Acumirkļi

Kad maza vēl bij Mīcītante

Un matos tai bij rozā bante,

No mammas vai pat paša papa

Mazs albumiņš tai dāvāts tapa.

Kā tolaik visur pieņemts bija,

Tie pirmie tajā ierakstīja.

Tad onkuļiem un lērums tantām

Bij katram jāraksta pa pantam.

Ak, pamācības didaktiskās:

Kā dzīves ceļu iet bez riska...

Kā krūtīs nēsāt šķīstu sirdi...

Pret ļauno pasaul' noslēgt dzirdi...

Un, jo kāds ieraksts «gudrāks» bija,

To vairāk punktu pavadīja.

Kad sprogas rotā Mīces pieri,

Sāk aplidot to kavalieri,

Un albumam sāk aptrūkt lapu,

Kur rakstīt nopūtas par kapu,

Kur izteikt savas siržu ēdas

Un pasaulskumjās puišu bēdas,

Ja Mīce citam roku sniegšot

Un viņiem savu mīlu liegšot.

Šis albumiņš, kur milzums pantu,

Nu Mīcei kļūst par dārgu mantu.

Un, cik to laukā ņem no skapja,

Tik noraudas tā gluži slapja:

«Cik skaisti rakstīja šis Jānis ...»

(Diemžēl tam taka veda sānis.)

«Te sirdi zīmēja man Robis ...»

(Bet dzīvē bij īsts suņu bobis.)

Šāds aibumiņš un albumpanti —

Vai priecē tie vien Mīcītanti?

Vai tikai nav vēl tagad skolā

Pa Mīcei, kurai albums solā,

Pilns bezgaumīgu, dumju pantu,

Ko glabās tā kā dārgu mantu?