši, ka ātri aprija savu porciju ceptās čengo gaļas, par spīti rūgtajai garšai un apde­gušajām, nenoplūktajām spalvām. Tensings un Dils Bahadūrs pagatavoja tsampu un tēju; pēc tam, pavērsuši seju pret bezgalīgo debesjumu un zvaigznēm, viņi apsē­dās meditēt. Naktī, kad kalnos pazeminājās tempera­tūra, geizeru tvaiki pārvērtās biezā miglā, kas pārklāja ieleju kā vates sega. Sniega cilvēki nekad nebija redzē­juši zvaigznes, un Mēness viņiem bija neizskaidrojams zilas gaismas laukums, kurš reizēm pavīdēja miglā.