Acumirkļi

Bija reiz latviešiem rakstnieks, Rūdolfs Blaumanis vārdā,

Rakstīja stāstus un dzejas un bieži smīnēja bārdā —

Piedodiet, ne jau nu bārdā, to tikai pa paražai sakām:

Bārdas jau Blaumanim nebij, kā matu nav Luksam un Čakam.

Pieminot Blaumaņa bārdu, tas jāsaprot simboliski, —

Smēja viņš kuplajās ūsās tā sirsnīgi, blaumaniski.

Smēja par kundzēm ar mopšiem un bizmaņus skaudīgi dzēla,

Necieta dzērājus, plenčus un mietpilsoņus viņš pēla.

Reizēm tā dzejnieka kokle skanēja liriski sēra,

Bet, ja uz ko apskaities bija, to satīras pātagām pēra.

Un, kaut gan tauta mēdz sacīt, ka rakstnieki nemirstīgi,

Patiesi, par stipru tas sacīts un arī neriktīgi.

To pierādīja jau Rūdolfs, nomirdams pāragrā nāvē

Gluži tāpat kā visi, ko nešpetns dilonis žāvē.

Kad miris viņš bija un aprakts, to klasiķos ierindoja

Un uzcēla pieminekli, lai piemiņa neaiziet bojā.

Sēd viņš uz granīta staba, pats sarāvies maziņš un pelēks,

Droši tam staigāt var garām — no staba viņš zemē nelēks.

Izsēdējās viņš liepās, kas pušķo kanāla malu,

Pārbrauca vēlāk uz savu — uz Blaumaņa ielas galu.

Ierādīta tam rūme, ko nomīta zālīte rotā,

Bet blakus stāv mēslu kaste un sētnieka pamesta slota.

Tomēr ne ilgi te turas tīrības jaukuma pēdas,

Garām iet mollīga kundze, kam tik kā ar mopsīšiem bēdas:

Māja tepat jau tuvu, tai trīsdesmit pirmais cipars,

Bet, tiekot pie pieminekļa, sāk raustīties mazākais ķipars —

Te viņa mīļākā vieta, kur apstāties, pacelt kāju.

Un maigumā nosmaida kundze: «Vai tāpēc šo šķelmi lai rāju?

Jo kas tad tas Blaumanis bija? Kaut ko kādreiz rakstījis esot?

Nu, kas tur par lielu mākslu — ar spalvu pa papīru desot.»

Un Blaumanis nosmīn ūsās (es otrreiz vairs neteikšu bārdā):

«Tas taču mans paziņa vecais, kam toreiz Bobijs bij vārdā,

Un tā jau Kluckerstrom kundze, kas dzīvoja Tērbatas ielā,

Tie abi, kā mopsis, tā kundze, bij kādam stāstam man viela.»

Tad uzsmaida sieviņai vecai, kas atnāk ar puķu groziem

Un, pakājē radusi ēnu, sāk tirgot ar tulpēm un rozēm.

No tveicīgās ziedu smaržas tam sentiments sakāpj acīs,

Nāk prātā Kristīne jaukā un Edgars, un viss tas tracis.

«Ak, sieviņ! Kāpēc tev ziemā nav tādu brīnišķu puķu! —

Kā biedēklis tad es te sēdu starp kaudzi lausku un suķu,

Līdz viduklim iemūrēts sniegā, ko samet no apkārtnes ielām,

Un klausos, kā radio viļņos dzird manu personu lielām.»

Bet reizi, tas bij nupat maijā, Maijā līksmajā, Pirmā,

Kad dziesmās un karogu švīkstos bij ietīta Rīga sirmā,

Pa Krišjāņa Barona ielu es nācu mērenos soļos

Un lēnītēm cilāju kājas, lai papēži neiegrimst oļos

(Šai vietā nav trotuārs labots kopš pēdējā miera laika,

Un tāpēc ne viens vien te klupis, kam rokā nav pieturas daika).

Te piepeši skatos un brīnos — pie Blaumaņa akmens kājām

Sēd jaunava daiļa kā nimfa un rīkojas kā pa mājām:

Tai līdzi krēsls un galdiņš, uz galdiņa paprāva kaste,

Bet apkārt stāv pulciņš ļaužu, un tālāk aizlokās «aste».

Kas gan tur var notikt, es brīnos, vai tiešām, dies sargi un sodi,

Būs Blaumanis atvēris krogu vai arī baltmaizes bodi?

Un rakstnieka cunftes lepnums sāk ģiptīgs vārīties manī,

Kā aizdusā aizraujas elpa, skan ausīs Jērikas zvani.

Un gribas man Blaumani veco aiz ūsām grābt vai aiz spranda,

Lai rakstnieka oreolu tik dumi tas nesaganda.

«Jel apkaunies, mirušais Rūdolf, tu blamierē rakstnieku šlaku,

Tu dzīvodams biji tik lēnīgs, ko tagad palaid tik traku!»

Un, milzīgās dusmās drebot, es gribu apgāzt to kasti,

Ar reiširmi jaunavu aiztriekt un izklīdināt to «asti».

Bet jaunava paceļ pret mani tik zibeņu pilnas acis,

Ka palieku stāvam un gaidu, ko šī man tik svarīgu sacīs:

«Jūs, pilsoni, netaisiet traci, jūs neesat danču zālē! —

Es amata persona esmu — osobtorga filiāle!»

Smīn Blaumanis filozofiski: «Ko, kolēģi, brīnumus skati? —

Tie taču ir bizmaņu radi, kaut tagad tiem īsāki mati...»