Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

12 Prāta zāles

Pirmais, ko Nadja sajuta, kad atkal nāca pie sama­ņas, bija rūgtenā smarža no smagās jaka ādas, kurā viņa bija ietīta. Viņa pavēra acis, bet neko neredzēja. Gribēja pakustēties, bet nevarēja; mēģināja runāt, bet balss neskanēja. Pēkšņi viņa sajuta neizturamas sāpes plecā, un pēc pāris sekundēm tās izplatījās pa visu ķermeni. Viņa atkal iegrima tumsā, un meitenei šķita, ka viņa krīt un pazūd tumšā bezdibenī. Šādā stāvoklī Nadja it kā mierīgi peldēja, bet tikko kaut drusciņ atgriezās apziņa, viņas ķermeni caururba sāpju bultas. Viņa reiba un vaidēja.

Beidzot meitene sāka mosties, bet viņas smadzenes šķita ietītas baltā vatē, no kuras nekādi nevarēja tikt laukā. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja pār sevi noliekušos Jaguāra seju un nosprieda, ka ir mirusi, tomēr pēcāk izdzirda kādu balsi. Nadja ar pūlēm fokusēja skatie­nu, un, sajūtot dedzinošās sāpes plecā, saprata, ka vēl joprojām ir dzīva.

- Ērgle, tas esmu es… sacīja Aleksandrs, kurš bija tik ļoti izbijies un aizkustināts, ka tik tikko valdīja asaras.

- Kur mēs atrodamies? viņa murmināja.

Meitenes redzeslokā parādījās kāda mierīga bronzas krāsas seja ar mandeļveida acīm.

Pampo kachi, drosmīgā meitene, Tensings viņu sveicināja. Rokā viņš turēja koka kausiņu un norādīja, ka Nadjai tas jāizdzer.

Meitene ar grūtībām norija silto un rūgto šķidrumu, kas gluži kā akmens iekrita tukšajā kuņģī. Viņai palika slikta dūša, bet lamas roka stingri uzspieda meitenes krūtīm, un nelabums uzreiz pārgāja. Nadja iedzēra vēl mazliet, Jaguārs un Tensings pazuda, un viņa iegrima dziļā un mierīgā miegā.

Izmantojot virvi un laternu, Aleksandrs līdz plaisas dibenam bija nolaidies pāris sekundēs. Tur viņš zem krūma atrada ledusaukstu un nekustīgu, čokuriņā sarāvušos Nadju, kas šķita mirusi. Pārliecinājies, ka draudzene tomēr elpo, Aleksandrs jutās tik atvieglots, ka iekliedzās. Mēģinot meiteni pakustināt, viņš redzēja, ka Nadjas roka karājas dīvainā leņķī, un nosprieda, ka droši vien lauzts kāds kauls, tomēr nemēģināja par to pārliecināties. Vispirms draudzene bija jādabū no šejienes laukā, un Aleksandrs sprieda, ka nebūs viegli bezsamaņā guļošo meiteni izvilkt no dziļās bedres.

Viņš noņēma iekāres un uzlika tās Nadjai. Tūdaļ pat puisis izmantoja arī savu jostu, lai nostiprinātu pie krūtīm draudzenes savainoto roku. Dils Bahadūrs un Tensings ļoti uzmanīgi uzvilka meiteni augšā, cenšoties, lai viņa neatsitas pret akmeņiem, un pēc tam vēlreiz nolaida virvi, lai arī Aleksandrs varētu izrāpties.

Tensings apskatīja Nadju un nosprieda, ka viņai nepieciešams sasildīties. Par roku varēja parūpēties pēc tam. Viņš iedeva meitenei nedaudz rīsu liķiera, bet viņa bija bez samaņas un šķidrumu nenorija. Tad viņi trijatā vairākas minūtes rīvēja Nadju no augšas līdz apakšai, līdz asinsrite atkal sāka darboties un vaigos atgriezās tikko samanāms sārtums. Pēc tam vīri ietina meiteni kā sainīti vienā no jaku ādām, apsedzot pat seju.

No garajiem spieķiem, Aleksandra virves un otras jaka ādas viņi pagatavoja improvizētas nestuves un aiznesa meiteni līdz netālam patvērumam, vienai no daudzajām kalnu alām. Ar Nadju plecos atpakaļceļš līdz Tensinga un Dila Bahadūra alai bija pārāk sarežģīts un garš, tāpēc lama nolēma, ka šeit viņi ir pasargāti no bandītiem un līdz rītam var atpūsties.

Dils Bahadūrs atrada sausas saknes un uzkūra no tām nelielu ugunskuru, kas deva mazliet gaismas un sil­tuma. Nadjai ļoti uzmanīgi novilka jaku, un Aleksandrs nevarēja novaldīties, aiz šausmām neiekliedzies, kad ieraudzīja kā nedzīvu karājamies draudzenes aplam piepampušo roku un no vietas izsisto pleca kaulu. Tur­pretim Tensings nemaz nesatraucās.

Lama atvēra savu koka kastīti un, lai mazinātu sāpes, noteiktos punktos Nadjas galvā sadūra adatas. Tūdaļ pat viņš izņēma no somas arī ārstniecības augus un ar akmeņiem tos samala, savukārt Dils Bahadūrs bļodiņā izkausēja taukus. Lama no samaltā pulvera sajauca aromātisku un tumšu ziedi. Tensinga lietpra­tīgās rokas ievilka Nadjas pleca kaulu atpakaļ vietā un pēc tam noklāja savainoto vietu ar tikko pagatavoto pastu, bet adatu iedarbības iespaidā meitene tikmēr nemaz nepakustējās. Tensings telepātiski un ar zīmēm paskaidroja Aleksandram, ka sāpes rada spiediens un pretestība, kas bloķē prātu un samazina dabiskās atlabšanas spējas. Akupunktūrai piemīt ne tikai anestēziska iedarbība, tā aktivizē arī ķermeņa imūnsistēmu. Lama bija pārliecināts, ka Nadja necieš sāpes.

Lai pagatavotu pārsējus, Dils Bahadūrs noplēsa savai tunikai vienu malu, uzlika vārīties ūdeni, kuram pievie­noja šķipsnu ugunskura pelnu, un šajā šķidrumā samēr­cēja auduma strēmeles, ko lama pēc tam izmantoja, lai pārsietu meitenes savainoto plecu. Ar šalles palīdzību Tensings tūdaļ roku nostiprināja, izvilka akupunktū­ras adatas un norādīja Aleksandram, lai viņš ar klinšu spraugās sapūsto sarmu un sniegu atvēsina Nadjas kar­sonī degošo pieri.

Nākamās stundas Tensings un Dils Bahadūrs kon­centrējās, lai ārstētu Nadju ar mentālo spēku. Šī bija pirmā reize, kad princis šo metodi izmēģināja ar kādu cilvēku. Skolotājs ilgus gadus viņam bija licis vingrinā­ties, bet viņi vienmēr izmantoja tikai ievainotus dzīv­niekus.

Aleksandrs saprata, ka jaunie draugi mēģina piesais­tīt Visuma enerģiju un novadīt to, lai spēcinātu Nadju. Dils Bahadūrs telepātiski bija paskaidrojis puisim, ka skolotājs ir ārsts, turklāt varens tulku, kas pārvalda arī milzīgu iepriekšējās dzīvēs uzkrātu gudrību. Kaut arī Alekss nebija īsti pārliecināts, vai ir visu pareizi sapra­tis, viņš tomēr centās abus mūkus nepārtraukt un jau­tājumus neuzdot. Viņš apsēdās līdzās Nadjai, ar sniegu atvēsināja draudzenes pieri un, kad viņa pamodās, pasniedza padzerties. Puisis uzturēja uguni ugunskurā, līdz beidzās kurināmais sausās saknes. Kamēr lotosa pozā sēdošie mūki ar aizvērtām acīm, uz draudzenes ķermeņa uzlikuši labo roku, murmināja mantras, nakts tumšajā segā ieaudās pirmie rītausmas stari.

Kādu laiku vēlāk, kad Aleksandrs varēja pārdomāt visu šai dīvainajā naktī pieredzēto, vienīgais vārds, kurš viņam nāca prātā, lai apzīmētu abu noslēpumaino vīru darbības, bija "maģija". Puisim nebija cita izskaidro­juma, lai pateiktu, kā viņi izārstēja Nadju. Aleksandrs sprieda, ka pulveris, no kura lama pagatavoja pastu, bija spēcīgs un pasaulē nezināms līdzeklis, tomēr viņš bija pārliecināts, ka brīnumu galvenokārt radīja Tensinga un Dila Bahadūra mentālais spēks.

Kamēr lama un princis lietoja savu psihisko spēku, lai izārstētu Nadju, Aleksandrs domāja par savu māti tālajā Kalifornijā. Viņš iztēlojās vēzi kā organismā paslēpušos teroristu, kas ar prieku gatavs uzbrukt jebkurā brīdī. Ģimene bija nosvinējusi Lizas Koldas atveseļošanos, bet visi zināja, ka brīnums nebija noticis. Ķīmijterapija kopā ar Briesmoņu pilsētā iegūto veselības ūdeni un burvja Valimai iedotajiem augiem bija uzvarējusi tikai pirmo uzbrukumu, tomēr cīņa vēl nebija galā. Redzot, kā Nadja pa vienu nakti pārsteidzošā ātrumā atveseļojas, kamēr mūki tikai klusi skaita lūgšanas, Aleksandrs sev apsolīja atvest māti uz Zelta pūķa karaļvalsti vai arī pats iemācīties brīnumaino metodi, lai viņu dziedinātu.

Gaismai austot, Nadja pamodās bez drudža, ar sārtiem vaigiem un milzīgu izsalkumu. Pirmais meiteni sveica viņai līdzās ieritinājies Boroba. Tensings pagatavoja tsampu, un Nadja to aprija, it kā ēdiens būtu brīnum gards, kaut gan patiesībā tā bija pelēcīga putra, kas gar­šoja pēc kūpinātām auzām. Tāpat viņa alkatīgi izdzēra arī lamas pasniegto ārstniecisko šķidrumu.

Nadja visiem angliski izstāstīja savu piedzīvojumu ar zilajiem kaujiniekiem, Pemas un pārējo meiteņu sagūstīšanu un alas atrašanās vietu. Meitene saprata, ka svešie glābēji uztver viņas prāta veidotos tēlus. Kad reizi pa reizei Tensings viņu pārtrauca, lai noskaidrotu kādu sīkumu, Nadja "klausījās ar sirdi" un jautājumu saprata. Par spīti tam, ka mūki uztvēra arī Aleksandra domas, viņam saprašanās radīja visvairāk problēmu. Viņš bija pārguris, acis krita ciet, un puisis nesaprata, kā lama un māceklis var būt tik moži pēc tam, kad pusi nakts bija pavadījuši, glābjot Nadju, un otru pusi skai­tot lūgšanas.

- Tās nabaga meitenes ir jāizglābj, pirms viņām nav nodarīts kas briesmīgs, pēc tam kad bija noklausījies Nadjas stāstu, Dils Bahadūrs sacīja.

Tomēr Tensings nebija tik steidzīgs kā princis. Viņš iztaujāja meiteni, lai noskaidrotu, ko tieši viņa bija dzir­dējusi alā, un Nadja atkārtoja nedaudzos vārdus, kurus bija sapratusi Pema. Tensings jautāja, vai Nadja tiešām ir pārliecināta, ka dzirdējusi pieminam Zelta pūķi un karali.

- Manam tēvam var draudēt briesmas! princis iesaucās.

- Tavam tēvam? Aleksandrs pārsteigts jautāja.

- Karalis ir mans tēvs, Dils Bahadūrs paskaid­roja.

- Es par notikušo esmu daudz domājis, un man šķiet, ka bandīti nav ieradušies Aizliegtajā karaļvalstī tikai tāpēc, lai sagūstītu pāris meiteņu… Aleksandrs sprieda.

- Vai tev šķiet, ka viņus šurp atvedis cits iemesls? Nadja jautāja.

- Domāju, ka meitenes viņi ir nolaupījuši tikai uzma­nības novēršanai, un viņu patiesais mērķis ir saistīts ar karali un Zelta pūķi.

- Tā varētu būt, piemēram, statujas zādzība? Nadja uzstāja.

- Es saprotu, ka tā ir ļoti vērtīga. Nevaru izskaidrot, kāpēc viņi pieminēja karali, tomēr man šķiet, ka nekas labs tas nevarētu būt, Alekss sacīja.

Parasti tik bezkaislīgais Tensings un Dils Bahadūrs šoreiz nespēja novaldīties. Pāris minūšu viņi sarunājās savā valodā, un tad lama bez kavēšanās pavēstīja, ka, pirms ķerties pie lietas, viņiem visiem trim ir stundas četras jāatpūšas.

Kad draugi pamodās, pēc saules varēja spriest, ka pulkstenis ir ap deviņiem no rīta. Aleksandrs paskatī­jās visapkārt un redzēja tikai kalnus un kalnus, it kā atrastos pasaules malā, tomēr viņš saprata, ka patiesībā atrodas netālu no civilizācijas, vienīgi ļoti labi paslēpies. Lamas un viņa mācekļa izvēlētajā vietā viņus aizsargāja augstas klintis, un, labi nepārzinot apkārtni, līdz šejie­nei bija grūti nokļūt. Sveču gali kādā stūrī liecināja, ka mūki šo vietu izmantojuši jau agrāk. Tensings paskaid­roja: lai nokāptu šķietami netālajā ielejā, nepieciešams mest lielu likumu, jo ceļu aizšķērso stāva klints un vie­nīgo taku uz galvaspilsētu uzrauga zilie kaujinieki.

Nadjai vairs nebija paaugstināta temperatūra, plecs nesāpēja, un rokai pampums bija izzudis. Viņa atkal bija izsalkusi kā vilks un apēda visu, ko viņai piedāvāja, pat zaļa un visai nelabi smaržojoša siera gabaliņu, ko Tensings izvilka no somas. Lama vēlreiz uzklāja pastu uz meitenes pleca, nosēja to ar vecajiem apsējiem, jo citu nebija, un tūdaļ pat palīdzēja Nadjai spert pirmos soļus.

- Skaties, Jaguār, ar mani viss ir pilnīgā kārtībā! Es varēšu jūs aizvest līdz alai, kur atrodas Pema un pārē­jās meitenes, Nadja iesaucās un, lai apliecinātu savus vārdus, pāris reižu palēcās.

Tomēr Tensings viņai lika nogulties uz improvizē­tajām nestuvēm, jo meitene vēl nebija pilnīgi atveseļo­jusies un viņai bija nepieciešama atpūta. Ķermenis ir gara mājoklis, un pret to jāizturas ar cieņu, lama sacīja. Mūks Nadjai uzdeva vizualizēt kaulus katru savā vietā, plecu bez iekaisuma un ādu brīvu no pēdējās dienās gūtajiem sasitumiem un nobrāzumiem.

- Mēs esam tas, ko domājam. Viss, kas mēs esam, rodas no mūsu domām. Pasauli rada domas, mūks telepātiski skaidroja.

Lielos vilcienos Nadja šo ideju saprata tā: viņa varēja izveseļoties ar prāta palīdzību. Tieši to viņas vietā visu nakti bija darījuši Tensings un Dils Bahadūrs.

- Pemai un pārējām meitenēm draud nopietnas briesmas. Viņas var izbēgt no alas pa to pašu ceļu, pa kuru aizbēgu es, tomēr var gadīties, ka viņas jau ir aiz­vestas prom… Nadja skaidroja Aleksandram.

- Tu stāstīji, ka kaujiniekiem tur ir apmetne ar iero­čiem, zirglietām un pārtiku. Domāju, ka aizvest to visu prom pāris stundās nemaz nav tik viegli, puisis sacīja.

- Lai vai kā, bet mums vajadzētu pasteigties, Jaguār.

Tensings norādīja, lai meitene atpūšas, kamēr viņš

un abi jaunieši dosies atbrīvot sagūstītās meitenes. Ala nebija tālu, un Boroba varēja viņiem rādīt ceļu. Nadja mēģināja paskaidrot, ka viņiem nāksies sastapties ar briesmīgajiem Skorpiona sektas vīriem, tomēr meitenei šķita, ka lama viņas teikto īsti nesaprata, jo vienīgā atbilde bija apmierināts smaids.

Tensingam un Dilam Bahadūram nebija līdzi ieroču, tik vien kā prinča loks, bultu stops un divi gari spieķi, kurus viņi visur ņēma līdzi. Viss pārējais bija palicis alā. Vienīgais vairogs bija princim kaklā pakārtais maģis­kais aizvēsturiskā pūķa ekskrementa gabaliņš, ko viņi bija atraduši Sniega cilvēku ielejā. Kad mūki patiesi sacentās, kā to reizumis darīja klosteros, kuros princis mācījās, viņi izmantoja daudz un dažādus ieročus. Tās bija draudzīgas sacensības, un tajās tikai retumis kāds dalībnieks guva ievainojumus, jo mūkiem bija liela pie­redze un viņi bija ļoti uzmanīgi. Tensings pie krūtīm un muguras piesprādzēja ādas bruņas, turklāt viņam bija arī metāla kāju un roku sargi. Viņa jau tā milzīgais stāvs nu izskatījās divreiz lielāks, un lama bija līdzīgs īstam milzim. Virs šā milzīgā ķermeņa galva izskatījās pārāk maza un maigā sejas izteiksme pilnīgi nevietā. Lamas iecienītākie ieroči bija metāla diski ar rūpīgi uztrītām malām, asām kā dunči, kurus viņš meta ar neticamu ātrumu un precizitāti, kā arī smagais zobens, ko neviens cits vīrs nevarēja pacelt pat ar abām rokām, bet Tensings to vēzēja pa gaisu vienā rokā, turklāt nemaz nepiepūloties. Viņš varēja atbruņot pretinieku ar vienu vienīgu kustību, ar zobenu pāršķelt bruņas vai mest diskus, aizskarot tikai ienaidnieku vaigus un tos pat neievainojot.

Dilam Bahadūram nepiemita skolotāja spēks un izvei­cība, tomēr viņš bija izmanīgs kā kaķis. Viņš nelietoja bruņas vai citus aizsargus, jo tie traucēja brīvi kustēties, un ātrums bija labākā aizsardzība. Sacensībās viņš varē­ja izvairīties no dunčiem, bultām un šķēpiem, izlokot ķermeni kā zebiekste. Redzēt princi darbībā bija īsts teātris šķita, ka viņš dejo. Dila Bahadūra iemīļotākais ierocis bija loks, jo princis spēja nevainojami mērķēt: kur viņš paskatījās, tur arī bulta trāpīja. Skolotājs bija viņam iemācījis, ka loks ir daļa no ķermeņa un bulta rokas pagarinājums; šaut vajadzēja instinktīvi, mērķējot ar trešo aci. Tensings bija mēģinājis izaudzināt princi par nevai­nojamu loka šāvēju, jo tas uztur tīru sirdi. Pēc Tensinga domām, tikai tīras sirds īpašnieks var pilnībā pārvaldīt šo ieroci. Princis, kurš, šaujot mērķī, nekad nekļūdījās, jokodams atbildēja, ka viņa roka par sirdi neko nezina.

Kā visi tao-šu eksperti, fizisko spēku viņi lietoja kā līdzekli rakstura un dvēseles norūdīšanai un nekad neizmantoja, lai kaitētu kādai dzīvai radībai. Budisma pamatu pamats cieņa pret jebkuru dzīvības formu bija arī Tensinga un Dila Bahadūra devīze. Abi uzskatīja, ka ikviena būtne iepriekšējā dzīvē varēja būt viņu māte, tādēļ izturējās pret tām labestīgi. Lama apgalvoja, ka nav svarīgi, kam cilvēks tic vai netic, bet gan tas, ko viņš dara. Viņi nevarēja nomedīt putnu, lai to apēstu, un vēl jo mazāk varēja nogalināt cilvēku. Ienaidnieks bija jāuz­tver kā skolotājs, kurš dod iespēju savaldīt kaislības un uzzināt ko jaunu pašam par sevi. Agrāk viņiem nekad nebija nācies uzbrukt.

- Kā gan es, skolotāj, ar tīru sirdi varu šaut uz citiem cilvēkiem?

- Tas ir atļauts tikai tādā gadījumā, ja nav citas iespējas un ir pilnīga pārliecība, ka iemesls ir taisnīgs, Dil Bahadūr.

- Skolotāj, šķiet, ka šoreiz man ir tāda pārliecība.

- Lai visām dzīvajām būtnēm ir laimīgs liktenis, lai neviens necieš, kopā ar skolotāju noskaitīja māceklis, no visas sirds vēloties, lai viņam nenāktos izmantot nevienu no saviem nāvējošajiem kaujas mākslas paņē­mieniem.

Aleksandrs allaž bija samierniecisks, savos sešpa­dsmit dzīves gados viņš nekad nebija kāvies un patiesībā nemaz nezināja, kā to darīt. Turklāt viņam nebija nekā, kas varētu palīdzēt aizsargāties vai uzbrukt, vienīgi vecmāmiņas dāvināts saliekamais nazis, jo iepriekšējo puisis bija uzdāvinājis indiāņu šamanim Valimai. Tas bija labs instruments, tomēr ne visai noderīgs ierocis.

Nadja dziļi nopūtās. Viņa neko nesaprata no iero­čiem, tomēr zināja, ka Skorpiona sektas locekļi ir slaveni ar savu cietsirdību un veiklo rīkošanos ar dunčiem. Šie vīri, kas uzauga ar cietsirdību, bet dzīvoja, nemitīgi cīnoties un pastrādājot noziegumus, bija skoloti noga­lināt. Ko gan pret tādu rūdītu noziedznieku bandu var izdarīt divi miermīlīgi budistu mūki un jauniņš ame­rikāņu tūrists? Gluži nobijusies, meitene atvadījās no vīriešiem un noskatījās, kā viņi aiziet. Pa priekšu gāja Nadjas draugs Jaguārs, viņš kukuragā nesa Borobu, kas bija cieši pieķēries zēna ausīm; viņam sekoja princis un gājienu noslēdza milzīgais lama.

Ceru jūs vēl ieraudzīt dzīvus, Nadja nomurmi­nāja, kad visi trīs bija pazuduši aiz augstajām klintīm, kas aizsedza alu. Kāpjot lejā uz zilo kaujinieku alu, trīs vīrieši varēja tikt uz priekšu ātrāk. Viņi gandrīz vai skrēja. Par spīti spožajai saulei, bija ļoti auksts. Gaiss bija tik dzidrs, ka varēja samanīt pat ielejas kalnu no­gāzē, un no kalna virsotnes redzamā ainava bija saviļ­ņojoši skaista. Apkārt slējās augstās un sniegotās kalnu virsotnes, un zemāk varēja redzēt lekni apaugušus pakalnus un kalnu nogāzēs izcirstajās terasēs koši zaļos rīsa sējumus. Tālumā neskaidri vīdēja klosteru baltās stūpas, nelieli ciematiņi ar šķībās ieliņās sarindotiem māla, koka, akmens un salmu namiņiem ar uzliektiem jumtu galiem; tas viss organiski iekļāvās ainavā.

Ar tālskati viņi būtu redzējuši arī visās malās plīvo­jošos lūgšanu karodziņus, uz klintīm uzgleznotus mil­zīgus Būdas atveidus, uz klosteriem ejošu mūku rindas, arklus velkošus mūļus, ar tirkīza un sudraba kaklaro­tām greznotas sievietes, steidzoties uz tirgu, un bērnus, kas spēlējas ar lupatu bumbu.

Bija gandrīz neiespējami iedomāties, ka šī tik mazā un laipnā tauta, kas gadsimtiem ilgi bija spējusi izvairī­ties no konfliktiem, tagad atradās slepkavnieku bandas rokās.

Aleksandrs un Dils Bahadūrs pielika soli, domājot par meitenēm, kuras vajadzēja izglābt, pirms viņas nav iezīmētas ar nokaitētu dzelzs gabalu vai nodarīts vēl kas ļaunāks. Viņi nezināja, ar kādām briesmām nāksies saskarties šīs atbrīvošanas laikā, tomēr nojauta, ka to nebūs maz. Turpretim Tensingu šādas pārdomas īpaši nenomāca. Gūsteknes bija tikai viņa uzdevuma pirmā daļa viņu daudz vairāk uztrauca karaļa glābšana.

Tikmēr Tunkhalā izplatījās ziņa, ka karalis ir izgai­sis. Viņu gaidīja televīzijā, jo valdniekam vajadzēja uzrunāt valsti, tomēr viņš neieradās. Par spīti tam, ka ģenerālis Mijars Kunglungs visiem līdzekļiem centās šo pazušanu turēt noslēpumā, neviens nezināja, kur kara­lis palicis. Tā bija pirmā reize tautas vēsturē, kad notika kas tamlīdzīgs. Valdnieka vecākais dēls tas pats, kas bija uzvarējis loka šaušanas sacensībās, uz laiku ieņē­ma tēva vietu. Ja tuvākajās dienās karalis neparādīsies, ģenerālim un augstākajiem lamām nāksies uzmeklēt Dilu Bahadūru, lai viņš varētu darīt to, kam bija audzi­nāts nu jau vairāk nekā divpadsmit gadus. Tomēr visi cerēja, ka tas nebūs nepieciešams.

Klīda baumas, ka karalis atrodas kalnu klosterī, uz kurieni ir devies meditēt; ka viņš aizbraucis ceļojumā pa Eiropu ar ārzemju sievieti Judīti Kinsku; ka viņš ir Nepālā kopā ar Dalailamu, un tūkstošiem citu versiju. Tomēr nekas no tā visa neatbilda pragmatiskajam un mierīgajam valdnieka raksturam. Nebija iespējams, ka viņš ceļotu inkognito, un turklāt mazā lidmašīniņa līdz piektdienai nemaz neizlidoja. Karalis nekad nepamestu savus pienākumus un it īpaši tad, ja valstī ir sagūstītas meitenes. Ģenerālis un pārējie Aizliegtās karalistes iedzīvotāji sprieda, ka atgadījies kas nelāgs.

Mijars Kunglungs meta pie malas meiteņu meklē­šanu un atgriezās galvaspilsētā. Keita Kolda neatkāpās no viņa ne soli, un tā uzzināja arī dažus konfidenciālus sīkumus. Pie pils durvīm viņa satika gidu Vandgi, kurš bija saļimis pie kādas kolonnas, gaidot ziņas no savas meitas Pemas. Raudādams vīrs apskāva rakstnieci. Viņš šķita gluži cits cilvēks, it kā šajās pāris dienās būtu novecojis par divdesmit gadiem. Keita spēji pabīdīja gidu prom no sevis, jo viņai nepatika jūtu izrādīšana, bet kā mierinājumu piedāvāja ieraut malku tējas ar šņabi no savas nešķiramās blašķes. Vandgi aiz pieklā­jības nedaudz iedzēra, bet pēc tam, aizgājis nostāk, briesmīgo dziru izspļāva. Keita paņēma gidu aiz rokas un lika sekot ģenerālim, jo viņai bija nepieciešams tulks. Angliski Mijars Kunglungs runāja tāpat kā Tarzāns.

Viņi uzzināja, ka karalis kopā ar savu leopardu Cevangu pēcpusdienu un daļu vakara pavadījis pils centrā Lielā Būdas zālē. Viņš tikai reizi bija pārtraucis meditāciju, lai mazliet pastaigātos pa dārzu un iedzertu kāda mūka atnesto tasi jasmīnu tējas. Mūks ģenerālim pastāstīja, ka viņa majestāte, pirms konsultēties ar Zelta pūķi, vienmēr pāris stundu skaitīja lūgšanas. Pusnaktī viņam aiznesa otru tējas tasi. Tobrīd lielākā daļa sveču jau bija nodzisušās, un zāles puskrēslā bija redzams, ka karaļa tur vairs nav.

Vai jūs nenoskaidrojāt, kur viņš atrodas? izman­tojot Vandgi palīdzību, Keita jautāja.

- Es nospriedu, ka viņš ir devies pie Zelta pūķa, mūks atbildēja.

- Un leopards?

- Viņš bija pieķēdēts kādā stūrī. Viņa majestāte nevar ņemt dzīvnieku līdzi uz turieni, kur atrodas Zelta pūķis. Reizēm viņš to atstāj Būdas zālē, bet citreiz nodod sar­giem, kas stāv pie Pēdējām durvīm.

- Kur tas atrodas? Keita gribēja zināt, tomēr kā atbildi saņēma tikai sašutušu mūka un niknu ģenerāļa skatienu: bija acīm redzams, ka šāda informācija nebija pieejama, bet Keita tik viegli vis nepadevās.

Ģenerālis paskaidroja, ka tikai retais zināja, kur atro­das Pēdējās durvis. Sargus, kas tās uzraudzīja, līdz dur­vīm ar aizsietām acīm aizveda kāda veca mūķene, kas kal­poja pilī un zināja noslēpumu. Šīs durvis bija robeža, kas nošķīra pils svēto daļu un kuru neviens, izņemot karali, nedrīkstēja šķērsot. Pārkāpjot slieksni, sākās nāvējoši šķēršļi un lamatas, kas aizsargāja svēto vietu. Ikviens, kurš nezināja, kur likt kāju, piedzīvoja briesmīgu nāvi.

- Vai mēs varētu runāt ar Judīti Kinsku, to eiropieti, kas viesojas pilī? rakstniece uzstāja.

Kāds devās sievieti meklēt, līdz atklāja, ka arī viņa ir pazudusi. Gulta bija izvandīta, drēbes un personiskās lietas atradās istabā, trūka tikai ādas somas, ko Judīte Kinska vienmēr nēsāja plecā. Keitas prātā pazibēja neskaidra doma, ka karalis un tulpju eksperte ir devušies uz mīlētāju tikšanos, tomēr viņa to uzreiz noraidīja kā absurdu. Rakstniece nolēma, ka šāda iespēja neatbilda abu raksturiem, turklāt, kādēļ gan viņiem būtu jāslēpjas?

- Mums jāsameklē karalis, Keita uzstāja.

Var jau būt, vecmāmuļ, ka šī doma mums tiešām nav ienākusi prātā, ģenerālis Kunglungs caur zobiem noņurdēja.

Ģenerālis deva pavēli pasaukt kādu mūķeni, lai tā viņus aizved uz pils apakšējo stāvu, turklāt viņam nācās paciest, ka Keita un Vandgi nāk līdzi, jo rakstniece bija ieķērusies piedurknē kā uts un ģenerālis nekādi nespēja no viņas atbrīvoties. Šai sievietei tiešām piemita vēl ne­pieredzēta bezkaunība, militārists nodomāja.

Sekojot mūķenei, viņi nokāpa divus stāvus zem ze­mes, izgāja cauri kādam simtam caurstaigājamu istabu un beigu beigās nonāca zālē, kur atradās grandiozās Pēdējās durvis. Viņiem nebija laika tās apbrīnot, jo visi ar šausmām ieraudzīja divus karaliskajā uniformā tērptus sargus guļam uz grīdas asins peļķē. Viens no viņiem bija miris, bet otrs vēl bija dzīvs un ar pēdējiem spēkiem pavēstīja, ka pāris zilo kaujinieku viena baltā vīra vadībā bija iekļuvuši svētajā vietā, turklāt viņi bija spējuši ne tikai palikt dzīvi, bet arī atgriezties ar sagūs­tītu karali un nozagt Zelta pūķi.

Mijars Kunglungs armijā bija nokalpojis četrdesmit gadu, tomēr vēl nekad nebija saskāries ar tik nopietnu situāciju. Viņa zaldāti izklaidējās, spēlējot karinu un maršējot ierindā, tomēr līdz šim brīdim vardarbība šai zemē nebija pazīstama. Zaldātiem nekad nebija nācies likt lietā ieročus, un viņi nepazina īstas briesmas. Doma, ka valdnieks ir sagūstīts viņa paša pilī, šķita neizprota­ma. Vēl spēcīgāk nekā bailes un niknums ģenerāli šai brīdī pārņēma kauns: viņš bija slikti veicis savu darbu, nebija spējis aizsargāt savu mīļoto karali.

Keitai pilī nekas vairs nebija darāms. Viņa atvadījās no samulsušā ģenerāļa un lieliem soļiem devās viesnīcas virzienā, velkot Vandgi sev līdzi. Viņai ar mazdēlu bija jāpārrunā rīcības plāns.

- Iespējams, ka amerikāņu zēns iznomāja zirgu, un varbūt viņš devās prom. Man šķiet, ka viņš vēl nav atgriezies, plati smaidot un klanoties, pastāstīja vies­nīcas īpašnieks.

- Kad tas notika? Vai viņš aizjāja viens? rakstniece satraukta jautāja.

- Iespējams, ka tas bija vakar, un var būt, ka viņam līdzi bija pērtiķītis, cenšoties ar dīvaino vecmāmuļu runāt pēc iespējas laipnāk, viesnīcnieks sacīja.

- Boroba! Keita iesaucās un uzreiz apjauta, ka Alek­sandrs devies meklēt Nadju.

- Man nevajadzēja ņemt bērnus līdzi uz šo valsti! viņa paspēja piebilst vēl pirms klepus lēkmes un tad sašļukusi atkrita krēslā.

Nesakot ne vārda, viesnīcas īpašnieks ielēja glāzi šņabja un ielika to Keitai rokās.