Acumirkļi

Stundas aizrit, dienas lido, joņo mēneši un gadi.

Tu kā neprātīgs skrien līdzi, steidzīgs savu laiku vadi.

Ātrāk! Straujāk! Tavas dienas piešķirtas ar skopu skaitu,

Un tu apmulsis un satraukts neziņā svied savu gaitu.

Diena vidū, mūžs jau pusē, darbs kā klintis apkārt slienas.

Dzīve! Dzīve! Kur tu paliec? — Vaļas stundas vairs nevienas.

Liekas, sirpi trinot, nāve katru brīdi min uz pēdām,

Un tu skrien, vairs nepaļaudams savu sirdi priekam, bēdām.

Satumst vakars. Tu jau mūžu vairs ne gadiem — dienām mēro,

Savu trauksmē triekto dzīvi kā no augsta kalna vēro.

Brīnies, taujā — kāpēc allaž, it kā nāvi bēgdams, skrējis?

Tagad atvadies no dzīves — dzīvi aptvert nepaspējis.