Acumirkļi

Ja būtu dievs, kā es to lūgtu!

«Ņem manu sirdi, kungs, un pārvērt mālu pikā,

Tad mīci, veido, nospied sulu rūgto,

Kur dzīves lietainēs tā izmiekšķēta tika.

Liec karstās uguns ārdīs sirdi manu —

Par maz tai ciešanu, par maz tai prieka bija —

Un kausē, dedzini un izlej to kā zvanu,

Tik dzidru, varenu kā Baha prelūdiju.»

Man dieva nav, ko lūgt. Bet man ir draugu pulki,

Un es jūs aicinu būt bargā soģa vietā:

Līdz spīvai nežēlībai kļūstiet manu kļūdu tulki,

Lai jāsarkst nebūtu man mūža saules rietā.