Acumirkļi

Nu tukša mūsu būda. Ir daudzreiz skumji man,

Kaut tavi senie vārdi no katra kakta skan.

Jau gājuši ir gadi un varbūt daudzi ies,

Bet mīla neprātīga pie tevis mani sies.

Tu nozudi kā ērglis, kas tvīkdams kalnup trauc,

Un nejuti — bez vārdiem es lūdzos: «Līdzi sauc!»

Ak, tas nekas, ja tumsā kāds raudot palika,

Ja kāds pa nakti maldās un ceļa nezina:

Šo kluso gaidītāju gan prieks reiz atalgos,

Jo ticu — tavu pieri reiz slava vaiņagos.

Bet, ja vēl kādreiz tevi uz mājām mīla sauks, —

Viens būs, kas allaž gaidīs un priecīgs pretim trauks.

Tik, redzot galvu sirmo, draugs, nesaki neko —

Nav viegli aizmirst mīlu — vispirmo — pēdējo.