Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

6 Skorpiona sekta

Pēdējo dienu Nūdeli Keitai Koldai nācās pavadīt kādā ceļojumu aģentūrā, lai sagādātu biļetes vienīgajam lido­jumam nedēļā uz Zelta pūķa karaļvalsti. Vainīgs šoreiz nebija lielais pasažieru skaits, bet gan niecīgais vietu skaits lidmašīnā. Kamēr Keita kārtoja darīšanas, viņa atļāva Nadjai un Aleksandram vieniem pašiem doties uz Sarkano cietoksni, kas atradās netālu no viesnīcas. Tas bija liels un sens cietoksnis, iecienīts tūristu apskates objekts.

Nekādā ziņā nepametiet viens otru un atgriezieties viesnīcā pirms saulrieta, rakstniece deva norādījumus.

Kolonizācijas laikā cietoksni bija izmantojis angļu karaspēks. Britu karaļnams milzīgo zemi uzskatīja par savu visvērtīgāko dārgumu, līdz Indija 1949. gadā ieguva neatkarību. Kopš tā laika cietoksnis netika izmantots. Tūristi varēja apskatīt tikai daļu no milzī­gās konstrukcijas. Ļoti maz cilvēku pārzināja cietokšņa iekšieni, sarežģītu gaiteņu, slepenu zāļu un pazemes eju labirintu, kas gluži kā astoņkāja taustekļi stiepās vēl zem pilsētas.

Nadja un Aleksandrs sekoja gidam, kas angļu valodā vadīja tūristu grupas ekskursiju. Pusdienlaika smacējo­šais karstums cietoksnī nebija jūtams; te bija vēss, un uz mūriem varēja redzēt gadsimtiem ilgi krājušos zaļu sūbējumu. Gaiss bija piesūcies ar nepatīkamu smaku, un gids pastāstīja, ka to rada milzum daudzo pagrabos dzīvojošo žurku urīns. Tūristi šausmās aizsedza degunu un muti, un vairāki devās ārā no cietokšņa.

Drīz vien Nadja tālumā samanīja Bruņneša Teksu, kas, atbalstījies pret kādu kolonu, skatījās uz visām pusēm, it kā kādu gaidītu. Nadja jau gribēja doties viņu pasveicināt, bet Aleksandrs pievērsa uzmanību vīrieša dīvainajai uzvedībai un saķēra draudzeni aiz rokas.

- Pagaidi, Ergle, paskatīsimies, kas šim vīram aiz ādas. Es viņam pārlieku neuzticos, viņš sacīja.

-Atceries, ka viņš tev izglāba dzīvību tajā milzu pūlī…

- Jā, bet kaut kas man viņā tomēr nepatīk.

- Kādēļ?

- Izskatās, ka viņš maskējas. Neticu, ka viņš tiešām ir hipijs, kas vēlas iegūt narkotikas, kā mums stāstīja lidmašīnā. Vai esi pievērsusi uzmanību viņa muskuļiem? Viņš kustas kā viens no tiem karatē filmu varoņiem.

Hipiji un narkomāni tā neizskatās, Aleksandrs sacīja.

Slēpjoties tūristu pūlī, jaunieši nogaidīja un neiz­laida Bruņneša Teksu no acīm. Drīz vien viņi pamanīja, ka netālu no paziņas parādījās garš, tunikā un tikpat zili melnā turbānā kā viņa āda tērpies vīrs. Ap vidukli viņam bija apsieta plata, melna josta, aiz kuras aizbāzts nazis ar līku asmeni un kaula spalu. Svešinieka tumšajā, garas bārdas un kuplu uzacu ieskautajā sejā kā ogles mirdzēja acis.

Draugi redzēja, ka vīri pazīst viens otru un sasveici­nās; pēc tam indietis pazuda aiz kāda stūra, amerikānis viņam sekoja, un abi jaunieši, nepārmijuši ne vārda, nolēma doties vīriem pa pēdām, lai redzētu, kas notiks. Nadja iečukstēja Borobam ausī, lai viņš ir kluss un mie­rīgs. Pērtiķītis kā mugursoma iekārās saimniecei plecos.

Viņi gāja tikai pāris metru aiz Bruņneša Teksa, pie­plakuši pie sienas un slēpjoties aiz kolonām. Reizēm draugi izlaida abus no acīm, jo cietokšņa arhitektūra bija sarežģīta un varēja skaidri redzēt, ka šie vīri vēlas pazust nepamanīti, tomēr, Nadjas nemaldīgā instinkta vadīti, jaunieši viņus vienmēr atkal atrada. Vīrieši bija krietni attālinājušies no pārējiem tūristiem, vairs neva­rēja dzirdēt ne balsis, ne arī kādu redzēt. Draugi šķērsoja zāles, kāpa lejup pa stāvām, laikazoba un daudzo gājēju nodeldētām kāpnēm, un abiem tā vien likās, ka viņi visu laiku iet apļiem vien. Nepatīkamajai smakai pievienojās aizvien skaļāks troksnis, kas atgādināja cikāžu kori.

- Mums nevajadzētu kāpt zemāk, Ergle. Tas ir žurku troksnis. Viņas ir bīstamas, Aleksandrs sacīja.

- Ja tie vīri var nokāpt pagrabā, kāpēc gan nevarētu mēs? meitene atbildēja.

Abi draugi pa pazemes telpām virzījās uz priekšu klusējot, jo labi saprata, ka atbalss atkārto un pastiprina katru vārdu. Aleksandrs baidījās, ka vēlāk viņi nevarēs atrast atpakaļceļu, tomēr nevēlējās skaļi paust savas bažas, lai nesabiedētu draudzeni. Viņš nebilda ne vārda arī par iespējamiem čūsku midzeņiem, jo pēc notikuma ar kobrām šādas bažas vairs nešķita iederīgas.

Sākumā gaisma ieplūda pa nelieliem atvērumiem griestos un mūros; vēlāk draugiem jau nācās garus gaba­lus pārvietoties pa tumsu, taustoties gar sienām. Laiku pa laikam pavīdēja kāda nespodra spuldzīte, un viņi varēja redzēt gar sienām ložņājošas žurkas. No gries­tiem bīstami nokarājās elektrības vadi. Jaunieši manīja, ka grīda bija mitra un dažviet pa to tecēja smakojoša ūdens straumītes. Drīz vien viņu kājas bija samērcētas, un Aleksandrs mēģināja nedomāt par to, kas notiktu, ja pēkšņi gadītos kāds īssavienojums. Iespēja nosisties ar elektrību viņu nebiedēja tik ļoti kā žurkas, kas kļuva aizvien agresīvākas.

Nepievērs tām uzmanību, Jaguār. Viņas neuzdro­šinās tuvoties, bet, tiklīdz saodīs, ka mums ir bail, uzbruks, Nadja čukstēja.

Bruņneša Tekss atkal pazuda. Jaunieši tagad atradās nelielā pagrabtelpā, kur agrāk bija glabājusies munīcija un pārtika. Trīs durvju ailas veda uz telpām, kas izska­tījās pēc tumšiem un gariem koridoriem. Aleksandrs ar zīmēm jautāja Nadjai, kuru no tām vajadzētu izvēlēties, un meitene pirmo reizi apjukusi vilcinājās. Viņa nebija pārliecināta. Tad Nadja paņēma Borobu, nolika dzīv­nieciņu uz grīdas un vieglītēm pagrūda, liekot viņam izvēlēties savā vietā. Cik vien ātri spēdams, pērtiķītis uzrāpās saimniecei uz pleciem viņam bija bailes no žurkām un ūdens. Meitene atkārtoja pavēli, bet dzīvnie­ciņš negribēja kāpt zemē un ar trīcošu ķepiņu norādīja uz durvju aili labajā pusē, kas bija visšaurākā no trim.

Draugi sekoja Borobas norādei, saliekusies un pēc taustes, jo šeit vairs nebija nevienas spuldzītes un val­dīja gandrīz pilnīga tumsa. Aleksandrs, kas bija daudz garāks nekā Nadja, sasita galvu un skaļi ievaidējās. Dažas minūtes viņus apņēma sikspārņu mākonis, izrai­sot panikas lēkmi Borobam, kurš meklēja glābiņu zem saimnieces krekla.

Tad puisis koncentrējās un sauca melno jaguāru. Pēc pāris sekundēm viņš gluži kā ar antenām uztvēra apkārtējos priekšmetus. Alekss bija vingrinājies jau vairākus mēnešus kopš Amazonē uzzināja, ka šis Dien­vidamerikas džungļu karalis ir viņa totēma dzīvnieks. Puisis bija mazliet tuvredzīgs un pat ar brillēm tumsā redzēja slikti, tomēr bija iemācījies uzticēties jaguāra instinktam, kuru reizumis sauca palīgā. Viņš nekavējo­ties sekoja Nadjai, "skatoties ar sirdi", kā to darīja nu jau aizvien biežāk.

Pēkšņi Alekss apstājās un satvēra draudzeni aiz rokas: šai vietā eja meta spēju līkumu. Nedaudz tālāk spīdēja vāra gaisma, un draugi skaidri sadzirdēja balsis. Ļoti piesardzīgi viņi paskatījās ap stūri un ieraudzīja, ka trīs metrus tālāk koridors veidoja vēl vienu telpu, līdzīgu tai, kādā viņi tikko bija bijuši.

Bruņneša Tekss, melnā tērpies vīrs un vēl divi tāpat ģērbušies tipi bija nometušies četrrāpus ap eļļas lampiņu, kas meta vārgu, tomēr pietiekamu gaismu, lai jaunieši viņus varētu labi saskatīt. Bija neiespējami pieiet tuvāk, jo nebija kur paslēpties, un draugi saprata, ka nebūtu labi tikt pamanītiem. Jaguāram prātā pazibēja doma, ka neviens nezina, kur viņi atrodas. Viņi varēja nomirt šajos pagrabos, un vairākas dienas, varbūt pat nedēļas, līķus neviens neatrastu. Alekss jutās atbildīgs par Nadju, galu galā tieši viņam bija ienākusi prātā ideja sekot Bruņneša Teksam un tāpēc viņi tagad atradās šai zaņķī.

Vīri sarunājās angliski, Bruņneša Teksa balss bija dzidra, bet pārējo akcents padarīja teikto gandrīz nesa­protamu. Tomēr bija skaidrs, ka runa ir par kādu darī­jumu. Viņi redzēja, ka Bruņneša Tekss iedod paciņu ar banknotēm vīram, kurš izskatās pēc grupas vadītāja. Pēc tam visi ilgi apsprieda darbības plānu, kur runa bija par šaujamieročiem, kalniem un, iespējams, kādu templi vai pili, taču par to draugi vairs nebija droši.

Grupas vadītājs uz klona grīdas izklāja karti un ar naža galu norādīja Bruņneša Teksam ceļu. Eļļas lam­piņa izgaismoja vīru. No attāluma draugi karti nevarēja labi saskatīt, tomēr bija skaidri redzama ugunszīme uz melnīgsnējās rokas un tas, ka šis pats zīmējums atkār­tojas arī uz dunča kaula roktura. Tas bija skorpions.

Alekss sprieda, ka viņi ir redzējuši gana daudz, un ir laiks doties atpakaļ, iekams šie vīri beigs sarunu. Vienīgā izeja no telpas bija koridors, kurā viņi pašlaik atradās. Viņiem vajadzēja doties prom, pirms konspira­tori nolēmuši atgriezties, jo citādi viņi jauniešus uzietu. Nadja atkal aprunājās ar Borobu, kurš, sēdēdams saim­niecei uz pleca, nekavējoties norādīja ceļu. Aleksandrs atvieglots atcerējās, ko tēvs mēdza teikt, kad viņi kopā kāpa kalnos: "Pārvari šķēršļus, kad tie parādās, nezaudē enerģiju bailēs no tā, kas varētu notikt." Alekss pasmai­dīja un nodomāja, ka nevajag tik daudz uztraukties, jo ne vienmēr tas bija viņš, kas uzņēmās rūpes par notie­košo. Jau ne vienu reizi vien Nadja bija pierādījusi, ka ir ļoti apdāvināta meitene.

Piecpadsmit minūtes vēlāk viņi jau bija nonākuši ielas līmenī, un drīz vien sadzirdēja arī tūristu balsis. Jaunieši pielika soli un iejuka pūlī. Bruņneša Teksu viņi tā arī vairs neredzēja.

- Keita, vai tu kaut ko zini par skorpioniem? Alek­sandrs vecmāmiņai pajautāja, kad viņi atkal satikās viesnīcā.

- Daži no tiem, kas mīt Indijā, ir ļoti indīgi. Ja tie iekož, var pat nomirt. Tomēr es ceru, ka tā nenotiks, jo tas varētu aizkavēt ceļojumu; man tiešām nav laika bēru ceremonijām, attrauca Keita, izlikdamās pilnīgi vienaldzīga.

- Man vēl neviens no tiem nav iekodis.

- Tad kāpēc tevi tas tā interesē?

- Es gribu zināt, ko skorpions nozīmē. Vai tas, pie­mēram, ir reliģisks simbols?

- Tāda ir čūska, īpaši jau kobra. Leģenda vēstī, ka milzīga kobra sargāja Budu, kamēr viņš meditēja. Bet par skorpioniem es neko nezinu.

- Vai tu varētu to noskaidrot?

- Tad man vajadzēs sazināties ar to apnicīgo Ludoviku Leblānu. Vai tu tiešām esi pārliecināts, ka vēlies man lūgt tik lielu ziedošanos, dēls? rakstniece purpināja.

- Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, vecmāmiņ, atvaino, Keita…

Viņa ieslēdza savu mazo datoru un nosūtīja ziņu pro­fesoram. Ņemot vērā laika starpību, nebija iespējams viņam piezvanīt. Keita nezināja, kad saņems atbildi, tomēr cerēja, ka drīz, lai gan nebija skaidrs, vai no Aizliegtās karaļvalsts būs iespējams sazināties. Paklausot sirdsbalsij, viņa nosūtīja ziņu arī savam draugam Izakam Rozenblatam, lai pavaicātu, vai viņš kaut ko zina par zelta pūķi, kas, domājams, atradās valstī, uz kuru viņi devās. Keitai par brīnumu, juvelieris atbildēja nekavē­joties:

"Dārgā draudzene! Kāds prieks saņemt ziņu no tevis! Protams, ka es zinu par zelta pūķi, ikviens nopietns juvelieris ir lasījis tā aprakstu, jo šī skulptūra ir viens no retākajiem un vērtīgākajiem priekšmetiem pasaulē. Slaveno pūķi neviens nav redzējis, tomēr eksistē zīmē­jumi. Tas ir apmēram sešdesmit centimetru garš, un uzskata, ka statuja izgatavota no masīva zelta, tomēr tas vēl nav viss: juveliera darbs ir ļoti sens un skaists. Turklāt figūra ir inkrustēta ar dārgakmeņiem; tikai divas perfektās, pilnīgi simetriskās rubīna zvaigznes, kas, saskaņā ar leģendu, veido pūķa acis, maksā veselu bagātību. Kāpēc tu man to jautā? Ceru, ka neplāno nozagt pūķi, kā to izdarīji ar Amazones dimantiem?"

Keita apliecināja juvelierim, ka tieši tas viņai ir prātā, un nolēma vēlreiz neatgādināt, ka dimantus bija atradusi Nadja. Rakstniecei tīri labi patika, ka Izaks Rozenblats ticēja viņas spējām tos nozagt. Keita prā­toja, ka šādā veidā senais mīlnieks nezaudēs par viņu interesi. Viņa skaļi iesmējās, tomēr smiekli tūdaļ pat pārvērtās klepus lēkmē. Kādā no daudzajām kabatām viņa sameklēja blašķi ar zālēm no Amazones.

Profesora Ludovika Leblāna atbilde bija gara un juceklīga kā jau viss, kas ar viņu saistīts. Profesors sāka ar skrupulozu izklāstu, ka vēl bez daudziem citiem sasniegumiem viņš ir pirmais antropologs, kas atklāja skorpiona nozīmi šumeru, ēģiptiešu un hindu mitoloģijā un tādā garā vēl divdesmit trīs rindkopas par viņa zinā­šanām un gudrību. Tomēr šajās divdesmit trīs rindkopās šur un tur bija atrodami arī daži interesanti fakti, kurus Keita Kolda atšķetināja. Vecā rakstniece ar pretīgumu nopūtās, iedomājoties, cik grūti ir paciest šādu godkāri. Viņai vajadzēja vairākas reizes pārlasīt vēstuli, lai apko­potu svarīgāko.

- Leblāns uzskata, ka Indijas ziemeļos pastāv sekta, kas skorpionu uzskata par dievību. Tās piederīgajiem lielākoties labās rokas iekšpusē ar nokaitētu dzelzi ir iededzināta skorpiona zīme. Viņiem ir asinskāru, neiz­glītotu un māņticīgu ļaužu slava, viņa pastāstīja maz­dēlam un Nadjai.

Keita piebilda, ka sekta nav labi ieredzēta, jo Indijas neatkarības cīņu laikā britu karaspēka labā veica netīro darbu, spīdzinot un nogalinot savus tautiešus. Skorpiona sektas vīrus mēdza nodarbināt arī kā algotņus, jo viņi bija cietsirdīgi kareivji, kas lieliski prot rīkoties ar dunčiem.

- Viņi ir bandīti un kontrabandisti, bet pelna iztiku arī kā algoti slepkavas, rakstniece skaidroja.

Puisis izstāstīja viņai Sarkanajā cietoksnī piere­dzēto. Pat ja Keita vēlējās pārmest jauniešiem, ka viņi pakļāvuši sevi šādām briesmām, rakstniece savaldījās. Ceļojuma laikā pa Amazoni viņa bija iemācījusies paļau­ties uz mazdēlu un viņa draudzeni.

- Man nav nekādu šaubu, ka jūsu redzētie vīrieši pie­der šai sektai. Leblāns apgalvo, ka tās locekļi valkā ar indigo krāsotas kokvilnas tunikas un turbānus. Krāsa pieķeras ādai, un gadu gaitā vairs nav nomazgājama, tāpēc šos ļaudis pazīst kā "zilos kaujiniekus". Viņi ir kle­jotāji, dzīvo zirga mugurā, viņiem nepieder nekas vairāk kā vien ieroči, un jau kopš bērna kājas viņi ir audzināti cīņai, Keita piebilda.

- Arī sievietēm ir zila āda? Nadja jautāja.

- Interesanti, ka tu to jautā, meit. Šai sektā sieviešu nav.

- Kā gan viņi tiek pie bērniem, ja nav sieviešu?

- Nezinu. Iespējams, ka viņiem pašiem nemaz nav bērnu.

- Ja viņi sāk cīnīties jau kopš mazotnes, sektā noteikti dzimst bērni, Nadja uzstāja.

- Iespējams, ka tos nozog vai nopērk. Šai zemē valda liela nabadzība, te ir daudz pamestu bērnu un vecāku, kas savas atvases nevar pabarot, tāpēc tās pārdod, Keita Kolda sacīja.

- Mani interesē, kas gan Bruņneša Teksam var būt kārtojams ar Skorpiona sektu, Aleksandrs murmināja.

- Tas noteikti nevar būt nekas labs, Nadja atbil­dēja.

- Vai tev šķiet, ka tur iejauktas narkotikas? Atceries, lidmašīnā viņš stāstīja, ka Aizliegtajā karaļvalstī savvaļā aug marihuāna un opijs.

- Ceru, ka šo vīru mēs vairs nesastapsim, tomēr, ja tā notiks, es gribu, lai jūs nestātos viņam ceļā. Vai skaidrs? vecmāmiņa stingri noteica.

Draugi piekrita, tomēr rakstniece pamanīja viņu pār­mītos skatienus un nojauta, ka neviens viņas brīdinājums nespēja stāties ceļā Nadjas un Aleksandra ziņkārībai.

Stundu vēlāk International Geographic ekspedīcijas dalībnieki pulcējās lidostā, lai dotos uz Tunkhalu, Zelta Pūķa karaļvalsts galvaspilsētu. Lidostā viņi satika Judīti Kinsku, kas lidoja ar to pašu reisu. Dārzu arhitekte bija tērpusies baltā lina kleitā un garā mētelī, viņai kājās bija tie paši novalkātie zābaki. Judītes Kinskas bagāžā bija arī divi jau krietni nodiluši bieza, paklājam līdzīga auduma čemodāni. Bija skaidri redzams, ka arhitekte ir daudz ceļojusi, tomēr nobružātais apģērbs un ceļa­somas nepadarīja viņas izskatu nevīžīgu. Gluži pretēji, tieši International Geographic ekspedīcijas dalībnieki izbalējušajā un saburzītajā apģērbā, ar saviem saiņiem un mugursomām daudz vairāk līdzinājās kādas kata­klizmas upuriem.

Lidmašīna bija vecā modeļa propelleru lidaparāts ar sēdvietām astoņiem pasažieriem un diviem apkalpes locekļiem. Vietas ieņēma arī kāds indiešu komersants, kas uz Aizliegto karaļvalsti devās darba darīšanās, un jauns mediķis, kurš pēc studijām Nūdeli universitātē atgriezās dzimtenē. Ceļabiedri sprieda, ka lidmašīniņa nešķiet īpaši drošs transporta līdzeklis, lai šķērsotu Himalajus, tomēr pilots smaidot atbildēja, ka ne no kā nav jābaidās: par spīti vējiem, kas starp bezdibeņiem mēdza būt īpaši spēcīgi, viņa desmit gadu lidošanas pie­redzē ne reizi nebija gadījusies nopietna avārija.

Kādi bezdibeņi? satraukts jautāja Džoels Gonsa­less.

- Ceru, ka jūs tos varēsiet redzēt, tas ir iespaidīgs skats. Lidojumiem vislabvēlīgākais laiks ir no oktobra līdz aprīlim, kad debesis ir skaidras. Ja laiks ir apmā­cies, neko nevar redzēt, pilots atbildēja.

- Šodien ir mazliet apmācies. Ko mēs darīsim, lai neietriektos kādā klintī? Keita Kolda jautāja.

- Šie mākoņi ir zemi, drīz vien jūs ieraudzīsiet skaid­ras debesis. Turklāt ceļu es zinu no galvas un varu lidot ar aizvērtām acīm.

- Ceru, puis, ka tu tās tomēr turēsi plaši atvērtas, rakstniece dzedri piebilda.

- Domāju, ka pēc kādas pusstundas mākoņi mums būs jau aiz muguras, pilots mierināja Keitu un piebil­da, ka viņiem ir laimējies, jo atkarībā no laika apstāk­ļiem reisi mēdza kavēties.

Jaguārs un Ergle apmierināti konstatēja, ka Bruņneša Teksa lidmašīnā nav.