Acumirkļi

Es saulainus vārdus sev sakrāju lūpās,

Ko vasarā šalca dienvidvējš liegs,

Un acīs es nesu vēl zvaigžņainas šūpas, —

Tos atdot jums bija mans pēdējais prieks.

Pie pirmajiem vārdiem jūs pārtraucāt mani

Un samulstot teicāt: «Ak, piedodiet, draugs,

Man laika nav ... jāiet...» Kā drūmākie zvani

Nakts mūžībā izgaisa spārnojums jauks.

Tai vakarā ilgi es maldījos ielās,

Ik laterna smēja — tu izdzīts un lieks.

Es nezinu, cik manas sāpes bij lielas,

Bet šķita, bij satumsis pēdējais prieks.