Acumirkļi

Kad trula pusnakts vērās logā,

Mūs skumjas mocīja un splīns.

Mēs gājām izklaidēties krogā,

Jo bēdas ienīst džezs un vīns.

Bet ciešāk apskāva mūs sāpes,

Kad pretim sitās trokšņains tvans.

Un šķita — kapā ved šīs kāpes,

Bet mūzika ir bēru zvans.

Drūms nemiers dzina tālāk doties.

Splīns visur pavadīja mūs.

Kā tālu sapni atceroties,

Jūs mani skūpstījāt, es jūs.

Bet skūpsti nesniedza mums laimi,

Mūs māca vientuļš izmisums.

Šī nakts mums izlikās kā zaimi

Par to, kas svēts bij man un jums.

Un, kad viens otram kļuvām lieki

Kā nereibinošs vīna trauks,

Mēs šķīrāmies kā svešinieki,

Kas nesaka: «Uz redzi, draugs.»