Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

14 Bandītu ala

Aleksandram un viņa jaunajiem draugiem nebija grūti nokļūt līdz Skorpiona sektas kaujinieku alas apkaimei, jo Nadja bija norādījusi virzienu, un Boroba parūpējās par visu pārējo. Dzīvnieciņš sēdēja Aleksandram ple­cos, aptinis asti puisim ap kaklu un ar roķelēm ieķēries matos. Viņam gan nepatika kāpt augšā kalnos un vēl jo mazāk kāpt lejup. Ik pa brīdim Aleksandrs dzīvnie­ciņu iepļaukāja, lai kaut cik atbrīvotos, Borobas aste puisim žņaudza kaklu un rociņas izmisīgi rāva matus kušķiem vien.

Kad viņi bija noskaidrojuši alas atrašanās vietu, ceļabiedri tai tuvojās ļoti uzmanīgi, aizsegam izmantojot krūmus un zemes izciļņus. Apkārtnē viss bija mierīgi, varēja dzirdēt starp klintīm gaudojošo vēju, un reizi pa reizei iekliedzās kāds putns. Šajā klusumā draugu soļi un pat elpa šķita dimdoši skaļi. Tensings izvēlējās četrus akmeņus un iebāza tos tunikas krokās pie jostas­vietas; pēc tam viņš telepātiski pavēlēja Borobam doties izlūkos. Aleksandrs atviegloti uzelpoja, kad pērtiķītis beidzot no viņa atlaidās.

Boroba skriešus metās alas virzienā un atgriezās pēc desmit minūtēm. Lai arī viņš nevarēja pastāstīt par redzēto, Tensings viņa prātā redzēja neskaidrus dažu cilvēku atveidus un saprata, ka ala nav pamesta, kā viņi bija baidījušies. Gūsteknes acīmredzot joprojām atra­dās turpat, viņas uzraudzīja daži zilie kaujinieki, bet lielākā daļa vīru bija devusies prom. Tas gan atviegloja tūdaļ veicamo darbu, tomēr Tensings nosprieda, ka tā nav laba ziņa, jo pārējie bandīti noteikti ir Tunkhalā. Lamam nebija nekādu šaubu, ka Skorpiona sektas gal­venais uzdevums, kā jau minēja amerikāņu zēns, nebija vis sagūstīt pusduci meiteņu, bet gan nozagt Zelta pūķi.

Viņi nokāpa līdz vietai, kur, atspiedies pret šauteni, sēdēja viens no bandītiem. Saule spīdēja viņam tieši sejā, tāpēc no šāda attāluma Dils Bahadūrs viegli varētu trāpīt, tomēr, lai šautu ar loku, princim vajadzēja pie­celties kājās. Tensings deva viņam zīmi turēties tuvāk zemei un izņēma no tunikas vienu akmeni. Viņš domās lūdza piedošanu par uzbrukumu un pēc tam ar visu savas varenās rokas spēku svieda akmeni. Aleksandram šķita, ka lama pat nebija nomērķējis, tāpēc puisis bija pārsteigts, kad sargs nokrita, pat neievaidējies, jo ak­mens viņam bija trāpījis tieši starp acīm. Tensings ar zīmēm lika sev sekot.

Kaut arī Aleksandrs nekad neko līdzīgu nebija turē­jis rokās un pat nezināja, vai šautene ir pielādēta, viņš paņēma sarga ieroci. Šaujamā svars viņam deva pārliecī­bu un atmodināja līdz šim svešu niknumu. Puisis sajuta milzīgu spēku, vienā mirklī izzuda visas šaubas un viņš bija gatavs cīnīties kā zvērs.

Trīs vīri reizē iegāja alā. Tensings un Dils Bahadūrs izgrūda šausminošu kliedzienu, un Aleksandrs viņus atdarināja, nedomājot par to, ko dara. Parasti puisis bija diezgan kautrīgs un vēl nekad tā nebija kliedzis. Kliedzienos saplūda viss viņa niknums, bailes un spēks, tie atbrīvoja adrenalīnu puiša vēnās un lika viņam jus­ties neuzvaramam kā jaguāram.

Alas iekšienē atradās vēl četri bandīti, sievišķis ar rētu un pašā dziļumā arī gūsteknes ar sasietām potītēm. Traki rēcošo uzbrucēju trio zilos kaujiniekus pārsteidza nesagatavotus, un viņi brīdi vilcinājās, līdz ķērās pie kinžaliem, tomēr ar to pietika, lai pirmā Dila Bahadūra raidītā bulta jau trāpītu mērķī kāda bandīta labajā rokā.

Bulta kaujinieku neaizkavēja. Aiz sāpēm kaukdams, viņš meta dunci ar kreiso roku un tūdaļ pat izvilka vēl vienu aiz jostas aizbāztu duramo. Kinžals svilpdams lidoja tieši prinča sirds virzienā. Dils Bahadūrs neizvai­rījās no tā. Duncis nepieskaroties izlidoja viņam caur padusi, tikmēr princis pacēla roku, lai izšautu otru bultu, turklāt darīja to ļoti mierīgi, pārliecināts, ka viņu sargā maģiskais pūķa ekskrements.

Toties Tensings izvairījās no lidojošajiem dunčiem ar neticamu veiklību. Visu mūžu trenējies tao-šu māk­slā, viņš varēja nojaust ieroča trajektoriju un ātrumu. Lamam pat nebija jādomā, viņa ķermenis kustējās instinktīvi. Ar ātru lēcienu un precīzu spērienu pa žokli viņš vienu no kaujiniekiem padarīja cīņas nespējīgu, un reizē ar atmugurisku rokas sitienu izsita šauteni no rokām citam, kurš tobrīd jau mērķēja. Atbruņotais bandīts uzreiz ķērās pie nažiem.

Aleksandram nebija laika mērķēt. Viņš nospieda gaili, un, atsitoties pret klinšu sienām, gaisā atbalsojās šāviena troksnis. Dils Bahadūrs pagrūda Alekšu un par mata tiesu izglāba viņu no lidojoša dunča. Kad ameri­kāņu puisis redzēja, ka bandīti ķeras pie ieročiem, viņš paķēra savu šauteni aiz vēl siltā stobra un metās uz priekšu, kliegdams no visa spēka. Nedomājot par to, ko dara, viņš ar laidni iesita pa plecu tuvākajam kaujinie­kam. Lai arī sitiens bandītu nenogāza no kājām, tomēr krietni apstulbināja, un arī Tensings paspēja pielikt savu roku. Lamas pirkstu spiediens noteiktā kakla pun­ktā vīru pilnībā paralizēja. No pakauša līdz papēžiem upuris juta ko līdzīgu elektrības triecienam, viņam ļima kājas, un izvalbītām acīm un kaklā iesprūdušu kliedzie­nu bandīts kā maiss novēlās garšļaukus, nespēdams vairs pakustināt ne pirkstiņa.

Dažās minūtēs visi zilie vīri bija uzveikti. Sargs maz­liet bija atguvies no akmens trieciena, tomēr nepaguva aizsniegties līdz dunčiem. Aleksandrs viņam pielika ieroča stobru pie deniņiem un pavēlēja pievienoties pārējiem. Viņš runāja angliski, tomēr puiša tonis bija tik izteiksmīgs, ka vīrs neiedrošinājās nepaklausīt. Aleksandrs uzraudzīja bandītus, turot rokās ieroci, ko pat nemācēja lietot, tomēr centās izskatīties pēc iespējas izlēmīgāks un nežēlīgāks, bet tikmēr Tensings vīrus citu pēc cita sasēja ar virvi.

Dils Bahadūrs ar loku šaušanas gatavībā devās uz alas dibenu, kur atradās meitenes. Kad starp viņiem bija atlikuši vairs tikai kādi desmit metri un bedrīte ar gailošām oglēm, uz kurām stāvēja pāris kastroļu ar ēdie­nu, princi apturēja spalgs kliedziens. Sievišķis ar rētu vienā rokā turēja pātagu un otrā virs gūstekņu galvām kratīja atvērtu grozu.

Vēl viens solis, un es izbēršu skorpionus! uzrau­dze spiedza.

Princis neuzdrošinājās šaut. No attāluma, kādā viņš atradās, sievišķi varētu padarīt nekaitīgu bez mazākās piepūles. Tomēr viņš nespēja novērst nāvējošo kukaiņu uzbrukumu meitenēm. Zilie vīri un droši vien arī šī sie­viete bija imūni pret viņu indi, bet pārējiem draudēja nāves briesmas.

Visi sastinga. Aleksandrs nenovērsa no bandītiem šautenes stobru un paturēja viņus acīs, jo divus no kaujiniekiem Tensings vēl nebija paspējis sasiet un tie gaidīja mazāko iespēju, lai atkal uzbruktu. Lama neuzdrošinājās iejaukties. No vietas, kur viņš atradās, Tensings varēja lietot pret sievieti tikai savas izcilās parapsiholoģiskās spējas. Viņš mēģināja prātā uzburt kādu šausminošu atveidu, jo vispārējais satraukums un attālums starp viņiem neļāva lamam sievišķi nohip­notizēt. Lama saskatīja uzraudzes auru un saprata, ka viņa ir primitīva un cietsirdīga, turklāt arī iebiedēta, jo kaujinieki viņu noteikti ietekmēja ar spēku.

Pauze ilga tikai īsu brīdi, tomēr ar to pietika, lai izjauktu spēku samēru. Vēl mirklis un Aleksandram būtu jāšauj uz vīriem, kuri jau grasījās uzbrukt Tensingam. Piepeši notika kas gluži negaidīts. Viena no meitenēm metās virsū uzraudzei, divas citas pavēlās malā, bet grozs ar skorpioniem tikmēr apmeta slaidu loku un apgāzās alas dziļumā.

Drošsirdīgā meitene bija Pema. Par spīti savam kals­najam, gandrīz ēteriskajam augumam un sasietajām potītēm, viņa ar pašnāvniecisku noteiktību stājās pretī uzraudzei, nepievēršot uzmanību ne pātagas sitieniem, ko veča cirta uz labu laimi, ne skorpionu briesmām. Pema sita sievišķim ar dūrēm, koda un rāva aiz matiem. Taču sievišķis bija spēcīgāks un jau izlaida no rokām pātagu, lai ķertos pie dunča, ko vienmēr nēsāja aizbāztu aiz jostas. Pemas cīņa Dilam Bahadūram deva laiku pamest loku, paķert bundžu ar petroleju, ko kaujinieki izmantoja lampām, izliet to pa grīdu un ar nodeguli no ugunskura pielaist uguni. Tūdaļ pat, apsvilinot skrop­stas, pacēlās biezs liesmu un dūmu aizkars.

Vairoties no uguns, Dils Bahadūrs aizskrēja pie Pemas, kura bija nogāzta uz grīdas. Viņai uz krūtīm sēdēja rētainais sievišķis, bet meitene ar abām rokām centās novērst dunci, kas tuvojās viņas sejai. Naža gals jau skāra Pemas vaigu, kad princis saņēma veču aiz kakla, pavilka atpakaļ un apstulbināja ar precīzu dūres sitienu pa deniņiem.

Pema jau bija piecēlusies kājās un izmisīgi centās apdzēst liesmas, kas laizīja viņa garos svārkus zīds uzliesmoja kā sausi salmi. Princis ar vienu rāvienu at­brīvoja meiteni no svārkiem un pagriezās pret pārējām gūsteknēm, kas, šausmās kliedzot, bija saspiedušās pie sienas. Liekot lietā rētainā sievišķa dunci, Pema pār­grieza savas saites, palīdzēja Dilam Bahadūram atbrīvot biedrenes no uguns aizkara, kur gulēja pārogļojušies skorpioni, un izvest ārā no alas, kas piepildījās ar dūmiem.

Tensings, princis un Aleksandrs izvilka gūstekņus svaigā gaisā un atstāja viņus ar mugurām cieši sasietus pa diviem kopā. Izmantojot iespēju, ka bandīti ir gluži neaizsargāti, Boroba meta viņiem ar smiltīm un rādīja mēli, līdz Aleksandrs pasauca dzīvnieciņu. Pērtiķītis uzlēca viņam plecos, aptina asti ap kaklu un stingri ieķē­rās ausīs. Puisis rezignēti nopūtās. Dils Bahadūrs paņē­ma kāda bandīta apģērbu un pasniedza savu mūka tērpu Pemai, kura bija pa pusei kaila. Tērps gan bija tik liels, ka viņai nācās to divreiz aptīt ap vidukli. Pārvarēdams pretīgumu, princis uzvilka Skorpiona sektas vīra mel­nās un smirdīgās lupatas. Viņš daudz labprātāk būtu palicis tikai savā gurnu apsējā, tomēr saprata, ka saulei norietot kļūs aukstāks, tāpēc apģērbs bija nepieciešams. Pemas drosme un miers viņu bija tik ļoti ietekmējis, ka tunikas zaudējums šķita vien nieks. Dils Bahadūrs nevarēja atraut ne acu no meitenes. Jauniete, kautrī­gi pasmaidot, pateicās un uzvilka raupjo tumši sārto tuniku, kas bija raksturīga šīs zemes mūkiem, nemaz nenojaušot, ka tagad viņai mugurā ir troņprinča drēbes.

Tensings pārtrauca Dila Bahadūra un Pemas izteiks­mīgo saskatīšanos, lai pajautātu, ko īsti meitene alā bija dzirdējusi. Viņa apliecināja to, ko lama jau nojauta: pārē­jā banda plānoja nozagt Zelta pūķi un sagūstīt karali.

Pirmo plāna daļu es saprotu statuja ir ļoti vēr­tīga, bet otro gan ne. Kādēļ viņiem vajadzīgs karalis? princis jautāja.

- Nezinu, meitene atbildēja.

Tensings īsu brīdi pētīja sagūstīto kaujinieku auras, tad izvēlējās visvārgāko, nostājās viņam priekšā un caururba ar skatienu. Vienmēr maigais lamas skatiens nu bija pilnīgi cits: acis samiedzās kā divas svītriņas, un bandītam bija sajūta, ka uz viņu skatās čūska. Lama lēni pateica dažus vārdus sanskritā, kurus saprata tikai Dils Bahadūrs, un jau pēc neilga brīža pārbiedētais bandīts, iegrimis hipnotiskā miegā, bija Tensinga varā.

Nopratināšana atklāja dažas Skorpiona sektas plāna detaļas un apstiprināja, ka nu jau ir par vēlu aizkavēt bandītu iekļūšanu pilī. Vīrs domāja, ka karalim nekas ļauns nav nodarīts. Amerikānis esot pavēlējis sagūstīt viņu dzīvu, jo bandītiem jāizspiež no valdnieka kādas ziņas. Šis vīrs neko vairāk nezināja. Valdnieku un sta­tuju nogādās pamestajā Centhandzongas klosterī tā bija vērtīgākā informācija.

- Kā viņi domā aizbēgt no turienes? Tā ir ļoti grūti pieejama vieta, princis pārsteigts jautāja.

- Pa gaisu, bandīts sacīja.

- Viņiem droši vien ir helikopters, Aleksandram ienāca prātā. Puisis lielos vilcienos saprata runāto, jo attēli telepātiski atspoguļojās viņa prātā.

Šādi bija notikusi sazināšanās starp lamu un princi. Tad Pema palīdzēja noskaidrot sīkumus.

- Vai viņi runā par Bruņneša Teksu? Aleksandrs jautāja.

Viņš nevarēja savas aizdomas pārbaudīt, jo bandīti šo vīru pazina tikai kā amerikāni, un Pema viņu nebija redzējusi.

Tensings pārtrauca kaujinieka hipnotizēšanu un, pārliecinājies, ka sasietie vīri nekādi nevar nokļūt līdz ieročiem, paziņoja, ka atstās viņus tepat. Kaujiniekiem nenāks par ļaunu pavadīt vienu vai divas naktis zem klajas debess, līdz viņus atradīs karaļa zaldāti vai veik­smes gadījumā viņu pašu biedri. Salicis kopā sakļautās plaukstas pie sejas un viegli paklanījies, lama ļaunda­riem lūdza piedošanu par necienīgo izturēšanos. Dils Bahadūrs darīja to pašu.

- Es lūgšos, lai jūs kāds atrod vēl pirms melno lāču, sniega leopardu un tīģeru ierašanās, Tensings nopietni sacīja.

Aleksandru šie pieklājības apliecinājumi ārkārtīgi pārsteidza. Ja situācija pavērstos otrādi un viņi paši tagad būtu sagūstīti, zilie kaujinieki visus nogalinātu bez jebkādas vilcināšanās.

- Varbūt mums jādodas uz klosteri, Dils Bahadūrs piedāvāja.

- Un kas notiks ar viņām? Aleksandrs jautāja, norādot uz Pemu un pārējām meitenēm.

- Iespējams, ka es varētu viņas aizvest līdz ielejai un brīdināt karaļa karaspēku, lai arī tas dodas uz klos­teri, Pema piedāvāja.

- Nedomāju, ka būtu iespējams izmantot bandītu ceļu, jo šos kalnus noteikti uzmana vēl kāds, Tensings sprieda.

- Mans skolotājs taču nedomā par krauju… princis nomurmināja.

- Varbūt tā nemaz nav peļama ideja, Dil Bahadūr, lama pasmaidīja.

Cienījamais skolotājs laikam joko? jauneklis vēl cerēja.

Kā atbilde lamas sejā atmirdzēja plats smaids, un viņš ar rokas mājienu aicināja jauniešus sev līdzi. Viņi sāka iet pa to pašu ceļu, kuru bija mērojuši, lai atrastu Nadju. Tensings gāja pa priekšu un palīdzēja kāpt kalnā meitenēm, kuras lamam sekoja ar lielām pūlēm, jo viņām kājās bija sandales, mugurā sarongas un nevienai nebija kalnos kāpšanas pieredzes, tomēr viņas nežēlo­jās. Meitenes bija ļoti pateicīgas, ka atbrīvotas no zilo kaujinieku gūsta, un šis milzenis mūks viņām iedvesa pilnīgu uzticību.

Aleksandrs noslēdza gājienu aiz prinča un Pemas un pēdējo reizi uzmeta acis sasietajiem bandītiem. Viņam šķita neticami, ka ir cīnījies ar šiem profesionālajiem slepkavām; tādas lietas varēja redzēt tikai asa sižeta filmās. Viņš ir palicis dzīvs pēc tik briesmīgiem notiku­miem, kas jau atgādināja piedzīvojumus Amazonē, kad zaldāti sāka cīnīties ar indiāņiem, vairākus nogalinot, kad visi ieraudzīja Briesmoņa nagu saplosītos ķerme­ņus. Viņš nespēja apvaldīt smaidu vārguļiem nebija ieteicams ceļot kopā ar vecmāmiņu Keitu.

Nadja redzēja, ka draugi zosu gājienā tuvojas pa šauro taku, kas veda uz viņas paslēptuvi, un satraukta devās viņiem pretī, tomēr apstājās kā zemē iemieta, kad ieraudzīja arī vienu zilo kaujinieku. Ieskatoties uzmanī­gāk, meitene saprata, ka tas ir Dils Bahadūrs. Viņi ne­bija kavējušies tik ilgi, kā Nadja bija domājusi, tomēr arī šīs pāris stundas meitenei šķita bezgalīgas. Pa šo laiku viņa bija saukusi savu totēma dzīvnieku un cerējusi, ka varēs draugus uzmanīt no gaisa, tomēr baltais ērglis neparādījās, un Nadjai neatlika nekas cits kā samierinā­ties un gaidīt. Meitene saprata, ka par lielo putnu nevar pārvērsties pēc brīvas gribas, tas notika vien briesmu brīdī vai tad, kad prāta robežas ievērojami paplašinājās. Šis stāvoklis bija līdzīgs transam. Ērglis simbolizēja mei­tenes garu, viņas rakstura būtību. Kad viņa Amazonē pirmo reizi sastapās ar savu totēma dzīvnieku, Nadja jutās pārsteigta, ka tas ir tieši putns, jo viņai reiba galva un bija šausmīgas bailes no augstuma. Meitene nekad nebija sapņojusi par lidošanu kā citi bērni. Ja Nadjai kāds iepriekš būtu jautājis, kāds varētu būt viņas totēma dzīvnieks, meitene atbildētu, ka tas noteikti ir delfīns, jo šis gudrais un rotaļīgais dzīvnieks viņai šķita tuvs. Ērglis, kas tik glezni lidoja virs augstajām virsotnēm, bija palīdzējis pārvarēt bailes, kaut gan reizēm viņa joprojām baidījās no augstuma. Arī tagad, paveroties uz stāvajām klintīm pie kājām, meitene jau sāka drebēt.

- Jaguār! viņa iekliedzās un metās pie drauga, ne­maz nepaskatoties uz pārējiem grupas ļaudīm.

Pirmajā brīdī Aleksandrs gribēja meiteni apskaut, tomēr laikā saņēmās: viņš nevēlējās, lai citi domā, ka Nadja ir kas vairāk nekā vienkārši draudzene.

- Kas notika? viņa jautāja.

- Nekas pārlieku interesants… puisis ar tēlotu vienaldzību atbildēja.

- Kā atbrīvojāt meitenes?

- Ļoti vienkārši: atbruņojām bandītus, drusku viņus iedunkājām, sadedzinājām skorpionus, piedūmojām alu, paspīdzinājām vienu no viņiem, lai iegūtu nepieciešamo informāciju, un atstājām visus sasietus bez ūdens un ēdiena, lai lēnā garā mirst.

Nadja palika ar pavērtu muti, līdz Pema viņu cieši apskāva. Abas meitenes steigā pastāstīja viena otrai savus piedzīvojumus pēc šķiršanās.

- Vai tu ko zini par to mūku? Pema čukstēja Nadjai, norādot uz Dilu Bahadūru.

- Loti maz.

- Kā vinu sauc?

- Dils Bahadūrs.

- Tas nozīmē "drosmīgā sirds", ļoti piemērots vārds. Varbūt, ka es ar viņu precēšos, Pema sacīja.

- Bet tu viņu tikko iepazini! Vai tad viņš jau lūdza tavu roku? Nadja caur smiekliem murmināja.

- Nē, lielākoties mūki nemaz neprecas. Bet, iespē­jams, piemērotā brīdī es lūgšu viņu to darīt, Pema vienkārši atbildēja.