Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

1 Sniega cilvēku ieleļa

Budistu mūks Tensings un viņa māceklis princis Dils Bahadūrs vairākas dienas bija rāpušies pa augstākajām virsotnēm Himalaju ziemeļos, mūžīgā sniegāja apga­balā, kur kāju bija spēruši tikai pāris lamu. Neviens no abiem neskaitīja stundas, jo laiks viņus neinteresēja. Kalendārs ir cilvēku izgudrojums; garīgā līmenī laiks nepastāv tā skolotājs bija mācījis savam audzēknim.

Svarīgākais viņiem bija veikt šo ceļojumu, kurā jauneklis devās pirmo reizi. Mūks atminējās, ka šeit ir gājis kādā no iepriekšējām dzīvēm, tomēr šīs atmiņas bija visai neskaidras. Lai pārvietotos pa apvidu, kur pat vasarā valdīja ļoti skarbi laika apstākļi, ceļabiedri vadī­jās pēc kāda svētceļnieka norādījumiem un orientējās pēc zvaigznēm. Temperatūru pāris grādu zem nulles varēja izturēt tikai dažus mēnešus gadā, kad neplosījās negantas vētras.

Pat skaidrā laikā aukstums bija dzeldīgs. Mūks un viņa skolnieks valkāja vilnas tuniku un raupju jaka ādas kažoku. Kājās viņiem bija no šā paša dzīvnieka ādas pagatavoti zābaki ar vilnu uz iekšpusi; no ārpuses mitruma necaurlaidīgus tos padarīja tauku kārtiņa. Viņi uzmanīgi spēra ik soli, jo viena kļūmīga kustība varēja nozīmēt kritienu kādā no vairākus simtus metru dziļajiem bezdibeņiem, kas gluži kā Dieva āvas cirtienu pēdas izvagoja kalnus.

Pret spoži zilajām debesīm slējās žilbinošās sniegoto kalnu virsotnes. Ceļinieki pārvietojās nesteidzīgi, jo šai augstumā vairs nebija pietiekami daudz skābekļa. Lai plaušas pierastu pie retinātā gaisa, viņi bieži atpūtās. Viņiem sāpēja krūtis, ausis un galva, mocīja vēdergraizes un māca nogurums, tomēr neviens nepieminēja savu ķer­meņa vārgumu. Abi aprobežojās tikai ar elpošanas kon­trolēšanu, lai no katras ieelpas iegūtu pēc iespējas vairāk.

Ceļinieki meklēja dīvainus augus, kuri bija atrodami tikai ledainajā Sniega cilvēku ielejā un bez kuriem neva­rēja pagatavot ārstnieciskos losjonus un balzamus. Ja viņi ceļojuma laikā pārcietīs visas briesmas, tad varēs sevi uzskatīt par iesvētītiem, jo ceļabiedru raksturs būs rūdīts kā tērauds. Ceļojuma laikā vairākkārt nācās pārbaudīt gribu un drosmi. Māceklim bija nepieciešami abi šie tikumi, lai spētu paveikt to, ko no viņa gaidīja. Tādēļ viņu sauca par Dilu Bahadūru, kas Aizliegtās karaļvalsts valodā nozīmēja "drosmīgā sirds". Ceļojums uz Sniega cilvēku ieleju bija viens no pēdējiem posmiem viņa divpadsmit gadu ilgajā sagatavošanā.

Jauneklis nezināja šā ceļojuma patieso iemeslu, kas bija daudz svarīgāks par ārstniecības augiem vai viņa iesvētīšanu augstāko lamu kārtā. Skolotājs nedrīkstēja to atklāt, tāpat kā nevarēja stāstīt arī daudzas citas lie­tas. Viņa uzdevums bija vadīt princi katrā ilgo mācību posmā, stiprināt jaunieša ķermeni un garu, attīstīt prātu, vēl un vēlreiz pārliecināties par prinča gara spēku. Nokļuvis pie varenās Zelta pūķa skulptūras, Dils Bahadūrs pats atklās, kādēļ ceļojis uz Sniega cilvēku ieleju.

Tensings un Dils Bahadūrs uzlika plecos saiņus ar segām, graudiem un jaka taukiem, kas bija nepiecieša­mi, lai izdzīvotu. Ap vidukli ceļabiedriem bija aptītas jaka vilnas virves, kas noderēja, kāpjot kalnos, un rokā viņi turēja garas un izturīgas nūjas, uz kurām varēja atbalstīties un aizsargāties uzbrukuma gadījumā vai arī likt lietā, lai uz nakti uzslietu pagaidu telti. Tāpat nūjas izmantoja, lai pārliecinātos par pamatnes noturību vietās, kur, pēc ceļabiedru pieredzes, nesen uzkritušais sniegs varēja slēpt dziļas bedres. Bieži vien ceļu aizšķēr­soja plaisas, un, ja vien tām nevarēja pārlēkt, nācās veikt garu apkārtceļu. Reizēm, lai izvairītos no liekas soļoša­nas, viņi pārlika nūju pār bezdibeni un, pārliecinājušies, ka abi tās gali stingri balstās uz zemes, uzkāpa uz koka un pārlēca otrā pusē; tomēr nekad vairāk par vienu soli, jo iespēja iegāzties bezdibenī bija liela. Viņi to darīja nedomājot, ar vēsu prātu, uzticoties sava ķermeņa veik­lībai, instinktam un veiksmei ja kustības sāka apsvērt, to nebija iespējams izdarīt. Kad plaisa bija platāka par nūjas garumu, viņi vienu virves galu piesēja pie kādas augstas klints, otru viens no viņiem apsēja sev ap vidukli, ieskrējās un lēca, šūpojoties kā pulksteņa pendele, līdz sasniedza pretējo malu. Sastopoties ar briesmām, jau­nais māceklis bija izturīgs un drosmīgs, tomēr, pirms izmantot kādu no šiem paņēmieniem, allaž vilcinājās.

Ceļabiedri bija nonākuši pie vienas no šādām plai­sām, un lama meklēja piemērotāko vietu, lai to šķērsotu. Skaitot lūgšanu, jauneklis uz mirkli aizvēra acis.

- Vai tev bail mirt, Dil Bahadūr? Tensings smaidot jautāja.

-Nē, godātais skolotāj! Nāves brīdis manā liktenī bija ierakstīts vēl pirms manas dzimšanas. Es miršu, kad būšu izpildījis savu uzdevumu šai reinkarnācijā un mans gars būs brīvs lidojumam; bet es baidos salauzt visus savus kauliņus un palikt dzīvs tur lejā, jau­nietis atbildēja un norādīja uz dziļo bezdibeni sev pie kājām.

- Iespējams, tas būtu diezgan nepatīkami… lama piekrita. Ja tu atvērsi prātu un sirdi, tev viss šķitīs daudz vieglāk, viņš piebilda.

- Ko jūs darītu, ja es iekristu bezdibenī?

-Ja tā notiks, man būs par to jāpadomā. Pašlaik manu prātu nodarbina citas lietas.

- Vai var uzzināt, kādas, skolotāj?

-Ainavas skaistums, lama atbildēja, norādot uz nebeidzamo kalnu grēdu, neskartā sniega baltumu un košajām debesīm.

- Tā ir kā Mēness ainava, jauneklis sacīja.

- Varbūt… Kurā Mēness vietā tu esi bijis, Dil Baha­dūr? lama pavaicāja, apslēpjot smaidu.

- Tik tālu vēl neesmu bijis, skolotāj, bet tādu es to iedomājos.

- Uz Mēness debesis ir melnas un nav tādu kalnu kā šie. Tur nav arī sniega, tikai klintis un pelnu krāsas putekļi.

-Varbūt kādu dienu es, gluži tāpat kā mans godā­jamais skolotājs, varēšu doties astrālajā ceļojumā uz Mēnesi, māceklis ieminējās.

- Varbūt…

Pēc tam lama kārtīgi nolika nūju, abi ceļabiedri no­vilka tunikas un mēteļus, kas neļāva brīvi kustēties, un sasēja visu mantību četros saiņos. Lama izskatījās pēc atlēta. Viņa mugura un rokas bija varen muskuļainas, kakls tik resns kā parasta vīrieša augšstilbs, un kājas šķita kā koka zari. Brašais cīnītāja ķermenis izteikti kontrastēja ar viņa mierīgo seju, maigajām acīm un glezno, gandrīz vai sievišķīgo un allaž smaidīgo muti. Tensings citu pēc cita paņēma saiņus, ar roku kā vēj­dzirnavu spārnu iegrieza tos un pārmeta bezdibeņa pretējā pusē.

- Bailes nav reālas, Dil Bahadūr. Tāpat kā viss pārē­jais, tās mīt tikai tavā prātā. Domas veido to, ko mēs uzskatām par realitāti, skolotājs piebilda.

- Šobrīd mans prāts ir radījis diezgan dziļu bezdi­beni, princis nomurmināja.

- Un mans prāts ir radījis ļoti drošu tiltu, lama atbildēja.

Atvadoties viņš pamāja jauneklim ar roku, pēc tam spēra soli tukšumā, nolika labo kāju nūjas vidū, atspērās un pēc sekundes simtdaļas ar kreiso kāju jau pieskārās pretējai bezdibeņa malai. Dils Bahadūrs viņa kustības atkārtoja lēnāk un ne tik veikli, tomēr itin nekas nelie­cināja par puiša satraukumu. Skolotājs ievēroja, ka no sviedriem miklā mācekļa kāja spīdēja. Viņi apģērbās un devās tālāk.

- Vai vēl tālu? Dils Bahadūrs vēlējās zināt.

- Varbūt.

- Vai būtu aplam nepiesardzīgi lūgt, lai jūs man vien­mēr neatbildētu "varbūt", skolotāj?

- Varbūt tiešām, Tensings pasmaidīja un pēc brīža piebilda, ka, vadoties pēc svētceļnieka norādījumiem, viņiem jāturpina iet uz ziemeļiem. Priekšā bija visgrū­tākais ceļa posms.

- Skolotāj, vai jūs kādreiz esat redzējis sniega cilvē­kus?

- Viņi ir kā pūķi: pa ausīm spļauj uguni un viņiem ir četri pāri roku.

- Satriecoši! jauneklis iesaucās.

- Cik reižu neesmu teicis, lai tu netici visam, ko dzir­di? Meklē pats savu patiesību, lama smējās.

- Skolotāj, bet mēs taču neapgūstam Būdas mācību, mēs tikai sarunājamies… apmulsušais māceklis no­pūtās.

- Šai dzīvē es sniega cilvēkus neesmu redzējis, tomēr atceros tos no iepriekšējās. Viņiem ir tāda pati izcelsme kā mums, un pirms vairākiem tūkstošiem gadu viņu civilizācija bija gandrīz tikpat attīstīta kā mūsējā, bet tagad sniega cilvēki kļuvuši ļoti primitīvi un saprātā aprobežoti.

- Kas ar viņiem notika?

- Sniega cilvēki ir ļoti agresīvi. Viņi nogalināja cits citu un iznīcināja visu, kas tiem piederēja, pat savu zemi. Izdzīvojušie aizbēga uz Himalaju virsotnēm, un tur šī rase sāka degradēties. Tagad viņi vairāk ir līdzīgi dzīvniekiem, lama paskaidroja.

- Vai vinu ir daudz?

- Viss ir relatīvi. Mums šķitīs, ka daudz, ja sniega cilvēki mums uzbruks, un maz, ja viņi būs draudzīgi noskaņoti. Jebkurā gadījumā viņi nedzīvo ilgi, tomēr viegli vairojas, tāpēc pieļauju, ka ielejā viņu ir diezgan daudz. Sniega cilvēki dzīvo grūti pieejamās vietās, kur viņus neviens nevar atrast, tomēr reizēm dodas pārti­kas meklējumos un apmaldās. Iespējams, ka tā radušies pēdu nospiedumi, kurus piedēvē tā dēvētajam briesmī­gajam sniega cilvēkam, lama sprieda.

- Pēdu nospiedumi ir ļoti lieli. Sniega cilvēki noteikti ir milzeņi. Vai viņi joprojām ir agresīvi?

- Tu uzdod pārāk daudz jautājumu, uz kuriem es nevaru atbildēt, Dil Bahadūr, skolotājs sacīja.

Tensigs vadīja mācekli pa kalnu virsotnēm, lēca pāri bezdibeņiem, rāpās pa vertikālām nogāzēm un gāja pa šaurām, klintīs iecirstām taciņām. Te bija arī seni iekara­mie tilti, tomēr tik sliktā stāvoklī, ka tos varēja izmantot, tikai ievērojot lielu piesardzību. Kad pūta spēcīgs vējš vai krita krusa, ceļabiedri paslēpās un nogaidīja. Reizi dienā viņi ēda tsampu: ceptu miežu miltu, žāvētu augu, jaka tauku un sāls maisījumu. Zem ledus kārtas bija arī gana daudz ūdens. Reizēm jaunajam Dilam Bahadūram šķita, ka viņi iet lokiem vien, jo ainava visu laiku izska­tījās vienāda, tomēr viņš par savām bažām skolotājam neko neteica tas Tensingu varētu apvainot.

Kad pienāca vakars, abi ceļabiedri uzmeklēja vietu naktsmītnei. Reizēm pietika ar kādu plaisu, kur varēja paglābties no vēja; citreiz viņi atrada kādu alu, tomēr dažkārt viņiem neatlika nekas cits, kā gulēt zem klajas debess jaka ādas aizvējā. Kad bija ierīkota pieticīga nometne, abi sakrustotām kājām apsēdās ar seju pret sauli un monotoni skaitīja galveno Būdas mantru, atkārtojot to atkal un atkal: Om mani padme hum, esi sveicināts, brīnišķais dārgum lotosa sirdī! Atbalss atkār­toja šos vārdus neskaitāmas reizes, līdz tie izgaisa starp Himalaju virsotnēm.

Pārgājiena laikā mūks un viņa skolnieks mugursomās vāca sausus kociņus un zāli, lai vakarā varētu aizkurt uguni un pagatavot ēdienu. Pēc vakariņām viņi stundu meditēja. Tikmēr aukstums sasaldēja ceļabiedru ķerme­ņus kā ledus skulptūras, tomēr viņi to nemaz nemanīja. Viņi bija pieraduši pie nekustīguma, kas deva rāmumu un mieru. Budisma rituāla laikā skolotājs un māceklis sēdēja pilnīgi atslābinājušies, tomēr modri. Viņi jutās brīvi no nevajadzīgām domām un pasaulīgām lietām, taču nekad neaizmirsa par cilvēku ciešanām.

Pēc vairāku dienu pārgājiena pa kalniem, uzkāpu­ši mūžīgā sasaluma joslā, ceļabiedri nonāca pie Centhandzonga, nocietināta seno lamu klostera, kur bija radusies tuvcīņa tao-šu. XIX gadsimtā kāda zemestrīce klosteri bija sagrāvusi, un kopš tā laika mūki tur vairs nedzīvoja. Tā bija akmens, ķieģeļu un koka celtne ar vairāk nekā simt telpām un izskatījās it kā pielipusi pie stāvās klints. Mūki klosterī bija mitinājušies vairākus gadsimtus un veltījuši savu dzīvi garīguma meklēju­miem un cīņas mākslas pilnveidošanai.

Sākotnēji tao-šu mūki bija ārsti, kas ļoti labi pār­zināja anatomiju. Ar laiku viņi atklāja punktus, kas varēja ķermeni aktivizēt vai paralizēt, un šīs zināšanas apvienoja ar Āzijā izplatītiem cīņas paņēmieniem. Mūku mērķis bija garīgi attīstīties, apzinoties sava ķermeņa un emociju spēku. Kaut gan tuvcīņā viņi bija neuzvei­cami, tao-šu mūki savas zināšanas nekad neizmantoja cietsirdīgiem nolūkiem, bet vienīgi fiziskai un garīgai pilnveidei; tāpat viņi savā prasmē nedalījās ar kuru katru, bet tikai ar dažiem īpaši izvēlētiem vīriešiem un sievietēm. Tao-šu Tensings bija apguvis no mūkiem un šo cīņas mākslu iemācījis arī Dilam Bahadūram.

Zemestrīce, sniegs, ledus un laikazobs bija sagrāvuši lielāko daļu celtnes, tomēr vēl bija saglabājušās divu mājas spārnu drupas. Ceļabiedri līdz klosterim nokļuva, veicot tik stāvu un sarežģītu augšupceļu, ka neviens nebija mēģinājis šeit spert kāju gandrīz pusgadsimtu.

- Drīz vien te nolaidīsies no gaisa, Tensings sprieda.

- Skolotāj, jūs domājat, ka no lidmašīnām iespējams atklāt Sniega cilvēku ieleju? princis prašņāja.

- Iespējams.

- Iedomājieties, cik daudz spēku mēs ietaupītu! Mēs varētu aizlidot uz turieni īsā laikā.

- Ceru, ka tā tomēr nenotiks. Ja sagūstīs sniega cilvēkus, tad viņus pārvērtīs par gadatirgus dzīvnie­kiem vai vergiem, lama noteica. Ceļinieki iegāja Centhandzongā, lai atpūstos un zem jumta pārlaistu nakti. Klostera drupās vēl bija saglabājušies nodiluši paklāji ar reliģiskiem zīmējumiem, podi un ieroči, ko zemestrīci pārdzīvojušie mūki nevarēja paņemt līdzi. Te bija arī vairākas Būdas skulptūras, nogāzusies uz grīdas gulēja pat liela Apgaismotā Būdas statuja. Zeltītā krāsa jau bija nodilusi, tomēr citādi tā bija neskarta. Sniega un ledus putekļi klāja gandrīz visu, piešķirot vietai pārsteidzošu skaistumu un padarot to līdzīgu stikla pilij. Aiz ēkas kāda lavīna bija izveidojusi vienīgo līdzeno vietu apkār­tnē, tādu kā pagalmu basketbola laukuma lielumā.

- Skolotāj, vai šeit varētu nosēsties lidmašīna? Dils Bahadūrs jautāja, nespēdams apslēpt sajūsmu par nedau­dzajiem moderniem aparātiem, kurus zināja.

- Es neko daudz nesaprotu no tādām lietām, Dil Bahadūr, nekad neesmu redzējis nosēžamies lidmašīnu, tomēr man šķiet, ka šeit ir par maz vietas, turklāt kalni veido spēcīgu vēju virpuli.

Virtuvē mētājās katli un citi dzelzs priekšmeti, sve­ces, ogles, malkas pagales un aukstumā saglabājušies graudi. Te bija arī trauki ar eļļu un podiņš medus viela, ko princis nezināja. Tensings iedeva viņam to pagaršot, un jaunietis pirmo reizi sajuta saldo garšu. Pārsteigums un bauda viņu gandrīz nogāza no kājām. Ceļabiedri aiz­kūra uguni, lai pagatavotu ēdienu, un kā cieņas aplie­cinājumu pie skulptūrām aizdedzināja sveces. Tovakar viņi paēda labāk un gulēja zem jumta, un šī iespēja bija īsas pateicības ceremonijas vērta.

Ceļabiedri klusumā meditēja, kad starp klostera drupām izdzirda garu rūcienu. Viņi atvēra acis tajā pašā brīdī, kad zālē ienāca liels Himalaju tīģeris, vairāk nekā pustonnu smags un balts zvērs, visasinskārākais dzīvnieks pasaulē.

Princis telepātiski saņēma skolotāja pavēli un centās to izpildīt, kaut gan viņa pirmā instinktīvā reakcija bija likt lietā tao-šu un mesties sevi aizstāvēt. Ja izdotos piespiest roku aiz tīģera ausīm, viņš varētu dzīvnieku paralizēt; tomēr princis palika nekustīgi sēžam un cen­tās mierīgi elpot, lai dzīvnieks nesajustu baiļu smaku. Tīģeris lēnām tuvojās mūkiem. Par spīti draudošajām briesmām, jaunietis nevarēja vien beigt apbrīnot dzīv­nieka izcilo skaistumu. Viņa kažoks bija gaišā ziloņkau­la krāsā ar brūnām svītrām un acis zilas kā Himalaju ledāji. Tas bija pieaudzis tēviņš, milzīgs un spēcīgs lie­lisks eksemplārs.

Tensings un Dils Bahadūrs sakrustotām kājām sēdēja lotosa pozā, viņu rokas bija uzliktas uz ceļgaliem, un abi mūki skatījās uz tīģeri. Bija skaidrs ja dzīvnieks ir izsalcis, nav daudz iespēju viņu apturēt. Atlika vienīgi cerēt, ka zvērs ir paēdis, kaut gan nebija ticams, ka šai nomaļajā apgabalā būtu pieejams kāds medījums. Tensingam piemita neparastas psihiskās spējas, jo viņš bija tulku, kāda izcila senatnes lamas reinkarnācija. Viņš koncentrēja šīs spējas kā staru, lai ielauztos dzīv­nieka prātā.

Mūki juta sejā lielā zvēra elpu, siltu un dvakojošu gaisu, kas izplūda pa tīģera nāsīm. Atskanēja vēl viens šermuļus uzdzenošs rūciens. Tīģeris pienāca vīriem pavisam tuvu, un viņi sajuta zvēra aso ūsu pieskārienu. Vairākas mūžību garas sekundes lielais kaķis staigāja mūkiem apkārt, ošņāja viņus un bakstīja ar savu milzīgo ķepu, tomēr neuzbruka. Skolotājs un māceklis sēdēja pilnīgi nekustīgi, atvērti labvēlībai un līdzjūtībai. Tīģeris abos nemanīja nedz bailes, nedz agresiju, tikai empātiju, un, apmierinājis savu ziņkārību, aizsoļoja prom ar tādu pašu cienību, kā bija ieradies.

- Nu redzi, Dil Bahadūr, reizēm miers tīri labi noder… tāds bija vienīgais lamas komentārs. Princis nespēja skolotājam atbildēt, jo balss vēl bija iesprūdusi krūtīs.

Par spīti negaidītajam apciemojumam, ceļabiedri no­lēma pārlaist nakti Centhandzonga klosterī, tomēr pie­sardzības labad apgūlās līdzās ugunskuram un pa rokai novietoja vairākus šķēpus, ko bija atraduši starp tao-šu mūku ieročiem. Tīģeris vairs neatgriezās, bet, nākamajā rītā atkal dodoties ceļā, mūki mirdzošajā sniegā redzēja dzīvnieka milzīgo pēdu nospiedumus un no tālienes dzirdēja rūcienu atbalsis kalnu virsotnēs.

Dažas dienas vēlāk Tensings pēkšņi priecīgi iesau­cās un norādīja uz spraugu starp divām stāvām kalna nogāzēm. Tās bija divas melnas klinšu sienas, kuras miljoniem gadu bija pulējusi erozija un ledus. Mūki ļoti uzmanīgi iegāja kanjonā, jo vajadzēja pārvietoties pa atsevišķiem klintsbluķiem, starp kuriem bija dziļas bedres. Iekams spert kāju, ar nūju bija jāpārliecinās par pamatnes noturību.

Tansings kādā bedrē iemeta akmeni, un tā izrādījās tik dziļa, ka ceļabiedri pat nedzirdēja akmeni atsitamies pret dibenu. Virs galvas starp spīdīgajām klinšu sienām kā zilu lenti tik tikko varēja saskatīt debesis. Piepeši viņi izdzirda šaušalīgus vaidus.

- Par laimi, mēs neticam spokiem un dēmoniem, vai ne? lama noteica.

- Vai tiešām tā ir tikai mana iztēle, kas liek saklausīt šo baiso gaudošanu? jauneklis pajautāja, un viņam no šausmām uzmetās zosāda.

- Varbūt tas ir vējš, kas te skrien gluži kā gaiss caur trompeti.

Ceļabiedri bija nogājuši jau labu gabalu, kad viņus pārsteidza puvušu olu smaka.

- Sērs, skolotājs paskaidroja.

- Es nevaru paelpot, sacīja Dils Bahadūrs un aizse­dza ar rokām degunu.

- Varbūt vajadzētu iedomāties, ka tas ir kāds smaržūdens, Tensings ierosināja.

- No visiem aromātiem pats saldākais ir tikums, jauneklis smaidot citēja.

- Tad iedomājies, ka šis saldais smaržūdens ir tikums, arī lama pasmaidīja.

Eja bija apmēram kilometru gara, tomēr mūkiem bija nepieciešamas divas stundas, lai to šķērsotu. Dažviet tā bija tik šaura, ka viņiem, retinātā gaisa nogurdinātiem, nācās izlocīties starp klintīm, tomēr abi mūki nevilci­nājās, jo svētceļnieks bija skaidri norādījis, ka tālāk būs izeja. Viņi redzēja klintīs izkaltus dobumus, kur baloja galvaskausi, un kaudzēm lielu kaulu, kas reiz šķita pie­derējuši cilvēciskām būtnēm.

- Tā droši vien ir sniega cilvēku kapsēta, Dils Baha­dūrs noteica.

Mitra un silta gaisa vēsma vēstīja, ka kanjona izeja ir klāt. Tensings izgāja pirmais, un viņam pa pēdām sekoja māceklis. Ainava, ko Dils Bahadūrs ieraudzīja, līdzinājās skatam no citas planētas. Ja ķermenis nebūtu tik noguris un kuņģi nekairinātu sēra smaka, viņš droši vien domātu, ka devies astrālā ceļojumā.

- Te nu tā ir Sniega cilvēku ieleja, lama sacīja.

Ceļinieku acīm pavērās vulkānisks kalns. Te bija daži zaļi pelēku augu pudurīši un biezi krūmi, visur auga lielas dažādas formas un krāsas sēnes. Apkārt bija redzami strautiņi un peļķes ar burbuļojošu ūdeni un dīvaini klinšu veidojumi, no zemes pacēlās augsti baltu dūmu stabi. Gaisā virmoja viegla migliņa, kas tālāko priekšmetu kontūras padarīja neskaidras un piešķīra ielejai sapnī redzētas ainavas veidolu. Ciemiņi jutās, it kā būtu nonākuši ārpus realitātes un nokļuvuši citā dimensijā. Pēc tik daudzām stindzinošā salā pavadītām dienām kalnos šie siltie tvaiki jutekļiem bija īsta dāvana, pat par spīti nelabajai smakai, kas aizvien vējoja gaisā, lai arī jau vājāka nekā kanjonā.

-Agrāk daži pēc fiziskām un garīgām īpašībām rū­pīgi izraudzīti lamas šo ceļojumu veica reizi divdesmit gados, lai ievāktu ārstniecības augus, kas nevienā citā vietā nav atrodami, Tensings paskaidroja.

Viņš pastāstīja, ka 1950. gadā ķīnieši okupēja Tibetu, izpostīja vairāk nekā sešus tūkstošus klosteru un pa­dzina mūkus. Lielākā daļa lamu devās trimdā uz citām valstīm, piemēram, Indiju un Nepālu, paņemot sev līdzi arī Būdas mācību. Ķīniešu iebrucēju plāns izgāzās, un tā vietā, lai iznīdētu budismu, viņi panāca gluži pretējo šī reliģija izplatījās pa visu pasauli. Tomēr zudībā gāja daudzas zināšanas par medicīnu un lamu garīgajiem rituāliem.

-Augus izžāvē, samaļ un samaisa ar citām sastāv­daļām. Viens grams šā pulvera var būt daudz vērtīgāks nekā visas pasaules zelts, Dil Bahadūr, skolotājs teica.

- Mēs nevaram aiznest no šejienes daudz augu. Cik žēl, ka neesam paņēmuši līdzi kādu jaku, jaunietis nopūtās.

- Iespējams, ka neviens jaks no laba prāta nelēktu pāri bezdibenim, balansējot tikai uz nūjas, Dil Bahadūr.

Ņemsim līdzi tik, cik varēsim.

Mūki devās tālāk noslēpumainajā ielejā un pēc ne­ilga laika pamanīja skeletiem līdzīgus veidojumus. Lama pastāstīja māceklim, ka tās ir pārakmeņojušās paliekas no dzīvniekiem, kas šeit mituši pirms lielajiem plūdiem. Tensings nometās četrrāpus un kaut ko meklēja, līdz parādīja tumšu akmeni ar sarkaniem lāsumiem.

- Šis, Dil Bahadūr, ir pūķa izkārnījums. Tam piemīt maģiskas spējas.

- Man nevajadzētu ticēt visam, ko es dzirdu, vai ne, skolotāj? māceklis pavaicāja.

- Nē, bet šoreiz gan tu varētu man ticēt, lama sa­cīja, pasniedzot jauneklim savu atradumu.

Princis vilcinājās. Viņu nevaldzināja doma tam pie­skarties.

- Tas ir pārakmeņojies, Tensings smējās. Tas pāris minūtēs var sadziedēt lauztus kaulus. Gabaliņš šīs vielas, samalts un izšķīdināts rīsa degvīnā, var aizvest tevi uz jebkuru zvaigzni, kas spīd pie debesu juma.

Tensinga atrastajam gabaliņam bija caurums. Lama izvēra aukliņu un atradumu pakāra Dilam Bahadūram kaklā.

- Tas ir kā bruņas un var atvairīt dažādus metālus.

»

Bultas, naži un citi tamlīdzīgi ieroči nevarēs tevi ievai­not.

- Bet, lai mani nogalinātu, iespējams, pietiek ar iekaisušu zobu, klupienu uz ledus vai akmens sitienu pa galvu… jauneklis iesmējās.

- Mēs visi reiz mirsim, tā ir vienīgā droši zināmā lieta, Dil Bahadūr.

Lama un māceklis iekārtojās netālu no kāda geizera un biezā tvaika staba aizsegā gatavojās ērti pavadīt nakti. No tuvējā karstā avota pasmeltā ūdenī viņi uzvārīja tēju. Ūdens avotā bija verdošs, un, viršanai noplokot, ieguva gaišu lavandas krāsu. No avota iztecēja strautiņš, kura krastos auga treknas violetas puķes.

Lama gulēja reti. Viņš apsēdās lotosa pozā, pievēra acis, atpūtās un atjaunoja enerģijas krājumus. Viņš spēja būt pilnīgi nekustīgs, ar prātu kontrolēt elpošanu, asinsspiedienu, sirdspukstus, miesas temperatūru un sagatavot ķermeni "ziemas guļai". Lama ne tikai viegli atslēdzās no ārpasaules, bet briesmu gadījumā spēja acumirklī pielēkt kājās pilnīgi gatavs aizsardzībai. Dils Bahadūrs vairākus gadus mēģināja atdarināt skolotāju, tomēr tā arī nespēja. Noguruma pieveikts, viņš aizmiga, tikko nolicis galvu uz zemes.

Princi pamodināja šausminoši rūcieni. Atvēris acis, viņš ieraudzīja sev apkārt dīvainas būtnes un, baiļu pārņemts, kā atspere pielēca kājās, pietupās un salieca rokas uzbrukuma pozīcijā. Skolotāja mierīgā balss apstā­dināja princi tieši tajā mirklī, kad viņš jau gatavojās sist.

- Mierīgi! Tie ir sniega cilvēki. Gluži tāpat kā tīģe­rim, novēli viņiem labvēlību un līdzjūtību, lama nomurmināja.

Viņi atradās pretīgu, apmēram pusotra metra garu būtņu ielenkumā. Sniega cilvēki viscaur bija klāti ar bal­tām, saķepušām un netīrām spalvām, viņiem bija garas rokas, īsas un līkas kājas ar milzīgām pērtiķa pēdām. Dils Bahadūrs nojauta, ka šo kāju atstātās pēdas tad arī bija radījušas leģendu. Tomēr kam gan piederēja lielie kauli un gigantiskie galvaskausi, ko viņi bija redzējuši tunelī?

Būtņu mazais augums nekādi nemazināja viņu drau­dīgo izskatu. Saviebtās un spalvainās sejas izskatījās gandrīz vai cilvēciskas, tomēr to izteiksme bija zvēriska. Sniega cilvēku acis bija mazas un sarkanīgas, ausis smailas kā suņiem un zobi asi un gari. Starp rūcieniem pazibēja koši violeta mēle ar šķeltu galu gluži kā rep­tiļiem. Radījumu krūtis sedza ar sakaltušām asinīm nošķiestas ādas bruņas, kas bija sasietas uz pleciem un ap vidukli. Viņi draudīgi kratīja rungas un akmens gabalus ar asām šķautnēm, tomēr, par spīti ieročiem un lielajam skaitam, turējās piesardzīgā attālumā. Sāka aust diena, un vārajā rīta gaismā aina, biezā miglā tīta, šķita kā murgs.

Tensings lēnām piecēlās kājās, lai neizraisītu uzbru­cēju pēkšņu reakciju. Salīdzinājumā ar milzīgo lamu sniega cilvēki izskatījās vēl mazāki un kupraināki. Skolotāja aura nebija mainījusies, tā joprojām bija balta un zeltīta, liecinot par pilnīgu mieru, kamēr lielākai daļai radījumu tā bija nespodra, šaudīga un zemes krāsā, kas liecināja par slimību un bailēm.

Princis nojauta, kāpēc radījumi nebija uzbrukuši uzreiz izskatījās, ka viņi kādu gaida. Pēc brīža varēja redzēt tuvojamies kādu daudz garāku būtni, lai gan aiz vecuma tā bija sametusies līkumā. Arī šī būtne bija sniega cilvēks, tomēr pusauguma tiesu garāka par pārējiem. Ja tā spētu izslieties, tad būtu Tansinga augumā, tomēr lielais vecums un kupris deformēja radījuma muguru un spieda pārvietoties, turot rumpi paralēli zemei. Atšķirībā no citiem sniega cilvēkiem, ko klāja tikai viņu garās spalvas un bruņas, šo būtni greznoja arī zobu un kaulu kaklarotas, nobružāta tīģerāda, un rokā tā turēja līku koka spieķi.

Būtni nevarēja saukt par sievieti, lai gan tā bija sie­viešu dzimuma. Tāpat to nevarēja uzskatīt par cilvēku, kaut viņa nebija arī dzīvnieks. Viņas spalva bija reta un vairākās vietās izkritusi pavisam, atsedzot kraupainu un apsārtušu, žurkas astei līdzīgu ādu. Viņa viscaur bija klāta ar tauku, sakaltušu asiņu, dubļu un citu netīrumu kārtu un izplatīja neciešamu smaku. Būtnes nagi bija melni un gari un daži vēl atlikušie zobi mutē kustējās pie katra elpas vilciena. No deguna viņai tecēja zaļi puņķi. Starp īsas spalvas kušķiem mirdzēja aizķepušās acis. Būtnei tuvojoties, sniega cilvēki ar cieņu deva tai ceļu. Bija skaidri redzams, kurš šeit valda, radījums droši vien bija cilts karaliene vai burve.

Pārsteigtais Dils Bahadūrs redzēja, ka viņa skolotājs nabaga būtnes priekšā nometas ceļos, sejas augstumā saliek rokas un izrunā Aizliegtās karaļvalsts parasto sveicienu: "Esiet laimīgi!"

- Tampo kachi, viņš sacīja.

- Grrijmpra, viņa norūca, apšļācot skolotāju ar siekalām.

Uz ceļiem nometies, Tensings bija tikpat garš kā salīkusi večiņa un varēja ieskatīties viņai acīs. Dils Bahadūrs darīja to pašu, ko skolotājs, par spīti tam, ka šādā pozā viņi nevarēja aizsargāties no sniega cilvēkiem, kuri joprojām tepat līdzās vicināja savas vāles. Ar acu kaktiņiem lūkojoties apkārt, princis secināja, ka tuvumā ir kādi desmit divpadsmit sniega cilvēki, un kā lai zina, cik to bija mazliet nostāk.

Cilts vadone izdvesa dažus spalgus rūcienus, kas atgādināja valodu. Dilam Bahadūram radās iespaids, ka viņš šīs skaņas dzirdējis jau iepriekš, tomēr jaunietis īsti neatjauta, kur. Par spīti tam, ka vārdi viņam šķita zināmi, princis nevienu no tiem nesaprata. Nekavējoties arī visi sniega cilvēki nometās ceļos un sāka dauzīt pieri pret zemi, tomēr ieročus no rokām neizlaida, nevarē­dami izšķirties starp ceremoniālo sveicienu un vēlmi piebeigt ciemiņus ar rungām.

Vecā sniega sieva nomierināja pārējos un atkārtoja rūcienu, kas izklausījās pēc grrijmpra. Ciemiņi nojauta, ka tas droši vien ir viņas vārds. Tensings ļoti uzmanīgi klausījās, un Dils Bahadūrs telepātiski mēģināja uztvert apkārtējo radījumu domas, tomēr viņu prātos varēja nojaust tikai nesaprotamu jucekli. Tad jauneklis pievērsa uzmanību tam, ko mēģināja pateikt ragana, kura, bez šau­bām, bija daudz attīstītāka nekā pārējie. Viņas smadze­nēs veidojās vairāki tēli. Viņš redzēja spalvainus, baltiem trušiem līdzīgus dzīvnieciņus, kas konvulsīvi raustījās un pēc tam palika nekustīgi guļam. Redzēja līķus un skeletus; redzēja vairākus sniega cilvēkus, kas grūda citus verdo­šos krāteros; redzēja asinis, nāvi, brutalitāti un šausmas.

- Uzmanieties, skolotāj, viņi ir ļoti mežonīgi, jau­nietis nomurmināja.

- Iespējams, ka viņi ir daudz vairāk nobijušies nekā mēs, Dil Bahadūr, lama atbildēja.

Grrijmpra pamāja pārējiem sniega cilvēkiem, un tie beidzot nolaida rungas, bet virsaite pagājās uz priek­šu, ar žestiem saucot princi un lamu sev līdzi. Sniega cilvēku ielenkti, viņi sekoja sievietei starp augstiem tvaika stabiem un termālajiem ūdeņiem, līdz nonāca pie dabiskas izcelsmes caurumiem, kas bija redzami vulkā­niskajos iežos. Pa ceļam viņi manīja vēl citus sniega cil­vēkus, kuri sēdēja vai gulēja zemē un nemaz nemēģināja viesiem tuvoties.

Pēc kāda ļoti sena vulkāniskā izvirduma izplūdusī karstā lava, sadūrusies ar sniegu un ledu, bija sastin­gusi, tomēr dziļākajos slāņos tā vēl ilgi saglabājās šķidra. Vēlāk izveidojās pazemes alas un tuneļi, kur sniega cil­vēki bija ierīkojuši savus mitekļus. Dažās vietās lavas garoza bija salūzusi, un pa caurumiem ieplūda gaisma. Lielākā daļa alu bija tik zemas un šauras, ka Tensings tur nevarēja ieiet, tomēr it visur valdīja patīkama tem­peratūra, jo lavas siltums joprojām saglabājās sienās un ūdenī, kas pa geizeriem šļācās no pazemes. Tādējādi sniega cilvēki varēja izdzīvot skarbajā klimatā, jo citādi viņi nespētu pārlaist ziemu.

Alās nebija sastopami nekādi priekšmeti, tikai smirdī­gas ādas, pie kurām vietumis vēl bija pielipuši sakaltuši gaļas gabaliņi. Dils Bahadūrs ar šausmām saprata, ka dažas no tām bija pašu sniega cilvēku ādas, droši vien nodīrātas līķiem. Pārējās bija piederējušas čegno, pārējā pasaulē nezināmiem dzīvniekiem, kurus sniega cilvēki turēja no akmens bluķiem un sniega saslietos laidaros. Cegno bija mazāki nekā jaki, kā auniem izliektiem ragiem. Sniega cilvēki izmantoja dzīvnieku gaļu, taukus, ādas un arī izžuvušus izkārnījumus, ko lietoja kā kurināmo. Bez šiem dižciltīgajiem dzīvniekiem, kas ēda ļoti maz un spēja iztu­rēt vislielāko aukstumu, sniega cilvēki nespētu izdzīvot.

- Mēs šeit pāris dienu paliksim, Dil Bahadūr. Jāmē­ģina iemācīties sniega cilvēku valoda, lama sacīja.

- Kāpēc, skolotāj? Mums taču nekad vairs nebūs iespējas to izmantot.

- Iespējams, ka man tiešām ne, bet tev varbūt gan, Tensings atbildēja.

Pamazām vien viņi iemācījās saprast visas sniega cilvēku izrunātās skaņas. Izmantojot apgūtos vārdus un lasot Grrijmpras domas, Tensings un Dils Bahadūrs apjauta šo radījumu traģēdiju: dzima aizvien mazāk bērnu, un izdzīvoja tikai daži. Pieaugušo liktenis nebija daudz labāks. Katra paaudze bija augumā mazāka un vārgāka par iepriekšējo, dzīves ilgums aizvien saruka, un tikai nedaudzām būtnēm pietika spēka veikt nepie­ciešamos darbus: rūpēties par čengo, vākt augus un medīt. Tas bija dievu vai kalnu dēmonu sods, apgalvoja Grrijmpra. Viņa pastāstīja, ka sniega cilvēki mēģinājuši tiem pielabināties ar upuriem, tomēr vairāku radību nāve, saraustot tās gabalos vai iemetot verdošos geizeros, šo lāstu nebija spējusi novērst.

Grrijmpra bija daudz pieredzējusi. Viņas autoritāte balstījās uz virsaites atmiņu un pieredzi, kāda nepiemita nevienam citam. Cilts viņai piedēvēja pārdabiskas spē­jas, un nu jau divas paaudzes cerēja, ka viņa sapratī­sies ar dieviem, tomēr raganas maģija nespēja atcelt burvestību un glābt cilti no drīzas iznīcības. Grrijmpra apliecināja, ka vairākas reizes bija saukusi dievus, un nu beidzot viņi tiešām bija atnākuši: tiklīdz burve ieraudzī­jusi Tensingu un Dilu Bahadūru, tā zinājusi, ka tie ir viņi. Tāpēc sniega cilvēki viesiem nebija uzbrukuši.

Kad šīs būtnes sapratīs, ka mēs neesam dievi, bet gan parasti cilvēki, manuprāt, viņi nejutīsies diez ko apmierināti, princis secināja.

-Varbūt… Tomēr salīdzinājumā ar viņiem un par spīti daudzajām vājībām, mēs tiešām esam pusdievi, lama smaidot noteica.

Grrijmpra atcerējās laiku, kad sniega cilvēki bija gari, lieli un klāti ar tik biezu kažoku, ka varēja izdzīvot planētas augstākajā un saltākajā vietā. Kauli, ko ciemiņi bija redzējuši kanjonā, piederēja sniega cilvēku milzu senčiem. Cilts tos glabāja aiz cieņas, kaut arī, izņemot burvi, senčus neviens vairs neatcerējās. Grrijmpra bija maza meitene, kad cilts atklāja silto ūdeņu ieleju, kur temperatūra bija siltāka un izdzīvošana vieglāka, jo te bija sastopami augi un, izņemot čegno, vēl daži dzīv­nieki, ko medīt, piemēram, peles un kazas.

Burve atcerējās, ka jau reiz ir redzējusi Tensingam un Dilam Bahadūram līdzīgus dievus, kuri bija ieradu­šies ielejā meklēt augus. Apmaiņā pret tiem viņi sniedza vērtīgas zināšanas, kas uzlaboja sniega cilvēku dzīves apstākļus. Dievi viņiem iemācīja pieradināt čegno un cept gaļu, kaut arī tagad nevienam vairs nebija spēka darboties ar akmeņiem, lai aizkurtu uguni. Viņi aprija jēlu to, ko vēl spēja nomedīt, un, ja izsalkums bija ļoti liels, nogalināja čegno vai apēda citu sniega cilvēku līķus. Lamas bija viņiem iemācījuši citam citu atšķirt pēc vārda. Grrijmpra sniega cilvēku valodā nozīmēja "vieda sieva".

Jau ilgu laiku neviens no dieviem nebija rādījies ielejā, domās vēstīja Grrijmpra. Tensings rēķināja, ka apmēram pusgadsimtu, kopš Ķīna bija okupējusi Tibetu, neviena ekspedīcija nav devusies uz ieleju ārstniecības augu meklējumos. Sniega cilvēku mūžs nebija ilgs, un, izņemot veco zintnieci, neviens no tiem nebija redzējis cilvēciskas būtnes, tomēr ļaužu atmiņās vēl bija dzīva leģenda par gudrajiem lamām.

Tesings apsēdās kādā alā, kas bija lielāka nekā pārē­jās, vienīgajā, kurā viņš četrrāpus varēja ielīst un kura, šķiet, kalpoja kā sapulču vieta. Dils Bahadūrs un Grrijmpra apsēdās viņam līdzās, un viens pēc otra iera­dās arī sniega cilvēki, no kuriem daži bija tik vārgi, ka gandrīz vai nevarēja pavilkt kājas. Tie, kas abus ceļinie­kus bija sagaidījuši, vicinot akmeņus un rungas, bija šīs līkkājainās cilts cīnītāji, un arī šoreiz viņi palika sardzē ārpus alas, neizlaižot no rokām ieročus.

Sniega cilvēki nāca cits pēc cita, kopumā apmēram divdesmit, ja neskaita duci cīnītāju. Gandrīz visi bija sieviešu dzimuma, un, spriežot pēc kažoka un zobiem, diezgan jauni, tomēr jau ļoti slimi. Tensings ar lielu cieņu un piesardzību pārbaudīja katru. Piecām līdzi bija arī bērni vienīgie, kas bija izdzīvojuši. Mazuļiem nepiemita pieaugušo briesmīgais izskats, viņi bija līdzīgi baltiem pērtiķēniem. Bērneļi bija nīkulīgi, nevarēja noturēt ne galvu, ne locekļus, acis visu laiku turēja aiz­vērtas un tikko elpoja.

Aizkustinātais Dils Bahadūrs redzēja, ka šīs baismī­gās būtnes mīlēja savus mazuļus gluži tāpat kā jebkura māte. Viņas tos maigi turēja rokās, apostīja un laizīja, lika pie krūts un kliedza aiz dusmām, kad mazuļi vairs nereaģēja.

-Tas ir ļoti skumji, skolotāj. Viņi mirst, jauneklis secināja.

- Dzīve ir pilna ar ciešanām. Mūsu uzdevums ir tās atvieglot, Dil Bahadūr, Tensings atbildēja.

Alā bija maz gaismas un dvakoja tik briesmīgi, ka lama aicināja visus iziet svaigā gaisā. Tur arī sanāca kopā visa cilts. Grrijmpra ap slimajiem bērniem veica dažus dejas soļus, liekot ieskanēties savām kaula un zobu kaklarotām, un pāris reižu šausminoši iekliedzās. Kliedzieniem pievienojās sniega cilvēku gaidu koris.

Nepievēršot uzmanību vispārējām žēlabām, Tensings noliecās pār bērniem. Dils Bahadūrs redzēja, ka mainās skolotāja sejas izteiksme, kā tas parasti notika reizēs, kad viņš atmodināja savas dziednieka spējas. Citu pēc cita lama pacēla zīdaiņus, kas ērti ietilpa viņa delnā, un uzmanīgi apskatīja tos. Pēc tam viņš ar draudzīgu un nomierinošu žestu piegāja kādai no mātēm un izpētīja viņas piena pilītes.

- Kas bērniem kaiš? princis jautāja.

- Iespējams, viņi mirst aiz bada, Tensings atbil­dēja.

- Aiz bada? Vai tad mātes viņus nebaro?

Tensings paskaidroja, ka sniega cilvēku piens ir dzel­tenīgs un caurspīdīgs šķidrums. Viņš tūdaļ pat sasauca cīnītājus, kas tiepās tuvoties, līdz Grrijmpra viņiem rūcot pavēlēja to darīt, un lama apskatīja arī viņus, īpašu uzmanību pievēršot violetajai mēlei. Vienīgā būtne, kuras mēle nebija šādā krāsā, izrādījās vecā Grrijmpra. Viņas mute bija smirdošs un tumšs caurums, kurā nebija patīkami ielūkoties, tomēr Tensings nemē­dza atkāpties šķēršļu priekšā.

- Visi sniega cilvēki ir novārguši, vienīgi Grrijmpra ne. Viņai ir tikai lielam vecumam raksturīgie simptomi. Domājams, ka viņai ir apmēram simts gadu, lama secināja.

- Kas ielejā ir mainījies, un kāpēc viņiem trūkst pār­tikas? māceklis jautāja.

- Iespējams, ka pārtikas nemaz netrūkst, bet sniega cilvēki ir slimi un nespēj pārstrādāt to, ko uzņem. Mazuļi ir atkarīgi no mātes piena, kas viņus nevar pabarot, jo ir kā ūdens, un tāpēc viņi mirst jau dažu nedēļu vai mēnešu vecumā. Pieaugušajiem ir vairāk uzturvielu, jo viņi ēd gaļu un augus, tomēr kaut kas viņus ir novārdzinājis.

- Un tāpēc viņi kļūst aizvien īsāki un mirst ļoti jauni, Dils Bahadūrs piebilda.

- Iespējams.

Dils Bahadūrs izbolīja acis reizumis skolotāja neno­teiktība viņu noveda līdz baltkvēlei.

- Šī problēma ir radusies divu pēdējo paaudžu laikā, jo Grrijmpra vēl atceras, ka sniega cilvēki ir bijuši tik­pat gari kā viņa. Ja tā turpināsies, dažu gadu laikā viņi izzudīs pavisam, jauneklis sacīja.

- Iespējams, lama jau simto reizi noteica, jo viņš domāja par citām lietām, un tad piebilda, ka Grrijmpra minējusi laiku, kad sniega cilvēki pārvākušies uz ieleju. Tas nozīmēja, ka šeit bija kas nelāgs kas tāds, kas cilti iznīcināja.

- Noteikti tā arī ir!… Skolotāj, vai jūs varat viņus izglābt?

- Iespējams…

Mūks pievēra plakstus un klusībā pāris minūtes skai­tīja lūgšanas, lūdzot iedvesmu, lai atrisinātu šo problē­mu, un pazemību, lai saprastu, ka rezultāts nav atkarīgs no viņa paša. Viņš varēja darīt labāko, ko spēja, tomēr lama nevaldīja pār dzīvību un nāvi.

Pabeidzis īso meditāciju, Tensings nomazgāja rokas un uzreiz devās pie viena no aplokiem, sameklēja kādu čegno mātīti un izslauca to. Viņš piepildīja tasi ar siltu un putainu pienu un aiznesa to mazuļiem. Lama samit­rināja drānas gabaliņu pienā un ielika to viena zīdainīša mutē. Sākumā radībiņa nereaģēja, tomēr pēc brīža piena smarža viņu atdzīvināja, viņš pavēra lūpas un sāka vārgi zīst lupatiņu. Lama ar žestiem parādīja, lai mātes dara tāpat kā viņš.

Iemācīt sniega cilvēkiem slaukt čegno un pilināt pienu zīdaiņu mutītē bija ilgs un apnicīgs darbs. Sniega cilvēku spējas domāt bija vājas, tāpēc viņi mācījās, daudzkārt atkārtojot. Skolotājs un māceklis šai nodar­bei veltīja visu dienu un savu pūliņu rezultātus redzēja jau tajā pašā vakarā, kad trīs mazuļi pirmoreiz ieraudā­jās. Nākamajā dienā jau visi zīdaiņi raudot lūdza pienu un drīz vien varēja arī atvērt acis un kustēties.

Dils Bahadūrs jutās tik apmierināts, it kā tā būtu bijusi viņa ideja, tomēr Tensings pat nedomāja atpūs­ties. Bija nepieciešams atrast izskaidrojumu. Viņš izpē­tīja ikvienu kumosu, ko sniega cilvēki bāza mutē, tomēr nespēja atrast saslimšanas iemeslu līdz pat brīdim, kad viņš pats un māceklis sāka just sāpes vēderā un vemt žulti. Viņi bija ēduši tikai tsampu, savu ierasto miežu miltu, tauku un karsta ūdens maltīti. Viņi bija veģe­tārieši, tādēļ pat nenogaršoja sniega cilvēku piedāvāto čegno gaļu.

- Ko vēl mēs esam apēduši, Dil Bahadūr? skolotājs jautāja, gatavojot gremošanu veicinošu tēju.

- Neko, skolotāj, jauneklis, bāls kā nāve, atbildēja.

- Kaut ko tomēr esam gan, Tensings uzstāja.

-Mēs ēdām tikai tsampu, neko citu… jauneklis

murmināja.

Tensings pasniedza viņam tējas tasīti, un Dils Baha­dūrs, no sāpēm saliecies, pielika to pie lūpām. Viņš nepaspēja norīt šķidrumu un izspļāva malku sniegā.

- Ūdens, skolotāj! Karstais ūdens!

Tsampai viņi ūdeni vai izkausētu sniegu parasti vārīja, tomēr ielejā bija izmantojuši no pazemes karsto avotu ūdeni.

- Tieši ar to arī sniega cilvēki saindējas, skolotāj, princis uzstāja.

Viņš bija redzējis, kā sniega cilvēki izmanto karstā avota lavandas krāsas ūdeni, lai pagatavotu sēņu zupu, dažādus augus un violetās puķes, kas bija viņu uztura pamats. Grrijmpra gadu gaitā bija zaudējusi apetīti un nu vairs divas vai trīs reizes nedēļā ēda tikai jēlu gaļu un, lai remdētu slāpes, laiku pa laikam iebāza mutē sauju sniega. Šo pašu termālo ūdeni, kas droši vien saturēja toksiskus minerālus, mūks un viņa skolnieks bija izmantojuši, lai pagatavotu tēju. Vēlāk viņi vairs nelietoja avota ūdeni, un mokošais nelabums mitējās. Lai pārliecinātos, ka tiešām ir atrasts problēmas cēlo­nis, nākamajā dienā Dils Bahadūrs no aizdomīgā ūdens pagatavoja tēju un to izdzēra. Drīz vien viņš vēma, tomēr bija priecīgs, ka teorija izrādījusies pareiza.

Lama un māceklis ļoti pacietīgi izskaidroja Grrijmprai, ka siltā avota lavandas krāsas ūdens ir pilnīgi aizliegts, tāpat kā violetās puķes, kas auga strautiņa krastos. Silto ūdeni var izmantot, lai mazgātos, bet nekādā gadījumā, lai pagatavotu ēdienu, viņi teica. Abi ceļinie­ki nemaz nepūlējās izskaidrot, ka ūdens satur kaitīgus minerālus, jo vecā sieviete to nemaz nebūtu sapratusi; pietika ar to, ka sniega cilvēki paklausa viņas pavēlēm. Grrijmpra atviegloja viņu darbu. Viņa sapulcēja savus ciltsbrāļus un pasludināja jaunu likumu: tas, kurš dzers karstā strauta ūdeni, tiks tajā arī iemests, vai skaidrs? Visiem bija skaidrs.

Cilts palīdzēja Tensingam un Dilam Bahadūram savākt ārstniecības augus. Nedēļas laikā, ko viņi pava­dīja Sniega cilvēku ielejā, ceļotāji pārliecinājās, ka mazuļi ar katru dienu jūtas aizvien labāk, pieaugušie atgūst spēkus un viņu mēle zaudē violeto krāsu.

Kad pienāca laiks atvadīties, Grrijmpra pati viņus pavadīja. Kad viņi tuvojās kanjonam, viņa pamāja un aicināja ceļabiedrus pretējā virzienā, jo vecā sieviete šiem dieviem vēlējās atklāt savu noslēpumu. Lama un princis vairāk nekā stundu sekoja Grrijmprai pa šauru taciņu starp tvaika stabiem un karsta ūdens ezeriņiem, līdz primitīvais sniega cilvēku ciemats bija palicis aiz muguras.

Virsaite bija viņus aizvedusi līdz pašai kalna nogāzei, norādīja uz kādu alu un sacīja, ka reizi pa reizei sniega cilvēki turp dodas pārtikas meklējumos. Tensings sapra­ta, ko viņiem saka vecā sieviete: tas bija dabiski izvei­dojies tunelis, kas krietni saīsināja ceļu. Noslēpumainā ieleja atradās daudz tuvāk civilizācijai, nekā kāds to bija nojautis. Svētceļnieks Tesingam bija norādījis vienīgo lamām zināmo ceļu, kas bija daudz garāks un šķēršļaināks, kaut gan pastāvēja arī šis, slepenais ceļš. Pēc atra­šanās vietas Tensings saprata, ka tunelis šķērso kalna iekšieni un iznāk virszemē netālu no Centhandzonga klostera.

Grrijmpra atvadījās, vienīgajā sev zināmajā veidā izrādot jūtas: viņa laizīja lamas un viņa skolnieka rokas, līdz tās kļuva mitras no siekalām un puņķiem.

Tiklīdz briesmīgā burve bija aizgriezusies, Dils Baha­dūrs un Tensings metās sniegā, lai kaut cik notīrītos. Skolotājs smējās, bet māceklis tik tikko spēja apvaldīt pretīgumu.

- Vienīgais mierinājums, ka mēs vairs nekad nesatiksim šo labo sievieti, jaunietis sacīja.

- Nekad ir ilgs laiks, Dil Bahadūr. Varbūt, ka dzīve mums gatavo kādu pārsteigumu, lama atbildēja un uzmanīgi iegāja šaurajā tunelī.