Acumirkļi

Ja jūs gribat klusi un mierīgi dzīvot,

Nelasiet Ojāra Vācieša dzeju.

Imantu Ziedoni nelasiet.

Nelasiet Imantu Auziņu.

Nelasiet! Nelasiet!

Ja tas būs svētdienas rītā,

Jūs uzlēksiet strauji no gultas

Un norausiet sievai segu.

— Mīļā! Saposies ātrāk,

Paķersim gabalu maizes,

Un tad — aidā — mūsu motocikls

Aiznesīs mūs pie skaistās un viltīgās Gaujas.

Atceries, kādreiz tur ziedēja ievas

Un lakstīgalas dziedāja sudraba mēlēs.

Atceries, palu laiks bija, un abi

Mēs braucām uz pamesta plosta.

«Heisā!» es saucu. «Mēs brauksim līdz pašai jūrai.»

Bet tev tas likās par maz.

«Līdz pašai Atlantijai mēs brauksim!»

Tu kliedzi caur vētru, un tavās acīs

Zibsnīja nemiers un ilgas.

Aizbrauksim, mīļā, līdz Gaujai, mums jāredz,

Vai priedes ir zilas.

— Dārgais, — teiks sieva, berzējot miegu no acīm,

— tu aizmirsis esi — mums šodien būs viesi.

Iesim uz veikalu. Dzērienu vajag un ikru.

Jāsakopj māja. Un jāizmazgā tavs neilona krekls. —

Jūs paliksiet. Viss būs, kā nākas.

Viesi glāzītes cilās. Jūs cilāsiet līdz.

Viesi sauks desmitreiz dzirdētus tostus.

Jūs smaidīsiet, it kā

To dzirdētu pirmoreiz.

Bet pret pusnakti dzēriens jums liksies sājš,

No tortes kļūs nelaba dūša.

Visu nakti jums liksies,

Ka dvēsele gruzd —

Gruzd kā izsausis purvs,

Kur iemesta dzirksts. Un jūs kliegsiet pa sapņiem:

— Ai, Gauja, tu pilna ar dzīvības valgmi,

Bet krūtīs man deg. Man slāpst! —

Nelasiet Ojāra Vācieša,

Imanta Ziedoņa dzeju.

Nelasiet Imantu Auziņu,

Ja jau rīt

jums kopā ar sievu sākas atvaļinājums.

Nelasiet! Nelasiet!

Jums gribēsies posties ceļā,

Aizbraukt uz taigu, uz Altaju aizbraukt,

Runāt ar ganiem, kopā ar ģeodēzistiem

Jaunus ceļus, jaunas apmetnes nospraust,

Kopā ar ģeologiem

Zemes dziļumos urbties.

Bet sieva teiks: «Mīļais,

Kur lai mēs atstājam kaķi?

Un palmas un kaktusi aizies bojā.»

Jā, jūsu sapņu ceļam pārskries kaķis,

Jūsu vilcienu apturēs palmu un kaktusu džungļi.

Miers. Patīkams klusums bez steigas.

Jūrmalas saule un peldes.

Bet naktīs kāds kliedz.

Kliedz griezīgi skaļi

Kā sirdsapziņa:

«Atzīsties vismaz sev, ka neesi traktors,

Kas atstāj aiz sevis vagu.

Adata esi un būsi, bet pateikt to arī citiem

Drosmes tev nav un nebūs.

Aiz tavas cienīgās fasādes

Aizslēpta ķirmju sagrauzta būda,

Kurā tu neved pat draugus.»

Jūs aizbāžat ausis ar vati

Un sākat sev taisnoties:

«Un tomēr sapņi vismaz manī dzīvi.

Sapņi par Gauju, Altaju, taigu.»

Bet cauri vatei griež ausīs

Skarbs kā vīle motocikla tarkšķis.

Imants Ziedonis brauc!

Jūs izsūtāt savus sapņus uz ceļa,

Liekat tiem pacelt roku,

Lūdzot, lai paņem tos līdzi.

Bet Ziedonis nepiestāj, strauji

Un nežēlīgi viņš pārbrauc tiem pāri,

Jo jūsu sapņi ir nesegti čeki.

Dusmās un īgnumā

Jūs kliedzat telefona klausulē:

— Ei, visi, visi mietpilsoņi, apvienojieties!

Sasauciet sapulces, sasauciet mītiņus,

Pieprasiet:

Ojāru Vācieti nelasīt!

Imantu Ziedoni nelasīt!

Imantu Auziņu nelasīt!

Nelasīt!

Nelasīt!

Nelasīt!