Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

18 Cīņa

Centhandzonga klosterī noritēja Speciālista plāno­tās operācijas pēdējais posms. Helikoptera nolaišanos mazajā, līdzenajā un sniega klātajā laukumiņā, ko sen atpakaļ bija izveidojusi kāda lavīna, visi uzņēma ar lielu entuziasmu, jo tas bija īsts varoņdarbs. Pēc pilota norādī­jumiem, Bruņneša Tekss nolaišanās laukumu apzīmēja ar zemeņu dzēriena pulveri uzvilktu sarkanu krustu. No augšas tas izskatījās kā divdesmit santīmu monēta, tomēr tuvojoties bija pietiekami skaidra zīme. Turklāt laukumiņa ierobežoto izmēru dēļ pilotam nācās likt lietā visu savu veiklību, lai lidaparāts, gaisa straumju nests, neietriektos kādā klinšu sienā. Šai vietā kalnu smailes veidoja bedri, kur vējš griezās kā dzirnavās.

Pilots bija Nepālas gaisa spēku varonis, drosmīgs un principiāls vīrs, kuram par "paciņas" un divu cilvēku uzņemšanu šai vietā bija piedāvāta krietna summa. Viņš par kravu neko nezināja un arī nevēlējās noskaidrot, jo pilnīgi pietika ar informāciju, ka tās nebija narkotikas un ieroči. Pilotu nolīgušais aģents bija stādījies priekšā kā starptautiskas zinātniskās ekspedīcijas dalībnieks, kas

šai apvidū pēta klinšu paraugus. Divus cilvēkus un "paci­ņu" no Centhandzonga vajadzēja nogādāt nezināmā vietā Ziemeļindijā, kur pilots saņemtu otru honorāra dalu.

Viņam nemaz nepatika vīri, kas palīdzēja izkāpt no helikoptera. Tie nebija ārzemju zinātnieki, kā viņš iedomājās, bet gan klejotāji ar zilu ādu, pretīgu sejas izteiksmi un pusduci aiz jostas aizbāztu dunču. Aiz viņiem nāca kāds amerikānis ar debeszilām un kā ais­bergs aukstām acīm, kas sasveicinājās un uzaicināja pilotu iedzert klosterī kādu tasi kafijas, kamēr pārējie iekrauj helikopteri "paciņu" smagu, brezentā satītu un ar virvēm nosietu dīvainas formas saini, ko nācās celt vairākiem vīriem. Pilots nosprieda, ka tas droši vien ir kāds klints paraugs.

Amerikānis izveda pilotu caur vairākām pilnīgi sa­grautām zālēm. Jumts tik tikko turējās, un lielākā daļa sienu bija sabrukušas, zemestrīce un daudzo pamestības gadu laikā izaugušās saknes bija deformējušas grīdu. Spraugās auga sausa un cieta zāle. Visās malās bija dzīv­nieku iespējams, tīģeru un kalnu kazu ekskrementi. Amerikānis paskaidroja pilotam, ka, steigā glābjoties no nelaimes, klosteri apdzīvojušie mūki šeit atstājuši savus ieročus, sadzīves priekšmetus un dažus mākslas darbus. Vējš un nākamās zemestrīces bija nogāzušas reliģiskās skulptūras, kas, gabalos sašķīdušas, vāļājās zemē. Starp atlūzām bija grūti tikt uz priekšu, un, kad pilots mēģināja kaut soli novirzīties sāņus, amerikānis viņu laipni, tomēr stingri satvēra aiz rokas un aizveda līdz improvizētai virtuvītei ar šķīstošo kafiju, konden­sēto pienu un cepumiem.

Nepālas gaisa spēku varonis redzēja vīrus ar zilganmelno ādas krāsu, bet neredzēja tievo meduskrāsas meiteni, kas pagāja viņam cieši līdzās, slīdēdama kā gars pa senā klostera drupām. Pilots sev jautāja, kas gan ir šie aizdomīgie, turbānos un tunikās tērptie vīri un kas viņus saista ar tā sauktajiem zinātniekiem, kuri lidotāju bija nolīguši. Viņam nepavisam nepatika, kā bija ievirzī­jies šis darbiņš, un radās aizdomas, ka lieta nemaz nav tik likumīga un tīra, kā viņš bija iedomājies.

- Mums drīz vien jādodas prom, jo pēc četriem pēc­pusdienā saceļas vējš, pilots brīdināja.

- Mēs ilgi nekavēsimies. Neejiet, lūdzu, nekur prom no šejienes. Tas ir bīstami, jo ēka var sabrukt kuru katru brīdi, Bruņneša Tekss sacīja un pameta pilotu ar kafi­jas tasi rokā, lai dotos uzraudzīt dunčiem bruņotos vīrus.

Otrā klostera galā, aiz daudzām ar atlūzām klātām zālēm atradās Judīte Kinska un karalis. Viņi nebija sasieti, jo, kā paskaidroja Bruņneša Tekss, no šejienes bija neiespējami aizbēgt; to neļāva klostera nošķirtība un Skorpiona sektas vīri. Nadja skaitīja bandītus. Viņa redzēja klostera akmens ārsienas, kas bija tikpat izpos­tītas kā iekšpuse; stūros krājās sniegs, un bija redzamas svaigas klosterī iemitinājušos savvaļas dzīvnieku pēdas. Paši dzīvnieki noteikti bija aizbēguši, cilvēku radītā trokšņa izbiedēti. "Runājot ar sirdi", viņa savus novēro­jumus pastāstīja Tensingam. Kad meitene nokļuva līdz vietai, kur atradās karalis un Judīte Kinska, viņa pazi­ņoja lamam, ka viņi abi ir dzīvi. Tieši tad mūks nolēma, ka ir īstais brīdis rīkoties.

Bruņneša Tekss karalim bija iešļircinājis vēl vienu devu narkotiku, lai pazeminātu viņa aizsargspēju un vājinātu gribu, tomēr, pateicoties prasmei kontrolēt ķer­meni un prātu, monarhs pratināšanas laikā noturējās, nepateicis ne vārda. Bruņnesis bija nikns. Viņš nevarēja uzskatīt misiju par pabeigtu, neuzzinājis Zelta pūķa šifra atslēgu, tāda bija vienošanās ar klientu. Viņš zināja, ka statuja "dzied", tomēr Kolekcionāram šīs skaņas nekam nederēja, ja viņš nespēja tās izskaidrot. Redzot, ka nar­kotikas, draudi un sitieni nelīdz, amerikānis sagūstīta­jam valdniekam paziņoja, ka mocīs Judīti Kinsku, līdz karalis atklās noslēpumu vai arī sieviete mirs, un tad viņas nāve gulsies uz karaļa sirdsapziņas un karmas. Taču, kad viņš jau ķērās pie lietas, ieradās helikopters.

- Es nožēloju, ka manas vainas dēļ jūs tagad atroda­ties šādā situācijā, Judīt, karalis murmināja, narko­tisko vielu nomākts.

- Tā nav jūsu vaina, viņa mierināja, tomēr karalim šķita, ka sieviete ir no tiesas nobijusies.

- Nevaru pieļaut, ka jums nodara pāri, tomēr arī šiem bezsiržiem es īpaši neuzticos. Šķiet, ka viņi mūs abus nogalinās pat tad, ja es kodu atklāšu.

- Īstenībā man nav bail no nāves, Majestāte, bet gan no spīdzināšanas.

- Mans vārds ir Dorji. Kopš nomira sieva, neviens mani nav saucis vārdā, viņš čukstēja.

- Dorji… ko taš nozīmē?

- Tas nozīmē "stars" vai "patiesā gaisma". Stars simbolizē apskaidrotu prātu, bet šobrīd esmu ļoti tālu no tā.

- Domāju, ka jūs esat sava vārda vērts, Dorji. Nepa­zīstu nevienu tādu kā jūs. Par spīti tam, ka esat šīs valsts varenākais vīrs, jums nepavisam nepiemīt god­kārība, viņa sacīja.

- Iespējams, ka šī ir mana vienīgā iespēja jums to pateikt, Judīt, bet pirms šiem nelaimīgajiem notiku­miem es pārdomāju iespēju lūgt jūs dalīt ar mani rūpes par šo tautu…

- Ko jūs ar to vēlaties teikt?

- Es gribēju lūgt jums kļūt par šīs pieticīgās valsts karalieni.

- Citiem vārdiem sakot, apprecēties ar jums…

- Saprotu, ka tagad, kad esam tik tuvu nāvei, ir absurdi par to runāt, bet tāds bija mans nodoms. Es daudz par to esmu meditējis. Jūtu, ka ir lemts, lai mēs ko paveiktu kopā. Es nezinu ko, bet jūtu, ka tā ir mūsu karma. Mēs to nevaram izdarīt šai dzīvē, bet, iespējams, paveiksim citā reinkarnācijā, karalis sacīja, tā arī ne­uzdrošinoties sievietei pieskarties.

- Citā dzīvē? Kad?

- Pēc simts, pēc tūkstoš gadiem. Gara dzīve jebkurā gadījumā ir tikai viena. Turpretim ķermeņa dzīve paiet kā gaistošs sapnis, tā ir tikai ilūzija, karalis atbildēja.

Judīte pagrieza viņam muguru un piekala skatienu sie­nai, tādēļ karalis nevarēja redzēt sievietes seju. Monarham šķita, ka viņa ir apjukusi, gluži tāpat kā viņš pats.

- Jūs mani nepazīstat, nezināt, kāda es esmu, viņa beidzot nomurmināja.

- Es nevaru lasīt ne jūsu auru, ne prātu, kā man to būtu gribējies, Judīt, bet es spēju novērtēt jūsu inteliģenci, jūsu augsto kultūras līmeni un jūsu cieņu pret dabu…

- Bet jūs nevarat redzēt manu iekšieni!

- Jūsos var būt tikai skaistums un godīgums, monarhs apgalvoja.

- Uzraksts uz jūsu medaljona vēstī, ka pārmaiņas ir iespējamas. Vai jūs tam tiešām ticat, Dorji? Vai mēs varam pilnīgi mainīties? Judīte jautāja un paskatījās karalim acīs.

- Vienīgā drošā lieta ir tā, ka šai pasaulē viss nepār­traukti mainās, Judīt. Pārmaiņas ir neizbēgamas, jo viss ir pārejošs. Tomēr mums, cilvēkiem, ir grūti mainīt savu dabu un sasniegt augstāku apziņas līmeni. Mēs, budisti, ticam, ka spējam mainīt gribu, ja vien esam pārliecināti par kādu patiesību, tomēr neviens nevar mūs piespiest to darīt. Tieši tā notika ar Sidhārthu Gautamu viņš bija tik ļoti lolots princis, ka, ieraugot pasaules postu, kļuva par Budu, karalis atbildēja.

- Es domāju, ka mainīties ir ļoti grūti… Kādēļ gan jūs man uzticaties?

- Es jums, Judīt, uzticos tik ļoti, ka esmu gatavs pateikt Zelta pūķa šifra atslēgu. Es nespēju izturēt domu, ka jums manis dēļ būtu jācieš. Tas nevaru būt es, kas lemj, cik ciešanu jūs spējat izturēt, tas ir jūsu lēmums. Pasakiet to šiem neliešiem apmaiņā pret savu dzīvību, bet, lūdzu, dariet to tikai pēc manas nāves, valdnieks lūdza.

- Viņi neuzdrošināsies jūs nogalināt! sieviete iz­saucās.

- Tas nenotiks, Judīt. Es pats pielikšu punktu savai dzīvei, jo nevēlos, lai mana nāve gultos uz kāda cita sirdsapziņas. Mans laiks ir beidzies. Neuztraucieties, tas nebūs vardarbīgi, es vienkārši vairs neelpošu, karalis paskaidroja.

- Tagad, Judīt, klausieties uzmanīgi, es jums pa­teikšu kodu, un jums tas ir jāiegaumē, karalis sacīja. Kad jūs pratinās, paskaidrojiet, ka Zelta pūķis izdod septiņas skaņas. Katra četru skaņu kombinācija rada vienu no astoņsimt četrdesmit ideogrammām zaudētajā jeb sniega cilvēku valodā.

- Vai jūs runājat par briesmīgajiem Himalaju sniega cilvēkiem? Vai tad šīs būtnes tiešām pastāv? Judīte Kinska neticīgi jautāja.

- Ir palikuši nedaudzi un ļoti degradējušies sniega cilvēki, tagad viņi vairāk līdzinās dzīvniekiem un sazi­nās tikai ar pāris vārdiem; tomēr pirms trim tūkstošiem gadu viņiem bija sava valoda un pat zināma civilizācija.

- Vai šī valoda kaut kur ir pierakstīta?

- To zina tikai četri lamas četros dažādos klosteros. Neviens, izņemot manu dēlu Dilu Bahadūru un mani, nepārzina visas ideogrammas. Tās bija uzrakstītas uz kāda pergamenta, bet, iebrūkot Tibetā, to nozaga ķīnieši.

- Tad jau iznāk, ka pareģojumus var atšifrēt cilvēks, kuram ir pergaments… viņa sacīja.

- Pergaments ir rakstīts sanskritā, bet, samitrinot to ar jaka pienu, parādās citas krāsas raksts, kurš tulko katru no ideogrammas četrām skaņām. Vai jūs, Judīt, visu saprotat?

- Lieliski! karali pārtrauca Bruņneša Tekss ar triumfa izteiksmi sejā un pistoli rokā. Ikvienam no mums ir savs Ahilleja papēdis, Majestāte. Nu jūs redzat, kā mēs beidzot ieguvām šifra atslēgu. Atzīstos, biju maz­liet norūpējies, domāju, ka jūs šo noslēpumu paņemsiet sev līdzi kapā, tomēr mana priekšniece izrādījās viltī­gāka par jums, viņš piebilda.

- Ko tas nozīmē? valdnieks apjucis murmināja.

- Vai jums tiešām nebija nekādu aizdomu? Jūs nekad neaizdomājāties, kā un kādēļ jūsu dzīvē tieši tagad parādījās Judīte Kinska? Nekādi nevaru aptvert, kā gan jūs, pirms atvest viņu uz pili, nenoskaidrojāt šīs ainavu arhitektes un tulpju speciālistes pagātni. Kāds naivums! Paskatieties uz viņu! Sieviete, kuras dēļ jūs grasījāties mirt, ir mana priekšniece, viņa ir Speciālists. Viņa ir tā, kas izdomāja visu šo operāciju, amerikānis paziņoja.

- Judīt, vai šis vīrs saka taisnību? karalis neticīgi jautāja.

- Kā gan citādi mēs varētu nolaupīt Zelta pūķi? Viņa izdomāja, kā ieiet Svētajā vietā un piestiprināja jums pie medaljona kameru. Lai to izdarītu, viņai nācās iegūt jūsu uzticību, Bruņneša Tekss sacīja.

- Jūs izmantojāt manas jūtas… bāls kā krīts mur­mināja karalis un cieši vērās Judītē Kinskā, kas šo ska­tienu nespēja izturēt.

- Tikai nesakiet, ka viņā arī iemīlējāties! Cik smiek­līgi! sausi iesmejoties, amerikānis izsaucās.

- Pietiek, Bruņnesi! Judīte pavēlēja.

- Viņa bija pārliecināta, ka mēs nevarēsim izvilkt no jums noslēpumu ar varu, un viņai ienāca prātā pie­draudēt, ka spīdzināsim viņu. Judīte ir tik profesionāla, ka bija gatava mocībām tikai tādēļ, lai jūs pabiedētu un liktu atklāt noslēpumu, Bruņneša Tekss paskaidroja.

- Ir jau labi, Bruņnesi, viss kārtībā. Karalim nav nepieciešams nodarīt sāpes, mēs varam doties prom, Judīte Kinska pavēlēja.

- Ne tik strauji, priekšniece! Tagad ir mana kārta. Tu taču nedomā, ka es tev atdošu statuju, vai ne? Kādēļ gan lai es to darītu? Statuja ir daudz vairāk vērta nekā tās zelta svars, tāpēc es pats vēlos tirgoties ar klientu.

- Vai tu esi jucis, Bruņnesi? sieviete ierēcās, bet neuz­drošinājās turpināt, jo sejas priekšā parādījās pistole.

- Atdod man ierakstu vai arī es tev izšķaidīšu sma­dzenes, kundzīt, Bruņnesis piedraudēja.

īsu brīdi Judītes Kinskas allaž vērīgās acis paskatījās zemē uz somu. Tas bija tikai mirklis, tomēr Bruņnesis to pamanīja. Viņš paņēma somu un, joprojām mērķējot uz Judīti Kinsku, izbēra somas saturu zemē. Parādījās dažādi sievišķīgi aksesuāri, pistole, pāris fotogrāfiju un elektroniskie aparāti, kādus karalis nekad nebija redzē­jis. Te bija arī vairākas ļoti maziņas lentes ar ierakstiem. Amerikānis aizspēra tās tālu prom, jo ne jau tās viņš meklēja. Viņu interesēja tikai viena tā, kura joprojām atradās aparātā.

- Kur ir ieraksts? viņš nikni iekliedzās.

Turot pistoli pie Judītes Kinskas krūtīm, amerikānis ar vienu roku aptaustīja sievieti no galvas līdz papēžiem. Visbeidzot viņš lika Judītei noņemt jostu un novilkt kurpes, bet arī tur neko neatrada. Tad Bruņneša Tekss pēkšņi pievērsa uzmanību griezta kaula rokassprādzei uz sievietes apakšdelma.

- Noņem to! viņš pavēlēja tonī, kas neatzina iebil­dumus.

Sieviete negribīgi noņēma rotaslietu un pasniedza to Bruņneša Teksam. Amerikānis paspēra vairākus soļus, lai aplūkotu rotu gaišākā vietā, un tūdaļ pat uzvaroši iekliedzās: te bija noslēpts miniatūrs mikrofons, kas iepriecinātu pat viltīgāko spiegu. Kas attiecas uz moder­najām tehnoloģijām, tad Speciālists vienmēr atradās avangardā.

- Jūs to nožēlosiet, Bruņnesi, es zvēru! Ar mani neviens nerotaļājas, Judīte iesaucās ar dusmu izķē­motu grimasi sejā.

- Ne jūs, ne šis vecais un patētiskais muļķis nedzīvos tik ilgi, lai varētu atriebties. Man ir apnicis uzklausīt pavēles. Jūs jau esat vēsture, priekšniece. Man ir statuja, šifrs un helikopters, un nekas vairāk man nav nepiecie­šams. Kolekcionārs būs ļoti apmierināts, viņš atbildēja.

Brīdi pirms Bruņneša Tekss nospieda gaili, karalis pagrūda Judīti Kinsku, aizsedzot viņu ar savu ķermeni. Sievietei domātā lode ieurbās valdniekam krūtīs. Otrā lode, dzirksteles šķeļot, atsitās pret akmens sienu, jo Nadja Santosa lidoja kā meteors un no visa spēka metās amerikānim virsū, notriekdama vīru uz grīdas.

Ar veiklību, kas iegūta, daudzus gadus trenējoties cīņas mākslā, Bruņnesis vienā lēcienā atkal bija kājās. Viņš pagrūda malā Nadju un kā dzīvnieks lēca pēc pistoles, kas bija nokritusi gabaliņu tālāk. Arī Judīte Kinska steidzās pēc šaujamā, tomēr vīrietis bija ātrāks un apsteidza viņu.

Tensings un sniega cilvēki ielauzās klosterī no otras puses, kur atradās lielākā daļa zilo kaujinieku, bet

Aleksandrs sekoja Dilam Bahadūram, meklējot karali un orientējoties pēc tēliem, ko Nadja viņam bija mentāli nosūtījusi. Kaut arī klosterī Dils Bahadūrs bija uztu­rējies jau iepriekš, viņš labi neatcerējās celtnes plānu, turklāt starp daudzajām atlūzām un citiem viscaur izmētātajiem šķēršļiem bija grūti orientēties. Viņš gāja pa priekšu ar loku šaušanas gatavībā, un Aleksandrs princim sekoja ar aizlienētu koka spieķi rokās.

Jaunieši centās izvairīties no bandītiem, bet drīz vien aci pret aci sastapās ar diviem no kaujiniekiem, kuri aiz pārsteiguma uz mirkli sastinga. Šī neilgā vilcināšanās bija pietiekama, lai princis raidītu bultu viena pretinieka kājā. Saskaņā ar Dila Bahadūra principiem ienaidnieku nevajadzēja nogalināt, bet tikai padarīt nekustīgu. Vīrs nokrita zemē un iegaudojās, bet viņa biedrs jau bija izvilcis dunčus, kas nu lidoja prinča virzienā.

Viss notika tik ātri, ka Aleksandrs pat nesaprata, kā tas bijis iespējams. Viņš nekad nebūtu varējis izvairīties no dunčiem, bet princis kustējās tik viegli, it kā izpildītu kādu nezināmu dejas soli, un asi uztrītās tērauda lok­snes viņu neievainoja. Kaujinieks vairs nespēja izmest nākamo dunci, jo bulta ar brīnumainu precizitāti ieur­bās viņa krūtīs zem atslēgas kaula dažus centimetrus no sirds, neskarot dzīvībai svarīgos orgānus.

Aleksandrs izmantoja šo brīdi, lai ar spieķi iesistu pirmajam bandītam, kas, guļot uz grīdas ar asinīm noplūdušu kāju, jau grasījās izpildīt vēl kādu no saviem dunču mešanas trikiem. Puisis to izdarīja bez domāša­nas, izmisuma un nepieciešamības dzīts, tomēr brīdī, kad raupjā koka nūja pieskārās naidnieka galvaskausam, viņš dzirdēja krakšķošu skaņu. Tas viņam lika atgūt skaidru saprātu un aptvert savas rīcības mežonību. Viņam sametās šķērma dūša. Viss ķermenis pārklājās ar aukstiem sviedriem, mute piepildījās ar siekalām, un puisis domāja, ka tūdaļ pat vems, bet Dils Bahadūrs tur­pināja skriet uz priekšu, un arī Aleksandram vajadzēja uzveikt savu vājumu un sekot draugam.

Princis nebaidījās no bandītu ieročiem, jo viņu sar­gāja maģiskais Tensinga amulets, kas karājās kaklā, pārakmeņojies pūķa ekskrements. Daudz vēlāk, kad Aleksandrs notikušo stāstīja savai vecmāmiņai Keitai, viņa sacīja, ka ne jau amulets izglāba Dilu Bahadūru no dunčiem, izvairīties viņam palīdzēja tao-šu treniņi.

- Lai kas tas arī būtu, tomēr tas darbojas, mazdēls atbildēja.

Dils Bahadūrs un Aleksandrs ieskrēja zālē, kur at­radās karalis, tieši tajā mirklī, kad Bruņneša Tekss satvēra pistoli, par sekundes simtdaļu apsteidzot Judīti Kinsku. Laikā, kas amerikānim bija nepieciešams, lai uzliktu pirkstu uz gaiļa, princis izšāva trešo bultu, kura iestrēga Teksam augšdelmā. No Bruņneša krūtīm izlauzās briesmīgs rēciens, tomēr viņš ieroci nenometa. Pistole joprojām atradās viņam rokā, kaut gan amerikā­nim droši vien vairs nebija spēka nospiest gaili.

- Nekustieties! histēriski iesaucās Aleksandrs, pat nepadomājot, kā to iespējams panākt, jo pret Bruņneša Teksa lodēm spieķis nebija vērā ņemams ierocis.

Nemaz negrasoties paklausīt, Bruņneša Tekss ar veselo roku satvēra Nadju un kā lelli pacēla gaisā, aiz­segdamies ar viņas ķermeni. Boroba, kas bija sekojis

Dilam Bahadūram un Aleksandram, pieskrēja un, izmi­sīgi kliedzot, pieķērās saimniecei pie kājas, bet ameri­kāņa spēriens viņu atkal aizsvieda tālu prom. Kaut arī no sitiena vēl pa pusei apdullusi, meitene mēģināja pre­toties, tomēr Brunneša Teksa dzelzs roka viņai nelāva pat pakustēties.

Princis pārdomāja visas iespējas. Viņš pilnībā paļāvās uz savu spēju trāpīt, tomēr risks, ka amerikānis varētu sašaut Nadju, bija pārāk liels. Viņš nevarīgi noskatījās, kā Bruņneša Tekss, nesot sev līdzi nekustīgo meiteni, virzās uz izeju, uz mazā laukumiņa pusi, kur uz plānā sniega gaidīja helikopters.

Judīte Kinska, izmantojot vispārējo apjukumu, skrie­šus metās pretējā virzienā un pazuda pussabrukušajā klosterī.

Kamēr tas viss norisinājās vienā ēkas stūrī, arī otrā gāja raibi. Lielākā daļa zilo kaujinieku pulcējās impro­vizētās virtuves tuvumā, kur no savām blašķēm ierāva šņabi, košļāja beteļriekstus un klusi apsprieda iespējas piekrāpt Bruņneša Teksu. Viņi, protams, nezināja, ka pavēles deva Judīte Kinska; kaujinieki domāja, ka viņa, gluži tāpat kā karalis, ir tikai gūstekne. Amerikānis bija viņiem samaksājis nolīgto summu, un zilie vīri zināja, ka Indijā viņus gaida ieroči un zirgi. Bet tad, kad bija redzējuši dārgakmeņiem klāto zelta statuju, nosprieda, ka viņiem pienākas kas vairāk. Skorpiona sektas vīriem nekādi nepatika fakts, ka dārgums atrodas helikopterā, kaut gan viņi saprata tas ir vienīgais veids, kā to dabūt prom no valsts.

- Vajag sagūstīt pilotu, starp zobiem novilka kau­jinieku vadonis, iešķībi palūrot uz nepālieti, kas stūrī dzēra kafiju ar iebiezināto pienu.

- Kurš lidos kopā ar viņu? viens no bandītiem jau­tāja.

- Es, bandas vadonis atbildēja.

- Un kurš mums apliecinās, ka tu nepievāksi visu guvumu? kāds no vīriem jautāja.

Saniknotais vadonis draudīgi pacēla dunci, tomēr nespēja pabeigt kustību, jo Centhandzonga dienvidu spārnā kā tornado iedrāzās Tensings un sniega cilvēki. Nelielā grupiņa izskatījās patiešām draudīga. Priekšgalā skrēja mūks. Bruņojies ar divām saķēdētām nūjām, viņš iejoņoja telpā, kas kādreiz klosterī bija slaveno mūku cīnītāju ieroču zāle. Pēc tā, kā viņš vicināja nūjas un kustināja ķermeni, ikvienam bija skaidrs, ka viņš ir cīņas mākslas meistars. Aiz viņa rēgojās desmit sniega cilvēki, kas jau tā izskatījās diezgan biedējoši, bet tagad bija līdzīgi no elles izbēgušiem mošķiem. Šķita, ka viņu ir divas reizes vairāk, jo sniega cilvēki sacēla neiedomā­jamu troksni. Bruņojušies ar nūjām un akmens gaba­liem, tērpti ādas bruņās un šausminošās cepurēs ar asi­ņainajiem ragiem, tie izskatījās atbaidoši. Viņi kliedza un lēca kā aptrakuši orangutani, laimīgi par ilgi gaidīto izdevību sist un, kādēļ gan ne, arī saņemt sitienus, jo tā bija daļa no izklaides. Samierinājies ar nespēju sniega cilvēkus kontrolēt, Tensings viņiem lika uzbrukt. Pirms iebrukuma klosterī viņš bija īsu brīdi lūdzis debesīm, lai šai sadursmē nebūtu mirušo, jo tad šīs nāves gultos uz viņa sirdsapziņas. Sniega cilvēki nevarēja atbildēt par saviem darbiem: kad viņos pamodās agresija, pazuda pat tās saprāta paliekas, kas viņiem vēl bija saglabājušās.

Māņticīgie zilie kaujinieki domāja, ka krituši par upuri Zelta pūķa lāstam un dēmonu armija vēlas atriebt svētuma apgānīšanu. Viņi varēja stāties pretī saviem ļaunākajiem ienaidniekiem, tomēr doma, ka jācīnās ar elles spēkiem, viņus šausmināja. Bandīti metās prom kā zaķi, un sniega cilvēki skrēja kaujiniekiem pakaļ, ārkārtīgi sabaidot pilotu, kas ar kafijas tasi rokās, neko nesaprotot, piespiedās pie sienas, lai palaistu garām dīvaino skrējienu. Lidotājs bija devies pakaļ pāris zināt­niekiem, bet tā vietā nokļuvis zili krāsotu barbaru un citplanētiešu pērtiķu ordā, kurai pievienojās arī milzīgs, gluži kā kung-fu filmās bruņojies mūks.

Kad bandīti un sniega cilvēki bija prom, lama un pilots pēkšņi palika vieni.

- Namaste, atguvis runas spēju, sveicināja pilots, jo prātā nekas cits nenāca.

- Tachu kachi, savā valodā atbildēja lama un viegli paklanījās, it kā šeit notiktu kāds sabiedrisks saiets.

- Kas, pie velna, šeit notiek? pilots iesaucās.

- Iespējams, būs pagrūti jums to paskaidrot. Tie, ar tām ragainajām cepurēm galvās ir mani draugi sniega cilvēki. Tie otri nozaga Zelta pūķi un sagūstīja karali, Tensings pastāstīja.

- Vai jūs runājat par leģendāro Zelta pūķi? Tad to viņi ielika manā helikopterā! Nepālas varonis iekliedzās un kā vēja nests metās uz mazo nosēšanās laukumiņu.

Situācija šķita mazliet komiska, jo lama vēl nezināja, ka karalis ir ievainots. Pa kādu caurumu mūrī viņš redzēja, kā lejup pa kalnu šausmās skrien Skorpiona sektas vīri, kuriem seko sniega cilvēki. Viņš veltīgi mēģināja ar mentālo spēku sasaukt savus aizbilstamos: Grrijmpras cīnītāji bija pārāk aizrāvušies, lai pievērstu lamam kaut mazliet uzmanības. Viņu šaušalīgie kaujas saucieni bija pārvērtušies prieka spiedzienos kā rotaļā aizrautiem bērniem. Tensings vēlreiz lūdzās, lai viņi nepanāk nevienu no bandītiem. Viņš nevēlējās neglāb­jami aptraipīt savu karmu ar vēl kādu varmācīgu rīcību.

Tensinga labais garastāvoklis izgaisa, tiklīdz viņš iz­gāja no klostera un ieraudzīja, kas notiek tur. Ārzemnieks, kuru viņš pēc Nadjas stāstītā pazina kā zilos kauji­niekus nolīgušo amerikāni, atradās pie helikoptera. Caur vienu roku viņam bija izurbusies bulta, tomēr tas vīram neliedza vicināt pistoli. Otrā viņš turēja Nadju, kuru kā dzīvu vairogu bija piespiedis savam ķermenim.

Apmēram trīsdesmit metrus tālāk atradās Dils Baha­dūrs ar uzvilktu loku un šāvienam sagatavotu bultu, bet viņam līdzās stāvēja Aleksandrs tik apstulbis, ka nedarīja pilnīgi neko.

- Noliec loku! Atkāpies, vai arī es meiteni nogali­nāšu! Bruņneša Tekss draudēja, un neviens nešaubī­jās, ka viņš to tiešām izdarīs.

Princis nolika savu ieroci, un abi jaunieši atkāpās līdz pat ēkas drupām, bet Bruņneša Tekss tikmēr heli­kopterā ievilka Nadju un ar brutālu spēku nosvieda meiteni uz sēdekļa.

- Pagaidiet! Jūs nevarat doties prom bez manis! iekliedzās pilots un metās uz priekšu, bet amerikānis jau bija iedarbinājis motoru, un propellers sāka griez­ties.

Tensingam tagad bija vēl viena izdevība izmantot savas pārdabiskās psihiskās spējas. Tulku lielākais pār­baudījums bija mainīt dabas spēku virzību. Viņam vaja­dzēja koncentrēties un izsaukt spēcīgu vēju, kas liegtu amerikānim aizlaisties ar tautas svēto dārgumu. Tomēr arī Nadja ietu bojā, ja vēja virpulis satvertu helikopteru lidojumā. Lamas prāts ātri apsvēra visas iespējas, un viņš nosprieda, ka šoreiz nevar riskēt cilvēka dzīvība ir daudz svarīgāka par visas pasaules zeltu.

Dils Bahadūrs atkal satvēra loku, bet bija bezjēdzīgi ar bultām uzbrukt šai metāla mašīnai. Aleksandrs saprata, ka bezsirdīgais Bruņnesis aizved prom Nadju, un sāka kliegt draudzenes vārdu. Meitene nevarēja dzirdēt šos saucienus, tomēr motora troksnis un propellera griešanās pamodināja viņu no apdulluma. Sagūstītāja mesta, viņa uz sēdekļa bija nokritusi kā miltu maiss. Lidaparātam ceļoties gaisā, Bruņneša Tekss bija aizņemts ar daudza­jiem kloķiem un pogām, kurus viņam vajadzēja darbināt ar vienu roku, jo otra nekustīgi karājās gar sāniem. Nadja izmantoja šo brīdi, aizšļūca līdz durtiņām, atvēra tās un, neskatoties lejā un daudz nedomājot, izlēca tukšumā.

Nepievēršot uzmanību virs galvas planējošajam heli­kopteram, Aleksandrs metās pie draudzenes. Nadja bija kritusi vairāk nekā no divu metru augstuma, tomēr sniegs mazliet mīkstināja kritienu, citādi viņa būtu varējusi nosisties.

Ergle! Vai ar tevi viss kārtībā? šausmu pārņemts, Aleksandrs kliedza.

Meitene redzēja draugu tuvojamies un pamāja viņam. Nadja nebija tik daudz izbiedēta, cik pārsteigta pati par savu varoņdarbu. Balsis apslāpēja helikoptera troksnis.

Arī Tensings tuvojās meitenei, bet Dilam Bahadūram pietika ar apziņu, ka draudzene ir dzīva, un viņš skrie­šus metās uz zāli, kur bija atstājis Bruņneša Teksa lodes ievainoto tēvu. Kad pār meiteni noliecās Tensings, Nadja viņam kliedza, ka karalis ir smagi ievainots, un rādīja, lai lama dodas pie valdnieka. Mūks sekoja princim un devās uz klosteri, bet Aleksandrs tikmēr starp izplūdes gāzēm un helikoptera saceltajiem sniega virpuļiem cen­tās iekārtot draudzeni kaut cik ērtāk un palika viņai zem galvas savu jaku. Krītot Nadja bija diezgan stipri sasitusies, tomēr izmežģītais plecs joprojām atradās savā vietā.

- Izskatās, ka es tomēr nemiršu jauna, viņa sacīja, mazliet atguvusies. Pēc mēģinājuma nogāzt no kājām Bruņnesi, meitenes mute un deguns asiņoja.

- Tu nedrīksti kustēties, līdz atgriezīsies Tensings, Aleksandrs stingri pavēlēja.

Guļot uz muguras zemē, Nadja redzēja, ka helikop­ters gluži kā liels kukainis paceļas dzidri zilajās debesīs. Tas nolidoja gar klinšu sienu un cēlās augšup, šūpojoties Himalaju virsotņu vēja virpuļos. Pāris minūtes šķita, ka lidaparāts, aizvien attālinoties, pazudīs debesjumā. Nadja iedunkāja Aleksandru, kas centās noturēt drau­dzeni guļus, un ar pūlēm piecēlās kājās. Viņa iebāza mutē sniega piku un tūdaļ pat to izspļāva, sarkanu no asinīm. Meitenes seja sāka pietūkt.

- Skatieties! pēkšņi iekliedzās pilots, kas nebija no­laidis ne acu no sava lidaparāta.

Helikopters šūpojās kā muša gaisā. Nepālas gaisa spēku varonis skaidri zināja, kas notiek: vēja virpulis bija iegriezies propellera lāpstiņās un lidaparāts bīs­tami vibrēja. Nepālietis izmisīgi žestikulēja un izkliedza padomus, kurus Bruņnesis, protams, nevarēja dzirdēt. Vienīgā iespēja, lai izkļūtu no virpuļa, bija lidot pa aiz­vien plašāku spirāli. Aleksandrs nodomāja, ka tas ir kā sērfingā vajadzēja īstajā brīdī noķert vilni un izmantot tā spēku, citādi jūra tevi aprija.

Bruņneša Teks bija lidojis daudzas stundas, un šī prasme viņa darbā bija pilnīgi nepieciešama. Viņš bija vadījis dažādas lielas un mazas lidmašīnas, planie­rus, helikopterus un pat kādu dirižabli; tā viņš varēja nesodīts šķērsot robežas ar ieroču, narkotiku un zagtu priekšmetu kontrabandu. Amerikānis sevi uzskatīja par ekspertu, tomēr vēl nekad nebija nokļuvis līdzīgā situācijā.

Tieši tad, kad lidaparāts pacēlās gaisā un viņš priecīgi iekliedzās, gluži kā iejājot zirgus savā Rietumamerikas rančo, Bruņneša Tekss sajuta, ka helikopters sāk spē­cīgi vibrēt. Viņš saprata, ka nevar lidaparātu kontrolēt un tas sāk griezties arvien ātrāk un ātrāk, it kā būtu iekļuvis milzu putotājā. Skaļajam motora un propellera troksnim pievienojās arī vēja gaudošana. Liekot lietā savus dzelzs nervus un uzkrāto pieredzi, Tekss centās domāt, tomēr nekas nenāca prātā. Vēja notverts, heli­kopters turpināja virpuļot kā traks. Drīz vien skaļš troksnis un spēcīgs sitiens liecināja, ka helikopters ir cietis. Vēja nests, tas vēl vairākas minūtes planēja gaisā, līdz pēkšņi mainīja lidojuma virzienu. īsu brīdi iestājās klusums, un Bruņneša Tekss vāri cerēja, ka nu varēs helikopteru savaldīt, tomēr aparāts pēkšņi sāka verti­kāli krist zemē.

Vēlāk Aleksandrs prātoja, vai Bruņnesis bija sapratis, kas notiek, vai arī nāve viņu ķēra kā zibens spēriens, nedodot laiku neko apjaust. No savas atrašanās vietas puisis neredzēja, kur helikopters nogāžas, tomēr dzir­dēja spēcīgu sprādzienu, pēc kura debesīs pacēlās biezu un melnu dūmu grīste.

Tensings atrada karali nekustīgi guļam zemē, viņa galva bija ielikta Dila Bahadūra klēpī, un dēls glāstīja tēva matus. Princis tēvu nebija redzējis kopš sešu gadu vecuma, kad kādā naktī viņu izcēla no gultas un nodeva Tensinga rokās. Tomēr jauneklis tēvu pazina, jo visus šos gadus atmiņā bija glabājis viņa tēlu.

- Tēt, tēt… Dils Bahadūrs murmināja, nespēdams nekādi palīdzēt vīram, kas noasiņoja viņa rokās.

- Majestāte, tas esmu es, Tensings, noliekdamies pār valdnieku, sacīja lama.

Karalis atvēra agonijas apmiglotās acis. Sasprindzinot skatienu, viņš ieraudzīja staltu jaunekli, kas ļoti līdzi­nājās mirušajai sievai. Viņš ar žestu aicināja puisi sev tuvāk.

- Dēls, man tev kas jāsaka… viņš murmināja.

Tensings pavirzījās sāņus, lai kādu mirkli atstātu

viņus vienus.

- Tūdaļ pat dodies uz Zelta pūķa zāli pilī, viņš ar grūtībām sacīja.

- Tēvs, statuja ir nozagta, atbildēja princis.

- Tik un tā ej!

- Kā gan es to varu izdarīt, ja jūs nenākat man līdzi?

Jau kopš senseniem laikiem troņprinci uz Svēto

vietu pirmo reizi vienmēr pavadīja karalis, lai varētu parādīt visas nāvējošās lamatas. Pirmā reize, kad tēvs un dēls kopā devās pie Zelta pūķa, bija kā iesvētīšanas rituāls, kas iezīmēja vienas valdīšanas beigas un otras sākumu.

- Tev tas jāpaveic vienam pašam, karalis noteica un aizvēra acis.

Tensings piegāja pie mācekļa un uzlika viņam roku uz pleca.

- Varbūt tev tiešām būtu tēvam jāpaklausa, Dil Bahadūr, lama sacīja.

Šai brīdī zālē ienāca Aleksandrs, kuram pie rokas bija pieķērusies Nadja, jo viņai ļodzījās ceļgali, un nepāliešu pilots, kas vēl nebija atguvies no sava helikoptera zau­dējuma un šā lidojuma pārsteigumiem. Nadja un pilots palika gabaliņu nostāk, cenšoties neiejaukties drāmā, kas risinājās viņu acu priekšā, bet Aleksandrs apskatīja Judītes Kinskas somu, kas joprojām mētājās zemē.

- Tev jāiet uz Svēto vietu pie Zelta pūķa, dēls, karalis atkārtoja.

- Vai godātais skolotājs Tensings var nākt man līdzi? Mana apmācība ir bijusi tikai teorētiska. Es nepārzinu ne pili, ne slazdus. Aiz Pēdējiem vārtiem mani gaida nāve, princis skaidroja.

- Man nav vērts iet tev līdzi, jo arī es nezinu šo ceļu, Dil Bahadūr. Tagad mana vieta ir līdzās karalim, lama skumji atbildēja.

- Vai jūs, godātais skolotāj, varētu glābt manu tēvu? Dils Bahadūrs lūdza.

- Es darīšu visu, kas manos spēkos.

Aleksandrs piegāja pie prinča un sniedza viņam ne­lielu priekšmetu, kura darbības principus Dils Bahadūrs pat nevarēja nojaust.

- Tas tev var palīdzēt atrast ceļu uz Svēto vietu. Tā ir GPS globālās pozicionēšanas sistēma, Aleksandrs sacīja.

- Kas? princis izklaidīgi jautāja.

- Teiksim tā: šī ir elektroniska karte, kura palīdz orientēties pilī. Izmantojot to, tu vari aiziet līdz Zelta pūķim, kā to jau izdarīja Bruņneša Tekss un viņa vīri, kad statuju nozaga.

- Kā gan tas var būt?

- Man šķiet, kāds ir nofilmējis visu maršrutu, Alek­sandrs minēja.

- Tas nav iespējams! Izņemot tēvu, neviens cits šajā pils daļā nevar iekļūt. Neviens cits nevar atvērt Pēdējos vārtus un izvairīties no slazdiem.

- Bruņnesis to izdarīja, viņš noteikti izmantoja šo aparātu. Judīte Kinska bija viņa līdzzinātāja. Iespējams, ka tavs tēvs viņai parādīja ceļu… Aleksandrs uzstāja.

- Medaljons! Bruņnesis kaut ko runāja par karaļa medaljonā paslēpto kameru! Nadja iesaucās. Viņa bija dzirdējusi Speciālista un Bruņneša Teksa sarunu, pirms zālē ielauzās draugi.

Nadja atvainojās par to, ko grasījās darīt, un ļoti uzmanīgi aptaustīja zemē gulošo valdnieku, līdz uzgāja karalisko medaljonu, kas bija ieslīdējis aiz valdnieka jakas. Meitene lūdza princim palīdzēt to noņemt, bet viņš vilcinājās, jo medaljons simbolizēja karaļa varu, un Dils Bahadūrs nekādā gadījumā nevēlējās to tēvam atņemt. Tomēr Nadjas satrauktā balss lika viņam rīkoties.

Aleksandrs aiznesa rotu līdz gaišākai vietai un īsu brīdi uzmanīgi aplūkoja. Viņš tūdaļ pat ieraudzīja starp ko­raļļu gabaliņiem paslēptu miniatūru kameru. Aleksandrs atradumu parādīja Dilam Bahadūram un pārējiem.

- To noteikti piestiprinājusi Judīte Kinska. Šis zirņa lieluma aparātiņš nofilmēja visu karaļa ceļu līdz Svētajai vietai. Tā arī Bruņneša Tekss un zilie kaujinieki varēja tur nokļūt, atkārtojot visas GPS ierakstītās darbības.

- Kādēļ gan tā sieviete to darīja? šausmu māktais princis jautāja, jo viņa prāts nekādi nespēja aptvert nodevību un alkatību.

- Domāju, ka statujas dēļ. Tā ir ļoti vērtīga, Alek­sandrs sprieda.

- Vai jūs dzirdējāt eksploziju? Helikopters uzsprāga, un arī statuja ir pagalam, pilots sacīja.

- Iespējams, ka tā arī labāk… neatverot acis, kara­lis nopūtās.

- Ar vislielāko pazemību es lūdzu ļaut abiem ārzem­ju jauniešiem doties līdzi princim uz pili. Aleksandram Jaguāram un Nadjai Ērglei ir tīra sirds gluži tāpat kā Dilam Bahadūram. Iespējams, ka viņi, Majestāte, var palīdzēt princim veikt šo uzdevumu. Jaunais Aleksandrs prot lietot šo aparātu, savukārt Nadja spēj redzēt un klausīties ar sirdi, Tensings lūdza.

- Tur drīkst atrasties tikai karalis un troņprincis, valdnieks murmināja.

- Visu cieņu, Majestāte, tomēr es uzdrīkstēšos iebilst. Iespējams, ka atsevišķos gadījumos no tradīcijas ir jāat­sakās, lama uzstāja.

Pēc Tensinga vārdiem iestājās ilgs klusums. Šķita, ka ievainotā spēki ir izsīkuši, tomēr drīz vien viņš atkal ierunājās.

- Labi, lai viņi iet visi trīs, valdnieks beidzot pie­krita.

- Iespējams, Majestāte, nenāktu par ļaunu uzmest skatienu jūsu ievainojumam, Tensings piedāvāja.

- Kādēļ gan, Tensing? Mums jau ir cits karalis, un mans laiks ir beidzies.

- Kamēr princis nav pierādījis, ka var par tādu kļūt, varbūt mums vēl nav cita karaļa, lama atbildēja un pacēla ievainoto savās spēcīgajās rokās.

Nepālas gaisa spēku varonis kādā stūrī atrada Bruņ­neša Teksa pamestu guļammaisu un iekārtoja impro­vizētu gultu, kur Tensings novietoja karali. Lai varētu ievainoto izmeklēt, lama pavēra viņa asiņaino jaku. Lode bija izskrējusi cauri, atstājot mugurā drausmīgu caurumu. Pēc brūces izskata un atrašanās vietas, kā arī pēc asins krāsas Tensings saprata, ka ir skartas plaušas. Viss lamas mentālais spēks un dziednieka spējas šai gadījumā vairs neko daudz nevarēja līdzēt. To zināja arī mirstošais karalis, tomēr viņam bija nepieciešams mazliet laika, lai dotu pēdējās pavēles. Lama aizsedza asiņojošo ievainojumu, cieši apsaitēja krūškurvi un lika pilotam no improvizētās virtuves atnest vārošu ūdeni, lai varētu pagatavot zāļu tēju. Pēc stundas valdnieks, kaut arī vēl bija ļoti vārgs, bija atguvis apziņu un domas skaidrību.

- Dēls, tev jābūt labākam karalim nekā es, viņš sacīja Dilam Bahadūram un norādīja, lai viņš uzliek kaklā karalisko medaljonu.

- Tēvs, tas nav iespējams.

- Uzklausi mani, jo vairs nav atlicis daudz laika! Šīs būs manas pavēles. Pirmkārt, ātri vien apprecies ar sievieti, kas būtu tikpat spēcīga kā tu! Viņai jākļūst par mūsu tautas māti, un tev par tās tēvu. Otrkārt, aizsargā mūsu karaļvalsts dabu un tradīcijas; neuzticies tam, kas nāk no ārienes! Treškārt, nesodi Judīti Kinsku, sievieti no Eiropas! Es nevēlos, lai viņa atlikušo mūžu pavada cietumā. Viņa ir pieļāvusi ļoti smagas kļūdas, tomēr nav mūsu varā attīrīt viņas karmu. Viņai būs jāatgriežas citā reinkarnācijā, lai iemācītos to, ko nepa­guva šajā dzīvē.

Tikai tad viņi atcerējās par sievieti, kas bija izraisī­jusi šo traģēdiju. Draugi sprieda, ka viņa droši vien nav nekur tālu tikusi, jo nepazīst apkārtni, aizbēgusi bez ieroča, pārtikas, silta apģērba un turklāt basām kājām, jo Bruņneša Tekss viņai bija licis novilkt kurpes. Tomēr Aleksandrs domāja, ka viņa varēja izbēgt arī no pašas elles, ja jau bija spējusi tik izmanīgi nozagt pūķi.

- Es nejūtos gatavs pārvaldīt valsti, tēvs, ar nokārtu galvu nopūtās princis.

- Tev, dēls, nav izvēles. Tu esi labi sagatavots, tu esi drosmīgs, un tev ir tīra sirds. Lūdz padomu Zelta pūķim!

- Tas taču ir gājis bojā!

- Panāc tuvāk, man tev kas jāsaka.

Pārējie paspēra pāris soļu atpakaļ, lai atstātu karali un princi vienus, un Dils Bahadūrs pielika ausi pie karaļa lūpām. Princis uzmanīgi klausījās karaļvalsts visstingrāk glabāto noslēpumu to, ko astoņpadsmit gadsimtus bija zinājuši tikai kronēti karaļi.

- Varbūt nu ir pienācis laiks atvadīties, Dil Bahadūr, Tensings noteica.

- Vai es varu palikt ar tēvu līdz pat beigām?…

- Nē, dēls, tev jādodas prom tūdaļ pat… valdnieks nomurmināja.

Dils Bahadūrs noskūpstīja tēvu uz pieres un atkāpās. Tensings cieši apskāva mācekli. Viņi atvadījās uz ilgu laiku, iespējams, uz visiem laikiem. Princim nu bija jāveic iesvētīšanas pārbaudījums, un varēja gadīties, ka dzīvs viņš vairs neatgriežas. Savukārt lamam bija jāpilda Grrijmprai dotais solījums un jāpavada Sniega cilvēku ielejā seši gadi, viņu aizvietojot. Pirmo reizi mūžā Tensings jutās emociju pievārēts. Viņš mīlēja šo puisi kā paša dēlu, vairāk nekā sevi pašu, un šķiršanās sāpēja kā apdegums. Lama mēģināja distancēties un nomierināt satraukto sirdi. Viņš vēroja savā prātā notiekošo, dziļi elpoja, sekoja savām vētrainajām sajūtām un sprieda, ka priekšā vēl garš ceļš, lai spētu atteikties no pieķeršanās zemes lietām, pat sajūtām. Viņš zināja, ka garīgajā sfērā atšķirtība nepastāv. Lama atcerējās, ko pats bija mācījis princim, katra būtne ir daļa no viena veseluma, viss ir vienots. Dils Bahadūrs bija cieši saistīts ar Tensingu šajā un iepriekšējās reinkarnācijās. Tad kāpēc viņš tagad jutās tik skumjš?

- Vai es spēšu nokļūt līdz Svētajai vietai, godātais skolotāj? pārtraukdams lamas pārdomas, jauneklis jautāja.

- Atceries, ka tev jābūt kā Himalaju tīģerim, ieklau­sies intuīcijas un instinkta balsī! Uzticies savas sirds tikumiem! mūks atbildēja.

Princis, Nadja un Aleksandrs devās atpakaļ uz gal­vaspilsētu. Tā kā viņi jau zināja ceļu, tad bija sagatavo­jušies visiem šķēršļiem. Vini izmantoja īsāko ceļu caur Sniega cilvēku ieleju, tāpēc nesatika ģenerāļa Mijara Kunglunga vadīto kareivju grupu, kas tieši tobrīd kopā ar Pemu un Keitu Koldu kāpa augšup pa šauro kalnu taku.

Turpretī zilie kaujinieki nekādi nevarēja izvairīties no Kunglunga. Lai izbēgtu no briesmīgajiem dēmoniem, viņi bija devušies lejup no kalna tik ātri, cik vien stāvais apvidus ļāva. Sniega cilvēkiem tā arī neizdevās bandītus panākt, jo viņi neuzdrošinājās kāpt zemāk, nekā parasti to bija darījuši. Šo radījumu smadzenēs ģenētiski bija ierakstīta cilts pamatpatiesība: turēties pēc iespējas nostāk. Retu reizi viņi pameta slepeno ieleju, lai pārti­kas meklējumos dotos uz neaizsniedzamām virsotnēm tālu no cilvēkiem. Tieši tas arī izglāba Skorpiona sektas vīrus sniega cilvēku pašsaglabāšanās instinkts bija spēcīgāks par vēlmi notvert ienaidnieku, un pienāca brī­dis, kad vajātāji apstājās kā iemieti. Viņi to nedarīja no laba prāta, jo atteikties no varena kautiņa iespējams, vienīgā daudzu gadu laikā bija liela ziedošanās. Sniega cilvēki ilgu laiku aizkaitināti kliedza, mierinājuma pēc iebelza viens otram ar rungu un tad, galvas nolaiduši, devās atpakaļ pie savām ģimenēm.

Zilie kaujinieki nesaprata, kādēļ mošķi ar asiņaina­jām cepurēm viņus vairs nevajā, tomēr pateicās dievietei Kālī, ka tā ir noticis. Viņi bija tik izbiedēti, ka nedomāja pat par iepriekš plānoto iespēju pievākt statuju. Viņi turpināja kāpt lejup pa vienīgo taku un neizbēgami uzdūrās Aizliegtās karaļvalsts zaldātiem.

- Tie ir viņi, zilie kaujinieki! Pema iekliedzās, tik­līdz tālumā bija saskatījusi bandītus.

Ģenerālim Mijaram Kunglungam nebija grūti sagūs­tīt Skorpiona sektas locekļus, jo viņiem nebija, kur sprukt. Viņi padevās bez mazākās pretošanās. Viens ofi­cieris zaldātu pavadībā uzņēmās aizvest kaujiniekus līdz galvaspilsētai, bet Pema, Keita, ģenerālis un daži viņa labākie vīri tikmēr turpināja ceļu uz Centhandzongu.

- Ko jūs iesāksiet ar šiem bandītiem? Keita jautāja ģenerālim.

- Iespējams, ka viņu nodarījumu, konsultējoties ar tiesnešiem, izmeklēs lamas un pēc tam karalis izlems, kā viņus sodīt. Vismaz tā ir noticis citās reizēs, bet patiesībā mums ir visai maz pieredzes noziedznieku sodīšanā.

- Savienotajās Valstīs viņi atlikušo dzīvi noteikti pavadītu cietumā.

- Un vai tur viņi kļūtu viedi? ģenerālis jautāja.

Keita sāka tik ļoti smieties, ka gandrīz nokrita no zirga.

- Par to gan es šaubos, ģenerāli, viņa atbildēja, slaukot asaras, kad beidzot bija atguvusi līdzsvaru.

Mijars Kunglungs nesaprata, kas veco rakstnieci tik ļoti uzjautrināja. Viņš nolēma, ka ārzemnieki ir mazliet dīvaini un viņu manieres pilnīgi nesaprotamas, tāpēc nav vērts tērēt enerģiju un censties viņus izprast atliek viņus pieņemt.

Tobrīd sāka krēslot un bija nepieciešams apstāties, lai uz kādas kalnu terases iekārtotu nelielu apmetni. Visi vēlējās ātrāk nokļūt klosterī, tomēr saprata, ka turpināt ceļu laternu vārajā gaismā ir galīgi nesaprātīgi.

Keita bija pārguruši. Ceļojuma izraisītajam noguru­mam pievienojās augstuma slimība un klepus, kas tā arī nelika viņu mierā. Rakstnieces spēkus uzturēja vienīgi viņas dzelzs griba un cerība drīz vien satikt Aleksandru un Nadju.

- Varbūt jums, vecmāmuļ, nevajadzētu tik ļoti uz­traukties. Jūsu mazdēls un Nadja ir drošībā, jo ar Tensingu un princi nevar notikt nekas ļauns, Pema viņu mierināja.

- Ja jau šie bandīti tik izmisīgi bēga, tad tur augšā tomēr kaut kas ļauns ir noticis, Keita atbildēja.

- Tie vīri stāstīja kaut ko par Zelta pūķa lāstu un velniem, kas dzenas pakaļ. Vai tad jūs, vecmāmuļ, ticat, ka kalnos dzīvo velni? meitene jautāja.

- Es, meit, neticu nevienai no šīm muļķībām, Keita atbildēja, jo bija jau samierinājusies, ka šai valstī visi viņu sauc par vecmāmuļu.

Nakts bija ļoti gara, un neviens nevarēja lāgā aiz­migt. Zaldāti gatavoja vienkāršas brokastis: sāļu tēju ar taukiem, rīsus ar žāvētām saknēm, kas izskatījās un arī garšoja pēc kurpju zolēm. Paēduši viņi devās tālāk.

Par spīti saviem sešdesmit pieciem gadiem un taba­kas novārdzinātajām plaušām, Keita nepalika iepakaļ. Ģenerālis Mijars Kunglungs viņai neko neteica un pat neskatījās virsū, jo baidījās sastapties ar rakstnieces zilo acu skatienu, tomēr savā cīnītāja sirdī sāka izjust nevil­totu apbrīnu pret šo dīvaino sievieti. Sākumā tā viņam bija riebusies un ģenerālis bija dažādi mēģinājis tikt no Keitas vaļā, tomēr, dienām ritot, Mijars Kunglungs pret neciešamo vecmāmuļu sāka izjust cieņu.

Atlikušais ceļa posms vairs nesagādāja nekādus pār­steigumus. Kad viņi beidzot nokļuva līdz nocietinātajam klosterim, izskatījās, ka tur neviena nav. Senās drupas apņēma pilnīgs klusums. Ģenerālis un zaldāti gāja uz priekšu modri un ar ieročiem rokās, un sievietes viņiem sekoja. Tā viņi vienu pēc otras šķērsoja plašās zāles, līdz nonāca līdz pēdējai, uz kuras sliekšņa nācēji pamanīja milzīgu mūku turam rokās divas ar ķēdi savienotas nūjas. Milzis veica sarežģītu dejas soli, savicināja ieroci, un, pirms vēl kāds paspēja attapties, apvija ķēdi ģenerālim ap kaklu. Zaldāti stāvēja nekustīgi un apjukuši, bet viņu priekšnieks tikmēr mūka stiprajās rokās spirināja kājas.

- Godātais skolotāj Tensing! lamu ieraudzījusi, iesaucās Pema.

- Pema? viņš jautāja.

- Godātais skolotāj, tā tiešām esmu es! meite­ne sacīja un, norādot uz pazemoto militāristu, pie­bilda: Varbūt labāk atlaist godāto ģenerāli Mijaru Kunglungu…

Tensings uzmanīgi nolika ģenerāli zemē, noņēma viņam no kakla ķēdi un, pieres augstumā salicis kopā delnas, ar cieņu noliecās.

- Tampo kachi, godātais ģenerāli, mūks sveicināja.

- Tampo kachi. Kur ir karalis? atbildēja ģenerālis, cenšoties slēpt dusmas un sakārtot uniformu.

Tensings paspēra soli sānis, un grupa iegāja plašā telpā. Pirms daudziem gadiem bija iebrukuši puse jumta, un arī atlikušais vairs tik tikko turējās. Vienā sienā bija izdrupis liels caurums, pa kuru ieplūda gais­ma. Aiz kalna virsotnes aizķēries mākonis apkārtni padarīja miglainu un neskaidru kā sapnī. Drupās karā­jās noskrandis paklājs, un uz grīdas, it kā atpūšoties pārsteigta, brīnumainā kārtā neskarta gulēja eleganta Būdas skulptūra.

Karalis gulēja uz improvizēta galda, pusduča sveču ieskauts. Sveču liesmas zeltainajā miglā plīvoja kā kristāls aukstā gaisa strāvā. Par spīti militāristu iebru­kumam, līķi apstāvošais varonīgais nepāliešu pilots neizkustējās ne no vietas.

Keitai Koldai šķita, ka viņa piedalās kādas filmas uzņemšanā. Aina bija nereāla: pa pusei sabrukusi baltas miglas tīta zāle; uz grīdas simtiem gadu vecu skulptūru un kolonnu drupas; sniegs un sarma grīdas iedobēs. Arī personāžs bija tikpat teatrāls: Boroba sēž uz pleca milzī­gam mūkam ar cīkstoņa augumu un svētā seju; kā kļū­das dēļ šeit nokļuvis uniformā tērptais skarbais Mijars Kunglungs, daži zaldāti un pilots; un visbeidzot karalis, kas pat miris izskatījās mierīgs un cieņas pilns.

- Kur ir Aleksandrs un Nadja? noguruma mākta, Keita jautāja.